“Kas vienam liegts, otram atļauts” – uzskats, kas attiecināms dažādos līmeņos. Tas notiek starp dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādu amatpersonu vidū, faktiski šādas tendences ir pamanāmas jebkurā darbības sfērā.

Pārākuma apziņa? Viens ir vairāk vērts, nekā otrs? Tas, kas vienam ir atļauts, otram nē?
Politikā nokrāsa visspilgtāk saskatāma katru gadu no jauna 16. marta leģionāru gājienā, kad tās dalībniekus pretinieki apkauno un pazemo. Viņi tiek saukti par “fašistiem”. Izteikumi izkliegti Drošības policijas, Valsts policijas, pašvaldības policijas klātbūtnē.

Vai Drošības dienests operatīvi rīkojas, apturot provokatorus, naida kurinātājus, sabiedrības šķēlējus? Nē! Jo tā esot “vārda brīvība”. Vēršanās Latvijā pret latviešiem dažkārt ir kā “medus maize” un ierasta lieta pretinieku vidū. “Vārda brīvība” vienmēr pasargās!

Nesen Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Kārļa Šadurska (“Vienotība”) vēršanās pret EP deputāti Tatjanu Ždanoku izraisīja sarūgtinājuma pilnu smaidu, jo rezultāts taču bija paredzams. Šadurskis uzskata, ka atsevišķas pazīmes liecina, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja Ždanoka veic sistemātisku darbību, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci, kas tiek īstenots Krievijas okupētajā Ukrainas Krimas pussalas teritorijā.

Rezultātā Drošības policija (DP) nolēmusi nesākt kriminālprocesu pret Ždanokas dalību PSRS slavinošā organizācijā. Saņemtajā atteikumā minēts, ka sniegtās ziņas atbilst patiesībai, taču kriminālprocess netiks ierosināts, jo DP nesaskata nozieguma sastāvu.

Līdzīgs gadījums, kad intervijā politiķis Alfrēds Rubiks pauda: “Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.” Arī uzrunā sociālistu tradicionālajā 1. maija mītiņā viņš noliedza okupācijas faktu – Latvijas pievienošana PSRS, viņaprāt, bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

             Apsūdz “Latvieša” vadītāju

Centra rajona tiesa šonedēļ sāka skatīt krimināllietu, kurā par nacionālā naida kurināšanu internetā apsūdzēts viens no biedrības “Latvietis” vadītājiem Leonards Inkins. Viņa nodarījums – internetā publicējis Izraēlas vēstnieces vēstuli, pievienojot tai fragmentu ar atsauci uz “Padomju Savienības žīdu katķismu”. Pants, pēc kura viņu tiesās, visai bargs – brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Lietas aizsākumi meklējami pirms pāris gadiem, kad Latvijas Radio studentu radio “Naba” raidījumā “Tēvijas laikmets” tā vadītāji Roberts Klimovičs un Leonards Inkins iztaujāja bijušo leģionāru Jāni Lapu par ebreju lomu komunistiskajā terorā 1940.-1941. g.
“Cik es redzēju savām acīm un vairākās vietās – kad krievi bija iekšā, pie izvešanas visur lielākā daļa bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem (revolveriem) pie sāniem,” sacīja Lapa.

Pēc raidījuma sekoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstule Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ar lūgumu izvērtēt raidījuma saturu. Vēstniece izteica bažas, ka tonis un atmosfēra neatbilst Eiropas tolerances vērtībām un neiecietībai pret antisemītismu un rasismu. Sekoja zibenīga rīcība – raidījums no ētera pazuda.

Laiks pagājis, un Leonards Inkins portālā “Draugiem.lv” publiskoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstuli un izvilkumu no sacerējuma ar nosaukumu “Padomju Savienības žīdu katķisms”, kas izdots Telavivā 1958. gadā. Tieši par šo daiļdarbu viņu sāka tiesāt, ziņo Latvijas Radio raidījums “Krustpunktā”, proti, “par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā un rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu”. Tā rakstīja prokurore Sudakova savā lēmumā.

              Inkins nepiekrīt apsūdzībai

Sabiedriskās politikas centra “Providus” juriste Ilona Kronberga devusi savu slēdzienu kā pieaicināta eksperte, apstiprinot, ka Inkins apzināti centies ar šo pārpublicējumu izraisīt tieši to, ko paredz Krimināllikuma 78. panta otrā daļa, par ko draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Sudakova savā lēmumā ir citējusi šī darba fragmentus. “Sevišķu uzmanību veltiet nepakļāvīgajiem, ietiepīgajiem, kuri negrib noliekt galvas mūsu labā un pretojas mūsu praksei un politikai. No šādiem cilvēkiem agri vai vēlu rodas antisemīti. Neļaujiet no maziem antisemītiem izaugt lieliem grautiņu rīkotājiem. Lai viņi iznīkst dīglī ar savu ietiepīgo nacionālās pašcieņas ideju!” citēts fragments.

Inkins saka, ka šie vārdi citēti dusmās bez nolūka. “Apsūdzība balstās tikai uz “Providus” speciālistes atzinuma. “Providus” speciāliste ne reizi nav ar mani runājusi, nav lasījusi nevienu manu grāmatu, nav skatījusies nevienu manu filmu, nav dzirdējusi nevienu manu dziesmu. Viņa vienkārši ir uzrakstījusi savā atzinumā, (..) ka es esmu šo publikāciju publicējis ar nolūku kurināt naidu. Viņa vienkārši no tāluma paskatās mākoņos, izzīlē un saka – šis cilvēks ir ļauns. Viņš staigā ar lāpu un meklē, ko aizdedzināt (..).

Tas ir vienīgais veids, kā es varēju atbilstoši savai mākslinieka domāšanai informēt sabiedrību par to, ka šis raidījums tiek slēgts. Publikācijas veids ir tikai informācija. (..) Jebkurā gadījumā to nevaru saukt par apzinātu noziedzīgu darbību. Šinī gadījumā šo publikāciju es pats Drošībai policijai parādīju, aizsūtīdams viņiem linku. Es tur nesaskatīju nekā noziedzīga un nesaskatu arī šodien. Ja es pats būtu atnācis mājās un to linku izdzēsis, tad lietas tādā izskatā nemaz nebūtu,” norāda Inkins.

           Taisnības un samērības jautājums

Gadījumā par vēršanos pret Latviju un latviešu tautu, kā arī latviešus saucot par “fašistiem” neesot nozieguma sastāva, taču, saucot ebrejus Latvijas brīvvalsts laikā oficiālajā vārdā par “žīdiem” un citējot fragmentu no daiļliteratūras, viegli tiek saskatīts nozieguma sastāvs. Nozieguma sastāvs tik liels, ka “velk” uz desmit gadiem, minimums!

• Latvieši “fašisti”. Vēršanās pret Latvijas valsti – nesaskata nozieguma sastāvu;
• Ebreji “žīdi”. Daiļdarba citēšana – saskata nozieguma sastāvu un pieprasa 10 gadu cietumsoda.

Izriet, ka vienu un to pašu Krimināllikuma 78. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” var traktēt dažādi.
Pirmajos gadījumos figurē apmelojoši vārdi un darbības: “Latvieši “fašisti”"; “Sistemātiska darbības veicināšana, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci…”; “Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.”; “Latvijas pievienošana PSRS bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā”.

Likumsargi it kā nespēj piemērot pat Krimināllikuma 78. panta 1.daļu: “Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Taču vārdi ebreji – “žīdi” – un daiļdarba citēšana iekļaujas ne tikai Krimināllikuma 78. pantā, bet arī Krimināllikuma 78. panta 2. daļā: “Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem vai ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem.”

“Kas vienam liegts, otram atļauts?”

Naida noziegumi un naida runa pēdējos gados ir ļoti biežs temats Eiropas, pasaules un arī Latvijas medijos. Šīm ziņām ir raksturīga kopīga iezīme – īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība pēc striktākas rīcības šo noziegumu apkarošanā visās valstīs.

Naids sabiedriskajā informatīvajā telpā un starptautiskās politikas dienaskārtībā tiek izcelts tik ļoti, ka līdzinās apzinātai un mērķtiecīgai naida kulta politikas īstenošanai. Naids tiek izcelts un piesaukts pat augstu amatpersonu svinīgajās runās, tai skaitā arī Latvijā. Tā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā uzrunā Saeimas svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas Proklamēšanas 94.gadadienai min jau ļoti konkrētas naida runas izpausmes formas: „politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru”. Tas liecina par spēcīgu politisko spiedienu ne tikai problēmas aktualizēšanai, bet arī vēlamā risinājuma panākšanai par katru cenu.

Naida runa

Naida noziegumi tradicionāli saitīti ar nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu. Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ būtu nepieciešams rast stingrāku vēršanos pret naida runu, ir globālās varas elites vēlme nodrošināties pret pasaulē, tai skaitā Eiropā atdzimstošo nacionālismu un cilvēku un nāciju kultūridentitātes apzināšanās tendencēm[1]. Prasība pēc bargākiem sodiem ir daļa no sava veida preventīvās programmas šo tendenču mazināšanai un apslāpēšanai vēl iedīglī, vai arī novirzīšanai pavisam citā gultnē.

Cietums homoseksuālistu pretiniekiem

Tomēr pēdējos gados acīmredzama ir arī cita tendence – prasība iekļaut naida nozieguma definīcijā naida runu, kuras motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija pret personas seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm. Jau šobrīd vairākās Eiropas valstīs naida noziegumi, tai skaitā naida runa saistībā ar personas seksuālo orientāciju ir kriminalizēta.

Ārvalstīs

2012.gada janvārī laikraksts The Telegraph rakstīja par pirmo tiesvedību, kas ierosināta pēc tam, kad Apvienotās Karalistes Kriminālkodeksā tika ņemts vērā naida nozieguma izdarīšanas homofobiskais raksturs („seksuālā orientācija”). Pieciem musulmaņu vīriešiem par anti-gejisku skrejlapu izplatīšanu geju praida laikā Dārbšīrā 2010.gadā draud septiņu gadu cietumsods, ja viņi tiks atzīti par vainīgiem[2]. Horvātijas mācītājam Franjo Jurcevic 2011.gadā tika piespriests trīs mēnešu nosacīts cietumsods par izteikumiem, ko viņš bija paudis savā blogā saistībā ar geju praida izprovocēto vardarbību Belgradā 2010.gadā.[3] Reāli kriminālsodi par nostāšanos pret homoseksuālismu ir tikuši piespriesti arī mācītājiem Norvēģijā un Zviedrijā. Šādi gadījumi Eiropā vairs nav retums.

Vārda brīvība?

Cīņu par vārda brīvību (‘free speech’) pasaulē ir nomainījusi cīņa par naida runu (‘hate speach’), kurai Eiropas ietvarā nav pat vienotas noteiktas definīcijas[4], tādējādi pieļaujot neadekvāti plašas noziedzīga nodarījuma sastāva interpretācijas un soda piemērošanas iespējas. Internetā izteikta nikna komentāra iekļaušana smago noziegumu kategorijā draud pilnībā iznīcināt jau tā novārdzinātās Eiropas demokrātiskās vērtības.

Naida runas kultivēšanai augošā progresijā tiek īstenoti dažādi projekti, uzsāktas kampaņas, ieviestas programmas un atvērts Eiropas Savienības, ārvalstu un privāto fondu finansējums, kā arī izmantota starptautisko organizāciju ietekme (ANO, Eiropas Padome). Naida mega projekts šobrīd tiek ieviests ar tādu jaudu, ka grūti nepiekrist kritiskajam viedoklim par „cīņu pret naida runu” kā instrumentu, kas tiek izmantots, lai ieviestu vispārēju politkorektumu globālā līmenī.

Latvijā: Kriminālsoda piemērošana homoseksuālisma aizsargāšanai

Valstīs (tai skaitā Latvijā), kuras līdz šim pretojušās naida noziegumu grupas paplašināšanai, privilēģijas sabiedrības grupai ar noteiktiem seksuālās uzvedības paradumiem tiek mēģināts panāk ar vāji maskētu viltību – diskriminācija personas seksuālās orientācijas dēļ tiek iekļauta vienā paketē ar diskrimināciju personas vecuma, īpašo vajadzību un citu pazīmju dēļ. Vēlamie grozījumi valstu krimināllikumos tiek izdarīti, paplašinot naida noziegumu grupu vienlaikus ar vairākām „naida izpausmēm”, par ķīlniekiem saņemot sociāli mazaizsargātās grupas – pensionārus, invalīdus, grūtnieces.

Pārspīlētās rūpes par kādas šauras, bet ietekmīgas sabiedrības grupas psihoemocionālo komfortu neatbilst normālas sabiedrības morāles un ētikas normām. Līdz šim ne reizi nav dzirdēts, ka kāda pensionāru, invalīdu vai grūtnieču atbalsta organizācija būtu izvirzījusi prasību par kriminālsoda piemērošanu par internetā izteiktiem naidīgiem komentāriem.

Cits akcents

Patiesi pilsoniskas sabiedrības īsteni cienīga rīcība būtu milzīgās sociālās nevienlīdzības radītās nabadzības, nelīdztiesības, atstumtības un cita veida diskriminācijas novēršana.

Attiecībā uz ksenofobiju un homofobiju ir ļoti būtiski ievērot samērīgumu, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas gan pamattautas, gan heteroseksuālo cilvēku tiesības. LGBT kopienu interešu aizstāvība pēdējā desmitgadē pasaulē šo samērīgumu ir zaudējusi, pāraugot globālā politiskā pārliecībā, kurai sabiedrības morāle, kā to atzinis Eiropas Parlaments, vairs nav šķērslis, ar ko būtu jārēķinās[5].

Avoti:

1. Peter Deulund ”The Impact of the New Nationalism and Identity Politics on Cultural Policy-making in Europe and Beyond”(2011).
   1. ILGA-Europe’s submission to EC 2011 Progress Report-Croatia.
2. The Council of Europe manual on “Hate Speech” (2009).
3. Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā.

2.        The Telegraph „Muslims posted ‘nasty and frightening’ anti-gay leaflets demanding homosexuals ‘turn or burn’” (2012.gada 10.janvāris).

Par naida kurinātājiem Latvijā 

Pēc īsas, bet intensīvas informatīvās kampaņas šā gada rudenī naida noziegumu problēma Latvijā tiek uzskatīta par pietiekami aktualizētu un tiktāl sabiezinātu, lai novembrī Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdotu Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78.pantā (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), aicinot attiecināt šo pantu uz „plašākām naida izpausmēm” (piemēram, tādām, kas vērstas uz naida kurināšanu pret pensionāriem, invalīdiem un citām sabiedrības grupām). Augstas valsts amatpersonas medijos arī precizē šīs citas grupas kā „homoseksuālistus” un „trešās pasaules valstu nelikumīgos migrantus”.

Vēl tikai pirms gada, izvērtējot ANO rekomendācijas, kas pieprasīja veikt uzlabojumus tiesību aktos saistībā ar naida noziegumiem, Latvija savā oficiālajā viedoklī pauda nostāju, ka Krimināllikums un citi likumi paredz pietiekamu regulējumu rasisma un naida noziegumu apkarošanas jomā Latvijā, un papildu pasākumi vai izmaiņas likumdošanā nav nepieciešamas[1]. Minētajā Latvijas viedoklī tika norādīts arī, ka sabiedrībā nav notikušas diskusijas par tādu jautājumu kā naida runas, kas vērsta pret personas „seksuālo orientāciju” vai „dzimuma identitāti”, atzīšanu par naida noziegumu (iekļaušanu naida nozieguma definīcijā), un attiecīgas izmaiņas likumdošanā netiek plānotas.

Tomēr šī brīža notikumu attīstība liecina par darbu un vārdu nesaskaņotību valsts politikā, kā arī rīcības neatbilstību reālajai situācijai. Latvijā nekad nav ticis ziņots par vardarbību, kas vērsta pret homoseksuālām vai transseksuālām personām kā tādām. Turklāt pēdējos gados ir izdevies nacionālā, etniskā un rasu naida gadījumu skaitu ierobežot[1]. Taču tieši tas, kā izrādās, nepatīk starptautiskajām organizācijām. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju izteikts aizrādījums, ka laikā no 2007.-2011.gadam Latvijā ievērojami samazinājies par 78.panta pārkāpšanu ierosināto lietu skaits.[2] Aizrādījums šoreiz ir ticis labi sadzirdēts, un šā gada pirmajā pusgadā vien ierosināts jau divreiz vairāk krimināllietu nekā 2011.gadā kopā – 15 krimināllietas. Gandrīz visi šie kriminālprocesi ierosināti par rakstiem vai komentāriem internetā. Tomēr šo noziegumu īpatsvars uz kopējā Latvijā izdarīto noziegumu fona (tai skaitā smago noziegumu) ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tam piešķirto politisko nozīmīgumu.

Kamēr Tieslietu ministrija vēl tikai tiek aicināta apsvērt attiecīgu grozījumu sagatavošanu, vairāku organizāciju apziņā tas jau ir noticis fakts. Ar ASV vēstniecības un LBGT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) un viņu draugu apvienības „Mozaīka” atbalstu 2012.gadā izveidota interneta vietne naidanoziegums.lv, kurā tiek aicināts ziņot par naida noziegumiem, uzsverot, ka „naida izpausmes ir aizliegtas ar likumu!”, kā arī norādīts, ka naida nozieguma pamats var būt rase, tautiskā piederība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte, invaliditāte, sociālā piederība un dzimums. Pēc līdzvērtīga principa par naida noziegumiem savā mājas lapā aicina ziņot arī Latvijas Cilvēktiesību centrs.

„Naida izpausmes” ir līdz šim nebijis (jauns) termins Latvijas Krimināllikumā, toties, kā redzams, labi iesakņojies naida noziegumu lobijorganizāciju leksikā Latvijā. Zīmīgi, ka tieši šis termins tiek lietots Saeimas atbildīgās komisijas vēstulē Tieslietu ministrijai, kas vedina domāt, ka arī Latvijā naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGBT kopienām. Šā gada septembrī tika pieņemta jauna ES direktīva par noziegumos cietušo aizsardzību, paredzot īpašu aizsardzību upuriem, kuri cietuši no noziegumiem, kuru motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija saistībā ar upura seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm.[3] Jaunā direktīva ir pirmais starptautiskais likumdošanas akts, kas attiecas uz dzimuma izpausmēm, iekļaujot visas transdzimuma un dažādu dzimumu personas, kā arī pārstāvot visus indivīdus, kuri nepauž savu dzimumu stereotipiem atbilstošā veidā.

Pēc panākumiem jaunās direktīvas pieņemšanā Eiropā ietekmīgākā LGBT lobijorganizācija ILGA-Europa kā nākamo mērķi definējusi naida nozieguma definīcijas uzlabošanu Eiropas Savienības likumdošanā: ”Pašlaik ES normatīvie akti neiekļauj homofobiju un transfobiju naida nozieguma definīcijā, un ir pienācis laiks precizēt ES likumus un nodrošināt, ka šie iemesli par tādiem tiek atzīti”. Svarīgi, ka ILGA-Europa galvenais finansētājs ir Eiropas Komisija (~ 1 miljons eiro piešķīrums gadā).

Ksenofobijas un homofobijas karā ignorēti un diskriminēti tā arī paliek tie 97% Latvijas iedzīvotāju, kuri uzskata, ka Latvijas lielākā problēma ir nabadzība, un vēl jo vairāk tie 30% iedzīvotāju, kuriem pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos apģērbu. Latvijai kā valstij, kurā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā un zemākie izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā valstij, kurā lielai iedzīvotāju nav iespējams apmierināt pašas nepieciešamākās dzīves pamatvajadzības, šāda ignorance var izrādīties liktenīga. Pašreiz ieturētais virziens ir bīstami nihilistisks – tā vietā, lai operatīvi risinātu patiesi samilzušas sociālekonomiskas problēmas, tiek lemts par jaunu papildu problēmu radīšanu, kuru sekas nākotnē ir grūti aptveramas.

Avoti: 

1. Latvijas Republikas rakstiskais viedoklis par ANO Vispārējā periodiskā pārskata ietvaros 2011.gada 5.maijā saņemtajām rekomendācijām.
2. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ceturtā posma ziņojums par Latviju (2011.gada 9.decembris).
3. Eiropas Parlamenta un Padomes „Direktīva, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus” (2012.gada 12.septembris).

Bībelē teikts, ka tas, kurš bēg un izvairās no atbildības nav noturīgs vīrs. Vai arī, ja vīrietis necīnās par sievietes sirdi, tad viņš nav viņas cienīgs. Tādi vārguļi un nespējnieki mūsu sabiedrībā ir redzēti daudz. Viņi nav spējīgi „pumpēt” ne savu garu, ne arī kādu reizīti fiziski piepumpēties, bet prasības pret otru, vai, cik augstas. Vai tādi spēj atbildēt par kādu?.. Vai tādiem var uzticēties?.. Bet, ja tādi nonāk varas un ietekmes pozīcijā? Tā ir katastrofa.

Kādu labu laiku Spektrs redakcija raksta par islāmizācijas problēmu, ne tikai Latvijas nākotnē, bet arī ārpus tās. Līdz arto redakcija saņem draudus. Apspriežot šo lietu un brīdinot citus, pārsteidz Latvijas dažādu organizāciju divkosība un tuvredzība. Dzīvojot savā lepnuma iedomības dzīvē, kā vienmēr aizbildinās, ka pie mums Latvijā viss kārtībā. Lai nu tā būtu, bet ārvalstu pieredze rāda pretējo, žēl, ka mēs nevēlamies mācīties un gatavoties, ne jau tām labākajām dienām. Pieminot atkal Bībeles vārdus gribu teikt, veltīgas ir mūra sienas, ja tās sardze neapsargā. Neskatoties uz to, esam saņēmuši labu iedvesmu, uzzinot, ka līdzīgi domājošie un rīcības spējīgi ir arī citur. Saņemt nācijas nākotnes vīziju, nepadodas sātana viltībām un rīkojas.

Patīkami, ka Nīderlandē ir kāds vīrs, kurš ir iesācis atklātu cīņu pret šīs sērgas izplatīšanu. Viņš runā skaidru valodu „Nē, Nīderlandes islāmizācijai! Nē, cilvēku prātu skalošanai!

Ceram, ka arī Latvijas vīri saprotot reālos nākotnes draudus, sāktu kaut vai aizlūgt par savu Latvijas zemi un iestāties aizsardzības pozīcijā. Ceram, ka kādreiz varēsim pateikt, ka aiz mūsu Latvijas vīru mugurām mēs esam pasargāti, kā aiz mūra sienas.

Nīderlandes varonis

Nīderlandes politiķis G. Vilderss (Geert Wilders) „Brīvības partijas“ dibinātājs, kuras mērķis ir cīnīties pret Nīderlandes islāmizāciju, nav ļāvis sevi iespaidot ar islāma iebiedēšanas metodēm un uzņēmis dokumentālo filmu „Fitna”, ar tās palīdzību brīdinot eiropiešus par islāma ekstrēmistu pasludināto karu pret “neticīgajiem”. Uzsverot, ka musulmaņu pieplūdums Eiropā apdraud Rietumu civilizācijas demokrātiskās vērtības. Islāms ir izteicis bažas par filmas demonstrēšanu, uzskatot to par naida kurināšanu. Islāma domājošie, kā vienmēr izrāda viltus satraukumu par jebko. Radot iemeslu kārtējām neadekvātām un ekstrēmām darbībām. Tādejādi parādot savas varas un spēka demonstrēšanu, iedzenot baiļu sindromu visās pasaules nācijās.

Bet kā satraukties 70% Latvijas kristīgi domājošajiem iedzīvotājiem? Kad Lieldienu Zaļajā Ceturtdienā “Latvijas valsts televīzija” ar kristīgās sabiedrības nodokļu maksātāju palīdzību, demonstrē anti – kristīga rakstura filmu? Kaut gan valsts vīri ar I. Godmani priekšgalā pēdējā laikā, īpaši spodrina savus pirmsvēlēšanu „kamzoļus”, veicinot dialogu ar kristīgo sabiedrību, solot praktiska veida palīdzību un proti, baznīcu – kultūras pieminekļu restaurēšanu, radot iespēju iedalīt budžetu īpaši šim nolūkam. Nav skaidrības, kā šīs darbības sasaucas? Bet ko darām mēs? Atkal klusējam. Kaut gan brutālā veidā tiek ķengāts mūsu Dieva Tēls. Bet redziet, islāma ļaudis meklē jebkādu vismazāko ieganstu, lai varētu realizēt Korana pantu – „cirst neticīgo galvas.” Tomēr, ja kādam lasītājam rodas vēlme aizsargāt Mūsu Dievu Jēzu Kristu, tad droši sūtiet vēstuli „Latvijas valsts televīzijai” ar pretenziju vai protestu pret anti-kristīgas filmas demonstrēšanu Lieldienās. Adrese: Smilšu iela 1/3 „Latvijas valsts televīzija” Rīga, LV – 1939,vai piezvanot pa telefonu: 67221848.

“Valdība pieprasa, lai mēs cienītu islāmu, bet islāms neciena mūs,” – teikts filmā.

Nīderlandē dzīvo aptuveni miljons musulmaņu no 16 miljoniem iedzīvotāju. Pēdējos gados palielinās religiskie konfliktu radītā spriedze.

Intervija ar G. Vilderss ĪSUMĀ

Nīderlandē dzīvo aptuveni miljons musulmaņu no 16 miljoniem iedzīvotāju. Pēdējos gados palielinās reliģisko konfliktu radītā spriedze. G. Vilderss ir iesaistījies kampaņā pret imigrantu pieplūdumu līdz ar to ekstrēmistu vairošanos. G. Vilderss uzskata islāmu par vardarbīgu religiju un salīdzina korānu ar Hitlera grāmatu „Mein Kampf.“ Viņš iestājas arī pret ES konstitūcijas ratificēšanu.

VIDEO

VIDEO

VIDEO

Starp citu, 2004. gadā tika nogalināts Nīderlandes režisors Teo van Gogs, kurš uzdrošinājās kritizēt islāmu.

Politiķim G. Vilderam arī ir draudēts ar nāvi. Bet tas nav viņu apstādinājis, miesassargu pavadībā viņš drošsirdīgi traucas uz priekšu.