Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Ideja par Pasaules Logosu, pirmo Vārdu, kļūst par stūrakmeni Rietumu verbālajai loģiski analītiskajai domāšanai. Kur nu vēl kristīgā pamatlūgšana, kas sākas ar Vārda pieminēšanu: Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top tavs vārds.” Kristietībā un jūdaismā Vārds tiek uzskatīts par visa Pirmsākumu, kas pārvēršas par miesu, savukārt par to ir teikts: „Un vārds tapa miesa.” Vārds, kas bija Dievs, kļuva par cilvēku, Jēzu Kristu, vienlaicīgi saglabājot cilvēciskās, tā arī dievišķās iezīmes.

Tā kā Rietumu reliģijas Svētie Raksti tiek uzskatīti par autentisku Dieva Vārdu, jau kopš seniem laikiem cilvēki ir mēģinājuši tajos sameklēt slēptu, dziļāku Vārdu un skaitļu simboliku. Tā radās senlaiku hermeneitika, kuras adepti mēģināja atminēt Svēto Rakstu, it īpaši jūdu Toras tekstos slēpto informāciju jeb simboliku. Tas turpinās līdz pat mūsu dienām, kad Jeruzalemes Universitātes vadošie ortodoksālie matemātiķi, izmantojot moderno datortehniku un informācijas teorijas nostādnes, pūlas Toras tekstos atrast kodētus pasaules izcilāko garu vārdus un vēsturisko notikumu pareģojumus.

Kaut gan kristieši uzskata, ka pareģojums par pēdējiem laikiem ir izteikts Atklāsmes grāmatā, skaidri saprotamā valodā. Un tādēļ nav vajadzības saskatīt kādu slēptu informāciju. Jāpiebilst, ka cilvēki bieži vien saskata nozīmi sarežģījot lietas, bet nespēj saskatīt vienkāršās. Tomēr kā nu tur arī būtu, cilvēkiem ir liela ticība „vārdam”.

Šajos eksperimentos nākas secināt, ka pašā būtības saknē Vārds ir daudzdimensionāls un daudznozīmīgs un, ka viens Vārds var veidot veselu nozīmju saimi.
To ir atklājis arī krievu matemātiķis un lingvists Vasīlijs Naļimovs. Viņš uzskatīja, ka Vārdu iekļaut loģiski analītiskajā formulējumā ir diezgan problemātiski. Un, ka neviena konkrēta reāla valoda nepakaļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.

Vārds DNS līmenī

„Pirmsākumā bija Vārds!” Doto domu varam uztvert kā garīgu norādi uz mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņām, ka visa iedzimtā informācija no primitīviem mikroorganismiem līdz pat cilvēkiem ir iekodēta DNS makromolekulu linerizētajos tekstos, kas nosaka visu dzīvās dabas daudzveidīgo formu tapšanu. Arī šādā aspektā apgalvojums, ka sākumā bijis Vārds, var tikt simboliski pieņemts par autentisku patiesību.
Lai gan daudzi reālisma pārstāvji šo domu uzskata par iracionālu, tātad atmetamu un nederīgu, tomēr iespējams attēlot, ka arī racionālisms pamatā balstās uz iracionālisma pamatdomas. Piemēram, ticība „Logosam” – Vārdam. Ticība balstās pārliecībā, ka Vārds ir adekvāts domai, ka valoda un domāšana principiāli sakrīt, savukārt domāšana ir valodiska.

Gārdners konstatē, ka binārā skaitīšanas sistēma un skaitļa 2 pakāpes funkcijas (2n) dominē daudzās matemātikas un fizikālās struktūrās.
Jāpiebilst, ka arī mūsdienu datoru, kā digitālo telekomunikāciju un kompaktdisku „valoda” ir bināra.

Piemēram, ievērojamais lingvists un semiotikas speciālists Vjačeslavs Ivanovs savā grāmatā „Pāris un nepāris” norāda, ka arī ģenētiskā koda „valoda” veidota no 26 = 64 elementiem. Ģenētiskā koda pamatelementu – „burtu”- veido trīs DNS (dezoksiribonukleīnskābes) bāzes triplets jeb kodons un tai līdzīgā bāzu triāde DNS dubultspirālē DNS alfabētā” ir 64 tripletu „burti”, turklāt katrs „burts” kodē noteiktu aminoskābi un nosaka tās secību proteīnu (olbaltumvielu) makromolekulu sintēzē. Un tā ar šiem 64 DNS „burtiem” var ģenētiski ieprogrammēt visu formu daudzveidību, kas parādās dzīvajā dabā.

DNS alfabēta 64 bāzu tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzēs. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzei. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti interpunkcijai – ģenētiskā teksta „teikumu” sākuma un nobeiguma apzīmēšanai.

Pēc Ivanova domām arī cilvēku valoda veidojusies līdzīgiem struktūras principiem. Kas raksturo vārdus „Pirmsākumā bija Vārds”. Dotā doma ir īpaši izprotama mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņu kontekstā. Pēc ģenētiskā koda atšifrēšanas kļuva skaidrs, ka visas dzīvās radības daudzveidīgās formas un to izpausmes ir tekstuāli ieprogrammētas DNS bāzu tripletu alfabētā, kura „burti” veido vārdus un teikumus. Un tāpēc patiesi varam sacīt: „Iesākumā bija Vārds!”

Gadsimta sākumā matemātiķu grupa matemātiskās loģikas ekspertu slavenā matemātiķa Dāvida Hilberta virsvadībā sāka strādāt, lai sasniegtu grandiozu mērķi- pierādīt, ka Vārds ir loģisks. Un tādējādi izveidot nepretrunīgu un pilnīgu matemātisko pierādījumu sistēmu, kas stingri balstītos uz deduktīvās loģikas teorēmu pierādījumu un slēdzienu pamatiem. Tāda pati doma nodarbināja arī filozofa un lingvista Ludviga Vitgenšteina prātu. Savā grāmatā ”Loģiski filozofisks traktāts” „Tractatus logico-philosophicus” raksta: domāšanā loģika ir sākotnējais pamatprincips, jo mēs nevaram domāt neko neloģisku. Pat Dievam ir jāpakļaujas loģikas likumiem, ir teikts, ka Dievs spēj radīt visu, tikai ne to, kas ir pretrunā loģikas likumiem.
Augstāk minētie matemātiķi savas pūles ietērpa triju sējumu opusā „Principia Mathematica”. Matemātiķi bija pārliecināti, ka viņu darbs ir neapgāžams.

Īpatnēji, ka šādam vienpusējam deduktīvās domāšanas postulātam, sāka piekrist daudzi loģikas piekritēji, tomēr 1931. gadā to sagrāva 24. gadus vecais Kurts Gēdels. Viņš pauda dotā postulāta nepilnības rakstā ar nosaukumu „Par formāli neizšķiramiem apgalvojumiem „Matemātikas principi” un „Radniecīgās sistēmas”(„On Formally Undecidable Propositions in „Principia Mathematica” and „Related Systems”).
Viņš raksta: „Skaitļu teorija satur apgalvojumus, kas nav pierādāmi dotās sistēmas ietvaros. Tas nozīmē, ka jebkura deduktīva sistēma ir „nepilnīga”. Cilvēka domāšana ir bagātāka par tās deduktīvo formu. Turklāt skaitļu teorija ir mākslīga, stingri formalizēta, tikai uz loģiski deduktīviem principiem balstīta zinātniska valoda. Neviena konkrēta reāla valoda nepakļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.” Tādējādi raisot domu, ka deduktīvā domāšana nav vienīgā izziņas sastāvdaļa.

Vitgenšteins pārskatīja savu darbu un vēlāk piekrita, ka ir maldījies, par to liecina viņa nākamā grāmata „Filosofiskie pētījumi”( „Philosophische Untersuchungen” kurā papildus deduktīvajai valodas sistēmai pievienoja kaut ko jaunu, tas ir dzīvo valodu ar visām tai piemītošām neprecizitātēm, iracionāliem neloģiskiem un daudznozīmību. Viņš secināja, ka „vārds” var būt arī „daudznozīmīgs”, kas var veidot veselu nozīmju saimi.

Daudzdimensionāls Vārds

Draudzē mācītājs stāsta, ka Dieva Vārds, respektīvi, Bībele ir ļoti nozīmīga kristieša dzīvē un, ka Dieva Vārds ir dzīvs! Pārdomājot vārdus, ka Vārds ir dzīvs, nāk prātā, ka tas ir ne tikai jāizprot, kā Svētā Gara iedvesmots un Dieva inspirēts bet, ka Dievs tajā ieliek savu elpu jeb dvašu, gluži kā pirmā cilvēka radīšanas akta laikā. Dievs piešķir dzīvību vārdam.
Tas ir Vārds ar daudzdimensionālu nozīmi. Par cik, mēs esam ierobežoti laikā un telpā, turklāt dzīvojām trīsdimensiju pasaulē, tad vai mēs spējam iedomāties, kāds ir iespējams reāls spēks izteiktam vārdam, kas ir neierobežots ne laikā un telpā, ne arī trīsdimensiju pasaules robežās? Ja tā labi padomā, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Vārds pateikts daudzdimensionālā pasaulē, kas ir ārpus laika robežās, nevarētu būt tik milzīgs enerģijas nesējs, ka tā pielietošanas gadījumā radījusi pārvērtības, ne tikai Zemes radīšanas laikā, bet arī zvaigžņu, planētu un galaktiku radīšanas laikā?
Dievs pateica vārdu: „Zeme” un zeme tapa, vai arī “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.
Lai ieraudzītu vārda amplitūdas iespējamību piedāvāju pafantazēt. Izteikšu neprātīgu ideju, attiecībā par Vārda izteikšanu laika nozīmē. Evolucionisti uzskata, ka zeme radās miljoniem gadu ilgā procesā, savukārt kreocionisti uzskata, ka tūkstošs gadu laikā. Tomēr, lai izprastu Dieva nodomus pilnā mērā, mums vajadzētu atrasties ārpus laika un telpas, ārpus dimensiju pasaules robežām un iespējams atskārst, ka Zemes radīšanas laikā Dievam pat sekunde nav bijusi vajadzīga, lai to Radītu. Viņš izdomāja, ko vēlas, nolēma un pateica! Tā ir, protams, mana utopiska fantāzija…Tā ir dziesma: Kas būtu, ja būtu…

Daudznozīmju Vārds

Viens vārds ar dažādu izpratni. Krievu matemātiķis lingvists Vasilijs Naļīmovs grāmatā par Vārda vai „valodas statistisko dabu”. (daudznozīmību) apraksta izmantojot Gausa varbūtības statistisko sadalījumu. Viņš secina, ka ikviens indivīds kāda vārda saturu vai jēgu var izprast citādi. Šīs izpratnes īpatnības lielā mērā nosaka indivīda īpatnības – priekšzināšanas, sagatavotība, profesionālās intereses. Taču ir kāda vidējā, statistiski visbiežāk sastopamā vārda izpratne, kas atbildīs statistiskā sadalījuma maksimumam. Šā statistikā sadalījuma pusplatums raksturo vārda statistisko dispersiju. Jo lielāka sadalījuma dispersija, jo daudznozīmīgāks ir vārds.

Tāpēc, lai vārds pēc iespējas labāk sasniegtu mērķi būtu nepieciešams to neierobežot tikai un vienīgi loģiskā izpratnē, tieši tas, ka Vārdu spēj izprast racionālā un iracionālā veidā, veicina Vārda efektivitāti. Vitgenšteins uzskata, ka tādējādi domāšana kļūst elastīga un adaptīva, veicina jaunu asociatīvu saišu veidošanos starp lietām un parādībām, paver ceļu intuitīvā līmenī, kas ir radošās un domāšanas atklājumu fundaments. Viņš akcentē, ka daudznozīmju vārds ir cilvēka adaptīvā valoda un ir dzīvā organisma sastāvdaļa un ne mazāk komplicēta, kā viss organisms.

Ja vienam Vārdam piemīt daudznozīmju saturs, kas saplūst ar cilvēka organismu pat DNS veidā, tad vai mēs varam iedomāties to informācijas devas bagātības spektru, kas satur Dieva izteiktā Vienā Vārdā, kuru iespējams, mēs pat nespētu izteikt vārdos jeb mums pieņemtā valodas izpratnē?

Viens vārds, izmaina likteni

Nolaižoties uz Zemi apskatīsim, cik lielā mērā ir spējis izteikts Viens Vārds, sadzīves jomā, izmainīt cilvēka likteni. Virsnieks atbildēja (Jēzum) un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik VIENU VĀRDU, un mans kalps taps vesels.
Virsnieks ticēja, ja Jēzus pateiks kaut tikai Vienu Vārdu viņa kalps dzīvos. Viņa ticība Vārdam, glāba kalpa dzīvību! Interesanti, ka virsnieks neprasīja ne teikumu, ne darbību, ne rīcību, ne arī dzen kāda rituāla pildīšanu, bet gan neticīgs cilvēks zināja, ka kristīgā vidē galvenais atslēgas vārds ir „Vārds” – ar konkrētu nozīmi!

Vārds – lāsts! Vārds – tukšs! Vārds – svētība!

Vārds – svētība! „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal.18: 21) un Dievs brīdina izvairīties no tukšām runām (Ef 5: 4) Kristīgā vidē, atvadoties ar cilvēku parasti saka: Svētīts! Kāpēc? Kristieši apzinās, ka izsakot svētības vārdu, pozitīvi ietekmē otra dzīvi.
Vai arī visu dzīvi pazemots, baiļu pilns cilvēks, Bībelē izlasa Dieva pravietiskus vārdus: „Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ.” Šie vārdi spēj cilvēku ietekmēt un izmainīt.
Iedrošinājuma vārdi: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs”.
Interesanti, ka Dievs akcentē burtiski runājot: „Tad, kad tu iesi caur ūdeņiem, tad es būšu ar tevi un ūdeņi neaprīs Tevi.” Dievs nesola, ka atpestīs no grūtībām, bet sola palīdzēt. Gluži kā dzīves peripetijās formējas cilvēka raksturs un nostiprinās ticība.
Dievs ir devis Vārda lietošanas spēku arī cilvēkiem, lai ikviens spētu svētīt cits citu ar svētību apliecināšanas vārdiem: „TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU!” (Mozus 4:6)

Tukšs vārds! Bībelē lasām, ka Dievam nepatīk cilvēki ar remdenu attieksmi pret dzīvi, tie saucamie neitrālie. Ir rakstīts „Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes 3:16)
Šos vārdus var attiecināt pret dažādām dzīves sfērām, tomēr aplūkosim to dotajā kontekstā. Kāpēc Dievam nepatīk neitralitāte? Vārdam bez nozīmes (tukšs) nav seguma, tas ir bezmērķīgs. Tas ir vārds bez informācijas bāzes, respektīvi, bez ticības. Parasti cilvēks Vārdā ieliek savu enerģiju, emocijas- sirdi un ticību, tad, piemēram, vārds „Svētīts!” un „Vārds” kļūst dzīvs!
Tukšus vārdus meistarīgi izmanto politiķi – partiju ideologu demagoģija. Tie sastopami parādās intervijās, banālās pļāpās, nenozīmīgā leksikā, juceklīgajās reklāmu kolāžās, jaunrunas surogāti. Ar to burtiski zombējot cilvēku masas.

Vārds – lāsts!
Šos vārdus izmanto ne tikai burvji, raganas, pareģi un ekstrasensi, bet tos lieto cilvēki pat neapzinoties par sekām, piemēram, necenzēti vārdi. Vai šaubīgi vecāki, kuri nepārtraukti iegalvo saviem bērniem, ka viņi ir neveiksminieki un ka nekas no viņiem dzīvē labs nesanāks. Viņi pat nezin, ka paši saista un sasien savu bērnu likteņus, bet galvenokārt paša dzīves. Jo par to lietošanas atbildību Dievs primāri prasīs no vēcākiem, kuriem bērni ir uzticēti audzināšanā.

Aicinājums

Lai cilvēks nekļūtu par Vārda vergu, Dievs ir paredzējis citu Vārda uzņemšanu organismā, lai nodrošinātu to un tādējādi arī darot izturīgus pret nelabvēlīgu vārdu indīgo vīrusu. Dievs saka skaidri: „Ja tu turēsi manus baušļus TU DZĪVOSI!” Vai mums būtu jāpieturas pie 10 baušļiem, lai nodrošinātos? Domājams, ka ne tikai, tieši tāpēc draudzes mācītājs nepārtraukti aktualizē domu: „Pastāviet vārdā!” Tas ir lasot Bībeli katru dienu un lūdzot Dievu, mēs nodrošinām sevi un savus radiniekus. Bībele ir pretinde! Tāpēc novēlējums Tev, PASTĀVI VĀRDĀ un TU DZĪVOSI!