Raimonds Vējonis, Bāreņu dienai veltīta pieņemšana

Valsts prezidents un prezidenta kundze Iveta Vējone piektdien, 4. novembrī plkst.14.00 uz Bāreņu dienai veltītu tikšanos Rīgas pilī aicinājuši audžuģimenes, adoptētājus, aizbildņus, viņu atbalstītājus, draugus un institūciju pārstāvjus,-ziņo spektrs.com

“Katram bērnam jādod iespēja augt ģimeniskā vidē. Bāreņu dienā mēs vēlamies pievērst uzmanību visiem tiem teju pusotru tūkstoti bērniem, kas aug bērnunamos un savas ģimenes vēl gaida”, uzsver Iveta Vējone.

Šogad uz tikšanos aicināts īpaši daudz audžuģimeņu. Tikšanās laikā tika uzklausīti bērnu un ģimeņu stāsti, cildināta ģimeņu drosme, pašaizliedzība un ziedošanās Latvijas bērnu labā. Labklājības ministrs Jānis Reirs informēja par uzsāktajām un plānotajām iniciatīvām, pilnveidojot valsts atbalsta sistēmu un uzsākot darbu pie specializēto audžuģimeņu izveides. Klātesošos uzrunāja arī Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Bīskaps Pēteris Sproģis uzrunā pateicās Latvijas prezidentam Raimondam Vējonim par to, ka ir ņēmis vērā pagājušā gadā kristīgo konfesiju  rezolūcijā teikto. Rezlūcijā minēts, kā efektīvāk risināt problemātiku saistītu ar bāreņiem Latvijā. Rezolūcijā tika iekļauti arī praktiski soļi 1) Adopciju varētu pielīdzināt bērna dzimšanai. 2) Katra adoptētā bērna ģimene varētu izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu

Svētrīts. Studijā Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 2. nodaļas

10 Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:

11 jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”

Apzināties, kas es īstenībā esmu, ir viens no  mūsu dzīves brieduma fundamentālajiem mērķiem. Sevi nepazīt ir daudzu nelaimju cēlonis.

Ja cilvēks sevi pazītu, bieži pazustu lepnums , kas ir daudzu ļaunumu sakne. Mēs daudz biežāk meklētu un pieņemtu padomu. Mēs nekavētos dāvāt piedošanu katram , kas to lūdz un daudz biežāk to lūgtu citiem.

Ja mēs nepazīstam sevi, tad ļoti bieži bez iemesla kļūstam lepni, jūtamies viszinoši, pārgudri un paštaisni.

Iespējams, ka viens no uzskatāmiem pierādījumiem, ka sevi nepazīstam, ir tas, cik daudzās vietās tiek piedāvāti horoskopi un cik tie ir populāri, jo –  ja cilvēks nezina, kas viņš ir, tad viņam vienmēr būs daudz jautājumu, ko viņam darīt un kā rīkoties. Savukārt tad , kad mēs atrodam savu identitāti – kas es patiesība esmu, tad daudzie „ko darīt?”,  „ko nedarīt?” atrisinās paši no sevis. Mēs vienkārši sākam dzīvot,  izejot no tā, kas mēs tiešām esam, no savas dzīves centra, savas identitātes un aicinājuma.

Ziemassvētku naktī eņģelis pasludina cilvēkiem lielu prieku  „Jums šodien Pestītājs dzimis.”

Tomēr – pirms šī ziņa kļūst par pašu labāko mūsu dzīvē, tā var mums likt satraukties un pat ļoti apbēdināt. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir slikta ziņa mūsu neīstajam Ego, kas mums saka: ”Tu esi pazudis, tev ir problēmas, kuras tu pats nevar atrisināt. Tev vajag Glābēju.”

Tā ir slikta ziņa manai iedomībai, dzīvei, ko es pats esmu konstruējis ar visām dekorācijām.

Nav viegli atzīt, ka tev un man vajag Glābēju, ka es neesi pašpietiekams. Īpaši vīriešie to nav viegli atzīt. Reizēm tikai neatrisināmas problēmas spēj caursist mūsu svētulīgo paštaisnības sienu.

Un kad Patiesība sagrauj tevis paša radīto masku, sabiedrisko tēlu, falšās dekorācijas – tad kaut kas lielāks var notikt. Tad es esmu ne tikai gatavs Glābēja nākšanai, bet es izmisīgi ilgojos Viņu sastapt, es ilgojos iziet Viņam pretī un sagaidīt.

Pateicības vakariņas 2015. Pēteris Sproģis. Foto: lbds.lv

2. decembrī norisinājās LBDS organizētas Pateicības Vakariņas. Svētku pasākumā ikviens klātesošais varēja pateikties par pašaizliedzīgu kalpošanu, garīgu atbalstu, zināšanu gūšanu vai finansiālu atbalstu. Svētki, kuros kopīgi priecāties un pateikties Dievam par Viņa labo nodomu un darbu pie cilvēkiem. Pateikties, ka var piedalīties Viņa darbā,-ziņo spektrs.com/Ketrina Ieviņa Ropažu jaundibināmā draudze.

Taču arī pagājušajā gadā teiktā bīskapa uzruna  joprojām nezaudē aktualitāti  - Latvijas atstāšana. 

Bīskaps Pēteris Sproģis, aicināja atskatīties laikā, kad 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara Latvijā divas trešdaļas iedzīvotāju bija gājuši bojā – krituši karā, miruši no slimībām un mēra, daudzi paguruši un bezcerībā, un saskatīt paralēles ar Latvijas laiku šobrīd, kad ciilvēki paši dodas prom no valsts, dažādu apsvērumu vadīti. Toreiz, it kā bezcerīgajā situācijā, savu kalpošanas darbu Vidzemē uzsāka hernhūtiešu kustība, kas Latvijā aizsāka un attīstīja vienkāršo ļaužu izglītošanu, kā arī mācīja kristīgās vērtības, vēlāk izraugot vadītājus no pašu vidus. Viņi palīdzēja latviešiem izkļūt no depresijas, dzeršanas un bezcerības, aizsāka Dziesmu svētku tradīciju un nostiprināja apziņu par Latvijas valstiskumu. Cik gan bezcerīgs tajā laikā varēja likties kalpošanas darbs pie cilvēkiem, ņemot vērā toreizējās varas sarežģīto kontekstu. Tomēr atradās vīri, kuri atsaucās Dieva aicinājumam un ieguldīja savu dzīvi citu cilvēku dzīvēs. Kāda būtu Latvija tagad, ja toreiz viņi nebūtu to darījuši…? Arī mēs šajā mainīgajā laikā bieži sakām: ‘’cilvēki aizbrauc…, vai ir vērts uzsākt…, mēs esam tik maz…, bezcerība.’’ Vai varam teikt, ka esam bezcerīgākā situācijā kā mūsu tautieši tajā laikā? Aizsākot kādu darbu vai kalpošanu, sākotnēji tas var likties bezcerīgs. Tomēr mērķtiecīgi un neatlaidīgi ejot uz priekšu, paklausot Dieva aicinājumam, darītais savā laikā nesīs augļus.

Tas ir līdzīgi kā ar bitēm, ko P. Sproģis minēja kā personiski piedzīvotu piemēru. Kad iecerētais process ar biškopību neiet, kā plānots, un ieguldījums ir lielāks par ieguvumu, kad esi uz padošanās robežas un, šķiet, nekas no iecerētā nesanāks, tad liels ir gandarījums, ja esi izturējis līdz galam un rudenī, var ievākt pilnas medus kāres.

 

Kā piemēru P. Sproģis minēja arī Nehemiju laikā, kad Izraēla tauta bija atgriezusies no trimdas, un Jeruzālemes aizsargmūris bija sagrauts, kas tajā laikā bija pilsētas drošības garants. Ir labi, ka atrodas tādi vīri un vadītāji kā Nehemija, kuri, ieraugot vajadzību, ļauj savai sirdij iekarsties, meklē un sadzird Dieva balsi un paklausa tai, pat ja ar prātu darbs šķiet nepaveicams.

Absolventi dāvina BPI vadībai un pasniedzējiem šādu iedvesmojošu Latviju

Prieks, ka arī šajā laikā ir cilvēki, no kuriem mēs varam mācīties pilnīgu nodošanos dzīvajam Dievam un Viņa aicinājumam. Vīri, kuriem nav jācenšas atdarināt Kristu, bet kuru sirds un dzīve ir piepildīta ar Viņa klātbūtni. Viens no tādiem vīriem, kuram bīskaps Pēteris Sproģis izteica pateicību par Mūža ieguldījumu, ir mācītājs Aivars Šķuburs. Viņš kalpojis Jūrmalciema, Smiltenes, Nāriņciema un Talsu draudzēs, skolā pasniedzis kristīgo mācību, bijis LBDS padomes loceklis un Svētdienskolas apvienības priekšnieks. Bijis Talsu pilsētas Domes deputāts un aktīvs sabiedrisks darbinieks, sporta entuziasts. Kā intervijā atzīst kādi jaunieši un draudzes locekļi:

A. Šķuburs vispirms cilvēkā cenšas saskatīt labo, nekritizējot un netiesājot. Viņš lieliski māk atrast kopīgu valodu ar dažāda gada gājuma cilvēkiem, īpaši jauniešiem.

Vakara īpašie viesi - Marlēna un Arvīds Keiņi, Agate un Pēteris Ozoliņi - rūpējās par muzikālo noskaņu

Pēteris Sproģis uzsvēra, cik svarīgs dzīvē ir ‘’atspēriena punkts’’, lai, virzoties uz mērķi, uzveiktu dažādus šķēršļus un nenobītos no izaicinājumiem! Katram cilvēkam tas var būt atšķirīgs. Daudziem par ‘’atspēriena punktu’’ ir kalpojis Baltijas Pastorālais institūts, kas dod iespēju gūt zināšanas, prasmes un rakstura nostiprināšanu, studējot BPI pastorālās kalpošanas programmā, kā arī Timoteja skolā, Muzikālo vadītāju skolā, piedaloties BPIDRAFTS nometnēs un M4 apmācībā.

Pēteris Sproģis. Foto: Marlēna Pirvica

Pēteris Sproģis ir mācītājs, kurš zaudēja meitiņu, tādējādi ieskatījies mūžības spogulī. Taču reizēm no traģēdijas var izaugt kaut kas labs, un Pētera ģimene spēja adoptēt meitiņu.

“Bieži pirms adopcijas cilvēki dodas uz bērnu namiem, lai apskatītu bērnu un tad izdarītu izvēli. Šajā gadījumā ģimene spērusi pirmos adopcijas soļus, neredzot bērnu. Sproģis uzskata, ka reizēm cilvēki nepareizi domā par adopciju. Tās neesot tūlītējas sajūtas un pieķeršanās. Ar savu bērnu ir daudz lielāka emocionālā saikne, nekā ar svešu,”- Pēteris Sproģis

AUDIO 

Viens no mītiem, kas pastāv sabiedrībā, ir tāds, ka adoptē tie cilvēki, kuriem nevar būt savu bērnu, stāsta trīs bērnu tētis Kaspars, kura ģimenē aug divi paša un viens adoptēts bērns.

Jaunāko dēlu Danielu ģimene adoptēja pirms diviem gadiem. Vecākais brālis Markuss un māsa Marija ļoti viegli un harmoniski pieņēma jauno ģimenes locekli, taču ne tik labi veicās ar dažiem paziņām, kuri nevarēja saprast, kāpēc cilvēki, kuri paši var radīt savu bērnu, adoptē svešu, stāsta Kaspars.

Ar līdzīgiem aizspriedumiem sastapusies arī mācītāja Pētera Sproģa ģimene. Pirms pusgada Pēteris ar sievu, kuru ģimenē ir divas meitas, pieņēma adopcijā vienu gadu jaunu meitenīti Viktoriju. P. Sproģis stāsta, ka tobrīd bija daudz cilvēku, kas atbalstīja šādu lēmumu, taču bija arī tādi, kuriem bija aizspriedumi.

Trīs bērnu tēvs Kaspars:

Kad tu šos bērnus redzi [..], kamols sakāpj kaklā, un tad saproti, ka vari kaut ko izdarīt, ietekmēt. Kamēr viņi ir bezpersoniski bērnu nama bērni, tad ir citādāk, bet, kad redz konkrētus bērnus, tad viss mainās. Saproti, ka vienam no viņiem tu vari izmainīt dzīvi.

Latvijā gandrīz astoņi tūkstoši bērnu ir palikuši bez vecāku gādības, bet nepilni divi tūkstoši no viņiem dzīvo bērnu namos.

Video 

Līdzīga ziņa

P.Sproģis: adoptēt bērnu nozīmē nolikt malā egoismu

VIDEO

Baiba Broka, foto: baltic-ireland.ie

Vakar, 13. martā, Rīgā notika starptautiska konference „Ģimene un dzīves stils mūsdienu pasaulē”. Konferences goda viesu vidū bija tieslietu ministre Baiba Broka, katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis un pareizticīgo priesteris Jānis Dravants. Visi tika aicināti parakstīt “Ģimenes tiesību deklarāciju”, kas līdz vasaras sākumam tikšot iesniegta ANO.

Konferenci, atklāja KDS valdes priekšsēdētāja Dr. Māra Viktorija Zilgalve un labdarības fonda „Prioritāte” valdes priekšsēdētājs Armands Agrums. Pēc tam vārds tika dots Latvijas kristīgo konfesiju vadītājiem un Latvijas Tieslietu ministrei Baibai Brokai. Konfesiju vadītāji uz ģimeni un tās tradicionālajām vērtībām raudzījās no Bībeles viedokļa,- spektrs.com ziņo Laila Ozola no baltic-ireland.ie

Tieslietu ministre Baiba Broka, pauda šā brīžā valsts politiku. Tieslietu ministre iestājās par tradicionālām ģimenēm. Cita starpā ministres kundzei nācās atzīt, ka ar izpratni par ģimeni, tās pienākumiem un uzdevumiem ne viss ir kārtībā un valstij ir vēl daudz darāmā, jo Latvijā ir 29 tūkstoši uzturlīdzekļu nemaksātāju, kas nozīmē, ka katru sešpadsmito bērnu uztur valsts.

Pēc amatpersonu uzrunām vārds tika dots sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kuru vidū bija arī ĪLNP valdes locekle un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) Īrijas latviešu draudzes priekšniece Inguna Mieze. Savā runā Inguna Mieze pastāstīja par latviešu diasporu Zaļajā salā un raksturoja vispārīgo situāciju Īrijā, t.sk. neviennozīmīgo situāciju katoļu baznīca. Miezes kundze atzīmēja, ka starp latviskajām vērtībām un ģimenes tradīcijām var likt vienlīdzības zīmi, jo tautas dainās vienam bērnam nav minēti nedz divi tēti, nedz divas mammas.

Arī pārējie konferences dalībnieki, kas bija ieradušies ne tikai no Latvijas, bet arī no Polijas, Vatikāna, Krievijas, Igaunijas, Vācijas, Itālijas, Baltkrievijas, Moldovas un Beļģijas, savās runās pauda viennozīmīgu atbalstu tradicionālajām ģimenes vērtībām, sprieda par cēloņiem un pārmaiņām sabiedrībā, kas novedušas līdz tam, ka valstis viena pēc otras atzīst viendzimuma laulības, ka māte kļuvusi par vecāku nr.1, bet tēvs – par vecāku nr.2, uzsvēra, ka ne viss, ko mums piedāvā rietumi, ir jāpieņem bez ierunām.

Tradicionālās ģimenes nozīme mūsdienu pasaulē tika aplūkota no daudziem un dažādiem aspektiem, t.sk. no ekonomiskā, demogrāfiskā, sociālā, morālā, juridiskā, kultūras, bērnu tiesību u.t.t..
“Ejot līdzi laikam, saprotams, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, tomēr atklāts paliek jautājums, cik daudz var legalizēt un kur ir robeža, jo ģimene nav tikai sekss, tā ir sabiedrības šūniņa, kurā sava noteikta loma ir sievietei – mātei un vīrietim – tēvam. Ja šodien atzīsim viendzimuma laulības, vai nākamais solis nebūs pedofīlijas legalizēšana?”, tā un līdzīgi sprieda konferences dalībnieki.

Noslēgumā starptautiskās konferences dalībnieki parakstījās zem “Ģimenes tiesību deklarācijas”, cerot, ka viņu viedoklis tiks sadzirdēts.
Nobeigumā vēl tikai citāts no Baltkrievijas pārstāvja runas: “Neatkarīgi no tā, kādus likumus pieņems valstu parlamenti, mūsu bērni dzīvos tādā pasaulē, kādu ar savas dzīves reālo piemēru viņiem rādīs māte un tēvs”.

Konferenci rīkoja Latvijas labdarības fonds „Prioritāte” sadarbībā ar Kristīgi Demokrātisko Savienību (KDS), Itālijas fondu „Novae Terrae” un Eiropas Kristīgi Politisko Kustību (Nīderlande). Zaļo salu konferencē pārstāvēja Īrijas latviešu nacionālā padome (ĪLNP).

Ir žēl to, kuri pieļāvuši šīs kļūdas, taču neviens jau nav cerējis, ka sekas būs tik traģiskas, atzīmēja P. Sproģis. “Šajā brīdī mēs vienkārši varam ciest, just līdzi, apliecināt, cik tas ir sāpīgi, un savā ziņā mācīties to no Dieva, kurš pats cieš līdzi, ir šajās ciešanās [..] Tas mums dod spēku dzīvot nākamo dienu,” sacīja P. Sproģis.

Ja mums ir cerība nākamajai dzīvei, kam Dievs mūs radījis, tad notiek paradoksālas lietas – mēs piedzīvojam, ka Dievs mums ir līdzās – tas neatņem sāpes, nedod visas atbildes, bet dod spēku nodzīvot nākamo brīdi, reizēm mums vajag vienkārši drosmi nākamajai minūtei, cerībai uz mūžību, lai gan paliek daudz neatbildētu jautājumu, atzina P. Sproģis.

“Var saprast cilvēkus, kuriem ir šie jautājumi, arī apzinoties garīgās dzīves principus, – Dievs, kāpēc Tu to pieļāvi?” sacīja P. Sproģis. Neviena no negatīvajām sajūtām nav grēks, un Dievs saprot cilvēku vēlmi aiziet, noliegt vai novērsties no viņa. Reizēm ir labi, ja cilvēks ir otram tikai līdzās, netēlojot, ka mums ir atbildes, ko viņiem iedot.

Kas dzīvē ir vissvarīgākais? Droši vien kā kuram, taču patiesi vislielākā vērtība pasaulē ir dzīvība. Pestīta dzīvība. Dzīves ir dažādas. Nav tik svarīgi kā ir iesācies ceļš. Kļūdas ir neizbēgami, tomēr apzināšanās, nožēla un vēlēšanās kaut ko mainīt ir svarīgāk. Katram ir dota Dieva brīvā griba. Izvēle ir ikkatra cilvēka dzīvē.

Kāds ir noslēdzošais dzīves posms? Kādas pēdas cilvēks aiz sevis atstāj? Ir izvēle iet pa diviem ceļiem. Pirmais- „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Otrs ceļš „(sātans) nācis lai zagtu, nokautu un nomaitātu”. Lai arī kādu zelta vidus ceļu starp abām iespējām, cenšoties palikt ar „veselu ādu”, vai dzīvojot ar apziņu, lai vilks paēdis un kaza dzīva, arī meklētu, tomēr tāda dzīve nav iespējama. Rezultāts tādai egoistiskai un neatkarīgai dzīvei ir tik viens -saplēsta sile un salauzta dzīve. Kas sagaida cilvēku dzīves noslēdzošajā brīdi? Kurp dodas dvēsele? Atkarībā, kuru no abiem ceļiem izvēlējās. Pēc tam debesis vai elle. Kaut arī ir neskaitāmi piemēri Bībelē un cilvēku dzīves stāstos par pārdabīgiem piedzīvojumiem, taču ik pa laikam tas aizmirstas, tāpēc, šad un tad derētu no jauna atsvaidzināt atmiņu. Aizvien vairāk pasaulē dzirdami jauni neticami stāsti par debesīm un elli. Tie iepriecina, atgādina un brīdina. Esošā dzīve ir paejoša, bet dzīvei noslēdzoties nostāšanās mūžības dimensijas sliekšņa priekšā ir neizbēgama. Debesis vai elle ir atkarīgs no tā, kāda izvēle tiek izdarīta šajā dzīvē.

Lai šie divi patiesie dzīves stāsti ir par atgādinājumu, tam, lai neatliktu to, ko var izdarīt šodien, jo nekad nevar zināt, kas sagaida rīt un kur nokļūstam rīt. Jebkuru brīdi plānus var izjaukt tas, kas nav iespējams kontrolēt. Tas, no kā nevar aizbēgt un sasniedz ikvienu agrāk vai vēlāk. Tas, ko nevar uzpirkt, ne par kādu naudu, zināšanām, spēku un varas ietekmi.

Tas Kungs dod, tas Kungs ņem

Svētdien, 26.augustā baptistu draudzes bīskapa Pētera Sproģa ģimene zaudēja meitiņu, kurai bija tikai 4 gadi. Bīskaps Pēteris Sproģis stāsta: “Ārsti šokā, Belliņa bijusi pilnīgi vesela. Redzam – tāds bijis Dieva prāts. Jādzīvo ar gatavību aiziet un mīlot Dievu un tuvākos! Prom no nebūtiskā un visu Dieva godam. Nav žēl, ka kaut kas ir palicis nepadarīts darbā, un prieks par katru mīlestības izpausmi, ko veltīju Bellai, un ka stāstīju viņai, ka Jēzus viņu mīl! Samīļo savējos, stāsti viņiem par Jēzu! Tas ir viss, kam vienā brīdī ir nozīme! Stāsti pat, ja nezini, kā! Belliņa ir priecīga pie Jēzus! Paldies!”

Vēstule no Belliņas tēva Pētera Sproģa.

„Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam!

Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja…” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista…” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev!

Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis… Man palika kauns.

Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista!

Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.”

Tā Belliņa smaidīja kādas minūtes pirms aizgāja satikties ar Jēzu! Martiņa nofotografēja.

Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un… Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt… Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu!

Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā… Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu – bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs.

Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji…

Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja!

Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu… Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti…

Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas.

Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs.

Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam…

Ak, mīļā Bella! Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!”

BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies!

Paldies Tev!

Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!

Tiešām, atcerēsimies par svarīgāko. Arī šodien.”

Debesis ir!

Miljoniem lasītāju visā pasaulē ir sajūsminājis un iedvesmojis patiesais stāsts par trīsgadīgā Koltona Bērpo neparasto pieredzi. Maza zēna apbrīnojamais ceļojums uz Debesīm un atpakaļ ir apbrīnas vērts.

Viņa tēvs mācītājs ceļojuma stāstu aprakstījis grāmatā. Mazais ceļotājs stāstīja vecākiem par neiedomājamām lietām. Viens no tiem stāsts par vectēvu, kaut viņš bija miris pirms 30 gadiem. Koltons teica, ka viņš vecvectēvu satika debesu ceļojumā. Savus vecākus mazais šokējis arī ar teikto par divām māsiņām. Mamma centās pārtrauktsakot: “Nē. Tev ir tikai viena māsiņa.” Koltons teica, ka otrā māsiņa mira māmiņas vēderā. Māte samulsa, jo par to mazais nebija informēts. Koltons atzina, ka viņš arī māsiņu satika tur.

Mazais zēns nebīstas no nāves. Labprāt iet līdzi tētim slimnīcu kalpošanā. Viņš atvadās no veciem cilvēkiem. Tā atvadoties reiz, abi ar tēvu gāja laukā pa durvīm. Mazais apstājās, pagriezās un aizkrēja atpakaļ pie veca onkuļa. Satvēra viņa roku un teica: – „Onkuli! Nebīsties. Pirmais, ko Jūs satiksiet otrā pusē, būs Jēzus.”

Uzreiz pēc parādīšanās grāmatnīcu plauktos 2010. gada rudenī grāmata “Debesis ir!” kļuva par sensāciju, daudzus mēnešus noturējās vairāku valstu bestselleru sarakstos un tika pārdota simtiem tūkstošos eksemplāru.

Prieka vēsts

Kaut arī saka, ka Latvija ir pārāk maza auditorija, lai šāda veida literatūru tulkotu arī latviski, taču Latviju sasniegusi prieka vēsts ar apgāda Zvaigzne ABC starpniecību.

Populārzinātnisko izdevumu grupa ir parūpējusies, lai iepriecinātu arī latviešu auditoriju. Apgāda Zvaigznes ABC viens no mērķiem ir, lai grāmata sasniegtu pēc iespējas vairāk lasītājus.

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa labprāt dalās savos iespaidos par padarīto darbu. „Grāmata “Debesis ir!” ir jauka, iedvesmojoša un rosinoša domāt un meklēt pēc īstām vērtībām,” stāsta Meldra Bērziņa. Turpinot iedvesmoti stāstīt par grāmatu papildina savu domu: „”Debesis ir!” piedāvā ielūkoties pasaulē, kur “neviens nav vecs un neviens nevalkā brilles.” “Debesis ir!” var mainīt lasītāja viedokli par mūžību, piedāvājot iespēju ticēt kā bērnam,” Stāstot par grāmatas galveno varoni Bērziņa paskaidro: „Kad Koltons Bērpo brīnišķīgā kārtā atlaba pēc smagās slimības un operācijas, viņa ģimene bija tik laimīga! Taču neviens nebija gaidījis, ka dažus mēnešus pēc tam viņi uzzinās par citu, tikpat brīnumainu notikumu. Trīsgadīgais Koltons stāstīja, ka operācijas laikā esot pametis ķermeni un apmeklējis Debesis, kur saticis Dievu, Jēzu, eņģeļus un dzīvē nekad nesatiktus un jau mirušus radiniekus,” Pārdomājot notikumu, kā tas varētu sasaukties ar Svētajiem Rakstiem, prātā nāk notikumi, kad Dievs Garā aizrauj Bībeles varoņus, lai tie varētu vēstīt saviem laikabiedriem un pravietot lietas nākotnē, ko Dievs ir paredzējis. Piemēram, kad Pēterim Dievs skaidroja, parādības nozīmi (Ap.d. 10), kā arī neskaitāmās aprakstītās vēstules un nākotnes pravietojumi Atklāsmes grāmatā.

Bērziņa turpinot aizraujošo stāstu par grāmatas varoni stāsta: „Koltons runāja par notikumiem, ko viņš nevarēja zināt, un pārsteidza vecākus ar Debesu aprakstiem. Dzīvodams savu maza bērna dzīvi, rotaļādamies ar supervaroņu figūriņām un ķīvēdamies ar vecāko māsu, Koltons laiku pa laikam tēti Todu un mammu Sonju pārsteidza ar bērnišķīgi naivi formulētiem, tomēr arī Bībelei atbilstošiem apgalvojumiem, ka “Jēzus ir ļoti liels”, ka “Dievs mūs mīl”, ka “Jēzus nomira pie krusta, lai cilvēki varētu iet pie Viņa Tēta”, ka Svētais Gars cilvēkiem “sūta virsū spēkus”, lai palīdzētu,” Taču kādā veidā brīnumainais stāsts ir nonācis grāmatu plauktos, Berziņa paskaidro: „Saglabājot dēla sirsnīgo un vaļsirdīgo izteiksmes veidu, Koltona pieredzi grāmatā ir apkopojis viņa tētis, mācītājs Tods Bērpo.”

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa ir pārliecināta, ka grāmata lasītājiem apliecina, ka Debesis patiešām ir, ka tā ir reāla vieta un mums ir jābūt gataviem… pēdējai cīņai.

Grāmata “Debesis ir!” sasniegusi arī mācītāja Krista Kalniņa grāmatu plauktu. Krists Kalniņš par grāmatu “Debesis ir!” saka: “Ir sarakstīts daudz grāmatu par cilvēku pēcnāves pieredzēm. Tomēr neviena no manis lasītajām nav sniegusi lielāku iedrošinājumu un mierinājumu kā grāmata Debesis ir!. Esmu pārliecināts, ka mazā Koltona neparastais stāsts par piedzīvojumiem Debesīs neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju. Tas būs saistošs un rosinās uz pārdomām pat tos, kas par pēcnāves dzīvi vēl nav uzdrīkstējušies domāt.”

Tagad zēnam jau ir 12 gadi. Koltons spēlē klavieres un trompeti, interesējas par grieķu mitoloģiju un spēlē futbolu. Par neparasto piedzīvojumu, Koltons priecājas, ka tas ir iedvesmojis tik daudzus cilvēkus.
Grāmata  ir pieejama

Apraksts par grāmatu

Fragments un video materiāls. http://www.youtube.com/watch?v=lN0GYUc3VQ4&feature=related

Konferencē ar uzrunām piedalījās LBDS bīskaps Pēteris Sproģis, LELB arhibīskaps Jānis Vanags, Billija Grehema Evaņģēliskās asociācijas Festivālu viceprezidents Dr. Toms Filips, kā arī lektori un pieredzējuši draudžu dibinātāji no Skandināvijas valstīm: Magnuss Pērsons no Zviedrijas, Oivinds Auglands, Jans Gosners un Helge Standāls no Norvēģijas.
LBDS bīskaps Pēteris Sproģis draudzes salīdzināja ar ābeļdārzu, norādot, ka katrā kristietī ir potenciāls dibināt draudzi. Tāpat kā katrā ābolā slēpjas vesels ābeļdārzs, arī katrā kristietī ir apslēpts Debesu valstības DNS ar iespēju veidot jaunu draudzi. P. Sproģis atgādināja konferences dalībniekiem, ka draudžu dibināšana nav modes kliedziens – tas ir senākais kristīgās misijas veids un Jēzus aicinājums, par ko nereti aizmirstam. Savukārt nākamos draudžu dibinātājus bīskaps aicināja veidot draudzes nevis protestējot, bet sekojot aicinājumam.

Mācītājs un draudžu dibinātājs Magnuss Persons no Zviedrijas klausītājus iepazīstināja ar dažādiem draudžu veidošanas principiem, uzsverot, ka draudzes dibinātājs un aicinātājs ir Jēzus Kristus. Veiksmīgas, ilgtspējīgas draudzes pamatā vispirms ir personīgas attiecības ar līdzcilvēkiem un spēja redzēt baznīcu ne kā institūciju, bet Kristus miesu, kas sastāv no indivīdiem. M. Persons aicināja mainīt domāšanu no kristīguma uz Kristu, no reliģiozitātes uz realitāti, no izolācijas uz iemiesošanos. Evaņģēlijs nav veiksmes, sapņu vai panākumu atslēga, bet nomiršana sev, un baznīcas uzdevums ir nevis mācīt pareizas dzīvošanas principus, bet sludināt Kristu, sacīja M. Persons.

Helge Standāls no Norvēģijas luteriskās baznīcas konferencē runāja par izaicinājumiem, ar ko sastopas konfesijas, kad nepieciešamas izmaiņas tradicionālajās konfesiju struktūrās. Pārmaiņas rada grūtības arī līderiem, taču pārmaiņas ir līderu uzdevums: ja līderi nav spējīgi mainīties, tad to nespēs arī draudzes. Pārmaiņas prasa laiku, un ne visi cilvēki vienlīdz ātri spēj tām pielāgoties. Vadītājam jāspēj atrast individuāla pieeja katram draudzes loceklim, jākomunicē vairāk, kā šķiet nepieciešams. H. Standāls iedrošināja draudzes vadītājus nepadoties pat tad, ja trūkst ticības – Dievam joprojām viss ir iespējams, un maza ticība savienojumā ar lielu Dievu ir ceļš uz ievērojamiem rezultātiem.
Iesākot konferences otro dienu, LELB arhibīskaps Jānis Vanags iedrošināja konferences dalībniekus domāt par to, ko katrs varam darīt Kristus dēļ – ņemot vērā to, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā. Tieši rūpes par mūsu dvēselēm ir iemesls, kādēļ Kristus nāca šajā pasaulē. Mūsu līdzība ar Dievu izpaužas tieši tajā, kā mēs spējam dalīties ar Kristu Viņa rūpēs par cilvēku dvēselēm un to glābšanu. Svarīgāko, ko Dievs vēlējās cilvēcei pateikt un paveikt, Viņš paveica ar iemiesošanos, Kristum nākot pasaulē un atstājot šeit Baznīcu kā Kristus miesu pēc augšāmcelšanās. Baznīca ir Kristus miesa, lai turpinātu Viņa darbu – vest cilvēkus pie Dieva, ļaut Viņu sastapt Vārdā un sakramentos.

Velkot paralēles ar draudžu dibināšanu, arhibīskaps norādīja, ka mēs nevaram radīt kādu augu, vien dēstīt tā sēklu zemē un to audzēt. Tāpat arī draudzes mēs nevaram radīt, bet gan dēstīt un audzēt. Mums ir dota Dieva Vārda sēkla un kristību ūdens, ar ko varam iet un darīt Kristus darbu tālāk.
Baltijas Jauniešu festivāla direktors Viktors Hamms aicināja klātesošos būt gataviem uzņemt savās draudzēs jaunus kristiešus pēc festivāla. „Ko jūs darīsiet ar jauniešiem, kas atnāks uz jūsu draudzi?”, vaicāja V. Hamms, aicinot draudzes sekot Bībeles piemēram no līdzības par tēvu un pazudušo dēlu: „Es ceru, ka jūs viņus apskausiet un viesmīlīgi sagaidīsiet”. Mūsu izaicinājums ir uzrunāt jauniešus, jo no viņiem ir atkarīga Baltijas valstu nākotne. Ja viņi netiks glābti šodien, daļa no viņiem rītdienu var arī nesagaidīt, sacīja V. Hamms.
Billija Grehema Evaņģēliskās asociācijas Festivālu viceprezidents Dr. Toms Filips konferencē dalījās ar asociācijas pieredzi evaņģēlija sludināšanā dažādās pasaules zemēs un iedrošināja klātesošos ar liecību, ka viņš savā 30 gadu ilgajā pieredzē nav redzējis Dievu darbojamies tik uzskatāmi, kā tas notiek pašlaik. „Dievs dara savu darbu”, sacīja Toms Filips, „un tajā ir kāds uzdevums, kas mums katram ir jāveic”. T. Filips teica, ka kopš 1. Mozus grāmatas (11:9) laikiem, kad Dievs izklīdināja cilvēkus pa visu zemi, liekot tiem runāt dažādās valodās, nav pastāvējusi viena valoda, kurā visiem saprasties. Šobrīd tāda ir, un tā ir globālā jauniešu kultūra, kas ir homogēna un vienojoša pirmoreiz pasaules vēsturē. Un tās ir arī mūsdienu komunikācijas tehnoloģijas, kas arvien vairāk tiek izmantotas evaņģēlija sludināšanā. „Baltijas Jauniešu festivāls ir Dieva darbs un plāns – mēs tikai esam Viņam paklausīgi. Aicinām jūs nodoties no visas sirds šim darbam”, konferencē sacīja Dr. Toms Filips.
Norvēģijas draudžu dibinātāju tīkla DAWN Norway vadītājs un mācītājs Oivinds Auglands konferencē stāstīja par draudžu veidošanas pieredzi Norvēģijā un par draudžu dibināšanas kustību M4, kas pēc Latvijas Baptistu draudžu savienības iniciatīvas Latvijā aizsākta 2011. gadā. M4 ir draudžu dibinātāju komandu apmācības un sagatavošanas vide, kas palīdz sagatavot komandas jaunu draudžu dibināšanai un to darbības pirmajiem gadiem. Draudžu dibinātājiem, kas iesaistījušies savstarpēja atbalsta un sadarbības tīklā, ir lielākas izredzes sasniegt labus rezultātus, tādēļ M4 radīts, lai sniegtu apmācību un nodrošinātu draudžu dibinātāju sadarbību. LBDS bīskapa vietnieks un viens no M4 apmācību vadītājiem Kaspars Šterns iepazīstināja konferences dalībniekus ar vairākiem draudžu dibināšanas piemēriem Latvijā, norādot, ka apmācības ir atvērtas visu konfesiju interesentiem.
Detalizēti konferences materiāli drīzumā būs pieejami mājaslapā www.jaunasdraudzes.lv.
Šī gada 9. jūnijā Arēnā Rīga notiks Baltijas Jauniešu festivāls – lielākais ticību apliecinošas mūzikas festivāls Baltijā. Aizraujošu mūziku 4 stundu garumā tajā nodrošinās Newsboys, The Parachute Band, Maikls W. Smits, kā arī Vēstviecība no Latvijas un mūsu kaimiņvalstu mākslinieki, Rīgā pulcējot tūkstošiem jauniešu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Festivālu rīko Baltijas valstu baznīcas sadarbībā ar Billija Grehema Evaņģēlisko asociāciju (BGEA) no ASV. Festivāla galvenais mērķis ir iepazīstināt jauniešus ar Evaņģēlija vēsti tiem saprotamā mūzikas valodā, un rosināt pozitīvas pārmaiņas daudzu jauniešu dzīvēs.

Diskusijā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstājās deputāts Vladimirs Reskājs, tika demonstrēta deputāta Vladimira Nikonova prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū bija arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers, Einārs Cilinskis un Ingmārs Līdaka.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis aicināja uz morālo izlīgumu aicinot pievienoties „Labas gribas manifestam. Sagatavoto dokumenta projektu Rubenis nodeva Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītājam Ilmāram Latkovskim (“VL”/”TB”/LNNK), kurš kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu rīkoja diskusiju. Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas “Garīgā dimensija un politika” noslēdzot atzina, ka šāda Rubeņa “iniciatīva šajā brīdī ir ļoti būtiska”.

AUDIO Gariga_ dimensija_un_politika_Juris Rubenis  -”Garīgā dimensija un politika” Juris Rubenis aicina piedot cits citam un parakstīt “Labas gribas manifestu.”

AUDIO politiķis Valdis Liepiņš Gariga_ dimensija_un_politika_Valdis_Liepins ”Garīgā dimensija un politika” Valdis Liepiņš aicina izvērtēt kuram piedot un par ko piedot.

AUDIO LBD Pēteris Sproģis Gariga_ dimensija_un_politika_LBD_Peteris_Sprogis ”Garīgā dimensija un politika” Pēteris Sproģis aicina saskatīt Latvijas nākotnes vīziju, kurai sekot.

Valdis Zatlers “Garīgā dimensija un politika”: vienlīdzības starp krieviem un latviešiem nebūs nekad!

VIDEO/ZIŅA 

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Diskusiju ievadot prezidents teica: “Es ļoti augsti novērtēju Sabiedrības saliedētības komisijas izveidošanu un redzu, ka kopā ar Latvijas politiķiem, ar garīgajiem līderiem, mēs varam uz šīs komisijas bāzes veidot mūsu turpmāko saskaņoto attīstību. Gribētu novēlēt visiem panākumus šajā ceļā, jo cita ceļa mums nav. Kā mērķi visam šim darbam redzu cilvēcīgu un panākumiem bagātu sabiedrību.”

Komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis

Topošās Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Latkovskis uzsvēra: “Latvijai ir vajadzīga jauna garīgā elite!” Deputāts uzskata, ka līdzšinējās politikas iespējas jauna dialoga radīšanai ir izsmeltas. Patlaban esot iespējams radīt tikai vēl “niknākas un trulākas sadursmes” sabiedrībā. Latkovskis aicināja garīdzniekus, zinātniekus, māksliniekus, kultūras jomas pārstāvjus un politiķus iesaistīties valstiskos un neformālos projektos, veidot domubiedru grupas sabiedrības saliedēšanai.

Latvijas metropolīts Aleksandrs

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs norādīja, ka svarīgākais pārbaudījums Latvijā ir atrast kopsaucēju daudznacionālas sabiedrības vienotībai. “Valsti veido tās tauta, iedzīvotāji, kuri pārstāv dažādas etniskās kopienas ar savām tradīcijām. Šobrīd valdošā spriedze parāda, cik būtiski ir saskatīt un meklēt iespējas cilvēku apvienošanai, kuri dažādo politisko mērķu dēļ ir sašķelti dažreiz pat naidīgās grupās. Ne vien labklājība spēj mainīt sabiedrības noskaņojumu, jo būtiskākais ir garīgās vērtības. ” sacīja metropolīts.

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs diskusijā uzsvēra, ka valodas jautājuma izmantošana politiskiem mērķiem ir amorāla rīcība un grēks.

Stankevičs uzskata, ka līdz šim Latvijā nav bijis “nopietna dialoga” valodas jautājumā, tādēļ tas ir saasināts. Savu pienesumu tam devuši arī politiķi, kas valodas jautājumus izmantojuši politiskiem mērķiem, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. “Cilvēku naidošana ir amorāla. Šī [valodas] jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, no reliģiskā skatpunkta – grēks. Attiecībā uz valodu Latvijā tiek piemēroti dubultstandarti, proti, sankcijas tiek ierosinātas par krievu valodas lietošanu, bet netiek vērstas pret, piemēram, zviedru vai angļu valodu. Arī latvieši jūtas apdraudēti, ir uzplēstas padomju laika rētas, un pieaug neuzticēšanās pret krievvalodīgajiem. Tā visa dēļ cilvēkos sakrājas “rūgtums un sašutums”. Mums kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju. Abām pusēm jāsēžas pie sarunu galda un jākļūst par sabiedrotajiem “ugunsgrēka dzēšanā”. Pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā varētu būt brīvdienu pasludināšana pareizticīgo Ziemassvētkos, lai “cilvēki sajūtas uzklausīti, nevis tiek dēvēti par okupantiem”. Savukārt krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši jūtas kā mājās un nevēlas, lai viņiem, līdzīgi kā padomju gados, uzspiež krievu valodu.
Krīze ir ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī morāliem un garīgiem cēloņiem. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā goda prāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs,” teica Romas katoļu baznīcas arhibīskaps.

LABAS GRIBAS MANIFESTS

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, apņemamies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi esam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs ar saviem izaicinājumiem un tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums ir iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nenozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet mācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs izvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, bet veicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs apzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs mācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, taču uzskatām, ka mūsu aicinājums ir celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē atstāt komforta zonu, kļūt neaizsargātam, ievainojamam un panest pretrunu spriegumu.

Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.
>>LABAS GRIBAS MANIFESTS- Kultūras cilvēku un politiķu viedoklis<<