Ceturtdien, 28. aprīlī plkst. 17.00 Stūra mājā Rīgā, Brīvības ielā 61 atvērs VDK izpētes komisijas rakstu krājuma otro sējumu – Dr.hist. Ritvara Jansona pētījumu “LPSR drošības iestāžu darbība 1944 – 1956″.

Pētījumā uzsvērts, ka LPSR drošības iestādes (jeb tautā sauktā “čeka”) bija pakļautas Maskavai, taču to darbība atšķīrās no lielākās daļas citu PSRS republiku drošības iestāžu darbības. Dzīvas bija iedzīvotāju atmiņas par Latvijas Republiku, Padomju Savienībai bija ļoti svarīgi satriekt Latvijas nacionālos partizānus un rietumu robežas tuvumā sargāt savus noslēpumus.

Pētījumā izmantoti unikāli čekas dokumenti no Krievijas arhīviem. Tajā skaitā nolikums, uz kura pamata PSRS drošības iestādes darbojās no 1943. līdz 1959. gadam, instrukcijas kā panākt apsūdzētā atzīšanos, t.sk. ar spīdzināšanas palīdzību, un pat vēl 1953.-1954. gadā izdotas direktīvas, ar kurām izmisīgi tika pavēlēts likvidēt nacionālos partizānus Latvijā. R.Jansons norāda: “Strādājot Krievijas arhīvos, man bija iespēja iegūt atslepenotu dokumentu kopijas, kas atklāj čekistu noziedzīgo darbību. Kopš kopiju iegūšanas laika pagājuši jau desmit gadi, un vismaz Putina valdīšanas laikā Krievijā šie dokumenti publicēti netiks.”

Darbā pirmoreiz atklāta slepenā čekas darbība ārvalstīs, tajā skaitā pret trimdas latviešiem. Šādas operācijas bija aģenta “Morisa” iesūtīšana Rietumvācijā 1954. gadā, lai izspiegotu “Daugavas Vanagu” līderus Vili Janumu un Vili Hāzneru, diriģenta Leona Reitera iespaidošana, panākot viņa atgriešanos okupētajā Latvijā.

Grāmatas atvēršanā tiks demonstrēti dokumentāli kadri par LPSR drošības iestāžu darbības metodēm. Pasākuma dalībniekiem būs iespēja saņemt bezmaksas grāmatas eksemplāru.

Pasākumu organizē VDK izpētes komisija, Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Universitāte.

Kopš decembra publikas apskatei ir atvērtas Sir Bani Jasas klostera un baznīcas drupas. Šis VII gadsimta kristīgās reliģijas objekts atrodas uz tuksnešainas salas netālu no Abu Dabi piekrastes, Apvienotajos Arābu Emirātos.

Tiek uzskatīts, ka klosteris ir darbojies apmēram 150 gadus un ka kristietība pirmsislāma Arābijā izplatījās, pateicoties tā laika manuskriptiem. Bez tam, kristīgo baznīcu paliekas ir atklātas arī Kuveitā un Bahreinā.

Arheoloģiskie izrakumi, kas tika veikti Sir Bani Jasā, ir pirmā acīmredzamā liecība par kristiešu klātbūtni Arābu pussalā. Speciālisti uzskata, ka klosterī varētu būt dzīvojuši ap 30-40 mūku. Pētījumi, kas šeit uzsākti 1992. gadā, vēl joprojām turpinās, taču šobrīd jau ir atklāts plašs reliģiskais komplekss. Iespējams, ka dažas telpas ir bijušas atvēlētas arī apmeklētāju uzņemšanai. Tas liek domāt, ka mūki šeit nav dzīvojuši izolēti no apkārtējās pasaules.

Arheoloģisko pētījumu vadītājs Peters Hellijers stāsta, ka pēdējo mūku liktenis nav zināms. Pastāv hipotēze, ka viņi varētu būt pārcēlušies uz ziemeļiem, vai arī kopiena beigusi pastāvēt paaicinājumu trūkuma dēļ. Sala ir pamesta ap 750. gadu, taču nekas neliecina, ka klosteris būtu sagrauts, vai izpostīts.

Atbildīgais par arheoloģiskajiem izrakumiem Jozefs Elders uzsver, ka šī klostera pastāvēšana ir lielisks pierādījums tam, ka kristietība jau pirmajos tās gadsimtos bija izplatījusies tālāk par līdz šim zināmajām robežām.

Šajā kompleksā bija rodama ne vien baznīca, bet arī kapela un tornis. Klosteris ir atradies uz vienas no tirdznieciskajām līnijām starp Arābu pussalu un Indiju. Iespējams, ka ticīgo uzmanību salā ir piesaistījis kāda svētā, vai klostera dibinātāja kaps. Izrakumos ir uzietas viena ķermeņa atliekas, ap kurām vēlāk uzcelta baznīca. Līdzās ir atrasta istaba, kurā bijis iespējams atstāt ziedojumus un piemiņas votas. Tas nozīmē, ka klosteris ir bijis nemitīgu svētceļojumu mērķis.

Starp 1400 gadus senajām drupām ir arī divas istabas, kurās saglabājušās sienu dekorācijas ar krusta attēlu. Savukārt, galvenajā mūku istabā ir rodama virtuves vieta un niša ūdens glabāšanai.

Zinātnieki pieļauj iespēju, ka Arābu Emirātos Kristus kults varētu būt izplatījies laika posmā starp 50. un 350. gadu. Iespējams, ka Sir Bani Jasas klosteris ir piederējis nestoriāņu kopienai, kas sekoja V gadsimtā dzīvojošā Konstantinopoles patriarha Nestora mācībai. Nestoriāņi ticēja, ka Kristum pieder divas dabas (cilvēciskā un dievišķā) un ka Viņš sastāv no divām personām. Nestoriānismu nosodīja Kalcedonas koncils, taču tas kā herēzija izplatījās Persijā un no turienes Indijā un Ķīnā. Tas bija iespējams līdz ar kuģu satiksmi Arābu jūrā.

Taču visinteresantākais Sir Bani Jasas atklājumu aspekts ir tas, ka klosteris turpināja darboties arī tad, kad visu Arābu pussalu jau bija pārņēmis islāms. Arheologs Jozefs Elders uzskata, ka tas liecina par tālaika cilvēku mentālo atvērtību.

Foto: PLoS One

„Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības”. (1. Jāņa 1:5)
„Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni…Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma”. (Ef 5: 8 -13)
„Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen!” (Tim 6:16)

Domājot par augstāk minētām rakstvietām var secināt, ka Dievs izstaro gaismu tik lielā mērā, ka Viņa tuvumu neizturētu cilvēka sirds, kaut gan jāņem vērā, ka Viņš mūs ir radījis pēc savas līdzības, tad tas nozīmē, ka arī mums būtu jāizstaro gaisma. Saprotams, ka Ādams un Ieva izstaroja gaismu, bet grēka dēļ zaudēja visu, līdz arto arī mēs. Nostaļģija pēc veciem labiem laikiem ir redzama viduslaiku ikonās, kurās svēto galvas rotā nimba, kā svētuma un gaismas simbols, bet jaunais zinātnieku pētījums liecina, ka tomēr kaut kas no starojuma ir atlicis un cerība vēl nebūt nav zudusi, tādēļ iedrošināsimies, attīrīsimies no grēkiem, darīsim gaismas darbus, lai pēc iespējas vairāk izstarotu gaismu.
Jau iepriekš pētniekiem bija zināms, ka visas dzīvās būtnes izstaro elektromagnētisko starojumu redzamā veidā. Tiesa, starojuma intensitāte ir ļoti niecīga – gandrīz 1000 reizēs mazāka, nekā to spēj saskatīt cilvēka acs. pēc speciālistu domām, Spīdēšanas avots ir organisma atšķirīgie bioķīmijas procesi. Japānas pētnieki noskaidrojuši, ka visspēcīgāk cilvēka ķermenis gaismu izstaro ap plkst. 16 00.
Japānas zinātnieki Hitosi Okamura (Hitoshi Okamura) no Kioto universitātes un Masaki Kobajasi (Masaki Kobayashi) no Tohoku tehnoloģiskā institūta Sendajā (Tohoku Institute of Technology in Sendai) izmantojuši neparasti jūtīgas kameras, kuras vislabāk reaģē tumsā un spējīgas fiksēt pat fotonus ķermenī.

Eksperiments

Zinātnieki izvēlējās 5 brīvprātīgos vīriešus vecumā no 20 gadiem. Vīriešiem bija jāizģērbjas līdz jostasvietai un jāieiet speciāli aprīkotājā tumšajā telpā, kurā uzturējās aptuveni 20 min. Mērījumi tika veikti ik pēc 3 stundām. (no 10 rītā līdz 10 vakarā). Eksperimentu veica trīs dienas.

Rezultātā speciālisti noskaidroja, ka cilvēka izstarotās gaismas stiprums nav pastāvīgs, pieaugot un krītot visas dienas garumā
Tādējādi izdevās noskaidrot, ka minimālais starojums vērojams rīta stundās ap 10: 00, bet maksimālais — pēcpusdienā ap plkst. 16: 00. Pētnieki aprēķināja, ka izstarotās gaismas redzamība ir atkarīga no bioloģiskiem ritmiem organismā. Bez tam speciālisti noskaidroja, ka cilvēka seja spīd mazliet spilgtāk, nekā pārējās ķermeņa daļas.

Zinātnieks Hitosi Okamura (Hitoshi Okamura) uzskata, ka nākotnē tādas kameras varētu diagnosticēt cilvēka organismu, ja noteiktu vidēji statistisko gaismas izstarošanas normu.

                                                                          Smadzeņu darbība lūgšanas laikā

Pētījums

Profesors Uffe Šedt (Uffe Schjødt) no Vācijas Aurhus Universitātes ( University of Aarhus, Denmark) noskanēja 20 dedzīgu kristiešu smadzenes. Kristiešus aprīkoja ar skanēšanas aparatūru, lai varētu pētījuma laikā novērot smadzeņu darbību un tās izmaiņām. Uzdevuma laikā, tika fiksēts, lūgšanas sākums , kulminācija un beigas.

Pētījuma norise

Zinātnieks uzdeva trīs uzdevumus.

1. uzdevums: Kristiešus aicināja lūgt Dievu.
2. uzdevums: Domāt par kādu savu vistuvāko cilvēku.
3. uzdevums: Lūgt Santa Klausu par kādu jaunu dāvanu nākamajos ziemsassvētkos.

Kopsummā, zinātnieks atklāja: starp Dieva lūgšana un domāšanu par kādu tuvu cilvēku nav īpašas atšķirības. Lūgšanas laikā tika novērota ļoti aktīva smadzeņu darbība pieres daļā. Šis rajons nav tik labi izpētīts, bet zinātnieks domā, ka pieres daļa atbild par tēlu atmiņu projicēšanu. Trešā uzdevuma pildīšanas laikā nav bijusi nekāda reakcija. Droši vien tā tas noticis tāpēc, ka kristieši netic Santa Klausa eksistencei.

Pētījuma rezultāti, zinātnieku pārsteidza, jo bija apmierināti gan kristieši, gan ateisti. Pirmie uzskatīja, ka rezultāti apliecina tikai to, ka Dievs ir, jo smadzenes krasi reaģēja lūgšanas laikā. bet otrie, ka tas ir kārtējais pierādījums tam, ka sarunas domās ar Dievu ir ilūzija.

Profesora kolēģis Robin Danbar (Robin Dunbar) no Oksfordas Universitātes ( University of Oxford) – pieturās pie trešā varianta, uzskatot, ka pētījums nepierāda Dieva eksistenci, bet gan to, ka pastāv ticība Viņam.

Lūdzot Santa Klausu

Ticība nostiprina bērnu veselību. „Pētījuma rezultāti liecina, ka pastāv tiešs sakars starp regulāru lūgšanu un mazāku iespēju saslimt ar sirds slimībām, cirozi un pieaugušo cilvēku slimību – insultu. Lūgšanai pastāv tiešs sakars ar zemu spiedienu un pazeminātu holesterīna līmeni, kā arī depresijas mazināšanos”, – stāsta doktors Barijs Nirenbergs, žurnālam: questia.com

  Pētījums

Barijs Nirenbergs ar kolēģiem vēroja 16 bērnus vecumā no 6-20 gadiem, kuri izgāja procedūras saistībā ar nieru funkcionēšanu.  No pacientiem tika noskaidrota viņu attieksme pret reliģiju un garīgo dzīvi, vēlāk rezultātus salīdzināja ar  - asins urīnvielu slāpekļa līmeni, limfocītu, albumīna, fosfora un citiem medicīniskiem rādītājiem.

Tika atklāta nozīmīga – sakarība starp tieksmi uz garīgumu un asins urīnvielu slāpekļa līmeni. Bērniem, kuri piekrita tādam viedoklim, kā “Dievs rūpējas par mani” un “Dievam ir plāni manai dzīvei”, vidējais asins urīnvielas slāpekļa līmenis bija zemāks, nekā tiem, kuri nepiekrita šim uzstādītajam viedoklim.

Neticams piedzīvojums no doktora ikdienas darba

Bieži mums nākas būt līdzās vecākiem, kuru bērni ir kritiskā stāvoklī. Mēs strādājam ar psiholoģiski un medicīniski grūtiem bērniem, ņemot atbildību par viņiem un lūdzam Dieva žēlastības ienākšanu viņu dzīvēs.

„Nesen, pie mums slimnīcā reabilitācijas nodaļā nonāca 16 gadus vecs zēns. Viņš bija ar cauršaujamu brūci. Lietas apstākļu noskaidrošanas gaitā secināja, ka zēns bija iesaistīts bruņotā grupējumā. Līdz ar to bijis sakars ar policiju, tādēļ pat negāja skolā, lai netiktu saukts pie atbildības.

Zēns bija komā, bet kad nāca pie apziņas viņš teica, ka nekad vairs neatgriezīsies pie vecajiem darbiem. Viņa acīs bija redzama patiesa nožēla. Pēc kāda laika zēns atzinās, par to kāds ir bijis iemesls tāda lēmuma pieņemšanā. Lieta ir tāda, ka komas laikā viņš esot redzējis savu mirušo brāli ar kura palīdzību iepazinis Dievu un apsolīja, ka nekad vairs neatgriezīsies vecajos ceļos. Zēns izrakstījās no slimnīcas. Pirmais ko viņš izdarīja svētdienas dienā aizgāja uz vietējo baznīcas dievkalpojumu.

Zēns atgriezās pie mums uz slimnīcu, bet jau ar citu vajadzību, viņš lūdza atļauju kalpot slimnīcā, lai būtu par garīgu stiprinājumu citiem slimnīcā nonākošajiem bērniem,” – stāsta dr. Barijs Nirenbergs.