Elmārs Pļaviņš. Foto: www.ogresnovads.lv

Elmārs Pļaviņš- Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns. Viestura ordeņa virsnieks, (piešķirts  V šķiras Viestura ordenis). Apbalvojums piešķirts par izcilu Tēvijas mīlestību un nopelniem jaunatnes nacionāli patriotiskajā audzināšanā, par nesavtīgu devumu Nacionālo bruņoto spēku un sabiedrības vienotības stiprināšanā.

Novembris ir patriotisks mēnesis. Tas ir saistāms ar Latvijas brīvības cīņām. Taču raugoties šodien ir pamanāma rūpe. Kas mums pietrūkst šodien, lai turpinātu cīnīties un neapstāties?
AUDIO

(1.Pētera 5:1-5) “Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.”

“Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā.”Domājot par teiktajiem vārdiem
šķiet, ka ne vienmēr ir pareizi mērķi un motivācija. Dažkārt vecāki piespiež jauniešus
strādāt, tāpēc arī ir pavirši padarīts darbs. Vai arī priekšnieks piespiež, tāpēc padotie kaut ko arī izdara. Bet vispirms izlasītie vārdi nozīmē, ka Dieva dotās dāvanas
un priekšrocība, kas ir dota, ir ganīt ganāmo pulku, to darīdami labprātīgi un nepiespiesti.

Bet šodien Latvijas situācijā mums visiem Dievs ir kaut ko uzticējis. Palūkosiemies tajā, kā Dievs vēlas, lai mēs pārvarētu savas rūpes.

Valsts un es

Mēs bieži vien daudz labāk spēsim vadīt savu valsti, pieņemot pareizus izspriestus
un pārdomātus lēmumus. Spriešanu par valsti mēs varam pārnest ģimenes
kategorijā. Jo ielūkojoties Latvijas statistikā redzams, ka Latvijā ir viena no
augstākiem šķiršanās rādītājiem Eiropā. Rūpe vīriem par sievām, sievām
par vīriem un bērniem, pazūd. Tāpēc, ka mums nav primārais,
kā Dievs uz to skatās, bet mans egoisms, nauda,mana labklājība
un visa centrā esmu es. Kad cilvēks ieliek centrā sevi, tad nev ilgi jādomā, kāds
būs rezultāts. Piemēram, Ēdens dārzā, kad cilvēks sevi nostādīja centrā.
Tad arī ieklusījās nepareizā balsī,neparizā motivācijā. Ieklausījās,
ko sātans piedāvā. Un, tad arī rūpes parādās ārēji.
Tad arī nav jābrīnās par milzīgo korupciju un milzīgām problēmām valstī.

Internetā pieejams video.

Kāds austrāliešu jaunietis veica eksperimentu.
Viņš izlikās par aklu. Garāmgājējiem viņš lūdza izmainīt 5 Eiro,
bet it kā nezinot pašam deva 50 Eiro. Viņš uz acīm uzlika tumšas brilles
un rokā turēja spieķi. Eksperiments liecināja,ka daudzi šajā kārdinājumā
izgāzās, apmānot aklo. Ejot projām kāds pasmaidīja par veiksmīgu
darījumu. Piemērs mums uzskatāmi parāda, kāda ir bezatbildība. “Ne kā tādi, kas grib
valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.
”Gan valdībā, gan citur atbildīgos amatos atrodoties,
bieži vien atbildību nespēj paraizi pieņemt. Viņi domā, ka tā ir viņu piešķirtā daļa,
kļūt par kādu augsti stāvošu cilvēku un tāpēc arī savu amatu neparizi pielieto.
Bet paši brīnās, kāpēc viņu rēitings politikā ir tik zems.
Un kāpēc ir tik liela neuzticēšanās viņiem. Tas ir tāpēc, ka šo lielo atbildību,
kuru Dievs ir dāvājis, viņi izlieto neparaizi.

Kaut Dievs mums dotu gudrību, ka mēs šo atbildību, visi, kas esam ielikti
lielos amatos, saprotam,no kurienes mēs saņemam spēku, gudrību
un kas ir mūsu dzīves pamats  un uz ko mēs liekam savu cerību.

No vienas puses, mēs varam kādas emocionālas situācijas noslēpt no cilvēkiem,
bet mēs tās nevarēsim noslēpt mūžības priekšā. Tāpēc Dievs mūs aicina:
“Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi.”;
“Būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.”

Domājot par Novembra patriotisko mēnesi mums jāsaprot, ka esam par maz pateicīgi.
Mēs kurnam un čīkstam un domājam par to, cik slikti lietas notiek mūsu valstī un tas
nedod mums iespēju priecāties. Bet vispirms sāksim ar sevi. Palūkosimies vai mēs
esam godīgi pret savu ģimeni. Kādi mēs esam pret savu pienākumu, kas uzticēts.
Cik atbildīgi esam.

To apzinoties mēs varēsim pavisam savādāk skatīties uz lietām.
Tad arī varēsim pareizi novērtēt.