Uzskats:

Nacionālo Atmodu gaidot

Atbilde: Par Jūsu uzskatu paušanu īsumā atbildēšu politiķa Raivja Dzintara grāmatas „Ceturtā atmoda”  vārdiem: „Viss slikti? Bet kāpēc? Ja esi pārliecināts, ka latviska un plaukstoša Latvija būs, tev pret šādiem spriedelējumiem būtu jāizturas kā pret fona trokšņiem… Atceries, ka pārliecība ir Tavs stiprākais ierocis jeb darbarīks. Tas ir tikai loģiski, ka tev to centīsies atņemt. Vai Tavu pārliecību var nopirkt? Nu it kā taču nē?”

Par piemēriem kā pārliecības atņemšana panākama Raivis min medijus, ar kuru palīdzību dzirdami pieminētie fona trokšņi. Raivis arī iedrošina cīņā pret negatīvo propagandu par Latviju, viņš saka: „Turi savu pārliecību cieši rokās. Un tev pret to būs imunitāte. Ja spēsim saglabāt savu pārliecību, ienaidnieku pūliņi būs velti.”

Teiktajam vien piebildīšu, Jūs arī vēstules sākumā esat sniedzis atbildi. Lūk, tāpēc jau arī nekas nenotiek, jo patiesību par Dievu, latvieši bāž sev… Ja Dievu mēs bāžam sev kabatā, makā vai vēl kur vien labpatīk, tad jau Viņš kļūst par kabatas lakatu vai naudas zīmi. Acīm redzot ir nepareiza izpratne par to, kas ir Dievs un kāda ir Viņa loma ikkatra dzīvē.

Galvenokārt latviešu tauta ir neapskaužamā stāvoklī tāpēc, ka: „Atkrituši mēs esam no Tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds.
Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.  Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem.” (Jes. 59: 13)

Šķelšanās starp tautu un valsti

Kad morālā demontāža raisās valdības līmenī, piemēram, izdodot pa valsts līdzekļiem bērnu grāmatiņas ar citas valsts demoralizētiem uzskatiem mūsu nācijai, kurai jau ir kāda noteikta sapratne par morāles standartiem, tas izraisa ne tikai nesapratni…

Notiek atvairīšanās ne tik daudz no pašām grāmatām, bet no tām augstām amatpersonām, kuras tiražēšanu ir pieļāvušas. Tiek panākts, ka tādā veidā notiek vēl lielāka šķelšanās starp tautu un valsti. Bet plaisai paplašinoties mobilizējas pretvalstiski spēki, kas cenšas iedzīt vēl papildus arī Latgales autonomijas un nepilsoņu automātiskās pilsonības pieprasīšanas ķīli. Ar padomju cilvēka domāšanas veidu, kā saka Roberts Zīle un sociālistiskie uzskati, pastiprina spriedzi un vairo neuzticību pret valdību. (Par to, kā tas notiek un kas darāms plašāk rakstā „Nepopulāru jautājumu risinājums”) Novārdzinātos padara nedrošus, aizdomīgus un naidpilnus pret savu valsti, kuru paši savu senču rakām nosargājuši, atguvuši un cēluši. Esam jau iepriekš runājuši par to, ka, ja tauta kļūst infantīli vienaldzīga un klusa, tās vietā sāk runāt pretvalstiski spēcinātie un iedrošinātie. Viņi kļūst noteikti savās darbībās un pārliecināti par savu uzvaru, jo panākuši tautas gara nospiešanu. Tad rodas jauni līderi ar skaidrām un ausīm patīkamām runām ar mērķtiecīgu vīzijas izklāstu. Viņi saka, ka tautas vārdā runājot. Ar jaunu degsmi, it kā paužot tautas viedokli. Tādi tautas pārstāvji sarodas katrās politiskajās vēlēšanās. Un tauta tādus arī ievēl nepamanot, ka: vilki avju drēbēs saradušies aplokā, jo savulaik nav bijis vaļas vārtiņus, kaut vai ar krampīti aizkrampēt. Tad izpaliek jautājums, „Kāpēc Dievs pieļauj, ka valdībā sēž zagļu banda.”

Taču tieši kristiešu uzdevums ir Dievu lūgt par savu valdību, kā arī gudrību no tā Kunga, Kurš atmasko un gaismā liek, kas tumsā apslēpts. Paldies Dievam, ka valstij atbildīgos un viskritiskākajos brīžos tomēr iekustas un sarosās, taču nedrīkst apsīkt arī ikdienas darbos un aktivitātes, jo bezdarbībā gaidot kritiskos brīžos brīnumu, kādreiz var arī nesagaidīt. Ja netiek likti droši pamati arī fiziskā līmenī, tad kāds iemesls gaidīt tikai paļaušanos un brīnumus no Dieva? Sagaidot atbildi no Dieva- jārīkojas, citādi nevar.

Zemapziņā pretspēku iespaidotie ar saldu propagandas šūpuļdziesmiņu ieaijātie atkārto: „Nav vērts. Nav vērts”. Drīz jau arī negatīvi apstrādātie un iekodētie pārliecībā raksta: „latviešiem nav nekāda teikšana.” Bet kas, tad latviešu vārdā ir teikts un darīts? Vai tiešām ar pilnu pārliecību var teikt, ka nav teikšana? Vai arī kāds ir ieinteresēts, lai latvieši tā par sevi domātu? Kaut gan par to savādāk ir sprieduši mūsu cīņas biedri I.Pasaules karā un II. Pasaules kara laikā gaidot Atmodu Latvijā. 

Piemēram, pieminētās bērnu dzimumlīdztiesību lomu grāmatiņas, vai kāds vispār iebilstu pret tām? Šķiet, ka, ja Nevalstiskās organizācijas nerakstītu vēstules valdībai, tad tās arī būtu ieviestas bērnudārzos un neviens pat nepamanītu. Taču par tām tika uzzināts tad, kad Latvijas sabiedrības daļa pateica: „Nē!” Uzrakstīja. Pieprasīja. Taču nešaubos arī par to, cik bija tādu, vēstules parakstīšanas laikā atrunājoties ar vārdiem „Nav vērts parakstīt!”; „Jūs tāpat neko nepanāksiet!” No kurienes rodas tāda viltus pārliecība? Vai tik ne no tās, nekā nedarīšanas un neticības.

Lūk, tieši to, arī gaida jaunie „tautas kalpi” pirms vēlēšanām, zinot, ka tāpat taču nevienam prātā neienāks parevidēt kandidāta biogrāfiju un nevis to, ko viņi vēlas, lai atrastu, bet saskatīt to, kas tiešām, tad ir darīts nesavtīgi Latvijas labā pirms vēlēšanām…

Alternatīva 4.Atmoda

Kāda ir alternatīva? Jautās tie, kuri vēlētos situāciju mainīt pozitīvā gultnē un sasparojas cīņai, bet ātri noplok neatbalstīti un nesaprasti.

Bet vai ir alternatīva? Jautās tie, kuri labprāt noraudzītos no malas un iesēzdamies kā kinoteātrī ērtos sēdekļos ar popkorna tūtu rokās, lai noskatītos šausmu filmu, kurā daži filmas galvenie varoņi cīnās ar pretvalstiskajiem darboņiem. Taču filma solās kļūt aizvien garāka, jo tiem dažiem Dāvidiem un Esterēm grūti padodas uzveikt Goliātu, kuram cīņas laikā nemanot parādās vairākas galvas kā pūķim. Cērt cik vien spēka, uzaug jauna vietā. Pūķa ietekmētie mobilizējas un audzē jaunus klonus, bet vairums tautiešu mobilizējas vien dodoties pēc jaunas popkorna tūtas un klusi cer, ka filma beigsies ar laimīgām beigām (Happy end).

Alternatīva ir atbildē 4.Atmoda! Kas šajos vārdos ir ietverts? Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars grāmatā „Ceturtā atmoda” runā par nacionālo atmodu, kas detalizēti ietverts nacionālajos desmit baušļos.

Viņš saka: „Atmoda manā skatījumā ir acu atvēršana..” Bībelē teikts: „Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši.” (Jes. 59: 10)

Kādēļ tas tā notiek Latvijā? Raivis Dzintars atbild: „Atmoda ir tad, kad ilgu laiku neesam redzējuši patiesību, un tad tās priekšā atveram acis.” Par patiesību Raivis runā Latvijas vēstures jautājumu attiecībā. Vēstures apzināšanās un nesamierināšanos likteņa priekšā.

Bet, kas tad mūs varētu iedvesmot, lai 4. Atmoda nāktu drīz? Bez garīgās Atmodas mums pietrūks spēka. Jo cik vien ātri tauta sarosīsies 4.Atmodai, tik vien ātri tā gaisīs. Bez ticības, cerības un mīlestības un garīgās patiesības apzināšanos nekur tālu nenokļūsim. Atmodas uzvaras gājienā mūs var vest tikai un vienīgi Dievs.

Vēstulē teikts: „Latvija mums nepieder.” Par piederību Latvijai jārunā vispirms no individuālā skatījuma. Ja Jūs nejūtaties piederīgs Latvijai, tad jājautā sev, kāpēc neveicinu procesus, lai tā nejustos? Ko es daru, lai kaut ko mainītu uz labu? Raivis Dzintars grāmatā raksta:” Ja arī kaut kas neeksistē pilnībā, tas nenozīmē, ka tas neeksistē vispār. Ir pieļaujams, ka no ārējiem apstākļiem ir atkarīgs mūsu komforts, zināma labsajūtas svārstība, darba apjoms un citas maznozīmīgas lietas. Tomēr allaž ir jātiecas uz to, lai neatkarību mēs saglabātu valstij un tautai vitāli nozīmīgās lietās. Valstij jātiecas uz to, lai, neatkarīgi no jebkādiem ārējiem apstākļiem, mēs varētu paši sevi paēdināt, nodrošināt normālu dzīves līmeni ikvienam savam pilsonim, saglabāt savu valodu un kultūru, izglītības un darba iespējas, nodrošināt nācijas turpināšanos un stipru nacionālo pašapziņu. Šīs ir tās lietas, kurās jābūt pilnīgai neatkarībai.”

Domājot par to, cik lielā mērā mēs varam vai nevaram būt neatkarīgi, Raivis turpina: „Kur notiek sadarbība, tur ir arī atkarība noteiktās lietās.” Raivis piemin piemērus. Viens no otra atkarīgi ir ģimenē, sportā un c.” Arī runājot par globālajiem mērogiem Raivis iedrošina: „Globālajā pasaulē mēs sadarbojamies: saimnieciski, kultūras jomā, militāri, politiski… līdz ar to mazās lietās vienmēr būs noteikti ieguvumi, kuri būs atkarīgi no citiem. No tā nevajag vairīties. Savstarpēja atkarība, kas vērsta uz labumu vairošanu, var būt pat ļoti izdevīga, taču tai ir striktas robežas, ja nācija vēlas saglabāt saimnieka statusu savā zemē.”

Muša

Latviešiem pašiem jāmaina attieksme par sevi. Latvieši nav pussprāgušas mušas rudens sezonas iesākšanās laikā. Latvieši nav vedami lopiņi uz nokaušanu. Latvieši nav padevīga nācija un tāda nekad nav bijusi. Tā ir tikai un vienīgi ārvalstu un Latvijas zemē naidnieku izplatītā propaganda.

Pozitīvā domāšana

Katru reizi, kad Tev iegalvo pretējo prese vai mazdūšīgie draugi un melu liecinieki saka: „Mēs neko tāpat nevaram; mēs tāpat neko nepanāksim.” Lai atbilde skan: „Aizver muti! Es nepieņemu negatīvu pravietošanu! Mans Dievs ir liels un varens savā žēlastībā, jo Viņam nekas nav neiespējams! Viņš ir radījis debesis un zemi un radījis lielu un varenu latviešu tautu. Dievs ir devis latviešiem savu zemi! Latvieši ir noteicēji savā zemē. Latvieši ir saimnieciski domājoši. Latvieši ir gudra un neatkarīga nācija, kurai pieder un vienmēr piederēs sava zeme Latvija.”

Esi stingrs savā pārliecībā! Ja kāds domā savādāk, tad lai viņš atstāj Tavu draugu loku. Bībelē teikts, ka slikta sabiedrība maitā labus tikumus. Ej ārā no tādas sabiedrības, taču, ja esi stingrs pārliecībā un esi līderis, tad paskubini savus draugus pozitīvā domāšanā. Savstarpēji pieņemiet lēmumu, ka vairs par savu zemi un valdību nerunāsiet slikti. Vienmēr atceries, ka vārdi ir kā putni, tos vairs nenoķert. Bībelē teikts, ka Vārds izmaina visu. Kā jau arī zināms, ka izteiktam vārdam ir garīgs spēks, tad izmanto to savas nācijas labā. Runā, lai visi dzird: „Es ticu savas zemes varoņiem, valdībai un varai, jo Dievs dod viņiem gudrību valdīt tautai, bet ja arī ir slikti un nevaldāmi savās iekšējās dziņās un nodara ļaunu tautai, lai Dievs nomet viņus no saviem krēsliem un piešķir vietu īstajiem Dieva un tautas kalpiem.”

Uzvaras sauciens

Lai par iedvesmu Tev darīt, rakstīt un iestāties par savu tautu ir šīs jau esošās divas nozīmīgās uzvaras.

Uzvara Nr.1: Pēc ilgas un sīvas cīņas panākts, ka koalīcija pārstāvji demogrāfiskās situācijas uzlabošanai papildus piešķirti 14 miljonus latu.

Uzvara Nr.2: Saeimas Kultūras un izglītības komisija pēc ekspertu un sabiedrības pārstāvju uzklausīšanas, kā arī asām diskusijām nolēma aicināt premjeru Valdi Dombrovski apturēt Labklājības ministrijas (LM) izstrādāto „Plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.–2014.gadam”.

Pielūgsmes dziesma

Vai ir ievērots, cik ātri bērniņš aizmieg, kad māte dzied tikko pašsacerētu šūpuļdziesmiņu? Vai ir domāts, cik vairāk par to spēj slavas dziesma un pielūgsme tam Kungam? Ja nav ierasts, tad pamēģini par godu Latvijas svētkiem 18. novembrī patriotiskās latviešu dziesmas dziedāt ar domu, ka tās tiek veltīts Dievam. Tici, efekts būs milzīgs.

Garīgo Atmodu gaidot

ASV draudze „Elevation” ir viena no straujāk augošām draudzēm Amerikā. Septiņu gadu laikā tā no 20 cilvēkiem ir pieaugusi līdz 12000 draudzes locekļiem. Draudzes dibinātājs un mācītājam Stīvens Furtiks (Steven Furtick) tiek aicināts piedalīties dažādās augsta līmeņa konferencēs, tostarp arī šī gada Hillsong konferencē. Stīvens ir sarakstījis grāmatu “Greater.” Grāmatas galvenās tēzes: sapņo lielus sapņus. Sāc ar mazumiņu. Dieva iecere Tavā dzīvē. Mācītājam Stīvenam ir trīs bērni, divi dēli un viena meita.

Mācītāja Stīvena Atmodas vēsts:

Jums jābūt gataviem atvērt savu sirdi un iztēli Dieva īpašajam plānam Jūsu dzīvē, kas ir daudz lielāks nekā Jūs varat iedomāties.

Ja esat noguris no tā, ka esat parasts, ir pienācis laiks, lai sapņotu vairāk. Ja Jūs nezināt ar ko vispār sākt savas uzvaras gaitas, tad tas ir laiks sākt ar mazumiņu, aizvien vairāk paplašinot savu redzes lauku un papildinot darba sarakstu. Laiks ir aizdegties par Dieva lieliem sapņiem Jūsu dzīvē. Ticiet lieliem sapņiem.

Dziesmota vīzija

Uzsākot draudzes darbību ar divdesmit cilvēkiem mācītājam Stīvenam bija vīzija par lielu slavēšanas grupu. Viņš sapņoja par jaunu slavas dziesmu rakstīšanu. Sapnis piepildījies. Draudze izlaidusi CD „For The Honor” ar oriģināldziesmām. Albūmā ir arī Atmodas dziesma, kurā teikts, ka Dievs rada jaunas lietas „All Things New” (Video).  DVD prezentācija, kā arī papildus videointervijas par CD tapšanu un koncertu.

Lai dziesmas pravietiskie vārdi ir mums par iedvesmu. Jaunas lietas Amerikā un jaunas lietas Latvijā, ja vien mēs tās gaidām un runājam/pravietojam, tad 4.Atmoda vairs nav aiz kalniem.

Elevation slavēšanas grupa ciemojoties Londonas Hillsong draudzē vadīja klātesošos slavēšanā un pielūgsmē. Kaut arī Hillsong draudzē dziesmas nebija zināmas, bet varēja vien dziesmu tekstus redzēt uz ekrāniem, taču, kā stāsta kāda lieciniece, tas netraucēja ieiet Dieva dimensijā burtiski uzreiz.

Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

Ziemassvētku periodā, kad cilvēku sirdis atmaigst ziemassvētku brīnumam, gribas ticēt, ka tieši šajā laikā Latvijas tautas dienasgrāmatā uzrādītajos neatliekamajos darbos un ar tuvajiem izlīdzināšanas sarakstā līdz Jaunajam 2011 gadam, varētu pievienot vēl kādu neatliekamu un vajadzīgu punktu – piedot Latvijas valdībai, tās neizlēmību, izdabāšanu, pēc vēlēšanu amnēziju un t.t.

Un saprast, ka arī viņi ir tikai cilvēki un arī viņiem trūkst Dievišķās Godības un ir nepieciešams tautas, kā arī kristīgās saimes atbalsts, sapratne, gudrs padoms, iedvesma, jo taču negācijas no ārpasaules pret ko Latvijai nākas konfrontēt jau ir pietiekoši liels. Cerams, ka Jaunajā Gadā piedodami viens otram spēsim ar jaunu degsmi tuvoties viens otram, tauta tuvoties valdībai un valdība tuvoties tautai. Lai kopā un vienotībā varētu aizsargāt un laimīgi dzīvot mūsu Tēvu zemē Latvijā.

Jaunajā Gadā ikviens izvirza jaunus mērķus arī SPEKTRS.

Ilgtermiņa mērķi: kristīga valdība Latvijā. Atmoda Latvijā. 4. Atmoda Latvijā.
Īstermiņa mērķis – kristīgo politiķu atbalstītāju grupa.
Īstermiņa mērķis: kristīgo politiķu atbalstītāju grupa

Kāpēc tā ir vajadzīga? Mums vajadzētu vairāk atbalstīt kristīgos politiķus. Vienīgi derētu noskaidrot par, kuriem ir runa? Protams, mēs varam lūgt Dievu cik nu katram ir uz sirds, par kristīgiem politiķiem valdībā kopumā. Bet nebūtu slikti uzzināt, kuri tie ir, lai lūgšanas pārvērstos konkrētākās un tiešākās. Ir vajadzīgs nedaudz konkretizēt. Lai nebūtu līdzīgi kā tad, kad kristieši draudzēs lūdz par to, lai visā pasaulē iestātos miers, aizmirsdami vispirms gūt mieru savās sirdīs.

Kā tas realizējams? SPEKTRS redakcija aicina lasītājus uz sadarbību.

SPEKTRS būs pateicīgs par sniegto informāciju. Noskaidrojot savu no draudzes izvirzīto kandidātu, kurš ir iekļuvis Saeimā. Vārds, Uzvārds, koalīcijas nosaukums, īss apraksts par deputātu un kontaktinformāciju.
SPEKTRS uzņemas atbildību par datu apstrādi. Kontaktēties ar kristīgo politiķi , lai noskaidrotu tā virzību politikā, deputāta mērķiem un darba veikšanas procesu, lai informētu sabiedrību. Tas ļautu vēlētājiem ar katru izvirzīto kristīgo politiķi iepazīties tuvāk un izprotot vajadzības nepieciešamību, lūgt Dievu konkrētā lūgšanā.

Šāda nepieciešamība radās pēc tam, kad SPEKTRS redakcijai bija tas gods piedalīties kādā kristīgo politiķu tikšanās reizē. Kurā bija secināts, ka bez kristīgās saimes līdzdalības izvirzītie kandidāti, kaut gan izprotot arī viņus, kuri jūtās kā pamesti bārenīši, bez iedrošinājuma un atbalsta, nekur tālu netiks.
Kurš gan cits kā ne mēs atbalstot „savējos” kādi nu, viņi arī būtu, spēsim kļūt stipri un ietekmīgi arī politiskajā arēnā. Saprotot, ka lūgšanās ir stiprāks spēks, nekā finansējumos, kaut gan arī tie ir nepieciešami, lai līdzvērtīgi augtu, attīstītos un pašnoteiktos.

Ilgtermiņa mērķis: Kā tuvoties mērķim kristīga valdība?

Padomos, lūgšanās, sabiedriskās aktivitātēs formējot stipru platformu, sadarbojoties ar esošajiem kristīgajiem politiķiem un audzinot jaunus izveidojot spēcīgu kristīgu koalīciju. Mūsu rīcībā ir četri gadi. Mūsu rīcībā ir mūsu pašu zināšanas dažādās nozarēs, ar kurām varam dalīties arī ar politiķiem un palīdzēt viņiem uzņemt un virzīties pareizā virzienā.
Pārstājot kritizēt, šķelt un noniecināt, kas ved tikai uz lāstu un iznīcību, bet gan bāzējoties uz savu pieredzes gūtu piemēru, esot spēcīgi līderi, spējīgi virzīt un atbalstīt arī politiķus, mēs kopā varam celt savu Latviju, jo vienotībā ir spēks!

Jāizprot, ka politiskās rindās ir nepieciešami spēcīgi un gudri kristīgie politiķi, kuri ir ar tīru sidri un skaidru nācijas vīziju, apzinoties pareizo izvēli ietu droši uz priekšu zinādami, ka viņu priekšā ir galvenais atbalstītājs Dievs, bet aiz viņu mugurām kā klints un mūris stāv visa kristīgā saime, tad neviens nespētu izsist politiķu pamatu zem kājām, jo apzinātos pamatvērtības. Un vienalga kādi pret latviešu nācijas virzītie ideoloģijas vēji arī nepūstu, kristīgie politiķi vienmēr spētu tos atmaskot, nepieņemt, noraidīt, nepakļauties, jo viņu galva ir Jēzus, bet blakus viņu ģimene – kristīgā saime.

4. Atmoda Latvijā

4. Atmoda Latvijā ir bāzējama uz nacionālpatriotisko un latviešu, kā arī lojāli Latvijai cittautiešu pašvērtējuma stiprināšanu. Ikviens interesents savu pozīciju var izteikt spektrs.com/zinas/Nacionālā Identitāte lapaspusē.

Atmoda Latvijā

Atmoda Latvijā ir panākama vispirms iededzinot ikvienam savas sirds atmodu. Veikt atsevišķu grupu lūgšanas vakarus, kuros lūgt par Atmodu Latvijā.
Dažādu konfesiju masu pasākumos aktualizēt arī tēmu Atmoda.
Kristiešiem ir jāaizpilda ietekmju zonu pirmās rindas. Kristiešiem ir jābūt gataviem! Gataviem uz visu, lai Atmoda nāktu drīz!

Izprotot nepieciešamību un virzīšanos noteiktajos mērķos drīz vien atkristu tādas novērotas ainas kā pirmsvēlēšanu kristīgo politiķu kandidēšanās laikā, par kuru nākas mums visiem kaunēties.

Komiskā kristīgo politiķu tikšanās

Pirmsvēlēšanu aina. No jauna kandidējas ne tikai tie paši politiķi-globālisti, bet arī kristīgie politiķi un viņu jaunie līdzgaitnieki. Vienīgi kādu reālu ietekmi viņi ir nesuši un nesīs Latvijas politikā? Ko spēj katrs atsevišķi pārstāvot savu politisko koalīciju? Vai tajā vispār iespējams izteikties, aizstāvēt un nostiprināt kristīgās intereses? Saprotams, ka šiem indivīdiem jāpārstāv koalīcijas intereses, bet kā ir ar Dieva interesēm? To vēlētāju daļu ar kuru palīdzību tikuši ievēlēti? Rodas iespaids, ka pēc vēlēšanām kristīgie politiķi tiek ierauti kopīgā politiskajā katlā un viņi tajā vienkārši pazūd.

Tādējādi daudzu gadu garumā sēž uz vienu un to pašu sasnieguma laura, par kuru tik ļoti lepojas vēl pat šodien. Ģimene ir starp sievieti un vīrieti, it kā citu svarīgu jautājumu vairs nepastāvētu. Bet ko gan tas līdz, ja Eiropas Savienība jau virza jaunu likumprojektu, kā dēļ nāksies pārrakstīt Latvijas Satversmi, jo likumprojakts paredz piespiest visām dalībvalstiīm atbalstīt viendzimuma laulības. Līdzīgi kā tas jau tika panākts, vienkāršā Eiropas tiesas prāvā „Raihman pret Latviju” panākot savu un uzvarējis tajā, Latvijai jāizdara likuma grozījumi. Vai kāds Latvijā iebildīs? Tas jau ir cits stāsts.

Tomēr ko mēs kristīgie vēlētāji pa šiem gadiem, kamēr kristīgie politiķi atrodas valdībā par viņiem vispār zinām? Neko! Kā vien pirms vēlēšanām bukletos redzamās dažas sejas, kas tiek izplatītas draudzēs.

Kauns par tādiem kristiešiem valdībā, ja viens pats cilvēks kardināla Pujata veidolā panāk vairāk, nekā visi kristīgie politiķi kopumā. Pujats, kurš nav varasvīrs aicināja politiķus atbalstīt Bībeles mācību skolās un šis jautājums vismaz tika pacelts pienākošā līmenī.
Pirms vēlēšanām tika organizēta kristīgo politiķu tikšanās, tajā katrs kandidāts varēja izteikt savu pozīciju arī garīgos jautājumos.
Kādai pārstāvei, kura sevi dēvē par kristieti, auditorijā potenciālais vēlētājs, kādas draudzes mācītājs, jautāja, kā tas būtu izskaidrojams, ka politiķe kādā žurnālā izsmeļoši stāsta par savu ceļojumu un Budismu, jo pēc rakstītā šķiet, ka cienījamā politiķe ir pārliecināta budiste. Bet taču budismam nav nekāda sakara ar kristīgām vērtībām. Viņa atbildēja, ka mums kristiešiem būtu jāiepazīstas arī ar citām kultūrām, jo Dievs esot viens.
Tomēr mācītājs pajautāja viselementārāko jautājumu, kāds vien varētu būt, „Kas ir Dievs?” Deputāte apjuka, viņa sāka filozofēt un tad, kad jau aizņēma diezgan daudz „ētera” laika, viņa atteica, ka ko gan par to runāt, jo par to ir daudz jārunā.
Šķiet, ka atbildot uz šo jautājumu var pateikt pat ne vienā teikumā, bet gan dažos vārdos „Dievs ir trīsvienības Dievs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars.” Bet, lūk, ko dara ar cilvēku prātiem dažāda veida informācija, ja cilvēks nav nostiprinājies savā pārliecībā un pamatvērtībās.
Ar nožēlu bija jāvēro kā cits aiz cita gan esošie deputāti, gan arī topošie, dodas pie mikrofona un visi kā ieprogrammēti saka vienu un to pašu domu, attiecībā par Bībeles mācību pasniegšanu skolās, par kuru jau sen ir izteicies Pujats, rodot tikai jautājumu, ko jaunie kristīgie politiķi taisās darīt valdībā?
Kāds cits potenciālais kandidāts – mācītājs teica, ka koalīcijas darbā kristīgās vērtības nepaudīšot. Varbūt tad derētu mācītājam atgādināt Bībelē teikto: „Bet īsta gudrība skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij!” (Sal.p. 1:20) Un tādējādi rodas iespaids, ka ja koalīcija virzīs anti-kristīgus projektus, tad mācītājs (kandidāts) klusēs. Protams, tas ir pārspīlējums, bet tomēr, jautājums paliek, ko viņš valdībā ir pazaudējis?
Kristīgie politiķi no kādas vadošas partijas lepni teica: ”Mēs esam panākuši likuma grozījumus, ka ģimene ir starp sievieti un vīrieti!”. Vai tiešām tas ir arī viss, kas ir panākts par šiem gadiem?

Kristīgie politiķi-bārenīši un pretējo spēku finansējums

Bet nu, kamēr kristīgie politiķi sēž uz sasnieguma laura, tikmēr pie varas tikusi izvirzīta Kultūras Ministre, kura vairāku gadu garumā propagandēja un aizstāvēja „geju un lesbiešu tiesības”. Kā jūs domājat, kāda Latvijā varētu būt topošā izvirzītā kultūras programma? Nākot pie varas viņa teica, ka esot izvirzījusi trīs galvenās prioritātes nacionālās identitātes kopšanā. Nu, nebūsim taču naivi! Kāds gan varbūt sakars homoseksuālisma un liberālisma pārstāvei ar pamatnācijas interesēm? Patiesībā tās visas jau ir tikušas parādītas Praida gājienos un tamlīdzīgos „kultūras” pasākumos, kuros bija atspoguļots, ka atsevišķu dažu pagrimušu cilvēku intereses ir augstākas par pamatnācijas interesēm.
Ja riez ir tā, kā Kultūras Ministre ir teikusi nosakot trīs galvenās prioritātes, kas saistāmas ar nacionālās identitātes celšanu, tad kāpēc par tām iepriekš vispār netika runāts un kāpēc gan vajadzēja izstumt no valdības tos, kuri šīs prioritātes pārzina vislabāk un uzticīgi kopusi daudzu gadu garumā? Tādēļ vien dziļi jāpārdomā kādas prioritātes, tad Ministre ir paslēpusi saldajā ēdienā, ka tik tās nav tās, par kurām arī cīnījusies daudzu gadu garumā un par kurām ir zināmas visai Latvijas sabiedrībai.

Kā Jūs domājat, kādas kristīgi konservatīvas kultūras programmas tiks tagad izvirzītas? Ja iepriekš tik ļoti tika izņirgtas, apsmietas dažādas ar tām saistītām kultūras programmām, viss, kas pamatnācijai un cittautiešiem ir bijis svēts, tagadējai Kultūras Ministrei ir bijis nevērtīgs un nevajadzīgs. Vai tiešām cienītie kristīgie politiķi cer, ka Kultūras Ministre nepieliks roku arī pie jūsu lepnuma laura? Tas ir tikai laika jautājums, tautas modrība taču jāaizmidzina ar it kā tai svarīgiem jautājumiem…
Kamēr kristieši lepojas ar aizgājušo un klusi sēž aiz koalīciju vadītāju mugurām, tikmēr, jūsu lepnums un sasniegums tiks „noslaucīts” tā paša likuma ietvaros.

Kāpēc? Tāpēc, ka Sorosa fonds, Microsoft un tamlīdzīgi finansisti finansē un izvirza „savējos”, bet kristīgie politiķi uzvedās tā, it kā nepazīstu to, Kurš spēj tik pat meistarīgi „noslaucīt” visus iepriekš minētos kopā ņemot vienas sekundes laikā, vai pat mazāk.
Tomēr, kas atbalsta kristīgos politiķus? Kurš finansē kristīgās vērtības Latvijā? Vaina un atbildība gulstas arī uz visu kristīgo saimi, jo mūsu kristīgie politiķi ir kļuvuši par bārenīšiem.

Varbūt pienācis laiks, kristīgiem politiķiem, kuri sevi dēvē par tādiem, saprast, ka „zemes valdnieki pieder Dievam!” (Ps.47:10)
Varbūt pienācis laiks kristīgai saimei- ģimenei atbalstīt „savējos”? Savukārt iespējams, ka tad pienāks laiks atsevišķo koalīciju pārstāvjiem pārstāt baidīties par savu nespēcību, bet gan paļauties uz Dievu un smelties atbalstu prieka pilnās saimes acīs, kas tic un iedrošina?

Tādējādi pienākot laikam, ka kristīgiem politiķiem nevajadzēs trīcēt koalīcijas līdera priekšā par katru kristīgo iniciatīvas izpausmi un nevajadzēs paļauties, ka koalīcijas līderis izvilks, sapratīs, palīdzēs. Jo pateicoties taču viņam vispār atrodas valdībā. Bet būs drošs par to, ka viņš ir iecelts ar kristīgās saimes atbalstu un ir Dieva gribēts.

Tāpēc pienācis laiks, apvienot spēkus un izveidot savu partiju, kristīgu partiju. Nevis slēpties koalīcijas kopīgā katlā, kā nepieņemtiem bārenīšiem, jo bērnunamā it kā drošāk, jo vismaz zupas virtuve kristiešiem iedalīta.

Pienācis laiks, atbalstīt mūsu kristīgos politiķus, lai viņi justos pateicoties mūsu lūgšanām un atbalstam droši un pasargāti, iedvesmoti un laimīgi, jo arī no tā ir atkarīga mūsu Latvijas nākotne!

Izsaki savu viedokli vai priekšlikumu, piedalies akcijā un sūti savu vēstuli mums spektrszurnals@gmail.com

Atbalsti kristīgos politiķus!

Dievs, svētī Latviju!

Gundars Valdmanis (1940 — 2005) bija augsta līmeņa administratīvs un finanšu darbinieks, Latvijas politiķis, 6. Saeimas deputāts, tautas kopas “Brīvība” dibinātājs.
Viņa tēvs Alfrēds Valdmanis (1908 — 1970) bija politisks darbinieks, bijušais Latvijas finanšu ministrs (1939 — 1940), vācu okupācijas laikā pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors, Ņūfaunlendas (Kanāda) ekonomikas attīstības ģenerāldirektors.

>>Lasījums no Gundara Valdmaņa grāmatas „Starp dzirnakmeņiem” mp3<<
Spilgti autora citāti
• „Strīds sākās par to, vai Latvijai jābūt tiesiskai valstij. Es teicu, ka Latvijai jābūt, pirmkārt, morālai valstij, un nav jāievēro tie likumi, kas sargā tautas nelabvēļus.”
• „Vieni meli prasa citus melus un beidzot visus melus nevar atminēt un pretrunas novērst”
• „Mūsdienu Latvijas prese ir pārvērtusies par to, ko marksisti kādreiz dēvēja par opiju tautai.”
• „Latvieši trimdā tāpat kā Latvijā ir sadalījušies vilkos un avīs. Vilki abās okeāna pusēs labi saprotas un sadarbojas, bet aitas tiek atstumtas malā.”
• „Mazāk attīstītas valstis, ja tās neaizsargā savu tirgu, neglābjami tiek iedzītas parādu verdzībā un paliek par kolonijām. “Brīvais tirgus” ir tikai runga, lai piespiestu vājākās nācijas pakļauties izlaupīšanas procesam.”

Ja kāds vēlas saņemt Gundara Valdmaņa grāmatu „Starp dzirnakmeņiem” kā dāvanu, rakstīt: spektrszurnals@gmai.com

Jāsāk ar analīzi, kas palīdzētu mums saprast katras partijas izvirzītās prioritātes, ieskatoties interneta mājas lapās: www.cvk.lv; www.ejambalsot.lv; kandidatiuzdelnas.lv

Piedaloties Atvērtajās durvju dienās.

Ne tikai Bībelē ir aprakstīti pagātnes varoņi un to varoņdarbi, bet arī mūsdienās ir savi varoņi, arī Latvijā. Varoņi, kuri cīnījušies par Latvijas zemi. Atdodami savas dzīvības un izlējuši asinis par brīvu nacionālu valsti-Latviju.

Vai mēs godinām viņu piemiņu? Vai arī dzen atceramies viņu labos darbus un dalāmies ar citiem, lai tādējādi celtu viens otra nacionāli-patriotisko Garu un ieaudzinātu to arī savos bērnos? Nē! Šodienas skatījumā pateicoties austrumu nostādnei, vārds nacionālisms jau ir izkropļots tik tālu, ka tas jau ir kļuvis par sinonīmu lamu vārdam.

Vai tās ir tās vērtības, par kurām latviešu pagātnes patrioti un ticības vīri ir atdevuši savas dzīvības?

Nezinu, vai latviešu nācijai ir „īsa atmiņa”, vai arī baiļu paralīzes iespaidā joprojām trīc par savu vietu zem saules un tāpēc savas vēlētāju balsis gatavi no jauna atdot par „politiskajiem līķiem” un korumpētajiem politiķiem, kuri jau iepriekš ir parādījuši uz ko ir spējīgi, precīzāk sakot, uz neko, kā vien bremzēt Latvijas tautai nozīmīgus likumprojektus, tāpēc vien vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai pirms līst kaut vai rāpus, bet atpakaļ valdībā.

Aicinu atsvaidzināt atmiņu attiecībā par to, par ko, tad ir cīnījušies Latvijas tautas senči. Lai labāk izprastu gaidāmās 10. Saeimas vēlēšanas politisko spēli izaicināsim tos, kuri sevi dēvē par „tautas kalpiem”. Vai starp viņiem atrastos Latvijas izpratnē varoņi, kuru dēļ būtu vērts atdot savas vēlētāju balsis?

Atskatīsimies netālā Latvijas vēstures pagātnē, cīņās par Latvijas neatkarību, un atceroties tos patiesos varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, salīdzināsim pagātni šodienas skatījumā.

Un saprast, vai mums vajadzīgi „varoņi nodevēji” un „viltus pravieši”, kas cenšas Latviju virzīt atpakaļ austrumu nezināmajās, iznīcības tālēs, kaut gan, pēc augusta statistikas datiem vadoties, izskatās, ka Latvijas tauta labprāt vēlas atgriezties, pie tiem, kas savulaik Latvijā ieviesa genocīda programmu un Latvijas tautas paverdzināšanu zem dzels priekškara, vienīgi, vai to vēlas arī latviešu nācija?

Vai arī atgriezties pie „politiskajiem līķiem” un to smirdēšanas?

Vai arī izvēlēties kaut ko pavisam jaunu un iedziļinoties saprast, ka tas jaunais cīnās par to pašu, par ko savulaik cīnījās Latvijas senči.

Par ! Par nacionālu valsti! Par brīvu Latviju!(visās nozīmēs).

Jo tikai un vienīgi nacionāla un garīga atmoda spēs glābt Latvijas valsti no austrumu un rietumu elles. Tikai nacionāla identitātes apzināšanās un garīgais spēks spēs izraut no elles, kurā paši dodamies.
Tikai un vienīgi vienoti vienā Garā un Spēkā, vienoti ar nacionālām saitēm, mēs uzvarēsim jebkura ienaidnieka pārspēku.
Vai tas ir iespējams? Jā! Ja tas pat ir panākams ar bērnu palīdzību: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8:3)
Tad mēs to it sevišķi spēsim, kā teikts ”Es visu spēju Tā (Jēzus) spēkā, kas mani dara stipru!”(Ef. 4:13).

Latvijas neatkarības laiki

Lai Latvija kļūtu neatkarīga tika ieguldīti milzīgi nacionālie spēki un ticība.
Līdzko Latvija kļuva neatkarīga, šķiet, ka loģiski būtu, ka Latvijas nākotnes kurss mainītos latviešu nācijai pozitīvā gultnē. Tomēr tā tas gluži nav. Kas tad pa ceļam ir pazaudēts? Nacionālisms un patriotisms. Kā noticis tā, ka latvieši ir aizmirsuši par ko cīnījušies? Lai atbildētu uz jautājumu, jāpavēro politiskie procesi pēc neatkarības iegūšanas. Novērojot var konstatēt, ka pamatā praktiski lielākā daļa nacionālie spēki, tas ir, lielākie aktīvisti tika likvidēti. Pēkšņajās un traģiskajās nāvēs. Viens noslīka jūrā, otrs – autoavārijā, trešais- nesaprotamajos apstākļos, ceturtais- ar pēkšņu sirdstrieku, piektajam, iekoda nezināmas izcelsmes indīgs dundurs un t.t. Un tā īsā laika periodā visi patiesie nacionālie spēki un brīvības paudēji veiksmīgi tika novērsti un aizmirsti.

Bībelē teikts: „Tev būs savu tēvu un savu māti godāt.”(5.Moz.5:16) Arī mūsu Tēvijas varoņi ir kāda dēla vai meitas vecāki.

Godāt? Kas tad būtu? Pieminot viņu labos darbus, Tu augsi veselīgā nacionāli patriotiskā garā un lai kādi vēji arī nepūstu (neoliberālisms vai sociāl-komunisms ar uzurpatoriskām tieksmēm, divvalodības programmas ieviešanas plāniem un Latvijas ekonomiskā paverdzināšanas veicināšanā), nespēs Tevi izsist no Tava uzsāktā kursa un nespēs ietekmēt un pakļaut sev veļamā virzienā. Tu vienmēr zināsi savu nozīmi un savas Valsts un Zemes vērtību. Tad nevajadzēs latviešiem pārņemt ārvalstu nepraktisko un nepiemēroto pieredzi, bet gan cienīt savas Zemes „gudrās galvas” veidojot savu nacionālo bāzi un primāri apmierināt savas tautas intereses. Tad nevajadzētu svinēt aizjūras svētkus un aizmirst savas tautas nozīmīgos nacionālos svētkus. Tad kristieši Latvijā varētu ne tikai sajūsmināties par Bībeles varoņiem, bet tikpat neizmērojami apbrīnot arī tos, kristiešus-Dāvidus, kuri ar paceltām galvām varonīgi stājušies pret Latvijas Goliātu. Un tādus kristiešus nespētu ietekmēt nekādi „viltus pravieši” no ārvalstīm.
Un, lai ko tas maksātu, neatdotu Dieva doto zemi, Latvijas teritoriju, kā tas notika Abrenes gadījumā, neatdotu nevienu kilometru, nevienu metru, nevienu centimetru, jo par to ir dārgi samaksāts, asiņaini maksāts.

Šodien

Neapzinoties Latvijas nozīmi, mēs zaudējam patiesās vērtības. Un tagad latviešu patriotisms izpaužams vicinot Latvijas karogu hokeja čempionātā un tikai tāpēc, ka ir iereibuši. Nav ne cieņas, ne goda.
Pie kā ir novedusi latviešu tautu patieso vērtību nenovērtēšana? Uzskatāms piemērs: Latviešu gaidāmā pasivitāte vēlēšanās, jo neesot vērts un krievu aktivitāte, balsojot par krievu partijām SC un PCTVL, jo ir vērts, padara iespēju atgriezties austrumu ietekmē ļoti reālu. Krievu tautības vēlētāju optimistiskais gars vēlēšanu laikā ir vainagojies jau iepriekšējās vēlēšanās, izvirzot krievu patriotu par Rīgas mēru. Tieši krievu nacionālās identitātes apzinātājs faktiski jau vada latviešu tautu, bet viņa pakalpiņš ir kosmopolītiski izaudzināts latvietis. Soli pa solim apmierinot krievu vēlētājus. Soli pa solim mainot Latvijas kursu pretējā virzienā, bet latvieši pat nepamana, ka Latvijas kuģis jau sen purvā. Un joprojām skan vārdi: „Nav vērts, jo tāpat nekas nemainīsies.” Toties krieviski runājošie, kuri jau ieguvuši pilsonību, cīnās par savām tiesībām un atkal optimistiski ievēl „savējos” jo zina cik grūti iegūstama pilsonība, bet vēl ir tik daudz radu, kuriem vēl jāizkārto pilsonība citādākā veidā, nekā paredzēts Latvijas valsts likumdošanā.
Kamēr latvieši par to tik pasmaida un saka, ka viņiem nekas nesanāks, jo Latvija ir mūsu Zeme, pasīvi noraugoties no malas, lētticīgie latvieši ir vienkārši viltīgi un darbietilpīgi apmuļķoti.

Latvijas politikā vīzija

Latviešiem jau sen pateikts: „Divkopienu valsts!” Vai kādam ir iebildumi? Klusums.
Lai iedrošinātu krievu vēlētājus tieši pirms vēlēšanām Latvijas „varoņi” labprāt pieņēma vizītē Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Pieņemšana pompoza. Smaidi uz lūpām. „Galva” Maskavas Namā iedrošināja tautiešus vēlēt, jo tikai tā ir panākami Krievijas mērķi Latvijā un ātrākā veidā panākama divvalodība Latvijā, piebilstams, ka tas tikai ir laika jautājums. Vienīgi pazemīgais kalps Latvijas prezidents, savu viedokli izteica vienā teikumā savā tvītera kontā, bez nekādas oficiālas nostājas.
Un latvieši tik turpina savu veco dziesmu: „Nav vērts, nav vērts, nekas tāpat nemainīsies..”

Varbūt tomēr ir vērts pamosties un mobilizējoties vismaz ievelkot „ķeksīti” vēlēšanu lapiņās par „savējiem?” Par nacionāliem spēkiem…

Dievs, svētī Latviju!

Atbilde: Nav šaubu, ka tā tas ir. Vienīgi atklāts jautājums vai I Pasaules karu un II Pasaules karu latviešiem ir palīdzējusi apjausma par Māru un Laimu? Par to gan māc šaubas. Kas ir bijis tas, kas palīdzējis latviešu nācijai izdzīvot un pastāvēt un noturēt līnijas fronti ar ienaidnieka pārspēku? Ieskatīsimies vēsturē.

Spektrs.com_Atmoda_Latvijaa_mp3

Mācītāja un evaņģēlista Pētera Krieva dzīves memuāri. Autora dzīves stāstā ietverti arī viņa laika-biedru garīgie piedzīvojumi no pirmā pasaules kara līdz nesenajām mūsu dienām.