Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Varas struktūru, sabiedrības un baznīcas vienojošais sadarbības spēks.

Vara un baznīca

Latvijā: Valsts prezidents viesojas Daugavpils baznīcās

26. augustā Latvijas valsts prezidents V.Zatlers pirmo reizi savas prezidentūras laikā viesojās Daugavpils dažādu konfesiju dievnamus.

Daugavpils Borisa-Gļeba katedrālē prezidents tikās ar Metropolītu Aleksandru, Daugavpils bīskapu Aleksandru un Latvijas pareizticīgo Baznīcas pārstāvjiem, kā arī Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu Baznīcu un katoļu un luterāņu draudzes priesteriem.

Valsts prezidents vizītes laikā uzsvēra reliģisko organizāciju nozīmi un devumu sabiedrības attīstībā, sociālo jautājumu risināšanā un kristīgo vērību nostiprināšanu Latvijas sabiedrība. Svarīgu nozīmi V. Zatlers saskata arī savstarpējā donimināciju sadraudzībā un sadarbošanās sfērā.

Krievijā: Doņeckas miliči brīvprātīgi apmeklē garīdznieka lekcijas

Trīs gadu garumā, sākot no 2005.gada, Konstantinovā Doņeckas apgabalā, garīdznieks Andrejs Čičerinda vada nodarbības milicijas līdzstrādniekiem.

Iniciatīva šādām nodarbībām bija nākusi no milicijas pulkveža Aleksandra Prosolova (tolaik viņš bija Konstantinovas milicijas priekšnieks). Nodarbības svētīja pareizticīgās katedrāles galvenais priesteris Ilarions.

Lekcijas notiek reizi nedēļā ar vasaras brīvlaiku pārtraukumiem. Pēc tēva Andreja vārdiem vadoties, triju gadu laikā ir ievērots, ka interese par lekcijām ir pastiprinājusies. Milicijas darbiniekus saista iespēja aprunāties ar garīdznieku dziļi personiski. Risinot arī dažādas sarežģītas situācijas.

Sabiedrība un baznīca

ASV: sieviete nobiedēja laupītāju ar lūgšanu

Policija aizturēja zagli – neveiksminieku.

ASV, Arizonas štatā, Mesas pilsētā, sieviete nobiedēja laupītāju ar lūgšanas palīdzību. Zaglis mēģinājis atņemt sievietes automobili Sv. Fomi katoļu baznīcas stāvvietā. Sieviete taisījās izkāpt no mašīnas, kad pie viņas automašīnas durvīm pienāca vīrietis un sāka draudēt ar pistoli un licis izkāpt no automobiļa. Bet sieviete nav pakļāvusies prasībai un sākusi lūgt Dievu. Laupītājs nobijās un aizbēga, ziņo “Arizona Center”.

Sieviete izsauca policiju, un kad sieviete stāstīja par incidentu policijai, tieši tajā brīdī viņiem garām gāja laupītājs un sieviete to uzreiz atpazina. Vienkārša iešana garām laupītājam izrādījās neveiksmīga. Laupītājs – 24 gadus vecs Džeims Džets.

Polijā: Krakovā Katoļi atvēruši „dzīvības logu” pamestajiem jaundzimušajiem

“Dzīvības logs” ir speciāla vieta, kurā mātes var anonīmi atstāt jaundzimušos, lai par viņiem rūpētos klostera mūķenes.

Pagājušo nedēļu, „Dzīvības logs” saņēma devīto zīdaini – meitenīti. Bērniņš tika nogādāts medicīniskai pārbaudei Krakovas klīnikā. Jaundzimušās stāvoklis ir labs, bet tomēr vēl atrodas klīnikā rūpīgākai pārbaudei. Viņu ir nosaukuši par Francisku.

Krakovā “dzīvības logs”, atvērās 2006.gada martā. Ēka ir labi aprīkota ar ventilāciju un sildīšanas ierīcēm, viss ir sarūpēts tā, lai jaundzimušie šeit varētu justies komfortabli. Pēc „Dzīvības loga” aizvēršanas uz nakti, mūķenes pie durvju loga saņem signālu, ja nepieciešams pieņemt jaunu bērniņu.

“Dzīvības logs” ir saņēmis arī Romas pāvests Pāvels II apbalvojumu, kā arī labdarības organizācijas „Caritas” logotipu. „Dzīvības loga” izveide ir mūķeņu iniacatīva, tādējādi sabiedrībai liekot pievērst sabiedrības uzmanību pamestajiem zīdaiņiem, kuri nomirst no bada ārā vai drazu tvertnēs.

„Dzīvības logs” adrese: Krakova, Pšibiševskas iela 39.

ASV: Baznīca atteicās no 3 miljoniem dolāru

Ņujorkas Misija “Lighthouse Mission” atteicās no 3 miljonu dolāru ziedojuma.

Lietas būtība

Baznīca „True North Community Church” saņēmusi 3 miljonu dolāru ziedojumu no kādas nezināmas personas, tādēļ zinot Misijas “Lighthouse Mission” finansiālo vajadzību piedāvāja ziedojumu tai. Tomēr noskaidrojot apstākļus nācās no iecerētā attiekties. Izrādījās, ka nauda ir nākusi pateicoties loterijas biļetes laimestam. Misijas administrācija piesardzīgi izturas pret tamlīdzīga veida ziedojumiem, jo tai ir noliedzoša nostāja pret azartspēlēm un nevēlas izrādīt negatīvu piemēru sabiedrībai. Turklāt nav izslēgts, ka laimesta pieņemšana varētu būt – azartspēļu propaganda. Ņemot vērā, ka Misija „Lighthouse Mission”, iknedēļu baro vairāk nekā 3 tūkstošs trūkumcietēju, šāda naudas summa varētu labi noderēt. Misijas prezidents Džeims Rajans teica, ka priecātos par šādu iespēju, ja apstākļi būtu savādāki.

        Ukraina: 2.jūnijs internetkonference

Par tēmu:

1. 14 gadu laikā draudze “Dieva Vēstniecība” ir kļuvusi par vislielāko harizmātu draudzi Eiropā.

2. Kāpēc Leonīds Černoveckis atkal uzvarēja Kijevas mēra vēlēšanās?

3. Aktīvā draudzes “Dieva Vēstniecība” loma Kijevas sabiedriskā un politiskā dzīvē.

Informācijai: Sandejs Adeladža – vecākais draudzes “Dieva Vēstniecība” mācītājs.

“Dieva Vēstniecība”– nav dogmatiska draudze. Tā vispirms ir izglītības, gudrības un saprašanās skola, kurā paceļ cilvēku gara stāvokli un padarot tos par dzīvē spējīgiem. Cilvēki šajā draudzē- izglītojas, un kļūst par spējīgiem spriest arī par sabiedriski politiskiem jautājumiem”, – tādā veidā Sandejs Adeladža izskaidro draudzes panākumus.

Konferences dalībniekus samulsināja jēdziena „baznīca” un „politika” savienojums. Viņi jautāja: „Vai nav pretrunīgi jēdzieni un kā tas skan Bībeles kontekstā, un kā uz to skatās pats Dievs?” Mācitājs S. Adeladža atbildēja: „Politika nevar būt pretrunā ar Bībeles kontekstu, tāpēc, ka pats Dievs ir radījis politiku, tāpat kā visu redzamo un neredzamo, viss ir Viņa radīts”.

Attiecībā par Kijevas mēra, Leonīda Černovecka uzvaru, S. Adeladža sacīja: „Viņš iesēdās mēra krēslā, esot turīgs cilvēks. Viņš nevar atteikties no darba algas, starp citu viņa alga tiek pārskaitīta uz Kijevas maznodrošināto fondu. Lai Dod Dievs, ka visi mūsu politiķi būtu tādi kā L. Černoveckis”. Tika uzdots jautājums: „Kādi pasākumi draudzē tika veikti, lai atbalstītu L. Černovecki , un kāda tieši ir panākumu recepte?”, Mācītāja atbilde: „Nekāda lielā noslēpuma nav. Pirmkārt – nepieciešams kļūt par ticīgu cilvēku, kurš lasa Bībeli un iet uz draudzi. Otrkārt – ar saviem darbiem jāparāda, ka Jūs patiesi mīlat cilvēkus. Tādā veidā citi redzēs jūsos Kristus līdzību, un pat aģitācija nebūs vajadzīga, cilvēki tāpat redzēs kas jūs esat un spēs novērtēt un balsos”.

Konferences laikā bija uzdoti arī tādi jautājumi, kā, piemēram, kāpēc mācītājs Sandejs Adeladža nesludina savā dzimtenē, bet tieši Ukrainā? Un kāpēc vispār bija tāda nepieciešamība uzturēties Ukrainā? Vēl kāds teica: „Atradies te Afraukrainis, lai atgriežas uz savu plantāciju Nigērijā!”. Mācītājs mierīgā tonī izteica nožēlu, ka šim cilvēkam, kurš tā runā vispirms būtu jāizkļūst no sava kolhoza. Viņš teica: „Dogma, kura uzbāžas ar masu informāciju līdzekļu palīdzību ir kropla. Stereotipiskā domāšana un pēc komunisma periods ir dziļi iedragājis tautas domāšanu. Jāņem vērā arī tautas mentalitāte – ka, ja kāds nav komunists, tad tas ir tautas ienaidnieks un diversants.

Skanēja arī labi vārdi, piemēram,: „Liels paldies, par Jūsu titānisko darbu Ukrainā! Daudzcietušā Ukraina ir redzējusi glābiņu Jūsu dēļ! Pateicamies, ko Jūs palīdzat daudziem mūsu valsts bērniem atbrīvoties no narkotiskās atkarības!”

Lielu ziņkārību izsauca jautājums par baznīcas finansiālo pusi: „Vai tā ir taisnība, ka draudzes locekļi dod desmito tiesu un cik naudas ir draudzes kasē? Mācītājs aicināja interesentus vērsties nodokļu inspekcijā, kurā tiek deklarēti jebkuri ienākumi. Attiecībā par desmito tiesu S. Adeladža minēja piemēru no Bībeles „Lai labā roka nezina, ko dara kreisā”.

26. janvārī Jūrmalā viesnīca „Lielupe” notika vīriešu konference „Vīrieši sasniedzot maksimumu.” Tajā piedalījās daudzu konfesiju vīriešu un mācītāju.

Konferenci vadīja: A. Baštiks; P. Sproģis; N. Latišēvičs un N. Gribs.

Piedāvājam ierakstu ar draudzes “Patiesības vārds”mācītāju N. Latišēviču “Vara, sekss un nauda.”

viri_sasniedzot_maksimumu_konference_N_Latisevics_Patiesibas_Vards_

Īsumā: Mācītājs N. Latišēvičs savā runā īpaši pasvītroja, ka vīrieša raksturs ir atpazīstams pārbaudījuma laikā saskarsmē ar – varu, seksu un naudu. Tās ir galvenās vīrieša dzīves sfēras, kurās viņš spēj vai nu paklupt vai arī celties uzvarā.

Teksta autors: Leanidas (Krievija)

Dievs vēlas, lai Viņa bērni būtu ne tikai bagāti, bet arī dāsni visos savos darbos. Diemžēl daudzi no mums ieslēdzās savā nabadzības aizsegā, akcentējot savu reliģisko nostāju.

Elīsa deva kādu vienkāršu, bet gudru atbildi atraitnei. Sieviete raudāja, jo viņas dēlus parādu dēļ gribēja paņemt verdzībā, kad Elīsa jautāja, kas viņas namā ir vērtīgs, viņa atbildēja, ka nekā vienīgi trauks ar eļļu. To arī Elīsa lika pārliet mazākos traukos un pārdot. (2 Ķēn. 4:2-7)

Kādā citā rakstu vietā lasām, ka samarietis piecēla no zemes gulošo ievainoto cilvēku un aizveda uz viesnīcu, uzņemdamies visus izdevumus par tā ārstēšanu. Bet baznīcas tēvs apmierinājās ar savu reliģisko statusu. (2 Kor.9: 6-11).

No teiktā izriet, ja sēj skopi, tad skopi arī pļausi, bet ja bagātīgi sēj, tad arī bagātīgi pļausi.

Ko tas nozīmē? Uzskatu, ka katram kristietim vajadzētu pārdzīvot uguns kristības, lai tajā sadegtu lepnība, alkatība un rastos vēlēšanās dot nevis ņemt. Paskatīsimies uz sevi taisnīgi. Cik daudzi no mums gļēvuma dēļ neapmeklē draudzi, jo strādā svētdienās. Vai arī bēg uz ārzemēm, lai piepelnītos. Un cik daudzi strādā nelegāli.

600 000 cilvēku devās apsolītās zemes meklējumos, bet tikai 2 no tiem tajā iegāja.

Dievs vēlas mūs brīdināt un pasargāt no nejēdzībām. No kā tad rodas šīs nejēdzības? Nav nekā slikta, ja mēs vēlamies un tiecamies nopelnīt vairāk, bet Dievs akcentē to, pie kā tas noved, ja cilvēks nav attīrījies, lai to saņemtu. Dievs vispirms grib sagatavot mūsu sirdi, lai kļūstam stabili ticībā un brīvi no kārdinājumiem. Lai ienaidnieks nespētu kā spalvu aizpūst tālu no Dieva svētībām, izmantojot alkatību, skaudību un neiecietību.

Lai kļūtu stabili ticībā, Dievs palīdz iegūt ticību pārvarot mazus ticības pārbaudījumus, lai vēlāk pārvarētu aizvien lielākus. Tādēļ mums vajadzētu iemācīties dot ticot, ka Dievs vajadzīgā laikā atvērs debesu logus.

            „ Bet kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” 1(Tim. 6: 9-10)