Foto: FACEBOOK

Katoļu priesteris Rene Roberts, tika nošauts 2016. gada aprīlī, taču 1995. gadā viņš bija parakstījis tā saukto “dzīvības deklarāciju.” Dokumentā noteikts, ka parakstījusies tajā persona viņa vardarbīgas nāves gadījumā lūdz nesodīt vainīgos ar nāves spriedumu,-ziņo spektrs.com/ bbc.com

Priestera draugi atklāja, ka viņš pavadīja savu dzīvi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri atrodas sarežģītā situācijā, tostarp bijušajiem ieslodzītajiem un cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Lodēm izkropļotu 71 gadus vecā Rene Roberta ķermeni atrada mežā Džordžijas štatā 2016. gada aprīlī.

Saskaņā ar izmeklētāju teiktā, priesteri nogalināja Stepans Murajs, kuram viņš palīdzēja vairāku mēnešu garumā. Stepans esot lūdzis priesteri aizvest uz kādu vietu ar savu auto, tad arī viņu nolaupīja un nogalināja.

Pēc slepkavības Murajs paņēma priestera automašīnu sev. Taču viņš tika aizturēts pie nozagtās automašīnas stūres nākamajā dienā pēc slepkavības veikšanas. Murajs aizveda policija uz slepkavības nodarījuma vietu. Tiesā Murajs atzina savu vainu un liecināja, ka viņam esot garīgās problēmas, un ka viņš bija zaudējis kontroli pār sevi. Murajs lūdza piedošanu par savu rīcību.

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Katoļu priesteris Ilmārs Pēteris Tolstovs kalpo Rīgas Garīgajā Seminārā par inspektoru un homilētikas pasniedzēju. Svētdienās un svētku dienās kalpo sv. Antona draudzē Rīgā. Priestera devīze – “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1. Kor. 9:16)

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam?

Sirsnīgi sveicu visus Latvijas valsts proklamēšanas 98.gadadienā. Ko nozīmē būt valsts patriotam?

1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem – Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli – mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais – jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:

ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.

6. Mīlēt savu valsti, censties uzticīgi ievērot tās likumus un noteikumus.

7. Pēc iespējas palikt Latvijā un ar savu klātbūtni darīt to labāku.

8. Neauglīgi nekritizēt valsts priekšstāvjus, bet par tiem lūgt Dievu. Ja kritika, tad tikai konstruktīva.

9. Pašiem aktīvi iesaistīties sabiedriski – politiskajos procesos, lai padarītu mūsu valsti labāku.

10. Lepoties ar savu valsti.

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Priesteris Ilmārs Tolstovs par M. Gibsona filmu “Kauja par Heksoridžu” 

Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

Viņš stāstīja, ka arī draudzes jaunieši uz spēļu skatīšanos pulcējas kopā, lai justu līdzi spēles norisei.

“Pēdējā laikā Romas katoļu baznīcā Latvijā, balstoties uz ārzemju pieredzi, īpaši Itālijā un Polijā, arvien vairāk draudzes iesaistās starpdraudžu futbola turnīrā. Šī pasākuma iniciatori ir Latgales draudžu prāvesti, un vairākas šādas sacensības jau ir noritējušas Ludzas un Gaigalavas draudzēs,” stāstīja Tolstovs.

Šogad ir plāns paplašināt draudžu skaitu, kuras iesaistītos šajās sacensībās. Ārzemēs ir nodibinātas speciālas sporta organizācijas, kā, piemēram, “Parafiada” Polijā, kas organizē šādas sacensības un organizē to norisi.

Tolstovs uzsver, ka baznīca atbalsta sporta aktivitātes, jo tādā veidā draudzes locekļi, īpaši jaunieši, tiek nodarbināti un lietderīgi izmanto brīvo laiku, un sports ir efektīvs līdzeklis cīņā ar atkarībām un citu netikumu izplatīšanos valstī. “Lūgsim Dievu, lai hokejs un citi sporta veidi Latvijā attīstās un tādā veidā nākotnē izaug jauni, veselīgi mūsu valsts pilsoņi,” aicina Tolstovs.

Tolstovs atgādina, ka vispirms jāgodā Dievs un tad vecāki, no kuriem ir saņemta dzīvība un kuri mācījuši pazīt Dievu. Taču priesteris piekodina, ka ikkatra pienākums ir godāt un cienīt visus, kurus Dievs apveltījis ar savu autoritāti,-ziņo spektrs.com

Priesteris Tolstovs paplašina baušļa nozīmi, kas skar ne tikai bērnu attiecības ar vecākiem, bet arī attiecības starp radiniekiem, padoto un priekšnieku attiecības, skolēnu un skolotāju attiecības, pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi. Taču baušļa ievērošana vainagojas arī ar apsolījumu: „Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs.” ( Izc 20, 12)

Attiecību problemātika

Mātes dienā priesteris Tolstovs piekodina vecākus teikdams, ka mūsdienās daudzi vecāki, aizbildinoties ar savu aizņemtību atstāj bērnus savā vaļā, nerūpējoties par viņu pienācīgu audzināšanu. Daudz bērnu lielāko savas dzīves daļu pavada pie televizora, datora un interneta, vai arī skatās savam vecumam nepiemērotas filmas.

Ģimenes modelis

Ļoti būtisks jautājums, runājot par doto bausli ir ģimenes nešķiramība, jo bērniem ir ļoti svarīga abu vecāku klātbūtne.

Bieži vien tie bērni, kuri ir auguši bez tēva vai mātes izaug ar izkropļotu, nepareizu ģimenes modeļa izpratni, viņiem pašiem pēc tam ir lielas grūtības nodibināt labu ģimeni.

Svarīgi, ka augot bez vecākiem, bērnam ir grūti noticēt Dievam, kā mīlošajam Tēvam, jo cilvēks bieži vien projicē savus uzskatus par vecākiem uz Dievu. Tādēļ ir ļoti svarīgi rūpēties par ģimenes stiprumu un lūgties par bērnu vecākiem, lai viņi ar Dieva palīdzību spētu pildīt savu vecāku uzdevumu.

Mātes dienā priesteris Tolstovs atgādina ģimenes lomu valsts mērogā „Ģimenes ir sabiedrības pamatšūniņa. Ja būs stipras ģimenes, būs stipra valsts,”- teica priesteris.

Noslēgumā, Tolstovs aicina mātes dienā atcerēties Pestītāja Jēzus Kristus Māti – Vissvētako Jaunavu Mariju. „Viņa ir ikvienas mātes pilnīgākais attēls un Viņā mēs varam atrast atbalstu visam mūsu Latvijas mātēm un ģimenēm.”- savu domu noslēdz Priesteris Ilmārs Tolstovs.

Priesteris saņēma atzinību par „volontariāta kultūras” veicināšanu Lietuvā, sevišķi darbojoties ar jauniešiem animatoriem un bērniem. Prēmijas piešķiršana notika Panevežas iedzīvotājas, ievērojamās rakstnieces, domātājas un filantropes Gabrielas Petkevičaites-Bites dzimšanas dienas atceres 150. gadadienā. Pr. Alessandro Barelli dzimis Turīnā, Itālijā. Saleziāņu kongregācijas loceklis kopš 1989. gada. Par priesteri ordinēts 1997. gadā, bet Lietuvā darbojas jau kopš 1988. gada. 2005. gadā Itālijas Republikas prezidents viņam piešķīra Solidaritātes Zvaigznes ordeņa kavaliera pagodinājumu.