Saprotams, ka latviešu tauta ir tik ļoti novārdzināta, ka ticība zudusi it visā, kas saistās ar latviešu tautas identitāti. Vienīgais latvieša protests – bezdarbība.

Labu cilvēku bezdarbība ir dēmonizēto ierocis. Latviešu senču izcīnīto suverēno neatkarību un brīvības stafetes nodošana, nevis pamatnācijas bērnu rokās, bet nelabvēļu un latviešu tautai svešo un izkropļoto interešu lobēšanu varas rokās,-ziņo spektrs.com

Visus šos neatkarības gadus, latviešu tautas nespēja, pilsonības nenovērtēšana, zemā pašcieņa, vienaldzība un latviešu identitātes nenostiprināšana, kā arī citi pašu degradēšanas un demoralizēšanas centienu stiprums, tika nepārtraukti nelabvēļu testēts. Kaut arī ik pa laikam dažādos veidos par to tauta tika brīdināta, tā izmisīgi ir palikusi uzticīga vienaldzības potei ar aizbildinājumu uz lūpām: ekonomiskā labklājība svarīgāka par visu. Cik tālu ar šo svarīguma apziņu esam tikuši, tas jau ir cits stāsts.

Tagad tauta pārmet valdībai par bezdarbību, arī Ēdenes dārzā Ādams atbildību uzvēla uz Ievas trauslajiem pleciņiem. Taču no Ievas, apmānītās apziņas iespaidā, piedāvātā ābola varēja atteikties un atgādināt par patiesām vērtībām un pamatnostādnēm, kurām jāseko. Jautājums ir par to, kādas tad ir latviešu tautas pamatnostādnes, kurām sekot? Vai kāds ir noteicis robežas, kuras pārkāpt vairs nedrīkst, jo tas ir bīstams paša dzīvībai? Lai arī pašiem nevajadzētu sagaidīt izraidīšanu no Ēdenes dārza. Noteikti likumi, kas aizsargā pamatnācijas intereses no vienas puses uzstādītas Latvijas proklamēšanas laikā, taču no otras puses redzams, cik tās ir bijušas nestabilas, nevis savā būtībā, bet gan tāpēc, ka tās nebija papildus nostiprinātas ar visādiem iespējamiem līdzekļiem valsts līmenī. Tāpēc arī esam nonākuši, ka sekas ir nenovēršamas un tās dēļ jātērē divi miljoni referendumam.

Paldies, Dievam, ka valsts vīri vismaz tagad ir atjēgušies un nostiprinājuši Satversmē valsts valodas nozīmi. Taču vai nevajadzētu ar tādu pašu centību un rāvienu vismaz tagad nostiprināt arī visas pārējās robežas, lai aizsargātu savu tautu nākotnē?

Turklāt vai nevajadzētu tuvākā nākotnē pasargāt pamatnācijas kārtējo divu miljonu tēriņu uz briestošo referendumu par automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem?

Domājams, ka arī šoreiz valdībai vajadzētu ar galvu mesties iekšā juridisko jautājumu sakārtošanā un kārtēja saspīlējuma savlaicīgā novēršanā.

Vai tiešām ir jāsagaida kārtējais etniskais karš, vai apziņas, ekonomiskā, sabiedriskā okupācija, vai kārtējais divu miljonu vērtais referendums, lai to saprastu?

Diemžēl tas viss ir bezdarbības un vienaldzības sekas. Ja latvieši to nenovērtē un tas viss nav vajadzīgs, tad atrodas svešie, kuri novērtē pēc savas saprašanas un savu vajadzību izsaka nestabilos, draudu apstākļos, lai varu pārņemtu bez maksas.

Var jau arī pārmest Dievam un jautāt: kur bija Dievs? Taču vai Latvijas neatkarības atgūšanu nevarētu nosaukt par brīnumu? Dievs latviešiem devis savu zemi, bet kā latvieši tajā valda? Vienaldzīgi un bezatbildīgi! Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir tautas vēlēta valdība. Tāpēc pienācis laiks pajautāt, kur visus šos neatkarības gadus ir bijusi latviešu tauta?

Tāpēc par nožēlu jāsaka, ka šie demoralizētie apstākļi rodas ar latviešu tautas svētību.

Ieskatīsimies kaut vai pēdējo gadu latviešu tautas nozīmīgos jautājumos un kāda ir bijusi tās reakcija.

1. Vai nepieciešams pakāpeniska pāreja valsts valodā valsts apmaksātās skolās, kas savukārt saliedētu un vienotu dažādās etniskās grupas? Latviešu tauta teicā – NĒ!
2. Vai nepieciešama ticības mācība skolās, lai tādējādi skolnieki varētu atšķirt labu no ļauna, grēku no svētuma un lai neviens nevarētu manipulēt ar bērna apziņu un iesaistīt homoseksuālisma propagandā, narkotisko vielu lietošanā, zālītes pīpēšanā un t.t.? Latviešu tauta teica – NĒ!
3. Vai nepieciešams ētikas stundās mācīt patriotisma gara celšanu Latvijas bērnos, kas izkoptu latviešu veselīgu pašvērtējumu, mācītu saimnieka apziņu, kā arī Tēvzemes un Dzimtenes mīlestību? Latviešu tauta teica – NĒ!4.
4. Vai latviešu tautai ir vajadzīga latviešu valoda, 18. februārī latviešu tauta teiks ….?

Kur bija latviešu tauta? Šādu jautājumu jau uzdod izaugušie latviešu bērni saviem vecākiem. Ko pieaugušie atbild? Vai uzliek savu roku uz sirds un saka: „Piedod, bērns, mani tas neinteresēja un manas bezdarbības sekas jāizcieš TEV!”

Bībelē teikts: „Ja bērns prasa maizi, vai vecāki var iedot akmeni?” Acīm redzot latvieši var.

Aicinājums:

Ja ir kādi, kuri tik ļoti cenšas pārrakstīt Latvijas vēsturi akcentējot, ka okupācijas nav bijis, tad tagad ir pienācis laiks, kad latviešu tauta ir spējīga pārrakstīt, nelabvēļu gaidītās prognozes Latvijas nākotnē, latviešu tautai vēlamā virzienā.

Vismaz tagad mēs to varam izdarīt, vēl nav par vēlu!

18. februārī par divvalodību teiksim – MĒS ESAM PRET!!!

Referendumā piedalīties un balsot pret otru valsts valodu mudina gan katoļu priesteri, gan LELB arhibīskaps,-ziņo spektrs.com/leta

“Aicinām pilsoņus iet uz referendumu, jo ir svarīgi aktīvi paust savu nostāju, kā to māca baznīcas sociālā mācība, un nepalikt malā svarīgos sabiedriskos procesos,” aicina Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes priesteri, kuri konferencē Rīgas Garīgajā seminārā ir sprieduši arī par 18. februāra referendumu. Viņi atgādina – katoliskā baznīca mūsu valstī evaņģēliju sludina latviešu, krievu, poļu un lietuviešu, kā arī angļu un itāliešu valodā, piebilstot, ka gatavi sludināt arī citās valodās. Baznīca pieņem ikvienu cilvēku neatkarīgi no valodas, kurā viņš runā. Priesteris Ilmārs Tolstovs uzsver: “Tomēr mēs uzskatām, ka Latvijas valstī latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, un tā ir jārespektē, jāciena un jāaizstāv. Jau šobrīd Latvijā dzīvojošās lingvistiskās minoritātes bauda tiesības savā valodā veidot plašsaziņas līdzekļus, dibināt savas skolas un tām ir pietiekami lielas iespējas kopt savu valodu un kultūru.”

Ko saka citu kristiešu konfesiju garīdznieki? Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis teic – žēl, ka politiķu ambīciju dēļ šī lieta tik tālu ir nokļuvusi, un tagad nekas cits neatliek kā iet un piedalīties referendumā, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis novērojis, ka viņa draudzē vecākās paaudzes cilvēki jūtas aizvainoti, ka tāds referendums vispār notiek, un sākumā apsprieduši nez no kurienes radušos ideju – varbūt, ja daudzi neaizies, tad referendums nebūs uzskatāms par notikušu, bet nu visiem skaidrs, ka referendumā jāpiedalās.

E. Mažis spriež: “Parakstu vākšanu par otru valsts valodu es nesauktu par demokrātijas izpausmi. Jo demokrātija – tā ir cieņa, taču parakstu vākšanas kampaņā nebija cieņas pret latviešiem un latviešu valodu. Kampaņa bija agresīva, un tajā neko vairāk kā atriebīga naida izpausmes neredzēju.”

Mācītājs secinājis, ka aiz valodas jautājuma slēpjas daudz nopietnāki draudi valstij un situācija liecina, ka jūtamies pret tiem neaizsargāti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzsver, ka referendumā jāpiedalās: “Arī pilsoņu starpā, kas aizstāv latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, izskan atšķirīgi viedokļi. Daļa uzskata, ka referendumā noteikti jāpiedalās, citi domā, ka patriotiskāk būtu šādu referendumu boikotēt. Gan vieniem, gan otriem ir argumenti, kas viņus pārliecina. Droši vien te nav pareizo un nepareizo uzskatu, bet saduras divi domāšanas formāti – lokālais un globālais. Lokāli domājot, droši vien referenduma boikotēšana var dot personīgu gandarījumu un arī ir savas nostājas paušana. Tomēr globāli to diez vai pamanīs un sapratīs. Starptautiski redzēs tikai to, ka referendumā atbalsts latviešu kā vienīgajai valsts valodai ir nepārliecinošs. Valodu referendums nav tikai pašmāju lieta. Pieļauju pat, ka tā ir starptautiski motivēta iniciatīva. Tādēļ tagad nedrīkstam domāt lokāli. Ir jādomā par balsojuma starptautisko nozīmi un sekām. Tādēļ es pats noteikti piedalīšos referendumā un domāju, ka tas noteikti jādara katram apzinīgam, patriotiskam pilsonim.

Krievu valodas pastāvēšanu un attīstību Latvijā nekas neapdraud. Latviešu valoda kā valsts valoda ir ļoti nozīmīgs elements Latvijas valstiskajā identitātē. Saprotot, kāda nozīme tam ir latviešu kā nācijas sevis apziņai, latviešu valodai nedrīkst atņemt šo īpašo stāvokli citu valodu starpā. Tādēļ es balsošu pret valsts valodas statusa piešķiršanu vēl kādai citai valodai.”

Arhibīskaps aicina visus saglabāt vēsu prātu: “Labas attiecības starp Latvijā dzīvojošajām tautām ir viens no izšķirošajiem faktoriem valsts labklājībai, kurā mēs visi dzīvojam. Diemžēl referendums draud mūs at­sviest atpakaļ konfrontācijas noskaņās, kādas bija Tautas frontes un interfrontes laikā.

Referenduma ierosinātāji ir teikuši, ka negaida uzvaru nobalsošanā, bet izmanto referendumu kā līdzekli, lai pievērstu uzmanību problēmām. Ja tas tiešām tā ir, varu tikai sacīt, ka izraudzīties šim nolūkam valsts valodas jautājumu bija izcili neveiksmīga un riskanta izvēle. Tādēļ Latvijas ļaudīm vajadzētu būt gudrākiem par saviem politiķiem un mēģināt saprast, ka latvieši neies uz referendumu balsot pret krieviem un krievi neies uz referendumu balsot pret latviešiem. Īsi sakot, neļausim nevienam referenduma dēļ sevi padarīt citam par cita ienaidnieku.”

„Referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu principā nedrīkstēja notikt, jo Satversmē un Latvijas veidošanas procesu pamatos viss jau norādīts un starptautiski akceptēts. Tomēr referendumā noteikti ir jāpiedalās katram.

„Un tā ir savā ziņā naudas iztērēšana, taču ja mūsu demokrātiskajā iekārtā pēc likuma grozījumiem, kas atļauj šādu tautas virzītu likumdošanas iniciatīvu, ir savākti paraksti, tad mums diemžēl tai ir jāpakļaujas un tā jārespektē. Es baidos, ka nākotnē šādi referendumi varēti būt par visādiem banāliem un triviāliem tematiem, bet tā būs tautas griba, un tas jāpieņem un jāmācās sadzīvot,” sacīja Vīķe-Freiberga.

„Ja jau mēs paši vairs nesaprotam, ko mums nozīmē latviešu valoda un tās vajadzība Latvijā, tad, ziniet, tikai guļamies zārkā iekšā un vāku virsū un sakām „Ar Dievu ļaunā pasaule!””

Viņa gan norādīja, ka varēja būt vairāk mudinājumu Latvijas pilsoņiem doties un piedalīties šajā referendumā, jo Latvijai naidīgi spēki propagandē, ka tā būs ūdens liešana caurā mucā, tas būs nevajadzīgi, apvainojoši un triviāli.

„Tā nav māžošanās pasaules priekšā. Ja nebūs pietiekami daudz latviešu aizgājuši nobalsot pret otras valsts valodas ieviešanu Latvijā, mūs sagaida daudzi propagandas uzbrukumi, par to man nav ne mazāko šaubu,” sacīja Vīķe – Freiberga”

Savukārt intervijā laikrakstam „Diena” eksprezidente atzīst: „Es brīnos, ka ir ļaudis, kas to nesaprot. Spriedelē par neiešanu uz referendumu, it kā tas zem latviešu pašcieņas. Ja būs skaitliski mazs rezultāts pret krievu valodu kā otro valsts valodu, pat ja referendums nenesīs rezultātus, un visdrīzāk tā arī notiks, tas tik un tā starptautiski no Krievijas puses tiks izmantots. Tikai tāpēc jau tas tiek organizēts. Šis referendums būs atspēriena punkts kārtējai propagandas kampaņai pret Latviju, un mūsu diplomātiskajiem dienestiem jābūt tam gatavam. Tāpēc svarīgi ir zināt, cik ļaudīm Latvijā ir svarīgi latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.”

Vīķe-Freiberga aicina balsot PRET

Vīķe-Freiberga uzsver – gan kā bijusī prezidente, gan kā pilsone viņa aicina iet un balsot katram pēc savas pārliecības, lai redzam, kā balsis sadalās. „Tiem, kam rūp latviešu valoda, jāiet un jābalso pret,” tā prezidente.

Dzintars norādīja, ka tikai pēdējos gados ir formulēts, ka sabiedrības saliedēšanas pamats ir latviešu valoda un latviešu kultūra, kas visiem sabiedrības locekļiem ir jāatzīst Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas jēga un pamats.

Līdz šim Latvijas sabiedrības integrēšana bija sauklis. Tā rezultātā Latvijā vēl vairāk ir nostiprinājušās divkopienu sabiedrības pazīmes. Šo 20 gadu laikā ir bijušas atkāpšanās gan Pilsonības likuma, gan valodu un izglītības jautājumā. Tagad esam sasnieguši robežu, kad atgriežamies pie jautājumiem, kas jau pagājušā gadsimta 90.gados bija neapspriežami. Līdz ar to jebkurā gadījumā pēc referenduma atbilstoši tā rezultātiem tomēr būs jāizdara arī tālejoši politiski secinājumi, vai kaut kas būtiski nav jāmaina arī nacionālās politikas jomā, uzskata VL – TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs.

Partijas pretinieki propagandē, ka tieši VL – TB/LNNK ar savu rīcību – referenduma rosināšanu par mācībām tikai latviešu valodā, leģionāru godināšanu 16.martā, lāpu gājieniem – provocē cittautiešus un mazina iespēju Latvijā jelkad nākotnē izveidot saliedētu sabiedrību,

Dzintars atbild: „Tas jau ir ierasts, ka visskaļāk „ķeriet zagli” kliedz pats zaglis. Ja skatāmies katru nacionālās apvienības darbību atsevišķi, tās visas ir vērstas uz to, lai mēs dzīvotu vienotā informācijas telpā. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai sabiedrība varētu saliedēties. Ja cilvēks Latvijā lasa tikai krievu avīzes un neko citu, skatās Krievijas televīziju un neko citu, tad tīri fiziski ir grūti panākt, ka sabiedrība saliedējas uz kopīgām vērtībām.”

Dzintars atzīst, ka nacionālās apvienības priekšlikums par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā izprovocēja noteiktus politiskos spēkus uz pretreakciju, jo tas skar viņu subjektīvās intereses. Protams, ka viņu interesēs ir saglabāt faktiski pastāvošo divkopienu sabiedrību Latvijā. „Viņi organizē aktīvu pretdarbību, kad mēs ķeramies pie problēmas cēloņa. Jebkurā gadījumā, tas, ko ir darījusi nacionālā apvienība, ir „brūces atklāšana un apsēju noņemšana”, bet to „brūci” jau neradījām mēs, bet gan nepareizā integrācijas politika 20 gadu garumā,” uzskata Dzintars.

“Vai Latvijas sabiedrība būtu saliedētāka tad, ja 9.maijā mēs redzētu Krievijas karogus un Staļina bildes mītiņā, kurā faktiski tiek svinēta Latvijas otrreizējā okupācija, bet neredzētu klusu, tikai Latvijas simboliem rotātu latviešu karavīru, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, pieminēšanu, retoriski jautā Dzintars. Vai ar to sabiedrība kļūtu saliedētāka un tiktu remdināta impēriskās ideoloģijas apetīte?  Jo vairāk mēs piekāpsimies un jo klusāki būsim, jo vairāk mēs zaudēsim. Piekāpšanās dēļ mēs esam pazaudējuši Abreni un stingru Pilsonības likumu.”- uzskata VL- TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs.