Solvita Aboltina: Foto Ernests Dinka saeima.lv

Šodien, 4. maijā, Saeimā notika Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai veltītā svinīgā sēde. Sēdē piedalījās Valsts prezidents, bijušie Valsts prezidenti, Ministru kabineta locekļi, Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ārvalstu diplomātiskais korpuss un starptautisko organizāciju pārstāvniecību vadītāji Latvijā,-ziņo spektrs.com

Uzrunu teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa(V).

„1989. gadā krita Berlīnes mūris, kas skaidri iezīmēja Aukstā kara beigas Eiropā. Arī Latvija skaidri sajuta Eiropas kopējo vēsturisko elpu. 1989. gadā mēs vēl tikai sapņojām būt brīvi. Mēs toreiz bijām gatavi brīvībai. Kaut arī pietrūka zināšanu, mums bija stipra pārliecība. Mēs kopā stāvējām Baltijas ceļā un uzņēmām noteiktu kursu uz Latvijas neatkarību.

1990. gada 4. maija deklarācija par Neatkarīgas Latvijas pieņemšanu bija tas īpašais brīdis, kad ticība par neatkarību pārtapa īstenībā.

Šodien, kad politiķi un vēsturnieki runā par neatkarību tiek pieminēti dažādi iemesli. PSRS sabrukums, ekonomiskā krīze, rietumvalstu spiediens. Tas ir pareizi. Taču ar to vien nepietiek, lai izprastu šī vēsturiskā pavērsiena iemeslus. Reizēm ir aizmirsts kaut kas būtisks. Mēs kļuvām brīvi nevis sistēmas vājuma dēļ, bet gan mūsu pašu spēku dēļ. Jo bijām pārliecināti, ka gribam dzīvot brīvā un savā neatkarīgā valstī.

Runājot par spēku

Cilvēkiem nepatīk atdzīties savā vājumā. Vājums šķiet pazemojošs un niecīgs. Tomēr ir reizes, kad mēs negribam atdzīties arī savā spēkā, tajā ko varam un spējam sasniegt, un par ko spējam uzņemties atbildību. Spēks uzliek pienākumus. Ir taču ērti izlikties vājākam, nekā patiesībā esi. Tad var bezpalīdzīgi gaidīt, kad kāds nāks tev palīgā un, ka kāds tev pateiks kas jādara un kā jārīkojas. Turpretī spēcīgajam ir spēja atzīties savā spēkā un pieņemt spēcīgā atbildību.

Latvijai ir skaidri jāteic savs vārds, kad tiek pārkāptas starptautiskās tiesības; kad šķietamās rūpēs par tautiešiem tiek anektētas citu valstu teritorijas; kad militārā vara liekulīgi slēpjas aiz civiliedzīvotāju mugurām. Latvija zina, cik traģiskas sekas ir šādām lielvaru mahinācijām — tāpat kā Latvija zina arī to, ko nozīmē bezatbildīgi pašmāju politiķi.

Latvija šodien ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē, un šobrīd mums ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā.

Mums ir jāatdzīstas savā spēkā. Izaugsme nenotiks pati no sevis, galvenais, kurš var attīstību kavēt ir mūsu pašu pasivitāte un neticība saviem spēkiem. Bieži vien piesauktā Latvijas bezspēcība nav realitāte. Vairāk tas ir apziņas stāvoklis, kas traucē mums attīstīties.

Paraudzīsimies uz mūsu mākslinieku un zinātnieku sasniegumiem; uz Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu ar tās lielisko pasākumu programmu; uz mūsu sportistu šā gada spožajiem panākumiem; uz “Sinfonietta Rīga” un Latvijas Radio kora saņemto “Grammy” balvu; uz Andra Ambaiņa pētījumiem kvantu skaitļošanas teorijā — to autors ir atzīts par vienu no 300 izcilākajiem Eiropas zinātniekiem.

Tādas lietas netop vājās valstīs; tās visas kopā apliecina mūsu spēku. Mūsu izcilības ekonomikā, zinātnē, mākslā un sportā nebūt nav nejauši izņēmumi. Gluži pretēji — tās ir apliecinājums mūsu potenciālam domāt, strādāt un radīt pasaules līmenī.

Taču spēcīgas atzīšana nebūt nav vienkārša, tā prasa rīcību. Tā prasa šo potenciālu izkopt un attīstīt. Tāpēc reizēm ir ērti šo potenciālu neievērot un izlikties, ka tās īstās lietas notiek kaut kur citur. Rietumeiropā, Amerikā, vai Ķīnā. Arī šajā ziņā Latvijai ir ērti izlikties vājākai, nekā patiesībā tā ir.

Ierastā mentalitāte: ko nu mēs.., padara valsti iekārojamu objektu dažādām ģeopolitskām mahinācijām. To der atcerēties, kad esam gatavi atkal nolaist rokas, aizmirst par Latvijas potenciālu atsaucoties uz politisko konjunktūru, sabiedrības izpratnes trūkumu, un savu šķietamo nespēju ietekmēt norises un tamlīdzīgi…

Latvijas valsts nav nekas nejaušs; tā ir mērķtiecīgi veidots un pašaizliedzīgi stiprināts politisks projekts, kura mantinieki esam mēs visi. Tieši šo pārliecību vēlamies nostiprināt arī mūsu Satversmes ievadā, kas ir jāpieņem šīs Saeimas laikā. Arī šis valsts pamatprincipu formulējums ļaus mums apzināties savu spēku un līdz ar to — arī atbildību Latvijas nākotnes priekšā.”

To nevar aizstāt nekas cits, kā vien tiešas un konkrētas liecības, skaidri kadri, pus-aprauti vārdi, kas savā vienkāršumā un tiešumā palīdz saskatīt to, kā okupācija lauza likteņus un iznīcināja valsti”. To pirmdien, 1.jūlijā, savā uzrunā, sveicot Latvijas Okupācijas muzeju 20 gadu jubilejā, teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Uzrunājot klātesošos, Saeimas priekšsēdētāja atgādināja: „Ir jāņem vērā, ka otrais pasaules karš un tā sekas savulaik pāršķēla pasauli divās daļās. Tas sadalīja Eiropu ar tā dēvēto dzelzs priekškaru un divu pretēju ideoloģiju iespaidā izveidoja divas dažādas informatīvās un vēstures izpratnes telpas. Un, lai gan jau rit 21.gadsimta otrais gadu desmits, pasaulē joprojām ir nepietiekamas zināšanas par 20.gadsimta vēsturi. Par to ir jāmāca skolā vēstures stundās, par to ir jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Mums pašiem ir jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē.”

„Okupācijas muzeja līdzšinējā darbība kalpo kā apliecinājums, ka tie nav tukši vārdi – ar entuziasmu, enerģiju un dziļu pārliecību par savu misiju muzejs patiesi ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem izpratnes un skaidrojuma veidotājiem par Latvijai smagākajiem 20.gadsimta posmiem,” akcentēja S.Āboltiņa.

„Šodien, kad atzīmējam muzeja divdesmitgadi, vēlos paust pateicību Valteram Nolendorfam un Gundegai Michelei par sirds darbu, ko veicat, par milzīgo ieguldījumu, kas ir nepārvērtējams mūsu tautas vēstures skaidrošanā. Saku paldies arī visiem padomes locekļiem un muzeja darbības atbalstītājiem. Paldies par paveikto darbu, tas patiesi ir neatsverams,” par devumu mūsu valsts vēstures skaidrošanā pateicās Saeimas priekšsēdētāja.

S.Āboltiņa klātesošajiem arī atgādināja, ka „mūsu pienākums ir nekad neaizmirst traģēdiju un postu, ko Latvijas tautai ir nesusi pirmā padomju okupācija, nacionālsociālistiskā vācu okupācija un otrā padomju okupācija”.

Saeimas priekšsēdētāja, atceroties mūsu sarežģīto vēsturi, aicināja domāt par dārgāko, kas mums ir – brīvu un neatkarīgu valsti. „Mūsu spēkos ir padarīt Latviju par attīstītu, pārtikušu un plaukstošu valsti. Valsti, ar kuru lepojas tās pilsoņi un kuru ar cieņu un atzinību uzlūko pasaulē”.

„Neraugoties uz teroru un baisajiem notikumiem, mūsu vecvecāki un vecāki nosargāja visdārgāko – ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai. Stipra un plaukstoša Latvijas valsts būs mūsu tautas spēka, izturības un lepnuma apliecinājums,” uzrunas noslēgumā sacīja S.Āboltiņa.

Āboltiņas runa (saīsināta): Latvija svin 4. maija svētkus. Pirms divdesmit viena gada šajā dienā tika pateikts tas, par ko mūsu tauta bija sapņojusi piecdesmit okupācijas gadus. Augstākās padomes deputāti nobalsoja par deklarāciju, kurā pagātnes noziegumi beidzot tika nosaukti īstajā vārdā un deklarēta pārliecība par Latvijas valsts tiesībām uz patiesu neatkarību.

Diena, kas parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai

4. maijs ir Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki.
Diena, kas skaidri parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai. Tauta, kas spēj vienoties savā pārliecībā par nākotni, kļūst par nāciju. Un nācija veido valsti.
4. maija notikumi ir daļa no mūsu vēstures. Valsts ir nācijas miesa, mājvieta tautas garam un kultūrai, patvērums mūsu senču vērtībām un valodai. Šobrīd Latvijā ir nepieciešams atcerēties, ar kādu garu, ar kādu kolektīvo pašapziņu tika pieņemti 4. maija izšķirīgie lēmumi.

1918

„Mums arī, līdzās vāciešiem un frančiem, ir tiesības uz savu patstāvīgu valsti,“ – šī doma iedvesmoja gan jaunlatviešus, gan mūsu valsts dibinātājus 1918. gadā. „Mēs paši esam saimnieki savā zemē un atbildīgi par tās labklājību,“ – šāda ideja bija pamatā sapnim par laimīgajiem ulmaņlaikiem pagājušā gadsimta 30. gados.
„Mums ir jālabo vēsturiskā netaisnība un jāatjauno Latvija kā valsts,“ – mēs domājām, kad cēlāmies cīņai ar padomju impēriju. “Kaut pastalās, bet brīvi,” – tas bija pavisam nopietns lozungs, bez mazākās ironijas vai cinisma. „Latvijas valstiskums ir vienīgā iespēja latviešu valodas, kultūras un latviešu tautas izdzīvošanai,“ – to mēs mēdzam atgādināt sev arī šodien. “Latvija var!” – kaut uz brīdi, bet esam noticējuši, ka mūsu mazā valsts spēj pārsteigt, pārvarot lielāko ekonomisko krīzi, kas bija skārusi Rietumus pirms diviem gadiem.

Kas Latvija mums ir šobrīd?

Kā mums audzināt savus bērnus un mazbērnus, lai viņi mīlētu šo valsti, lai tā arī viņiem būtu nepieciešama un svarīga ideja, nevis tikai apgrūtinājums, ko līdz ar parādiem tie saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem? Kādu Latvijas ideju mēs varam piedāvāt jauniešiem, kas dodas mācībās vai darbā uz ārzemēm un nereti vairs nedomā par atgriešanos mājup? Ko viņiem nozīmēs vārds „mājas“?

Vai Latvija var būt kaut kas vairāk par vienu no daudzām iespējamām dzīvesvietām Eiropas kartē? Vai tad dzimteni var izvēlēties? No brīva prāta? Mūsu tauta ir pieredzējusi vairākas emigrācijas – piespiedu izsūtīšanu un došanos kara bēgļu gaitās. Mūsu vēsturiskā atmiņa ir saglabājusi priekšstatu par emigrāciju kā traģisku nelaimi, kā dzimtenes zaudēšanu.
Arī tagad bieži var dzirdēt viedokli, ka lielais darba meklētāju skaits, kas izbraukuši no Latvijas, ir mūsu nelaime, valsts mazspējas un bojāejas pazīme.

Jauna Latvijas ideja

Negribētu tam piekrist, taču viens gan ir skaidrs – tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai.

Mērķis

Latvijas nākotne nav iedomājama arī bez rūpēm par bērniem – bez rūpēm par to, lai viņi šeit dzimtu, dzīvotu un darītu mūsu valsti labāku.
Demogrāfiskā politika ir grūta un nepateicīga, tajā ieguldītie līdzekļi un enerģija ir investīcijas, kas atmaksājas tikai pēc vairākām paaudzēm.
Taču jautājums par to, kā veicināt bērnu dzimšanu Latvijā, ir arī jautājums par ticību nākotnei. Bērni nedzimst tāpēc, ka viņu vecākiem klājas labi vai – gluži otrādi – slikti, bērni nedzimst lielāku pabalstu vai abortu aizliegumu dēļ.
Bērni dzimst tad, kad ir ticība, ka rītdiena būs labāka par šodienu. Un labākais, ko valsts var darīt savas tautas labā, ir kļūt par labākas rītdienas apsolījumu. Sniedzot drošības sajūtu par stabilu, prognozējamu, saprotamu un pārliecinošu attīstību.

Prognozējama attīstība ir arī tas, ko no valsts gaida uzņēmēji. Daudzu valstu pieredze rāda – lieli vai mazi nodokļi paši par sevi vēl negarantē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Daudz svarīgāk ir garantēt paredzamu, stabilu un vienkāršu nodokļu politiku.
Mēs vairs necelsim nodokļus, bet virzīsimies uz plānotu, pārdomātu nodokļu samazināšanas reformu.
Valdības uzdevums ir piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kas skaidri norādītu termiņus svarīgākajām pārmaiņām, kura ietekmētu tautsaimniecību.

Viens no galvenajiem šobrīd izvirzāmajiem mērķiem nepārprotami ir eiro ieviešana 2014. gadā. Tas viss var ievērojami stimulēt Latvijas tautsaimniecību, vairojot arī iedzīvotāju drošību un labklājību. Izmantot šo iespēju ir mūsu pienākums.

Otrs uzdevums- veikt sociālā budžeta stiprināšanas pasākumus. Iespējams, ir jādomā par pārmaiņām šajā jomā.
Mūsdienu pasaulē, kas pakļauta ekonomisko krīžu un svārstību riskam, valsts nevar riskēt ar nestabilu pensiju sistēmu. Arī šeit ir svarīga prognozējama pāreja no vienas sistēmas uz citu.

Dievs, svētī Latviju!

Informācijai: Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likumprojekta otrā lasījuma redakcijas.
„Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā ir jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi. Konference palīdzēs noskaidrot gan ekspertu, gan sabiedrības viedokļus par to, kādai jābūt Latvijas pilsonībai 21.gadsimtā,” uzsver Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

(AUDIO ieraksti tiks pievienoti vēlāk)

Solvita Āboltiņa

„Pilsonība nav tikai juridisks akts. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu.
Tiesiskā valstī pilsonības juridiskajai dabai līdzi nāk arī tās politiskā un emocionālā vērtība. Šiem principiem būtu jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā attiecībā uz pilsonības jautājumiem Latvijā. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz savu pilsoņu skaita saglabāšanu, rūpēm par viņu pēcnācējiem un saiknes spēcināšanu starp valsti un tās pilsoņiem. Tas ir Latvijas valsts un latviešu nācijas, mūsu kultūras un identitātes pastāvēšanas jautājums. Tā patiešām ir problēma, ka pašreiz spēkā esošais likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem tautiešiem, kuri jau ilgstoši strādā ārvalstīs un var pretendēt uz mītnes zemes pilsonību. Nav brīnums, ka šos ļaudis reizēm pārņem izmisums un doma, ka māju vairs nav. Tomēr arī viņi būtu gatavi celties un nākt, ja vien redzētu, ka viņus gaida.”

„Latvijas valstij jārīkojas gudri un tālredzīgi. Spēkā esošās likuma normas, kas liedz dubulto pilsonību, vairs neatbilst mūsdienu pasaules dinamiskajiem procesiem. Dubultpilsonība būtu jauna iespēja motivēt tautiešus un viņu bērnus atgriezties savā vai vecāku dzimtenē un ļautu saglabāt piederību savai valstij.”
„Grozījumu veikšana Pilsonības likumā būs viens no Saeimas šīs sesijas svarīgākajiem jautājumiem,” teica Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka jāvērtē dubultpilsonības piešķiršanas iespējas gan trimdā dzīvojošiem pilsoņiem, gan mūsu valsts pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris

Konferences atklāšanā uzsvēra, ka tauta, kas savā teritorijā dibina valsti, ir tiesīga arī noteikt ļaužu grupu, kurai būs ciešākas saites ar šo valsti. „No cilvēktiesību viedokļa tautai ir tiesības pateikt, kurus uzņems un kurus izslēgs no pilsonības. Taču ir vajadzīgi skaidri kritēriji. Ja tie ir noteikti un nav pretrunā ar starptautiskajiem likumiem, tad tie ir jāatzīst par labu esam,” teica G.Kūtris.

Latvijas pilsonības jautājumiem veltītā konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” Rīgā pulcē augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus. Konferenci rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet informatīvo atbalstu sniedz žurnāls „Jurista Vārds”.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš

Latvijas pilsonības atņemšana nākotnē varētu būt politisks lēmums un tad pastāvētu iespēja vieglāk pierādīt atsevišķu pilsoņu nelojalitāti pret Latvijas valsti, uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK).
Kā informēja Bērziņa preses sekretāre Līga Ādamsone, ideja par to, ka nākotnē Latvijas pilsonību personām varētu atņemt ar politisku, nevis tiesas lēmumu, izskanējusi šodien notikušajā konferencē “Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” no Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingas Reines.
Tieslietu ministrs šo ideju atbalsta.
Bez šaubām, tādā gadījumā būtu izšķirams, kā persona Latvijas pilsonību ir ieguvusi – naturalizējoties vai pēctecībā, uzskata Bērziņš.
Lūgts komentēt kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (VL-TB/LNNK) “Latvijas Avīzei” pausto viedokli par to, ka jāapspriež jautājums, vai klaju nelojalitāti un naidu valstij izrādījuši cilvēki ir cienīgi būt tās pilsoņi, tieslietu ministrs ar savas preses sekretāres starpniecību atzina, ka pagaidām pilsonību ir vieglāk piešķirt, nekā atņemt.
Juridiski visā pasaulē pēc pilsonības piešķiršanas atņemt to šim pašam cilvēkam ir ļoti grūti. Ar dubultpilsoņiem situācija ir vienkāršāka, bet, ja personai ir vienas valsts pilsonība, tad atstāt to bez jebkādas pilsonības nevar.
Tomēr Bērziņš ir vienisprātis ar Jaunzemi-Grendi, proti, arī viņš domā, ka vajadzētu būt iespējamam atņemt personai pilsonību, ja tā izrādījusi klaju nelojalitāti un necieņu pret valsti.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne

„Latvija var izvēlēties dažādu valstu gadījumā lietot atšķirīgu dubultpilsonības piešķiršanas sistēmu un, tā kā tas ir politisks jautājums, tad tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju.” sacīja Ilma Čepāne(V).
Viņa skaidroja, ka Saeima dubultpilsonību varētu piešķirt Eiropas Savienības, NATO un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, jo ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras saites.
Politiķe pieļāva iespēju, ka dubultpilsonības piešķiršanu tāpat varētu attiecināt uz Latvijas piederīgajiem, kuri dzīvo arī, piemēram, Austrālijā un Brazīlijā.
Čepāne uzvēra, ka viens no dubultpilsonības ieviešanas mērķiem ir novērst netaisnību pret tiem cilvēkiem, kuriem bija jābēg no Latvijas okupācijas, kā arī novērst netaisnību pret viņu pēcnācējiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine piektdien konferencē norādīja, ka ir ļoti svarīgi Pilsonības likumā skaidri noteikt, kam un pie kādiem apstākļiem ir tiesības iegūt pilsonību. Jo pilsonības atņemšana ir juridiski sarežģītāks process. Viņa skaidroja, ka pilsonības iegūšana netiek tieši saistīta ar tiesībām uz to, jo tā pamatojas cilvēka emocionālajā saiknē un arī pienākumos pret valsti.

Tieslietu ministra Gaida Bērziņa „Dubultās pilsonības nepieciešamība” (pilns teksts)

Savu uzstāšanos vēlos sākt ar vakardien saņemtu vēstuli no Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības:

„Cienījamie „Latvijas pavalstniecība 21. gadsimtā” konferences dalībnieki!

Rakstu, pārstāvot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrus. Dienvidkalifornijā dzīvo daudz latviešu, kuri paši vai viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ nepieprasīja Latvijas pavalstniecību aizritējušā gadsimta 90. gados, kad tas bija iespējams.

Vairākiem bijis jāatsakās no Latvijas pavalstniecības, jo viņi paši vai viņu bērni pieņēmuši ASV pavalstniecību. Latvijas pavalstniekiem šeit dzimuši bērni, kuŗi automatiski kļuva par ASV pavalstniekiem. Daudzi šejienes latvieši vēlas kļūt pat Latvijas pavalstniekiem, lai viņi un viņu bērni būtu piederīgi Latvijai. Īpaši tas bija jūtams tautas nobalsošanas dienā 18. febuārī, kad tik daudzi vēlējās balsot un būt aktīvi Latvijas pavalstnieki.

Dienvidkalifornijas latvieši pieprasa un atbalsta grozījumus likumā par pavalstniecību.

Ar cieņu,

Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes priekšsēdis
Ivars Mičulis”

Tieslietu ministrija ir devusi savu atzinumu un pašlaik Saeima veic darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā, lai ietvertu tajā principus, pēc kādiem būtu pieļaujama dubultpilsonība.

Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums.

Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu izlemt pēc iespējas racionālā un saprātīgā termiņā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt konkrētu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas.

Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, kad cilvēki kļuvuši mobilāki, novērojama tendence, ka aizvien vairāk valstu pārdomā un lemj par labu dubultās pilsonības institūta ieviešanai. Tāpat Eiropā samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Latvijas situācija ir īpaša – vairāk nekā 20% pilsoņu – inteliģence, militārpersonas, politiskā vadība, rūpnieki, un daudzi jo daudzi citi – tika izdzīti no savas zemes un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja tajā atgriezties. Tas automātiski nozīmē arī to, ka viņi tika saistīti stiprām saitēm ar savu mītnes zemi. 1994.gada Pilsonības likums ierobežoja dubultpilsonības iegūšanu šiem trimdiniekiem, nosakot īsu pieteikšanās termiņu, iepretim tam, ka viņu vietā Latvijā iebraukušiem cilvēkiem naturalizācijas tiesības nav ierobežotas ne ar kādiem termiņiem.

Latviešu emigrācija, kas Rietumvalstīs apmetās pēc 2.pasaules kara, un kuriem atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam Pilsonības likumam vajadzēja Latvijas pilsonībai pieteikties līdz 1995.gadam, bet kas dažādu apstākļu dēļ šo termiņu nokavēja, ir svarīgi atcelt šos ierobežojumus un ļaut jebkuram Rietumvalstīs dzīvojošajam kara bēglim atgūt zaudēto Latvijas Republikas pilsonību. Tas būtu tikai godīgi pret tiem, kuriem kara dēļ nācās zaudēt savu dzimteni uz pusgadsimtu.

Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis, tāpēc Pilsonības likumā esošā norma, ka pēc brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas ir jāzaudē Latvijas pilsonība, šobrīd jau ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Ir skumji, ka mūsdienu Latvijā jānotiek tiesas prāvām par Latvijas pilsonības atņemšanu etniskajiem latviešiem tikai tādēļ, ka viņi kļuvuši arī par Zviedrijas, Somijas vai kādas citas Eiropas valsts pilsoņiem. Gadījums, kad zinātniekam- latvietim- gadu garumā jātiesājas par to, lai viņam neatņemtu Latvijas pilsonību, izraisa nožēlu. Šāda situācija vairs nav normāla un šogad Pilsonības likuma izmaiņām, kas atļauj dubultpilsonību, noteikti jāstājas spēkā.

Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši. Ir pietiekami daudz tādu, kas šo 20 neatkarības gadu laikā ir izveidojuši ģimenes ārpus Latvijas robežām. Ir valstis, kur iemācoties vietējo valodu, nodzīvojot noteiktu gadu skaitu un esot laulībā ar vietējo pilsoni, iespējams ne pārāk sarežģītā ceļā kļūt par šīs valsts pilsoni. Šīm personām visu laiku ir bijis jāslēpj un jābaidās, vai Latvijas iestādes to neuzzinās un nesāks tiesvedību par Latvijas pilsonības atņemšanu. Tajā pašā laikā mēs Latvijā esam steidzinājuši naturalizācijas procesu un par jaunajiem pilsoņiem padarījuši arī pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti pārvaldošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam.

Dubultpilsonības jautājums ir svarīgs tiem bērniem, kuri aug ģimenēs, kur viens vecāks ir Latvijas pilsonis, bet otrs ir kādas citas valsts pilsonis. Ja šī ģimene dzīvo ārpus Latvijas un kaut kādā brīdī tā tiek šķirta, un ja bērni ir citas valsts pilsonībā, un pēc šobrīd spēkā esošā regulējuma, viņi nevar vienlaicīgi atrasties Latvijas pilsonībā, tad Latvijas valsts ir bezspēcīga konfliktu un strīdu gadījumos iestāties par šiem bērniem. Lai gan šie bērni Latvijas valstij ir svarīgi, šādi tie tiek zaudēti. Ja viņi būtu arī Latvijas pilsoņi, tad saikne ar otru vecāku un tā dzimteni viņiem nepārtrūktu, un arī Latvijas institūcijas starptautiski varētu aizstāvēt šo bērnu intereses.

Vienas no lielākajām latviešu viesstrādnieku kopienām mūsdienās ir izveidojušās tieši Lielbritānijā un Īrijā. Abas valstis pilsonības ziņā ir raksturīgas ar to, ka pilsonības jautājumos vadās no jus soli principa. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš dzimis uz Lielbritānijas un Īrijas zemes, pienākas attiecīgās valsts pilsonība. Tātad, arī tad, ja abi vecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi, viņi savu Īrijā vai Lielbritānijā dzimušo bērnu var piereģistrēt Īrijas vai Lielbritānijas pilsonībā. Viņi, protams, var doties uz Latvijas vēstniecību Dublinā vai Londonā un noformēt savu bērnu arī Latvijas pilsonībā, taču ir nelegāli bērnam vienlaicīgi atrasties Lielbritānijas un Latvijas pilsonībā, jo Pilsonības likums to šobrīd nepieļauj. Latvijas valstij ir vajadzīgi šie Īrijā un Lielbritānijā dzimušie bērni, Latvijas valsts nedrīkst tos zaudēt, arī šo bērnu dēļ pēc iespējas ātrāk jāmaina Pilsonības likums un jāatļauj dubultpilsonība.

Vēl viena ārzemēs dzīvojoša latviešu grupa ir to latviešu pēcteči, kas Latviju bija pametuši vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, līdz ar to viņi nevar mantot Latvijas pilsonību. Atzīstot jus sanguinis principu etniskajiem latviešiem, mēs atrisinātu Brazīlijas un Venecuēlas latviešu vēlmi nokārtot Latvijas pilsonību, iespējams tāpēc, ka kādi no viņiem varētu savu nākotni saistīt tieši ar Latviju.

Jautājums, par ko ir bijušas plašas diskusijas, ir par to valstu loku, ar kurām noteikt dubultās pilsonības iespējamību. Manuprāt, neapšaubāmi vispirms tām jābūt valstīm, ar kurām dzīvojam vienā politiskā un ekonomiskā savienībā – Eiropas Savienībā. Tajās latviešu skaits palielinājies tieši kopš mūsu dalības Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, daudzi latvieši dzīvo arī ASV un Kanādā, un ieliekot Pilsonības likumā normu, ka atļaujam dubultpilsonību ar NATO dalībvalstīm, mēs šo problēmu atrisinām. Svarīgs jautājums ir arī Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošie latvieši. Austrālijā latvieši uz dzīvi pārcēlušies ne tikai uzreiz pēc 2.pasaules kara, bet arī mūsdienās. Likumdevējiem Saeimā jāizlemj, kā Austrāliju piepulcināt to valstu skaitam, ar kurām nākotnē atļausim dubulto pilsonību – vai ierakstot to Pilsonības likumā, kopā ar Eiropas Savienības un NATO valstīm, vai arī Latvijai slēdzot speciālu līgumu ar Austrāliju par dubultpilsonības atļaušanu.

Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšanā mūsu skaits uzrādījās tikai pavisam nedaudz virs 2 miljoniem. Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Šajos apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni. Aicinu politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, kas pieļautu dubultpilsonības principu, jo –uzsveru atkārtoti- mums ir svarīgs katrs Latvijas pilsonis.

Vienlaicīgi – jāapzinās, ka Latvijas pilsonība nevar būt kā dāvana, ko izdāļāt par kādiem nopelniem, vai pat bez tiem. Latviešiem svešumā bija jānosargā un jākopj sava valoda un kultūra, jo viņi negribēja zaudēt savu saikni ar Latviju un latvietību, vienlaicīgi viņi spēja adaptēties dzīvei citās valstīs. Tikmēr mūsdienās daudzi, kas ieceļojuši Latvijā no Padomju Savienības un viņu pēcteči, uzskata, ka viņiem Latvijas pilsonība pienākas tāpat vien – tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvo, pat nemākot valodu, un aizmirstot, ka pilsonība nozīmē lojalitāti pret savu valsti, pret tās satversmi, kultūru un valodu. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem Latvijas pilsonība dāvināta netiks.

Paldies visiem, kas piedalījās referendumā, balsojot par mūsu valodu, līdz ar to parādot savu pilsonisko lojalitāti Latvijai! Vēlos ar gandarījumu paust: Mēs esam uzvarējuši! Tauta referendumā ir skaidri pateikusi savu nostāju un mums turpmāk jāvelta visi spēki latviskās identitātes stiprināšanai un tautas drošības sajūtas radīšanai! Mēs pašlaik gaidām no mūsu tiesību sargājošām iestādēm viņu darba rezultātu, lai tauta būtu pasargāta no līdzīgiem pazemojošiem uzbrukumiem. Parasti konferencēs mēs citējam pagātnes domātājus, es šoreiz vēlos Jums nolasīt citātu no man adresētas Dundagas sirmgalvja vēstules: „vēršos pie Jums ar lūgumu noskaidrot, kā nepilsonim pieļāva izprovocēt referendumu, kas pazemoja mūs – latviešus – un izmaksāja no mūsu valsts maksimāli konsolidētā budžeta 1,7 miljonus? Kādas ir garantijas, ka tuvākā nākotnē mūsu valstij atkal nebūs jāpiedzīvo līdzīgs aizvainojums?”- šādi savu uztraukumu pauž 81 gadus vecs Latvijas patriots, kurš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi. Vēlos publiski pateikties par šo vēstuli un uzsveru vēlreiz: šādi jautājumi vairs nedrīkst būt mūsu valsts un nācijas dienaskārtībā!

Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valstsnācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā. Diez vai būs daudz tādu, kas vēlēsies uzturēt savu pilsonību ar valsti, kurai būs izskaloti tās pamati. Stiprinot tautas saikni ar valsti, vienlaicīgi jāstiprina arī pašas valsts un tās nācijas identitāte.

Un par to mums ir jābūt drošiem! Drošā valstī ar stipru identitāti pilsonība ir vērtība! Paldies!

Ingmārs Čaklais, Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs (pilns teksts)

Latvijā šobrīd spēkā ir Pilsonības likums, kuru Saeima pieņēma 1994.gada 22.jūlijā. Pēdējie grozījumi izdarīti 1998.gada 22.jūnijā. Tātad bija jāpaiet trīspadsmit gadiem, lai Latvijas parlaments uzsāktu darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem.
Šodien jārunā par vairākām lietām, kas liek grozīt Pilsonības likumu un par pamatojumiem paredzētajai Pilsonības likuma reformai.
Visiem ir zināms fakts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu Latvijas valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā.
Kristīne Krūma rakstā «Dubultā pieeja dubultpilsonībai» portālā www.politika.lv (http://ej.uz/dbyy) norāda, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkts nespēj nodrošināt efektīvu tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Pilsonības likums balstās uz dubultās pilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksē dominē pretējais princips, proti, persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.
Jāņem vērā fakts, ka Satversmes tiesa pozitīvi novērtējusi dubultpilsonības pieļaujamību, taču norādījusi, ka «dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem». Šī iemesla dēļ Satversmes tiesa atzinusi, ka «pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts», proti, tieši «likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku». (Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2009-94-01 16. – 17.punkts).
Lai nostiprinātu Latvijas pilsoņu kopumu un paplašinātu Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, jāpieļauj dubultpilsonība savas valsts pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Latvijas pilsonību jāiegūst arī bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas. Tādā veidā Latvijas valsts uzņemtos atbildību un tiesisko aizsardzību arī par tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimst ārvalstīs.
Svarīgi būtu paredzēt tiesības reģistrēt adoptēto bērnu kā Latvijas pilsoni, ja adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi.
Pilsonības likumā kā spēkā esošas pastāv nevajadzīgas vai neefektīvas likuma normas, tādēļ likums jāmaina arī tehniski un redakcionāli.
Visi minētie fakti un likuma nepilnības liek rīkoties.
Ierosmi šim darbam 10. Saeimā deva vairākas frakcijas un deputāti. Rezultātā 2011.gadā izskatīšanai Saeimā tika iesniegti divi likumprojekti – viens no Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas, otrs no Politisko partiju apvienības «Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» frakcijas. Saeima saņēma arī toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vēstuli ar priekšlikumiem grozījumiem Pilsonības likumā.
10.Saeimas Juridiskā – kā atbildīgā komisija, izvērtējot iesniegtos dokumentus lēma tālāk virzīt Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas izstrādāto likumprojektu. Jāsaka, ka daudzas likumprojekta normas sakrita ar otra ierosinātā likumprojekta normām un Valsts prezidenta ierosinājumiem. Atšķirīgās normas vienojāmies debatējot izvērtēt un nepieciešamības gadījumā vēlāk iekļaut likumprojektā.
2011.gada 31.martā 10. Saeima apstiprināja likumprojektu grozījumus Pilsonības likumā 1. lasījumā, nosakot garu priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 2011.gada 1.septembris. Pamatojums šim termiņam ir viens – šis ir viens no Latvijas fundamentālajiem likumiem, kuram izmaņas jāizdara lielā apjomā. Tas skars Latvijas valsts pamatelementu – pilsoņu kopumu, par ko bieži un karsti diskutēts, tātad likuma pieņemšanas gaitu nedrīkst sasteigt. Likuma izmaiņas publiski jāapspriež, par tām jādebatē un jāpanāk, lai rezultāts būtu Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēs. Saeimas darbs būtu kvalitatīvs tad, ja Pilsonības likums netiktu vairs būtiski grozīts 21.gadsimtā.
Nopietnību un nozīmību kādu 10. Saeima pievērsa šim jautājumam pierāda fakts, ka atbildīgā – Juridiskā komisija, uzskatot, ka šī likumprojekta grozījumi ir īpaši nozīmīgi, izmantojot Saeimas Kārtības rullī 155.pantā noteiktās tiesības, veidot ne vairāk divas apakškomisijas, vienu no tām izveidoja tieši apakškomisiju darbam ar grozījumiem Pilsonības likumā. Man tika uzticēta tās vadība un komisija sāka aktīvu darbu.
Apakškomisijas deputāti, jau pirmsākumā vienojās, ka plaši jādebatē par grozījumu pamattēmām, tādas saredzot četras. Savā iekšējā lietošanā mēs tās nosaucām: «trimdinieku pilsonība», tātad tie pilsoņi, vai viņu pēcnācēji, kas Latviju pameta pēc 1940.gada un nosacīti, vai reāli naturalizējās ārzemēs; «nepilsoņu bērni», Pilsonības likuma 3. prim panta izpratnē, «jaunaizbraucēji un viņu pēcnācēji», viņu problēmas un saiknes ar Latviju saglabāšana, un, visbeidzot, ceturtā daļa – tehniskie un redakcionālie labojumi.
Pilsonības likums savas izmaiņas pirmkārt un galvenokārt gaida viena iemesla dēļ – ir kardināli mainījusies situācija, kur uzturas un kur dzīvo mūsu valsts pilsoņi. Viena liela daļa izbrauc, bet demogrāfiskā situācija liecina, ka Latvijas pilsoņu skaits samazinās. Mums katrs latvietis, katrs pilsonis ir svarīgs, bet brīdī, kad mūsu cilvēks iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums paredz viņa «atteikšanos», vai pilsonību atņemt.
Saskaņā ar Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes publiski sniegto informāciju šī iemesla dēļ vidēji gadā tiek zaudēti 400 pilsoņi – 100 gadījumos pilsonība tiek atņemta, 300 pilsoņi atsakās paši. Pie kam tendence ir šiem skaitļiem palielināties, tāpēc primārais šo grozījumu jautājums ir pilsoņu skaita saglabāšana un palielināšana, vispirms – dubultpilsonība.
Šobrīd spēkā esošais likums ir aizgājušā gadsimta likums. Sliktākajā nozīmē. Likuma normas ir tā novecojušas, ka kalpo studentiem par darba materiālu mācībās, kur trenēt savas prasmes kļūdu, neprecizitāšu un pretrunu meklēšanā. Kad Saeimā sākām debatēt par likumā grozāmajām normām, tika aicināti gan tiesību eksperti, gan deputāti, kas 90-ajos gados strādāja pie likuma pirmās reakcijas izstrādes, pieņemšanas gaitas un būtības.
2011.gada pavasarī apakškomisijas darbu nācās pārtraukt pēc Valsts prezidenta rīkojuma Nr. 2, kam sekoja 10. Saeimas atlaišana un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Pirms vēlēšanām gan bija atsevišķu deputātu un frakciju politiski piedāvājumi veikt likumā grozījumus atsevišķās jomās, taču apakškomisijā atbildīgi lēmām nedalīt ierosinājumus un Pilsonības likumā visus grozījumus izdarīt tikai un vienīgi vienlaicīgi. Aicinājām visas frakcijas likumprojektu «neskaldīt», ļaut apakškomisijai aktīvu darbu pārtraukt un atsākt tikai 11. Saeimā.
11. Saeima sanākot uz savu darbu 2011. gada oktobrī, uzreiz lēma turpināt darbu pie likumprojekta, pārņemot to no 10. Saeimas. No jauna tika izveidota apakškomisija, šoreiz to nosaucot par Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju. Katra frakcija var deleģēt darbam apakškomisijā ne vairāk kā divus deputātus.
Uzsākot darbu mainītā sastāvā, jaunā apakškomisija pārņēma jau 10. Saeimas iestrādes. Tika apkopoti visi 10. Saeimā izmantotie materiāli, jaunpienācējus iesaistīja komisijas darbā, iepazīstinot ar protokoliem, pētījumiem un komisiju sēžu audio ierakstiem.
11. Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2011.gada 17.oktobrī, bet jau 10. novembrī jaunā Saeima pieņēma 1. lasījumā likumprojektu Grozījumi Pilsonības likumā, nosakot par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 2012.gada 1.janvāri.
Visu novembri un decembri apakškomisija turpināja debates. 2012.gada 1.janvārī bija saņemti 69 priekšlikumi. Daži no tiem ļoti konkrēti un attiecīgi noformēti, daži – idejiskā un ieteikumu līmenī. Ar priekšlikumu tabulu ikviens var iepazīties Saeimas mājas lapā (http://ej.uz/6fr9).
Janvārī atsākot debates, apakškomisijas deputāti nolēma pārtraukt diskusijas par atsevišķām Pilsonības likuma tēmām, bet sākt izskatīt visus priekšlikumus, likuma pantu secībā.
Likumā plānots veikt tehniskus un redakcionālus labojumus, piemērām, termins «ārvalstnieks» tiek aizstāts ar «citas valsts pilsonis», tiek paredzēts izslēgt likuma terminu skaidrojumus, jo tie skaidroti speciālajos likumos.
Viens no vislielākajiem apakškomisijas līdzšinējiem sasniegumiem ir jau panāktā vienošanās, tā saucamajā, «nepilsoņu bērnu jautājumā». Situācijā, kad gandrīz katra 11.Saeimas frakcija nāca ar savu kardināli pretēju šī jautājuma uzstādījumu vai formulējumu, saucot argumentus un debatējot, komisija nonāca pie vienota un visām frakcijām pieņemama kompromisa.
Šobrīd no spēkā esošā Pilsonības likuma 3. prim panta un tā apakšpunktiem izriet, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja līdz brīdim, kad viņš sasniedz 15 gadu vecumu abi bērna vecāki ir iesnieguši iesniegumu par pilsonības iegūšanu.
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem šobrīd 13500 bērnu, kuriem pienāktos Latvijas pilsonība pēc spēkā esošā likuma, nav reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Pēc PMLP rīcībā esošās aptaujas var spriest, ka par iemeslu ir procedūras sarežģītība, tajā skaitā, ka abi vecāki šo piekrišanu nevar vai negrib dot. Tas veido situāciju, kas ir nelabvēlīga bērnam, jo Latvijas valsts likumā ir piešķīrusi šim bērnam tiesības būt Latvijas pilsonim, bet nosacīti «tehnisku iemeslu dēļ» šis bērns nevar realizēt savas tiesības. Tātad bērna tiesības iegūt Latvijas pilsonību ir nevajadzīgi apgrūtinātas un formalizētas.
Pieņemot, ka šī norma jau ir spēkā, visu Saeimas frakciju pārstāvji apakškomisijā piekrita labot situāciju, paredzot, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, brīdī, kad tiek reģistrēts viņa dzimšanas fakts, ir tiesīgs iegūt Latvijas pilsonību uz viena no vecākiem izteiktās vēlmes pamata.
Turklāt tiek vienkāršota arī procedūra. Brīdi, kad bērnu reģistrē, vienā no ailēm māte vai tēvs atzīmē vai vēlas, lai bērns ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis.
Līdz ar šo lēmumu apakškomisija ir pilnībā noraidījusi debates par kādu iespējamu «automātisko pilsonību» vai līdzīgu formulējumu parādīšanos mūsu likumdošanā.
Un visbeidzot – par svarīgāko. Dubultpilsonība.
Ja paskatās uz visu dubultpilsonības institūciju kā tādu, mēs, pirmkārt, runājam par vēsturisko netaisnību. Pilsonības likuma Pārejas noteikumos noteikts, ka «Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).»
Tātad šobrīd pastāv Latvijas pilsoņi, kuriem ir pieļauta dubultpilsonība. Pēc PMLP ziņām uz 2010.gadu tādas bija aptuveni 20000 personas. Pēc medijos publiskotās informācijas, 2006. gadā ASV dzīvoja 60000 -70000 ASV pilsoņi, kas sevi uzskata par latviešiem vai līviem, vai viņu pēctečiem, bet tikai 15000 no tiem bija Latvijas un ASV dubultpilsonība.
Uzklausot visus faktus un viedokļus, apakškomisijā vienojāmies, ka Pilsonības likumā nav jāsaglabā šis 1995 gada 1. jūlija datums un nav jāuzliek kāds jauns, tādejādi paredzot, ka jebkuram pilsonim vai tā pēcnācējam, kas atbilst minētās normas ierobežojumiem, ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību.
Debates par dubultpilsonību, dažādiem tās aspektiem un iespējamiem risinājumiem, kā arī ierobežojumiem ir ikdienas Pilsonības likuma apakškomisijas darbs. Vairāku jautājumu diskusijas esam apzināti atstājuši atvērtas. Tai skaitā gaidot mūsu šīsdienas konferenci «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā».
Strādājot pie Pilsonības likuma grozījumiem komisija, vai es personīgi esmu saņēmis vairāk kā sešdesmit vēstules, daudzus tālruņa zvanus, bijušas neskaitāmas tikšanās ar cilvēkiem, kam šie jautājumi aktuāli. Visa šī komunikācija, galvenokārt, saistīta ar konkrētiem dzīves stāstiem un cilvēku likteņiem. Sākot ar cilvēku, kas joprojām dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs ar vienīgo PSRS pasi kabatā un ikdienas bailēm, turpinot ar cilvēkiem, kuriem savulaik Latvijas diplomāti kļūdaini skaidrojuši situāciju, mudinot vecākus pieteikties, bet nepaskaidrojot, ka anketas jāizpilda arī par bērniem. Tāpat latviešu meitene, kas ikdienas darba gaitās nevar pierunāt savu otru pusi piereģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni, jo «darba laikā nav tam laika». Un, protams, mums vienlīdz svarīgi ir visu mūsu diasporas dažādu organizāciju aicinājumi, gan no Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē, gan Maskavas Latviešu kultūras biedrības un Krievijas Latviešu kongresa, gan Pasaules Brīvo Latviešu apvienības un citiem.
Dubultpilsonībai ir daudz plusu un mīnusu, tai ir daudz šķautņu un tās nebūt nav ne izvērtētas, ne izprastas. Ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī tiesību ekspertu un politiķu vidēs.
Tā piemēram, ļoti svarīgi ikreiz debatēs par dubultpilsonību izšķirt divus jautājumus – vai persona bija Latvija pilsonis un tad ieguva citas valsts pilsonību, vai otrādi – persona ir citas valsts pilsonis un tad ieguvis Latvijas pilsonību. Un katra no šīm situācijām veido citu tiesību normu piemērošanas kārtības iespēju. Lai gan ir līdzība, bet atšķirības pastāv gan tīri sadzīviski, gan pēc būtības.
Tajā pat laikā mums ir jārēķinās ar ārkārtīgi daudz jautājumiem, uz kuriem šī likuma ietvaros ir vai būs jāatbild. Tā, piemēram:
Vai ikvienam bijušajam Latvijas pilsonim vai viņa pēcnācējam ir tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu?
Vai pilsonības iegūšanu var ietekmēt valsts valodas prasme, Latvijas vēstures zināšanas vai fakts, ka arī turpmāk nav paredzama viņa tieša saikne ar Latviju?
Vai dubultpilsonis, kas nedzīvos Latvijā, baudīs visas Satversmē un Latvijas likumos noteiktās tiesības?
Vai dubultpilsoņi varēs piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, ja viņi nedzīvo, neplāno dzīvot vai vispār Latvijā nav bijuši?
Vai dubultpilsoņiem paredzēti kādi atšķirīgi pienākumi attiecībā uz nodokļu maksājumiem, ņemot vērā pakalpojumus, ko valsts sniedz veselības aprūpes un citās jomās?
Vai dubultpilsonis var saņemt sociālo nodrošinājumu un citu aizsardzību, ko Latvijas likumdošana paredz Latvijas pilsonim?
Ja ir izveidojies pārrāvums vairākās paaudzēs, vai šīs tiesības saglabājas? Ja jā, tad cik paaudzēs saglabājās?
Vai dubultpilsonības iegūšanai ir nozīme pretendenta apliecinājumam atgriezties Latvijā vai kāda cita saikne ar valsti?
Noteikti jārunā par situāciju, ka šobrīd Latvijas pilsonis iegūst citas valsts pilsonību. Cik dubultpilsonības pieļaujamas vienam Latvijas pilsonim?
Un daudzi citi nozīmīgi jautājumi.
Protams, galvenais, kāpēc runājām par dubultpilsonību – ikviens Latvijas pilsonis, viņa pēcnācējs, kas ir lojāls mūsu valstij un protams ikviens latvietis vai līvs jebkur pasaulē ir Latvijas valstij ļoti nozīmīgs un svarīgs.
Mums ir svarīgi arī visi tie Latvijas pilsoņi, kam tiesas ceļā atņemta pilsonība vai kas attiekušies «labprātīgi». Pieņemot likumprojektu, mums ne tikai jādod iespēja viņiem atgūt Latvijas pilsonību, paredzot tam īpašu procedūru, bet arī valsts vārdā jāatvainojas par izdarīto pārestību. Bez nosodījuma, bet ar patiesu velmi atgūt «savējos»!
Pilsonības likuma reforma patiesi ir ļoti apjomīga. Tāpēc pats svarīgākais debatēt ne tikai Saeimā, apakškomisijā vai partiju frakcijās, ne tikai ekspertiem, tiesību speciālistiem, bet svarīgi šo sarunu pārnest uz publisko telpu, arī aktualizēt šo jautājumu katram sabiedrības loceklim, lai to pārspriestu interešu kopās, darba vietās vai ģimenē. Tad šis likums pēc būtības 21. gadsimtā vairs nebūtu grozāms. Ar šādu attieksmi strādā gan frakcijas, gan apakškomisijas deputāti, gan arī konstitucionālo tiesību eksperti, kam lūgts palīdzēt likuma grozījumu izstrādes gaitā.
Valstij ir jāpieņem šie būtiskie grozījumi, bet tie nevar palikt tikai oficiālā laikraksta lappusēs. Valstij aktīvi jāskaidro šie grozījumi, jānodrošina informācijas pieejamību visām interesentu grupām viņām pieejamā valodā, jāizglīto valsts pārvalde, diplomātiskās pārstāvniecības un tiesas, lai nebūtu aplamību likuma piemērošanā.
Valstij ir jāaicina zinātniekus veltīt plašāku uzmanību pilsonības jautājumiem un dod savus skaidrojumus gan par likumu, gan tā piemērošanu. Jo sevišķi nodrošinot, lai likuma piemērošana atbilstu likumdevēja mērķiem un gribai.
Pats personīgi esmu ticies ar latviešu diasporas pasaulē pārstāvjiem, uzrunājis sabiedrību ar mediju, preses un sociālo tīklu starpniecību, aicinot rakstīt vēstules ar ierosinājumiem, aprakstīt dzīves stāstus. Tā rezultātā atsaukušies daudzi, saņemts plašs klāsts ieteikumu, piemēru un skaidrojumu. It sevišķi gribu uzteikt Austrālijas tautiešus par nesavtīgo dalību ar idejām un ierosinājumiem.
Pilsonības likuma grozījumu normas nevar būt jautājums, par ko notiek strīdi, tas var būt jautājums, par kuru notiek tikai sarunas.
Šobrīd daudzās Eiropas savienības valstīs kļūst aktuālas debates par katras valsts Pilsonības likumiem, Latvija ar savu redzējumu var palīdzēt šai jautājumā un dalīties pieredzē.
Apakškomisija jau ir tikusi galā aptuveni ar pusi no iesniegtajiem priekšlikumiem un ir apņēmības pilna strādā tālāk. Ceru, ka ar visu mūsu kopīgajiem spēkiem, likums tiks pieņemts jau vasarā.
Vienlaicīgi paslavējot par racionālu darbu katru, kas strādā apakškomisijā, gribu pateikties gan valsts prezidentam Andrim Bērziņa kungam par interesi Pilsonības likuma izmaiņu procesā, paldies arī Saeimas juridiskajam birojam un tā vadītājam Gunāram Kusiņa kungam, pieaicinātajiem ekspertiem, Saeimas darbiniekiem, kas palīdz mums sagatavoties ikdienas darbā. Ne velti kāds ļoti augstas raudzes tiesību eksperts šīs apakškomisijas darbu vērtējot teicis «Šis ir pareizais ceļš kā Latvijas Republikas Saeimā būtu jāpieņem ikviens nozīmīgs likums».
Uz to arī tiecamies!

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Pirmdien intervijā Latvijas Radio viena no “Vienotības” vadītājām, partijas “Jaunais laiks” līdere Solvita Āboltiņa pastāstīja, ka viena no apvienības “Vienotība” kodolpartijām “Sabiedrība citai politikai” (SCP) ierosina valdības veidošanā tomēr neiesaistīt VL-TB/LNNK.

Kā iemeslu šim pavērsienam norādīts uz VL publiskajiem izteikumiem, piemēram, VL-TB/LNNK deputāta kandidāta Jāņa Iesalnieka sociālajā tīklā “Twitter” uzsāktā diskusija par “inteliģento antisemītismu”, kas, pēc politiķa raksturojuma, esot tāds “antisemītisms, kas balstās uz kādiem puslīdz intelektuāliem argumentiem, nevis trulu naidu”.
“VL retorika un publiskie izteikumi tracina vienu otru cilvēku,” atzinis “Vienotības” valdes priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis. Pēc viņa teiktā, lēmums par VL-TB/LNNK iesaisti koalīcijā pirmdien tiešām varētu tikt mainīts – un ne bez pamata.

Pamats – antisemītisms

Antisemītisms? Ja nav problēmu, tad tās jārada, lai dzīve „rožaināka” kļūtu. Droši vien pēc tāda principa vadījusies Solvita Āboltiņas kundze un Ģirts Valdis Kristovskis, lai nodrošinātu Kristovska pozīciju nākotnē.
Lai pārliecinātos par dezinformācijas nesēja vīrusu var pārliecināties šeit>> zemessargs.lv

Komentārs Jānis Iesalnieks: Atkal spēlītes ar vārdu izraušanu no konteksta. Varu teikt, ka es NEESMU antisemīts, ne “inteliģentais”, ne kāds cits. Uzskatu, ka antisemītisms ir nepamatots un neracionāls naids. Vārdus “inteliģentais antisemītisms” es lietoju tikai, lai nošķirtu, kuri citu cilvēku rakstīti komentāri ir dzēšami un kuri ne no interneta vietnes, kurā esmu administrators.

Starp citu, es biju viens no tiem, kas VL ierosināja Vislatvijas talkā pavasarī sakopt tieši ebreju kapus. Tā, ka, dārgie Vienotības “kolēģi”, meklējiet sakarīgākus ieganstus.

Kāds vēl ir iemesls?

Reālajam kandidātam uz ārlietu ministra amatu Artim Pabrikam (SCP) būtu grūti gan partneriem Rietumos, gan Austrumos aizstāvēt Latvijas pozīciju, ja valdībā būtu VL, kam pārmests radikālisms nacionālajos jautājumos.

To, ka Arti Pabriku uztrauc vairāk kā uz Latviju raugās Krievija, nekā kā uz to ir izvēlējusies raudzīties Latvijas tauta, ir viennozīmīgi skaidrs un daudzkārt pierādīts.  Varbūt Krievijas simpatizētājam pārcelties uz Krieviju un kalpot tai ar visu savu sirdi?!..

Savukārt Latvijas ārlietu ministra amatu varētu pārstāvēt patiess Latvijas patriots, kurš galvenokārt rūpētos par pamatnācijas primāro interešu pārstāvēšanu starptautiskajā telpā.

Pabriks pavēlēja un Vienotība pakļāvās

Pabrika atklāsme: VL neatbilst “liberālai demokrātijai”. Vienīgi vēlētāji to pirms vēlēšanām jau bija zinājuši par ko vēl, bet tagad pēkšņi Pabrikam tas ir jaunatklājums.
Saprotams, ka dalībpartijai “Sabiedrība citai politikai” (SCP) ir  liela ietekme uz “Vienotību”, lai tā pēkšņi mainītu savu nostāju.

Lai vilks paēdis un kaza dzīva

Svētdien “Vienotība” izgājusi uz kompromisu – ārlietu ministra amatu ieņems Pilsoniskās savienības (PS) līderis Ģirts Valdis Kristovskis.

“Vienotībai” lielāku varu!

Āboltiņa neizslēdza, ka gadījumā, ja VL/TB/LNNK paliek ārpus valdības, “Vienotība” varētu iegūt arī tieslietu ministra posteni. Tāpat viņa izvairīgi komentēja iespēju, ka šo amatu tādā gadījumā varētu ieņemt SCP līderis Aigars Štokenbergs.

Secinājums: Rietumu starpvalstu liberāļi Latviju piespieda pie sienas ar liberālo homoseksuālisma propagandu no vienas puses, savukārt no otras puses austrumi ar krievvalodīgo interešu aizstāvēšanu Latvijā.

Vienīgi paliek atklāts jautājums, bet kur paliek Latvijas tautas vēlētāju intereses?