Filmas ievadā uzrunāja Ivo Pavlovičs, Saulkrastu un Skultes luterāņu baznīcu mācītājs.

Filmas dalībnieki: Elīna Boguša, Vladislavs Ķīselis, Rūdolfs Kreislers, Juris Dobelis, Visvaldis Freidenfelds, Ritvars Eglājs, Ādams Lipinskis- Polijas partijas “Likums un taisnīgums” vicepriekšsēdētājs.

Reiks (Arvis Reiks) mūzikā darbojas kopš 2007. gada un pašmāju hiphopa aprindās zināms kā apvienības Kreisais Krasts dalībnieks. Plašāka auditorija Reiku iepazina ar projektu Olas, kas divu gadu laikā iekaroja internetu. 2016. gada pavasarī Reiks izdeva pirmo solo ierakstu Leģendas no debijas albuma.

Latvijas pilsoņi bez latviskas izcelsmes, kuri vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, prot valsts valodu un ir piederīgi latviešu kultūrai, varēs mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”. To paredz Saeimā ceturtdien, 26.maijā, otrajā lasījumā atbalstītie grozījumi Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā. Likumprojekts paredz iespēju mainīt tautības ierakstu uz “latvietis” vai “lībietis (līvs)” arī personai, kura Latvijā saņēmusi uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību ar nosacījumu, ka tā var apliecināt savu latvisko izcelsmi un valodas zināšanas. Patlaban likums šādas tiesības paredz personai, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss.

Čigānes/Judina priekšlikums paredz noteikt, ka cilvēks, kuram neviens sencis nav latvietis, var kļūt par latvieti. Piemēram, mamma ir krieviete, tēvs kirgīzs un arī neviens no vecvecākiem nav latvietis, bet neskatoties uz to, izpildot noteiktus kritērijus,(augstākajā pakāpē prot latviešu valodu un ir piederīgs latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai.) šāda persona varēs kļūt par latvieti.

Par balsojumu Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA) komentē: “Tas ir murgs, kurš nonivelē izpratni par to, kurš ir piederīgs latviešu tautai. Ja vien 3.lasījumā netiks veikti grozījumi, tad turpmāk jebkurš iebraucējs, kurš izpildīs noteiktus kritērijus varēs kļūt par latvieti.”

Juris Vaivods. Foto: youtube.com

Komponista un diriģenta Jura Vaivoda radošā klātbūtne dažādos mūzikas projektos ir vērienīga, Vaivods ir apkopojis 360 dziesmas krājumā „Latvieša lielā dziesmu  klade”. Viņš  ir  Dailes teātra Muzikālās daļas vadītājs, mūzikas režisors, aranžētājs un konsultants daudzām izrādēm. Juris Vaivods ir bijis Rīgas astoņsimtgades svinību zonas „Rīga dzied” mākslinieciskais vadītājs, veidojis programmas Sadziedāšanās naktīm Dziesmu un deju svētkos. Juris ir ideju ģenerators. Pats viņš komponējis mūziku izrādēm  „Precības”, „Pērs Gints nav mājās”, „Raudupiete”, „Ja tevis vairs nebūtu” un citām. Vaivods arvien meklē jaunus paņēmienus, kā nedziedošus aktierus izveidot par dziedošiem, kā iedvesmot tos, kuri netic saviem spēkiem.

Fragments no LTV1 raidījuma “Personība. 100g kultūras. Komponists un diriģents Juris Vaivods: “Svarīgi ir neapmaldīties un palikt uzticīgam tam, kas Tev skan iekšā. Un vai Tu vari atļauties ar to dalīties ar citiem vai nē. Jo šis laikmets ir parāvis slūžas vaļā daudz kam. Mani satrauc kultūru sajaukums. Pasaules bagātība ir, ka mazās kultūras pastāv. Ja mūs mēģina izšķaidīt, tad nav noslēpums kā tādā vaidā, daudzas kultūras ir izzudušas. Tās bijušas pat daudz lielākas par mūsu kultūru.

Tās idejas, kuras piedāvā komisārs Junkers un citi, kurus nav tauta ievēlējusi, bet gan ir iecelti amatos.. Es uztraucos par to. Jo katra cilvēka sirdsbalss paliek neuzklausīta. Vai tiešām jānonāk līdz absurda situācijai – Zviedrijā. Normāli domājošs cilvēks vairs nedrīkst izteikties kritiski, jo momentā tiek nosaukts par rasistu. Arī mani tagad varētu nosaukt par rasistu, taču es domāju, ka skaistums ir visās varavīksnes krāsās, nevis krāsu sajaukumā.”

Personība. 100g kultūras. Komponists un diriģents Juris Vaivods

Brīžam rodas iespaids, ka līdzīgi kā prezidenta vēlēšanu gadījumā, tā arī bēgļu jautājumā Reģiona Apvienības galvenais uzdevums ir pievērst sev uzmanību un krāt politiskos punktus, nevis strādāt pie labvēlīgākā mērķa sasniegšanas. Piedāvājums par ārkārtas sēdes sasaukšanu pie Nacionālās Apvienības nonāca nejauši, turklāt dienu pirms plānotās sēdes. Dokumentā iekļautais Saeimas lēmuma projekts neparedzēja nostāju pret bēgļu uzņemšanu, bet tikai informācijas pieprasīšanu. Neskatoties uz to, Nacionālā Apvienība kuplā skaitā parakstīja iesniegumu, pirmajam parakstītājam Rihardam Kolam, par to ziedojot savu parlamentārā sekretāra amatu. Vienlaikus sagatavojām priekšlikumus, kas paredz Saeimas nostāju bēgļu jautājumā pēc būtības. Reģionāļu ecēšanās par kvoruma trūkumu Saeimā ir liekulība, jo tieši viņu neorganizētības dēļ daudzi par šādu ārkārtas sēdi uzzināja iepriekšējā vakarā. Ja svarīgs būtu rezultāts, rīcība būtu saskaņota un efektīva.

Ko dara Nacionālā Apvienība?

1) Gatavojam iesniegumu Satversmes tiesai, lai bēgļu uzņemšanas procesa uzsākšanu bez parlementa atbalsta atzītu par prettiesisku.

2) Esam sagatavojuši papildinājumus Saeimas lēmuma projektam, kas paredz pieprasīt Latvijai īpašo stāvokli bēgļu jautājumā un atteikties no bēgļu uzņemšanas.

Lai bēgļu jautājumā tiešām panāktu rezultātu, jebkurā gadījumuā nepieciešama to partiju koordinēta sadarbība, kas vismaz vārdos iestājas pret bēgļu kvotām. (vienalga nosauktām par brīvprātīgām vai nē.) Jaindividuālā punktu krāšana būs svarīgāka, tad rezultāta nebūs.

Tieši tāpat kā nebija prezidenta vēlēšanās. Nu kāda jēga bija izvirzīt Bondaru, kuram nebija nekādu iespēju iegūt vairāk par 7 balsīm un pat pēc viņa izkrišanas balsot pret visiem kandidātiem? Ja jēga bija, tad tikai zīmēšanās un nekas vairāk.

Foto: Marlēna Pirvica

Kolaboracionismam ir noteikta definīcija un, neiedziļinoties šī jēdziena niansēs pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un šodien, īsi to var skaidrot, kā dzimtenes nodevēju sadarbību ar okupantiem, okupācijas režīmu. Savukārt par „lienošo okupāciju” lielāko tiesu runājam, ja kāda valsts grib pakļaut sev otru valsti, un netiek izmantoti armija un tanki, bet politisks un ekonomiskas ietekmes sviras. Tiesa gan, pēdējā laikā šo apzīmējumu lieto, runājot arī par to, kas notiek Ukrainā, tādēļ var teikt, ka „lienošā okupācija” nozīmē kādas valsts pakļaušanu, izmantojot arī militāru ietekmēšanu, bet oficiāli karu nepiesakot.

Uzskatu, ka šodien Latvijā mēs varam runāt par „lienošo kolaboracionismu”.

Vienmēr un visos laikos ir bijis tā, ka kāda cilvēku grupas vai sabiedrības daļa klusē, nepaužot savu attieksmi pret notiekošo, un tā parasti netiek uzskatīta par nodevību, ja nu vienīgi reizēm to sauc par muļķību, gļēvumu vai aprēķinu. Reizēm to sauc arī par izdzīvošanas instinktu. Vieniem gluži vienkārši nav viedokļa, otri baidās, trešie izmanīgi rēķina savu labumu un nodrošinās gadījumam, ja mainās, piemēram, režīms.  Jo vairāk tādu klusētāju ir sabiedrībā, jo lielāka iespēja, ka pie varas nokļūst apšaubāmas un negodīgas motivācijas cilvēki un ka valsts kļūst aizvien vājāka. Klusēšana Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – mēs pamazām kļūstam par vājāko posmu Baltijas valstīs, par prokremliskāko sabiedrību Baltijā, pat, ja neuzskatām Putinu un viņa politiku par pieņemamu un atbalstāmu. Protams, katru atsevišķu gadījumu var izskaidrot gluži pieklājīgi. Atteikumu izvietot Ukrainas fotogrāfiju izstādi Stacijas laukumā pie tirdzniecības centra „Origo”, tāpat kā daudzu citu TV sižetā neminēto uzņēmumu un firmu atteikumu to darīt, pamatojot savu lēmumu ar politisku neitralitāti, visticamāk var skaidrot pavisam vienkārši – uzņēmumi un firmas nevēlas bojāt attiecības, piemēram, ar Rīgas domi. Nevienu uzņēmumu Rīgas dome gan nevar slēgt, bet padarīt biznesu par gaužām sarežģītu pašvaldība var gan. Un Rīgas mērs Nils Ušakovs vēl pavisam nesen publiski sacīja, ka „līgums ir līgums” un ka par attiecību iesaldēšanu ar Putina partiju „vienotā Krievija” nevar būt ne runas. Ja vēl pieskaita Krievijas Pareizticīgo baznīcas (kura ir Putina rupors un atbalstītājs) Ušakovam piešķirto balvu kā „viskristīgākajam kristietim”, tad jautājumu par Rīgas mēra un viņa partijas uzskatiem nav. Un „priekšnieku” labāk nekaitināt, veselīgāk ir būt „politiski neitrālam”. Līdzīgi droši vien ir arī ar vienu no redzamākajiem Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķiem, Jelgavas pašvaldības vadītāju Andri Rāviņu. Krievijas finansētie ražošanas projekti Jelgavā ir vai nu izgāzušies vai apturēti, bet vienmēr pastāv cerība, ka kaut kas var mainīties. Tādēļ iespējamos partnerus labāk nekaitināt. Protams, ukraiņu kultūras biedrību var atbalstīt un finansēt, bet tikai ar noteikumu, ka tā pārāk daudz nevicina Ukrainas karogu un izslēdz no biedrības Tatjanu Lazdu, kura uzdrošinājusies kopā ar daudziem citiem piketēt pie Krievijas vēstniecības, prasot atbrīvot no cietuma Krievijā ukraiņu lidotāju Nadju Savčenko un protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā. Neapšaubāmi, vēlmi redzēt Jelgavā biznesa partnerus no Krievijas var pamatot ar to, ka pilsētai vajadzīgas darba vietas, jo tās patiešām ir vajadzīgas. Par kādu cenu to mēģina darīt, vairs nav svarīgi. Arī sevi par latvisku un tautisku dēvējošā Saeimas koalīcija prot pareizi runāt par Latvijas informācijas telpas aizsardzību un informācijas karu, bet naudu budžetā gan tādiem mērķiem negrib piešķirt arī tad, ja to varētu darīt no ietaupītajiem līdzekļiem. Nesaprot? Baidās?

Līdzīgi ir arī ar daudziem citiem jautājumiem. Sociālajos tīklos brīžiem plosās pamatīgas kaislības, saistībā ar aizklāto Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību Saeimā un to, ka ZZS nu traki gribētos Andri Bērziņu ievēlēt uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Tomēr tālāk par emocionāliem izvirdumiem to autori lielāko tiesu negrib iet. Protams, pie Saeimas varētu piketēt katru dienu, varētu vākt parakstus visā Latvijā par to, lai beidzot būtu redzams, kurš par ko balso, varētu neļaut tautas priekšstāvjiem aizmirst, ka viņus ir iecēlis nevis Dievs, bet gan ievēlējusi tauta. Jā, tas varētu nepatikt kādam priekšniekam, kaimiņam vai biznesa partnerim, tādēļ lielāko tiesu atbalsts protestiem vai kritikai tiek izteikts vārdos, bet ne apstiprināts ar darbiem.

Lūk, tas, manuprāt, ir lienošais kolaboracionisms, ja klusējam un gaidām, ka manā vietā darīs cits, kamēr paši ērti ieritināsimies savā midziņā. Jo neatkarīgi no tā, atbalstām vai neatbalstām Putina, Ušakova, Rāviņa un citu politiķu darīto, klusēšana un stāvēšana malā beigsies ar to, ka būsim pakalpojuši savas valsts ienaidniekiem.

Tanī brīdī ,kad pieņēmām Jēzu mēs piedzimām no augšienes – Tikām piepotēti Izraēla eļas kokam.Rom11.

Mēs kļuvām par jaunu radījumu garā – Dieva bērniem, bet vēl joprjām esam LATVIEŠI. Neprivatizēsim Izraēlu un netēlosim ebrejus, bet svētīsim viņus. Nomazgāsim sevi no Baznīcas viduslaiku meliem.

Atklāsme, ka esam Jēzū Kristū, kur vairs nav ne ebrejs, ne latvietis ne sieviete ne vīrietis bet jauns radījums-Dieva bērns neizslēdz tautību un dzimumu.

Es vēljoprojām esmu latvietis un esmu vīrietis. Nemainīsim, lūdzu, ne tautību, ne dzimumu ar savām supergarīgajām atklāsmēm.

Lietuvas Aizsardzības ministrijas izdota rokasgramata. Foto no ministrijas majas lapas

Krievijas agresija Ukrainā ir piespiedusi arī Baltijas valstu iedzīvotājus aizdomāties par savu zemju likteni. Lai gan Lietuvai nav ne robežas ar lielo Krieviju, ne arī spriedzes attiecībās ar krievu minoritāti, kas veido aptuveni 6% no iedzīvotāju kopskaita, vārds «karš» pēdējā laikā dzirdams diezgan bieži. Turklāt Lietuva robežojas ar Kaļiņingradas apgabalu – anklāvu, kas pēc Otrā pasaules kara tika Krievijai un tagad ir bāztin piebāzts ar Krievijas karavīriem un bruņojumu,-ziņo spektrs.com/ir.lv 

Lietuvā izdota rokasgrāmata iedzīvotājiem rīcībai kara gadījumā (ziņa papildināta ar žurnālā “Ir” publicētajiem padomiem no šīs rokasgrāmatas)

Svarīgus padomus civiliedzīvotājiem karadarbības vai ekstremālu situāciju gadījumā gandrīz 100 lappušu biezā rokasgrāmatā izdevusi Lietuvas Aizsardzības ministrija. Viens no ieteikumiem ir – esiet mierīgi un rīkojieties pēc speciālistu ieteikuma, norāda Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks.

Aizsardzības ministrijas izdevums „Kas mums ir jāzina, gatavojoties ekstremālām situācijām vai karam” jau piesaistījis dažādu valstu mediju uzmanību. Lietuvas ministrija valsts iedzīvotājiem paredzēto izdevumu sagatavojusi kopā ar valsts glābšanas dienesta speciālistiem, vēsta „Delfi.lt”.

„Tā kā Krievijas agresija pret kaimiņvalstīm atkārtojas, šoreiz tā ir vērsta pret Ukrainu, radās vajadzība apkopot padomus, kā izturēties ne tikai pilsoniskās pretošanās organizēšanas laikā, bet arī kara apstākļos,” izdevuma prezentācijā šonedēļ teica Lietuvas aizsardzības ministrs.

Savukārt ministrijas preses sekretāre Viktorija Cieminīte pastāstīja, ka šis ir atbildes solis uz sabiedrības pieprasījumu. Ministrija saņēmusi daudz telefonzvanu un mediju jautājumu, kā rīkoties, kur slēpties ārkārtas gadījumā. „ Mums nācās atbildēt uz sabiedrības pieprasījumu,” teica Cieminīte.

Pēc Oleka domām, šī informācija ir svarīga arī jaunā hibrīdkara apstākļos, kad „pastāv daudz elementu, kuri ir atšķirīgi un var atgādināt arī civilās dzīves situācijas”.

Izdevums iedzīvotājus informē par to, kas notiek, ja valsts izsludina mobilizāciju, tajā doti praktiski padomi, ko darīt dažādu stihisku nelaimju un kara laikā, ko darīt, ja nav pagūts evakuēties. Viens no tiem skan šādi: „Ja sākas karš vai cita krīze, evakuējieties. Ja jūs to neesat paguvis izdarīt, sameklējiet ieroci un palieciet iekšā.”

Rokasgrāmatā norādīts, ka valsts trīs miljoniem iedzīvotājiem nevajadzētu riskēt ar savām dzīvībām īpašumu dēļ vai būt pārmēru ziņkārīgiem. Savukārt evakuācijā cilvēkiem jānodrošinās ar pārtiku un ūdeni, civiliedzīvotājiem ieteikts turēties pa gabalu no bruņotajiem spēkiem, pārvietoties tikai pa dienu, sevi identificējot kā civiliedzīvotāju.

Rokasgrāmatā, balstoties uz pieredzi Ukrainas konfliktā, ieteikts “saglabāt vēsu prātu”, nekrist panikā un nezaudēt veselo saprātu. “Šāviens aiz loga nav pasaules gals,” teikts padomu grāmatā.

Šo rokasgrāmatu paredzēts arī izplatīt skolās, bibliotēkās un caur nevalstiskajām organizācijām.

Ja sākas karš vai jūsu pilsētā parādās naidīgi noskaņoti karavīri…

Scenārijs nr.1 – evakuēties!

1. Saglabāt vēsu prātu. Nekrītiet panikā un nezaudējiet veselīgu spriestspēju. Šāvieni aiz loga vēl nav pasaules gals. Pat ja jūsu kāpņutelpā ir ierīkots ievainoto pieņemšanas punkts, bet blakusdzīvoklī ir nostiprinājušies ložmetējnieki, tas vēl nenozīmē, ka jums ir jābēg, kur acis rāda. Tāds lēmums jums var maksāt dzīvību. Izvērtējiet, kas uz ko šauj un kāpēc.

2. Turēties nostāk no karavīriem. Ja jūsu mājoklis ir nonācis aktīvas karadarbības zonā, jums jādodas prom. Sevišķi ja līdzās jums nostiprinājušies vienas vai otras puses karavīri. Agrāk vai vēlāk viņi var sākt apšaudi, bet jūs kā neapbruņots civilists varat kļūt par nejaušu upuri.

3. Parūpēties par krājumiem. Lielpilsētu problēma – tajās stipri trūkst pārtikas. Laukos pārtikas krājumus sarūpēt ir vieglāk. Iepirkt pārtikas krājumus ir iespējams tikai iepriekš.

4. Sagādāt ūdeni. Ūdens ir nopietna problēma. Notiekot aktīvai karadarbībai, ūdens apgāde parasti vienkārši tiek izslēgta. Nevajag krist panikā. Ir vietas, kur ūdens uzkrājas. Viena no tādām ir tualetes skalojamā tvertne. Ūdens var būt arī atkūstošā ledusskapī.

5. Neglabāt visu vienuviet. Ja pošaties prom no konflikta zonas, salieciet krājumus somās, ko spēsit panest. Ja visapkārt šauj, nesēdieties automobilī, tas kļūs par vieglu mērķi, un neviena no karojošajām pusēm jums neļaus brīvi pārvietoties.

6. Skaidri parādīt, ka esat civilists. Paņemiet baltu palagu vai segu un aptiniet ap mugursomu. Jūsu apģērbā nedrīkst būt nekādas maskēšanās krāsas vai militāri simboli, nekādu labi redzamā vietā piekabinātu medību nažu vai blašķu. Jūs esat civilists, un jums tas uzreiz jāparāda.

7. Neupurēt dzīvību īpašumu dēļ. Atcerieties, ka nekādas pasaules bagātības nav jūsu dzīvības vērtas. Ja jūsu dzīvoklī ierodas bruņoti karavīri un sāk izkrāmēt skapjus, nekādā gadījumā neprovocējiet konfliktu.

8. Atmest ziņkārību. Jūsu mērķis ir tikt ārā no pilsētas vai karadarbības zonas. Nekādu novirzīšanos no kursa, lai paskatītos, kas tur notiek.

9. Pārvietoties tikai dienas laikā. Karadarbības apstākļos diennaktī ar nastām noiet 10-15 km ir pilnīgi normāli. Neceriet, ka jums viegli izdosies izkļūt no apdraudējuma zonas, sevišķi ja ceļojat kopā ar bērniem. Bērniem šāds ceļojums ir nopietns pārbaudījums, tāpēc izvairieties pārvietoties tumsā.

10. Neiet uz labu laimi un meklēt kontrolpunktu. Pēc karadarbības sākuma reti tiek uzreiz īstenota pilnīga pilsētas blokāde. Ja gribat doties tālāk, par galamērķi jāizvēlas tuvākās draudzīgās valsts robeža. Ja jūsu valsti ir ielenkuši ienaidnieki, doties uz ārzemēm bez naudas un dokumentiem būs gandrīz neiespējami. Jums vajadzēs palikt valstī un iesaistīties pretošanās kustībā: kļūt par ziņnešiem, pārtikas sagādniekiem vai varbūt pat ar ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi, vai arī vienkārši censties izdzīvot tur, kur karadarbība ir mazāk aktīva.

Scenārijs nr.2 – ja evakuēties nav izdevies

1. Sagādāt pārtiku. Izdzīvos tie, kuriem būs ko ēst, dzert, iemainīt pret trūkstošo (vai, piemēram, ko iemainīt pret tiesībām šķērsot sargposteni). Ja dodaties uz veikalu, pasauciet līdzi draugus. Tā varēsit pārnest vairāk pārtikas, un mazāka būs iespēja, ka atpakaļceļā jūs aplaupīs.

2. Sagādāt ieroci. Tas ir līdzeklis, ar ko aizstāvēties pret bandītiem. Pievēršam uzmanību, ka ieroci drīkst izmantot vienīgi pašaizsardzības nolūkos.

3. Novērtēt, vai mājoklis neatrodas līdzās mīnmetēja pozīcijām, vai uz jūsu mājas nav iekārtojies snaiperis, vai mājoklis nevar iekļūt «attīrīšanas» zonā. Pretinieki cenšas iznīcināt mīnmetēja pozīcijas, savukārt snaipera pozīcijas var tikt apšaudītas pat ar tankiem. Ēkas parasti tiek «attīrītas» ļoti brutāli, metot arī granātas. Ja jūsu mājoklim draud šādas briesmas, ir svarīgi ātri to pamest.

4. Neaiztikt kritušos. Zem līķiem var būt granātas, tāpēc, ja vēlaties paņemt kritušā ieroci vai munīciju, dariet to, neapvēršot viņu otrādi un rūpīgi nepārmeklējot.

5. Atrast likteņa biedrus. Ja tomēr palikāt pilsētā, centieties turēties kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, draugiem, radiniekiem – kopā būs vieglāk aizstāvēties no bandītiem un marodieriem.

6. Ierīkot slēptuves. Daudzstāvu māju pagrabos var patverties no bombardēšanas, vienlaikus tā ir laba vieta pārtikas produktu, kurināmā, medikamentu un citu krājumu glabāšanai. Ja pagraba jums nav, iekārtojiet sev drošu istabu. Vispiemērotākais ir mūra nama apakšstāvs. Izvēlieties istabu, kurā ir vismazāk logu, jo tos nepieciešams aizdarīt. Taču neaizmirstiet, ka logs ir arī vispiemērotākā rezerves izeja – ja iebarikadēsities tā, ka logs vairs nebūs atverams, jūs tiksit ieslodzīti, ja ēkas sijas sabruks.

foto: la.lv/shutterstock.com

Saeimas deputāti ceturtdien atbalstīja Nacionālās apvienības (NA) priekšlikumu valsts apdraudējuma novēršanas nolūkā apturēt termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu Krievijas pilsoņiem, nododot to izskatīšanai komisijām, aģentūra BNS uzzināja parlamentā. Iepriekšējās divās plenārsēdēs NA priekšlikums tika noraidīts,-ziņo spektrs.com/la.lv

Par likumprojekta nodošanu komisijām balsoja 48 deputāti, savukārt 28 “Saskaņas centra” un Reformu partijas (RP) pārstāvji bija pret. Četri deputāti – Gunārs Igaunis (RP), Inese Lībiņa-Egnere (RP) un pie Saeimā esošajām frakcijām nepiederošie deputāti Klāvs Olšteins un Igors Meļņikovs – balsojumā atturējās.

Likumprojekta autori norāda, ka termiņuzturēšanās atļauju ieguvējiem ir noteikta ekonomiskā ietekme, kā arī iespēja ietekmēt Latvijas politiskos un sociālos procesus, publiskās informācijas apriti. Arī Drošības Policija atzīst, ka uzturēšanās atļauju pieprasījuma pieaugums no Krievijas pilsoņiem rada apdraudējumu .

“Tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu, kas apdraud mieru visā Eiropā, un statistiku, kas liecina, ka lielāko daļu no termiņuzturēšanās atļaujām izsniedz tieši Krievijas pilsoņiem. Šajā situācijā, kad militārā konflikta virzība un ilgums nav paredzami, Latvijai nevajag lieki riskēt un radīt sev papildu nacionālās drošības apdraudējumus,” pauž NA.

Priekšlikums paredz, ka uzturēšanās atļauju izsniegšana tiks apturēta uz laiku, kamēr Krievija turpina starptautisko tiesību normu pārkāpšanu, veicot agresiju pret Ukrainu. Apturēšanas iemesliem zūdot, ja drošības apsvērumi to pieļauj, uzturēšanās atļauju izsniegšanu var pilnībā vai daļēji atjaunot, Saeimai pieņemot likuma grozījumus.

Jau vēstīts, ka koalīcijas partiju vidū pirmdien vēl nebija atbalsta NA priekšlikumam.

“Diemžēl koalīcijas atbalstu mēs nesagaidījām, un tas mums liek uzdot jautājumu, kāpēc pat tajā brīdī, kad drošības iestādes sniedz kritiskus atzinumus, koalīcijas partneri nav gatavi sistēmu pārtraukt,” pirmdien pēc koalīcijas partiju sanāksmes žurnālistiem sacīja NA pārstāvis Jānis Iesalnieks.

Ukraina Baltkrievija Krievija prezidenti. Foto: Scanpix/AFP

Ieva Brante, Pilsoniski aktīva juriste

Šonakt Krievijas armija iebruka Ukrainā.

Senatnē, lai panāktu Dievu labvēlību, cilvēki tiem ziedoja priekšmetus, daļu ražas, upurēja mājdzīvniekus un cilvēkus. Upurējot varēja izvairīties no dabas katastrofām, cilts tika pasargāta no slimībām un posta u.c.

Vācijas kanclere, atrodoties nesenajā vizītē Latvijā, noraidīja Latvijas amatpersonu lūgumu par NATO bāzu izveidi Baltijā, sakot, ka tikai nepieciešamībai rodoties, Latvijā tādas varētu būt. Dažas dienas vēlāk A.Merkele norādīja, ka „Ukrainas tautai, protams, ir jābūt iespējai izvēlēties savu ceļu, taču, ja tas būs ceļš uz Eirāzijas savienību, tad Eiropas Savienība neuzpūtīs no tā „lielu konfliktu.””[1] Nezinu, kā jūs, bet es starp rindām izlasīju – „Eiropas Savienībai nebūs nekas pret Ukrainas pievienošanu Eirāzijas savienībai.” Tieši tā – pievienošanai. Mēs labi atceramies, kā tika izveidota Padomju Savienība: vairāku valstu neatkarība tikai iznīcināta un valstis tika pievienotas Padomju Savienībai.

Savu komentāru A.Merkele sniedza Vācijas nacionālajai TV kompānijai ARD 24.augustā.[2] Pēc trim dienām Krievija atklāti iebruka Ukrainā.

Nedrīkstam pieļaut domu upurēt Ukrainu Putinam. Upurējot mēs neizvairīsimies no katastrofas un posta, bet gan gluži pretēji. Tāpēc mūsu nostājai jābūt dzelžainai un rīcībai konkrētai. Citādi Putinu neapturēsim. Kā suns jūt cilvēka bailes, tā arī Putins izmanto ikvienu mūsu minstināšanos, lai ar atņirgtiem zobiem mestos pie rīkles savam upurim.

Mums jāsaprot, ka zaudējot Ukrainu, mēs zaudēsim visu. Pēc Ukrainas būs Moldova, tad sekos Baltijas valstis, Polija… Mēs nedrīkstam klusēt un gaidīt. Šobrīd vairs nav laika baiļu pārvarēšanai, ir laiks tikai drosmei. Putins nav Dievs un mēs nedzīvojam senatnē. Mums viņam nav jāupurē savas valstis.

Es nezinu, kādus komentārus par šīs nakts notikumiem Ukrainā sniegs mūsu pašmāju politiķi, kāda būs viņu rīcība, tomēr vienu zinu gan – šonakt sācies atklāts Krievijas iebrukums Ukrainā. Un domāju, ka drīz vien mēs redzēsim, kuri ir mūsu sabiedrotie un kuri ir nodevēji.

[1] Merkele: „Ukrainas rīcība nedrīkst nodarīt kaitējumu Krievijai” -

[2] ARD-Sommerinterview mit Kanzlerin Merkel “Keine Kampftruppen in den Irak” -