Konferenci „Viens Dievs! Viena tauta! Viena ticība!” organizēja Latvijas Vasarsvētku Draudžu Centrs sadarbībā ar draudzi „Maizes nams” no Amerikas. Konferences spīkeri- Aleksandrs Ševcenko, Džordžs Davidjuks un  Nikkijs Krūzs. Kā arī  brīnišķīgā slavēšanas komanda no draudzes „Maizes Nams”.

Konference „Viens Kungs! Viena tauta! Viena ticība!» noteica mērķi ne tikai kalpot ar sludināšanu tiem, kuri pieder Jēzus Kristus draudzei, bet arī sasniegt ar Evaņģēliju tos, kuri Viņu nezin.

Pagājušajā gadā, apmeklējot vairākas valstis ar konferencēm, Aleksandrs Ševcenko saņēma Vārdu no Dieva, par to cik svarīgi ir būt Kristus centrētiem mūsu dzīvē un kalpošanā. Šis Vārds no Dieva kļuva par galveno vēstījumu konferencei, kuru draudze „Maizes Nams” novadīja kopīgiem spēkiem ar Vasarsvētku Draudzēm ASV, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Latvijā.

Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, kad šāda veida konferencē draudzē „Patiesības Vārds” pietrūka sēdvietu, un cilvēkiem nācās drūzmēties starp sēdvietu rindām, tad šoreiz organizētāji nolēma konferenci vadīt lielākā telpā – draudzē „Labā vēsts”.

Piektdienas un sestdienas dienās notikta semināri par interesējošām tēmām, kuras vadīja Anna Manzjuk, jauniešu līderis no draudzes „Maizes Nams”, Bībeles skolas direktors Valērijs Himič, un televīzijas raidījuma „Orientieris” diktors Viktors Kostrub.

Dažādu draudžu mācītāji apvienojās nopietnās diskusijās Lielajā zālē, savukārt Konferenču zālē pulcējās evaņģēlisti ar Džordžu Davidjuku , bet otrā stāva vienā telpā notikta seminārs jauniešiem, kuru vadīja Anna Manzjuka un citā seminārs kristīgajiem uzņēmējiem ar Viktoru Kostrubu.

Visas sēdvietas zālē un balkonā bija aizņemtas. Daudz kristiešu bija no dažādām draudzēm, bet netrūka arī nepazīstamu un iepriekš neredzētu seju, kuri atnāca pirmo reizi, patiecoties izdalītajiem reklāmas bukletiem un reklāmām masu mēdijos.

Konferences noslēgumā svētdienas vakarā plkst. 17 00 notika evaņģelizācijas dievkalpojums ar Nikkiju Krūzu. 1958. gadā Nikkijs Krūzs vairāk zināms, ka Мау Мауs, nosaukts, ka asinskārīgas Āfrikas cilts vārdā, vadīja lielāko bandu Ņujorkas pilsētā turot tās ielas savā varā. Мау Мауs atšķīrās ar savu drausmīgu nežēlību un varmācību; viena no viņa iemīļotajām nodarbībām iedzīt nažus zem cilvēka lāpstiņām un skatīties, kā tas lēnām nomirst mocībās. Likās, nekas nevarēja izmainīt tādu cilvēku… un pēkšņi viņš sastapa ielu sludinātāju Davidu Vilkersonu… un šodien „Wall Street Journal” ir nodēvējis Nikkiju Krūzu par „Ielu Billiju Grēmu”.

Galvenais viesis Nikkijs Krūzs dievkalpojumā stāstīja par vientulības nozīmi viņa dzīvē. Ar vientulību, nesapratni un pazemošanu viņš iepazinās jau dziļā bērnībā. Viņa vecāki praktizēja okultismu, tēvs sātana mācītājs, bet māte – ragana. Māte sita bērnu tik ilgi, kamēr Nikkijs zaudēja samaņu. Viņa lamāja savu dēlu un teica, ka viņu nemīl un neieredz. Acīm redzot māte saprata un juta, ka tieši Nikkijs starp visiem pārējiem sešpadsmit dzemdētajiem bērniem ir savādāks par pārējiem – debesīm iezīmogots. Deviņu gadu vecumā, Nikkija apziņā notikta lūzums un viņš vēlējās izdarīt pašnāvību. Viss bija sagatavots virve, koks atlika tikai pakārties, bet viņa brālis atturēja.

Tas ir brīnums, ka Nikkijs nemira, bet dzīvoja un atkal cēlās no savas asiņainās peļķes. Kārtējo reizi zilumi, nobrāzumi, salauzts deguns un uzpampušas acis. Bet droši vien māte pat nebija iedomājusies, ka Nikkijs kādreiz kļūs par Dieva kalpu – evaņģēlistu. Nikkijs izauga un kļuva par bandas vadoni Amerikā, viņš bija labi pazīstams visā apkaimē ar savu cietsirdību, bet kādu dienu viņš sastapa mācītāju Deividu Vilkersonu, kurš Dieva spēkā spēja izmainīt Nikkija dzīvi uz visiem laikiem. Tagad Nikkijs ir Deivida Vilkersona kalpošanā braucot pa dažādām pasaules valstīm sludinot Dieva Vārdu.

Noslēgumā Nikkijs teica: „Konference Latvijā ir rīkota ar vienu vienīgu mērķi, lai TU iepazītu Jēzu.” Nikkijs ir pārliecināts, ja Dievs ir spējis glābt – noziedznieku, narkomānu, huligānu un varmāku vienā personā, tad Viņš ir spējīgs izmainīt arī klātesošo sirdis neatkarīgi no tā, kādā dzīves situācijā arī neatrastos.

Uz Nikkija Krūzu aicinājumu iznāca zāles priekšā un grēkus nožēloja aptuveni 200 cilvēku.

EKSKLUZĪVA VIDEO INTERVIJA ar Nikiju Krūzu

Konferenci apmeklēja ne tikai dažādu vietējo draudžu locekļi, bet arī daudz viesu no Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Vācijas un citām valstīm.

Audiointervija_ar_programmas_Sturis_Ugol_ prezidentu_Aleksandru_SEVCENKO_spektrs.com

13. aprīlis – draudzē „Patiesības vārds”

Pirms dievkalpojuma rīts sākās diezgan rosīgs, jo draudzē burtiski nebija kur apgriezties no pārpildītā cilvēku skaita. Ašeri joprojām meklēja papildus krēslus, jo cilvēku pieplūdums nerima. Pārpildītā draudzē cilvēkiem pat nācās stāvēt kājās starp durvju ieejām un draudzes priekštelpā. Kad uz skatuves iznāca draudzes „Patiesības vārds” mācītājs Nikolajs Gribs zālē čalošana pārtraucās. Nikolajs Gribs dievkalpojumu iesāka ar svinīgiem vārdiem apsveicot otro draudzes mācītāju Nikolaju Latišēviču dzimšanas dienā, sniedzot viņam lielu grozu ar krāšņām rozēm. Priecīgā notikuma virpulī, mācītājs N. Gribs turpināja rīta dievkalpojumu iepazīstinot draudzes locekļus un ciemiņus ar goda viesi Aleksandru Ševčenko. Zālē klātesošie ķērās pie piezīmēm un pildspalvām, lai varētu pierakstīt un nepalaist garām nevienu svarīgu domu, kuras parasti izsaka draudzes goda viesis ierodoties draudzē katru gadu vienā un tajā pašā datumā 13. aprīlī. Dievkalpojums sākās.

Piedāvājam nelielu ieskatu tajā, kādēļ tik daudz cilvēku no citām valstīm bija ieradušies uz doto konferenci.

„Dzīves mērķis”

A. Ševčenko bija nospraudis konferences mērķi, runāt nevis, kā ierasts kopīgajos dievkalpojumos, bet īpaši uzrunāt to cilvēku sirdis, kuri ir izvēlējušies konkrēti kalpot Dievam.

Centrālā doma: Dieva Vārds ir domāts visai tautai, bet atklāsme dažiem. Atklāsme nekad nav bijusi kolektīva, bet gan individuāla. Dievs ņem vērā, ka mēs katrs esam radīti īpaši un katram no mums ir nepieciešama individuāla pieeja. Mācītājs uzskata, ka vēlēties tagad un uzreiz ir diezgan neprātīgi, jo dzīvē ir jāstrādā, lai sasniegtu mērķi. Svētais Gars vēlas darīt mūs redzīgus, lai mēs spētu atšķirt kas dzīvē ir mērķis, bet kas tikai līdzeklis, lai to sasniegtu. Mēs esam pieauguši cilvēki un mums būtu jāsaprot, ka Dievs nav pasaku stāstītājs vai pasaku piepildītājs un Viņš nav dārgumu dalītājs. Par dārgumiem mēs varam stāstīt bērniem, bet nevis pieaugušajiem. Mums ir jāpieaug. Mūs bagātus var darīt tikai un vienīgi atklāsme. Ja mēs esam saņēmuši atklāsmi dzīve mainās. Tātad vieni saņem atklāsmi, bet otri nē, kāpēc? Tāpēc, ka nemeklē. Viss ir vienkārši, Jēzus teica, kurš meklē tas atrod, kurš klauvē tam tiek atvērts.

Mums ir svarīgi saprast kāda ir mūsu motivācija. Kāpēc mēs darbojamies? Lai saņemtu kaut ko, vai tādēļ, lai Jēzus personību. Bībelē teikts, ka tiek tiesāti nevis darbi, bet gan mūsu sirds motīvi. Starp citu, ir nepareiza doma, ka nav svarīga darbība, bet gan svarīgi rezultāti. Svarīgs ir tavs sirds stāvoklis – motīvs, kādēļ tu tiecies uz izvēlēto mērķi? Pamēģini atbildēt uz šo jautājumu.

Spektrs: Vai Jums bija tāda iespēja aprunāties ar Reinhardu Bonke (Reinhard Bonnke)  VIDEO konferences laikā?

 

SPEKTRS: Kā jūs varētu izskaidrot negatīvu nostāju pret tautas dziedniecību?

Nikolajs GRIBS: Tas ir interesants un ļoti svarīgs jautājums, jo šobrīd daudzi cilvēki cieš un dzīvo lāstā, nezinot šīs problēmas būtību. Eksistē divi spēki – Dieva un sātana. Sātans ir mūsu ienaidnieks. Viņš nav radītājs un dziedinātājs, mūsu spēka avots, bet gan zaglis un melis. Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes to no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.
Pirmsākumos sātans bija brīnišķīgs Dieva eņģelis, bet viņš gribēja kļūt augstāks par Dievu, un tagad ir Dieva un cilvēka ienaidnieks. Bībelē teikts, ka zīlnieces, tantes, burvji, brīnumdari, čukstētāji un ekstrasensi ir sātana kalpi, kas tiešā vai pārnestā nozīmē pilda ienaidnieka gribu – sagraut cilvēku. Dziedinot cilvēka miesiskās vainas, grauj viņa dvēseli un garu.

Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.

SPEKTRS: Bet daudzas vecmammiņas dziedina Jēzus vārdā? 

N.G.: Jēzus teica: „Ne katrs, kas teiks: “Dievs, Dievs!” ieies Debesu valstībā, bet tie, kuri pilda mana Tēva gribu.” Tas nav apspriežams jautājums, jo tas ir Dieva likums. Un vēršanās pēc palīdzības pie „tantiņām”, zīlniecēm, ekstrasensiem ir nelietība Dieva acīs. Dievs aizliedz tāda veida dziedināšanu, lai nepieļautu atkarību no sātana ietekmes, jo tikai Dievs zina, kas ir labāk nepieciešams cilvēkam.

SPEKTRS: Ir bijuši dažādi pravieši piemēram, Nostradams, kuri ir pravietojuši par cilvēces nākotni. Kā jūs domājat, vai viņi ir runājuši Dieva vārdā?

N.G.: No cilvēciskās puses grūti spriest, un personiski viņus neesmu pazinis, bet zinu tikai to, kas rakstīts par viņiem un ko šie cilvēki paši ir rakstījuši. Ir dažāda veida pravietojumi, kuri nesakrīt ar Svētajiem Rakstiem.
Es šaubos par to, ka cilvēki, kuri uzņemas pravieša funkcijas, sev piesavinot Dieva slavu, var būt par Dieva kalpiem. Patiesi Dieva pravieši vienmēr ir runājuši Dieva vārdā. Tādus praviešus kā Nostradams neuzskatu par Dieva kalpiem ar Svētā Gara dāvanām: pravietošanu, atklāsmēm, gudrību utt.

SPEKTRS: Kādi tad ir bijuši Bībelē aprakstītie pravieši – nākotnes pareģotāji?

N.G.: Būtībā Bībele ir pravietiska grāmata. Piemēram, atveriet “Atklāsmes grāmatu”, un tur atradīsiet visu laiku pravietojumus līdz pat cilvēces beigām. Tie ir  pravieši, kuri runāja Dieva Vārdā, un viss, ko viņi pravietoja, ir piepildījies, atlikusi tikai niecīga daļa pravietojumu, lai piepildītos mūsu laikos.

SPEKTRS: Kristietībā slimības ir pieņemts izdzīt Jēzus Vārdā, bet psiholoģijā arī ir termins „pašsuģestēšana” jeb pašiedvesma, kad grūtos brīžos cilvēks savā dzīvē pravieto: „Esmu dziedināts!” vai arī „Man viss būs labi!” Paskaidrojiet, lūdzu, starpību starp ticību un pašsuģestiju!

N.G.: Ticība balstās uz Dieva Vārda, tāpēc tai ir rezultāti. Mēs varam stāties pretī slimībai, to izdzenot Jēzus vārdā. Slimības ir nākušas caur cilvēces grēkiem, un, lūk, šajā gadījumā pašiedvesma nevar palīdzēt.

SPEKTRS: Bet situācijā ar Ījabu pats Dievs pieļāva slimību, tas nozīmē, ka arī Dievs var mācīt cilvēku caur slimību un problēmām?

N.G.: Ir termins – Dievs pieļāva, bet faktiski to dara sātans. Dievs iraizliedzis sātanam aiztikt cilvēka dvēseli, cilvēka centru, un tādā veidā cilvēks tika pārbaudīts. Ja cilvēks ir līdz galam uzticams Dievam, tad arī sātans ieraudzīs šo uzticību, bet Dievs pēc pārbaudījumiem svētīs cilvēku vēl vairāk nekā iepriekš.

SPEKTRS: Bet ne katrs cilvēks emocionāli spēj  izturēt tāda veida pārbaudījumus!

N.G.: Dievs zināja, cik daudz Ījabs ir spējīgs izturēt. Un ja arī cilvēks mirst, tad patiess ticīgais saprot, ka nāve ir pārejas posms uz dzīvi ar Dievu, tādēļ mūs nāve  nebiedē.

SPEKTRS: Vai kristietis drīkst sevi dziedināt ne tikai ar lūgšanu, bet arī lietojot dažādas dziednieciskās tējas vai izmantojot urīnterapiju?

N.G.: Pasauli Dievs ir radījis cilvēkam, un viņam tika dota gudrība saprātīgi attiekties pret savu veselību, dzīvot pareizu un veselīgu dzīvesveidu. Tas nenozīmē, ka var salā staigāt kails ar domu, ka Dievs dziedinās. Slimībām ir iemesls. Dažos gadījumos slimība ienāk caur grēku, citos – no nepareiza dzīves-veida.
Par urīnterapiju Bībelē nav teikts, ka šī metode ir grēcīga, bet, manuprāt, tā nav tā labākā metode, un, izsekojot līdzi rakstiem, jāsaka, ka labāk dzert tējas.

SPEKTRS: Ja ticīgais ir ticis uz operāciju galda, vai tas nozīmē, ka viņam ir trūcis ticības?

N.G.: Ticības trūkums varētu būt viens no variantiem, otrs – iespējams, ka Dieva sods. Piemēram, AIDS ir izvirtuša cilvēka grēka auglis, kaut arī šis cilvēks var vainot šajā rīcībā citus.

SPEKTRS: Vai operācija ticīgam cilvēkam var būt kā ārstēšanas nepieciešamība?

N.G.: Dievs nav pret ārstiem. Kaut arī pats Jēzus ir mūsu ārsts, dzīvē ir tādi momenti, kad ir nepieciešama operācija, un mēs svētījam ārstus, lai sekmīgi veiktu operāciju. Bet, no otras puses, es zinu kādu gadījumu, kad slimnieks atteicās no aklās zarnas operēšanas un redzēja sapni, it kā pie viņa atnāca ārsts baltā virsvalkā, izgrieza aklo zarnu, parādīja to viņam un aizgāja. Pēc neilga laika slimnieks pamodās un saprata, ka viņam nekas nesāp, un viņš līdz šai dienai ir pilnīgi vesels. Faktiski viņu dziedināja Dieva eņģelis. Domāju, ka ir cilvēki, kuri neuzticas Dievam pilnībā, tādēļ liekas uz operācijas galda. Bet Dievs, kurš mūs zina pilnībā, ir spējīgs mūs dziedināt.