Piedalīsies: LU docents Jānis Pleps;
tiesībsargs Juris Jansons;
Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce.
dalība brīva bez maksas vēlama iepriekšēja pieteikšanās:public.law.institute@gmail.com

Laiks: 15 februārī, 13:00;

Adrese: Raiņa būlvārī 4.

Preambulu otrajā lasījumā atbalstīja 69 deputāti, bet pret bija – 27 „Saskaņas centra” (SC) deputāti.

 Satversmes preambulas teksts


„1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvija ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valstiskumu un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un uz valsts nepārtrauktības pamata, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistiskā un nacistiskā totalitārā režīma noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.

Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene, darbs un uzticība Latvijai ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret citiem cilvēkiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Latvija, apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, aizstāv savas intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.

Dievs, svētī Latviju!”

Saeima „Grozījumus Latvijas Republikas Satversmē” vēl skatīs trešajā lasījumā. Priekšlikumu ieteikšanas termiņš noteikts līdz 10.jūnijam.

“Mums ir tā saucamā procedurālā Satversme, kas nosaka, kādas ir valsts lēmumu pieņemšanas procedūras: kā tiek pieņemti valsts lēmumi, likumi, tiek sastādīta valdība un tā tālāk. Bet Satversmes tekstā nekas nav teikts par to, kas ir valsts pamati, sabiedrības pamatvērtības,” skaidro E. Levits.

Preambulās ir arī dažādi vēstures stāstījumi, jo valsts nav radīta tukšā vietā.

“Preambula mēģina sasiet kopā nācijas un valsts vēsturi, šodienu ar tagadni un nākotni, tātad uz laika ass noteikt nācijas un valsts pozīciju, norādot uz mezgla punktiem šajā laika asī. Piemēram, cīņu pret ienaidniekiem, cīņu par neatkarību,” sacīja E. Levits. Piemēram, Ungārijas konstitūcija nosoda komunistisko režīmu.

Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits. “Latvijā jau ir vienā valststiesiskā dokumentā Dievs pieminēts, un tā ir Latvijas himna; cits jautājums, vai tas ir vajadzīgs vēl preambulā.”

Šo jautājumu apspriedusi arī nupat notikusī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosina Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

Satversmes 110. pantā jau ir teikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna tiesības, bet LELB vēlētos, lai Satversmē papildus būtu noteikts valsts pienākums aizsargāt bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža.

Grozījumi izstrādāti, ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā noteikto normu, kas paredz veikt ierobežojumus, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un tikumību, kā arī likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3. panta otro daļu, 11. panta pirmās daļas 6. punktu, ar kuru pašvaldībai piešķirtas tiesības vērtēt pasākuma iespējamo apdraudējumu tikumībai, citu cilvēku tiesībām, demokrātiskajai valsts iekārtai un sabiedrības drošībai.

Galīgais lēmums par saistošo noteikumu grozījumiem jāpieņem Rīgas domei.

Saprotams, ka latviešu tauta ir tik ļoti novārdzināta, ka ticība zudusi it visā, kas saistās ar latviešu tautas identitāti. Vienīgais latvieša protests – bezdarbība.

Labu cilvēku bezdarbība ir dēmonizēto ierocis. Latviešu senču izcīnīto suverēno neatkarību un brīvības stafetes nodošana, nevis pamatnācijas bērnu rokās, bet nelabvēļu un latviešu tautai svešo un izkropļoto interešu lobēšanu varas rokās,-ziņo spektrs.com

Visus šos neatkarības gadus, latviešu tautas nespēja, pilsonības nenovērtēšana, zemā pašcieņa, vienaldzība un latviešu identitātes nenostiprināšana, kā arī citi pašu degradēšanas un demoralizēšanas centienu stiprums, tika nepārtraukti nelabvēļu testēts. Kaut arī ik pa laikam dažādos veidos par to tauta tika brīdināta, tā izmisīgi ir palikusi uzticīga vienaldzības potei ar aizbildinājumu uz lūpām: ekonomiskā labklājība svarīgāka par visu. Cik tālu ar šo svarīguma apziņu esam tikuši, tas jau ir cits stāsts.

Tagad tauta pārmet valdībai par bezdarbību, arī Ēdenes dārzā Ādams atbildību uzvēla uz Ievas trauslajiem pleciņiem. Taču no Ievas, apmānītās apziņas iespaidā, piedāvātā ābola varēja atteikties un atgādināt par patiesām vērtībām un pamatnostādnēm, kurām jāseko. Jautājums ir par to, kādas tad ir latviešu tautas pamatnostādnes, kurām sekot? Vai kāds ir noteicis robežas, kuras pārkāpt vairs nedrīkst, jo tas ir bīstams paša dzīvībai? Lai arī pašiem nevajadzētu sagaidīt izraidīšanu no Ēdenes dārza. Noteikti likumi, kas aizsargā pamatnācijas intereses no vienas puses uzstādītas Latvijas proklamēšanas laikā, taču no otras puses redzams, cik tās ir bijušas nestabilas, nevis savā būtībā, bet gan tāpēc, ka tās nebija papildus nostiprinātas ar visādiem iespējamiem līdzekļiem valsts līmenī. Tāpēc arī esam nonākuši, ka sekas ir nenovēršamas un tās dēļ jātērē divi miljoni referendumam.

Paldies, Dievam, ka valsts vīri vismaz tagad ir atjēgušies un nostiprinājuši Satversmē valsts valodas nozīmi. Taču vai nevajadzētu ar tādu pašu centību un rāvienu vismaz tagad nostiprināt arī visas pārējās robežas, lai aizsargātu savu tautu nākotnē?

Turklāt vai nevajadzētu tuvākā nākotnē pasargāt pamatnācijas kārtējo divu miljonu tēriņu uz briestošo referendumu par automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem?

Domājams, ka arī šoreiz valdībai vajadzētu ar galvu mesties iekšā juridisko jautājumu sakārtošanā un kārtēja saspīlējuma savlaicīgā novēršanā.

Vai tiešām ir jāsagaida kārtējais etniskais karš, vai apziņas, ekonomiskā, sabiedriskā okupācija, vai kārtējais divu miljonu vērtais referendums, lai to saprastu?

Diemžēl tas viss ir bezdarbības un vienaldzības sekas. Ja latvieši to nenovērtē un tas viss nav vajadzīgs, tad atrodas svešie, kuri novērtē pēc savas saprašanas un savu vajadzību izsaka nestabilos, draudu apstākļos, lai varu pārņemtu bez maksas.

Var jau arī pārmest Dievam un jautāt: kur bija Dievs? Taču vai Latvijas neatkarības atgūšanu nevarētu nosaukt par brīnumu? Dievs latviešiem devis savu zemi, bet kā latvieši tajā valda? Vienaldzīgi un bezatbildīgi! Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir tautas vēlēta valdība. Tāpēc pienācis laiks pajautāt, kur visus šos neatkarības gadus ir bijusi latviešu tauta?

Tāpēc par nožēlu jāsaka, ka šie demoralizētie apstākļi rodas ar latviešu tautas svētību.

Ieskatīsimies kaut vai pēdējo gadu latviešu tautas nozīmīgos jautājumos un kāda ir bijusi tās reakcija.

1. Vai nepieciešams pakāpeniska pāreja valsts valodā valsts apmaksātās skolās, kas savukārt saliedētu un vienotu dažādās etniskās grupas? Latviešu tauta teicā – NĒ!
2. Vai nepieciešama ticības mācība skolās, lai tādējādi skolnieki varētu atšķirt labu no ļauna, grēku no svētuma un lai neviens nevarētu manipulēt ar bērna apziņu un iesaistīt homoseksuālisma propagandā, narkotisko vielu lietošanā, zālītes pīpēšanā un t.t.? Latviešu tauta teica – NĒ!
3. Vai nepieciešams ētikas stundās mācīt patriotisma gara celšanu Latvijas bērnos, kas izkoptu latviešu veselīgu pašvērtējumu, mācītu saimnieka apziņu, kā arī Tēvzemes un Dzimtenes mīlestību? Latviešu tauta teica – NĒ!4.
4. Vai latviešu tautai ir vajadzīga latviešu valoda, 18. februārī latviešu tauta teiks ….?

Kur bija latviešu tauta? Šādu jautājumu jau uzdod izaugušie latviešu bērni saviem vecākiem. Ko pieaugušie atbild? Vai uzliek savu roku uz sirds un saka: „Piedod, bērns, mani tas neinteresēja un manas bezdarbības sekas jāizcieš TEV!”

Bībelē teikts: „Ja bērns prasa maizi, vai vecāki var iedot akmeni?” Acīm redzot latvieši var.

Aicinājums:

Ja ir kādi, kuri tik ļoti cenšas pārrakstīt Latvijas vēsturi akcentējot, ka okupācijas nav bijis, tad tagad ir pienācis laiks, kad latviešu tauta ir spējīga pārrakstīt, nelabvēļu gaidītās prognozes Latvijas nākotnē, latviešu tautai vēlamā virzienā.

Vismaz tagad mēs to varam izdarīt, vēl nav par vēlu!

18. februārī par divvalodību teiksim – MĒS ESAM PRET!!!