Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

PSRS un mūsdienu Krievijā par uzvaras dienu uzskata 9. maiju, jo pēc Maskavas laika tas notika īsi pēc pusnakts 9. maijā.

Aktīvā karadarbība ar kapitulāciju visur nebeidzās, piemēram, Prāgā esošais vācu karaspēks uz kapitulāciju sākotnēji nereaģēja.

Kāpēc Baltijas valstīm nav ko svinēt?

20.gadsimta pirmajā pusē notikušie kari vislielākajā mērā izpostīja Eiropu.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropa vairs nebija pasaules varas centrs.

Drīz vien Eiropas valstis zaudēja arī savas kolonijas. Pasaulē izvirzījās divas lielvaras – ASV un PSRS (Padomju Savienība).

Daudz Eiropas tautu Otrā pasaules kara beigas svin ar patiesu prieku un gandarījumu, savukārt Baltijas tautām īsti nav ko svinēt, ja nu vienīgi aktīvās karadarbības beigas.

Baltijas valstīs nomainījās viens okupācijas režīms ar otru – nacisti ar komunistiem.

Turpinājās represijas pret civiliedzīvotājiem, notika masu deportācijas, nacionalizācijas un mantas konfiskācija.

Aktīva vietējo iedzīvotāju bruņota pretestība okupācijas režīmam turpinājās vairākus gadus.

Baltijas valstīm atjaunot neatkarību izdevās vien pēc PSRS sabrukuma – piecdesmit gadus pēc neatkarības zaudējuma 1940.gadā..

Trīskārša okupācija

Krūmiņš atgādināja, ka Otrajā pasaules karā Baltijas valstis (arī Latvija) tika okupētas trīs reizes.

Vispirms 1940.gadā to izdarīja PSRS, 1941.gadā – Vācija, bet 1944. – 1945. gadā atgriezās PSRS okupācija.

Otrā pasaules kara laikā gan PSRS, gan nacistiskā Vācija veica nelikumīgas Latvijas pilsoņu mobilizācijas savos karaspēkos.

Leģionāru liktenis

Vācijas kapitulācijas dienā ievērojama daļa Latvijas teritorijas (Kurzeme) atradās vācu karaspēka kontrolē (Kurzemes katls, Kurzemes cietoksnis), PSRS kontroli pār šīm teritorijām atgūt izdevās vien pēc Vācijas kapitulācijas.

Kurzemē atradās arī liels skaits latviešu karavīru, kas bija mobilizēti vācu armijā (leģionāri). Daļa leģionāru centās izvairīties no PSRS gūsta un bēga uz Zviedriju, taču zviedru valdība, ignorējot sabiedrības protestus, baltiešu leģionārus izdeva PSRS.

Uzvara – Krievijas identitātes pamats

Mūsdienu Krievijas identitāte un nacionālisms lielā mērā ir balstīti uz uzvaras faktu Otrajā pasaules karā (Lielajā Tēvijas karā, kā to sauca PSRS un Krievijā).

Tāpēc šis notikums tiek apzināti glorificēts un pasniegts kā lielākais krievu tautas varoņdarbs nācijas eksistences vēsturē.

Staļina nāve – pagrieziena punkts

9.maiju PSRS sāka svinēt tikai vairākus gadus pēc kara beigām, kad nomira Josifs Staļins.

Staļins Lielo Tēvijas karu par veiksmes stāstu neuzskatīja, kā nekā PSRS par mata tiesu izglābās no zaudējuma karā, turklāt karš prasīja milzīgus upurus.

Šie zaudējumi un kara sākumposma neveiksmes radās lielā mērā tā laika PSRS vadības pieļauto kļūdu dēļ.

Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]

[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.

Foto: AFP

Februāra sākumā Saeimā sākās debates par Krimināllikuma grozījumiem, kas paredzētu kriminālatbildības noteikšanu par Latvijas okupācijas noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu,-ziņo spektrs.com/la.lv

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 
paziņoja, ka šādi likuma grozījumi būtu pretrunā ne tikai Satversmei, bet arī starptautiskajiem likumiem. Piemēram, Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10. pants nosaka, ka visiem ir tiesības uz vārda brīvību un ka šīs tiesības sevī ietver arī tiesības brīvi paust viedokļus. Tiesa, 10. panta 2. paragrāfā ir iekļauti izņēmuma punkti, kuri attaisnotu vārda brīvības ierobežošanu. Tie ir – “nacionālā drošība, teritoriālā integritāte, sabiedriskā drošība, nemieru vai nozieguma novēršana, veselība vai morāles aizsardzība”.

Pēdējos gados karstas debates norisinājušās par to, vai ir pamatoti kriminālatbildību noteikt arī par holokausta noliegšanu. Pirms septiņiem gadiem – 2007. gadā – ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja holokausta noliegumus. Tajā pašā gadā Vācija, kas tobrīd bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, rosināja, ka holokausta noliegšana būtu jāatzīst par likumpārkāpumu visā savienībā. Toreizējās Vācijas tieslietu ministres Brigitas Ciprīsas ierosinājums aizsāka karstas debates, taču likuma spēku nepieņēma. Tas ir atkarīgs no katras valsts likumiem.

Aptuveni 20 valstīs holokausta noliegšana ir atzīta par pretlikumīgu. Šo valstu vidū ir arī deviņas Eiropas Savienības valstis – Austrija, Vācija, Francija, Rumānija, Polija, Slovākija, Beļģija, Čehija un Lietuva. Polijā un Lietuvā likumos, kas būtu attiecināmi uz holokausta noliegšanu, atrunāti arī sodi par Padomju

Sods par necieņas izrādīšanu valsts nācijai

Tā, piemēram, Turcijā 2005. gadā spēkā stājās pretrunīgi vērtētais Krimināllikuma 301. pants, kas paredz cietumsodu piespriešanu par Turcijas nācijas, Turcijas vai Turcijas valsts iestāžu apvainošanu. Šis pants ticis izmantots jau vairāk nekā 60 reižu. Saskaņā ar to apsūdzības par necieņas izrādīšanu Turcijai tika celtas arī pret turku rakstnieku Orhanu Pamuku, kurš intervijā Šveices žurnālam “Das Magazin” paziņoja, ka “šajās zemēs tika nogalināti trīsdesmit tūkstoši kurdu un miljons armēņu un neviens neuzdrošinās par to runāt, tikai es”. Pēcāk gan viņam izvirzītās apsūdzības tika atceltas.

Upuru piemiņas aizstāvībai


Vārda brīvības aizstāvji uzstāj uz to, ka vēsturisku faktu noliegums, tostarp holokausta noliegums, nedrīkst tikt uzskatīts par likumpārkāpumu, un ka vēsturiskā patiesība un fakti jāaizstāv sabiedriskās un zinātniskās diskusijās, nevis krimināllikumu pantos. “Holokausta noliegšana ir ārkārtīgi amorāls notikums, taču arī nolieguma aizliegšana būtu milzīga morālā kļūda. Tas dotu signālu, ka vairākumam cilvēces, kas zina, ka holokausts ir fakts, tomēr ir kaut kas slēpjams un ka šī patiesība nav spējīga uzvarēt vārdu kaujā,” uzskata britu konservatīvā dienas laikraksta “The Daily Telegraph” komentētājs Brendans O’Nīls. “Tikpat labi īru parlaments var kriminalizēt spāņu inkvizīcijas pastrādāto šausmu darbu noliegumu,” paudis britu vēsturnieks Timotijs Gārtons Ešs.

Valstīs, kur holokausta noliegšana ir likumpārkāpums, gan tiek uzskatīts citādi. Austriešu žurnālists Hanss Raušers Austrijas dienas laikrakstam “Standard” rakstījis, ka “cilvēkiem, kuri vārda brīvību grib attiecināt uz neonacistu izteikumiem, nav bijis liela sakara ar tiem”. “Populārais arguments, ka cilvēks nevar tikt sodīts par viedokli, ir nepamatots. Holokausta noliedzējiem nav viedokļa. Viņi zina, ka šādi noziegumi bija, vai, ja nezina, viņiem ir iespējas par tiem uzzināt. Taču viņi tos grib noliegt, trivializēt, politizēt,” paudis austriešu žurnālists. Šajos gadījumos ar nolieguma aizliegumu tiek pamatota vēlme novērst līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanos un aizsargāt upurus un viņu tuviniekus. Svarīga ir arī vēsturiskā notikuma simboliska atzīšana un aizsargāšana.

Par okupācijas noliegšanu

Pirms trīsarpus gadiem okupācijas noliegšana tika kriminalizēta Lietuvā. Grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā tika veikti Lietuvas Okupācijas un genocīda gadadienā – 2010. gada 15. jūnijā. Saskaņā ar tiem personas, kas publiski noliedz vai vārdiski atbalsta PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, var tikt sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

Vairāk par tēmu>> la.lv

PSRS okupācijas perioda laikā Latvijai nodarīti aptuveni 200 miljardu latu zaudējumi, taču politiķu vidū nav vēlēšanās akcentēt šo jautājumu Latvijas un Krievijas attiecībās, intervijā Latvijas Radio Raidījumam”Labrīt!” sacīja Latvijas Okupācijas izpētes biedrības pārstāve Ruta Pazdere.

Šogad okupācijas seku apkopošanas komisija pieprasījusi 100 tūkstošu latu finansējumu. Taču Pazdere pauda šaubas, vai šie līdzekļi tiks saņemti. „Pie pašreizējās politiskās nostādnes tas nav reāli, jo nav liela atsaucība no ārlietu ministrijas,” viņa teica, norādot, ka tādējādi ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs negrib kaitināt Krieviju un tur var rasties sarežģījumi jau nodibinātajai ekonomiskajai sadarbībai

Pazdere norādīja, ka līdz šim komisija veikusi 40 pētījumus un ekspertīzes. „Atlika vien apkopot statistiku un saskaņot valodas, lai mēs varētu fokusēt zaudējumus ar juridisku pamatoju. Tāpat bija nepieciešams šo zaudējumu juridisks pamatots, lai pieprasītu kompensācijas no okupētājiem, iedzīvotājiem no okupētāja tādas pienākas,” viņa uzsvēra, vienlaikus piebilstot, ka šim darbam ir vajadzīgi ieguldījumi.

1940. gada 17. jūnijā padomju tanki pārrāva Latvijas attīstību. Tā bija okupācija – lai cik ļoti šis vārds nepatiktu oficiālās Krievijas pārstāvjiem. Attīstība turpinājās pēc okupāciju pusgadsimta (bija veselas trīs: padomju, vācu un tad atkal padomju).

Atjaunojot Latvijas neatkarību pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bijām naivi pārliecināti, ka visi – gan latvieši, gan krievi – domājam un jūtam vienādi. Tā tomēr nebija, un tā arī nav līdz pat šai dienai. Okupantu tanki un armija aizgāja, bet Latvijā palika daudzi jo daudzi padomju laikā še apmetušies kolonisti – nu jau otrajā un trešajā paaudzē. Tiem joprojām šķiet, ka viņi nopelnījuši ko vairāk, viņi vai viņu tēvi taču mūs “atbrīvoja”, “atnesa”, vai vēl tur ko. Un tagad ļaunie latviešu nacionālisti vēlas tos apspiest vai pat iznīdēt tādēļ, ka viņi ir krievi. Un saprotošie Maskavas tēvoči klapē uz pleca: “Jā, jā, tā gan”.

Man būtu daudz ko teikt un pārmest saviem tautiešiem, bet ne par to šodien runājam. Padomju laikā iebraukušajiem beidzot jāsaprot, ka viņi ir kolonisti, ka tieši viņiem jāsper soļi, lai iekļautos Latvijas sabiedrībā, un nevis otrādi. Jo šeit kopš 1918. gada ir Latvijas valsts, kuras pienākums ir nodrošināt tās robežās dzīvojošiem cilvēktiesību minimumu (to esam izdarījuši), bet visu pārējo regulē Satversme. Un Satversmē nav paredzēta pilsoņu šķirošana pēc viņu etniskās izcelsmes, bet nav arī paredzēta pilsonības izdalīšana katram un visiem uz ielu stūriem.

Risinājums:

To visu nosaka Latvijas brīvvalsts pēctecība un okupācijas periods kā pārrāvums. Un tādēļ tik ļoti pret šo pēctecības principu iebilst oficiālā Maskava. Atzīt okupāciju nozīmē arī atzīt Latvijas valsts pēctecību sākot ar 1918. gada 18. novembri.

1. Nav pat ko prasīt okupācijas atzīšanu, tādu aktu no šīs valdības Krievijā nesagaidīsim. Jārīkojas mums pašiem, okupācijas fakta neatzīšana jākriminalizē, jāpadara par sodāmu. Ātrāk vai vēlāk pie tā nonāksim.

Jau dzirdu: “Mani kaimiņi, viņi ģimenē runā krieviski, tādi jauki cilvēki. Nu dzīvosim taču draudzīgi. Kas bijis, tas bijis.” Jā, piekrītu. Sašķelta, pat savstarpēji naidīga sabiedrība nolemta neveiksmēm. Par to jau esam pārliecinājušies. Tieši tādēļ jāsāk rīkoties.

2. Jāsāk ar skaidru runu par problēmām un to cēloņiem, lietas jānosauc to īstajos vārdos: okupācija ir okupācija, kolonists ir kolonists.

Pašreizējā puskoka lēkšana nevar turpināties. To rāda daudzas, visiem redzamas pazīmes.

To nevar aizstāt nekas cits, kā vien tiešas un konkrētas liecības, skaidri kadri, pus-aprauti vārdi, kas savā vienkāršumā un tiešumā palīdz saskatīt to, kā okupācija lauza likteņus un iznīcināja valsti”. To pirmdien, 1.jūlijā, savā uzrunā, sveicot Latvijas Okupācijas muzeju 20 gadu jubilejā, teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Uzrunājot klātesošos, Saeimas priekšsēdētāja atgādināja: „Ir jāņem vērā, ka otrais pasaules karš un tā sekas savulaik pāršķēla pasauli divās daļās. Tas sadalīja Eiropu ar tā dēvēto dzelzs priekškaru un divu pretēju ideoloģiju iespaidā izveidoja divas dažādas informatīvās un vēstures izpratnes telpas. Un, lai gan jau rit 21.gadsimta otrais gadu desmits, pasaulē joprojām ir nepietiekamas zināšanas par 20.gadsimta vēsturi. Par to ir jāmāca skolā vēstures stundās, par to ir jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Mums pašiem ir jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē.”

„Okupācijas muzeja līdzšinējā darbība kalpo kā apliecinājums, ka tie nav tukši vārdi – ar entuziasmu, enerģiju un dziļu pārliecību par savu misiju muzejs patiesi ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem izpratnes un skaidrojuma veidotājiem par Latvijai smagākajiem 20.gadsimta posmiem,” akcentēja S.Āboltiņa.

„Šodien, kad atzīmējam muzeja divdesmitgadi, vēlos paust pateicību Valteram Nolendorfam un Gundegai Michelei par sirds darbu, ko veicat, par milzīgo ieguldījumu, kas ir nepārvērtējams mūsu tautas vēstures skaidrošanā. Saku paldies arī visiem padomes locekļiem un muzeja darbības atbalstītājiem. Paldies par paveikto darbu, tas patiesi ir neatsverams,” par devumu mūsu valsts vēstures skaidrošanā pateicās Saeimas priekšsēdētāja.

S.Āboltiņa klātesošajiem arī atgādināja, ka „mūsu pienākums ir nekad neaizmirst traģēdiju un postu, ko Latvijas tautai ir nesusi pirmā padomju okupācija, nacionālsociālistiskā vācu okupācija un otrā padomju okupācija”.

Saeimas priekšsēdētāja, atceroties mūsu sarežģīto vēsturi, aicināja domāt par dārgāko, kas mums ir – brīvu un neatkarīgu valsti. „Mūsu spēkos ir padarīt Latviju par attīstītu, pārtikušu un plaukstošu valsti. Valsti, ar kuru lepojas tās pilsoņi un kuru ar cieņu un atzinību uzlūko pasaulē”.

„Neraugoties uz teroru un baisajiem notikumiem, mūsu vecvecāki un vecāki nosargāja visdārgāko – ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai. Stipra un plaukstoša Latvijas valsts būs mūsu tautas spēka, izturības un lepnuma apliecinājums,” uzrunas noslēgumā sacīja S.Āboltiņa.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (V) norāda, ka svešas valsts veiktās represijas pret izglītotākajiem un uzņēmīgākajiem sabiedrības pārstāvjiem, tostarp Latvijas armijas virsniekiem, liecināja par padomju režīma vēlmi uz visiem laikiem iznīcināt jebkuru Latvijas valsts atdzimšanas iespēju,- ziņo spektrs.com/Aizsardzības ministrijas Preses nodaļa.

Pabriks atceres dienās – 14. un 17.jūnijā – Latvijas iedzīvotājus aicina pieminēt visus sabiedrības locekļus, kuri okupācijas gados nezaudēja ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai, un atgādināt jaunajai paaudzei par zudušajām dzīvībām un salauztajiem likteņiem.

“Šajos datumos mēs atminamies 1940.gada okupāciju un 1941.gadā veikto masveida iedzīvotāju izsūtīšanu tālu prom no savas valsts, dzimtajām mājām un tuviniekiem. Šie notikumi aizsāka gadu desmitiem ilgu periodu, kurā cilvēkiem bija jāizdzīvo sveša režīma jūgā, bez savas kultūras un ticības. Šajās dienās es aicinu atcerēties gan tās ģimenes, kas piedzīvoja izsūtīšanu, gan arī visus tos, kuri ilgajos okupācijas gados saglabāja ticību savai valstij, eiropeiskām vērtībām, latviskajai kultūrai un par spīti apstākļiem neatkāpās no savas valodas un reliģijas. Pateicoties šiem cilvēkiem, mēs spējām sajust milzīgu saliedētības sajūtu, tai noticēt un atgūt savu valsti,” uzsver Pabriks.

SC izvairās no Latvijas okupācijas fakta atzīšanas. Valsts prezidents Valdis Zatlers bijis pārsteigts, uzzinot, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs s muzeja apmeklējuma laikā izvairījies no mūsu valsts okupācijas fakta atzīšanas.

“Vienotība” ceturtdien valdes sēdē izlēmusi uzrunāt trīs partijas – Zaļo un Zemnieku savienību, “Saskaņas centru” un apvienību VL-TB/LNNK – par četru partiju koalīcijas veidošanu.

Piedāvātais sadarbības projekts paredz arī vienoties par “tabu” jautājumiem – valsts valodas statusu, pilsonību un nepilsoņu tiesībām, kuru cilāšana ļautu premjeram pieprasīt “vainīgā” politiskā spēka ministru demisiju.

Noklusēšana situāciju neuzlabo

“Visu Latvijai”- TB/LNNK Roberts Zīle sacīja, ka– nedrīkst aprobežoties ar nacionālo vienotību kā būtisku jautājumu “iesaldēšanu”.
Zīle uzskata, ka ir svarīga diskusija gan par izglītības jautājumu, gan par pilsonību, savukārt okupācijas atzīšana Latvijas pilsoņu veidotajiem politiskajiem spēkiem jābūt pašsaprotamai, tāpēc jāsper soli tālāk un jāprasa to atzīt Krievijai.

Tāpat Zīle norādīja, ka Dombrovska piedāvātajā dokumentā nav ierakstīta energoatkarības mazināšana, kas ir ļoti svarīgs jautājums un tai būtu jābūt vienai no valdības prioritātēm.

“Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars uzsvēra, ka VL pozīcija paliekot nemainīga – partijai neesot iebildumu pret SC kā spēku, bet pret tā ideoloģiju. Ja SC būtu gatavs ievērot vienošanos ar VL-TB/LNNK priekšlikumiem – atzīt okupāciju un apsolīt nekad “necilāt” jautājumu par krievu valodas statusa maiņu, tad VL nebūtu nekādu problēmu ar SC strādāt arī vienā valdībā.