Attiecībā par Baltijas valstīm eksprezidente uzsvēra: „Ir pēdējais laiks sākt saprast, ka piederība NATO nav tikai karoga uzvilkšana, bet drošībā ir jāiegulda un no partneriem jāpieprasa, lai tiek izstrādāts aizsardzības plāns visām trim Baltijas valstīm. Un, protams, mums pašiem arī ir kaut vai jāsavelk jostas, bet par savu drošību domājot, savu militāros spēkus jāstiprina, lai mēs varētu dotā brīdī pamatoti prasīt palīdzību vismaz no saviem NATO partneriem. Ja vēl tagad daudz no Rietumu spēkiem tikai gudro, ko un kā varētu darīt un sacīt un, redzot, cik impotentas un pilnīgi nevarīgas un nekam nederīgas ir Apvienotās Nācijas šādā situācijā, kas attiecas uz Krieviju, jo viņiem ir savs veto Drošības padomē, tad vispār rodas situācija, ka Krievija var darīt vienalga ko, vienalga kur, un visi noplātīs rokas un teiks, kamēr pie viņu pašu namdurvīm tas nenotiks, nu, ziniet, ļoti žēl, mēs tik noskatāmies. Man ir tiešām pretīgi skatīties šo gļēvo reakciju no visas pārējās pasaules,”
Taču par Baltijas valstu rīcību par Krievijas nosodīšanu bijusi adekvāta viņa saka: „Ir izteikts viedoklis, jācer, ka amatpersonas mudinās partnerus jebkurā starptautiskā forumā kaut ko darīt efektīvāk un nopietnāk.”

Jautājumā par premjera Valda Dombrovska (V) atkāpšanās iemesliem, Vaira Vīķe-Freiberga saredz tur vairāk koalīcijas nestabilitāti nevis atbildības uzņemšanos par Zolitūdes traģēdiju: “Man rodas iespaids, ka tā ir cēloņsakarību ķēde, kas novedusi premjeru pie šī smagā lēmuma. Jo cik noprotu, šī koalīcijas nestabilitāte viņam ir par grūtu, lai uzņemtos atbildību kā premjeram par valsts pārvaldību nevis par Zolitūdes traģēdiju, kur premjeram, protams, nav tieša sakara.”

Bijusī prezidente uzskata – ja kādai augstai amatpersonai bija jāatkāpjas, tad drīzāk Rīgas mēram Nilam Ušakovam (SC), jo šādi būvniecības projekti ir pašvaldības atbildībā.

Komentējot jauna premjera meklēšanu, Vīķe-Freiberga uzsver, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš izmanto savas Satversmē paredzētās pilnvaras. Prezidentam ir visa brīvība izvēlēties, ko viņš nominē, bet pēdējais vārds būs sakāms Saeimai. “Vara ir abiem diviem: prezidentam izvirzīt, Saeimai – apstiprināt vai noraidīt. Šajā gadījumā prezidents izmanto savas tiesības šo nomināciju pārdomāt, lai kandidāts varētu nodrošināt to stabilitāti, ko demisionējušais premjers vairs nespēja nodrošināt, es ceru, ka tas ir prezidentam galvenais apsvērums,” saka Vīķe-Freiberga.

Jauno politisko spēku dibināšana

Runājot par jaunu politisku spēku dibināšanos un tādiem līderiem kā Einars Repše, Inguna Sudraba, Ainars Šlesers, bijusī prezidente uzskata, ka šie politiskie spēki tradicionāli cer uz  “neapmierināto”  balsīm, un parlamenta vēlēšanās sašķels tos, kas balso par t.s. latviskajām partijām. Ja kāda no šīm partijām netiks pāri 5 % barjerai, balsis faktiski tiek atdotas tām partijām, kas iegūs visvairāk balsu, visticamāk – ”Saskaņas Centram”.

Vīķe-Freiberga uzskata, ka “Saskaņas centra” nākšana pie varas nacionālā līmenī būtu pret Latvijas interesēm.

„Referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu principā nedrīkstēja notikt, jo Satversmē un Latvijas veidošanas procesu pamatos viss jau norādīts un starptautiski akceptēts. Tomēr referendumā noteikti ir jāpiedalās katram.

„Un tā ir savā ziņā naudas iztērēšana, taču ja mūsu demokrātiskajā iekārtā pēc likuma grozījumiem, kas atļauj šādu tautas virzītu likumdošanas iniciatīvu, ir savākti paraksti, tad mums diemžēl tai ir jāpakļaujas un tā jārespektē. Es baidos, ka nākotnē šādi referendumi varēti būt par visādiem banāliem un triviāliem tematiem, bet tā būs tautas griba, un tas jāpieņem un jāmācās sadzīvot,” sacīja Vīķe-Freiberga.

„Ja jau mēs paši vairs nesaprotam, ko mums nozīmē latviešu valoda un tās vajadzība Latvijā, tad, ziniet, tikai guļamies zārkā iekšā un vāku virsū un sakām „Ar Dievu ļaunā pasaule!””

Viņa gan norādīja, ka varēja būt vairāk mudinājumu Latvijas pilsoņiem doties un piedalīties šajā referendumā, jo Latvijai naidīgi spēki propagandē, ka tā būs ūdens liešana caurā mucā, tas būs nevajadzīgi, apvainojoši un triviāli.

„Tā nav māžošanās pasaules priekšā. Ja nebūs pietiekami daudz latviešu aizgājuši nobalsot pret otras valsts valodas ieviešanu Latvijā, mūs sagaida daudzi propagandas uzbrukumi, par to man nav ne mazāko šaubu,” sacīja Vīķe – Freiberga”

Savukārt intervijā laikrakstam „Diena” eksprezidente atzīst: „Es brīnos, ka ir ļaudis, kas to nesaprot. Spriedelē par neiešanu uz referendumu, it kā tas zem latviešu pašcieņas. Ja būs skaitliski mazs rezultāts pret krievu valodu kā otro valsts valodu, pat ja referendums nenesīs rezultātus, un visdrīzāk tā arī notiks, tas tik un tā starptautiski no Krievijas puses tiks izmantots. Tikai tāpēc jau tas tiek organizēts. Šis referendums būs atspēriena punkts kārtējai propagandas kampaņai pret Latviju, un mūsu diplomātiskajiem dienestiem jābūt tam gatavam. Tāpēc svarīgi ir zināt, cik ļaudīm Latvijā ir svarīgi latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.”

Vīķe-Freiberga aicina balsot PRET

Vīķe-Freiberga uzsver – gan kā bijusī prezidente, gan kā pilsone viņa aicina iet un balsot katram pēc savas pārliecības, lai redzam, kā balsis sadalās. „Tiem, kam rūp latviešu valoda, jāiet un jābalso pret,” tā prezidente.

Sirsnīgi sveicieni visiem labas gribas cilvēkiem Latvijā un visā pasaulē!
Ir pagājis vēl viens gads. Pirmais, ko Latvija pavadījusi kā pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Mūsu zeme nu pilnā mērā ir izjutusi, ko nozīmē dzīvot ar Eiropas darba kārtību, vērienu un prasībām, bet arī ar tās problēmām. Ir pabālējis sākotnējais aizkustinājums par sasniegto mērķi, gūtas pirmās dzīves mācības jaunajā statusā.

Nepieciešamība pēc atvērtas un nepārtrauktas komunikācijas – lūk, viens no būtiskākajiem secinājumiem, kas gūts šajā laikā. Mainās Eiropa, mainās pasaule, valstu robežas tiek nojauktas diemžēl, kā rāda politiskie notikumi Eiropā un pasaulē, paliekot valdīt cilvēku prātos. Aizspriedumi, ksenofobija, bailes stāties pretī ļaunumam un neizbēgamiem pasaules globalizācijas izaicinājumiem šīs robežas šķir cilvēkus un tautas daudz bīstamāk par mūriem. Un te nu es lielas cerības lieku tieši uz kristīgo saimi, kura, sekojot apustuļa Pāvila pēdās, varētu kļūt par iejūtības un gudra dialoga paraugu. (Apd 17 : 22 23)

Mūsu zeme ir iegājusi jaunā pārbaudījuma lokā. Skarbā realitāte joprojām ir tāda, ka Latvija ir nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļaudis Latvijā nomāc smagi darba un iztikas jautājumi, rūpes par izglītību, veselību, nedrošība par rītdienu. Daudzi devušies peļņā uz citām zemēm. Tāpēc svarīgāks nekā jebkad katram no mums ir iedrošinājums un drauga plecs visur, kur mūsu tautieši strādā, veic izvēles un pieņem lēmumus. Un man tiešām prieks, ka Latvijas Baznīcu torņi kļūst par vienojošo atbalsta bāku visiem, kas tiecas uz gaismu.

Mēs esam garīgi stipra, sīksta un darbīga tauta, mēs sasniegsim visu, ko esam iecerējuši. Un īpašs gandarījums, ka šajā sarežģītajā laikā cilvēkos atraisījušās labākās jūtas un Latvijā attīstās nopietnas labdarības tradīcijas.

Pagājušā gada nogalē labdarības akcijā „Labā zvaigzne” par „labajām sirdīm tika atzīti 360 līdzcilvēku izcelti labdari, cilvēki, kuri dara lielus un mazus darbus, lai nesavtīgi palīdzētu tuvākajam.
Un cik daudz vēl šādu cilvēku mūsu zemē, kas, klusi un skaidras sirds vadīti, īsteno dzīvē nesavtīgu kalpošanu tuvākajam. Šādi darbi vairo pasaulē gaismu un kliedē tumsu, padara ikdienu un līdz ar to arī Latviju skaistāku.

Plašumā vēršas arī nevalstisko organizāciju aktivitātes, diakoniju un garīgās izglītības darbs, kopienu fondu un privāto stipendiju darbība. Tautas labklājības celšana nav iedomājama bez garīgās izglītības un personiskās līdzatbildības veicināšanas.

Es vēlos pateikties visiem, kas šo cilvēcisko, patriotisko saiti ir stiprinājuši. Paldies, ka jūs esat, kādi esat, turpināsim katrs savā dzīvē darīt, ko varam, savas tēvu zemes, savu līdzcilvēku labā!
Novēlu visiem draudžu ļaudīm dzīvot kristīgā mīlestībā pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem, tā vairojot gaismu savā tautā un pasaulē!