Maija Kūle, Raivis Zeltīts, Guntis Kalme. Foto:Kristaps Gulbis

29. maijā plkst. 18:30 Latvijas Kara muzejā (Smilšu iela 20, Rīga) tika svinīgi atvērta Raivja Zeltīta otrā grāmata DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA. Grāmatā ir apkopotas joprojām aktuālas latviešu nacionālkonservatīvā domātāja Paula Jureviča (1891-1981) atziņas par filozofijas uzdevumiem, marksisma briesmām, modernās Rietumu pasaules problēmām, nacionālisma būtību un latviešu tautas īpašo misiju pasaulē, kā arī par dažādām sociālajām problēmām, piemēram, demogrāfiskās krīzes cēloņiem un risinājumiem. Grāmatu izdeva: „Domas spēks”.

Dr. G.Kalmes uzruna

Filozofa un tautas misija

Raivis Zeltīts grāmatas prezentācija. Foto: Kristaps Gulbis

Vai Dr. Pauls Jurēvičs pieder vakardienai, šodienai vai rītdienai? Ja par viņu runājam šodien, tad noteikti ne pagātnei, jo viņa vēstījums pirms 50 gadiem tagad mums ir ļoti aktuāls. Ja redzam, ka neesam sasnieguši viņa domas kvalitāti (piem., dziļumu, konsekvenci mūsu piederības Eiropai jautājumā), tad jāsaka, ka viņš ir arī mūsu rītdiena.

Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Tas nozīmē globalizētu saskarsmi, visu miejiedarbību ar visiem un visu. Bet mijiedarbība diemžēl nenozīmē tikai kultūrbagātināšanos, ērtas un ātras komunikācijas iespēju u.tml. Nebūsim naivi un nedzīvosim ilūzijās, – ne katra mijiedarbība ir miermīlīga.

Pasaulē ir vairākas civilizācijas un tās ir gana atšķirīgas. Nedomāsim, ka eiropeiskā ir vienīgā un tāpēc universālā. Nē, pasaulē pastāv vairākas (pētnieki runā par vismaz 8 – 9) civilizācijas. Katrai ir savs vērtību kopums, kas to dara par relatīvi noslēgtu megaorganismu. Šie organismi dabiski savā starpā konkurē par resursiem, ietekmi, izplatību un tāpēc diemžēl arī to sadursme ir neizbēgama, kā zināms no Arnolda Toinbija un Semjuela Hantingtona darbiem.

Guntis Kalme. Foto: Kristaps Gulbis

Mēs piederam pie Rietumu civilizācijas, tās vērtību komplekss ir veidojies vairāk nekā 2500 gadu garumā. Tās avoti ir grieķu filozofija, literatūra, estētika, māksla, arhitektūra; romiešu taisnības izpratne un tiesības, valsts pārvalde, inženierprasme, militārā kultūra un karotprasme; kristietības humānisms, aksiomātiska cieņa pret cilvēku, dzīvības svētums, īpašais sievietes statuss, žēlsirdība, diakonija, dievbijība u.tml.

Soli pa solim Rietumu civilizācijas attīstība aizveda to līdz Rietumu tipa nācijvalstij, kuras vērtību sistēma ir: valstnācija, tās koptā un sargātā zeme (mums šodien tā jāsaprot plašāk, nekā tikai Latvijas fiziskie 65 791 km2[1] [Abreni ieskaitot], proti – kā mūsu vērtību, kultūras, digitālā, virtuālā, kibertelpa un citas telpas), tās valsts valoda, daudzpusīgā kultūra, politiskā pašnoteikšanās valstiskuma veidā, vienota vēsturiskā pašapziņa, un militārpātriotiskais ētoss – nācijas varoņgars, kas izveidojies tās militārajās un nemilitārajās cīņās.

Latvijas valstij ir visas šīs vērtības. Varam būt lepni, ka mums, latviešiem, ir sava valsts, jo uz pasaules ir vairāki tūkstoši tautu, bet tikai 196 ir sava valsts. Tātad vairumam tautu nav sava valstiskuma. Mums, paldies Dievam, – vārda vistiešākajā nozīmē, ir! Tāpēc jau arī godinām Viņu valsts himnā.

Lai arī dzīvojam mainīgā pasaulē, taču tajā ir arī daži nemainīgi lielumi.

Bet Eiropa diemžēl ir ļoti mainījusies kopš 1939./40. gada, kad tikām no tās brutāli atrauti. Tā vairs nav pat kristīgi nomināla un arī jautājums par tās kultūras un humāno progresu ir problemātisks. Tā ir ļoti pārvērtusies, un diemžēl ne uz labu. Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, 1968-) šādi raksturo Eiropas stāvokli: Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām … apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.[2] 2017. gada Parīzes deklarācija – Eiropa, kurai varam ticēt[3] kā galveno mūsu nelaimi norāda ne ekonomiskās, politiskās vai migrantu izraisītās problēmas, bet to, ka mums ir aplams priekšstats par Eiropu. Tas nozīmē, ka esam tālu aizgājuši no tās avotiem. Kā ES faktiskās vērtības šodien uzstājīgi tiek vēstītas darbaspēka brīva plūsma, viendzimuma laulības, homoseksualitāte, migrantu obligāta uzņemšana, u.tml. ES konstitūcijā pat vēsturiska atsauce uz kristietību netika pieļauta.

Otrais nemainīgais lielums ir Krievija – mūsu nemierīgais kaimiņš, kura sensenā agresija ir tikai mainījusi formu, izpildījumu, žanru, bet ne būtību.

Šodien informācijas un hibrīdkara apstākļos runājam par Latvijas visaptverošo valsts aizsardzību, jo hibrīdkarā tiek uzbrukts ne tikai valsts fiziskai teritorijai un tās bruņotajiem spēkiem, bet gan visām cilvēku grupām un visām dzīves jomām, jo īpaši informatīvajai, virtuālajai, kiber-, kultūrtelpai, vērtībtelpai.

Līdz ar to, gribam vai nē, bet katrs esam iesaistīts šajā jaunajā, brīžam it kā latentajā karā. Jautājums tikai – vai kā cīnītājs, vai kā upuris, – ja ne fiziskais, tad mentālais jau nu gan.

Šajā kontekstā Dr. Pauls Jurēvičs parādās ļoti aktuālā un svarīgā lomā, proti, kā savas nācijas, tās vērtību intelektuālais zemessargs. Viņš ir noraizējies par Rietumu civilizāciju, sakot: visa Rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos.[4] Tā ir izdarījusi eksperimentu, izmēģinājusi, cik tālu var noiet, atsakoties sekot sirdsapziņai un tās nesējam prātam un pārdot sevi varas un mantas iegūšanai. Tā ir nonākusi līdz punktam, kur tai draud pašiznīcināšanās.[5]

Šodienas cilvēka normatīvais tips vairs nav Apgaismības Homo sapiens, bet gan Homo oeconomicus, ekonomiski racionālais cilvēks, faktiski – mietpilsonis. Eiropā vairs nevalda varonības, pētniecības, atklāšanas, bet gan gļēvuma, savtīguma un egoisma ētoss. Tas ir vairāk nekā bīstami un riskanti, tas ir pašnāvnieciski. P.Jurevičs atgādina, ka jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.[6]

Pasaulē nav lielas vai mazas tautas, ir tikai tās, kas savu esību redz vai nu veģetēšanā vai kādas augstākas misijas izpildē. Kādreiz žēlojamies, ka dzīvojam Eiropas provincē. Bet tā ir liela priekšrocība. No relatīvi droša telpas un laika attāluma varam redzēt, kas notiek Eiropas ideju, ideoloģiju un ietekmju poligonā un mācīties no tā. Esam jau gana redzējuši Eiropas pieļautās kļūdas un aplamības, un jācer, ka arī sapratuši, kas notiek, ja tiek pieļauta nekritiska pakļaušanās genderisma, multitkulturālisma, velkomisma, politkorektuma u.tml. idejām. Te arī parādās mūsu tautas uzdevums, misija – palīdzēt Eiropai atgriezties pie tās patiesajiem avotiem un vērtībām.

Atcerēsimies, ka Paulam Jurevičam Eiropa nozīmē humanizētu dzīvi un dzīves apkārtni, – humanizētu saskaņā ar zinātni un mākslu (grieķiskais elements), saskaņā ar tiesībām un taisnību (romiskais elements) un saskaņā ar kristīgo cilvēciskās brālības un cilvēkmīlestības ideālu.[7]

Un nobeigumā par grāmatas autoru. Simpātiski ir tas, ka R.Zeltītu un latviešu nacionālo filozofu Paulu Jureviču vieno tas, ka šajā grāmatā aprakstītās un analizētās idejas ir vadlīnijas viņu abu dzīvei un rīcībai. Tāpēc P.Jureviča teksti ir tik uzrunājoši šodien un tas padara uzrunājošu arī šo Raivja Zeltīta grāmatu.

Lāpu gājiens

Par nacionālas valsts nozīmi 1904. gadā formulēja Miķelis Valters (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, (1918—1919) jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem.): „Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kurām izplūst šī valsts vara. Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās.”

Ceturtais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis bija viens no vadošajiem politiķiem, kas 1918.gadā stāvēja pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa. Viņa nopelni šīs valsts izveidē ir īpaši vienreizīgi un neapstrīdami. Jaunā nacionālā Latvijas valsts bija tieši viņa svarīgākais un vēsturiski neizzūdošākais devums latviešu tautai.

Vai nacionālas valsts nozīme ir stiprinājusies arī mūsdienu Latvijas valsts varas struktūrās un ir pietiekami skaidra un iemūžināta sabiedrības sirdī kopumā, cenšas noskaidrot jaunās paaudzes politiķis Raivis Zeltīts ar savas grāmatas „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai” starpniecību.

Raivis Zeltīts ir Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK ģenerālsekretārs un valdes loceklis. Deputāts Mārupes novadā. Kultūras ministrijas ārštata padomnieks kultūras un izglītības sadarbības projektu jautājumos.

23. augustā 17:30, Latvijas Kara muzejā, Rīgā, norisināsies Raivja Zeltīta grāmatas “Par Nacionālu Valsti” atvēršana.

SPEKTRS: Cik Jums ir gadu?

Raivis Zeltīts: Man ir 25 gadi.

SPEKTRS: Un jau grāmata. Nopietns izaicinājums tik jaunā vecumā. Droši vien ar daudzu gadu pieredzi politiķi neuzdrošinātos sarakstīt grāmatu, ja nu, vienīgi pašreklamēšanās un „attīrīšanās” nolūkos. Vai tiešām tik daudz sakrājies dažos gados darbojoties Latvijas politiskā, ka novērojumi jāatspoguļo grāmatā?

Raivis Zeltīts "Par nacionālu valsti" grāmatas vāks

Raivis Zeltīts: Par sevi nekad neesmu domājis kā par ciparu un to, ko šis cipars var nozīmēt citiem. Man ir savas pārdomas un pieredze, ko esmu uzkrājis, kas arī ir pamatā šai grāmatai. Tā ir viena grāmatas puse. Otra puse ir vairāk teorētisks apcerējums par situāciju, kurā Latvija atrodas šobrīd, ko darīt latviešu nacionālistiem. Septiņos gados, kas pavadīti politikā, ir izkristalizējušās noteiktas atziņas un novērojumi, kurus centos koncentrētā veidā iekļaut grāmatā.

SPEKTRS: Mārupes Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs par Jums teica: „“Raivis Zeltīts ir ļoti atbildīgs deputāts ar augstu atbildības sajūtu. Domāju, ka viņš arī savā politiskajā izaugsmē virzīsies uz augstāku atbildības slieksni. Ir saikne ar valdību un Saeimu – šādus cilvēkus ir grūti atrast.” Jūs esat deputāts Mārupes novadā, kā praktiski izpaužas Jūsu augstā atbildības sajūta un kādi ir panākumi?

Raivis Zeltīts: Pirmkārt, paldies priekšsēdētāja kungam par labajiem vārdiem. Es ceru, ka mana rīcība tam arī atbilst, vismaz cenšos, lai tas tā būtu. Nebūtu manā stilā stāstīt par to, cik esmu atbildīgs, labs utml. Drošvien, ka Bojāra kunga teiktais radies tajā pieredzē, kas veidojusies strādājot kopā Mārupes domē, kur katrs jautājums tiek izskatīts pēc būtības, vienmēr balsojot pēc patiesās pārliecības, nevis veidojot politisku šovu sēžu laikā. Ja konkrētāk, tad lepojos ar manis izveidoto Nacionālās apvienības Mārupes nodaļu, kas ir aizsākusi vairākus patriotiskus pasākumus novadā, kas jau ir kļuvuši par novada tradīciju un šobrīd tie ir daļa no ikgadējo pasākumu kalendāra. Tās nav tikai svinības, bet daļa no novada identitātes stiprināšanas kā latviskam un pārtikušam novadam, kas varētu būt ideālās Latvijas neliels modelis. Šie ir pasākumi, kurus apmeklē ģimenes ar bērniem, tā veidojot nākamo patriotu paaudzi. Lepojos arī, ka NA deputātu kritikā ieklausās un to ņem vērā, kaut arī esam divi no 17 deputātiem. Piemēram, novada ceļu apsaimniekošanas kārtībā, kas pēdējo 4 gadu laikā ir uzlabojusies. Protams, darāmā vēl ir daudz.

S: Jūs esat Kultūras ministres padomnieks. Vai Jūs varētu lūdzu paskaidrot, kādus tieši padomus esat sniedzis Kultūras ministrei un ko īsti nozīmē vārds padomnieks?

Raivis Zeltīts Mārupē

R. Zeltīts: Kultūras ministrijā darbojos pamatā ar simtgades jautājumiem – Latvijas Skolas somas projektu, jauniešu aktivitātēm simtgades kontekstā. Padomnieks ir ne vairāk kā oficiālais amata nosaukums, tas burtiski nenozīmē, ka mans darbs ir nemitīgi dot padomus kā rīkoties vienā vai citā jautājumā. No ministres visbiežāk varu mācīties vairāk es pats un tas īstenībā ir liels gods strādāt ar cilvēku no kā var daudz mācīties.

S: Atgriežoties pie grāmatas. Jāatzīst, ka grāmata ir viegli lasāma, noteikti būtu labi uztverama un piemērota jauniešu auditorijai. It sevišķi, ka ir skaidri atspoguļoti ideoloģiskie virzieni. Ne tikai teorētiski kā tas būtu mācību grāmatā, bet arī praktiski ŠODIEN valdošie Latvijas politikā. Grāmatā aprakstītā realitāte, manuprāt, ir baisa, neticami, ka tā tas notiek joprojām pēc 27 neatkarības gadiem. Kā sagaidīt Latvijas simtgadi?

R. Z.: Paldies, viens no mērķiem bija rakstīt pēc iespējas vienkāršāk un koncentrētāk, lai nacionālisma idejas būtu vieglāk uztveramas tieši jauniešu auditorijai. Latvijas simtgade noteikti ir būtisks pieturas punkts mūsu valsts vēsturē. Tajā mēs varēsim patiesi izvērtēt to, ko esam paveikuši kopš 1991. gada, bet arī kopš 1918. gada. Būs spēki, kuri centīsies vēstīt, ka nekas mums nav sanācis un Latvijai nav iemesla neko svinēt. Tam jau vienmēr var atrast pamatojumus, jo mums apkārt notiek tik daudz nejēdzību, ko daudzi mediji savukārt mīl izcelt kā galveno. Viens no maniem aicinājumiem ar šīs grāmatas starpniecību ir atzīt un pieņemt, ka Latvijai ir problēmas, bet neapstāties ar to. Daudz svarīgāk par problēmu konstatāciju ir apņēmība uzlabot valsti, apzinoties, ka latvieši ir spējīgi paveikt lielas un ievērojamas lietas. Viss ir iespējams. Tas ir viens vēstījums.

Par simtgadi runājot, 2018. gadā arī būs Saeimas vēlēšanas, uz kurām šobrīd notiek ievērojamu spēku pārgrupēšanās, kuru galvenais uzdevums ir izraisīt maksimālu haosu latvisko partiju nišā, lai “Saskaņa” būtu kā “stabilitātes garants”. Krievija ar demokrātiskām metodēm dotu spēcīgu triecienu NATO vājākajā posmā. Tā būtu vēsturiska katastrofa, ko mēs nedrīkstam pieļaut, jo pēc tam atbrīvoties no pro-krieviskas valdības var jau tikai ar daudz lielākiem upuriem, ko parādīja notikumi Ukrainā. Ceru, ka mana grāmata kalpos kā mobilizējošs moments latviešu patriotiem pirms izšķirošā 2018. gada.

S: Politiskā elite ir viena lieta, bet kā būt ar smago birokrātisko aparātu, kad tauta skaidri redz, kā par sabiedrības interesēm iestājas valsts neatkarīgās institūcijas: Tiesībsargs, Latvijas Valsts kontrole, KNAB, Valsts Valodas Centrs un citas, kurām kā izrādās ir tikai rekomendējoša ietekme, no vienas puses pareizas lietas risina, piemēram, Valsts kontrole Rīgas Domei norāda, ka nav pareizi par nodokļu maksātāju naudu ražot pudeļu ūdeni „ Aqua Riga”, bet tās netiek atrisinātas, kā Jūs sakāt politiskās elites dēļ, kuras principā neko neņem vērā. Sabiedrībasprāt pareizās un labās lietas iestrēgst, slēpjoties birokrātiskajos dokumentos. No otras puses arī šīs iestādes tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc viļoties cilvēki runā: „Kāpēc šādas iestādes ir vajadzīgas, kuras principā neko nespēj panākt darbojoties sabiedrības interesēs?”

R. Z. :Politiskās elites caurvij visas šīs institūcijas. Bieži vien šķiet pilnīgi vājprātīgi tas, kas notiek, piemēram, KNABā, kur viena Strīķe tiek trīs reizes atlaista, tad atkal pieņemta darbā, jo priekšnieks viņu nevēlas par darbinieci, bet ir spēki, kuriem viņu tur vajag. Tas ir viens piemērs tam, kā politiskās elites izmanto valsts institūcijas savu interešu realizēšanai, bet, kad šīs intereses saduras, tad iestājas tāda kā paralīze un cietēji esam mēs visi. Iespējams, ka valsts ierēdniecību un birokrātisko aparātu varētu izdalīt vēl kā atsevišķu eliti, t.i. bez ideoloģisko eliti. Un tam arī ir savi iemesli – politisko partiju cīņas, kas parasti iekļaujas četru gadu ciklā, neļauj izveidot stabilu valsts pārvaldi. Tāpēc valsts pārvalde daļēji pati kļūst autonoma, kļūst bieži vien ietekmīgāka par vēlēto valsts varu. Jo, protams, ka ierēdnis, kas kādā iestādē ir strādājis 15 vai 20 gadus, uzskatīs, ka ir gudrāks savā jomā par svarcēlāju vai mūziķi, kas ir ievēlēts, jo ir populārs dabūja daudz plusiņu no vēlētājiem. Tāpēc politiķi nemaz nav tik vareni, kā daudziem šķiet un birokrātiskais aparāts ir kā tāda paralēlā pasaule, kas var arī bremzēt kādus lēmumus vai reformas, jo jebkuras pārmaiņas, protams, nes savus riskus šai te stabilajai, bet reizēm stagnātiskajai birokrātiskajai struktūrai. Kā redzams Strīķes un Sudrabas piemērā, tad valsts institūcijas tiek izmantotas politiskā kapitāla veidošanai, lai varētu startēt lielajā politikā. Tas nozīmē, ka lēmumi būs nevis kvalitatīvi, bet gan populistiski. Piemēram, nevis noķert vainīgos, bet nopludināt krimināllietas materiālus. Tas patiesībā ir traģiski.

S: Kāds ir risinājums?

R. Z: Tā ir šī nacionālkonservatīvā elite, kas, manuprāt, vienīgā var izveidot veselīgu valsti. Tas, ko aprakstīju iepriekš, nav veselīga valsts. Ja cilvēkam labā roka nezina, ko dara kreisā, galvā skan vairākas balsis un ir traucēta normāla, veselīga savu interešu realizācija, tad to mēs nesaucam par veselu cilvēku. Karojošās elites un institūcijas, kas dzīvo savu dzīvi, ir šizofrēniska situācija. Nacionālkonservatīvās elites uzdevums nav tikai latviešu valodas vai kultūras aizsardzība, bet arī veselīgas valsts izveide, kura funkcionē kā organisms, kur katra institūcija ir nepieciešama kopumam, bet ievēro šī kopuma mērķi, virzienu un intereses. Tas, starp citu, arī ir jautājums – kas tad ir Latvijas mērķi un intereses? Šobrīd tas nav definēts. Valstiski mērķi nevar būt “ieviest eiro” vai “Latvijas prezidentūra ES”. Šī mērķa definēšana ir nacionālkonservatīvās elites cits svarīgs uzdevums. To visu, protams, ir viegli teikt, bet tas ir projekts, kas nozīmē desmitgades ilgu darbu. Ko darīt sabiedrībai? Atbilde būs varbūt neapmierinoša, bet man svarīgāk teikt to, ko uzskatu par patiesu. Kamēr sabiedrība politikā iesaistīsies tikai fragmentāri, tikmēr viss turpinās savu ierasto gaitu. Kāpēc gan lai kaut kas tāpat vien mainītos? Nepietiek ar pastāvošās varas kritiku. Patriotiski domājošiem latviešiem pašiem ir jākļūst par pastāvošo varu. Tad arī lietas sāks mainīties uz labo pusi. Nav cita ceļa. Vai kā minimums – ja paši neiesaistās, tad jāatbalsta tie, kas ir izvēlējušies mesties iekšā šajā cīņā, ko sauc par politiku. Jo kādam jau tas darbiņš ir jādara.

Līdzīga ziņa:

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai” 

Īpaši rekomendējošs jauniešu auditorijai!

Raivis Zeltīts "Par nacionālu valsti" grāmatas vāks

23. augustā 17:30, Latvijas Kara muzejā, Rīgā, norisināsies Raivja Zeltīta grāmatas “Par Nacionālu Valsti” atvēršana.

Iepazīstoties ar gados jaunā politiķa Raivja Zeltīta autordarbu- grāmatu „Par nacionālu valsti- jaunais nacionālisms 21. Gadsimta Latvijai” rodas iespaids, ka tas varētu būt labs turpinājums cita autora politiķa Raivja Dzintara izdotajām grāmatām „4. Atmoda” un „Pozitīvais nacionālisms jeb Atbilde cinisma un neticības laikam”. Raivis Dzintars grāmatā „4. Atmoda” atklāja 10 Ceturtās atmodas likumus, savukārt Pozitīvajā Nacionālismā formulēja mūsdienu latviešu nacionālisma nostādnes.

Ir pagājis zināms laika sprīdis. Tagad lasītājiem tiek piedāvāts iepazīties ar jaunās paaudzes pārstāvja politiskajā apritē iegūtajām atziņām.

Dažkārt lasot vēsturiski politiskus apcerējumus jauniešu auditorijai varētu šķist nogurdinoši, urbjoties cauri nebeidzamajos senču valstiskās cīņu līkloču izlocījumos tālajā pagātnē, taču ne šoreiz. Aizrauj jaunā autora sniegtās atbildes uz ŠODIEN sabiedrībā izplatītajiem jautājumiem, piemēram,: „Kāpēc valsts politiskie procesi Latvijā ir tik greizi, kaut arī idejiski vajadzētu būt savādāk?”

Raivis Zeltīts ar ģimeni

Grāmatas autors iepazīstina lasītājus ar politiskajiem procesiem, kas caurvij noteiktu ideoloģiju strāvojumu izplatīšanos sadalot Latvijas valsts teritoriju noteiktās ietekmes zonās, kuras kā uzticami sargsuņi uzrauga tā dēvētās valdošās elites. Zeltīts tās iedala 4 īpaši atzīmējamās politikās elitēs: 1) Postkomunistiskā elite; 2) Prokremliskā elite; 3) Nacionālkonservatīvā elite; 4) Liberālā elite. Grāmatas autors piedāvā arī taktiku, cīņā pret Latvijas sadalīšanu elites interesēs izmantojot tautu savu iegribu apmierināšanā, Raivis Zeltīts raksta: „Nepieciešama jauna vērtību sistēma un jauna kopība, pārvarot pretrunas Latvijas iedzīvotāju starpā un izbeidzot ceturtdaļgadsimta atsvešinātības un savstarpējas neiecietības periodu. Nevis “pareizie” un “nepareizie” latvieši, bet gan Latvija un pārējie. Līdzīgi kā, piemēram, hokeja izlasē treneris ar savu darbu katra spēlētāja individuālās īpašības pakārto kopīgajam mērķim, tā katra Latvijas iedzīvotāja un katras iedzīvotāju grupas īpašības tiktu iekļautas idejā: Latvija kā viena komanda ar vienu ideālu un vienu mērķi – nacionālu valsti! Mūsu visu kopīgo un katra atsevišķo interešu aizsardzību, kuru neviens cits mūsu vietā neveiks.”

Izsijājot iekšpolitikas procesus caur ideoloģisko sietu grāmatas autors pieskaras arī šodienas ārpolitikas globālajiem jautājumiem, proti, ārējiem apdraudējumiem. Tie ir globālie pretvalstiskie spēki. Rodas jautājums, ja mums grūti apvaldīt vietējās elites, tad kā pret stāvēt rijīgajiem pretvalstiskajiem globālajiem spēkiem, arī uz to autoram ir atbilde grāmatā lasām: “Mums jāstāv stingri uz saviem pamatiem un jānovelk līnija, kuru nedrīkst pārkāpt neviens. Masu imigrācija būtu viens no šādiem jautājumiem, jo nācija var atkopties no teju visa, taču ne no fiziskas sevis aizvietošanas. Mums ir jābūt laipniem, bet vispirms – pret savējiem. Mums ir jābūt atvērtiem, bet vispirms – pastāv likums un kārtība. Tas, kurš to nesaprot, nav piemērots politiķa amatam, un viņam agrāk vai vēlāk būs jā- atkāpjas! Visbeidzot, pretvalstisko spēku agresija nav to spēka pazīme, bet gan vājuma izpausme – šīs lietas nevajadzētu jaukt. Visas Latvijas grūtības ir pārvaramas, taču pretvalstisko spē­ku grūtības ir radušās no kļūdainiem pamatpieņēmumiem to uzskatu sistēmās un var beigties tikai ar šo spēku sagrāvi.”

Jauno nacionālismu grāmatas autors iedala apakšvirsrakstos, piemēram: Pozitīvā brīvība; Nacionāla valsts un personības loma; Identitāte; Demokrātija; Jauns ideāls un kultūra; Patiesais konservatīvisms;

Taču pāri visam grāmatas autors smalki apraksta nozīmīgās latviešu nācijai garīgās vērtības, kā autors apakšvirsrakstos raksta: “Garīgais ir pārāks par materiālo” un “Garīgā cīņa”.