LETA

Organizācija “Providus” aktīvi ķērusies pie projekta, kas, pašas organizācijas vārdiem izsakoties, paredz “paplašināt izpratni par migrācijas procesiem” un “mainīt viedokli par jaunatbraucējiem Latvijas sabiedrībā”. Dažādi imigrācijas un beztautu pasaules reklamēšanas projekti nav nekas jauns. Taču šoreiz pasākuma neslēpts mērķis ir iekļūšana skolās, lai propaganda sasniegtu visvieglāk ietekmējamo sabiedrības daļu – bērnus.

Kā “Providus” ieceres sadarbības partneris minēts valsts izglītības satura centrs – izglītības ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kas atbild par jaunā mācību satura izveidi. Tas nozīmē, ka šīs kampaņas nonākšana pie bērniem skolās nav tikai “Providus” neveselīgas fantāzijas, bet ļoti liela iespējamība.

Pietiek palasīt Providus mājaslapu, lai saprastu, ka viņu izpratnē Latvijas sabiedrības noraidošā attieksme pret jaunu imigrāciju ir kaut kas asi nosodāms un pārveidojams. Latvijai, kas pagājušajā gadsimtā jau pieredzējusi tādus imigrācijas plūdus, kā neviena cita Eiropas valsts, jaunas imigrācijas nepieļaušana ir vienkārši valstiskas pastāvēšanas jautājums. Mazākums nevar integrēt vairākumu. Turklāt tādu sveša dzīvesveida, valodas un vērtību vairākumu, kam nav ne mazāko interešu iekļauties Latvijas kultūrtelpā. Latvijai tas nozīmētu pakāpenisku valstiskā satura zaudēšanu.

Tām politiskajām grupām, kas ar imigrācijas propagandu atklāti centušās iemantot vēlētāju simpātijas, pilsoņi nepārprotami ir parādījuši durvis. Taču viņi ir gatavi iekāpt pa logiem. Tiem logiem, aiz kuriem atrodas mūsu bērnu skolas soli. Projekts izskatās vērienīgs – tas paredz videomateriālus un citus “mācību līdzekļus”, izmaiņas skolu programmās, speciālu apmācību skolotājiem…, un man nav ne mazāko šaubu, ka organizatoru vēlme ir šajā it kā “izglītošanas procesā” propagandēt sabiedrības vairākuma izbrāķētas idejas.

Jau rīt oficiāli ar iesniegumu vērsīšos pie valsts izglītības satura centra un izglītības ministra, prasot skaidrojumu un pārliecinošus argumentus, ka kosmopolītiski politiskā propaganda skolās netiks pieļauta. Lūgums, ar šo informāciju dalīties un, ja iespējams, arī uzrunāt sev pazīstamos politiķus. Priekšvēlēšanu laikā sabiedrības interese un aktivitāte var izrādīties reāls darbarīks, izravējot saknē t.s. “pasaules pilsoņu” grābstīšanos gar skolas somām.

Foto: pixabay.com

Kā tagad būs? Atbildi, iespējams, zina vai nojauš pavisam nedaudz cilvēku uz šīs planētas. Tieši tas, manuprāt, vismaz Latvijas iedzīvotāju vidū ir bijis un ir lielākais bažu avots saistībā ar Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā. Neskaidrība,-ziņo spekts.com/aprinkis.lv

Raivis Dzintars. Foto: Ēriks Ēriksons

Sestdien, 12.decembrī, 11:00 Bauskas Kultūras centrā norisinājās ikgadējais Nacionālās apvienības kongress, lai pārvēlētu partijas izpildinstitūcijas, diskutētu par partijas darbu pašvaldībās un Saeimā, kā arī apspriestu politiskās aktualitātes,-ziņo spektrs.com

Nacionālās Apvienības kongress Bauskā pulcējis 243 delegātus. Kopumā bija 229 derīgas vēlēšanu zīmes. Par nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājiem  kongresā tika pārvēlēti Raivis Dzintars un Gaidis Bērziņš, kuri arī līdz šim ieņēma šos amatus. Līdzpriekšsēdētājus atbalstīja 223 cilvēki, bet 6 cilvēki bija pret.

Kongresā valdē ievēlētie: Eiroparlamentārietis Roberts Zīle, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks, Ogres vicemērs Egils Helmanis, kultūras ministre Dace Melbārde, partijas ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts un Rīgas domes deputāte Ieva Holma.

Saeimas frakcijas izvirzītie pārstāvji: Ināra Mūrniece, Inese Laizāne, Edvīns Šnore, Rihards Kols, Jānis Dombrava un Imants Parādnieks.

Raivis Dzintars: Valdības krīze saistīta ar valdošās partijas sacelšanos pret savu premjeru

Foto: Ēriks Ēriksons

Šis ir laiks, kad aktīvā fāzē atgriezusies lielvalstu cīņa par ietekmi pasaulē. No vienas puses, Krievijas centieni atgūt impērijas aprises un revanšēties par PSRS ģeopolitisko zaudējumu pagājušajā gadsimtā, no otras puses, Islāma valsts un globālais terorisms, kas aizņem arvien lielāku laukumu Rietumu pasaules uzmanības telpā.
Eiropai šis laiks iezīmējas ar nekontrolēta mēroga imigrācijas krīzi, kam joprojām nav atrasti efektīvi risinājumi. Pašreizējā Eiropas mazspēja krīzes pārvarēšanā rada priekšnosacījumus konservatīvāku un nacionālāku politisko spēku izredzēm vēlēšanās. Latvijai tas nozīmē gan iespējas, jo tas vērtību ziņā var padarīt Eiropu pievilcīgāku arī Latvijas iedzīvotāju vairumam, gan nozīmīgus riskus, jo starp šīm partijām atrodami arī Krievijai ļoti lojāli politiķi.

Tikmēr Latvija ārēju apdraudējumu rezultātā spiesta aizvien lielāku vērību, tai skaitā finansiālu, pievērst drošības vajadzībām, kas vienlaikus ierobežo iespējas īstenot citus sociālekonomiskus pasākumus iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai. No vienas puses, drošība tiek stiprināta, no otras – paveras iespējas valsti apdraudēt citos ceļos – ar propagandas palīdzību, ar neticības sēšanu Latvijas valstij un tās varai.

Savukārt valdības krīze iezīmējas ar politikā reti sastopamu situāciju – valdošās partijas sacelšanos pašiem pret savu premjeru, galvenokārt nolūkos pārdalīt amatus. Šis cīniņš valdošās partijas ietveros notiek, nerēķinoties ar pārējo valdības dalībnieku viedokli.

Grūtības un izaicinājumi caurauž teju jebkuru varas līmeni. Turklāt minētās problēmas nepastāv atsevišķi un atrauti. Tās ir savstarpēji cieši saistītas un mijiedarbojas. Krievija vēlas sevi redzēt kā atdzimušu pasaules lielvaru, kas gūst ilgi loloto ģeopolitisko uzvaru pār Amerikas Savienotajām Valstīm un tām lojālo Rietumu pasauli. Eiropas pamatu grīļošanās imigrācijas krīzes priekšā un terorisms kā eļļa Rietumu politisko pretrunu ugunī ir, ja ne Krievijas aktīvi veicināti pasākumi, tad pavisam noteikti tās interesēs.

Atšķirībā no Ukrainas Eiropas Savienībā ir būtiskas grūtības īstenot t.s. “zaļo cilvēciņu” scenāriju. Taču šeit pāri jūras un sauszemes robežām nāk cita veida cilvēciņi, pret kuriem nav iespēju piemērot 5. panta aizsardzību, bet postošas sekas tie atstāj. Vērtību un interešu ziņā sašķelta Eiropa ar būtisku un viltīgu Krievijas informatīvās telpas klātbūtni… Tas nav mūsu interesēs, bet tas notiek.

Tautas un varas atsvešinātība un pat skaidrs pretnostatījums ir būtiskākais Krievijas ģeopolitisko centienu instruments, kas Latvijā diemžēl efektīvi darbojas jau šobrīd. Tam ir daudzi cēloņi. Pirmkārt, jau pieminētie starptautiskie apstākļi – imigrācijas krīze komplektā ar terorisma draudiem grauj arī Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas idejai. Otrkārt, drošības vajadzību izdevumi ar jūtamām negatīvām sekām citos sektoros. Treškārt, sīku un haotisku interešu dominēšana Latvijas politikas procesā. Ceturtkārt, nespēja resursu ziņā un mērķtiecībā sacensties ar pretinieku informatīvā kara laukā.

Godātie kolēģi! Atļaušos apgalvot, ka ideoloģisku partiju nozīme šādos brīžos būtiski pieaug. Lai pamatotu šo tēzi, ir vērts saprast, ko nozīmē vārdu salikums “ideoloģiska partija”.

Ideoloģija ir uzskatu sistēma, kas balstās uz ļoti skaidri definētām vērtībām. Sistēma ir sastāvdaļu kopums, kas darbojas saskaņoti atbilstoši galvenajiem uzstādījumiem. Jo neskaidrākas un izplūdušākas ir vērtības, jo sliktāk strādā sistēma. Ideoloģiska partija ir tāda partija, kuras biedriem un atbalstītājiem ir ļoti skaidri vērtību orientieri. Un tas kļūst sevišķi svarīgi sarežģītos un šķietami haotiskos brīžos. Vērtības ir atskaites punkts, pēc kā var mērīt jebkuras darbības lietderību.

Tas nebūt nenozīmē, ka ideoloģiskā partijā visi domā vienādi un visiem ir vienāds priekšstats par pareiziem lēmumiem. Tā nebūtu partija, tā būtu mašīna. Partija ir domājošu personību organizācija. Jebkura diskusija par to, kā sarežģītos apstākļos pareizi rīkoties atbilstoši mūsu vienotajām vērtībām, ir degviela, kas palīdz tikt uz priekšu. Nolemtība un viens vienīgs pareizais viedoklis nogalina iniciatīvu un atņem motivāciju domāt pašam un pašam kļūt par atbildīgu līderi savā vietā un savā laikā.

Es gribu aicināt mūs visus to ievērot. To, kurš ir vai nav mūsējais, nenosaka simtprocentīga piekrišana katrā situācijā, bet balstīšanās uz vienām un tām pašām vērtībām. Jā, tas nenovērš risku kādreiz izdarīt taktiski nepareizu izvēli, bet šāds risks tik un tā pastāv vienmēr. Jautājums ir tikai par to, vai ir visiem skaidri galvenie atskaites punkti. Mums tālu nav jāmeklē, lai redzētu, pie kādām sekām noved šķelšanās sīku domstarpību dēļ. Mūsu koalīcijas partneris mums rāda priekšā, kā darīt nevajag, un par to mums viņam ir jāsaka paldies. Mūsu, Nacionālās apvienības, saliedētības un spēka pamatā ir spēja pieņemt sīkas atšķirības mūsu vidū un pilnīga skaidrība par galvenajām vērtībām.

Protams, jāsargās ir arī no otra grāvja. Ir bīstami, ja viedokļu dažādība taktiskos jautājumos neļauj pieņemt vienotu lēmumu. Organizācijas būtība ir spēja darboties kā vienam veselumam. Neskatoties uz to, ka iekšēji atšķiramies. Kolēģi, mums ir jāapzinās, ka, jo ilgāk mēs būsim politikā un jo vairāk partijai būs uzticēta vara, jo biežāk būs brīži, kad katram no mums kaut kur var parādīties cits viedoklis, nekā partija ir rīkojusies kopumā.

Tas ir jāpieņem. Tā tas vienkārši ir, un citādi nevar būt. Ja mēs to neprastu pieņemt, tad ar to vājinātu savu organizāciju. Organizācijas lēmums un mūsu katra viedoklis atsevišķā situācijā nebūs vienmēr viens un tas pats. Un tomēr šis mūsu katra viedoklis gala beigās ietekmē un rada šo lēmumu. Katrs no mums pat ar vismazāko aktivitāti kaut kādā līmenī ietekmē to, kāda būs mūsu partija un kādi būs tās lēmumi. Mēs katrs esam daļa no mūsu organizācijas. Svarīga daļa.

Nacionālā apvienība ir strādājusi valdībā, kuras vairākums reizēm lēmis pretēji mūsu apvienības viedoklim. Mēs esam balsojuši par smagu budžetu, kas tapis grūtos kompromisos, un nebūt ne viss, kas budžetā paredzēts, mums šķiet simpātisks un labs. Un tomēr, piedaloties šajā procesā, esmu pārliecinājies, ka mūsu politiķi, mūsu ministri, deputāti un citi partijas pārstāvji kā atskaites punktu vienmēr paturējuši mūsu vērtības. Diskusijas par lēmumu pareizību vienmēr bijušas pakļautas šim atskaites punktam.

Kamēr citiem bija svarīgas amatpersonu algas, Nacionālai apvienībai svarīga bija bērnudārzu pieejamība un atbalsts ģimenēm. Kamēr citiem svarīga bija laba izskatīšanās Angelas Merkeles priekšā, Nacionālai apvienībai svarīga bija latviska vide, mūsu dzīvesveids un valoda. Kongresa delegātiem mapītēs ir garš saraksts ar daudzām lielākām un mazākām uzvarām, kas katra atsevišķi bieži vien var nešķist izšķiroša, bet kopumā tā veido virzienu, ko pārstāv Nacionālā apvienība. Līdzās mūsu ministru un deputātu panāktajam varētu veidot sarakstu ar to mūsu vērtībām neatbilstošo, kas nav noticis, pateicoties mūsu aktīvai klātbūtnei Latvijas politikā.

Dārgie draugi un domubiedri! Mūsu apvienības vērtības ir latviešu tauta, tās valoda, kultūra un valsts, mūsu vērtība ir ģimenes ar bērniem, kuras nodrošina tautas turpināšanos. Mūsu vērtības ir Dievs, tauta un ģimene kā latviešu kultūras avots un pamats. Skanēs savādi, bet es lepojos, ka tas Nacionālās apvienības kongresā skan pat līdz garlaicīgumam prognozējami. Jā, mēs nekad neesam pārsteiguši un nepārsteigsim ar vērtību maiņu. Tas ir paredzami un stabili, stingri un uz visiem laikiem. Mēs sargājam nevis to, kas ir īslaicīgs un gaistošs, bet gan to, kas ir cauri paaudzēm izcīnīts un laika pārbaudīts.

Mēs panācām to, ka šīs vērtības tagad ir iekaltas Latvijas Satversmē. Mēs panāksim to, ka šīs vērtības ir skaidri definētas kā mūsu izglītības sistēmas vadmotīvs. Un mēs darīsim visu no mums atkarīgo, lai šīs vērtības aizsargāt būtu motivēti arī plašsaziņas līdzekļi, nevalstiskās organizācijas, drošības iestādes un valsts vara.

Es pieļauju, ka kādam varētu šķist aktuālāk diskutēt par jaunās valdības veidošanas principiem, bet filozofisku apceri par vērtību tēmu atstāt citiem – mierīgākiem laikiem. Patiesībā šīs lietas nevar atdalīt. Ja latviska Latvija ir vērtība, tad svarīga ir cilvēku piederības sajūta Latvijai kā neatkarīgai valstij ar pašu atzītu valsts varu. Apzinoties, ka šo piederības sajūtu mēģina mērķtiecīgi graut no ārpuses, mums iespēju robežās jāpieņem tādi lēmumi, kas vēl vairāk neatsvešinātu tautu no valsts varas. Tas jāatceras, arī lemjot par nākamās valdības vadītāju.

Domājot par būtiskiem uzdevumiem jaunās valdības ietvaros, jāapzinās – valsts ir iekārojams resurss. Īpaši Latvija, kas atrodas divu pasauļu sadursmes punktā. Mūsu valstij šodien uzbrūk, to darot nevis ar ieročiem, bet citu, bieži vien pat iedarbīgāku līdzekli – ar informāciju. Šī cīņa savos pamatos ir ļoti vienkārša. Pretinieka uzdevums ir mazināt Latvijas iedzīvotāju valstsgribu, mūsu uzdevums – to stiprināt. Pretinieka uzdevums ir vājināt Latvijas piederības sajūtu Rietumu pasaulei, mūsu uzdevums – to stiprināt par spīti Rietumu kļūdām un vājībām. Pretinieka uzdevums – likt mums izšķīst īstermiņa likstās, mūsu uzdevums – motivēt cilvēkus domāt ilgtermiņā.

No šī viedokļa gribētu izcelt trīs būtiskas prioritātes Nacionālās apvienības darbībai.

Latvijas simtgade. Tie nav tikai svētku pasākumi. Tas ir notikumus, kas dod īpašas iespējas aktualizēt valstiskuma dimensiju cilvēku apziņā. Tā ir iespēja dot otro elpu mūsu gribai pēc savas tautas pašnoteikšanās. Šis notikums ir lielisks vadmotīvs gan jaunu patriotisku kino darbu uzņemšanai, sabiedriskajam pasūtījumam medijiem un dažādu sabiedrības pašiniciatīvu atbalstīšanai.

Izdarīt no mums atkarīgo, lai Latviju sasniegtu iespējami mazāks imigrantu skaits un uzturētos šeit iespējami īsāku laiku. Pie pašreizējā latviešu īpatsvara Latvijā jauna imigrācija ir ne tikai pretrunā ar latviskas Latvijas ideju, bet arī vairo iedzīvotāju negatīvo attieksmi pret Rietumiem. Jāatzīst, ka procesi ne vienmēr ir atkarīgi no Latvijas un vēl jo vairāk ne no mūsu apvienības. Tomēr jāizmanto tie rīki, kas ir mūsu rīcībā: sabiedriskais līgums ar bēgļiem, mazāki pabalsti, bēgļu informēšana par situāciju Latvijā un iespējām citās valstīs, kā arī daudzi citi pasākumi.

Cilvēkiem jāliek sajust, ka valsts soli pa solim turpina spert mērķtiecīgus soļus, atbalstot ģimenes ar bērniem. 2014. gads bija pirmais kopš atmodas laikiem, kad latvieši piedzima vairāk, nekā nomira. Tam var būt vairāki apstākļi, bet tomēr zīmīgi, ka tas pirmo reizi noticis tieši tad, kad valdība piekrita tā sauktajam Nacionālās apvienības “demogrāfijas ultimātam”.

Simtgade, mazāk imigrantu un vairāk atbalsta ģimenēm ar bērniem. Trīs svarīgas lietas, kas nozīmē, ka būs arī citas prioritātes un svarīgi darbi, bet šīs trīs es aicinātu pieņemt kā būtisku mūsu apvienības kopēju vadmotīvu katrai nodaļai, katrai amatpersonai un katram biedram.

Dārgie draugi un domubiedri!

Es gribu pateikt paldies katram no jums, kas ir darījuši savu darbu savā vietā, lai mūsu organizācija būtu stipra un augoša. Mēs joprojām savu darbu veicam ar krietni mazāku līdzekļu daudzumu, nekā mūsu konkurenti, un tas ir iespējams, tikai pateicoties jūsu ieguldījumam un jūsu uzticībai. Kura vēl partija Latvijā nelabvēlīgos laika apstākļos var sapulcēt ap 15 000 cilvēku, pārsvarā jauniešus, lāpu gājienā zem Latvijas karogiem. Tas ir pasākums, kas top ārpus parlamenta darba, bet ir viena lieliska liecība tam, kā strādā mūsu biedri. Mūsu biedri strādā idejai, kurai viņi tic. Organizācija ar šādiem biedriem var piedzīvot veiksmes un neveiksmes, bet tā ir neuzvarama ilgtermiņā.

Man ir regulāri tā iespēja un gods piedalīties latviešu leģionāru un nacionālo partizānu saietos. Saņemot biedru sveicienus, sirmie vīri un sievas teic vārdus “Gods kalpot Latvijai”. Tas, kā viņi pasaka šos vārdus, kāds iekšējs spēks un strāvojums nāk līdzi šiem vārdiem, neskatoties uz gadu nastu un rūgto pieredzi… Tu dzirdi un saproti, ka to saka uzvarētāji. Jautājums ir tikai, cik ilgs laiks paies. Bet viņu taisnība uzvarēs.

Draugi un domubiedri! Ir tikai jautājums, cik ilgs laiks paies. Mēs uzvarēsim. Un uzvarēs tāda Latvija, kādu to vēlamies atstāt saviem bērniem!

Pasākuma dalībnieku vidū bija vairāki “NA” pārstāvji, tostarop arī Saeimas deputāti Imants Parādnieks, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dombrava, Kārlis Krēsliņš un Rihards Kols, kurš dēļ savas nostājas bēgļu jautājumā zaudējis ministru prezidentes parlamentārā sekretāra amatu. Protestu atbalstīja arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, Rīgas Politiski represēto biedrība, Latvijas Ordeņu brālība, vīru kopa “Vilki”, folkloras kopa “Vilkači” un citas organizācijas.

Cilvēkiem rokās bija dažādi plakāti, uz kuriem teikts: “Nē! Balto tautu genocīdam”, “Baltiju baltiešiem, Eiropu – eiropiešiem, Āfriku – afrikāņiem”, “SOS! Glābiet Latvijas pensionārus un bērnus”, uz citiem plakātiem protestanti prasīja – “Cik imigrantu izmitinās savās mājās Straujuma?”, “Uzņemšana nav risinājums, bet eskalācija!”, “Nē latviešu tautas genocīdam!”, “Pieprasām referendumu par nelegālo imigrantu uzņemšanu”,”Stop islam”, „Lēmums par bēgļu uzņemšanu ir jāpieņem referendumā”, „250 bēgļi – tas ir tikai sākums” un citi.
Protestētājiem rokās bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī citu valstu karogi. Pasākumā piedalās arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, kurus sveic ar skaļiem aplausiem.

Pasākuma galvenā organizatora Biedrības “Tēvijas sargs” vārdā Jānis Sils: “Pirmkārt, ņemot vērā padomju laikā iebraukušos imigrantus, Latvijā jau tagad pamatnācijas īpatsvars ir zemākais Eiropā.
Otrkārt, plānots uzņemt cilvēkus ar radikāli citu mentalitāti, kultūru un reliģisko piederību. Rietumeiropas pieredze parāda, ka viņi neintegrējas, bet veido pamatnācijai naidīgas, graujošas kopienas. Turklāt nav iespējams izkontrolēt, kas ir šie cilvēki, vai viņu vidū nav ar terorismu vai organizēto noziedzību saistīti cilvēki.
Treškārt, statistika apliecina, ka imigrācijas rezultātā kāpj noziedzības līmenis. Piemēram, Itālijā imigranti ir 7% no iedzīvotāju kopskaita, bet veic 40% izvarošanas noziegumu. Norvēģijā, Oslo, visi 100% izvarošanas noziegumu ir uz imigrantu rēķina.”

Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars: „Lēmums par bēgļu uzņemšanu Latvijā nav pietiekami izdiskutēts. Pareizāks variants būtu bēgļiem atrast vietu, piemēram, Papua-Jaungvinejā, kur šos cilvēkus pārbaudītu, vai viņi ir bēgļi vai nē.”

Viktors Birze: „Vienalga kā to nosauc „kvotas” vai „brīvprātība”. Protams, „brīvprātība” skan labāk. Latvieši to jau zina, kopš 1940. gadā „brīvprātīgi” pievienojāmies Padomju Savienībai. Vai var ticēt valdībai, ka 250 imigrantu uzņemšana ir vienreizējs pasākums?”

Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava: „Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus. Tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to cik uzņemt, nevis vai valsts var uzņemt. Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus.”

Nacionālās apvienības deputāts Aleksandrs Kiršteins: “Latvija tikai pēdējos mēnešos jau ir uzņēmusi vairākus simtus nelegālo imigrantu no visas pasaules, kuru prasības par patvērumu tiek izskatītas. Nelegālo bēgļu centrs Daugavpilī ir pārpildīds, tos izvieto pat policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Tas viss notiek papildus tiem 300 000 neintegrētiem imigrantiem no PSRS, kurus mums jau vienreiz uzspieda Rietumvalstis.”

Pikets ilga stundu un noslēdzās plānotajā laikā – plkst.19, taču piketa viens no organizātoriem piedāvāja noslēgt pasākumu ar gājienu pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas valsts himnu.

Pikets kopumā norisinājās mierīgi.

Brīžam rodas iespaids, ka līdzīgi kā prezidenta vēlēšanu gadījumā, tā arī bēgļu jautājumā Reģiona Apvienības galvenais uzdevums ir pievērst sev uzmanību un krāt politiskos punktus, nevis strādāt pie labvēlīgākā mērķa sasniegšanas. Piedāvājums par ārkārtas sēdes sasaukšanu pie Nacionālās Apvienības nonāca nejauši, turklāt dienu pirms plānotās sēdes. Dokumentā iekļautais Saeimas lēmuma projekts neparedzēja nostāju pret bēgļu uzņemšanu, bet tikai informācijas pieprasīšanu. Neskatoties uz to, Nacionālā Apvienība kuplā skaitā parakstīja iesniegumu, pirmajam parakstītājam Rihardam Kolam, par to ziedojot savu parlamentārā sekretāra amatu. Vienlaikus sagatavojām priekšlikumus, kas paredz Saeimas nostāju bēgļu jautājumā pēc būtības. Reģionāļu ecēšanās par kvoruma trūkumu Saeimā ir liekulība, jo tieši viņu neorganizētības dēļ daudzi par šādu ārkārtas sēdi uzzināja iepriekšējā vakarā. Ja svarīgs būtu rezultāts, rīcība būtu saskaņota un efektīva.

Ko dara Nacionālā Apvienība?

1) Gatavojam iesniegumu Satversmes tiesai, lai bēgļu uzņemšanas procesa uzsākšanu bez parlementa atbalsta atzītu par prettiesisku.

2) Esam sagatavojuši papildinājumus Saeimas lēmuma projektam, kas paredz pieprasīt Latvijai īpašo stāvokli bēgļu jautājumā un atteikties no bēgļu uzņemšanas.

Lai bēgļu jautājumā tiešām panāktu rezultātu, jebkurā gadījumuā nepieciešama to partiju koordinēta sadarbība, kas vismaz vārdos iestājas pret bēgļu kvotām. (vienalga nosauktām par brīvprātīgām vai nē.) Jaindividuālā punktu krāšana būs svarīgāka, tad rezultāta nebūs.

Tieši tāpat kā nebija prezidenta vēlēšanās. Nu kāda jēga bija izvirzīt Bondaru, kuram nebija nekādu iespēju iegūt vairāk par 7 balsīm un pat pēc viņa izkrišanas balsot pret visiem kandidātiem? Ja jēga bija, tad tikai zīmēšanās un nekas vairāk.

Raivis Dzintars, Nacionālā Apvienība, foto: LETA

Raksta autors: Raivis Dzintars, politiķis

Drīzumā plānots homoseksuālistu “praids” un gandrīz jau komplektā gaidāmi  protestētāju jeb “no-praidistu” mītiņi. Neatbalstu nevienu no šīm grupām. Tie, kas dodas “praidā”, aicina lepoties ar to, kam neredzu nekādu lepošanās iemeslu. Savukārt tie, kas gar malām mētā olas, kliedz un vicina plakātus ar pornogrāfiskiem zīmējumiem, manuprāt, ne tikai pievērš pirmajiem lielāku uzmanību, bet pat daļu sabiedrības noskaņo par labu “praidistiem”. Abas puses rīkojas it kā cēlu mērķu vārdā, bet sausais atlikums ir ar mīnus zīmi.

Būtu labi, ja cilvēku guļamistabas dzīve paliktu tikai viņu guļamistabā. No cilvēcīgā viedokļa ir iespējams saprast, ka seksuālo orientāciju diez vai kāds izvēlas apzināti un atsevišķiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem var rasties vēlme sabiedrības domāšanu pārveidot tā, lai nodrošinātu savam dzīvesveidam maksimāli komfortablu vidi. To var saprast, un domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa to arī saprot. Tas, ko gan daudzi nav gatavi pieņemt, ka zūd samērīgums starp šo atsevišķo grupu komfortu un sabiedrības kopējām interesēm.

Var, protams, strīdēties, kas ir sabiedrības kopējās intereses. Es teiktu, pirmkārt, izdzīvot un turpināties. Sabiedrības jeb mūsu gadījumā tautas turpināšanos izšķirīgi ietekmē valdošā vērtību sistēma un kolektīvie ideāli. Sabiedrībā, kurā ģimene ar bērniem nav pacelta uz visaugstākā pjedestāla, politiķu vairākums tikai spriedelē par demogrāfiju kā prioritāti, bet faktiski politiku orientē uz īstermiņa populāra pieprasījuma apmierināšanu.

Vīram un sievai dzīvot kopā, laist pasaulē bērnus un audzināt viņus bieži vien nozīmē atteikties no daudziem sociāliem labumiem – karjeras, izklaidēm, lielākas algas un pensijas, lielā ziņā – brīvības. Tā ir rīcība, kas prasa lielu atteikšanos, bez kuras nav iztēlojama, piemēram, latviešu kā nācijas turpināšanās. Lielākais atalgojums ģimenēm ir gandarījums un apziņa, ka šī rīcība ir pareiza. Tā ir rīcība, kas dot objektīvu pamatu justies lepnam.

Sabiedrība tiecas uz to, kas nerakstītā līmenī tiek definēts par sasniegumu galvenajiem kritērijiem. Ja par sasniegumiem liecina lielāka alga un lepnāka mašīna, tad tieši uz to arī cilvēki tieksies. Ja gribam kā latvieši pastāvēt un ja gribam savu valsti, tad mums svarīgi, lai nerakstītais kritērijs, uz ko  tiekties, būtu ģimenes ar bērniem, kur tēvs un māte sniedz savu darbu bērna vispusīgā audzināšanā. Tas nenozīmē, ka visiem tagad būs daudzbērnu ģimenes un vīri no sievām vairs nešķirsies. Protams, ka ne. Bet būs vadmotīvs, uz ko tiekties, un gandarījums tiem, kas šo nebūt ne vieglo ceļu izvēlēsies.

“Praidistu” filozofija faktiski dod vēstījumu, ka turpmāk par lepnumu attiecību un ģimenes jomā uzskatāms jebkas.  Daļa seksuālo minoritāšu pārstāvju gadsimtos pārbaudīto vērtību sistēmu labprāt izjauktu, jo tajā saskata draudus savai drošībai vai vismaz komfortablām attiecībām ar pārējo sabiedrību. Agresīvi un savās izpausmēs nekulturāli “no-praidisti” šo draudu sajūtu tikai pastiprina un liek neitrāliem cilvēkiem līdzjūtīgi nostāties “praidistu” pusē.

Pat ja tas netiek skaļi pateikts, uzskats, ka ģimene ar bērniem ir augstākais etalons, ir pretrunā ar “praidistu” filozofiju. Viņu ideja ir “es esmu, un ar to ir pietiekoši, lai lepotos”. Citiem vārdiem – lepoties var par jebko. Soli pa solim šī pieeja pārtop absurdā – cilvēki, kas ģimeni vēlas pasniegt kā augstāko vērtību, tiek iztēloti kā neiecietīgi un nedemokrātiski. Bet kā gan ar iecietību pret mūsu vēlmi pastāvēt un turpināties? Un kas tā par demokrātiju jeb tautas varu, ja tā ir pretrunā ar pašas tautas turpināšanās ceļu?

Ne visi homoseksuālisti ir “praidisti”. Indivīds vienmēr līdzsvaro savas egoistiskās intereses ar sabiedrības kopējām interesēm. Es pat gribētu ticēt, ka “praidisti” pārstāv homoseksuālistu mazākumu. Cilvēkam allaž ir jālīdzsvaro savas personīgās intereses un sabiedrības vajadzības. Man nav ne mazāko aizspriedumu pret homoseksuālistiem, kam dzīve nav izdalījusi tās kārtis, kuras tie varbūt dziļi sirdī vēlētos, bet tas nemazina viņu atbildību un iecietību pret sabiedrību kopumā. Bet, ja runājam par “praidistiem”, par centieniem homoseksuālas attiecības pielīdzināt laulībai, propagandēt homoseksuālismu skolās un līdzīgām izpausmēm, gluži vienkārši ir jāsaprot šīs kustības motīvi un jānovelk robeža, aiz kuras arī mēs varam demokrātiski pateikt: “Tālāk nē!”.

Ko darīt?

“Praidi” ir nekaitīgi sabiedrībā, kurā ģimenes vērtības ir uz augstākā pjedestāla. Atbalsti ģimenes, cel godā tēvus, mātes un bērnus! Dalies ar ideju aktīvāk un prasmīgāk, nekā to dara visu vērtību noniecinātāji!

Ignorē “praidus”! Ja Tev pieder mediji, nerādi to vai rādi iespējami mazāk! Lai tā paliek noslēgta sistēma, kurā enerģija cirkulē tikai iekšēji.

Izproti “praidistu” stratēģiskos mērķus un saglabā uzticību tradicionālām vērtībām! Homoseksuālu attiecību pielīdzināšana laulībai, bērnu adopcija, propaganda skolās… Šajos jautājumos no savām politiskajām partijām jāprasa noteiktība un tam par labu jāveido sabiedriskā doma.

Esi kulturāls un cilvēcīgs! Agresija un rupjība neapturēs “praidu”. Tā tikai mobilizēs lielākam izaicinājumam, piesaistīs lielākus atbalstītājus, tai skaitā finansiālus, un piesaistīs savai pusei līdzjūtīgos, kas pirms tam bija neitrāli.

Vienmēr atceries un uzsver, ka “praidisti” nav tas pats, kas homoseksuālisti kopumā! Cilvēks, kurš vēršas pret līdzcilvēku tikai seksuālās orientācijas dēļ, patiesībā baro “praidus” un attaisno to pastāvēšanu.

Un visbeidzot. Atceries, ka “praidi” un to pavadošā ideoloģija ir problēma (ilgtermiņā – svarīga), kas prasa situācijas izpratni un pareizu rīcību, bet tā arī nav Latvijas akūtākā problēma numur viens. Vismaz šobrīd noteikti ne. Latvijas pastāvēšanai galvenais izaicinājums ir pavisam citur. Domāju, ka zini, kur…

V. Krustiņš: – Premjers Valdis Dombrovskis atkāpjoties sacīja, ka vajadzīga valdība, kurai ir “skaidrs Saeimas vairākuma atbalsts un kura ar jaunu uzticības mandātu spēs risināt valstī esošās problēmas”. Tomēr tagad redzam, ka jauno valdību mēģina taisīt no “veciem produktiem”. Vai politiskie apstākļi pēc Dombrovska demisijas ir mainījušies? Un kā tas attiecas uz Nacionālo apvienību?

R. Dzintars: – Viens no jaunumiem, kas izskanēja tūlīt pēc Dombrov-ska atkāpšanās – koalīcijas paplašināšana ar Zaļo un zemnieku savienību, pamatojot, ka tā valdībai būs vieglāk pieņemt lēmumus un nevajadzēs uztraukties, ka kāds no koalīcijas partneriem varētu “iespītēties”. Acīmredzot tas ir tēmēts uz Nacionālo apvienību. Man gan labticīgi gribas domāt, ka Ministru prezidenta demisijas iemesls bija atbildības uzņemšanās par Zolitūdes traģēdiju, nevis valdības pārkārtošanas manevri. Diemžēl pats Dombrov-skis ar saviem izteikumiem rada šīs neskaidrības. Ja runā par ZZS iesaistīšanu valdībā, katrai situācijai ir plusi un mīnusi. Tīri proporcionāli tas nozīmē, ka NA ietekme valdībā kļūst mazāka, taču tas varētu būt tālredzīgs solis, domājot par 12. Saeimas vēlēšanām. ZZS rīcība pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām ir liela jautājuma zīme, un es esmu gatavs derēt, ka viņi neteiks kategorisku “nē” koalīcijai ar “Saskaņas centru”. Tāpēc, protams, labāk, ja mēs jau tagad ieskicējam pēcvēlēšanu valdības modeli.

G. Bērziņš: – Ja runā par līdzšinējiem strīdiem koalīcijā, domāju, ka premjers varēja rast risinājumu, ja viņš to būtu ļoti gribējis, un tāpēc nebija jāatkāpjas.

R. Dzintars: – Ja “Vienotība” ar “stabilitāti” saprot to, ka NA turpmāk valdībā būs klusa un nemanāma, neiestāsies par saviem vēlētājiem būtiskiem principiem, tad to mēs nevaram solīt.

M. Antonevičs: – Kādu jūs redzat nākamo Ministru kabinetu – tā atkal būs “tiesiskuma un reformu valdība” vai vajadzīgi citi akcenti?

– Mēs nekad neesam stingri turējušies pie šiem apzīmējumiem, jo būtiskāk ir tas, kā tie atspoguļojas darbos. Līdzšinējā valdība arī demogrāfijas uzlabošanu bija nosaukusi par prioritāti, bet zinām, kādas cīņas NA bija jāizcīna, kad vajadzēja atbalstīt konkrētus pasākumus.

G. Bērziņš: – Veidojot jauno valdību, būtu svarīgi visiem tās dalībniekiem apsēsties pie viena galda un vienoties par būtiskākajiem darāmajiem darbiem līdz Saeimas vēlēšanām. NA prioritātes ir Satversmes preambulas pieņemšana, uzturēšanās atļauju izsniegšanas ierobežojumi, arī vairāki jautājumi no sociālekonomiskā bloka. Mēs gribētu rast atbildes no nākamajiem koalīcijas partneriem arī par “Citadeles” bankas pārdošanas procesu, “Lattelecom” un LMT apvienošanu, mikrouzņēmuma nodokļiem un vēl vairākiem citiem jautājumiem.

– Ja runā par Satversmes preambulu, jāteic, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš jau devis mājienu, ka tā, viņaprāt, nav nepieciešama. Bet tieši prezidents ir tas, kurš nosauc valdības vadītāju…

R. Dzintars: – Nedomāju, ka tas būs nosacījums jaunajam valdības vadītājam. Tiekoties ar Valsts prezidentu, gribētu dzirdēt, kādi būs viņa kritēriji, pēc kuriem, piemēram, nav pieņemams “Vienotības” izvirzītais kandidāts Artis Pabriks. Katrā ziņā mums ir pozitīva attieksme pret Pabrika kunga kandidatūru un viņš līdz šim ir atbalstījis Satversmes preambulas pieņemšanu.

G. Bērziņš: – No malas raugoties, prezidenta un “Vienotības” attiecības izskatās pēc spēles, kur viss līdz galam netiek pateikts. Tomēr es ceru, ka nevienam no iesaistītajiem neradīsies doma “spēlēties smilškastē” ar Latvijas valstij būtiskajām vērtībām, kas ir ierakstītas preambulā.

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā jūs politiski esat cīnījušies galvenokārt ar “Saskaņas centru” un Nilu Ušakovu. Bet vai tuvumā nav daudz “indīgāki” ienaidnieki? Piemēram, Ainārs Šlesers veido partiju, kuras rindās redzami arī bijušie nacionālisti – Jānis Straume un Vents Balodis. Daudziem varētu rasties jautājums – kas te īsti notiek?

R. Dzintars: – Nacionālā apvienība ir radusies, apvienojoties “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, taču tas ir jauns politiskais spēks ar jauniem ideoloģiskajiem standartiem. Ne visiem līdzšinējiem biedriem šī latiņa ir pārvarama. Ja kādam tas nav pieņemami, bet viņš grib palikt politikā, tad ir jāmeklē citas iespējas. Vai tas ir Šlesers, Repše vai kāds cits, pie kura doties, – tas ir gaumes jautājums.

– Ne tikai, tas ir principu jautājums. Tiek solīta “nacionālā izlīguma” valdība. Un par to nerunā tikai Šlesers, bet arī daudzi citi – Saeimas komisija ar Ilmāru Latkovski priekšgalā, Valsts prezidents Andris Bērziņš, “tautas kustības” veidotāja Ingūna Sudraba un tā tālāk.

R. Dzintars: – Esmu pārliecināts, ka Šleseram tāpat kā “Saskaņas centram” tas ir tikai lozungs, lai novestu mūs labi zināmas kaimiņvalsts ietekmes sfērā. “SC” balsojums referendumā par krievu valodu kā valsts valodu bija skaidrs apliecinājums, ko šis politiskais spēks pārstāv un kādas ir tā intereses. Ja saukļi par “izlīgumu” un “tautu draudzību” ir nepieciešami, lai piesegtu “SC” ņemšanu valdībā, tad tā ir vāja maskēšanās. “SC” no tā sauktajām latviskajām partijām šobrīd ir vajadzīga divu veidu palīdzība. Pirmkārt, jāatrod partneris, kas kopā ar viņiem varētu dalīt ministru krēslus un, otrkārt, jāatrod dažādas mazas organizācijas, kas varētu sašķelt latviešu vēlētāju balsis un mazināt to pārstāvniecību nākamajā parlamentā.

G. Bērziņš: – Man gan šķiet, ka nevis NA cīnās ar Ušakovu, bet viņš cīnās pats ar sevi. Tie argumenti, kas parādās publiskajā telpā par Rīgas domes un Rīgas būvvaldes darbu, ir nepatīkami pašam Ušakovam, un viņš par tiem ļoti nevēlas runāt. Tas parādās arī komunikācijā ar žurnālistiem. Bet, runājot par jauniem politiskiem “projektiem”, jāņem vērā, ka aiz tiem stāv ne tikai politiskās, bet arī ekonomiskās intereses.

– Jautājums – ko jūs liksiet pretī? Pēdējā laikā rodas iespaids, ka tieši nacionāļi ir tie, kuri saņem visvairāk uzbrukumu. Tostarp no jūsu partneriem, ar kuriem tagad gatavojaties atkal strādāt kopā.

R. Dzintars: – Mēs uz valdību nekad neesam skatījušies kā uz “draugu klubu”. Mums tas ir “cīņas lauks”, kur aizstāvēt savas idejas. Var mainīties partiju proporcija, ministru amatu sadalījums, bet ne principi.

– Vai būs konkrētas prasības ar konkrētiem termiņiem? Piemēram, Satversmes preambula jāpieņem līdz nākamā gada oktobrim un tā tālāk.

R. Dzintars: – Jā, noteikti! Ne jau velti NA sauc par “izspiedējiem”, jo mēs savās prasībās esam konkrēti un neatlaidīgi. Un tieši Satver-smes preambulas pieņemšana ir iespēja dot pretsparu Šlesera sludinātajām internacionālisma idejām.

G. Bērziņš: – Es jau minēju, ka nākamās valdības veidotājiem vajadzētu apsēsties pie galda un šos jautājumus izrunāt. Taču vispirms ir jāsagaida, lai prezidents nosauc nākamā premjera vārdu. Lai gan Latvijā gadu gaitā ir izveidojušās tradīcijas, kā parasti notiek jaunas valdības veidošanas process, šķiet, prezidenta kungs savu lomu šoreiz redz nedaudz citādu – jau viņa paša rosināto, bet vēl nepieņemto Satversmes grozījumu gaismā. Kā zināms, tie paredz paplašināt prezidenta tiesības.

M. Antonevičs: – Kā jūs vērtējat izmesto ideju par tehnisko “profesionāļu” valdību?

– Tas ir “Saskaņas” piedāvājums, un es to uztveru kā mēģinājumu ar šāda veidojuma palīdzību palielināt savu ietekmi. Mūsu politiskajā vēsturē tāda tehniskā valdība nav bijusi, un es nevaru iedomāties, kurš par to uzņemtos politisko atbildību.

V. Krustiņš: – Būtiskāks jautājums būs – kā uz šī politiskā fona jūs pārliecināsiet vēlētājus, ka viņiem jābalso tieši par NA?

R. Dzintars: – Latvijā nav nevienas citas partijas, izņemot NA, par kuru vēlētāji varētu justies droši, ka jebkādos apstākļos tā iestāsies par latvisku Latviju. Nevis deklaratīvi, pēc formas, bet pēc satura. Par latviskumu un patriotismu runā daudzi, bet nav citas partijas, kas to ņem kā galveno vadmotīvu un no kuras nevar sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Tieši tas pats par “Saskaņas centru” – šobrīd to kritizē un kā pretmetu vēlas izmantot daudzi, bet, izņemot NA, nav nevienas citas partijas, kas agrāk kādā posmā nav paudušas gatavību ar saskaņiešiem sastrādāties. Atcerēsimies, ka arī “Vienotība” ar Dombrovski priekšgalā pēc 10. Saeimas vēlēšanām bija gatava veidot “izlīguma valdību”. Ja vēlētājs grib, lai valdība aizstāv latviešu kā valstsnācijas intereses, tad NA ir drošākais ieguldījums.

M. Antonevičs: – Ja atskatāmies pagātnē, tad arī pret Pabriku kā premjera kandidātu jums vajadzētu būt iebildumiem. Viņš taču bija klāt pie Abrenes “atdošanas”. Tiesa, viņš ir mainījies…

R. Dzintars: – Nav ideālu kandidātu, bet jāskatās, kura politiķa uzskati ir salīdzinoši tuvākie NA idejām.

G. Bērziņš: – Mēs vēl nezinām, kā virzīsies notikumi ar jaunās valdības sastādīšanu, taču, ja tiks izvirzīts Pabriks, tad tas ir labs iemesls atgriezties pie jautājuma par izglītību latviešu valodā. Pabrika kungs ir izteicies labvēlīgi par šo ideju.

R. Dzintars: – Bet jāprasa paraksts, jo runā daudzi, bet, kad nonāk pie lemšanas, tad apņēmība kaut kur pazūd.

Kongresu ievadā skanēja muzikālā grupa „Auļi”. Savukārt kongresu atklāja NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Valsts himna.

Roberts Zīle, TB/LNNK valdes priekšsēdētājs, Eiropas Parlamenta deputāts, runās par darbu Eiropas Parlamentā un iepazīstinās ar Eiropas Parlamenta kandidātiem.

Kultūras ministre Dace Melbārde stāstīja par kultūrpolitikas pamatnostādnēm.

Rīgas domes NA frakcijas vadītāja un kandidāte Eiropas Parlamenta vēlēšanām Baiba Broka sniedza ieskatu par darbu Rīgas domē un iepazīstināja ar NA prioritātēm Eiropas Parlamenta politisko pamatnostādņu kontekstā.

Ināra Mūrniece, Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja, runāja par Latvijas mediju vides problēmjautājumiem.

Saeimas demogrāfijas apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks informēja par paveikto jauno ģimeņu atbalstam.

Romāns Naudiņš, Saeimas tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis, ziņoja par priekšlikumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanai.

Nacionālās apvienības kongress 07.12.2013/„Auļi” VIDEO 

Nacionālās apvienības kongress / Raivis Dzintars 07.12.2013 video 

Nacionālās apvienības kongress / Roberts Zīle 2013

Nacionālās apvienības kongress / Baiba Broka

Nacionālās apvienības kongress / Ināra Mūrniece

Nacionālās apvienības kongress / Imants Parādnieks

Nacionālās apvienības kongress / koris

kvota varētu tikt noteikta darījumiem, pret kuriem tiek izsniegtas uzturēšanās atļaujas. Ekonomikas ministrijas aplēses liecina, ka uz vienu darījumu tiek izsniegtas 2,34 uzturēšanās atļaujas.

NA viens no līderiem Raivis Dzintars teica, ka pozitīvi novērtē to, ka premjers ir nācis klajā ar priekšlikumu par kvotām, kas nozīmē “reālu darījumu skaita ierobežošanu, kas nebūtu iespējama, ja nebūtu bijusi Nacionālās apvienības prasība termiņuzturēšanās atļauju jautājumā”. ”Mēs varam pozitīvi novērtēt to, ka ir saruna par reāliem ierobežojumiem, nevis tikai kosmētiski uzlabojumi kā sliekšņa pacelšana,” pauda NA pārstāvis.

___________

27.09.2013. Nacionālā identitāte: Šlesera izteikumi par “nacistiem” – nožēlojami un bezkaunīgi

26.09.2013. Parādnieks pret Šleseru – TV diskusija par uzturēšanās atļaujām

Vakar apakškomisijas deputāti tika iepazīstināti ar darba grupas izveidoto valstiskās audzināšanas programmas projektu. Tās mērķis ir sekmēt skolēnu piederības sajūtu Latvijas valstij, tautai un tās pamatvērtībām, veicināt pilsonisko līdzdalību, izpratni par demokrātiju un LR Satversmi, attīstīt atbildības sajūtu un stiprināt nacionālo pašapziņu un patriotismu.

Paredzams, ka šis dokuments ietvers divas daļas – Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentēs to, kam jānotiek (vai tieši otrādi – kas nedrīkst notikt) mācību iestādēs valstiskās audzināšanas sakarā, un rekomendējošā daļa, kurā apkopoti ieteikumi mācību iestādēm un labās prakses piemēri no skolām, kur patriotiskā audzināšana notiek jau tagad.

Kā informēja apakškomisijas vadītājs Raivis Dzintars (NA), tematiskie bloki abos dokumentos būšot līdzīgi.

Pirmkārt, tiks precizēts audzināšanas stundu saturs, nosakot minimālo stundu skaitu, kas jāvelta valstiskajai audzināšanai, kādas vērtības šajās stundās jāapspriež, kādiem jābūt centrālajiem vēstījumiem.

Otrkārt, noteikta valsts simbolu (himna, karogs, ģerbonis) lietošana mācību iestādē – kādos gadījumos tie jālieto un kā pret tiem jāizturas.

Treškārt, atrunās kārtību, kā tiek atzīmēti valstiski nozīmīgi svētku pasākumi, kādi apstākļi jānodrošina šajos pasākumos.

Ceturtkārt, dokuments noteiks pedagogu uzvedības standartus – kādi vēstījumi ir jānodod skolēnam un kādi – ne. Piemēram, lai skolotāji nemusinātu jauniešus uz divvalodības atbalstīšanu vai Latvijas pamešanu uzreiz pēc izglītības iegūšanas.

Piektkārt, skolās tiks uzdots īstenot savas dzimtas, novada vai valsts popularizēšanas projektus.

Sestkārt, programmā tiks reglamentēta mācību iestādes ārējā sadarbība – kādos nolūkos īstenojami ārvalstu sadarbības projekti, kuros iesaistīti skolēni. Šajā sadaļā arī noteikts, ka skolēnu dalība sadarbības projektos nav pieļaujama, ja pastāv aizdomas, ka pasākums var tikt izmantots politiskos nolūkos pretēji valsts interesēm. Tāpat noteikts, kādus viesus drīkst un kādus nedrīkst aicināt (piemēram, rasu vai reliģiskā naida popularizētājus vai Latvijas valsts pamatvērtību noniecinātājus) un kādus materiālus skolās drīkst un kādus nedrīkst izplatīt.

Visbeidzot, programmā būs definētas valstiski atbalstītās organizācijas, kuras pelnījušas īpašu pretimnākšanu no skolām (piemēram, iespējas brīvi izplatīt informāciju, tikties ar skolēniem, rīkot pasākumus skolas telpās u.tml). R. Dzintars paskaidroja, ka ar to domātas nacionāla mēroga jaunatnes organizācijas, kuru mērķi sakrīt ar valstiskuma stiprināšanu, piemēram, skauti, mazpulki un jaunsargi.

Valstiskās audzināšanas apakškomisijas deputāti kopumā programmas projektu vērtēja atzinīgi.