Raivis Dzintars:

Un šīs lietas tiek jauktas vienā mikslī. Praida organizatori publiski paziņo, ka tādā veidā veicina iecietību. Taču patiesībā tās ir konkrētas organizācijas publicitātes un biznesa intereses, nekas vairāk. Nekad sabiedrībā nevirmo tik daudz negāciju par šo tēmu kā tieši praida laikā. Tātad varbūt tieši visnotaļ iecietīgās un atvērtās sabiedrības tracināšana ir viens no patiesajiem nolūkiem, tā mākslīgi radot problēmas, ar ko pašiem pēc tam cīnīties… un pelnīt!

Es esmu par iecietību. Kopš man pašam ir bērni, es divkārši apzinos, cik ļoti gribu dzīvot iecietīgā un draudzīgā pasaulē. Taču reizēm deklaratīva cīņa (!!) par iecietību tiek īstenota ar neiecietīgām metodēm.

Tā tiešām manā izpratnē ir neiecietība – popularizēt, ka cilvēks ir tikai instinktos sakņota bioloģiska vienība. Bet tieši tas izriet no pieņēmuma, ka homoseksuālā vidē audzis bērns tiek sagatavots savai ģimenes dzīvei vienlīdzīgi kā tad, ja viņš aug tradicionālā vidē.

Bērns redz, kā mamma un tētis sadala lomas ģimenē un sabiedrībā. Tēvs ir cīnītājs, bruņinieks un džentlmenis, māte – mūžīgais sapratnes un gādīguma avots… Nav iespējams pat aprakstīt visas dzīves situācijas, kad šī pretstatu harmonija veido nākamo jauno pilsoni, kuram pašam būs sava ģimene un viņš ar ļoti lielu iespējamību atkārtos daudz ko no tā, ko ir redzējis.

Pasaule un sabiedrība nav pilnīga. Ir tik daudz vientuļo māmiņu (un arī tēvu), kas izaudzina lieliskus ģimenes cilvēkus. Bet ir bīstami, ja mēs sākam apšaubīt to, kas ir norma un ģimene tās klasiskā izpratnē. Ar to tiek pazaudēts ideāls, pēc kā tiekties. Pazaudējot klasisko ģimeni kā ideālu, izņēmumi būs arvien biežāk un par to jau sabiedrība šodien pārliecinās. Rezultāts – vientuļāki un egoistiskāki cilvēki, vājāka sabiedrība un vājāka valsts.

Veicināsim iecietību, bet īstu un abpusēju!”

SPEKTRS: Kas ir Latvijas nacionālās bagātības un kā tās vairot?

Romāns Naudiņš: Lai arī pēdējos astoņus gadus esmu bijis cieši saistīts ar saimniecisko darbību, kas vērsta uz ražošanu un eksportu, par Latvijas nacionālo bagātību pirmkārt uzskatu nemateriālas vērtības. Tā ir kultūra, mūsu cilvēku nacionālā identitāte. Tieši nacionālā kultūra un tradīcijas ļauj būt mums unikāliem citu valstu vidū. Tās ir lietas, kuras vienmēr esmu turējis godā. Šī pārliecība man ļāvusi veiksmīgi attīstīt saimniecisko darbību gan Latvijā, gan ārpus Latvijas.
Šobrīd esmu ievēlēts 11.Saeimā. Protams, tas bija zināms pārsteigums, jo deputāti, kas ikdienā nodarbojušies ar uzņēmējdarbību (ražošanu, eksportu) ir retums. Diemžēl. Saeimā vitāli pietrūkst praktiķu. Laba izglītība, teorētiskās zināšanas nenoliedzami ir svarīgi, bet ar to ir par maz. Nepieciešamas praktiskās zināšanas, lai būtu reāls redzējums kā attīstīt valsti un kā to izdarīt. Sevišķi svarīgi tas ir mazām valstīm kā Latvijai.

Latvija nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem, tomēr ir citas nozīmīgas vērtības, proti, mūsu nacionālā bagātība ir Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Latvija, Baltijas valstis, ir stratēģiski svarīgs tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Ostas un tranzīts ir bagātība, kuru neesam pilnībā izmantojuši savas tautas un valsts labā. Galvenokārt politisku ķīviņu un intrigu dēļ. Uzskatāms piemērs ir Baltkrievijas kravu pārvadājumi. Domstarpības, mantrausība un nekompetence ir novirzījušas lielu daļu Baltkrievu kravu Lietuvas virzienā.

Otrs Latvijas nacionālās bagātības resurss ir koksne un kūdra. Ja par koksni runājam daudz, tad kūdras nozarei nav tik liela publicitāte, kaut gan kūdras nozarē katru gadu tiek ieguldīti vairāki miljoni lati. Šī nozares attīstība varētu būt vēl straujāka, ja nodokļu politika eksportam būtu draudzīgāka. Tas attiecas ne tikai uz kūdras nozari, bet gan uz visiem eksporta virzieniem. Darbaspēka nodoklis pamatīgi bremzē eksporta attīstību. Jāpatur prātā, ka iegūstot dabas resursus, ir jābūt atbildīgiem pret apkārtējo vidi un nākamām paaudzēm. Tas ir bezatbildīgi, lielos apjomos eksportēt tikai apaļkokus. Eksportam jābalstās uz augstu pievienoto vērtību. Tam jābūt veselīgi attīstītam un rūpīgi izvērtētam. Piemēram, lai koksnes izciršana nenotiktu straujāk par tās pieaugumu.

SPEKTRS: Par kūdras nozari nav nekas dzirdams, kur nu, vēl, ka tā ir mūsu Latvijas priekšrocība. Ja kūdras nozarē katru gadu tiek ieguldīti vairāki miljoni, tad kāda ir atdeve?

Romāns Naudiņš: Latvija veiksmīgi eksportē kūdru, kas domāta dārzkopībai, kā arī kūdru, kuru izmanto apkurei. Piemēram, ar kūdras granulām arī es apkurinu savu privātmāju un izmaksas ziemā siltumam ir ap 35 santīmiem kvadrātmetrā. Tai skaitā karstais ūdens arī tiek uzsildīts.

SPEKTRS: Vai nacionālās vērtības būtu pēc iespējas jāpatur valsts pārvaldei, vai arī, kā savulaik Šķēle un A. Šlesers uzskatīja, ka viss, kas ir ar nacionālu pieskaņu (ilgtermiņā pelnošs) jāpārdod un jāprivatizē ārvalstu uzņēmējiem, jo viņiem ir nauda, atšķirībā no mums vietējiem. Turklāt Šķēle uzskatīja, ka valstij nekas nav jāpieder, tai tikai jānodarbojas ar nodokļu iekasēšanu.

Romāns Naudiņš: Esmu pretinieks peļņu nesošu valsts uzņēmumu privatizācijai. Īpaši šobrīd, kad pasaules attīstītās valstis griežas atpakaļ un sāk vairāk iejaukties savu valstu ekonomikā. Kategoriski iebilstu pret Lattelekom un Latvijas Mobilā telefona privatizāciju, kas drīzumā varētu aktualizēties. Uzskatu, ka Lattelekom un LMT ir stratēģiski uzņēmumi. Turklāt peļņu nesoši. Ir absolūti bezatbildīgi atdot valstij piederošās daļas privātam sektoram, nerunājot nemaz par citiem stratēģiskiem valsts uzņēmumiem, kuru privatizācijas iespējamība ik pa laikam uzvirmo. Esmu pret neapdomīgu un sasteigtu privatizācijas politiku.

SPEKTRS: Kāpēc tas tā notiek, vai tad politiķi nesaskata tās vizualizētās zelta oliņas ilgtermiņā, ka gatavi vistiņu atdot par piešķirto „kukulīti”, kas jāpiebilst, ka uz ilgu laiku tāpat nepietiek? Galu galā arī politiķu bērni dzīvos Latvijā, bet varbūt es šaubos, dzīvos kādā eksotiskā zemē…
Saprotams, ka politiķi nenes personisku atbildību par bezatbildīgu rīcību un rīkošanos pretvalstiskās interesēs, bet vai nesanāk tā, ka politiķis var darīt ko grib, ņemt kukuļus, apzagt valsti, slēgt Latvijai neizdevīgus Līgumus un.tt. un viņam par to nav jāatbild, vai nebūtu pienācis laiks kaut ko mainīt šajā sakarā, lai tā sirošana ar Latvijas bāleliņu palīdzību izbeigtos?

Romāns Naudiņš: Pirms 11.Saeimas vēlēšanām politisko debašu laikā vienīgā partija, kas skaidri pateica NĒ valsts uzņēmumu privatizācijai (runa gāja par LMT un Lattelecom) bija Nacionālā apvienība Visu Latvijai- TB/LNNK. Vienīgā partija, kura pārstāvēta šobrīd parlamentā. To mēs skaidri paudām Latvijas Televīzijas debašu laikā. Tad jautājums, kādēļ sabiedrība visus iepriekšējos gadus ir atbalstījusi partijas un politiķus, kuri atbalsta privatizāciju un ārvalstu komercbanku agresīvo politiku Latvijā? Vai sabiedrībai nav skaidrs, kuras partijas pārstāv šīs intereses? Politiķi ir tautas spogulis!
Protams, ir arī salīdzinoši daudz mazsvarīgu valsts uzņēmumu, kuru privatizācija ir pieļaujama, jo uzņēmumi tiek mākslīgi uzturēti pie dzīvības un kļuvuši par partiju ielikteņu darba vietām. Šādi uzņēmumi jānodod privātam sektoram. Jautājums tikai, vai kāds tos ņems.

SPEKTRS: Kuri ir tie, kas tās uztur mākslīgi pie dzīvības? Vai partiju ielikteņi tos uztur par valsts naudu? Vai Jūs, lūdzu, būtu gatavs minēt kādu uzņēmumu nosaukumus?

Romāns Naudiņš: Cik zinu, tad Ekonomikas ministrijā šobrīd ir izveidota darba grupa, kas pēta iespējamo uzņēmumu nodošanu privātam sektoram. Tad, kad darba grupa nāks ar saviem priekšlikumiem valdībai un Saeima, tad plašāk par to varēs runāt. Nosaukt konkrētus uzņēmumus šobrīd atturēšos. Varbūt būšu nepopulārs, bet es tomēr atbalstu lielāku valsts lomu ekonomikā, kas skar stratēģiskus jautājumus. Neesmu piekritējs tam, kas viss ir privatizējams un atdodams privātās rokās. Šobrīd globālā pasaules ekonomika ir pagriezusies citā virzienā.

SPEKTRS: Tagad, kad valdībā ir ienākusi 11. Saeima, kā jūs domājat, vai valstij pēc 10 Saeimas „buldozeru” sirošanas vēl mums kaut kas no nacionālām bagātībām ir palicis pāri?

Romāns Naudiņš: Viss vēl nav zaudēts. Esmu optimists un ticu Latvijas valsts nākotnei un labklājībai.

SPEKTRS: Vai Jūs varētu, lūdzu, minēt kādu uzskatāmu Latvijas veiksmes stāstu?

Romāns Naudiņš: Mums ir pietiekami daudz nozares, kuras ir iespējams veiksmīgi attīstīt. Jau minēju ostas un tranzītu. Patiesībā ļoti veiksmīgi Latvijā sāk attīstīties mazā un vidējā uzņēmējdarbība, kas vērsta uz eksportu. Mēs ražojam mēbeles, medikamentus, pārtiku un daudz ko citu. Es nāku no Valmieras, un lepojos, ka mūsu pilsētā eksportam tiek ražota stikla šķiedra un ugunsdzēšamie aparāti. Kopā šie divi uzņēmumi nodarbina vairāk kā 1000 cilvēkus, savukārt viens no Valmieras uzņēmumiem ražo ķīmisko vielu uzglabāšanas tvertnes, kuras tiek eksportētas līdz pat tālajam Urālu reģionam. Tas ir labs piemērs.
Latvijā ir daudz ražošanas un eksporta veiksmes stāstu. Protams, šie apjomi kopumā ir nepietiekami un jaudas vairākas reizes būtu jāpalielina. Politiķiem jāsaprot, ka samazinot nodokļus eksportam, mūsu preces kļūs konkurētspējīgākas globālajos pasaules tirgos. Tās pirks vairāk, tātad mēs ražosim vairāk. Vairāk darba vietu, mazāka sociālā spriedze. Esmu pārliecināts, ka šajā gadā eksporta apjomi Latvijai pieaugs. Arī tad, ja Eiropā būs recesija. Mans optimisms balstīts uz to, ka Latvijas eksportētāji beidzamos gadus sevi pierādījuši kā uzticamus partnerus ar spēju saražot kvalitatīvu, konkurētspējīgu produktu, piegādāt to laikā un par labu cenu. Rietumeiropā izmaksas ir lielākas. Mēs lēnām, bet pamatīgi virzāmies uz to, lai nostiprinātu savas pozīcijas Rietumeiropas tirgos.

SPEKTRS: Kādas izmaiņas Jūs vēlaties saskatīt valsts pārvaldē?

Romāns Naudiņš: Man gribētos, lai darbs valsts pārvaldē notiek enerģiskāk, intensīvāk. Valsts pārvaldes mehānisms ir smagnējs un virzība gaužām lēna. Šāds gausums nav pieņemams, jo īpaši tik mazai valstij. Uzņēmēji ir gatavi strādāt. Viss atkarīgs no valsts pārvaldes spējas un vēlmes ieklausīties uzņēmējos, lai eksports attīstītos. Tikai caur ražošanas un eksporta prizmu mēs spēsim nodrošināt labklājību mūsu Latvijai. Tas ir iespējams.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat virzīt šo procesu, lai tas būtu iespējams?

Romāns Naudiņš: Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK frakcija ir izveidojusi Tautsaimniecības darba grupu, kura Saeimas deputātiem sniegs savas rekomendācijas tautsaimniecības attīstībai. Grupas darbu ir uzticēts vadīt man. Šobrīd darbs ir uzsākts un drīzumā sniegsim savus priekšlikumus mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijā. Tieši mazā un vidējā uzņēmējdarbība ir tas, ar ko profesionāli esmu nodarbojies beidzamos astoņus gadus. Ceru, ka mana pieredze ražošanā-eksportā dos vērtīgus priekšlikumus Latvijas tautsaimniecības attīstībai.

Novēlējums

Romāns Naudiņš: Antuāns de Sent-Ekziperī ir teicis: “Mēs cits citam esam svētceļnieki, kas pa dažādiem ceļiem cauri grūtībām dodamies uz vienu un to pašu tikšanos.” Tādēļ novēlu ikvienam, virzīsimies uz savu mērķi ar labvēlīgu attieksmi, ticību saviem spēkiem un cieņu pret savu zemi, valsti.

Pirmdien intervijā Latvijas Radio viena no “Vienotības” vadītājām, partijas “Jaunais laiks” līdere Solvita Āboltiņa pastāstīja, ka viena no apvienības “Vienotība” kodolpartijām “Sabiedrība citai politikai” (SCP) ierosina valdības veidošanā tomēr neiesaistīt VL-TB/LNNK.

Kā iemeslu šim pavērsienam norādīts uz VL publiskajiem izteikumiem, piemēram, VL-TB/LNNK deputāta kandidāta Jāņa Iesalnieka sociālajā tīklā “Twitter” uzsāktā diskusija par “inteliģento antisemītismu”, kas, pēc politiķa raksturojuma, esot tāds “antisemītisms, kas balstās uz kādiem puslīdz intelektuāliem argumentiem, nevis trulu naidu”.
“VL retorika un publiskie izteikumi tracina vienu otru cilvēku,” atzinis “Vienotības” valdes priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis. Pēc viņa teiktā, lēmums par VL-TB/LNNK iesaisti koalīcijā pirmdien tiešām varētu tikt mainīts – un ne bez pamata.

Pamats – antisemītisms

Antisemītisms? Ja nav problēmu, tad tās jārada, lai dzīve „rožaināka” kļūtu. Droši vien pēc tāda principa vadījusies Solvita Āboltiņas kundze un Ģirts Valdis Kristovskis, lai nodrošinātu Kristovska pozīciju nākotnē.
Lai pārliecinātos par dezinformācijas nesēja vīrusu var pārliecināties šeit>> zemessargs.lv

Komentārs Jānis Iesalnieks: Atkal spēlītes ar vārdu izraušanu no konteksta. Varu teikt, ka es NEESMU antisemīts, ne “inteliģentais”, ne kāds cits. Uzskatu, ka antisemītisms ir nepamatots un neracionāls naids. Vārdus “inteliģentais antisemītisms” es lietoju tikai, lai nošķirtu, kuri citu cilvēku rakstīti komentāri ir dzēšami un kuri ne no interneta vietnes, kurā esmu administrators.

Starp citu, es biju viens no tiem, kas VL ierosināja Vislatvijas talkā pavasarī sakopt tieši ebreju kapus. Tā, ka, dārgie Vienotības “kolēģi”, meklējiet sakarīgākus ieganstus.

Kāds vēl ir iemesls?

Reālajam kandidātam uz ārlietu ministra amatu Artim Pabrikam (SCP) būtu grūti gan partneriem Rietumos, gan Austrumos aizstāvēt Latvijas pozīciju, ja valdībā būtu VL, kam pārmests radikālisms nacionālajos jautājumos.

To, ka Arti Pabriku uztrauc vairāk kā uz Latviju raugās Krievija, nekā kā uz to ir izvēlējusies raudzīties Latvijas tauta, ir viennozīmīgi skaidrs un daudzkārt pierādīts.  Varbūt Krievijas simpatizētājam pārcelties uz Krieviju un kalpot tai ar visu savu sirdi?!..

Savukārt Latvijas ārlietu ministra amatu varētu pārstāvēt patiess Latvijas patriots, kurš galvenokārt rūpētos par pamatnācijas primāro interešu pārstāvēšanu starptautiskajā telpā.

Pabriks pavēlēja un Vienotība pakļāvās

Pabrika atklāsme: VL neatbilst “liberālai demokrātijai”. Vienīgi vēlētāji to pirms vēlēšanām jau bija zinājuši par ko vēl, bet tagad pēkšņi Pabrikam tas ir jaunatklājums.
Saprotams, ka dalībpartijai “Sabiedrība citai politikai” (SCP) ir  liela ietekme uz “Vienotību”, lai tā pēkšņi mainītu savu nostāju.

Lai vilks paēdis un kaza dzīva

Svētdien “Vienotība” izgājusi uz kompromisu – ārlietu ministra amatu ieņems Pilsoniskās savienības (PS) līderis Ģirts Valdis Kristovskis.

“Vienotībai” lielāku varu!

Āboltiņa neizslēdza, ka gadījumā, ja VL/TB/LNNK paliek ārpus valdības, “Vienotība” varētu iegūt arī tieslietu ministra posteni. Tāpat viņa izvairīgi komentēja iespēju, ka šo amatu tādā gadījumā varētu ieņemt SCP līderis Aigars Štokenbergs.

Secinājums: Rietumu starpvalstu liberāļi Latviju piespieda pie sienas ar liberālo homoseksuālisma propagandu no vienas puses, savukārt no otras puses austrumi ar krievvalodīgo interešu aizstāvēšanu Latvijā.

Vienīgi paliek atklāts jautājums, bet kur paliek Latvijas tautas vēlētāju intereses?