„No mīlestības līdz naidam viens solis”. Zini, ir piedzīvots? Arī es to zinu. Vilšanās, meli, zaudēta cerība un nīšana par nodevību? To zinu tāpat. Arī tu aizvainoji un tagad slēpies no personīgās neģēlības, nesapratnes un zaudētās draudzības? Arī es to zinu. Noslēdzies vientulībā? Vai tomēr esi spējis piedot, salīgt mieru, sarunāties visu nakti un no jauna iemīlēt?

VIENTULĪBA

Vientulība — viens no visstiprākajiem pārbaudījumiem un sodiem. Un mēs esam tie, kuri itin bieži paši sevi nolemjam. Kāpēc nevērtējam tos, kuri ielaiž mūs savās sirdīs un nesaudzējam tos, kuri uztic arī savējās mums? Kāpēc īpaši sāpinām tieši tos, kurus mīlam? Kādreiz taču bija atklāsmes, uzticība un savstarpējās saprašanās, kas veda uz mūsu draudzības virsotni. Arī mīlestību sauc par draudzību, tikai tā ir dedzīgāka.

Viss, tas, pieder pie attiecībām, un mēs paši pieļaujam, lai tās kļūtu sarežģītas un samudžinātas. Tādēļ gribas un vienlaikus arī negribas pielaist pie sevis pārāk tuvu. Gribas, tāpēc, ka negribas būt vientuļam, aizmirstam un nemīlamam. Negribas, tāpēc, ka tieši tuvi cilvēki ievaino īpaši sāpīgi. Tie trāpa «desmitniekā» ar asu vārdu un atklātu noniecināšanu. Šausmīgi, kad tev atklāti un nepamatoti rupji izrunājās sabiedriskā vietā, tu norij gaisu no sašutuma, bet ātri nomierinies. Ar tuvajiem viss citādāk. To vārdi un darbības nokļūst sirdī, un šīs brūces var nesadzīt gadiem.. Lūk, tad vietā apzīmējums – līdz naidam viens solis.. Ar draugiem un tuvajiem mēs spējam iziet visus draudzības etapus, mācoties no kļūdām, iegūstot pieredzi un nostiprinot raksturu un drošumu. Bet varam arī neiziet… Notiek kārtējais plīsums un mēs sakām: „Diezgan!” un kas? Šķiršanās! Diemžēl šķiršanās kļuvusi tik ļoti populāra mūsu laikos. Šķiršanās ar visiem: ar vīru, bērniem, vecākiem, ar draugiem un pat ar Dievu.

Par attiecībām ar mūsu Radītāju ir īpaša saruna. Ļaudis atgrūž Viņu, pat neiepazīstot. Tiklīdz pieskaras Patiesībai, tā bēg. Bēg no nesaprašanas un atbildības. Mēra Viņa uzticību un drošumu ar cilvēciskiem mēriem. Mēs tik bieži esam pametuši kādu, un paši esam pamesti, ka ierasti domāt – Viņš mūs pametīs.. Tādēļ pamest Viņu, nav sarežģīti. Bet „Tikai Dievā nomierinās mana dvēsele.” (Ps.61:2). Sākotnēji mums neveidojas attiecības ar Viņu, un arī apkārtējiem. Vai precīzāk: mums nerodas attiecības ar apkārtējiem, tāpēc, ka nav attiecību ar Viņu.

Bieži mēs uzliekam masku, tēlojot no sevis dievbijīgu ticīgo, godprātīgu dzīvesbiedru, pieklājīgu klausītāju, savaldīgu un gādīgu vecāku. Bet iekšā — aukstums, nenoārdāma siena, aizvainojums un attālināšanās. Mazliet uzpūšot vējam — maska krīt, liekulība kļūst skaidra – naids, ļaunums un dubļi. Tas ir pretīgs ne tikai apkārtējiem, bet arī mums pašiem. Tādēļ mēs no jauna uzvelkam masku kā bruņas kļūstot ārišķīgi.

Eksistē daudz padomu, kā sakārtot attiecības. Bet tās ir sekas, nevis cēloņi. Sākt vajag ar sevi. Cēloņi dzīvo mūsu sirdī. Saprotams, ka mūsu labajiem darbiem ir robeža. Mūsu nesavtīgajai mīlestībai arī ir robeža. Mēs zinām to un tāpēc nevajadzētu par to sodit citus, bet tomēr nosodām. Pie tam vēl ļoti cietsirdīgi, paļaujoties uz saviem aizvainojumiem. Bet aizvainojumi — tā ir tā pati reakcija uz komforta zonas šķērsošanu.

Aizvainojums — tā ir čūska paslēpusies sirdī. Un viņa ir spējīga vai nu kost citus, vai arī tirdīt mūsu sirdi.

Cita reakcija – dusmas. Šīs jūtas ir spēcīgākas. Dusmas izsauc sašutumu sirdī un prātā. Savaldot šo enerģiju dodam iespēju izmaiņām. Spējot attīrīt attiecības, operatīvā ceļā un dziedināt sasāpējušās brūces.

Iespējams, dusmoties visu dzīvi un pavadīt to pa tukšo, atstājot drupas, izmētājot apsūdzības visiem līdzcilvēkiem. Dusmas — tas ir taisnīguma atjaunošanas spēka veids. Bet kāds tad ir miermīlīgais veids?

Pirmais bauslis — mīli Dievu, otrais — mīli savu tuvāko. Kāpēc tajā ir paslēpta mūsu esamības būtība? Pamēģini ar gribasspēka piepūli nodzīvot šādi kaut vai dienu.

Tu jutīsies kā aita, kuru ved uz nokaušanu, gluži kā bokseru bumbieris, bezgribas radījums. Šī izjūta uz ilgu laiku atceļ vēlēšanos darīt tamlīdzīgus eksperimentus. Bet kristietība cilvēciskai loģikai nav saprotama. Tas, kas ārīgi šķiet vājums, ar laiku iegūst spēku, kas savaldzina citu sirdis — tā ir mīlestība. Šis ceļš ir mīlestības ceļš. Mīlestība ir miermīlīga, visu piedodoša un iecietīga. Tieši tādā veidā viss tiek atjaunots.

Es izšķīros vienu reizi savā mūžā. Ar ļoti tuvu draudzeni. Bija uzbangojusi tāda attiecību  vētra, ka mūsu uzliktās maskas burtiski lidoja nost no mūsu sejām. Kārtības un komforta zona tika pārkāpta. Es neizturēju pirmā un pieteicu šķiršanos. Atgrūšana jau sen bija notikusi manā sirdī, palika tikai nokārtot formalitātes.

Tā nav taisnība, ka starp sievietēm nepastāv draudzība. Savādāk tā nesāpētu sirds, kad mēs saraujam pēdējo saskarsmes diedziņu, saraujam attiecības uz visiem laikiem.

Mums visiem piemīt īpašība aizvainoties, bet sievietēm īpaši. Viņa spēj atbildēt uz aizvainojumu ne uzreiz un bez dūru pielietojuma, bet, precīzi aprēķinot sitienu, satriecot sirdi lauskās. Mēs ievainojam draugs draugu, aizbildinoties ar sevis aizstāvēšanu. Un tas spēj nogalināt mūsu draudzību. Kaut kur pazudusi iepriekšējā vaļsirdība un dvēseliskums, bet palikusi tikai liekulība. Manā gadījumā, tas bija pretīgi. Pie tam vēl, mūsu ķilda,  saasināja attiecības starp mūsu ģimenēm.

Mēs tikām iedzītas strupceļā. Starp mums izauga siena no liela skaita aizvainojumiem un nepiedošanas, vairāku gadu garumā. Bet šī siena ieplīsa, kad tika sacīts pirmais „Piedod!”.

Dziedināšana notiek, kad notiek atklāta saruna, piedošana un laiks. Tad rodas vieta mīlestībai. Tā bija visšausmīgākā šķiršanās manā dzīvē. Kā izrādījās, daudzās manās attiecībās bija tas pats virziens. Bet nav taču obligāti nepārtraukti jāpieiet pie kraujas malas, lai redzētu, ka tur lejā — bezdibenis. Vientulības bezdibenis.

Šķiršanās dzimst sirdī

Tas ir, kā karš, atstāj pēc sevis tikai pelnus tajā vietā, kur varētu būt ziedošs dārzs — manai pieķeršanās un mīlestībai. Citu kļūdas un mans nežēlība spēj mani iznīcināt. Bet kādēļ?

Kad attiecības ar cilvēkiem ieiet strupceļā, un nav spēka ciest, manas nesavtīgās mīlestības krājumi izsīkst— mans «Es» padodas. Es piesaucu Kristu, kamēr no jauna neesmu „savārījusi ziepes”, un tas nebūtu kārtējais iemesls šķiršanai. Es to nespēju, bet Viņš var. Viņš dāvā man mīlestību, mieru un gudrību, kā iziet no kārtējā strupceļa. Es nepiedodu — Viņš piedod. Es nemīlu – Viņš mīl.

Dievs spēj to izdarīt manī. Bet kas esmu es, lai strīdētos ar Viņu? Viņš ir mans vistuvākais Draugs, un māca nevis spriest, bet gan piedot. Viņš māca pārzināt pārpratumu smalki un delikāti. Kaut arī es neesmu teicama mācekle, Viņš ir ļoti pacietīgs ar mani. Viņš dāvā man jaunas saites un nostiprina vecās tāpēc, ka par pamatu visam ir Viņš Pats.

Tāpēc lūdzu Tevi, pamēģini, nešķirieties!