Intervē Marlēna PIRVICA Nacionalaapvieniba.lv 

Jānis Grasbergs ir Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, kas ir otra augstākā politiskā amatpersona ministrijā. Tāpat kā Zemkopības ministrs K. Gerhards no Nacionālās Apvienības arī parlamentārais sekretārs ir tiesīgs aizstāvēt ministrijas pozīciju Saeimas tribīnē. Jānis Grasbergs ir guvis politisko pieredzi kā Kocēnu novada domes deputāts. Ar Zemkopības ministriju J. Grasbergs ir saistīts jau kopš studiju laikiem, kad bija Jauno Zemnieku kluba valdes loceklis.  Jānis Grasbergs ir pazīstams ar ģimenes zemnieku saimniecību Zilūži, kurā līdz iestāšanās valsts amatā bija tās vadītājs. Viņa vadītajā saimniecībā ir 400 liellopu, tostarp 200 slaucamu govju, un tiek apstrādāti 800 hektāru zemes. Izveidots savs piena pārstrādes cehs un tirdzniecības autoveikalu tīkls, pārdod pienu, biezpienu, krējumu, kā arī jogurtu un saldējumu. Tagad saimniecību veiksmīgi vada Jāņa brālis Valts Grasbergs.

Marlēna Pirvica: 2016.gadā Jūs saņēmāt Zemkopības Ministrijas piešķirto balvu konkursā „Sējējs” par labāko ieguldījumu Latvijas lauku attīstībā. Ar ko Jūs izcēlāties un ko tieši ZM augsti novērtēja Jūsu darbībā?

Jānis Grasbergs: Vispirms jāieskatās vēsturiskos notikumos. Saimniekot Valmieras pusē – Kocēnu novada Bērzaines pagasta Zilūžos – Grasbergu ģimene sākusi 1992. gadā, mans tēvs Andris oficiāli saimniecību reģistrējis 1993. gadā ar divām govīm un 7 ha zemes, bet es viņu pārņēmu 2009. gadā. Soli pa solim saimniecība turpināja attīstīties un pieaugt. Es domāju, ka konkursa laikā vērā tika ņemts galvenais faktors – ieguldītais darbs un izaugsme. Ieguldītais darbs vainagojās galvenokārt pateicoties zināšanām un ģimenes kopdarbam. Studējot lauksaimniecības zinātni, tajā ietilpa arī piena pārstrādes kurss, kas man praktiski noderēja saimniecības attīstīšanā.

Mūsu saimniecība raksturojas ar to, ka 2014-2015. gadā mēs sākām piena pārstrādes ceha veidošanu, tādējādi varējām nodrošināt pilnā cikla ražošanu. No iegūtā piena ražojam pienu, biezpienu, krējumu, kefīru, sviestu, jogurtu, kuram tiek pievienots ievārījums. Būtiski, ka tika iegādāta arī saldējuma ražošanas līnija un sortimentu papildināja arī saldējums.

Svarīgi piebilst, ka mūsu saimniecība raksturojas arī ar to, ka mūsu ražojums nesatur konservantus un stabilizatorus.

Papildus, mūsu ražošanā tiek izmantotas senās latviešu pavārgrāmatas. Iedvesmas un receptes Grasbergu zīmola saldējumam, tāpat kā sviestam, krējumam un biezpienam, smeltas 40. gados jeb ulmaņlaikos rakstītajās grāmatās. Izšķirties par labu senajām metodēm nolemts, jo tolaik vēl nebija pārtikas stabilizatoru, tādējādi bija arī svarīgi panākt un saglabāt īstu latvisku garšu. Tāpēc mūsu garantija skan nosaukumā: „Grasbergu dabīgie piena produkti.”

M.P: Par Grasbergu saldējumu liela interese ir dabīgo lietu veikaliņiem. Vai esat domājis produktam, iegūt Bioloģiskās lauksamniecības statusu uzspiežot „Latvijas ekoprodukts” zīmolu?

Jānis Grasbergs: Mēs esam nopietni domājuši par bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāta iegūšanu, īpaši eksporta nolūkos, (ES Bioloģiskās lauksaimniecības zīmols) produkcijas piedāvājumā Skandināvijas tirgum, turklāt novērojot, ka Bioloģiskās lauksaimniecības produktu tirgus kļūst aizvien aktīvāks.

Domāju, ka Skandināvijas tirgus apgūšana varētu būt viens no Latvijas veiksmes stāsta veidošanas platformām.

Mums jāpatur prātā, ka lauksaimniecība Latvijā ir ar zemu pievienoto vērtību. Produktam ir jāpiešķir pēc iespējas lielāka vērtība, lai nodrošinātu konkurētspēju tirgū.

M.P: Ko nozīmē produkta pārstrādāšana pievienojot vērtību?

Jānis Grasbergs: No govs mēs iegūstam pienu, bet gribam ēst saldējumu, tad šajā procesā starp govi un saldējumu ir pārstrāde, tādējādi mēs pārstrādājam pienu sviestā, sierā, saldējumā un tad mēs iegūstam produktu, kuru varam eksportēt. Rezultātā mēs sniedzam pienesumu Latvijai, uzturot darbavietas lauksaimniecībā, darbinieki, kuri strādā cehā un dzīvo netālu, tiek nodrošināti ar darbu, lauku rajons kļūst apdzīvots un tā arī rodas pievienotā vērtība.

M.P: Piena nozare Latvijā 2013. gadā piedzīvoja dziļu krīzi, kuru ietekmēja ne tikai Krievijas embargo, bet arī sliktā situācija pasaules tirgū, kādā veidā Jūs saglabājāt saimniecību un pārvarējāt piena krīzi?

Jānis Grasbergs: Patiesībā piena nozares krīzes sekas jūtamas vēl šodien. Liels nopelns ir ģimenes kopdarbam. Mēs nolēmām, ka piensaimniecībai pievienosim graudsaimniecības nozari, līdz ar to saimniecība kļuva stabilāka. Starp citu 2013. gadā notiekošais mūs arī stimulēja veidot pārstrādes cehu. 2013.gads bija sevišķi grūts daudziem piensaimniekiem, kuri 90% no produktu tirdzniecības bija orientējuši uz Krievijas tirgu.

M.P: Vai sūdzība ir pamatota, jo labu laiku atpakaļ lauksaimnieki oficiāli tika brīdināti saistībā ar Krieviju un pārejas posms tika dots, kā arī tika sniegts valsts finansiāls atbalsts, lai piensaimnieki savlaicīgi varētu produkciju no Krievijas novirzīt uz Eiropu.

Jānis Grasbergs: Jā! Taču jāņem vērā, ka piena lauksaimniecība nav tik viegli manevrējama. Turklāt piens ir derīgs 48 stundas. Tāpēc piens 48 stundu laikā ir jāpārstrādā, kādā no produktiem. Krasi pārorientēt ražošanu un esošajiem produktiem atrast jaunu tirgu nav tik ātri izpildāms uzdevums. Nepieciešams laiks.

M.P: Vai tāpēc Latvijas pienu veda uz Lietuvu, tur to pārstrādāja pulverī, un tad pulvera veidā veda atpakaļ? Starp citu esmu dzirdējusi, ka Latvijas pircējiem tāda ideja ieviesa neuzticību, jo uzskatīja, ka, ja pienu pārstrādā pulverī, tad zaudē kvalitāti un pulverī tiek pievienoti konservanti.

Jānis Grasbergs: Tā tas gluži nenotiek, patiesībā piena pārstrāde pulverī notiek, lai nodrošinātu transportēšanu eksportam uz tālākām valstīm. Tādējādi no piena tiek iztveicēts šķidrums un paliek „baltais pulveris”- taukvielas, olbaltumvielas un laktoze, līdz ar to sausā veidā to var viegli transportēt. Lietuvas pārstrādātāji spēja pieņemt pārpalikušo pienu un tas bija neliels situācijas glābējs, jo iepirkuma cena tik un tā bija zema. Tagad situācija ir stabilizējusies un savs tirgus pienam ir atrasts. Tāpēc piena cena Latvijā ir stabila.

M.P: Tiek vēstīts, ka Latvijas lauksaimniecība mirst, lauki iztukšojas, un, ka mazās saimniecības uz lielo lauksaimniecību fona nespēj izdzīvot..

Jānis Grasbergs: Ne vienmēr lauksaimniecībai varam palīdzēt tikai ar subsīdijām. Daudz labāk, ja saimniecība spēj pati nodrošināt pamatdarbību ar saražoto un ir pašpietiekama kā arī mazina atkarību no tiešmaksājumiem.

Mums jādomā kā veicināt efektivitāti saimniecībās, neatkarīgi no izmēra. Domāju, ka lauksaimniekiem viens no risinājumiem ir iestāšanās kooperācijā.

Jo nav cita veida, kā mēs varam konsolidēt izejvielas ražotājiem un piedāvāt pārstrādātājam lielu apjomu, jo katra saimniecība, kas saražo 100-200 kg piena, pret pārstrādātāju, kuram dienā nepieciešami 500-1000 tonnām piena, tad saprotams, ka spēka samēri nav vienādi. Tādēļ zemniekiem ir jāsanāk kopā un jāveido kooperatīvi. Vēl viens svarīgs faktors ir produkts ko ražojam, mums noteikti jāievieš risinājumi kā saimniecībām pārorientēties uz rentablākām audzēmajām kultūrām.

M.P: Neticami, piensaimniecība Latvijā pastāv ne vakar, ne aizvakar, kas tad līdz šim ir darīts?

Jānis Grasbergs: Lielākā problēma ir neuzticēšanās, jo latvieši paaudzēs daudz, ko ir pārdzīvojuši, kā arī dažādas varas maiņas un naudas devalvāciju, tāpēc grūti uzticēties. Piemēram, Rietumvalstīs šādas kooperācijas pastāv 200 gadus un tradīcija ir ar dziļām saknēm, taču Latvijā mēs varam rēķināties ar esošajiem 30 gadiem. Taču satiekoties ar ārvalstīs pastāvošo kooperāciju vadītājiem, viņi atzīst, ka mēs pa šiem 30 gadiem esam strauji auguši. Saprotams, ka spēcīgas kooperācijas izveidošana nav vienā dienā izveidojamas. Tas ir mērķtiecīgs darbs, kas notiek. Personīgi es esmu darbojies divos kooperatīvos. Tāpēc varu apliecināt, ka tas ir labs balsts pārvarot grūtos brīžus, palīdzot stabilizēties. Jāatzīst, ka 2013.gada piena krīzi mūsu saimniecībai palīdzēja pārdzīvot arī kooperatīvs „Vaks” ar finansiālu aizdevumu un ar graudiem varējām norēķināties. Tāpēc kooperatīvu svarīgums ir saskatāms citur pasaulē, jo lauksaimniecības organizācijas viena otru atbalsta ar padomu un praktisku palīdzību, tostarp šādām kooperācijām piemīt arī finansiālā vara, tām var piederēt pat vietējās bankas, tirdzniecības objekti un daudz kas cits.

Mums Latvijā vispirms jāpārvar neuzticēšanās barjera.

M.P: Bet vai tad kooperatīvi primāri nav ieinteresētas savākt pēc iespējas vairāk, lai pārdotu pēc iespējas vairāk, jo šmaukšanās un zemnieka pievilšana, maksātu ar daudz ko vairāk, tā taču ir klienta un līdz ar to apjoma zaudēšana.

Jānis Grasbergs: kooperatīvi nav ieinteresēti apzinātā šmaukšanā. Bet tirgus ir diezgan nestabils un var bankrotēt arī kooperatīvs.

M.P: Kādā veidā kooperatīvs var bankrotēt, tas ir domāts tā, ja saimnieks neatved pienu. Bet saimnieks taču pats ir ieinteresēts atvest un pārdot.

Jānis Grasbergs: Piena cenu nosaka brīvais tirgus Eiropas Savienībā, piemēram, pēkšņi iepirkuma cena krīt. Un šādos krīzes brīžos uzrodas spekulanti un kārdina zemniekus, piedāvājot augstāku cenu. Arī tādā veidā kooperatīva sistēma tiek grauta, jo zemnieks izņem sakrāto naudu no kooperatīva, cenšas to uzkrāt pats, vai uzķeras uz spekulantu solījumiem un ieguldās tajos.

M.P: Tagad skaidrs, uzķerties uz āķa ir vienkārši, jo trūkst pieredzes, sevišķi apstākļos, ka Latvijā šāda veida savstarpējā sadarbība nav pastāvējusi stabilu laiku un nav nostiprinājusies. Jūsu devīze ir „Dievs, ģimene un darbs.” Kāpēc tieši šādā secībā un ko Jums nozīmē vārds Dievs?

Jānis Grasbergs: „Dievs, ģimene un darbs.” Ir manas pamatvērtības, kurām sekoju. Pirmā pamatvērtība ir Trīsvienība: Dievs Tēvs, Dievs dēls un Svētais Gars. Un galvenā vērtība ir Viņa atstātais mantojums cilvēcei Bībele.

Dievs ir pamatvērtība, pie kuras varu vienmēr tverties un mācīties. Bībelē ir aprakstīts sākot no pasaules iesākuma, visas pasaules gaitas, kā arī cilvēces nākotne. Ja seko Bībeles norādījumiem, tad dzīves gaita ir pareiza. Un Tev ir dots augstākais apsolījums-mūžīgā dzīvība. Un Dievs ir tas, kuram sekot, līdzināties. Un, ja dievbijīgu dzīvi dzīvo, tad visam arī vajadzētu labi izdoties.

M.P: Vai Jūs saskatāt atšķirības starp to, kāda dzīve ir bijusi iepriekš un kāda kļuvusi, dzīvojot dievbijīgu dzīvi?

Jānis Grasbergs: Jā! Ļoti būtiski. Kā jau katrs cilvēks mēs dzīvē meklējam dzīves jēgu. Un rodas apjausma, ka kaut kam ir jābūt augstākam, nekā mēs paši. Es esmu izaicinājuma cilvēks, tāpēc dzīves jēgu meklēju pamatīgi. Bībelē teikts: „Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.” (Lūk. 11:10) Tādā veidā durvis tika atvērtas. Studējot 6 gadus lauksaimniecības zinātni es saskāros ar to, ka, piemēram, iedziļinoties biomehānikas, biotehnoloģijas un mikrobioloģijas procesos es pamanīju, ka pastāv jautājumi, uz kuriem nebija atbildes un izskaidrot līdz galam to, kāpēc mehānisms darbojās tieši šādi, nevar. Un tad saproti, ka ir lietas, kuras nav atkarīgas no cilvēka, bet no kāda augstāk eksistējoša spēka un tas ir Dievs Tēvs, uz kura tu vari paļauties un stiprināties. Atšķirība starp iepriekšējo dzīvi un esošo ir būtiska, jo iepriekš es dzinos pēc karjeras daudz spēka un laika ieguldīju saimniecības attīstīšanā, taču no tā cieta mana ģimene, es atstāju ģimeni novārtā, tā man šķita vairs nebija tik svarīga salīdzinoši ar to, ko es varēju sasniegt saimniecības darbos. Toreiz savos lēmumos nebiju tik stabils, kā tas ir tagad, esot kopā ar ģimeni. Toreiz man šķita, ka es saskaros ar dažādām netaisnīgām lietām, kas saistās starp valsti un uzņēmēju, taču tagad es skaidri apzinos, ka valsts ir Dieva iecelta, jo ir rakstīts:  „Ikviens, lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (Rom. 13:1)  Tāpēc likumiem ir jāklausa, turklāt valdība ir iecelta tāda, kādu tauta ir pelnījusi, jeb tāda kādu tad arī pati iecēlusi. Tagad atrodoties valsts vīra amatā godam pildu savu pienākumu, kas ir darba sadaļā un cenšos vispirms nepievilt Dievu Tēvu, Dieva dēlu-Jēzu Kristu un Svēto Garu. Un tad domāt par to, kā garīgās vērtības pārcelt valstī, jo Dievs ir devis apsolījumu, teicot, ja tauta turēs Viņa baušļus, tad tā būs svētīta un tā būs „zeme, kur piens un medus tek.”(Jer.32:22). Jo vairāk Latvijā būs Jēzus sekotāju, jo stabilāka un svētīgāka tā kļūs. Protams, Dievam nepatīk, ka mēs latvieši pielūdzam elkus, dabu, kas ir Dieva radīta, bet ne Viņu pašu, kurš to ir radījis. Tāpēc es dienu iesāku ar Bībeles lasīšanu un tā sniedz stimulu visai dienai un tā palīdz sarežģītās lietās rast risinājumu. Bībeli uzskatu labu biznesa un varas veidošanas mācību grāmatu. Tajā ir aprakstīti dažādu ķēniņu rīcības veidojot savu valsti. Kādiem tas sanāca labi, citiem nē, jo liekuši uzsvarus uz nepariezām lietām. Es pieturos pie Bībeles devīzes: „Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (Lūk.16:10) Ja Tev ir uzticēta, kāda maza lieta un Tu to nepildi, droši vien neviens Tev neuzticēs, kaut ko lielāku. Mēs nevaram izturēties vieglprātīgi. Piemēram, runājot par lauksaimniecību, Tev tiek piešķirta zeme 1 hektārs un Tev ir dota izvēle, ko Tu ar to iesāksi. Tad Tu vari pļavā izlikt dvielīti un sauļoties, vai arī rīkoties un kaut ko iestādīt, no tā arī izriet rezultāts.

M.P: Jūs kandidējat Eiropas Parlamenta velēšanās, kādi ir Jūsu svarīgākie punkti sarakstā, lai veiksmīgi pārstāvētu lauksaimniecības nozares intereses?

Jānis Grasbergs:

Svarīgi, kas mums Latvijai būtu jāpanāk ir iekļūšana lauksaimniecības un attīstības komitejā, jo iepriekšējās Eiropas Parlamenta sasaukumā no Latvijas nebija deputāta, kurš aizpildītu šo svarīgo sektoru un tāds nav bijis ne Lietuvā, ne arī Igaunijā.

Nebija neviena, kurš varētu savu valsti pārstāvēt lēmēju varā. Līdz ar to līdz šim Baltijas valstu likteni lauksaimniecībā lēma, no ziemeļpuses Somija, un no dienvidpuses Polija. Taču jāņem vērā, ka Latvijas lauksaimniecība ļoti krasi atšķiras no tādas, kāda tā ir Somijā un kāda tā ir Polijā. Tāpēc nav tikai runa par naudas sadalījumu, respektīvi, Eiropas tiešmaksājumiem, kas būtu populārākais iemesls, par kuru sola cīnīties deputāti Eiropas Parlamenta vēlēšanu laikā, manā skatījumā daudz būtiskākās ir mazās lietas, par kurām būtu jāuzņemas atbildība, un kuras ir jākontrolē likumu un normatīvo aktu izstrādes procesā parlamentā. Ja Latvija tajā nav pārstāvēta, tad par mums lemj Francija, Itālija, Spānija, kurām ir pilnīgi atšķirīgs klimats un pēc tam rezultātā mums atliek vien brīnīties, jo tas kas ir noteicošs un svarīgs viņu zemēs, tas nav svarīgs mums un otrādi.

M.P: Vai tāpēc Latvija piedzīvoja kauju ar Eiropu saistību par kūpināto un žāvēto izstrādājumu ierobežojumu, kas ir Latvijas nacionālais ēdiens, bet Eiropa tādas lietas nemaz nepazīst?

Jānis Grasbergs: Jā! Eiropa nav pazīstama arī ar biezpienu. Tās ir krasas atšķirības. Latvijai raksturīgas un svarīgas lietas var ierobežot tikai tāpēc, ka Eiropas Savienība ar tām nav pazīstama. Tāpēc es uzskatu, ka tas būtu liels pienesums Latvijai, ja mēs varētu pārstāvēt Eiropā Latvijas lauksaimniecības nozari parlamentā. Jāpiebilst, ka Latvija ir raksturīga arī ar lauku ainavu un tās attīstību. Lauku telpa, kurā latvieši dzīvo, arī šajā nozīmē mums ir krasa atšķirība no pārējām Eiropas dalībvalstīm un par kuru arī lemj lēmējvara. Tā ir līdzīga Latvijas Saeimai, kurā ir šāda veida komitejas un ministru padomes un līdz šim par Latviju tiek lemts no ministrijas padomes puses, bet lēmējvarā nav pārstāvju no Latvijas puses, tāpēc mums ir tik sarežģītās savstarpējās attiecības. Tāpēc mums ir jāliek uzsvars uz lauku attīstību un reģionu stiprināšanu.

M.P: Izklausās diezgan ačgārni, jo Latvijas stiprā puse taču ir tieši lauku kultūra, tas ir mūsu senču, proti, nacionālais mantojums un balsts – tas ir Latvijas lepnums, kas netiek pārstāvēts Eiropas Parlamentā..

Jānis Grasbergs: Vienlīdz svarīgi kohēzijas jautājumi, kas ietekmē pilsētas attīstību, savukārt iekšzemi pārstāv lauki, kas ietekmē pilsētas attīstību, tāpēc droši pamati jāliek abām sfērām.

M.P: Lai Jums veicas! Prieka vēsts no Zemkopības Ministrijas, kopš PVN samazināšanas dārzeņiem, augļiem un ogām no 21%-5% reģistrēto uzņēmumu skaits no 2018.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 1.janvārim pieaudzis par 12 nodokļu maksātājiem, vai nebūtu pienākusi kārta samazināt PVN arī pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, maizei?

Jānis Grasbergs:

Samazināt PVN dārzeņiem, augļiem un ogām bija pareizs lēmums, kaut arī no fiskālās ietekmes puses tas vēl nav aprēķināts.

Taču valsts ir parādījusi savu attieksmi pret iedzīvotājiem, proti, ka tai ir svarīgi, lai cilvēks varētu atļauties ēst veselīgi. Nākamais solis, kuru mēs vēlamies spert ir panākt arī PVN samazinājumu pienam, gaļai un iespējams arī maizei, protams, vēlme samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm ir, taču jārēķinās, ka tas viss kaut ko arī maksā un jāmeklē ceļš, kā valsts var kaut ko ietaupīt. Un tas svarīgais posms ir ēnu ekonomikas apkarošanā. Jo daudziem spekulantiem 21%PVN šķiet pievilcīgs un izmanto dažādas spekulācijas, jo tas ir ienesīgs bizness, bet par 5% PVN spekulācijas neizvērst. Liels ieguldījums tajā ir arī, ka mūsu pašu ražotājs var brīvi konkurēt ar ārvalsts ražotāju, nevis kā tas bija līdz šim, kad komersants iepirka preci ārvalstīs un veda uz Latviju nepiemērojot PVN, bet, ja viņam ir jāpārdod, pašmāju produkcija uz tad jāpiemēro 21%PVN un jāiegulda sava nauda, tāpēc, lai izvairītos no zaudējumiem vieglāk bija iepirkt preces no ārvalstīm. Tāpēc 5% vairs nav tik liels ieguldījums komersantam, salīdzinot ar to, kā tas bija 21% gadījumā. No tā iegūst pircējs un pārdevējs.

MP: Bet no tā taču iegūst arī valsts, jo notiek daudz lielāka naudas aprite un, atbalstot pašmāju produkciju, rod pozitīvu attieksmi arī pret valsti..

Jānis Grasbergs: Arī tas, taču svarīgs posms šajā procesā iekļaujas ēnu ekonomikas apkarošana, jo dēļ 21% PVN iegūšanas bieži vien Latvijā ieplūda no ārvalstīm kontrabandas preces. 21% PVN ir riska vērts, taču, kad PVN tiek samazināts līdz 5%, tad nav vērts riskēt, tādējādi mums atbrīvojas tirgus godīgai ražošanai un tirgošanai.

MP: Jūs iepriekš sacījāt, ka ir doma par 21%PVN samazināšanu arī gaļai un pienam. Tas ir tikai domas līmenī, vai kaut kas ir virzījies uz priekšu ar konkrētām darbībām?

Jānis Grasbergs: Pašlaik mēs gaidām gala aprēķinus un aprēķini ir dažādi, kā nu, kurš rēķina.. Mēs gaidām atbildi no Ekonomikas Ministrijas un no Valsts Ieņēmuma Dienesta, lai tā mēs varētu aptvert fiskālo ietekmi un kāda tā ir radusies, jo mēs nevaram skatīties tikai uz PVN ieņēmumiem, jo jāņem vērā arī darbavietas un darba atalgojums. Tas arī ir darbs ar pircējiem un pārdevējiem, jo, piemēram, kaut arī dārzeņiem PVN ir samazinājies, taču izrādās, ka tas neko nav ietekmējis cenas ziņā. Kāda tā ir bijusi, tāda arī ir palikusi, taču patērētājam ir grūti saprast apstākļus, kas cenu ietekmē, piemēram, pagājušais gads bija sausākais pēdējos 10 gados. Tāpēc ražotājiem nācās dārzeņus, augļus un ogas papildus padzirdīt, taču tas izrādījās neko daudz nav mainījis, vienalga dārzeņi izauga daudz mazāki par plānoto un bija daudz mazāka raža, tāpēc cena paaugstinājās, bet pilsētas patērētājs to nejuta, jo samazinātais PVN nolīdzināja pagājušās sausās sezonas sagādātās izmaksas un iztrūkumu. Tagad visi pagrabi ir tukši, preces vairs nav, tāda aina ir visā Rietumeiropā. Dēļ preces trūkuma cena arī nemainās. Tāpēc, ja šogad būs laba raža, tad arī cena būs mazāka.

„Dievs svētī Latviju!
Mūs dārgo Tēviju!”

Atbilde: Cik ilgi tas var tā turpināties? Tas viss turpināsies tik ilgi, cik mēs paši to pieļausim.

Kurš vainīgs? Iepriekšējā mēneša numura rakstā “Vai pilsoņu karš?” runājām, ka ir svarīgi, lai vainīgais būtu atklāts un sodīts. Tas ir taisnības jautājums. Pārējiem, kuri nav vainīgi nav no tā jācieš. Saprotams! Punkts un Āmen! Bet nav arī jāapsedz citu grēki un noziegumi. Tas arī ir fakts un, ja izvēlas līdzatkarības un līdzāspastāvēšanas ceļu, tad kurš ir vainīgs šādā gadījumā? Piedodiet, bet atklāti runājot VAINĪGI -VISI!

Soģu laiki Izraēlas tautas vēsturē. Dievs bija ievedis savu tautu apsolītajā zemē, tā bija iekarota un sadalīta. Un, nu ir sākusies ikdienas dzīve. Tālāk var lasīt par to, kā Izraēla tautai klājas, kā tauta paklausa un nepaklausa Dievam. Soģu laiks Izraēla tautai esot ildzis 450 gadus, kādus tūkstoš gadus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Pretrunīgs laiks, kad notiek daudzas lietas, kuras Dievam ir nepieļaujamas.

Soģu grāmatā cauri vijas viena un tā pati pamatdoma, kas atkārtojas. Un, ne jau Soģu grāmatā vien, bet tā vijas cauri līdz pat mūsdienām.
„Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
To piedzīvojot Izraēla sauc uz Dievu un lūdz pēc glābšanas. Dievs sūta izredzētu vadoni – soģi, kurš vada Izraēla tautu, to atgriež pie Dieva un atbrīvo no apspiedējiem. Tad Dieva kalps mirst un tauta pakāpeniski atkal atkrīt no Dieva, un viss sākas no jauna. Soģu laikos dota bauslība, pēc kuras jādzīvo, bet realitāte ir tāda, ka katrs dzīvo kā viņam izdevīgāk un viņaprāt labi esam.
Tāds ir Soģu laiku un mūsdienu princips. Protams, atšķirība ir tāda, ka Soģu laikos tā bija burtu kalpība, bet šodien, tā ir Gara kalpošana. Kalpošana Garā un Patiesībā. Bet cik ļoti bieži nākas saskarties, ka kalpošana Garā pārvēršas par kalpošanu miesā, paštaisnībā, savtīgā meklēšanā, turklāt ar Dieva Vārdu uz lūpām?
Sevis attaisnošanā un melošanā iepinot savā mērķa sasniegšanā pat Svēto Garu. Jo redziet, Svētais Gars pamudinājis, vai arī Dievs teica.. Bet vai Svētais Gars patiešām pamudināja un vai Dievs patiešām teicis? Vai, tā ir bijusi vien sava paša iegriba un attaisnošanās! Un tad brīnās, kāpēc atgriežas pie viena un tā paša „riņķa danča”, kas jāpiezīmē prieku nesniedz, kā vien vilšanos apkārtējos un pat Dievā. Kurš ir vainīgs? Svētais Gars, Dievs, sabiedrība? Vai tomēr vainīgs esmu es?!..

Nepopulārs risinājums

Cik bieži mums jāpietiek ar to, ko izlasām Rakstos, lai Dievam paklausītu? Varbūt arī mūsdienu Latvijā ir nepieciešama kāda blakus motivācija, piemēram, „Saskaņas Centrs” (SC), Vai Lindermaņa un Osipova izskatā, lai attaptos. Ir vajadzīgs kāds kārtējais satracinājums valsts mērogā, lai izsistu silto krēslu no deputātu sēžamvietas un izsviestu no komforta zonas, lai sāktu risināt samilzušās problēmas. Kristietībā to sauc par izkāpšanu no laivas.

Saprotams, tautai tas ir nepatīkami, taču jānāk arī kaut kam šķietami nepareizam, bet vajadzīgam, samilzušas lietas risinājums (SC) un tamlīdzīgi domājošo izskatā. Kāds var būt lietas risinājums? Kā tad no negatīva var izlobīt pozitīvu? Tieši tāpat kā pēriens nepaklausīgam bērnam. Kā arī teikts bērnu dzejolītī : „Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Tev sitīs man sāpēs.” Acīmredzot arī uz pieaugušajiem tas attiecas.

Piemēram, kāds pretvalstisks grupējums ar nepilsoņiem priekšgalā mobilizēja visus spēkus, sava mērķa veikšanai uz pilsoņu rēķina, ko tajā laikā darīja pērējā tautas daļa pirms referenduma? Tas, ka novilka laiku līdz pēdējam, tas būtu viens, bet mēs taču bijām tik ļoti sašķelti, kaut arī vajadzēja mobilizēt visus spēkus uz vienu mērķi, latviska Latvija! Tajā vietā, lai zvanītu trauksmes zvanu, kas būtu bijis par signālu Latvijas tautas saliedētībai un vienotībai, mēs uzklausījām nezināmus politiskos ekspertus, kuri prognozēja rezultātus un aicināja pilsoņus uz samierināšanos un nomierināšanos, lai pieļautu to, ko varēja novērst un pakļautos agresoru manevriem. Latviešu valodā iznākušajā presē lasījām pretrunīgu viedokli. Bet akcija „baltā lapa” sevišķi izbrīnīja. Tāds absurds, laikam bija iespējams tikai Latvijā? Kāpēc? Likuma nesakārtošanas un tautas vienaldzības dēļ. Paldies, Dievam, ka politiskie spēki attapās kaut pēdējās dienās pirms referenduma, saprotot, ka viņu komfortablais krēsls „deg” un kāds šādu un tamlīdzīgu manevru veidā var iesēsties viņu vietā. Tad vismaz tad mobilizējās ar aicinājumu parakstīties PRET!

Kas notiek pēc referenduma uzvaras? Vai mēs lepnu stāju augsti pacēlām savu uzvaras karogu, lai brīvi plīvo Latvijas visaugstākajā kalnā? Lai ienaidnieks redz, ka ir zaudējis! Lai pat nemēģina tuvoties un meklēt apkārtceļus. Nē! Mēs sākām iet pretējā virzienā. Kā tādi mazohisti, tauta kaunējās par savu izvēli. Un atkal lasām un klausāmies politologu un nezināmas izcelsmes līderu runās, kuri māca, ka uzvaras nemaz nav, kā vien sakāve. Un sabiedriskā telpā jau dzirdami saukļi, „krievu valodu pašvaldībās!”; „nepilsoņiem automātisko pilsonību!” Vai šie saukļi būtu iespējami, ja latvieši pēc uzvaras uzvestos kā uzvarētāji? Bet par ko tad mēs ievilkām krustiņu PRET un atdevām 1, 7 miljonu latu? Nākamajās dienās pēc referenduma politiķi un tauta jūtas vainīga par to, ka nobalsojusi par savu valodu. Latvijas „iedvesmotāji” meklē atkal atkāpšanās ceļu un nodarbojas ar tautas „kušināšanu” nevis ar galvu metas iekšā likumu sakārtošanā. Tas taču vairs nekādos „rāmjos” neiet. Tas tikai nozīmē, ka mums jāgaida nākošais satracinājums, jo mēs taču joprojām nesaprotam, nenovērtējam un nerīkojamies!
Pretvalstiskā grupējuma pašlepnums ceļas un mobilizējas jau ar jaunu sparu, secinot, ka (SC) ir par mazu, meklē lielāku un jaudīgāku gāzes spēkratu – Lindermaņa, Osipova un citu izskatā apvienojoties.
Un ausīs jau atkal skan -pilsoņu karš!
Secinājums neizpaliek, mums ir vajadzīgs pēriens un spēriens (SC) un citu izskatā, jo bez tā dzīvot nespējam! Vai pātaga un burkāns ir mūsu Latvijas attīstības ceļš? Par to jālemj vispirms katram individuāli, lai tādējādi individuāls lēmums pāraugtu Latvijas lēmumā.

Katru dienu mēs dzirdām, lasām vai skatāmies dažādus konfliktus, cīņas, sadursmes. Cīņa, lai aizstāvētu savu politisko pārliecību, nacionālo identitāti, reliģiskos uzskatus. Tas ir garīgā kara turpinājums fiziskā izpausmē. Karš starp elli un debesīm, kaut arī galvenā cīņa jau ir izcīnīta. (Jēzus pie krusta). Bet kā tad ir ar to Dieva apsolīto zemi Izraēlu ebrejiem un Dieva apsolīto zemi Latviju latviešiem, vai ebreji ir vainīgi, ka Dievs solīja un solīto piepildīja, ka viņiem jācīnās ar musulmaņiem? Vai Latvijā dzīvojušie latvieši ir vainīgi, ka Dievs devis apsolīto zemi, ka viņiem jācīnās ar krieviem? Kurš vainīgs? Skan atbilde, iepriekš teiktā doma: „Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
Droši vien mācītāji oponētu, ka Vecajā Derības laikā Dievs sodīja, taču Jaunās Derības laikā Dievs nevienu nesoda. Viss ļaunais nāk no sātana, nevis no Dieva.

Jā! Tā ir! Tas ir kā Āmen baznīcā! Taču sēja un pļauja nav atcelta Jaunās Derības laikā. „Ko sēj cilvēks to pļauj!” bieži skandināts vārds dievkalpojumos ziedojumu vākšanas laikā. Vai tas nozīmē, ka finanšu jomā tas strādā, bet citās nē?
(Soģu 1: 20) stāstīts par Jūdas un Simeona cīņām par Dieva apsolīto zemi. Šī zeme tika apsolīta jau Ābrahāmam kā tāda, kur tauta varēs dzīvot un pieņemties spēkā. Tā bija aprakstīta kā zeme, kur piens un medus tek. Bezgala iekārojama un ilgota zeme. Arī Latvija ir citiem apskaužama vieta, kur mežu zaļotnes ir kā medus un ostu piestātnes -kā piens. Bet Dievs nesolīja, ka šo zemi iegūt būs viegli. Apsolītā zeme-jāiekaro! Arī Latvijā latviešiem par sevi un savu zemi bija jākaro gadsimtu garumā. Dievs palīdzēja brīnumainos veidos. Dievs palīdzēja Jūdam un Simeonam, dodams spēku un veiksmi, kā arī Otniēlam viņa karagājienā. Otniēls un Aksa kā dāvanu iegūst ne vien zemes, bet arī ūdens avotus. Dieva mīlestība un rūpes gan par visu tautu, gan par atsevišķiem cilvēkiem šajā nodaļā parādās jo spilgti. Šķiet, Dieva tautas dzīve virzās kalnup – Dievs pilda savus solījumus, zeme tiek iegūta, pārticība nodrošināta. Bet pats svarīgākais Dievs ir savai tautai tuvu, tā jūt Viņa klātbūtni, rūpes un mīlestību. Šķiet, var prognozēt laimīgo turpinājumu mierā un saticībā, kad zeme, kur piens un medus tek, jau būs Izraēla īpašumā. Dieva apsolījumi piepildās, kaut arī pagājis jau kāds laiks. Tomēr arī visa tauta ir iesaistīta, lai tie piepildītos drīz.
Tas ir mudinājums arī mūsu Latvijai, latviešu tautai būt aktīviem, kad kaut ko esam saņēmuši par dāvanu sev un savai tautai. Iesaistīties draudu apstākļos, kā tas bija valodas referenduma laikā, atkarojot savas pozīcijas, atņemt ienaidniekam nozagto un padzīt no savas teritorijas. Vai atkāpties? Vai padoties? Nekad! Lai tādu apkaunojumu nepiedzīvo neviens no mums -nekad! Tikai uz priekšu! Lai skan uzvaras dziesma un uzvaras karogs celts augstākajā mastā.

Kopā mēs varam visu!

Mēs esam liela un spēcīga tauta, nē, ne maza kā tas tika potēts agrāk latviešu apziņā. Referenduma balsošana ārvalstīs uzrādīja, cik ļoti liela tauta mēs patiesībā esam, tikai izklīdusi uz laiku. Un lai kā ceļamaize ikvienam dvēselē, lai skan mūsu iedvesmojošā, patriotiskā un tomēr arī mīļā dziesma „Cielaviņa” mākslinieka Paukštello izpildījumā.
Bet cik liela tauta mēs būsim, kad ārzemju latviešiem būs piešķirta dubultpilsonība? Mēs esam varena un liela nācija, mēs varam visu, kas ir mūsu spēkos un mūsu ticībā. Kopā mēs varam cīnīties un uzvarēt, pastāvēt un būt laimīgi, ar savu identitāti, ar savu Dieva dotu Gara atšķirības zīmi, ar savu uzticamo draugu Jēzu Kristu! Kopā un vienotībā mēs esam spēks! Atskan uzvaras sauciens! Atskan uzvaras dziesma! Lai uzvaras karogs brīvi plīvo mūsu brīvajā apziņā, mūsu mājās, mūsu Latvijā.
Lai Dievs svētī Latviju!

Bībele — iemīļotākā ticīga cilvēka grāmata! Apbrīnojami ir tas, ka caur to mēs gan stiprināmies ticībā, gan arī varam uzzināt par to, kas notika, notiek un notiks. Fantastiska grāmata, precīzāk, grāmatu kopums. Bet kas notika pēc Bībeles pēdējām lapaspusēm?

Pirmā Draudze, par kuru var izlasīt Apustuļu darbos, bija harizmātiska virziena draudze tāpēc, ka tajā darbojās Svētā Gara dāvanas (charisma tulk. no grieķu val. Gara dāvana). Savas sapulces viņi uzticēja Svētā Gara vadībai vairāk nekā kādai noteiktai dievkalpojuma formai. Brīnumi – lielāki vai mazāki – bija viņu ikdienas norma. Pēc apustuļu darbības, bija daži draudzes vadītāji, kuri virzījās tajā pašā vilnī kopā ar viņiem. Viņi nekad nav minējuši, ka garīgās dāvanas kādreiz varētu apsīkt.

Taču 2. gs. parādījās Draudzes pirmais sistemātiskais teologs Origens. Viņa tēvs bija dedzīgs kristietis, kurš mira mocekļa nāvē. Origens bija pirmais, kurš norādīja, ka pārdabiskā kalpošana sākusi zaudēt savu spēku. Svarīgi ir atzīmēt iemeslu, ko viņš atklāja: svētuma trūkums kristiešos! Izdzirdot šādu teikumu, piemēram, man skudriņas zibenīgi pārskrien pār ādu.

Svētums – atslēga uz Gara dāvanu darbību! Ceru, ka šis teikums Tevi neatstāj vienaldzīgu.

Pēc Origena valdīšanas laika bija vēl kāds cilvēks, Romas Draudzes prezbiters un iecienīts teologs, Novatiāns, kurš arī uzsvēra morālās šķīstības svarīgumu, jo tā gāja lejup. Tas bija manīts gan Rietumu, gan Austrumu draudzēs, tādējādi radot strīdus Draudzē. Rezultātā oficiālie institūti nostājās pret tiem, kuri pieprasīja morālu tīrību. Nākošās paaudzes morālo kritienu atzīmēja kā galveno cēloni, kas lika Draudzei zaudēt savu spēku.

Kad pie varas nāca Romas Imperators Konstantīns, viņš izdeva dokumentu, kas ne tikai sniedza brīvību Dieva pielūgsmē visiem Impērijas iedzīvotajiem, bet arī deva Draudzei īpašas pilnvaras. Rezultātā draudzes sāka meklēt kontaktus ar personām, kurām ir politiska un sociāla vara un tiesības. Pēc Konstantīna rīkojuma tika sagatavotas ēkas, kur pulcēties Dieva Draudzei. Pēc viņa plāna sapulcējošo priekšā atradās tronis bīskapam, kam pretī lejā garos solos sēdēja draudze, kopā radot baznīcai raksturīgu stilu. Plus vēl liturģijas un pielūgšanas stils tika padarīts par greznu izrādi, kaut gan agrāk tā bija vienkārša un personīga.

Pēc Konstantīna nāves m.ē. 337. g. viņa dēli turpināja interesēties par kristīgo Draudzi, un jau pēc 4 gadiem kristietība tika padarīta par valsts galveno un vienīgo reliģiju. To, kurš sekoja kādai citai pielūgšanas formai, tika sodīts. Kāds bija rezultāts? Neatgrieztu pagānu pulki pildīja baznīcas, ienesot tajās pagāniskas idejas un rituālus. Morāles visatļautība izmainīja Draudzes patieso būtību, Tieši tad arī sāka rasties doktrīnāli strīdi. Kad Draudze kļuva brīva no vajāšanām un baudīja imperatora svētību, tā sāka pievērsties teoloģiskiem jautājumiem. Šīs cīņas rādija domstarpības Draudzē. Nav brīnums, ka garīgās dāvanas tobrīd nedarbojās.

Bet PALDIES DIEVAM, ka tomēr bija palikuši cilvēki, kuri nodevās Dievam un nošķīrās no sabiedrības, lai dzīvotu lūgšanu dzīvi. Caur šiem cilvēkiem darbojās Gara dāvanas – notika dziedināšanas, atbrīvošanas, pat mirušo augšāmcelšanas u.c. Dieva brīnumi. Šie cilvēki bija mūki, kuri bija gaisma pasaulē jeb tumšajā periodā, Viduslaikos.

Tā ir Tava izvēle – paklausīt Dievam un dot Viņam iespēju būt par Kungu katrā Tavā dzīves sfērā, vai arī ielaist citus “ķēniņus” savā sirdī. Tā ir Tava izvēle – dzīties pēc svētuma ar visu savu spēku, vai arī atmest tam ar roku. Dievs meklē cilvēkus, kuri atsauktos Viņa aicinājumam un kļūtu par Viņa rokām un kājām šeit uz zemes. Dievs meklē cilvēkus, kuri dzenas pēc svētuma.Vai būsi viens no tiem?
Plašāk par Svētā Gara dāvanām var izlasīt Edija L. Haijata grāmatā
“Gara dāvanu darbība kristietības 2000 gados.”