Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls

Jautājumā kā mūsdienu Latvijas cilvēkam visvairāk pietrūkst un kas var viņam kompensēt iztrūkumu, Stankevičs atbildēja, ka tā ir mēra sajūta. „Mēra sajūtas – gan vēlmē iegūt materiālos labumus, gan arī nevaldāmā tieksmē pēc dažāda veida baudu gūšanas. Ja visu drīkst, vēlme kļūst nevaldāma un beigās tikai rada iekšēju tukšumu un depresiju. Šo iztrūkumu var kompensēt vienīgi Dieva klātbūtne, Viņa mīlestība. Faktiski mēs atgriežamies pie antīkās pasaules beigu un visdziļākās krīzes posma. Ļoti trāpīgu atbildi šai ziņā ir devis svētais Augustīns: “Nemierīga būs mana dvēsele, līdz tā neatdusēsies Tevī, Kungs.” Cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai molekulu sakopojums, viņa gars, apzināti vai neapzināti, tiecas pēc sava Radītāja, pēc kura līdzības viņš ir veidots,” tā Stankevičš.

Kristīgā ticība spēj dot cilvēkam kaut ko daudz vairāk nekā tikai mierinājumu

Vai kristīgā ticība spēj dot mierinājumu šodienas cilvēkam, kas vīlies valstī, valdībā, līdzcilvēkos un Atmodas idejās? Stankevičs norāda, ka kristīgā ticība spēj dot cilvēkam kaut ko daudz vairāk nekā tikai mierinājumu. „Tā spēj piepildīt cilvēka dzīvi ar jēgu, atbrīvot no kompleksiem, dot patiesu brīvību. Daudzu cilvēku dzīve tepat Latvijā cauri tās drūmajiem vēstures notikumiem par to liecina. Viņi spēja palikt brīvi un laimīgi pat visbriesmīgākajos apstākļos: cietumā, koncentrācijas nometnēs, izsūtījumā. Minēsim kaut vai bīskapu Boļeslavu Sloskānu, priesteri Viktoru Pentjušu,” paskaidro arhibīskaps.

Latviešu un krievu attiecības

Par latviešu un krievu attiecību problemātiku arhibīskaps atgādina, ka baznīcā cilvēks netiek uzlūkots pēc nacionālās piederības, kur pirmajā vietā ir mīlestība uz Dievu un līdz ar to arī savstarpēja cieņa vienam pret otru. Kristietība cilvēkus vieno.

Baznīca un politika

„Baznīcas uzdevums nav nodarboties ar politisko līderu vai partiju reklāmu. Tās pienākums ir rūpēties par sabiedrības garīgo veselību. Nevajag arī aizmirst, ka Baznīcai piederīgie ir šīs sabiedrības locekļi, un viņiem arī ir tiesības un pienākums prasīt no partijām pirms kārtējām vēlēšanām sniegt skaidras atbildes par viņu programmām morāles un ģimeņu atbalsta jautājumos,” uzskata Stankevičs.

Dzīvības un nāves kultūra

„Praida patiesais mērķis ir reklamēt homoseksuālismu kā normālu dzīvesveidu. Tas ir pilnīgi nepieņemami un demoralizējoši. Ar homoseksuālisma slavināšanu tiek atbalstīta nāves civilizācijas antikultūra, kas nostājas pret dzīvību. Ja to izsludina par normālu, kā tas ir noticis vairākās Eiropas valstīs, tad neizbēgami seko nākamie soļi – homoseksuāļu savienības atzīsim par laulībām, atļausim adoptēt bērnus. Bet kur tad paliek bērnu tiesības? Viņiem taču vajag tēvu un māti, nevis divus patēvus, no kuriem viens tēlo māti, vai arī divas pamātes, no kurām viena izliekas par tēvu. Bērnam taču jāveido priekšstats par savu seksualitāti un identitāti. Geju ģimenē bērna galvā viss top sajaukts. Un tālāk viss jau kā sērgā – tādu „ģimeņu” paliek arvien vairāk, cilvēce pamazām izmirst.” Neatkarīgā Rīta Avīze, 2012. gada 5. aprīlis.)

Sabiedrības lielākā nelaime

„Nepareiza brīvības izpratne un tās sajaukšana ar visatļautību. Laimes meklēšana tur, kur tās nav.” Domu noslēdz Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps.

Savukārt Dombrovskis pāvestam nodeva sveicienus no Latvijas tautas, aicināja pāvestu atbalstīt Latvijas kandidatūru Pasaules jauniešu dienu pasākuma rīkošanai 2015. gadā, kā arī apmeklēt Latviju.

Ir nepieciešama arī sabiedrības garīga atjaunotne, kur kristīgajām tradīcijām ir nozīmīga loma, veicinot atbildību un ilgtermiņa domāšanu, vienisprātis bija pāvests un premjers.

Dombrovskis uzsvēra, ka Pasaules jauniešu dienu organizēšana Latvijā būtu pirmā reize, kad pasākums notiktu bijušajā padomju telpā un ekumenisma tradīcijās bāzētā valstī. Latvijas būtu piemērota vieta pasākuma organizēšanai arī, ņemot vērā Aglonas kā kristiešu svētceļojumu galamērķa lielo nozīmi reģionā. Turklāt, 2015. gadā apritēs 800 gadi, kopš pāvests Inocents III nosauca Livoniju par “Terra Mariana” jeb Māras zemi.

Tāpat premjers sarunā ar pāvestu norādīja, ka Latvijas valdības īstenotās reformas ekonomikas izaugsmes atjaunošanā ir apliecinājums, ka, izlēmīgi īstenojot reformas, ir iespējams atgūt finanšu stabilitāti un atgriezties pie izaugsmes.

Savukārt pāvests Benedikts XVI tikšanas laikā uzsvēra, ka Latvija var kalpot kā paraugs Eiropai ekumenisma tradīciju ziņā. Tāpat pāvests un premjers bija vienisprātis par ģimenes vērtību nozīmīgo lomu sabiedrībā un nepieciešamību risināt jautājumus, kas saistīti ar demogrāfiju.

Ministru prezidents tikās arī Vatikāna premjerministru kardinālu Tarčisio Bertoni. Tikšanās laikā puses atzina, ka Latvijas un Vatikāna attiecības ir ļoti labas. Kardināls atzinīgi novērtēja Latvijas iniciatīvu pieteikt savu kandidatūru Pasaules jauniešu dienu organizēšanai 2015. gadā. Bertone atzinīgi novērtēja veiksmīgo sadarbību starp Latvijas valsti un baznīcu, sniedzot palīdzību maznodrošināto slāņiem un ģimenes institūta aizsardzību.

Savukārt Vatikāna ārlietu ministrs Dominiks Mamberti uzsvēra, ka Vatikānam ir svarīgi morālās atjaunotnes jautājumi postpadomju telpā. Premjers un kardināls bija vienisprātis, ka starptautiski Latvija un Svētais Krēsls ir vienoti kopīgā izpratnē par solidaritātes lomu Eiropā un pasaulē. Premjers uzsvēra, ka Latvija ir uzticīga solidaritātes garam Eiropā un pievērš uzmanību ES Austrumu kaimiņiem.

Valdības vadītājs vizītes ietvaros pasniedza Triju Zvaigžņu Ordeni bijušajam Itālijas vēstniekam Latvijā Francesco Puccio, lai pateiktos par ieguldījumu Latvijas un Itālijas attiecību attīstībā.

Triju Zvaigžņu ordeni pasniedza arī Viņa Ekselencei Romas Katoļu baznīcas Latvijā Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapam Jānim Bulim. Par nozīmīgu un ilggadēju ieguldījumu Latvijas sabiedrības, īpaši Latgales reģiona iedzīvotāju garīgo vērtību nostiprināšanā, Aglonas svētvietas kultūrvēsturiskās vides uzturēšanā un veiksmīgas sadarbības nodrošināšanu starp valsti un baznīcu.

Politiķiem, tāpat kā visiem cilvēkiem Latvijā, jāatrod kopīgais, kas balstās daudz dziļāk cilvēciskajā būtībā, tāpēc ir nepieciešams pastiprināt garīgo dimensiju politikā,-ziņo spektrs.com/diena.lv

“Garīgums un kultūra ir tās būtiskās lietas, kas cilvēkiem un politiķiem var dot kvalitatīvi jaunu saprašanās iespēju,” uzskata Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (VL-TB/LNNK). Šis būs galvenais sarunu temats otrdien Rīgas pilī gaidāmajā politiķu un garīgo līderu diskusijā Garīgā dimensija un politika, kuru rīko Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisiju, kas jau drīzumā tiks pārdēvēta par Sabiedrības saliedētības komisiju.

Diskusijā piedalīsies Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstāsies deputāts Vladimirs Reskājs (SC), plānota deputāta Vladimira Nikonova (SC) prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū būs arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers (ZRP), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK) un Ingmārs Līdaka (ZZS). Aicināto vidū ir arī Dzintars Zaķis (Vienotība) un Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs).

Jautāts, kādiem tematiem diskusijā plānots pieskarties, komisijas vadītājs I.Latkovskis skaidroja, ka pamatā tiks runāts par to, kā politikai piešķirt vairāk garīguma, vienlaikus aicinot, “lai garīdznieki no savas puses izsakās ne tikai Ziemassvētkos, bet palīdz veidot arī jaunu garīgo aristokrātiju”. Viņaprāt, lai risinātu esošās problēmas sabiedrības saliedētības jomā, nepieciešama jauna pieeja arī politiskajā domāšanā. “Politiķiem jārod iespēja pacelties pāri partejiskai domāšanai. Pretēju viedokļu sadursmē savas iespējas ir izsmēlusi pieeja, kas savus uzskatus pamato tikai ar savu taisnību, kas balstās juridiskos pantos un atšķirīgā vēstures interpretācijā,” teica I.Latkovskis.

Jautāts, kādēļ šādai tikšanās reizei starp deputātiem un garīdzniekiem ir izraudzīta tieši Rīgas pils un iesaistīts ir arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, I.Latkovskis skaidroja, ka “A.Bērziņam šie jautājumi ir interesējuši vienmēr”. Deputāts ar prezidentu pārrunājuši šos jautājumus arī pirms vairāk nekā mēneša, turklāt, kā norādīja I.Latkovskis, prezidenta klātbūtne šādās tikšanās reizēs “piešķir lielāku svaru”. Komisija uzaicinājusi A.Bērziņu piedalīties diskusijā un tieši prezidents esot bijis tas, kurš ierosinājis to rīkot pie viņa Rīgas pilī.

Arī nākotnē plānotas līdzīgas diskusijas, piemēram, ar kultūras darbiniekiem vai nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Arī tās plānots rīkot ārpus parlamenta, turklāt A.Bērziņa līdzdalību, taču vēl neesot panākta vienošanās par norises laiku.

Referendumā piedalīties un balsot pret otru valsts valodu mudina gan katoļu priesteri, gan LELB arhibīskaps,-ziņo spektrs.com/leta

“Aicinām pilsoņus iet uz referendumu, jo ir svarīgi aktīvi paust savu nostāju, kā to māca baznīcas sociālā mācība, un nepalikt malā svarīgos sabiedriskos procesos,” aicina Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes priesteri, kuri konferencē Rīgas Garīgajā seminārā ir sprieduši arī par 18. februāra referendumu. Viņi atgādina – katoliskā baznīca mūsu valstī evaņģēliju sludina latviešu, krievu, poļu un lietuviešu, kā arī angļu un itāliešu valodā, piebilstot, ka gatavi sludināt arī citās valodās. Baznīca pieņem ikvienu cilvēku neatkarīgi no valodas, kurā viņš runā. Priesteris Ilmārs Tolstovs uzsver: “Tomēr mēs uzskatām, ka Latvijas valstī latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, un tā ir jārespektē, jāciena un jāaizstāv. Jau šobrīd Latvijā dzīvojošās lingvistiskās minoritātes bauda tiesības savā valodā veidot plašsaziņas līdzekļus, dibināt savas skolas un tām ir pietiekami lielas iespējas kopt savu valodu un kultūru.”

Ko saka citu kristiešu konfesiju garīdznieki? Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis teic – žēl, ka politiķu ambīciju dēļ šī lieta tik tālu ir nokļuvusi, un tagad nekas cits neatliek kā iet un piedalīties referendumā, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis novērojis, ka viņa draudzē vecākās paaudzes cilvēki jūtas aizvainoti, ka tāds referendums vispār notiek, un sākumā apsprieduši nez no kurienes radušos ideju – varbūt, ja daudzi neaizies, tad referendums nebūs uzskatāms par notikušu, bet nu visiem skaidrs, ka referendumā jāpiedalās.

E. Mažis spriež: “Parakstu vākšanu par otru valsts valodu es nesauktu par demokrātijas izpausmi. Jo demokrātija – tā ir cieņa, taču parakstu vākšanas kampaņā nebija cieņas pret latviešiem un latviešu valodu. Kampaņa bija agresīva, un tajā neko vairāk kā atriebīga naida izpausmes neredzēju.”

Mācītājs secinājis, ka aiz valodas jautājuma slēpjas daudz nopietnāki draudi valstij un situācija liecina, ka jūtamies pret tiem neaizsargāti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzsver, ka referendumā jāpiedalās: “Arī pilsoņu starpā, kas aizstāv latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, izskan atšķirīgi viedokļi. Daļa uzskata, ka referendumā noteikti jāpiedalās, citi domā, ka patriotiskāk būtu šādu referendumu boikotēt. Gan vieniem, gan otriem ir argumenti, kas viņus pārliecina. Droši vien te nav pareizo un nepareizo uzskatu, bet saduras divi domāšanas formāti – lokālais un globālais. Lokāli domājot, droši vien referenduma boikotēšana var dot personīgu gandarījumu un arī ir savas nostājas paušana. Tomēr globāli to diez vai pamanīs un sapratīs. Starptautiski redzēs tikai to, ka referendumā atbalsts latviešu kā vienīgajai valsts valodai ir nepārliecinošs. Valodu referendums nav tikai pašmāju lieta. Pieļauju pat, ka tā ir starptautiski motivēta iniciatīva. Tādēļ tagad nedrīkstam domāt lokāli. Ir jādomā par balsojuma starptautisko nozīmi un sekām. Tādēļ es pats noteikti piedalīšos referendumā un domāju, ka tas noteikti jādara katram apzinīgam, patriotiskam pilsonim.

Krievu valodas pastāvēšanu un attīstību Latvijā nekas neapdraud. Latviešu valoda kā valsts valoda ir ļoti nozīmīgs elements Latvijas valstiskajā identitātē. Saprotot, kāda nozīme tam ir latviešu kā nācijas sevis apziņai, latviešu valodai nedrīkst atņemt šo īpašo stāvokli citu valodu starpā. Tādēļ es balsošu pret valsts valodas statusa piešķiršanu vēl kādai citai valodai.”

Arhibīskaps aicina visus saglabāt vēsu prātu: “Labas attiecības starp Latvijā dzīvojošajām tautām ir viens no izšķirošajiem faktoriem valsts labklājībai, kurā mēs visi dzīvojam. Diemžēl referendums draud mūs at­sviest atpakaļ konfrontācijas noskaņās, kādas bija Tautas frontes un interfrontes laikā.

Referenduma ierosinātāji ir teikuši, ka negaida uzvaru nobalsošanā, bet izmanto referendumu kā līdzekli, lai pievērstu uzmanību problēmām. Ja tas tiešām tā ir, varu tikai sacīt, ka izraudzīties šim nolūkam valsts valodas jautājumu bija izcili neveiksmīga un riskanta izvēle. Tādēļ Latvijas ļaudīm vajadzētu būt gudrākiem par saviem politiķiem un mēģināt saprast, ka latvieši neies uz referendumu balsot pret krieviem un krievi neies uz referendumu balsot pret latviešiem. Īsi sakot, neļausim nevienam referenduma dēļ sevi padarīt citam par cita ienaidnieku.”