Trīs gadus neesmu astroloģiskā zīme – „vēzis” un astrologs, bet gan Dieva kalps. Esmu pārstājusi uz pasauli raudzīties astrologa acīm. Apkārt man ir cilvēki nevis astroloģiskas zīmes. Esmu pārstājusi testēt pēc arējā izskata un rakstura. Draugu dzimšanas dienas ir tikai iemesls apsveikt un palūgt Dievu par tiem. Es viņos neredzu neko tādu, kas atgādinātu man par pagātnes uzskatiem. Tagad varu atviegloti uzelpot. Bet viss sākās tā… 

Astoņus gadus atpakaļ es biju Pavela Globas skolas skolniece. Mūs šajā skolā mācīja saņemt astroloģiskās zināšanas un paplašināt redzesloku.

Mani interesēja pārdabiskais, un es tajā ielīdu… Kādā skaistā ziemas vakarā ieslēgusi televizoru, ieraudzīju pārraidi ar astrologu P.P. Globu. No tā brīža mainījās visa mana dzīve. Pavasarī es kļuvu par Globas skolnieci. Neticamos tempos mainījās manas dzīves vērtības un uztvere. Man grūti raksturot visas dzīves pārmaiņas, bet mana dzīve pārvērtās jēdzienos „līdz” un „pēc tam”.

Astroloģijas principi

 

Slimība bija viens no iemesliem, kas pārliecinājos mani par to, ka horoskopā šajā zīmētajā aplī iespējams izlasīt visu cilvēka dzīvi, dažādos iespējamos variantos. Sapratu, slimības iemeslus, apzinājos savu grēku un ar visu savu būtību rāvos astroloģijas pētīšanā.

Es biju domājusi, ka man ir spēcīgas „reliģiskās jūtas”, bet nebiju kristīta. Jo uzskatīju, ka visas reliģijas ir vienādas.

 

Astrologiem – Dievs ir kā jumts virs galvas

 

Kāda „pareizticīga ekstrasensa” man teica, ka es „sadegšu” bez Dieva un , ka reliģija ir kā augšupceļš. Viņa piekodināja, ka tomēr uz kādu templi ir jāiet, jo Dievs ir kā jumts virs galvas, apsardzība. Un par cik man nav nekādas pretenzijas pret Jēzu, tad vajadzētu kristīties. Trīs dienas biju kā traumēta un slima. „Trešās acs” vietā man izauga „enerģētiskais rags”. (es saprotu, kādu murgu rakstu, bet toreiz man tā nelikās).

Trešās dienas vakarā es teicu vīram: „Es eju kristīties”. Viņš pret šo ideju izturējās piesardzīgi, teikdams, ka ātri gan esot nolēmusi. Bet es atbildēju, ka sen to esmu sapratusi, vienīgi apjēgusi tikai tagad.  

Un tā 1992. gadā es kristījos. Ar pilnu sirdsdegsmi atteicos no kalpošanas sātanam. Globas skolā mūs mācīja, ka sātanam nedrīkst kalpot nekādā gadījumā. Biju domājusi, ka es to visu saprotu. Es kristījos, lai nāktu Dieva priekšā un kalpot Viņam ar „Dievišķām zināšanām” – astroloģiju. Lai iegūtu drošības sajūtu un būt „likumīgā kārtā”. Es zināju, ka tagad varu iet baznīcā , uzlikt svecīti un ja es lūdzu Dievu, tad to daru likumīgi.

Bet es pat nepievērsu uzmanību tām detaļām, ko nozīmē kristības būtība.

 

Domāju, ka tā ir baznīcas traģiska kļūda

 

Tas fakts, ka baznīca nepieņem astroloģiju, uzskatīju, ka tā ir baznīcas traģiska kļūda, kuru ir pieļāvuši baznīcas cilvēki, nevis Dievs. No tā arī izrieta daudz kas: baznīcas dzīvi daudzās lietās uztvēru, kā tīri formālu un praktiski to uzskatīju, par cilvēku izdomājumu. Neticēju, ka ir iespējama „grēku atlaišana”, jo kā biju uzskatījusi, ka „karma” ir daudz sarežģītāka padarīšana. Vairāk kā piecus gadus es sevi dēvēju par kristieti, tāpat kā daudzi mani kolēģi domājām, ka esam „Dieva kareivji” ar astroloģiskām zināšanām rokās.

Es braucu uz lekcijām, izzināju, domāju, piedalījos naudas vākšanā. Rakos pa savu un cilvēku horoskopiem, centos palīdzēt citiem izzināt sevi.

Pagāja gads un man radās vēlēšanās „attīrīties” baznīcā. Vairākas reizes nesanāca agri celties, bet kādu reizi es tomēr sataisījos un aizbraucu uz liturģiju. Vaļsirdīgi atzinos par to, ko uzskatīju par saviem grēkiem. Attīrījos un ar jaunu sparu metos astroloģijas izzināšanā.

Drīzumā, pēc saviem aprēķiniem es kļuvu grūta. Dievs deva meitiņu. Kamēr biju stāvoklī man pietika prāta nenodarboties ar prakses astroloģiju. Bet grāmatiņas es tomēr lasīju, kaut gan maz. Uz lekcijām vairs nebraucu, jo vajadzēja ziedot laiku mazulim. Jaunās laikmetīgās lekcijas šaurajam lokam, man mājās veda draudzene. Man nepietika laika pat atvērt lekciju piezīmes, es tās krāju un krāju, dažreiz ieskatījos tajos un apbrīnoju tās „gudrību”. Tā jau bija augstākā matemātika.