Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats no sevis saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja desmit baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem.

Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no lat­viešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem.

Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, me­žos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc simt gadiem.

Nākamgad apritēs septiņdesmit gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās lat­vieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap deviņdesmit gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi sapro­tam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību.

Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerak­stīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņas mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru.

Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svēta­jiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: Tēvzemei un brīvībai, – lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.

Vispirms par Tēvzemi.

Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kai­miņu lielvaras informācijas telpā. Ideoloģisku cīņu ar Krieviju mēs jau esam zaudē­juši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot, Latvija joprojām ir valsts vispār bez jel­ kādas ideoloģijas (ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo discip­līnu un cīņu pret homzofobiju).

Visu Latvijas informācijas telpu pie­pilda politiķu savstarpēji kašķi un epikūriska labklājības ideālu pro­paganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un pro­fesionāli Krievijas meli.

Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau divdesmit gadu nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šai ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums.

Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940. gada okupācijas. – Taisnība. Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem.

Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos – to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.

Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu reali­zāciju. Citiem vārdiem sakot, mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis. Bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei.

Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa for­mulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cit­tau­tietis var cienīt.

Otrkārt, nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelek­tuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kriti­ķiem, alternatīva preambulas teksta autors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Minēšu divus citātus no viņa rakstiem: “Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Un otrs citāts: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.”

Tas nozīmē, ka pēc Sedlenieka domām Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. – Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm, tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. To es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvi­dācijas virzienā.

Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši no sevis, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt.

Tiktāl par Tēvzemi. Tālāk par Brīvību.

Okupācijas režīmu nosodījums Egila Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika.

Princips, ka baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam. Skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai ledus kalna redzamā daļa.

Ja valsts, šķiroties no baznīcas, negrib uzņemties tās baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas, un proti – tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties, to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot.

Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko “Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati “Maksimas” traģēdija jau parā­dīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai.

Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, – tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību – proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā Par kristīga cilvēka brīvību: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.”

Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: “Dari, ko gribi – tas lai ir tavs bauslis!” – Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli – gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma.

Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā.

Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir desmit baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs.

Divdesmit gadu žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem “tev nebūs zagt” un “tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem divdesmit gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm.

Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi.

Savukārt Kristus mīlestības evaņģelijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, uni­versāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotā­jiem, īpaši pret dzīves pabērniem – bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem un bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības prin­cips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkādas starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā.

Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vēr­tībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmo reizi tas ir noticis 1917. gadā Krievijā, otru reizi – 1933. gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939. gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes. Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā at­miņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem.

Piesaukt Satversmes preambulā kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropolo­ģis­kus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib pie­dalīties tādos eksperimentos ne kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece.

Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni – kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības.

Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus valsts pamatlikumā – tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis.

Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju – tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies kara laukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupāciju laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku; tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm.

Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

„Tēvzeme ir mantojums, kas satur ne vien zināmu materiālo labumu kādā noteiktā teritorijā, bet arī

- neatkārtojamu garīgo vērtību bagātību.
Patriotisms ir mīlestība uz visu, kas pieder un ir raksturīgs tēvzemei. Tā ir mīlestība uz visu, ko veidojis senču ģēnijs, uz visu, kas ļauj citu tautu vidū atšķirt savējo.
Un patriotisma gaisotne ir arī satikšanās un savstarpējas radošas apmaiņas vieta visas cilvēces mērogā.” Pāvests Jānis Pāvils II.

Valstvīrs svētais Tomass Mors teica: „Patiesība ir nozīmīgāka par varu”. Tad centīsimies noskaidrot kāda, tad varētu būt patiesība par doto tēmu. Paldies, Jums par aktīvu komentēšanu un vēstuļu rakstīšanu. Ir tādas vēstules, kuru autori ir dažādi, bet jautājumu būtība ir līdzīga, tāpēc nolēmu atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, politikas sfērā, atklātā formā.

1.  Vai tiešām Latvijā nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

2.  Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

3. Kāds ir „admina” (SPEKTRS kristīgās ziņas administrators) priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

6. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

5. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

(Ņemot vērā, ka jautājumu ir daudz un atbildes garas, tāpēc uz zemāk minētajiem jautājumiem atbildēšu nākošā mēneša SPEKTRS numurā.)

6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

8. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

9. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

10. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Piekrītu domai, ja pārāk ilgi uzkavēties pagātnē zaudē skatu nākotnē, tomēr, ja mēs neapzināmies savas saknes un vērtību, tad uz ko mēs varam balstīties, lai ietu nākotnē? Ja mēs uzspļaujam un noniecinām savas saknes, mēs esam pārāk pārgalvīgi domājot, ka mēs ar savām jaunām atziņām sasniegsim kalna virsotnes. Latviešu nācija kļūst tik politkorekta, kosmopolītiska un toleranta, ka vairs neapzinās Latvijas valsts vērtību un savu indifikācijas lomu tajā. Jaunā paaudze paliek savos nenobriedušajos un aplamos uzskatos, viegli pakļaujas, un valgi uzpūstais svešo mācību vējš, tos aiznes nezināmās iznīcības tālēs. Un drīz jau nonākam pie jaunas atziņas, ka Dievs ir kosmopolīts.

1. Vai Latvijai ir nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

Pirmkārt, manā izpratnē vārds nacionālisms nozīmē uz lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms rūpējas par savu tautu.
Manuprāt, šobrīd nacionālā ideja ir tā, kas pašreiz visvairāk ir nepieciešama Latvijai, raugoties uz demogrāfiskās statistikas datiem, kas liecina par latviešu tautas izmiršanu. Kam ir nepieciešama ekonomikas attīstība, ja valstī nav pamatnācijas? Tādējādi rodot labu attaisnojumu valsts nelabvēļiem, Latvijā ieplūdināt aizvien vairāk viesstrādnieku un migrantu.
Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.

Otrkārt, ekonomiskā krīze nav nekāds jaunatklājums, tādas jau ir bijušas iepriekš un ir pozitīvi vēsturiski fakti, kas liecina par krīzes fantastisku atrisinājumu. Ekonomiskās krīzes nāk un iet, bet pamatnācija paliek. Un smelt sekas, kuras krīzes aizsegā bija nepamanītas, nākas nevis sveštautībniekiem, bet gan pamatnācijai. Pašreiz ekonomiskās krīzes aizsegā, palielinās tautas mirstība un samazinās dzimstība, tajā vietā, lai ieslēgtu trauksmes signālu un darītu visu, lai paaugstinātu dzimstību, valdība nogriež māmiņu algas un samazina dekrēta ilguma apmaksu. Tāds absurds solis tikai kosmopolītisku domājošu deputātu galvās varēja ienākt. Lūk, ko dara ar cilvēku apziņu – globalizācija, kosmopolītisms, tolerance, iecietība un citi nezināmi zvēri zoodārzā.

2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

Daudzu vecās paaudzes politiķu politskolās mācīja, ka buržuāziskais nacionālisms ir slikts. Un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tagadējās paaudzes politiķi savas politiskās izglītības ir ieguvuši ārzemēs, kuru programmā tiek iekļauti jēdzieni – kompromiss (tev labi un man labi) tostarp pavīd ES saistošie jautājumi piemēram, kosmopolītisms un globalizācija pretstatā nacionālismam. Tādējādi ES garantē palīdzību tām valstīm, kas taisās iestāties ES. Līdz arto jāparaksta Līgumi, kas grauj pamatnāciju intereses. Piemēram, Lisabonas Līguma ratificēšanu, kurā ietilpst virkne jautājumu, kas ir naidīgas pamatnācijām. Viesstrādnieku un migrantu politika. Cilvēktiesības jautājumi, kuros galvenokārt ietilpst seksuālo minoritāšu aizsargāšana un t.t. Kas notiek ar pamatnāciju gadu gaitā pēc Lisabonas Līguma ratificēšanas, pat minēt nav vērts. Acīm redzot aizmiglotie dolāru zīmēm Latvijas deputātiņu vairs nespēj koncentrēt uzmanību acīmredzamajām sekām, kas apdraud pamatiedzīvotāju intereses.
Tādu tautu pārstāvjus, kas neapzinās savas nacionālistiskas, patriotiskās un Tēvijas mīlestības apziņu ir viegli manipulējami. No vienas puses vēlme darīt pareizi ir, bet uz kādas pamatbāzes ,tad to formēt? Patiesības meklējumos aizceļo dažādos maldīgos virzienos. Patiesības meklēšana pat Dainu skapī, nepalīdzēja. Daiņu doktore ar visam savām spožajām zināšanām, tautu aizveda tajā virzienā, kurā viņai bija nepieciešams. (Kāpēc, par to vēl vairāk vēlāk parunāsim). Bet ja latvieši apzinātos patiesās vērtības, ļautu apmuļķoties? Diez vai. Patiesībā cienījamie politiķu kungi domā, ka aprobežoto „reņģu ēdāju” tautu ved pareizā virzienā jo dziļāk Eiropā, jo dziļāk… (skaļi neizteikšos). Bet toties ar kādu apziņu…

3. Kāds ir „admina” priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

Tagadējā politisko programmu uzstādījuma stūrakmens ir „ekonomiskās krīzes novēršanas plāns”. Tad man rodas jautājums, bet kas būs tālāk? Tiks novērsta ekonomiskā krīze, tad kādas idejas paudīs izvirzītie politiskie spēki tālāk? Tad, lūk, viennozīmīgi atbalstītu to partiju, kuras pamatjautājums būtu nacionālās intereses un tradicionālās jeb konservatīvisma vērtību pārstāvēšana.

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

„Naši pobidiļi!” Jā, šim apgalvojumam jāpiekrīt, Krievija uzvarēja Latviju!

Pirmkārt, attiecībā par vārdu „brīvība” lietošanu, joprojām ir diskutabls jautājums. Uzskatu, ka Latvija brīva ir nosacītā formā. „Bijusī” okupējamā teritorija joprojām nav atbrīvota.

25 tūkstoši Krievijas militāristu šeit palikšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, starpvalstu Līguma ar Krieviju dēļ, kas vienotā līgumu paketē iekļāva arī līgumu par krievu armijas atvaļināto militpersonu kā vienotas grupas atstāšanu šeit. Tas notika, Valdim Birkavam esot premjerministram.

Turklāt padomju varas gados, kā arī joprojām, tiek mākslīgi ieplūdināti komunistiski domājošie, kas paliek Latvijas teritorijā un tomēr nīst šo zemi un Latviešu tautu. Uz šī pamatīgā cilvēku resursa tiek būvēts politisks pamats, partija „Saskaņas centrs”, kurš niecīga laika gaitā ir ieguvis plāšu krievu sabiedrības atbalstu, līdz ar to ieejot valdībā būs grauti tie paši bezspēcīgie un vājie pamati, uz kuriem ir bāzējusies Latviešu nācija. Tādējādi Latvija atkal būs okupēta jau uz Latvijas Valsts likumdošanas izmaiņu pamata. Viss notiek likuma kārtā. Likuma ietvaros panākts, ka latvieši savā zemē jau ir mazākumtautība. Likuma kārtā, pateicoties tiem pašiem latviešiem, naidīgais cittautiešu politiskais spēks panāks valsts valodas likuma grozījumu, pēc tam buš paredzēti dažādi papildus vienošanās Līgumi, kas paredzēs atvērt durvis – „okupācijai”. Latviešiem naidīgi noskaņotie spēki varēs lepni iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, kā jau iepriekš tika mēģināts, izkārt Krievijas karogu un apjozties ar oranži-melnajām lentītēm un saukt „naši pobidiļi!” un atkal viņiem būs taisnība, Jā, Krievija, kārtējo reizi, uzvarēs Latviju! Un tas viss notiek tikai tāpēc, ka savulaik latviešu politiķi bija neizlēmīgi Latvijai nozīmīgos jautājumos.

Bībelē teiks: gatavojiet ceļu Jēzum. Šie vārdi piepildās valdības līmenī, tikai ar mazu atšķirību, nevis gatavojot ceļu Jēzum, bet gan „lācim” un “zvaigznešiem” Gatavošanās lāča, gluži kā iepriekš “zvaigznešu” uzņemšanai ir pamatīga. Pirms vēlēšanām Latvijas valsts prezidents burtiski aizliedza vārda „okupācija” un „okupanta” lietošanu.
Vārds „patriotisms” un „nacionālisms” Latvijas valsts vara uzskata kā aizskarošu, nievājošu un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt vārds „deokupācija” – vienkārši nezināms.

Vienīgi „pakalpiņi” aizmirsuši kādu vēsturisku momentu. Pakalpiņi, kad tie savu uzdevumu ir veikuši, tiek iznīcināti vispirms!

Otrkārt, par 9. maija norisēm atbildēšu Visvalda Lāča vārdiem.
Visvaldis Lācis: Publicists, vairāku grāmatu autors.
Atmodas laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks, darbojies Latvijas Tautas Frontē.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad iestājies partijā „Visu Latvijai”
Visvaldim Lācim ir sava nostāju nacionālajos jautājumos un pieredze NATO parlamentārajā asamblejā.

Molotova–Ribentropa pakts

„9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal bija tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīja latviešu leģionu, bet slavēja pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.

“Katiņa”
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.”

5. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

Arī uz šāda veida pateicības prasītājiem atbildu Visvalda Lāča vārdiem:
„Protams, es varētu uzrakstīt, vienalga, vai nu īsrakstu avīzēs vai interneta tīmeklī, kurā pat ar simts starptautisko tiesību, cilvēktiesību un vēsturisko faktu izklāstu varētu pierādīt, ka krieviem nav nekāda pamatojuma pieprasīt pateicību.
Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devis pareizu un taisnīgu atbildi savā grāmatā «Baltijas brīvības ceļš». «… raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»
Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938. gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem — V. L.) 1991. gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.”

Kuram tad būtu jāpateicas?
„Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskajai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadu arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem.
Iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, Valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītību politikā skolās, migrācijas politikā.
Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu, esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes ja ne atbalstu, tad vismaz veidot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.”

6. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

Pimkārt, nav zināms, kādā veidā ir nonākts pie šāda veida slēdziena, iespējams NACIONĀLĀS IDENTITĀTES lapaspuses dēļ. Tādējādi tiek saskatīts kāds apdraudējums, citādi domājošajiem. Diemžēl jāatdzīstas, ka cittautiešu mīlētāju ir ļoti daudz, bet Latviešu mīlētāju ir gaužām maz. Tad kāpēc gan neiestāties par Latvijas pamatnācijas interesēm?

Secinājums: nevar mīlēt cittautiešus, neiemīlot vispirms savējos, uz kura kakliem paši pakāpjas, upurē savas tautas vērtības, lai cittautiešiem demonstrētu savu superlojalitāti.

Bībele māca: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ko nozīmē vārds tuvākais? Manuprāt, vispirms tie ir mūsu vecāki-ģimene, draugi, paziņas tauta un tad tikai pārējie. Bet latviešiem kaut kā viss otrādi.
Nākas pievienoties domai, kuru piemin kādas draudzes mācītājs: „Mēs varam mīlēt kaut vai visu pasauli, bet ja nemīlam savējos (savu ģimeni- savu nāciju), kā mēs varam mīlēt tos, kurus nepazīstam? Viegli mīlēt Dievu, kuru neredzam, viegli mīlēt kaimiņa onkuli Vasju (citu nāciju), kamēr ar viņu tieši nesaskaramies, bet grūti mīlēt to, kuru tu pazīsti vislabāk, (latviešus).”

Otrkārt, kristietības būtība ir ģimenes vērtību saglabāšana un kopšana. Ja „kristīgā” Latvijas sabiedrība izmirst, tad mūsu pienākums ir par to brīdināt.

Runa ir par to, ka mēs iestājamies pret pamatnācijas nīšanu (nemīlēšanu) un mēs iestājamies sardzē par pamatnācijas aizstāvēšanu un ieņemam aizsardzības pozīciju.

Manas Latvijas nākotnes vīzija (īsumā)-
Pestīta jeb glābta Latvijas zeme, kas spējusi saglabāt tēva mācītos Dieva baušļus -stingrs fundaments un mātes iedēstītās paražas-dziļas saknes (Sal.pam. 1: apzinoties savu identitāti-piederību, tādējādi, vienalga kādi Es viltotā miera nesēju vēji nepūstu, vai arī kāda poskomunistiskās nostaļģijas saule nesildītu, kādu ANO drošību arī nesludinātu un kādi islāma viļņi arī neuznāktu, neviens nespētu izraut latviešus no savas Latvijas zemes un pārliecināt par kādu citu viltus pamācību.

Atbildot uz jautājuma otru daļu, par to, kur ir mana Kristus mīlestība?

Un kur tā Jūsuprāt ir? Žurnāls SPEKTRS nekur nav pazudis un pašreiz netaisās, tāpēc nav pamata satraukumam.
Taču par kādu Kristus mīlestību mēs varam runāt, ja drīz nebūs ko mīlēt. Ak, jā, atvainojiet, nebūs latviešu, būs kādi citi ko mīlēt. Bet vai tiešām pārliecināti kristieši to spēs? Vai tiešām būs gatavi? Vēlāk pieminēšu piemērus, kā ir sanācis savu Kristus mīlestību sniegt citām nācijām vecajās Eiropas valstīs, tādējādi aicinot uz pārdomām, kādu Latvijas nākotni mēs redzam.

(Turpinājums sekos)