Šogad pulcēšanās gājienam sāksies plkst. 17.00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa. Pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa “Visu Latvijai” aktīvisti būs sagatavojuši 5000 lāpas, kas tiks izsniegtas gājiena dalībniekiem. Pirms došanās ceļā notiks koncerts. Latviešiem svarīgo “Dzimto valodu” izpildīs “Līvu” muzikanti Ainars Virga, Tomass Kleins, kā arī Fēlikss Ķiģelis un jaunais mūziķis Jānis Buķelis.

Pēc koncerta plkst. 18.00 ar Latvijas karogu priekšgalā sāksies lāpu gājiens, kurā dalībnieki sauks “Mēs esam latvieši”, kā arī dziedās patriotiskās dziesmas.

Lāpu Gājiens ik gadu pulcē ne tikai patriotiski noskaņotus jauniešus, bet arī sirmgalvjus. Gājienā piedalīsies arī “Daugavas vanagi” un nacionālie partizāni.

Gājiens noslēgsies ar patriotisko komponista Jāņa Norviļa dziesmu ar Raiņa vārdiem “Daugav`s abas malas”.

10 būtiski padomi 18. novembra Lāpu gājiena dalībniekiem 

Plašāka informācija 

Gājiena maršruts:

Aivara dzīvesbiedre Elita Veidemane par miršanas apstākļiem stāstīja, ka Brīze miris slimnīcā Polijā – viņš braucis no Austrijas, kur saaukstējies, saaukstēšanās radījusi komplikācijas un mūziķis, visticamāk, miris no plaušu karsoņa,-ziņo spektrs.com

Aivars Brīze pēdējos gados paralēli dažādām muzikālajām aktivitātēm strādāja Jūrmalā sociālās integrācijas centrā, mācot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām sapratni par mūziku un dziedāšanu.

Taču pēdējā laikā Aivars izdarījis divas nozīmīgas lietas: veltījis spēcinošus, iedvesmojošus vārdus par Latvijas barikāžu laikiem un paudis kritiskus vārdus tagadējiem Latvijas politiskajiem darboņiem. Aivars uzskatīja, ka to, ko Tautas Fronte savulaik iesāka Latvijas brīvības cīņās, diemžēl nesekoja turpinājums, tādēļ arī šodien latviešu tautai joprojām jācīnās par brīvību. Aivars Brīze un Elita Veidemane par barikāžu laiku toreiz un šodien (audio)

Otra nozīmīgā lieta, ar kuru Aivars ir atstājis paliekošas pēdas Latviešu tautā ir partijas “Visu Latvijai!” himnas radīšanā. Projektā piedalījās arī Niks Matvejevs, Elita Veidemane un Raivis Dzintars.

Video: Partijas „Visu Latvijai” himna

“Nacionālā apvienība vienmēr ir uzskatījusi, ka valsts budžets nav pašmērķis, bet gan līdzeklis valsts politikas mērķtiecīgai īstenošanai,” uzsvērts nacionālās apvienības paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem.

Ņemot vērā “katastrofālo” demogrāfisko situāciju, kas “apdraud latviešu tautas eksistenci ilgtermiņā”, demogrāfijas speciālistu ieteiktos risinājumus situācijas uzlabošanai, kā arī 2012. gada 23.oktobrī koalīcijas partneru parakstīto vienošanos par valsts atbalstu dzimstības veicināšanai un ģimenēm ar bērniem, ar 2014.gada 1.janvāri bērnu kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta minimālais apmērs mēnesī ir jāpalielina no pašreizējiem 100 latiem līdz 140 latiem, vecāku pabalsta izmaksas periods ir pagarināms līdz bērna 1,5 gadu vecumam, pauž nacionālā apvienība.

Nodarbinātības veicināšanai VL-TB/LNNK mudina noteikt, ka “māmiņalgas” izmaksa ir daļēji saglabājama, arī vecākam šajā posmā atgriežoties darbā, apjomu nosakot pēc formulas, kur ņemta vērā slodze un darba algas apmērs. Tāpat ir izveidojams Dzimstības veicināšanas fonds un uzsākama pirmā mājokļa valsts atbalsta programma ģimenēm, uzskata nacionālās apvienības pārstāvji.

Savukārt, ņemot vērā “milzīgo izsniegto uzturēšanās atļauju skaita pieaugumu, kas veido jaunu kolonizācijas vilni, ierobežo latvisko kultūrtelpu, apdraud Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību un Latvijas kā nacionālas valsts nostiprināšanos, kā arī mazina Latvijas pilsoņu iespējas iegādāties mājokli par saprātīgu cenu”, 2014. gada pirmajā pusē ir pārtraucama uzturēšanās atļauju izsniegšana par nekustamo īpašumu iegādi, akcentē VL-TB/LNNK.

Nekustamo īpašumu tirgus jāveicina ar valsts atbalstītu pirmā mājokļa atbalsta programmu un mājokļu energoefektivitātes programmu. VL-TB/LNNK valde uzskata, ka uzturēšanās atļauju piešķiršana ir pieļaujama uzņēmējiem, kas tiešā veidā veicina nodarbinātību. Ir jāpilnveido nosacījumi un jāpastiprina kontrole attiecībā pret uzturēšanās atļauju izsniegšanu saistībā ar ieguldījumiem Latvijā reģistrētas kapitālsabiedrības pamatkapitālā un Latvijā reģistrētu banku subordinētajā kapitālā, teikts nacionālās apvienības valdes paziņojumā.

Vienlaikus, ņemot vērā to, ka ekonomiskās krīzes laikā kultūras nozare piedzīvoja vienu no straujākajiem finansējuma samazinājumiem, kultūras vajadzībām piešķiramajam papildus finansējumam jaunajām politikas iniciatīvām ir jābūt adekvātam tai būtiskajai lomai, kāda kultūrai ir latviskās identitātes veidošanā un attīstībā, pauž nacionālās apvienības valde.

Viedoklis:

Kā ziņo LETA Pēc Dombrovska domām, būtu jāmeklē fiskāli neitrāls risinājums, piemēram, investīciju piesaistīšanas sadārdzināšana, piemēram, iemaksājot 25 000 eiro ekonomiskās attīstības fondā, no kura varētu finansēt projektus reģionu attīstībai.

Tikmēr VL-TB/LNNK valdes loceklis Jānis Iesalnieks intervijā Latvijas Radio 4 pauda viedokli, ka nacionālā apvienība esot gatava bloķēt 2104.gada budžeta pieņemšanu, ja nepārtrauks piešķirt uzturēšanās atļaujas par NEKAUSTĀMO ĪPAŠUMU IEGĀDI!

Centrālais pasākums jau vairāku gadu garumā norisinās Rīgā, bet šogad pirmo reizi notika arī reģionos.

Brauciens sākās pie Liepājas robežas (Klaipēdas ielas galā) un plašais maršruts noslēdzās Rīgā.
“Vienības braucienā piedalījās aptuveni 100 cilvēki, 60 automašīnas un braucienu papildināja ar motocikliem, taču Rīgā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa pulcēja apmēram 200 cilvēku” -stāsta Jānis.

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”TB/LNNK” pārstāvji tikās ar daudziem cilvēkiem pilsētās un laukos. Vecie ļaudis ar labiem vārdiem atcerējās Ulmaņlaikus. Sirmgalvju atmiņā tie ir palikuši kā Latvijas uzplaukuma gadi. Vecāka gada gājuma cilvēki cildināja šo Latvijas vēstures posmu, atcerējās ekonomisko uzplaukumu un labklājību.

Attiecībā par Vienības brauciena mērķi Jānis paskaidro: „Vienības brauciena mērķis ir atgādināt, ka arī šodien latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē un, ka latviešiem ir sava valsts un sava valoda. Atgādinot, ka arī mūslaikos iespējama latviešu tautas vienotība.”

Par Latvijas karogu izmantošanu brauciena laikā Jānis papildina „Latvijas karogs ir mūsu valsts lepnums, kas brīvi plīvo, ne tikai svētku dienās”. Par labklājību runājot Jānis pasaka īsi un skaidri: „Vispirms darbs tikai tad atalgojums.”

Šāds Vienības brauciens ar Latvijas karogiem simboliski nedaudz atgādina Bībelē rakstīto par Jērikas pilsētas likteni (Jērikas 6: 1-27). Sarunas noslēgumā Jānis pauda zīmīgus vārdus: „Šobrīd Latvijā nepieciešams garīgs apvērsums, jo par to dažkārt tiek aizmirsts.”

Vienības brauciens tika noslēgts Rīgā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa ar svētku uzrunām un latviešu patriotiskajām dziesmām. Ar svētku uzrunām uzstājās Baiba Broka un Raivis Dzintars atgādinot klātesošajiem par Latvijas valsts pamatvērtībām akcentējot Kārļa Ulmaņa sasniegumus un pauda arī nozīmīgus vārdus latviešu tautas uzmundrināšanai un vienošanai.

Šodien, 10 00, Doma baznīcā, kā jau tas ierasts ikkatru gadu, norisinājās leģionāru piemiņas dievkalpojums. Dievkalpojums iesākās ar dziesmu „Daugavs’ abas malas”.

Dievkalpojumā pulcējās apmēram 300 cilvēku, tostarp ne tikai sirmgalvji, bet arī esošie un bijušie politiķi un citu vecumu atbalstītāji. Vairāki jaunieši atbalstīja norisi ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem,-ziņo spektrs.com

Šajā gadā piedalījās liels skaits vietējo un ārvalstu žurnālistu, fotogrāfu, TV. Interese samilzusi.

Dievkalpojumā tika atgādināts par Latvijas vēsturi sakarā ar 16. marta latviešu leģionāru pretestības varonību un Dieva doto zemi Latviju.

Dieva vārdos ieklausījās arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) politiķi: Dzintars Rasnačs; Ilmārs Latkovskis; Kārlis Krēsliņš; Inese Laizāne; Vineta Poriņa; Dzintars Kudums; Ināra Mūrniece; Raivis Dzintars, kā arī Jānis Dombrava.

Dievkalpojuma laikā notika arī ārpus baznīcas sienām organizējoša rosība, izrādījās, ka (VL-TB/LNNK) domubiedrs Jānis Sils atvedis leģionāru piemiņas gājienam paredzētos plakātus. Uz vieniem plakātiem uzskatāmi attēloti pārsvītroti nacisma un komunisma simbolika, taču uz citiem uzraksti „Nē – okupācijas varai! Jā – brīvai Latvijai!”.

Iepriekš premjera Dobrovska izteiktie komentāri par to, ka politiķiem tostarp Ministriem nav jāapmeklē 16. marta gājiens, jo kā gan mūs sapratīs ārvalstis, acīmredzot nav ņemts vērā, jo jau 9 00 no rīta pie Brīvības pieminekļa ar ziediem rokās policistus un žurnālistus pārsteidza sārtā apģērbā tērptā Eiroparlamentāriete Ždanoka. Kaut arī izskanēja replika, vai tikai kundze nav sajaukusi pieminekļus, taču politiķe pēc ziedu nolikšanas žurnālistiem paskaidroja, ka esot ieradusies, lai pieminētu nacisma upurus.

Savukārt pēc dievkalpojuma piemiņas gājienu pavadīja VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Parādnieks, Saeimas deputāts Raivis Dzintars un deputāts Jānis Dombrava. Gājienā piedalījās arī mācītājs un teoloģijas zinātņu profesors Guntis Kalme.

Zīmīgi, ka mācītājs kādam žurnālistam paskaidroja, ka šo dienu viņš uzskatot par nacionālo pretestības dienu. Bet skatījumā no garīgā viedokļa mācītājs piebilst, ka Latviešu leģionāri aizstāvēja Dieva doto dzimtenes dāvanu. Noslēdzot domu mācītājs uzdeva retorisku jautājumu: „Kāpēc mums par to būtu visu laiku jāattaisnojas?!..”

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Dzintars norādīja, ka tikai pēdējos gados ir formulēts, ka sabiedrības saliedēšanas pamats ir latviešu valoda un latviešu kultūra, kas visiem sabiedrības locekļiem ir jāatzīst Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas jēga un pamats.

Līdz šim Latvijas sabiedrības integrēšana bija sauklis. Tā rezultātā Latvijā vēl vairāk ir nostiprinājušās divkopienu sabiedrības pazīmes. Šo 20 gadu laikā ir bijušas atkāpšanās gan Pilsonības likuma, gan valodu un izglītības jautājumā. Tagad esam sasnieguši robežu, kad atgriežamies pie jautājumiem, kas jau pagājušā gadsimta 90.gados bija neapspriežami. Līdz ar to jebkurā gadījumā pēc referenduma atbilstoši tā rezultātiem tomēr būs jāizdara arī tālejoši politiski secinājumi, vai kaut kas būtiski nav jāmaina arī nacionālās politikas jomā, uzskata VL – TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs.

Partijas pretinieki propagandē, ka tieši VL – TB/LNNK ar savu rīcību – referenduma rosināšanu par mācībām tikai latviešu valodā, leģionāru godināšanu 16.martā, lāpu gājieniem – provocē cittautiešus un mazina iespēju Latvijā jelkad nākotnē izveidot saliedētu sabiedrību,

Dzintars atbild: „Tas jau ir ierasts, ka visskaļāk „ķeriet zagli” kliedz pats zaglis. Ja skatāmies katru nacionālās apvienības darbību atsevišķi, tās visas ir vērstas uz to, lai mēs dzīvotu vienotā informācijas telpā. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai sabiedrība varētu saliedēties. Ja cilvēks Latvijā lasa tikai krievu avīzes un neko citu, skatās Krievijas televīziju un neko citu, tad tīri fiziski ir grūti panākt, ka sabiedrība saliedējas uz kopīgām vērtībām.”

Dzintars atzīst, ka nacionālās apvienības priekšlikums par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā izprovocēja noteiktus politiskos spēkus uz pretreakciju, jo tas skar viņu subjektīvās intereses. Protams, ka viņu interesēs ir saglabāt faktiski pastāvošo divkopienu sabiedrību Latvijā. „Viņi organizē aktīvu pretdarbību, kad mēs ķeramies pie problēmas cēloņa. Jebkurā gadījumā, tas, ko ir darījusi nacionālā apvienība, ir „brūces atklāšana un apsēju noņemšana”, bet to „brūci” jau neradījām mēs, bet gan nepareizā integrācijas politika 20 gadu garumā,” uzskata Dzintars.

“Vai Latvijas sabiedrība būtu saliedētāka tad, ja 9.maijā mēs redzētu Krievijas karogus un Staļina bildes mītiņā, kurā faktiski tiek svinēta Latvijas otrreizējā okupācija, bet neredzētu klusu, tikai Latvijas simboliem rotātu latviešu karavīru, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, pieminēšanu, retoriski jautā Dzintars. Vai ar to sabiedrība kļūtu saliedētāka un tiktu remdināta impēriskās ideoloģijas apetīte?  Jo vairāk mēs piekāpsimies un jo klusāki būsim, jo vairāk mēs zaudēsim. Piekāpšanās dēļ mēs esam pazaudējuši Abreni un stingru Pilsonības likumu.”- uzskata VL- TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs.

Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – TB/LNNK aicina Centrālo Vēlēšanu komisiju (CVK) pievērst uzmanību šokējošam gadījumam, kad Rīgā, Valsts 1.ģimnāzijas iecirknī cilvēkiem, kas laicīgi ieņēmuši rindu, liegts parakstīties,- spektrs.com ziņo “Visu Latvijai!” preses sekretārs Arnis Neretnieks

Šodien un rīt ir pēdējās dienas, kad iespējams parakstīties par grozījumiem Satversmē, kas paredz valsts apmaksātu izglītību valsts valodā. Nacionālās apvienības rīcībā ir ziņas, ka iedzīvotāju aktivitāte šajās dienās ir nebijusi augsta, parakstīšanās vietās veidojas garas rindas.

Daudzi sašutuši cilvēki vēstī, ka šodien vismaz vienā no iecirkņiem noticis starpgadījums – Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā izveidojusies gara rinda ar pilsoņiem, kas vēlas parakstīties. Lai gan cilvēki savlaicīgi ieņēmuši vietu rindā, tūlīt pēc pulksten 13.00 visiem, kas nebija paguvuši parakstīties, CVK darbinieki paziņoja, ka parakstu vākšana šodien beigusies. Pulksten 13.00, kad beidzas iecirkņa darba laiks, visi atnākušie esot izdzīti no iecirkņa un durvis aizslēgtas. Pēc CVK nolikuma ir jāpieņem visi parakstīties gribētāji, kas ieradušies iecirknī līdz darba laika beigām.

Šī nav vienīgā reize, ka CVK darbība attiecībā uz parakstu vākšanu bijusi ierobežojoša. Iedzīvotāji ir neizpratnē, kāpēc ārvalstīs parakstu iecirkņi ir izvietoti stipri neproporcionāli latviešu skaitam, kā arī par to, ka CVK informatīvajos plakātos nav paskaidrota parakstu kampaņas būtība.

Nacionālā apvienība pauž gandarījumu, ka tik daudzi cilvēki, īpaši jaunieši, spītējot valsts iestāžu nelabvēlībai un maksas reklāmas iztrūkumam, parakstās un aktīvi uzņemas iniciatīvu vietēja mēroga kampaņu rīkošanā. Aicinām izmantot iespēju pēdējā parakstīšanās dienā parakstīties ikvienam, kurš to vēl nav paguvis.

Atgādinājums

Rīt 09.06. parakstīšanās vietu darba laiks Rīgā: 16:00 – 20:00

Parakstu vākšanas karte

Parakstīšanās vietas

Kā piemēru Dzintars minēja Zatlera pausto aicinājumu visiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski piešķirt pilsonību. “Tāpat latviskas Latvijas interesēm diez vai atbilst vēlējums ieviest ar Krieviju bezvīzu režīmu,” klāsta deputāts.

“Kam tā ir prokremliska vai prokrieviska, kam vienkārši mīkstāka, bet izskatās, ka pašlaik Saeimā latviska politiskā pieeja ir astoņiem nacionāli noskaņotiem deputātiem plus vēl dažiem atsevišķiem citu frakciju biedriem,” par VL-TB/LNNK pozīcijām parlamentā sacīja Dzintars, norādot, ka arī prezidenta nostājā nereti bijuši gadījumi – “latviskas Latvijas mērķiem neatbilstoši”.

Dzintars gan atzīst, ka Zatleram izdevies “izveidot vidējam latvietim gana tuvu tēlu”. “Viņš bija biežāk līdzās vietējiem cilvēkiem, salīdzinot ar Vairu Vīķi-Freibergu, bijis vienkāršāks, pieejamāks un tāds, kas nevienu asi neuzrunās. Tāds diplomātiskums nostiprinājis viņa autoritāti un cieņu,” vērtē deputāts, kurš gan uzskata, ka “latviešu vēlēšanās, lai viņi un viņu bērni dzīvotu valstī, kur runā latviski, nav mainījusies”.

Video

Komiski, ka J. Dombravas paziņojums notika īsi pēc tam kā Vienotības pārstāve Ilma Čepāne no tās pašas tribīnes izteica pārmetumu parlamentam par to, ka partijas bieži vien atļaujoties balsot par saviem zālē neesošajiem deputātiem.

J. Dombrava publiski norādīja, ka esot notikusi balsošana par klāt neesošo Vienotības Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kā arī par Budžeta komisijas vadītāju Jāni Reiru.

Lai gan J. Dombrava neatklāja, kurš tieši deputāts ir nospiedis pogu savu kolēģu vietā, deputātu izvietojums zālē liecina, ka līdzās J. Reiram sēž Ingrīda Circene, bet līdzās Dz. Zaķim – Edvards Smiltēns.

Saeima darbojas kā balsošanas mašīna

Laikrakstam Latvijas Avīzei Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas deputāts Jānis Dombrava pauda sašutumu. Viņš uzsver, ka daudzi deputāti pat neseko līdzi darba kārtībai, neiedziļinās apspriesto jautājumu saturā, bet balso, izpildot frakcijas vadītāja komandas, tas ir, ¬ skatās, kādas krāsas kartīti tas pacēlis. No Saeimas tribīnes parasti runā iestudētus tekstus, debatēm gatavo “teatralizētus uzvedumus”. Patiesās sarunas un lemšana notiek aizkulisēs.

«Pirmajā Saeimas sēdē man zālē blakus atradās divi deputāti no “Vienotības” frakcijas un mani šokēja viņu saruna. Vārdus nesaukšu, viens no deputātiem tagad ir ministrs. Kāds politiķis sūrojās, ka latvieši izmirst un vajadzētu uzlabot demogrāfiju. Uz to otrs atbildēja: jā, bet ne tuvākajos gados, jo tas tikai radīs lielāku slogu budžetam. Pēc pieciem gadiem, kad krīze būs beigusies, tad arī veicināsim dzimstību, bet pagaidām to nevajag,» saka J. Dombrava.

Dombrava uzsver, ka daudzi deputāti pat nesaprot, par ko balso… Man blakus sēž Lieģa kungs, un, kad notika balsojums par samazinātās PVN likmes saglabāšanu latviešu oriģinālliteratūrai, redzēju, ka viņš skatās, kādu frakcijas vadītājs rādīs kartīti: sarkano, dzelteno vai zaļo. Rādīja dzelteno, un Lieģa kungs paklausīgi balsoja «atturēties». Es viņam prasīju: «Kāpēc jūs tā nobalsojāt?» «Par ko īsti bija balsojums?» viņš man vaicāja pretim. Sāku skaidrot, ko šis likumprojekts paredz un ka tas tiešām būtu latviešu tautas interesēs. Nākamais balsojums bija, lai samazināto PVN likmi saglabātu preses izdevumiem, kas principā valsts budžetā robu neradītu. «Jā, tiešām, ļoti labs, derīgs priekšlikums,» atzina Lieģa kungs. Tad paskatījās, kādu kartīti rāda frakcijas vadītājs, un atkal nobalsoja «atturēties». Tā, lūk, notiek.