Sāka aizmirsties padomju laiki? Nils Ušakovs atgādināja. Stundām garas rindas pēc rīdzinieku kartes bija Rīgas domes valdošās koalīcijas dāvana rīdziniekiem Ziemassvētkos.* Cilvēkiem iestāstīja, ka no Jaunā gada biļetes sabiedriskajā transportā būs dārgas, bet rīdzinieka kartes īpašniekiem būs jāmaksā uz pusi mazāk.  Kaut arī Rīgas kungi ļoti labi zināja, ka nav stājušies spēkā nedz jaunie tarifi, nedz atlaides. Tie nestāsies spēkā arī 1.martā. Rīgas domes saistošie noteikumi stājas spēkā tikai tad, ja tiem neiebilst VARAM. Un VARAM ir iebildis jau kopš šīs afēras sākuma pagājušā gada 7.oktobrī,-spektrs.com/apollo.lv

Jaungada pirmajā darba dienā rīdzinieki piedzīvoja jaunu pārsteigumu: pasažieriem, arī tiem, kam kabatā bija rīdzinieka karte, pērkot biļeti sabiedriskajā transportā pie vadītāja vai automātā bija jāmaksā EUR 1,20. Kāpēc 1,20? Tāpēc un viss. Jāpriecājas, ka ne EUR 5. Vai padomijā mums kāds ko skaidroja?

Visas šīs afēras aizsācējs N. Ušakovs nekādus paskaidrojumus nav sniedzis. Kā akā iekritis kopš vērienīgās reklāmas kampaņas vecā gada pēdējos mēnešos, kad Nila Ušakova optimistiskā balss TV ekrānos un radio kampaņās mūs mudināja doties pēc rīdzinieku kartēm. Kampaņa Rīgas nodokļu maksātājiem ir izmaksājusi EUR 213 431**. Gada nogalē Ušakovs nopukojās, ka valdība vainīga (?!) paša savārītajā haosā, neatvainojās rīdziniekiem par izbojāto pirmssvētku laiku, pārcēla termiņus karšu saņemšanai un nozuda. Nu ja, nav jau lentīšu griešanas bizness.

Vērts atgādināt rīdzinieku izmuļķošanas īso vēsturi.

Rīgas domes Pasažieru komercpārvadājumu licencēšanas komisija 17.septembrī apstiprināja braukšanas maksu sabiedriskajā transportā – no 1.janvāra EUR 0,70. Domes satiksmes komitejas vadītājs Vadims Baraņņiks toreiz presei gandarīts paziņoja, ka veicot pāreju uz eiro, Rīgas satiksme atradusi iespēju maksu par biļeti vēl samazināt.  Rīgas Satiksmes piedāvātie 50 santīmi jeb 71, 14 eiro centi ir noapaļoti uz leju.  Taču pēc nepilnām divām nedēļām tā pati licencēšanas komiteja pēkšņi apstiprināta jaunu braukšanas maksu – EUR 1,20***.

Kas bija noticis šajās 12 dienās?  Kāpēc notika straujākais braukšanas maksas pieaugums Latvijas vēsturē – par 71 %?  Tāpēc, ka bija dzimis grandiozais plāns: manipulējot ar maksu sabiedriskajā transportā, saliedēt masas zem Ušakova zilibaltā karoga tuvu un tālu vēlēšanu nolūkos.

7.oktobrī Rīgas domes valdošā Saskaņas centra un Gods kalpot Rīgai koalīcija, Vienotībai un Nacionālajai apvienībai balsojot «pret», pieņēma lēmumu no 2014.gada 1.janvāra sadalīt un pretnostatīt Latvijas iedzīvotājus: «lauķiem»- EUR 1,20, Rīgā deklarētajiem – 50% atlaide. Jāatceras gan, ka jebkuras atlaides rīdzinieki samaksā caur saviem nodokļiem, arī tie, kuri sabiedrisko transportu neizmanto. Rīgas domes 7.oktobra noteikumi nav stājušies spēkā, jo 8.novembrī VARAM uzdod Rīgas domei šo normu atcelt.  Tā laika VARAM ministrs E. Sprūdžs saka: «Šie noteikumi ir negatīvi vērtējami gan pēc satura, gan būtības un juridiski tie ir brāķis.»

Lai novērstu manipulācijas un likuma būtībai neatbilstošas interpretācijas, «Vienotības» Saeimas frakcija rosina papildināt Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 14.pantu, un 21.novembrī Saeima nobalso par sekojošu redakciju: «Nosakot braukšanas maksas atvieglojumus, par vienīgo kritēriju nedrīkst izmantot personas deklarēto dzīvesvietu.»

Saskaņas centra un Gods kalpot Rīgai koalīcija meklē jaunu līkumu, kā apiet likumu. 19.novembrī Rīgas dome, «Vienotībai» un Nacionālajai apvienībai balsojot «pret», ievieš nelielas izmaiņas un papildina jau vienreiz pēc būtības VARAM apturētos, lielākās Latvijas sabiedrības daļas diskriminējošos 7.oktobra noteikumus ar šķietami jaunu «kritēriju» – 50% atlaide tagad tiek solīta visiem līdz 75 gadiem veciem Rīgā deklarētiem iedzīvotājiem.

Rīgas domes vadība labi apzinās, ka diskriminējošie noteikumi nav stājušies spēkā, bet pilnā sparā griežas reklāmas rullīši un rīdzinieki tiek baidīti un mudināti steigties pēc kartēm. Tomēr aizrāvies ar vēlētāju dvēseļu zvejošanu, Ušakovam piemirstas parūpēties par elementāru kārtību karšu izsniegšanā. Cilvēku neapmierinātība aug augumā, un Rīgas domes valdošā koalīcija, «Vienotībai» un Nacionālajai apvienībai balsojot «pret», 17.decembrī pieņem jaunus saistošos noteikums, kas saglabā diskriminējošo Latvijas iedzīvotāju dalīšanu, bet pārceļ to stāšanos spēkā līdz martam.

Arī šie noteikumi nestājas spēkā, jo 19.decembrī VARAM ministra pienākumu pildītājs D. Pavļuts prasa tos atcelt. VARAM atzinumā izklāstīti argumenti tam, kāpēc šie noteikumi ir pretrunā ar LR Satversmi, Eiropas Savienības tiesas spriedumiem līdzīgās lietās, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Sabiedriskā transporta pārvadājumu likumam: deklarētā dzīvesvieta nevar būt pamats iedzīvotāju dalīšanai kategorijās, dažādai attieksmei pret Latvijas iedzīvotājiem nav leģitīma mērķa, atvieglojumi nav noteikti sociāli mazāk aizsargātai grupai, un šāda valsts iedzīvotāju šķirošana nestu zaudējumus lielākajai Latvijas sabiedrības daļai.

2012.gadā valodas referendums Ušakovam atgādināja, ka viņš dzīvo Latvijā. VARAM atgādināja, ka arī Rīga vēl joprojām ir Latvijā.

Ko sola nākotne? Droši var prognozēt, ka mēģinājumi «apčakarēt» rīdziniekus, Latvijas iedzīvotājus, likumus, valsti turpināsies. Tā bija pierasts padomijā. Tikai atcerēsimies, kura ir tā vienīgā vieta, kur sieru var dabūt par brīvu.

* Mans paziņa J. pirmajā reizē rindā gaidīja 2 stundas. Tās laikā apkalpoja vienu cilvēku, jo niķojās sistēma. Cilvēki pacietīgi gaidīja, nekādas informācijas nebija.  Nākamajā piegājienā J. rindā stāvēja 3 stundas, kuru laikā apkalpoja 8 cilvēkus. Nosvīdusi kartes izsniedzēja ar vienu pirkstu klabināja taustiņus uz viņai tik svešādās latīņu alfabēta klaviatūras.

** Esmu nosūtījusi vēstuli Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu noskaidrot, vai šī nav bijusi maldinoša reklāma, kas ir sodāma saskaņā ar Krimināllikumu.

***Braukšanas maksa EUR 1,20 no pirmā janvāra spēkā nav stājusies, jo tika noteikts, ka tā stāsies spēkā vienlaicīgi ar atlaidēm rīdziniekiem.

Saistošs raksts

08.01.2014: Ieva Brante: Ko darīt ar N. Ušakova nelikumīgajiem noteikumiem?

Šis ir viens no politikas pamatprincipiem “Atvērtā latvietība”, kas iekļauts Nacionālās identitātes un integrācijas vadlīniju ievada projektā, ko sagatavojusi Sarmītes Ēlertes vadītā Kultūras ministrija.

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi

Ievads

Ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai.

Pēctecība un jauni izaicinājumi

Latvijas valsts nacionālās identitātes un integrācijas politikai ir jāatbild gan uz jauniem XXI gadsimta izaicinājumiem, gan jāturpina pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sāktais sabiedrības saliedēšanas darbs.

Latvija ir daļa no Rietumu politiskās un ekonomiskās telpas. Iestāšanās Eiropas Savienībā pavēra jaunas iespējas Latvijas cilvēkiem. Vienlaikus tas liek plašāk raudzīties uz nacionālās identitātes un integrācijas politikas uzdevumiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies strādāt uz ārzemēm, gan apmetoties mītnes zemēs uz īsu laiku, gan plānojot tur palikt ilglaicīgi. Latvijas jaunieši devušies izglītoties Eiropas un pasaules skolās un augstskolās. Nacionālās identitātes un integrācijas valsts politikai, tajā skaitā pilsonības politikai, ir jārūpējas par to, lai nosargātu nacionālo identitāti, piederības sajūtu Latvijai, piesaistītu katru latvieti, katru pilsoni neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas, kā arī veicinātu atgriešanos Latvijā.

Mazākumtautības ir tradicionāla Latvijas sabiedrības daļa. Tās paaudzēm ilgi dzīvojušas Latvijā, uzskata sevi par piederīgām Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus saglabā savu atšķirīgo nacionāli kulturālo identitāti. Tās ir neatņemama Latvijas daļa, to dažādība bagātina Latvijas kultūrtelpu, to savpatnības saglabāšanu garantē Satversme. Nacionālās identitātes un integrācijas politikai jāveicina sabiedrības atvērtība pret mazākumtautību pienesumu, jāstiprina to piederība Latvijai.

Atjaunotās Latvijas divās dekādēs ir daudz paveikts, lai pārvarētu divu “paralēlu sabiedrību” realitāti, kas izveidojās Latvijas okupācijas laikā. Padomju Savienības apzināti veicinātās rusifikācijas politikas rezultātā ar mērķi nostiprināt Latviju kā neatņemamu PSRS daļu Latvijā piecdesmit gadu laikā ieradās 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse palika Latvijā dzīvot. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā “nonākšana” citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju “zaudētās dzimtenes” trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs “traumas” būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa, kas balstās uz padomju ideoloģijas interpretācijām par Latvijas okupāciju, Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā un dzīvi padomju režīmā.

Latviešu valodas kursi, skolu pāreja uz latviešu valodu 60/40%, vienota skolu programma, pasākumi, kas veicināja pilsonības iegūšanu, ir ļāvuši lielai padomju laika iebraucēju daļai, jo īpaši jaunajai paaudzei, sekmīgi iekļauties Latvijas nacionālajā valstī, papildināt pilsoņu kopumu. Tomēr okupācijas gadu desmitos veicinātā Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņa liek apzināties, ka sabiedrības integrācijas uzdevums būs ilglaicīgs, tam jābūt valsts politikas prioritātei daudzu gadu un gadu desmitu garumā. Vienlaikus nepieciešama aktīva un neatliekama valsts politika, lai saliedētu Latvijas sabiedrību, sekmētu cilvēku savstarpējo uzticēšanos un kopējo piederības apziņu, kas ir sabiedrības solidaritātes pamats, un stingri vērstos pret sašķeltas divkopienu sabiedrības veidošanās iespēju.

Latvijā uz dzīvi apmetušies arī Eiropas Savienības pilsoņi un jaunie imigranti. Integrācijas politikai savlaicīgi jāparedz un jādod iespējas šiem cilvēkiem apgūt latviešu valodu, iepazīt kopīgas vērtības un latvisko kultūrtelpu, lai neveidotos jaunas etniski nošķirtas sabiedrības grupas un nesaskaņas starpkultūru dialogā.

Latvija – eiropeiska nacionāla valsts

Latvieši XX gs. sākumā, izmantojot tautas pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un ilgstošu, demokrātisku pašnoteikšanos. Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas nacionālajās valstīs valstsnācijas nacionālā un kultūrvēsturiskā identitāte nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti. Nācija ir tauta, kurai ir sava nacionāla valsts, tā balstās uz kopīgu valodu, kultūru un sociālo atmiņu. Latvijas kultūrtelpa ir bijusi atvērta, to dažādos gadsimtos ir bagātinājusi citu kultūru ietekme, tomēr tikai savienojums ar latviešu kultūru nosaka tās unikalitāti, padara Latviju atšķirīgu no jebkuras citas vietas pasaulē.

Mūsdienu globalizācijas procesi rada jaunas, nepieredzētas iespējas. Tie nodrošina plašu dažādu kultūru dialogu, sociālo mobilitāti, ekonomiskās iespējas. Vienlaikus globalizācija nes sevī vienādošanas draudus, nivelē atšķirības starp dažādām zemēm. Tādēļ lokālās, reģionālās un nacionālās unikalitātes izkopšana prasa aktīvāku valsts politiku, tas nepieciešams, lai veidotu noturīgu, apzinātas piederības sajūtu. Valsts veido ietvaru, kurā demokrātija var darboties, un demokrātija nevar funkcionēt bez cilvēkiem, kas jūtas piederīgi attiecīgajai valstij un jūt atbildību par to.

Tādēļ piederības sajūta Latvijai, atbildība par to ir demokrātiskas Latvijas valsts un latviešu nācijas ilgtspējīgas pastāvēšanas priekšnoteikums. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi attīstīties latviešu valoda un kultūra. Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats. To saglabāt, nostiprināt un attīstīt ir Latvijas sabiedrības un valsts atbildība un pienākums gan nākamo paaudžu priekšā, gan arī lai dotu savu ieguldījumu pasaules daudzveidībā. Valstis, kas saglabā un attīsta savu nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, iegūst vērā ņemamas salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē.

Latvija ir Eiropas valstu saimē. Tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām, principiem. Katrai Eiropas valstij ir atšķirīga nacionālā identitāte, to saglabāt ir katras Eiropas valsts uzdevums.

Latvijā, tāpat kā katrā Eiropas valstī, ir valstsnācija, kas nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, kā arī mazākumtautības un imigranti. Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte – latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa – ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir arī saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība.

Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, bet arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šajā ziņā nav unikāla, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairākums imigrantu šeit ieradās XX gadsimta 50. – 80. gados. Daudzi no viņiem ir sekmīgi iekļāvušies sabiedrībā un pievienojušies Latvijas pilsoņu kopumam, tomēr vērā ņemama imigrantu daļa vēl aizvien norobežojas no šā procesa.

Par nepieciešamību nacionālās valsts ietvaros nostiprināt kopīgu pamatu saliedētai sabiedrībai – valodu, nacionālo identitāti, kultūru, vērtībām – iestājušies vairāki Eiropas valstu līderi. Imigrantu grupas, kas reizēm paaudzēm ilgi dzīvo norobežoti “paralēlajā pasaulē”, atšķirīgā vērtību un informācijas laukā, negatīvi ietekmē demokrātijas labu funkcionēšanu. Tas rada spriedzi sabiedrībā, radikālisma un labējā ekstrēmisma riskus. Valsts pienākums ir mazināt šo izolāciju, piedāvājot iespējas un prasmes iekļauties nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. Tam jābūt ilglaicīgam integrācijas politikas uzdevumam. Tādējādi nacionālās identitātes un integrācijas politikas sekmes vai neveiksmes vistiešākajā veidā ietekmē demokrātijas kvalitāti Latvijas valstī.

Politikas mērķis

Latvijas nacionālās identitātes un integrācijas programmas mērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kas nodrošina tās vienojošā pamata – latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas nacionālās valsts līdzsvarotai attīstībai.

Politikas principi

Atvērtā latvietība

Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti.

Piederība Eiropai

Latvija ir Eiropas valstu saimes locekle, un tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām un principiem. Latvijas valsts vērtību sistēmas pamatā ir uzticība fundamentālajām Eiropas vērtībām – demokrātijai, likuma varai, cilvēktiesībām. Eiropeiskā identitāte ir vērtību identitāte, kas ir daļa no dažādo Eiropas nāciju nacionālās identitātes.

Sabiedrības integrācijas politikai jāstiprina saikne starp latvisko un eiropeisko identitāti, jāstiprina Eiropas kopējā sociālā atmiņa Latvijā.

Mazākumtautību savpatnības saglabāšana

Mazākumtautības un to kultūra ir neatņemama un svarīga Latvijas sabiedrības un kultūrtelpas sastāvdaļa. Latvijā jebkuram mazākumtautību pārstāvim ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, valsts to atbalsta.

Katra cilvēka brīvā izvēle tiek respektēta, cilvēktiesības ievērotas

Sabiedrības integrācijas jomā ikviens indivīds ir brīvs un tiesīgs izvēlēties savu identitātes taktiku. Jebkura izvēle ir brīvprātīga un tiek respektēta. Valsts pienākums ir mijiedarboties un sadarboties ar visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu izvēles. Latvijas valsts pienākums ir saliedēt sabiedrību uz kopīgo vērtību pamata, veicinot šo procesu demokrātiskiem līdzekļiem.

Identitātes ir papildinošas, nevis izslēdzošas

Latvijas sabiedrības nacionālās identitātes un integrācijas politika uzsver identitāšu papildināšanās principu, saskaņā ar kuru dažādas identitātes nevis izslēdz, bet gan bagātina viena otru. Mazākumtautību identitātes pastāv un attīstās līdzās latviskajai identitātei. Vienam indivīdam vienlaikus var būt divas vai vairākas identitātes (etniskā, latviskā, eiropeiskā, globālā u.c.).

Jēdzieni un lietotie termini

Tauta – kopiena, kas, balstoties uz objektīviem nacionāli kulturāliem kritērijiem (valoda, apdzīvotā teritorija, dzīvesveids, kultūra), sevi uzskata par patstāvīgu nacionāli kulturālu kopienu. Latvieši kļuva par tautu 19. gs. vidū, kad sāka apzināties sevi kā kopumu noteiktā teritorijā, ko vieno kopīgi nacionāli kulturāli kritēriji, it sevišķi valoda un vēsture.

Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts (vai kura cīnās, lai to iegūtu). Latvieši ir nācija kopš 20. gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja, kas īstenojās 1918. gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika dibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija.

Nacionāla valsts – valsts, kuras nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti noteikusi tajā tradicionāli dzīvojošā nācija, nācija, kas pašnoteikšanās ceļā šo valsti izveidojusi. Valstij ir viena valsts valoda – kopēja visu iedzīvotāju saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda, šīs nācijas kultūra, dzīvesveids, sociālā (vēsturiskā) atmiņa būtiski nosaka valsts identitāti. Katrā (vai gandrīz katrā) nacionālajā valstī ir mazākumtautības un imigranti.

Valstsnācija – nācija, kas attiecīgajā nacionālajā valstī nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā. Ir valstis, kur noteiktu vēsturisku apstākļu dēļ ir vairākas valstsnācijas, kas atspoguļojas arī šo valstu teritoriālajā dalījumā. Beļģijā ir divas valstsnācijas, Šveicē – attiecīgi katrā no trim valsts daļām sava valstsnācija. Katrā no šo valstu daļām līdztekus valstsnācijai dzīvo arī tradicionālās mazākumtautības un imigranti.

Latvietis – cilvēks, kurš pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo. Jēdzieni “latvietis” un “latviešu nācija” ir plašāki nekā jēdziens “Latvijas pilsonis”, jo latviešu nācijai piederīgais var arī nebūt Latvijas pilsonis.

Latvijas pilsonis – persona, kurai saskaņā ar likumu ir Latvijas pilsonība. Latvijas pilsoņu kopums Satversmes 1. panta izpratnē veido Latvijas tautu.

Nacionālā identitāte – personas identitātes daļa, kas vieno to ar citām personām ar tādām pašām nacionāli kulturālajām pazīmēm. Valodas, vērtību, uzvedības modeļu, kultūras simbolu kopums, sociālās (vēstures) atmiņas ir pamats, uz kura tiek veidota, uzturēta, izteikta cilvēka piederība nācijai, nācijas locekļu savstarpējā vienotība. Nacionālā identitāte ietver ideju par katras nācijas unikalitāti un atšķirību no citām nācijām, ideju par nācijas locekļu savstarpējo kopību un ideju par nācijas nepārtrauktību.

Sabiedrības integrācija – visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana, pilsoniskā līdzdalība. Integrācija vienlaikus nozīmē valstsnācijas atvērtību un cieņu pret mazākumtautību savpatnību un to pārstāvju tiesībām saglabāt savu atšķirīgo identitāti. Integrācijas uzdevums ir arī veicināt imigrantu iekļaušanos sabiedrībā, piedāvājot motivējošus līdzekļus un iespējas apgūt saliedētas sabiedrības kopējos pamatus.

Mazākumtautības – Latvijas pilsoņi, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešu valstsnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā, uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus vēlas saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru, reliģiju.

Latviskā kultūrtelpa – latviešu valoda, vide, materiālā un nemateriālā kultūra, sociālā atmiņa un dzīvesveids (tradīcijas, simboli, vēsturiskie notikumi, vēstures personāži, kopīgie priekšstati, svinamās dienas, mākslas mantojums un jaunrade, komunikācijas veids, daba un attieksme pret dabu, gadsimtos veidotā materiālā vide, ģeogrāfiskie nosaukumi, būvniecības tradīcijas, krāsu izjūta utt.). Latvisko kultūrtelpu dažādos gadsimtos ir ietekmējušas arī citu tautu kultūras, tajā papildinot latviešu nācijas pienesumu, piedalās mazākumtautību pārstāvji. Unikālā kultūrtelpa sekmē nacionālās identitātes nostiprināšanu, globalizācijas apstākļos stiprina piederības sajūtu Latvijai.

Divkopienu sabiedrība – valsts, kuru raksturo nošķirtība starp divām kopienām. Atšķirībā no nacionālas valsts divkopienu sabiedrībā nav vienas kopīgas valsts valodas, sabiedrības integrācija nenotiek uz kopīgu vērtību, kultūrtelpas, sociālās atmiņas pamata. Latvijā, okupācijas laikā izveidojoties lielai krievu valodā runājošai iebraucēju kopienai, ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojama sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, lingvistiska nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos.

Imigranti – ārvalstnieki (izņemot kādas ES dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices konfederācijas pilsoņi) un bezvalstnieki, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Jaunie imigranti ir Latvijā ieradušies pēc neatkarības atjaunošanas. Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī, nav ieguvuši Latvijas pilsonību vai ir kļuvuši par trešās valsts pilsoņiem – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti. Latvijas nepilsoņu statuss šai imigrantu grupai ir piešķīris īpašas privilēģijas: nepilsoņu pases dod tādas pašas pārvietošanās tiesības kā pilsoņu pases, nepilsoņiem ar likumu ir piešķirtas pastāvīgās, nevis termiņuzturēšanās atļaujas, un pastāvīgās darba atļaujas; tās nav individuāli jāpieprasa kā jaunajiem imigrantiem.

Kopīgās vērtības – latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa, uzticība Rietumu demokrātiskajām vērtībām: indivīda brīvība un atbildība, iecietība pret atšķirīgo, pilsoniskā līdzdalība; ticība no apgaismības laikmeta mantotajām idejām par progresu un cilvēka spējām uzlabot pasauli.

Sociālā atmiņa – izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem, to interpretācija. Latvijas sabiedrību šķeļ vēstures faktu interpretācija gan attiecībā uz Latvijas okupāciju 1940. gadā, gan laiku, kad Latvija bija inkorporēta PSRS, gan Latvijas starpkaru neatkarības laiku. Atšķirīgas sociālās atmiņas ir sabiedrību šķeļošs faktors.

Krieviski runājošie – dažādu tautību cilvēki, kuri ikdienas saziņā pārsvarā lieto krievu valodu, kas ir viņu primārā identifikācija. Dodot specifiskas tiesības šai kopienai, patiesībā tiktu likti šķēršļi mazākumtautību nacionālo identitāšu izkopšanai. Latvijā 2011. gadā dzīvo 27,4% krievu, bet krievu valodu par savu dzimto valodu uzskata 39,6% iedzīvotāju, tajā skaitā 79,1% ebreju, 72,8% baltkrievu, 67,8% ukraiņu, 57,7% poļu. Integrācijas politikai jāievēro vienlīdzības princips attiecībā uz visu Latvijas mazākumtautību identitātēm un kultūrām.