Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (NA), uzrunājot draudžu mācītājus, uzsvēra, ka pašvaldību un kristīgās draudzes vieno kalpošana cilvēkiem: “Mūsu mērķis ir kalpot. Pašvaldība gādā par cilvēku “zemes” lietām, draudzes – par viņu garīgajām vērtībām. Mums jāstrādā kopā, lai veidotu sabiedrību, lai šajā globalizācijas laikmetā cilvēks, īpaši tas attiecas uz jauniešiem, nepazaudētu pats sevi.”

Savukārt domes priekšsēdētāja vietnieks Gints Sīviņš, papildinot priekšsēdētāja teikto, uzsvēra: “Kristīgās draudzes ir piederīgas novadam, un mēs, visi kopā darbojoties, varam veicināt novada attīstību. Garīgās vērtības ir pamatu pamats, uz kura veidojas un attīstās mūsu dzīve.”

Pirmā saruna starp draudžu mācītājiem un pašvaldības vadību izvērtās konstruktīva, pārrunājot turpmākās sadarbības iespējas un veidus. Pašvaldība ir gatava arī turpmāk palīdzēt draudzēm sakrālo celtņu saglabāšanā, īpaši palīdzība ir nepieciešama skaitliski mazajām draudzēm pagastos, kur dažviet baznīcas ir sliktā tehniskā stāvoklī. Tāpat pašvaldība ir gatava sadarbībai ar kristīgajām draudzēm, turpinot gan jau iesāktos veidus, piemēram, ekumeniskos dievkalpojumus valsts svētkos, gan atbalstot jaunu sadarbības formu ieviešanu.

Sarunā mācītāji atzina, ka novadā esošo kristīgo draudžu mācītājiem biežāk ir jāsanāk kopā, lai saprastu, kādas ir mūsdienu jauniešu vērtības, izprast jauniešu domāšanas veidu, viņu pašvērtējumu, prast jauniešus uzrunāt, lai palīdzētu viņiem rast atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, orientēties un neapjukt sarežģītajā pasaulē, izprast vispārcilvēcisko vērtību jēgu. Viens no veidiem darbā ar jauniešiem varētu būt nometņu organizēšana – daudz aktīvāk nekā līdz šim un aptverot plašāku cilvēku loku. Ļoti vērtīgi būtu veicināt jauniešu iesaistīšanu brīvprātīgajā darbā, lai jaunieši varētu gūt praktiskas iemaņas dažādu uzdevumu veikšanā, kas vēlāk būtu noderīgas gan nākotnes profesijas izvēlē, veidotu darba tikumu, paplašinātu redzesloku un veidotu komunikācijas prasmes. Rietumvalstīs, kā zināms, brīvprātīgas darbs jauniešu vidū ir ļoti populārs, jaunieši to uztver kā unikālu iespēju ieiet dzīves apritē.

Tāpat daudz lielāka uzmanība pievēršama sociāli mazaizsargātām cilvēku grupām, palīdzot šiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā. Domes priekšsēdētājs uzsvēra, ka šajā jomā kristīgās draudzes, kurām ir pietiekami liela pieredze darbā ar dažādām sabiedrības grupām, ciešā sadarbībā ar pašvaldību un tās sociālajiem darbiniekiem var paveikt ļoti daudz.

“Ja mēs visi kopā pieliksim visus pūliņus, pasaule kļūs labāka,” atzina E. Helmanis, aicinot draudžu mācītājus iesniegt pašvaldībai priekšlikumus, kas sekmētu kristīgo draudžu iesaistīšanos novada dzīvē.

Sarunā tika diskutēts arī par reliģisko lietu padomes vai komisijas izveidošanu pašvaldības domē – vairākās pašvaldībās šādas padomes jau ir izveidotas un sekmīgi darbojas. No sarunas pirmajā tikšanās reizē šajā jautājumā nekāds secinājums par šādas padomes vai komisijas nepieciešamību netika izdarīts, tašu visi tikšanās dalībnieki bija vienisprātis par to, ka sadarbībai ir jābūt sistemātiskai, jo tikai sistemātisks darbs var dot rezultātu.

Tāpat visi vienojās, ka uz nākamo tikšanos tiks aicināti arī Ogres novada Jauniešu domes pārstāvji, lai uzklausītu jauniešu pārstāvju redzējumu un priekšlikumus kopīgai sadarbībai.

Tikšanās noslēgumā visi tās dalībnieki vienojās kopīgā lūgšanā, ko vadīja Ogres ev. luteriskās baznīcas jaunais mācītājs Mārtiņš Kalējs.

Einārs Cilinskis. Foto: la.lv

Saeimas deputāts Einārs Cilinskis(NA), Vides un klimata politikas apakškomisijas sekretārs lūdz LR Ministru Prezidentam Mārim Kučinskim izvērtēt žurnālā “Ir” publicētajās oligarhu sarunās minēto par Krievijas kompānijas “Uralhim” minerālmēslu terminaļa (SIA „Riga fertilizer terminal” ) tiesisko darbību,-ziņo spektrs.com

Proti: Pie Valsts Kancelejas izveidot īpašu komisiju, kura pārbaudītu atļauju izdošanas procedūras un atļauju, kā arī ietekmes uz vidi novērtējuma un rūpniecisko avāriju riska dokumentus (atbilstoši ES Seveso direktīvai), tāpat arī šo dokumentu vēlāko izmaiņu atbilstību normatīvajiem aktiem.

Einārs Cilinskis uzskata, pat, ja atļauju procedūra būtu formāli ievērota, pastāv risks, ka, politiskā spiediena apstākļos, atbildīgās iestādes nav strādājušas ar nepieciešamo rūpību, taču objektam ir nozīmīgi riski, jo īpaši saistībā ar amonija nitrāta sprādzienbīstamību. Ņemot vērā šo, ir nepieciešams piesaistīt neatkarīgus ekspertus, tostarp ārvalstu ekspertus, objekta nozīmīgāko avārijas risku, jo īpaši amonija nitrāta sprādzienbīstamības riska izvērtēšanai. Tāpat arī būtu jāizvērtē iespējamais domino efekts (ietekme uz citiem tuvumā esošiem bīstamiem objektiem, atbilstoši Seveso direktīvas nosacījumiem).
Deputāts aicina arī ņemt vērā augstos riskus Latvijas nacionālajai drošībai.

Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš no “Nacionālā apvienība” pieņēma lēmum būt par viesģimeni un uzņemt 3 jauniešus #TaizeRiga2016 dalībniekus!

Kad deputāts pats tādu lēmumu pieņēmis, viņš ar prieku var aicināt cien. un god. pilsoņus Rīgā un netālu arī uzņemt Tezē tikšanās jauniešus viesģimenēs.

Seko deputāta piemēram un kļūsti par viesģimeni. 

Līdzīga ziņa:

Latvijas valsts dzimšanas dienā deputāts Jurģis Klotiņš: Ceļā uz Latvijas simtgadi 

Pasākuma dalībnieku vidū bija vairāki “NA” pārstāvji, tostarop arī Saeimas deputāti Imants Parādnieks, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dombrava, Kārlis Krēsliņš un Rihards Kols, kurš dēļ savas nostājas bēgļu jautājumā zaudējis ministru prezidentes parlamentārā sekretāra amatu. Protestu atbalstīja arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, Rīgas Politiski represēto biedrība, Latvijas Ordeņu brālība, vīru kopa “Vilki”, folkloras kopa “Vilkači” un citas organizācijas.

Cilvēkiem rokās bija dažādi plakāti, uz kuriem teikts: “Nē! Balto tautu genocīdam”, “Baltiju baltiešiem, Eiropu – eiropiešiem, Āfriku – afrikāņiem”, “SOS! Glābiet Latvijas pensionārus un bērnus”, uz citiem plakātiem protestanti prasīja – “Cik imigrantu izmitinās savās mājās Straujuma?”, “Uzņemšana nav risinājums, bet eskalācija!”, “Nē latviešu tautas genocīdam!”, “Pieprasām referendumu par nelegālo imigrantu uzņemšanu”,”Stop islam”, „Lēmums par bēgļu uzņemšanu ir jāpieņem referendumā”, „250 bēgļi – tas ir tikai sākums” un citi.
Protestētājiem rokās bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī citu valstu karogi. Pasākumā piedalās arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, kurus sveic ar skaļiem aplausiem.

Pasākuma galvenā organizatora Biedrības “Tēvijas sargs” vārdā Jānis Sils: “Pirmkārt, ņemot vērā padomju laikā iebraukušos imigrantus, Latvijā jau tagad pamatnācijas īpatsvars ir zemākais Eiropā.
Otrkārt, plānots uzņemt cilvēkus ar radikāli citu mentalitāti, kultūru un reliģisko piederību. Rietumeiropas pieredze parāda, ka viņi neintegrējas, bet veido pamatnācijai naidīgas, graujošas kopienas. Turklāt nav iespējams izkontrolēt, kas ir šie cilvēki, vai viņu vidū nav ar terorismu vai organizēto noziedzību saistīti cilvēki.
Treškārt, statistika apliecina, ka imigrācijas rezultātā kāpj noziedzības līmenis. Piemēram, Itālijā imigranti ir 7% no iedzīvotāju kopskaita, bet veic 40% izvarošanas noziegumu. Norvēģijā, Oslo, visi 100% izvarošanas noziegumu ir uz imigrantu rēķina.”

Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars: „Lēmums par bēgļu uzņemšanu Latvijā nav pietiekami izdiskutēts. Pareizāks variants būtu bēgļiem atrast vietu, piemēram, Papua-Jaungvinejā, kur šos cilvēkus pārbaudītu, vai viņi ir bēgļi vai nē.”

Viktors Birze: „Vienalga kā to nosauc „kvotas” vai „brīvprātība”. Protams, „brīvprātība” skan labāk. Latvieši to jau zina, kopš 1940. gadā „brīvprātīgi” pievienojāmies Padomju Savienībai. Vai var ticēt valdībai, ka 250 imigrantu uzņemšana ir vienreizējs pasākums?”

Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava: „Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus. Tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to cik uzņemt, nevis vai valsts var uzņemt. Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus.”

Nacionālās apvienības deputāts Aleksandrs Kiršteins: “Latvija tikai pēdējos mēnešos jau ir uzņēmusi vairākus simtus nelegālo imigrantu no visas pasaules, kuru prasības par patvērumu tiek izskatītas. Nelegālo bēgļu centrs Daugavpilī ir pārpildīds, tos izvieto pat policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Tas viss notiek papildus tiem 300 000 neintegrētiem imigrantiem no PSRS, kurus mums jau vienreiz uzspieda Rietumvalstis.”

Pikets ilga stundu un noslēdzās plānotajā laikā – plkst.19, taču piketa viens no organizātoriem piedāvāja noslēgt pasākumu ar gājienu pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas valsts himnu.

Pikets kopumā norisinājās mierīgi.

„Cilvēki, kuri mēģina nokļūt Eiropā ir uzskatāmi
par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem.”

Mūs cenšas iežēlināt un biedēt, cenšas izmantot melus un cilvēku nezināšanu, lai tikai Latvija piekāptos un uzņemtu ieceļotājus no Āfrikas. Tik rupjā veidā tiek lobēts pasākums, kurš radīs ilgtermiņa apdraudējumu Latvijas pastāvēšanai kā nacionālai valstij.

Dažādos raidījumos un no politiķiem esam dzirdējuši demagoģiskus salīdzinājumus starp Āfrikas bēgļiem un latviešu bēgļiem Otrā pasaules kara laikā. Viņi aicina uz līdzjūtību pret tiem cilvēkiem, kuri bēg no kara… Bet vai sabiedrība tiek informēta, ka, piemēram, Eritrejā karš nav noticis piecpadsmit gadu, bet šodien Eritrejas pilsoņi ir vieni no aktīvākajiem „bēgļiem”, kuri brauc uz Eiropu? Arī Eiropas Komisijas sagatavotajos priekšlikumos par ieceļotāju sadali ES dalībvalstu vidū, īpaši tiek izcelti ieceļotāji no Sīrijas un Eritrejas. Diemžēl koalīcijas sēdēs esmu pārliecinājies, ka premjerministre un Iekšlietu ministrs nav iedziļinājušies šajā jautājumā un nezin, kas īsti notiek valstī, kuru piederīgos grib piespiest uzņemt Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp Latvijai.

Kas tad īsti ir Eritreja?

Eritreja ir divreiz lielāka par Latviju un tajā dzīvo aptuveni 6,5 miljoni iedzīvotāji. Lielākās etniskās grupas ir 55% tigraji, 30% tigri. Puse iedzīvotāji ir musulmaņi, puse kristieši. Oficiālās valodas ir tigriņu, arābu un angļu valodas, bet plašu lietojumu saglabā arī tigru, beju, saho, afāru, blina, kunama, nara valodas. Daļa iedzīvotāju lieto arī itāļu valodu.

Eritrejas-Etiopijas karš, noslēdzās 2000.gadā

Vēsturiski Eritrejas teritorija ir bijusi pakļauta dažādām valstīm. 19.gadsimtā savā kontrolē to ieguva Itālija. Otrā pasaules kara laikā Eritreju savā kontrolē ieguva Lielbritānija. 1950.gada beigās Apvienotās nācijas nolēma, ka Eritrejai ir jābūt federācijā ar Sabiedroto valsti Etiopiju. Pēc tam, kad Etiopijas imperators 1962.gadā atlaida Eritrejas parlamentu un anektēja to, aizsākās Eritrejas neatkarības karš, kurš ilga 30 gadus. Neatkarības karā abām karojošajām pusēm palīdzēja gan rietumvalstis, gan sociālistiskā bloka valstis. Karš noslēdzās līdz ar PSRS norietu. 1991.gadā Eritrejā notika referendums par Eritrejas neatkarību, kur teju vienbalsīgi tika nobalsots par neatkarību. Pēc neatkarības iegūšanas Eritrejā varu sagrāba „Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte”. Pēc robežstrīdiem un sadursmēm uz valsts robežām, no 1998.gada norisinājās Eritrejas-Etiopijas karš, kurš noslēdzās 2000.gadā, kad tika uzsāktas miera sarunas un ANO komisija uzsāka darbu pie abu valstu robežu precizēšanu un demilitarizāciju.

Nenoliedzami Eritrejā apstākļi ir smagi un valsts vadība ir nedemokrātiska un var saprast iemeslus, kāpēc Eritrejas iedzīvotāji pamet Eritreju, tomēr vajadzētu kritiski vērtēt vai šie cilvēki ir uzskatāmi par bēgļiem. Ja runa ir par bēgļiem, tad loģiski šķiet, ka cilvēki emigrē uz tuvāko valsti, kur valda miers. Piemēram, vairāk kā 200’000 eritrejiešu bēgļi atrodas Etiopijā un Sudānā. Galvenokārt bēgļu gaitās viņi devās neatkarības kara laikā un pēdējā kara laikā, kad valsts karoja pret Etiopiju. Saprotama ir eritrejiešu bēgļu atrašanās Saūda Arābijā, Jemenā, pat Ēģiptē, bet tie, kuri mēģina nokļūt Eiropā ir uzskatāmi par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem. Par to liecina apstāklis, ka vislielākais eritrejiešu „bēgļu” skaits ir turīgajā Zviedrijā, Vācijā un Šveicē. Par to liecina apstāklis, ka šie „bēgļi” ir pabijuši vairākās Eiropas valstīs, meklējot, kur varēs vislabāk nopelnīt. Tomēr spilgtākais apliecinājums ir fotogrāfijas ar „bēgļu” laivām, kuras sasniedz Dienvideiropu, kāpēc tajās teju nav redzamas sievietes un bērni? Ļoti bieži „bēgļi”, kuri nonāk Eiropā ir vīrieši, spēka gados. Tas šķiet dīvaini, jo Latvijas pieredze liecina, ka bēgļu gaitās dodas sievietes ar bērniem vai visa ģimene kopā, nevis ģimene paliek bīstamajā zonā un vīrietis dodas uz drošāku vietu.

Līdzīgus piemērus mēs redzam Sīrijā, kur lielākā daļa bēgļu ir apmetušies tuvākajās reģiona valstīs, bet ir virkne cilvēki, lielākoties vīrieši spēka gados, kuri cenšas nokļūt, nevis tuvākajā drošajā valstī, bet bagātākajās Eiropas valstīs.

Eiropas Komisija atzinums imigranti nevis bēgļi

Būtisks ir apstāklis, ka arī Eiropas Komisija oficiālos dokumentos izvairās ieceļotājus no trešajām valstīm saukt par „bēgļiem”. Termins bēglis tiek pamatā lietots publiskajā komunikācijā, lai dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem būtu vieglāk akceptēt jaunu ieceļotāju uzņemšanu. Ja godīgi un atklāti tiktu teikts, ka visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāuzņem imigranti, kuri ir nelegāli ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, tad pavisam noteikti šo piedāvājumu būtu neiespējami „pārdot” vēlētājiem. Tāpēc publisko attiecību speciālisti ir ieteikuši komunikāciju balstīt uz vārdiem „bēgļi, kuri bēg no kara”, „solidaritāte”, „palīdzība”, lai būtu vieglāk apmānīt sabiedrību.

Pat jautājuma virzība ir bijusi viena liela manipulācija. Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus, kā tos uzņemt, kādas saistības valsts uzņemas pret viņiem, kā tiks izvēlēti uzņemamie ieceļotāji utml. Tā vietā tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to cik uzņemt, nevis vai valsts var uzņemt. Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus. Vēl vairāk, viņi meloja. Viņi vairakkārt uzsvēra, ka visas valstis uzņems noteiktu skaitu ieceļotāju, bet šobrīd mēs redzam, ka Ungārija un Bulgārija neuzņems. Viņi teica, ka iestāsies par brīvprātīgu ieceļotāju uzņemšanu ES līmenī, bet mēs redzam, ka šobrīd ES dalībvalstīm ir sadalītas kvotas pēc Luksemburgas piedāvātās formulas. Tāpēc nav nekāda ticība šiem cilvēkiem, kuri šobrīd apgalvo, ka Latvijai nākotnē nebūs jāuzņem vēl vairāk ieceļotāji.

PAR Latvijas sabiedrības spiedienu

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, Latvijas sabiedrība nedrīkst pakļauties manipulācijām, kuras padarīs mūsu valsti vājāku. Sabiedrībai ir jāizdara spiediens uz politiķiem, kuri ir gatavi piekāpties tik būtiskā jautājumā un skaidri jāapliecina, ka Latvija nav gatava uzņemt jaunus ieceļotājus.

Otrdien, 4. augustā, plkst. 18:00 pie Ministru kabineta (Brīvības iela 36), aicina piedalīties protesta akcijā pret bēgļu uzņemšanu Latvijā.

Aleksandrs Kiršteins. Foto: f64

«Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams,» savulaik teica advokāts Andris Grūtups,-ziņo nra.lv

Viņš uzskatīja, ka arī ebrejiem jāsamierinās ar vēsturiskiem zaudējumiem. «Nedrīkst sevi nostādīt ārpus valsts un likuma. Vienīgā tauta, kurai šajā teritorijā varētu piešķirt izņēmumus un privilēģijas, ir latvieši. Jo šī ir Latvijas valsts. Ja kādam šāds noteikums nepatīk, tas var izvēlēties citu valsti, kur dzīvot. Bet kopumā ebreju aktivitātes restitūciju jautājumā es vērtēju tikai ar diviem vārdiem: alkatība un nekaunība.»

Šodien nekas nav mainījies: atkal aktualizēts jautājums par «ebreju restitūcijām». Tiek pārkāpts Civillikums, lai apmierinātu kādas 2003. gadā dibinātas padomes iegribas, ievīstot tās «vēsturiskas netaisnības likvidēšanas» ērtajā sedziņā.

Par situāciju «ebreju restitūciju» jautājumā intervija ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība).

– Ar ko kārtējais Civillikuma revidēšanas gadījums atšķiras no pārējiem līdzīgiem gadījumiem, piemēram, 2012. gadā, kad domstarpību dēļ, nepiekrītot toreizējā premjera Dombrovska viedoklim «ebreju restitūciju» jautājumā, atkāpās tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība)?

– Vienīgi ar to, ka 2006. gadā šim procesam nebija Saeimas vairākuma piekrišanas, jo nebija pietiekams lobija darbs. Toreiz nevarēja uzspiest uz premjeru Aigaru Kalvīti tik spēcīgi kā vēlāk uz nākamo premjeru Dombrovski, kura dzīvesbiedrei bija viena miljona kredīts Hipotēku un zemes bankā, kā arī ziedojumi varas partijām.

– Kas ziedoja? Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes (EDKP)  priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko, kas līdztekus ir Rietumu bankas akcionārs?

– Ziedoja cilvēki, kas saistīti ar Rietumu banku.

– Atgādināsim, ka Rietumu banka no Hipotēku bankas ar ievērojamu atlaidi iegādājās Dombrovska  sievas, kā arī viņa kādreizējās padomnieces Sandras Bukanes neveiksmīgajam rindu māju biznesam izsniegtos kredītus vairāk nekā viena miljona latu apmērā. Dombrovsku ģimene kļuva atkarīga no Rietumu bankas īpašnieku labvēlības. Tāpēc skaidrs, ka Dombrovskim un Vienotībai visādi vajadzēja un arī tagad vajag atbalstīt Suharenko labi iecerēto biznesu ar nosaukumu «ebreju īpašumu atgūšana». Ne velti Suharenko ziedojumos politiskajām partijām (Vienotībai, ZZS un Saskaņai) 2014. un 2013. gadā iztērējis 32 000 eiro un 10 000 latu. Bet kāpēc šis «ebreju restitūciju» jautājums tiek akcentēts tieši tagad?

– Tāpēc, ka šis jautājums tagad ir daudz labāk sagatavots nekā, teiksim, 2012. gadā. Vairākas sūdzības ir iesniegtas Amerikas ebreju organizācijām, kuras caur savām lobistu grupām virza konkrētus jautājumus. Latvijā vairākas reizes parādījās ASV Kongresa īpašais šo jautājumu vēstnieks. Bet galvenais ir tas, ka ikvienas nākamās Saeimas deputāti Latvijas vēsturi zina mazāk, toties ir bezprincipiālāki. Nerunāsim nemaz par Latvijas likumu zināšanām. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai vietējie aktīvisti realizētu vērienīgu finanšu un materiālo afēru.

– Šobrīd EDKP pieprasa piecus īpašumus, un Saeima ir gatava pieņemt īpašus likumus, kas ļautu šai padomei tos pārņemt. Vai tas nenozīmē to, ka ar šiem pieciem ēstgriba netiks apmierināta un ebreji pieprasīs vēl  daudz ko citu?

– Jā, tas to nozīmē. Latvijas Avīzē bija publicēta Suharenko vēstule, kurā viņš noraida vientiesīgo Vienotības deputātu cerību, ka ar dažiem atdotiem īpašumiem pietiks. Vēstulē Suharenko raksta: «Restitūcijas problēmu arī neizdosies atrisināt, lietojot «salami taktiku» – sadalot sīkos gabaliņos un tādējādi padarot šo problēmu mazāk asu un aktuālu. Esmu pārliecināts, ka valdības locekļiem un Saeimas deputātiem beidzot ir jāsaņemas un jāpapūlas saprast un atzīt, ka pašreizējā situācija ne tikai draud Latvijai ar kādām neērtībām starptautiskajā arēnā, bet ir amorāla savā būtībā.»

– Piedodiet, bet kāds Suharenko ir sakars ar to ebreju kopienu, kas Latvijā bija pirms Otrā pasaules kara? Kāds pamats šeit kaut ko «regulēt» kaut kādai 2003. gadā dibinātai «padomei», kuras biedru vairākums ir cilvēki, kas Latvijā iebraukuši PSRS laikā no Krievijas, Baltkrievijas un citām «brālīgajām republikām»?

– Viņam ar pirmskara ebreju kopienu nav nekāda sakara. Bet, jāteic, gudrs vīrs, cepuri nost viņa priekšā: ja jūs nopērkat Dombrovska kunga viena miljona kredītu no Hipotēku un zemes bankas, bet pretim jums apsola ieguldīt teju 30 miljonus eiro – vai tad tas nav izdevīgs darījums? Tā tas šobrīd notiek. Dombrovska valdības laikā šo kredīta lietu bīdīja jau pieminētā Bukane, un tas viss notika saistībā ar Rietumu banku. Suharenko ir tas cilvēks, caur kuru bija paredzēts visu šo lietu nokārtot. Iepriekšējā Saeimā tas neizdevās, toties tagad ir atrasti divi vientiesīgi deputāti, kas nepārzina Latvijas vēsturi, toties ir no partijas Vienotība – Ojārs Kalniņš un Atis Lejiņš, kuri staigā apkārt un stāsta, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas neko nav darījusi restitūciju lietā.Viņi aizmirst, ka valsts uztur gan ebreju skolas, gan muzeju, gan Jūdaistikas studiju centru.

– Latvija ir atdevusi 36 īpašumus!

– Protams. Debatēs aizrādīju, ka viņi nezina vēsturi. Tas ir apkaunojoši, ka Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš staigā apkārt, stāstīdams blēņas. Precizēsim: 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Bet problēmas sākās tad, kad Suharenko metās principiālā cīņā par šodienas ebrejiem it kā piederošiem īpašumiem.

– Varbūt Saeimai pieņemt likumu, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā jebkurai Latvijā dzīvojošai tautai?… 2011. gadā Ojārs Kalniņš stāstīja par «holokausta laikā ebrejiem atņemtajiem īpašumiem». Kā holokausta laikā tos varēja kādam atņemt, ja visu jau bija atņēmuši iepriekšējie – padomju – okupanti?

– Tagad Kalniņa kungs mazliet ir uzlabojis savas zināšanas, nu viņš saprot, ka visi īpašumi atņemti Latvijas PSR laikā. Taču viņš nezina to, ka Latvijā īpašumus neatdod atbilstoši tautībai, bet atbilstoši īpašumtiesībām. Viņam jūk etniskās un ģeogrāfiskās lietas. Ja mēs sakām «ebreji», tad karaīmi ir ebreji, tā ir reliģiska sekta, kas radās 8. gadsimtā un kas neatzīst jūdaisma rituālus un talmudu. Kalniņa kungam patīk atgādināt, ka Latvija 2009. gadā esot atbalstījusi Terezinas deklarāciju, kura paredz atdot nacistu nozagtās mākslas vērtības un īpašumus, bet deklarācijā politkorekti noklusēts, ko darīt ar komunistu nozagto, un to nav ratificējusi Saeima. Ebreju – karaīmu Latvijā vairs nav, tos iznīcināja padomju agresori. Nav mums vairs arī vācbaltu, kurus piespieda aizbraukt Staļina – Hitlera noslēgtā pakta rezultātā.

– Taču Suharenko uzstāj, ka «īpašumi jāatdod ebrejiem».

– Kāpēc gan neuzstāt un kādam kaut ko neuzspiest, ja viņu neviens neaptur un ja cilvēki pakļaujas šim spiedienam, nezinādami atšķirības starp tautām, kopienām un reliģiskām organizācijām? Šajā jautājumā neko nedara arī mūsu Ārlietu ministrija un tās ilgstošais ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš nav izskaidrojis ASV pārstāvim holokausta jautājumos kādu interesantu lietu, proti, ka Latvija būtiski atšķiras no Lietuvas. Viļņā savulaik darbojās viena centrālā organizācija, kurai piederēja liela daļa no Viļņas zemes ar īpašumiem uz tās. Lietuvā ir atjaunota vienota organizācija, un Lietuvas valdība ar vienu lēmumu atdeva kaut kādus īpašumus. Savukārt Latvijā bija ļoti daudzas un savstarpēji karojošas organizācijas. Vai jūs varat iedomāties, ka konservatīvā ebreju deputāta Dubina, kuru krievi izsūtīja uz Sibīriju, īpašumus atdotu no Krievijas iebraukušam komunistam? Ja runājam par skolām, bija divas izglītības sistēmas: idišā un ivritā. Šīs sistēmas nebija draudzīgas. Bija ebreju studentu un skautu organizācijas. Bija organizācija BETAR, kas gatavoja jauniešus darbam Palestīnas kibucos. Viņi tika gatavoti Izraēlas valsts atjaunošanas vajadzībām. Kāds sakars tam visam ar cilvēku grupu, kas savulaik iebraukusi Latvijā no Padomju savienības?

– Tas nozīmē, ka Suharenko ir uzurpējis visu šeit dzīvojošo ebreju, jūdu, karaīmu utt. intereses?

– Suharenko vienkārši ir veikls zellis, kam ar Latviju nav nekāda sakara.

PILNU INTERVIJU LASIET ŠODIENAS NEATKARĪGAJĀ

Biķuru baznica. Foto: vietas.lv

Rīgas domes deputāti vienbalsīgi atbalstīja NA deputātes Ievas Holmas priekšlikumu Rīgas pašvaldības 2015. gada budžetā iekļaut līdzekļus Biķeru baznīcas (Biķernieku ielā 146) fasādes nakts apgaismojuma uzstādīšanai,-ziņo spektrs.com

„Par Biķeru baznīcas apgaismošanu

Izsaku priekšlikumu Rīgas domes 2015. gada budžetā paredzēt līdzekļus Biķeru baznīcas (Biķernieku ielā 146) fasādes nakts apgaismojuma uzstādīšanai. Kopējās izmaksas 1200 Eiro.

2016. gadā Evaņģēliski Luteriskā Biķernieku Draudze svinēs baznīcas dibināšanas 250 gadu jubileju. Draudze kopš 2008. gada ir regulāri ieguldījusi līdzekļus Biķeru baznīcas remontdarbos un restaurācijā, lai atjaunotu barokālo kultūras pieminekli.

Pēc Biķernieku ielas jaunā ceļa posma izbūves arhitektūras piemineklis palicis neredzams tumšajā diennakts laikā. Piešķirot un novirzot nepieciešamo summu RPA “Rīgas gaisma” darbu veikšanai, pašvaldība ar savu ieguldījumu varētu ļaut uzmirdzēt Mežciema apkaimes vēsturiskam kultūras piemineklim arī diennakts tumšajā laikā.

Draudzes ieskatā nav nepieciešami ne rakšanas darbi, ne asfalta seguma uzlaušana. Izmaksas nepieciešamas elektrokabelim, diviem prožektoriem un “Rīgas gaismas” darbam.”

AUDIO

Veiko Spolīša ierosinājums paredz tiesību un pienākumu ziņā partnerību pielīdzināt laulībai.

„Man ātrais vērtējums, ka Spolīša kunga ierosinājums grozīt vienu Civillikuma normu ir pretrunā ar Satversmē noteikto ģimenes jēdzienu, ģimenes izpratni,” norāda Bērziņš. Komisijas priekšsēdētājs pauž, ka Spolīša ierosinājumā nav norādīts, par kādām partnerattiecībām ir runa: dažāda vai viendzimuma.

Savukārt Spolīša ieskatā, Satversmes 110.panta piesaukšana attiecībā uz minētajiem priekšlikumiem esot nevietā.

Turklāt iniciatīvai nav pievienota anotācija, kurā būtu aprakstīts likumprojekta mērķis. Iniciatīva iesniegta ar nokavēšanos un netiks virzīta tālākai izskatīšanai.

„Spolīša kunga priekšlikums, kas, cita starpā, ir iesniegts gandrīz mēnesi pēc tam, kad ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš grozījumiem Civillikumā, kurā šobrīd mēs plānojam skatīt ļoti būtiskus jautājumus, kas ir saistīti ar bērnu tiesību nodrošināšanu. Konkrēti: saskarsmes tiesības, aizgādnība, audžu ģimenes. Mums būs noteikti arī plaša diskusija.

Es ļoti ceru, ka ar šo priekšlikumu Spolīša kungs nav vēlējies kaut kādā veidā ietekmēt šo bērnu tiesību nostiprināšanu šobrīd Civillikumā kontekstā ar regulējumu, ko ir izstrādājusi arī Tieslietu ministrija.

Ņemot vērā, ka šis priekšlikums ir iesniegts pēc termiņa, man nav nekādu tiesību to iekļaut šobrīd arī šajā likumprojekta priekšlikumu sarakstā,” skaidro Bērziņš. Iniciatīva paredz partnerattiecību legalizāciju Latvijas Civillikuma Ģimenes tiesību sadaļā.

Satversmes 110.pants

Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

Situācija šobrīd ir dramatiska un šīs lielā mērā ir izšķirošās vēlēšanas. Mēs visi redzam kas šobrīd notiek Ukrainā, kā Krievijas karaspēks iebrūk un okupē Ukrainas teritorijas. Mēs redzam, ka Latvijā pie varas raujas Saskaņas Centrs, solot visu visiem. Un mēs visi atceramies par Saskaņas Centra līgumu ar Putina partiju Vienotā Krievija, mēs atceramies, ka Ušakovs balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, savukārt Finanšu un administrācijas lietu komitejā mēs regulāri lemjam par Ušakova komandējumiem uz Maskavu un varam tikai minēt kādus rīkojumus viņš tur saņem un kādas vienošanās slēdz.

Šis ir fons, jeb lietas ko gandrīz jebkurš no mums zina, tomēr es vēlos akcentēt lietas, kuras esmu pamanījis darbojoties kā Rīgas domes deputāts Finanšu un administrācijas lietu komitejā – kā tad praktiski izskatās Saskaņas Centra darbošanās, šajā gadījumā pārvaldot Rīgas pilsētas pašvaldības budžetu.

Primārais pārdomātas saimniekošanas rādītājs ir budžeta sabalansētība, spējot samērot izdevumus ar ieņēmumiem, jo ilgtermiņā ir iespējams tērēt tikai to ko nopelna (īstermiņā ir iespējams tērēt atstātos uzkrājumus un/vai uzņemoties jaunas parādsaistības). Un Saskaņas Centra darbība ir vairāk nekā kritiska – saskaņā ar pēdējiem (2014. gada 27. maija) budžeta grozījumiem, plānotais 2014. gada budžeta deficīts ir 50.7 miljoni eiro. Nebūtu nekas traks, ja budžeta deficīts būtu vienā atsevišķā gadā, tomēr visos pēdējos gados faktiskie izdevumi ir bijuši lielāki nekā ieņēmumi – 2013. gadā deficīts bija 56.8 miljoni eiro, 2012. gadā – 19.6 miljoni eiro un 2011. gadā 14.8 miljoni eiro. Redzam, ka lielākie budžeta deficīti ir tieši pēdējos gados.

Tomēr ikgadējais budžeta deficīts nav vienīgais rādītājs, kas raksturo Rīgas finansiālo stāvokli. Cits finanšu rādītājs ir Rīgas pilsētas pašvaldības saistības (parāda) apjoms, kurš ir milzīgs – uz 31.12.2013 parāda attiecība pret ieņēmumiem bija 130.0% (uz 2012. gada 31. decembri bija “tikai” 117.8%). Un nav jau vairs pārsteigums, ka arī 2014. gadā ir iestrādāts jauns aizņēmums 36 miljonu eiro apmērā. Pie milzīgajām parādsaistībām domes vadība domā nevis par to kā samazināt (atmaksāt) esošās saistības, bet uzņemas jaunas saistības, daļu novirzot esošo saistību samazināšanai.

Kādas ir sekas šādai saimniekošanai? Milzīgs apgrozāmo līdzekļu trūkums, lai segtu savas pašreizējās izmaksas. Sākotnēji Ušakovs ir noēdis iepriekšējā Rīgas domes priekšsēdētāja Jāņa Birka uzkrātās rezerves, tomēr šobrīd finanšu resursi tiek meklēti uzņemoties jaunas saistības un veicot masveidīgu nekustamo īpašumu izpārdošana. Katrā finanšu komitejas un domes sēdē mēs lemjam par jaunu un jaunu pilsētas nekustamo īpašumu atsavināšanu. Tiek atsavināti nekustamie īpašumi kur iepriekš tika plānoti bērnudārzi, sporta infrastruktūra un citi pilsētai svarīgi objekti. Un pēdējais notikums pārspēj visus iepriekšējos darījumus pēc apjoma – šobrīd tiek pārdota Lucavsala.

Kāds ir iemesls finanšu līdzekļu trūkumiem? Populisms un darbības, kurām nav nekas kopīgs ar labas pārvaldības principiem. Varu akcentēt dažas epizodes. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami augušas dotācijas Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas Satiksme” (turpmāk – SIA „Rīgas satiksme”) -– ja 2010. gadā dotācija bija tikai 67.1 miljoni eiro, tad 2014. gada budžetā paredzētā dotācija sasniedza jau 90.5 miljonus eiro. Problēma ir ne tikai milzīgais dotācijas apmērs, bet arī tas, ka šī finanšu plūsma, kā visām kapitālsabiedrībām, nav caurskatāma. Rezultātā var novērot netiešās naudas izsaimniekošanas epizodes – superdārgais (125 trolejbusu iepirkumu par 131,9 miljoniem eiro) trolejbusu iepirkums pirms gada, kur konkurss tika veidots tā, ka piedāvājumu iesniedza tikai viens pretendents – “Škoda”, publiskotā informācija, ka caur SIA “Rīgas Satiksme” tiek finansēta arodbiedrība LABA, kuras biedri savukārt nodrošina atbalstu Saskaņas centra piketos.

Šobrīd mēs redzam jau tiešās izsaimniekošanas epizodes, piemēram, Valsts Kontrole veica pārbaudi SIA „Rīgas satiksme” un 2014. gada 16. maija revīzijas ziņojumā ir atspoguļota informācija par iespējamiem pārkāpumiem SIA „Rīgas satiksme” darbībā, izšķērdējot pašvaldības finanšu līdzekļus. Valsts kontroles revīzijas mērķis bija pārbaudīt SIA „Rīgas satiksme” no 2014. gada noteiktā tarifa EUR 1.20 aprēķina pamatotību, ticamību un izsekojamību, kā arī aprēķinā iekļauto izmaksu ekonomiskumu un lietderību. Revīzijas rezultātā konstatēts, ka SIA „Rīgas satiksme” noteiktais un no 2014. gada spēkā esošais tarifs EUR 1.20 ir paaugstināts, kā arī ir konstatēti darījumi, kas norāda uz iespējamu nelietderīgu vai neracionālu sabiedrības līdzekļu apsaimniekošanu, tā nepamatoti palielinot SIA „Rīgas satiksme” sniegtā sabiedriskā transporta pakalpojuma pašizmaksu. Savukārt dīzeļdegvielas piegāde sabiedriskā transporta vajadzībām tika veikta caur SIA „Rīgas satiksme” piederošu kapitālsabiedrību, tādējādi apejot likumdošanas prasības iepirkumu jomā un neefektīvi izmantojot finanšu līdzekļus.

Es nevēlos lai šāda pārvaldības prakse tiktu pārnesta uz valsts pārvaldi,
tādēļ es esam aktīvi un 4.oktobrī ejam uz vēlēšanām un ņemam līdzi savus tuvākos!

Šogad aprit 25 gadi kopš pasaulē plaši izskanēja informācija par 1989. gada 23.augustā organizēto Baltijas ceļu.

Par godu Baltijas ceļam tika organizēti vairāki pasākumi, koncerts pie Brīvības pieminekļa un Nacionālās Apvienības organizētie Svecīšu Ugunsceļš Baltijas ceļa atcerei, un gājiens cauri visai Rīgai.

Svecīšu Ugunsceļā Baltijas ceļa atcerē aicināja atcerēties gan mūsu uzvaru pirms 25 gadiem, gan arī atbalstīt ukraiņu tautas cīņu šodien, lai arī tā pārvērstos mūsu visu uzvarā! Savukārt gājienā cauri visai Rīgai Nacionālās apvienības (NA) Rīgas nodaļas līdzpriekšsēdētājs Dainis Locis uzsvēra: „Ar gājienu cauri visai Rīgai mēs atjaunojam 23. augusta tradīciju – veikt ceļu no Rīgas robežas līdz Brīvības piemineklim. Šoreiz – par godu Baltijas ceļa īpašajai jubilejai – gājiena laikā notiks apstāšanās pie Igaunijas, Lietuvas un Ukrainas vēstniecībām. Gribam apliecināt mūsu tautu vienotību ,kā arī solidaritāti ar ukraiņu tautu. Mēs vēlamies uzsvērt, cik svarīgi ir izšķirošos brīžos būt kopā, tāpēc 23. augusta gājienam izvēlējāmies devīzi Baltijas ceļš – brīvības ceļš. Kopā esot – brīvi esam!”

Video: Marlēna Pirvica;
Audio: Tikiz Band, dziesma Atmostas Baltija, Bunda Jau Baltija, Ärgake Baltimaad.