Pavasaris. Foto: Marlēna Pirvica spektrs.com

Latvijas simtgades gaidās sirds priekā līksmo, ka mēs, Latvijas tauta, dažādos valsts nostūros piedalāmies „Lielajā talkā”. Talkošana vieno un ir lielisks iemesls izjust kopības sajūtu.

Cenšoties ātrāk sākt un ātrāk pabeigt ieplānoto Lielās talkas laikā, pie manis pienāca kāda sieviete, uzsākot sarunu. Protams, ka darbs apstājās. Nespējot koncentrēties darbam, jo tēma -garīga, iekarsām diskusijā. Uzzinot, ka esmu kristiete, viņa uzdeva ar to saistītus jautājumus. Piemēram, kā Jūs domājat vai Jēzus mira pie krusta, vai pie staba? Nomanot viņas nodomu mani ķerstīt evaņģēlija pārzināšanā, izvēlējos uzdot pretjautājumu. Es jautāju: “Sakiet, lūdzu, kas mainās no tā, ka Jēzus mira pie krusta, vai pie staba? Varbūt ir svarīgākais tas, ka Jēzus Kristus mira pie krusta (vai staba) Golgātā par mūsu grēkiem, lai mēs iegūtu Pestīšanu.”

Viņa: „Ir ļoti svarīgi zināt, jo tā „jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus,” (Jņ.ev.8:32)”.

Es: „Nevis krusts vai stabs ir noteicošais, bet gan Jēzus Kristus. Nevis priekšmets augšāmcēlās, bet Dieva Dēls. Nevis nolietais asinīm krusts (vai stabs) mūs ieved mūžībā, bet Jēzus Kristus izlietās asinis.”

Viņa: „Vai asins pārliešana ir Bībeliska?”

Es: „Kā lai to saka.. ne jā, ne arī nē..”

Viņa: „Nav Bībeliska! Bībelē par to rakstīts: (1.Mozus 9: 4); (3.Moz.17:14) un (Apustuļu darbos 15:20)”.

Kad sieviete aizrautīgi no galvas citēja Bībeles pantus, man prātā iezagās doma, vai šāda divkauja mūs abas ved tuvāk Dievam?

Es: „Jūsu minētajās rakstvietās ir runa par asins lietošanu uzturā, nevis par asins pārliešanu.”

Viņa: „Tas ir tas pats..”

Es: „Domāju, ka mums būtu svarīgi nepazaudēt fokusu. Piemēram, vakarēdiena būtību, kad Jēzus sniedzot kausu teica: „Šīs ir manas asinis..” Un sniedzot maizi Viņš paskaidroja: „Šī ir mana miesa.””

Viņa: „Tas ir jāapspriež garākā sarunā, vai jūs vēlaties atnākt uz mūsu dievkalpojumu?”

Es: „Nē, paldies, es jums sākotnēji biju sacījusi, ka esmu kristiete, tātad apmeklēju savu draudzi.”

Ar to arī mūsu saruna beidzās. Salīdzinājumā ar pārējo talcinieku, pa to laiku savāktiem maisu kalniem, mans vienīgais mazais, sarkanās krāsas maisiņš ar lielveikala logotipu, bija kā vienīgā, pa virsu uzmestā odziņa lielās tortes viducī. Pārējie vien paķircināja mani par fiziskajām spējām, kuras krasi atšķiras no oratora spējām, visi kopā pamazām devāmies pie uzklātā galda nojumē.

Lamatas

Par tēmu, evaņģelizēšanas būtība, mums būtu jāprot atdalīt būtisko no mazāk svarīgā un saprast, ka pastāv krasa atšķirība starp zināšanām par Dievu un Viņa pazīšanu personiski. Savukārt tas palīdz mums neiekrist izliktajās „evaņģelizācijas elka” lamatās. Jo labas teoloģiskās zināšanas – ir līdzeklis godināt un pielūgt Dievu, pretējā gadījumā tās kļūst bezjēdzīgas.

Lai vieglāk saprastu, kā sevi pasargāt no lamatām rakstnieks un portāla desiringGod.org. redaktors Maršels Sigals (Marshal Sigal)  aicina sev atbildēt uz dažiem jautājumiem.

1. Vai izvēlētā teoloģiskā vēsts tuvina Dievam?

Vai konkrētās zināšanas par Dievu ieved padziļinātā lūgšanā? Neviens nevarētu Jēzum pateikt, kaut ko jaunu par Dievu, taču Viņš, nekad neizvairījās no lūgšanām. Viņš vienmēr atrada laiku, lai to pavadītu ar savu Debesu Tēvu (Marka 1:35).

Tims Kellers (Tim Keller) saka: “Drošs veids, kā pārbaudīt savu garīgo stāvokli, ieskatīties personīgajā lūgšanas dzīvē, kā to apliecina Jēzus.”

Daudzi no mums lūdz atbilstoši kultūras un sociālajām tradīcijām, vai arī tad, kad dzīvē iestājas grūtības. Tomēr tie, kuri uztur patiesas attiecības ar Dievu Tēvu neizliekoties, piedzīvo iekšējo vēlēšanos lūgt, pat tad, ja nenotiek nekādas kataklizmas.

2. Vai teoloģija veicina evaņģelizēšanu?

Vai mūsu teoloģija ar prieku atbild aicinājumam “Ejiet un māciet visas tautas”?

Zināšanas par Dievu un Viņa Vārdu jābūt “nastai” domājot par pasauli ap mums, lai tā iepazītu un iemīlētu patiesību un mīlestību, tā kā mēs to pazīstam. Katra iegaumētā rakstuvieta, un teoloģiskā izpratne ir jābūt par impulsu iet un liecināt par Kristu.

Tieši par to Jēzus arī ir lūdzis: „Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu man esi devis, ir no Tevis; Jo tos vārdus, ko Tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esamu nācis no Tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:7-8,18,23).

Mūsu zināšanām par Dievu ir tad jēga, kad mēs ar tām dalāmies. Vai mūsu teoloģija pamudina doties evaņģelizējošā misijā tur, kur Tas Kungs ir ievietojis mūs šajā pasaulē?

3. Vai mūsu teoloģijai ir upurēšanas loma mīlestībā pret citiem?

Vai jauniegūtās zināšanas par Dievu, palīdz mums aizvien vairāk kalpot un mīlēt citus?

Laba teoloģija novērš šķēršļus starp kristiešiem (1 Kor. 1:10). Tās nebūvē sienas. Izzūd ienaids. (Ef. 2:14), to izspiež izpirktā asinīm mīlestība. Tā ir mīlestība, kas liecina, par mūsu piederību Kristum (Jņ. 13:35).

Jānis raksta: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Deivu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1.Jāņa 4: 7-8).

4. Vai mūsu teoloģija rada vēlmi studēt?

Vai pietiekamās zināšanas par Dievu rada vēlēšanos Viņu iepazīt vēl vairāk?

Viens no iemesliem, kas liecina par nabadzīgu teoloģiju ir pārliecība, ka kļūdīties savos uzskatos nav iespējams. Dziļa, spēcīgi iesakņojusies teoloģija veicina lūgšanu: “Atdari man acis, lai es skaidri redzu Tavas bauslības brīnuma darbus” (Ps. 118: 18)

Patiesi pazīstot Dievu, cilvēkam nekad nav pietiekoši. Viņš vienmēr alkst vairāk Dieva tuvības. Galu galā, teoloģijas mērķis ir pētīt bezgalīgu un milzīgu personību, Dievu. Tāpēc teoloģija – ne tikai ceļojums visas dzīves garumā, bet tai ir arī mūžības vērtība.

Vai mēs novērtējam patiesību tik ļoti, ka labprāt pieņemam, ka kāds norāda uz mūsu kļūdām?

Vai mēs priecājamies ik reiz, kad kāds palabo mūsu teoloģiskās neprecizitātes?

Ja jūs zināt Vienīgo, Patieso, Dzīvo Dievu, mēs nevaram atļauties, neuzzināt vairāk par Viņu. Laba teoloģija vienmēr atrod laiku izaugsmei.

5. Vai mūsu teoloģija veicina pazemību?

Vai zināšanas par Dievu ļauj paļauties uz Viņa žēlastību, aizvien vairāk?

Iespējams, apustulis Pāvils pazina mūsu Dievu diezgan labi, dziļi un personiski, kā neviens cits uz šīs zemes.

Bet viņa zināšanas nav padarījušas augstprātīgu, viņš bija pazemīgs, un veiksmīgi cīnījās ar lepnumu.

Pāvils skaidri paziņo: “Bet, pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu; un viņa žēlastība manī nebija veltīgi, bet es strādāju vairāk par viņiem visiem, es neesmu, bet Dieva žēlastība, kas bija kopā ar mani “(1 Korintiešiem 15:10.).

Viss, kas es esmu un ko es zinu – tas viss, Dieva žēlastības rezultāts.

Papildus Pāvils paskaidro: “Tā ir taisnība, un pilnīgi pieņemams, ka Jēzus Kristus nācis šinī pasaulē, lai izglābtu grēciniekus, starp kuriem es esmu pirmais” (1 Timotejam 1:15.).

Foto: nebruks.lv

Žurnāla Spektrs redaktore Marlēna Pirvica, solidarizējoties ar daudziem Latvijas pilsoņiem, nosūtīja savu vēstuli Eiroparlamenta Latvijas deputātiem ar aicinājumu neatbalstīt LGBTI totalitāro likumu caursitējas lesbietes Ulrikas Lunacekas ziņojumu. Kā zināms, EP deputāti šo ziņojumu ar ievērojamu balsu pārsvaru 4.februārī tomēr pieņēma. Trīs deputāti no Latvijas balsoja PAR šo dokumentu – S.Kalniete, K.Kariņš un A.Rubiks,-ziņo dziesminieks Kaspars Dimiters nebruks.lv

Marlēna Pirvica, līdzīgi citiem rakstītājiem, saņēma no K.Kariņa atbildes vēstuli, uz kuru drosmīgi atbildēja ar savējo. Pateicībā Marlēnai par drosmi un ar viņas atļauju publicēju kā K.Kariņa vēstuli viņai, tā viņas atbildi K.Kariņam. Ceru, ka Marlēnas nostāja un spēja savu nostāju paust iedvesmos arī citus par ģimenes un bērnu aizsardzību cīnīties gatavus tēvus, mātes, vectēvus, vecmāmiņas, brāļus, māsas un jau patstāvīgi spriest gatavus bērnus. Esiet taču ievērojuši, pieaugušie, ka LGBTI morālie varmākas bērniem atļauju izplatīt savu perverso propagandu taču neprasa.

Eiroparlamentārieša K.Kariņa vēstule M.Pirvicai:

Kā četru bērnu tēvs domāju, ka varu droši teikt, ka ne tikai atbalstu ģimenes vērtības kā sabiedrības pamatu, bet arī zinu, ko šie vārdi nozīmē. Ģimene ir vieta, kur bērns apgūst pamatus visai turpmākai dzīvei, tai skaitā vērtības. Izirstot ģimenes institūcijai sabiedrībā, vienlaikus izirst drošā vide, kur bērni var augt un apgūt šos nepieciešamos pamatus. Tāpēc stingri uzskatu, ka valstij ir jāveicina ģimeņu veidošanās kā balsts mūsu sabiedrībai kopumā.

Savā ģimenē ar sievu cenšamies ne tikai mācīt mūsu bērniem atšķirt labu no ļauna, bet vienlaikus saprast, ka cilvēki ir dažādi, ar dažādu pieredzi, jūtām un uzskatiem. Lai jebkura sabiedrība varētu pastāvēt mierā, ir svarīgi, lai tās locekļi apgūst arī iecietību. Taču ar to vien nepietiek – nepieciešama arī izglītība, kuras iegūšanas laikā, būvējot uz ģimenē ieliktajiem pamatiem, jaunietis apgūst loģiku un analītisko domāšanu, lai tālāk dzīvē varētu atšķirt patiesību no meliem.

Debates, kuras šobrīd sabiedrībā risinās ap t.s. “Lunačekas” ziņojumu Eiropas Parlamentā skaidri parāda divus trūkumus: reizēm trūkst iecietības un trūkst arī faktu analīzes. Eiropas Parlamenta vairākums ir atbalstījis ziņojumu, kas nav nekas vairāk kā viedoklis par to, ka sabiedrībā nevajadzētu veicināt naidu un diskrimināciju pret “citādi domājošiem” – šajā gadījumā cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Parlamenta vairākums nebalsoja par oriģinālo ziņojumu, bet par līdzsvarotāku alternatīvu. Šajā alternatīvā ziņojumā, par kuru balsoju arī es, nav runas par to, ka Eiropas Komisijai būtu jāiejaucas dalībvalstu likumdošanā saistībā ar laulības definīciju – tas ir un paliek katras dalībvalsts (sabiedrības) kompetencē.

Iespējams, ka neiecietības vēsmas, kas pamanītas šajā debatē, ir veidojušās dēļ tā, ka ir maldīgi skaidrots, ka Eiropas Parlaments vēlas iejaukties dalībvalstu kompetencē. Manuprāt, nav nekādas pretrunas starp ģimenes vērtībām un iecietību pret citādi domājošiem, tie iet roku rokā.

M.Pirvicas vēstule K.Kariņam:

Cien. Kariņa kungs!

Jūsu vēstulē jaušami manevri, kurus tautā dēvē: „Izlokas kā zutis.”

Jūs sakāt, ka pārzināt ģimenes vērtības, apelējot pie saviem četriem bērniem un minot piemēru, nevis kā audzināt bērnus uz ģimenes vērtību pamata, bet kā sagatavot tos “iecietībai” pret homoseksuālismu.

Jūs sakāt: „Savā ģimenē ar sievu cenšamies ne tikai mācīt mūsu bērniem atšķirt labu no ļauna.”

Sakiet, lūdzu, vai tas, ja cilvēks nevēlas apvaldīt savu miesaskāri, ir „labi” vai „slikti”? Jātiek taču galā ar saviem „niķiem un stiķiem”, nevis sabiedrībai jāpaziņo: „pieņemiet mani tādu, kāds es esmu.” Un tad pieprasīt „toleranci” no pārējiem.

Zinātniski runājot, proti, ieskatoties ģenētiskajā kodolā, katrai organismu sugai raksturīgs noteikts HROMOSOMU skaits, Cilvēkam 2n ir 46 (23 pāri). No 23 HROMOSOMU pāriem 22 pāri (autosomas) vīrietim un sievietei ir vienādi; 23. pāris (dzimumhromosomas) sievietei sastāv no 2 lielām X HROMOSOMAS, vīrietim — no 1 X un 1 mazas Y HROMOSOMAS. Tas ir standarts, no kā izriet, ka nav citas metodes, kā HROMOSOMĀM nodrošināt šūnas kodolā esošās ģenētiskās informācijas (gēnu) nodošanu nākamajām šūnu un organismu paaudzēm. Nav iespējams rasties nekatrai dzimtai, bezdzimuma cilvēkam vai cilvēkam, kuru varētu raksturot šādi – pa pusei sieviete, pa pusei vīrietis. Atvainojiet, bet kentauri arī nerodas. Tāds ir dabas likums. DNS sistēma ir nemainīga.

Ja tā, tad par kādiem sieviešu-vīriešiem vai vīriešu-sievietēm var būt runa?!.. Kā iespējams savienot divas nesavienojamas lietas? Nav iespējams! Tāpēc tās cenšas ieviest uzspiežot. Bet sabiedrības vairākums to nepieņem. Arī bērnam mamma uzšauj pa dibenu, kad tas neklausa. Nevar bērns saņemt uzslavu tad, kad pelnījis nosodījumu. Tā tas notiek arī pieaugušo dzīvē.

Jo, kā Jūs jau arī nojaušat, spiediens un no LGBTI lobiju puses ir spēcīgs. Tādējādi ir redzama Jūsu padošanās neizbēgamajam. Aizmirstot, ka Eiroparlamentā Jūs ir iecēlusi tauta, lai Jūs aizstāvētu ģimenes vērtības. Jūs pats ar savām rokām izdarāt to, kā pats sakāt, „veiciniet” neizbēgamo. Šādu emocionāli naivu vēstuli varētu saņemt no savas draudzenes –blondīnes, bet nevis no cilvēka, kurš nes atbildību ne tikai par savu valsti, bet arī par citām nācijām.

Jūs sakāt, ka „parlamenta vairākums nebalsoja par oriģinālo ziņojumu, bet par līdzsvarotāku alternatīvu.” Cienītais, Jūs taču redzat, kādas atšķirības starp vienu un otru dokumentu ir patiesībā. Izņemti daži teikumi un pārveidoti, situācijā neko būtisku nemainot.

Jūs uzskatāt, ka nav nekādas tālejošas sekas un ka „reizēm trūkst iecietības un trūkst arī faktu analīzes.” Vai tiešām Jūs uzskatāt, ka šajā gadījumā tautas ir tik aprobežotas un nesaprot, kurā virzienā vējš pūš, bet Jūs, redz, zināt? Jūsu runa izklausās kā homoseksuālistu kampaņas diktēta. Ieskatieties, lūdzu, pievienotājā shēmā, lai pārliecinātos vēlreiz, par ko Jūs esat nobalsojis.

Shēmā uzrādās – „Lunacekas ziņojuma bīstamākie fragmenti un juristu komentāri.”

Jūs sakāt: „Šajā alternatīvā ziņojumā, par kuru balsoju arī es, nav runas par to, ka Eiropas Komisijai būtu jāiejaucas dalībvalstu likumdošanā.”

Nu Jūs taču neesat blondīne un saprotiet, cik ļoti vairāku gadu garumā LGBTI un PROVIDUS arī Latvijā manipulē, pamatojoties uz Eiropas, kā viņi saka, rekomendācijām, kuras Latvijā esot jāievēro, bet deputāti paklausīgi pakļaujas, it kā zelta podu par to saņēmuši.

„Iespējams, ka neiecietības vēsmas, kas pamanītas šajā debatē, ir veidojušās dēļ tā, ka ir maldīgi skaidrots, ka Eiropas Parlaments vēlas iejaukties dalībvalstu kompetencē.”

Deputāta kungs, neiecietība vairojas dēļ neeksistējošas problēmas dominēšanas un aktualizēšanas. Tieši tas sadusmo tautu. Ieteiktu Jums vairāk ieklausīties tautas sirdspukstos, lai saprastu tās domas, emocijas un uzskatus, nevis daudz laika pavadīt PROVIDUS un LGBTI apskāvienos, „toleranci” meklējot.

Ticu, ka tautai nebūs „īsa atmiņa” jaunajās ES vēlēšanās un tā atminēsies, kādu vilšanos Jūs tai esat sagādājis.

Līdzīga ziņa:

13.02.2014. Eiroparlamentāriešu balsojums par Lunačekas ziņojumu izsaucis krasu viedokļu apmaiņu 

Konfrontācija starp homoseksuālisma interešu lobēšanu un “Par dabīgu ģimeni” atbalstītājiem 

“Sakiet, lūdzu, vai jūs esat redzējuši video, kurā uzskatāmi redzams, kā Krievijā risina, jūsuprāt, lielo postu – homoseksualitāti?

Ļoti iesaku to noskatīties, lai jūs nebūtu “šokā”, kāpēc Eiropas Parlamenta pārstāvji balso par homofobijas apkarošanu,” portāla “Apriņķis.lv” lapā “Facebook.com“ rakstīja kāda lasītāja.

“Krievija ir galējs piemērs tam, kas notiek, ja netiek ievērotas cilvēktiesības un tiek diskriminēti cilvēki, kas izvēlas dzīvot citādāk, nekā to uzskata kāda cita sabiedrības daļa. Tas, ka visus netradicionālās orientācijas pārstāvjus nositīs, fiziski pazemos vai turpinās diskriminēt un pārkāps cilvēktiesības, neveicinās dabīgo ģimeņu skaita pieaugumu!” viņa uzskata. “Tas, ka netradicionālās orientācijas pārstāvjiem dos vienlīdzīgas tiesības, veicinās sabiedrību, kurā netiek fiziski vai emocionāli pazemoti cilvēki, kuriem ir atšķirīgi uzskati, kā dzīvot savu dzīvi. Jūs tiešām domājat, ja gejiem un lesbietēm ļaus precēties, ka tagad visi masveidā sāks precēties un aicinās to darīt arī pārējos? Ja jūs tā domājat, tad papētiet, kāda ir situācija tajās valstīs, kur viendzimuma laulības ir atļautas. Šāds likumprojekts veicina toleranci, nevis bērnu skaita pazemināšanos. Vēl nesen melnādaini cilvēki nedrīkstēja braukt vienā autobusā ar baltajiem, vēl nesen sievietes nedrīkstēja balsot. Kad pieņēma likumu, ka tā ir diskriminācija, viss mainījās, un tagad tas šķiet absurds.”

Ar lasītājas komentāru iepazinās interneta žurnāla “Spektrs.com” redaktore Marlēna Pirvica, kura pērn organizēja plašu parakstu vākšanas kampaņu pret izmaiņām Krimināllikumā, kas paredz sodīt tos, kuri publiskajā telpā slikti izteiksies par homoseksuāliem cilvēkiem: “Saprotama ir jūsu emocionālā satraukuma izpaušana, cenšoties situāciju paplašināt un vēršot uzmanību arī cita veida problemātikai. Taču situāciju apraksti diemžēl ir dažādi.

Ierosinu ieskatīties situācijā arī no sabiedrības vairākuma skata punkta. Jāņem vērā, ka citas orientācijas cilvēki dzīvo mūsdienu sabiedrībā, kurā valda tradicionālās vērtības. Jebkurai vērtībai ir savi standarti, kurām sekot, kopt un uzturēt. Ja pārbaudītas, pozitīvas vērtības un normas tiek kropļotas, tad, kā jau sabiedrībā ierasts, ar tām palīdz tikt galā apkārtējie, lai tādējādi “kašķi un stiķi” būtu vieglāk pārdzīvot un izslimot. Iedomājieties situāciju, ka kāds pavēstī, ka ar saviem “kušķiem un stiķiem” nav jācīnās un savs raksturs nav jāizkopj un jānostiprina, bet var dzīvot, kā iegribas. Tiek lauzti principi un ieviests haoss savstarpējās cilvēku attiecībās.

Piemēram, ja kādam kaut kas ir atļauts, kas līdz šim bija liegts, tad kāpēc kāds cits to pašu nevar atļauties? Kāpēc gan nevar izlaisties un ne ar vienu nerēķināties? Tādējādi sabiedrība tiek sašķelta, vērtības tiek degradētas. Kā tādās situācijās justies sabiedrības vairākumam? Pieņemt to, kas nav pieņemams, ir absurdi un utopiski. Secinājums viens – ar savu miesas kāri ir jātiek galā.

Zinātniski runājot, proti, ieskatoties ģenētiskajā kodolā, katrai organismu sugai raksturīgs noteikts hromosomas skaits. Cilvēkam 2n ir 46 (23 pāri). No 23 hromosomas pāriem 22 pāri (autosomas) vīrietim un sievietei ir vienādi; 23. pāris (dzimumhromosomas) sievietei sastāv no 2 lielām X hromosomas, vīrietim – no 1 X un 1 mazas Y hromosomas. Tas ir standarts, no kā izriet, ka nav citas metodes, kā hromosomām nodrošināt šūnas kodolā esošās ģenētiskās informācijas (gēnu) nodošanu nākamajām šūnu un organismu paaudzēm. Nav iespējams rasties nekatrā dzimta, bezdzimuma cilvēks vai cilvēks, kuru varētu raksturot šādi – puse sieviete un puse vīrietis.

Atvainojiet, bet kentauri arī nerodas. Tāds ir dabas likums. DNS sistēma ir nemainīga. Tad par kādiem sieviešu-vīriešiem vai vīriešu-sievietēm var būt runa?! Kā iespējams savienot divas nesavienojamas lietas? Nevar! Tāpēc tās cenšas ieviest uzspiežot. Un sabiedrības vairākums to nepieņem. Var jau censties iežēlināt ar emocionāliem stāstiem un apelējot ar cilvēktiesībām. Taču arī bērnam mamma uzšauj pa dibenu, kad tas neklausa. Nevar bērns saņemt uzslavu, kad pelnījis nosodījumu. Tā tas notiek arī pieaugušo dzīvē.”

Tāpat viedokli saistībā ar izlasīto komentāru iesūtījis biedrības “Asociācija “Ģimene”" pārstāvis Jānis Lulle, kurš bija viens no organizatoriem zibakcijai “Par dabīgu ģimeni” Latvijā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību, aicinot Eiropas Parlamenta deputātus neatbalstīt Ulrikes Lunačekas rezolūcijas projektu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ”, kura pieņemšanas gadījumā var nākties mainīt arī mūsu valsts likumdošanu – viendzimuma laulības tiktu legalizētas visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.

“Savas domas šajā sakarā īsumā jau izteicu, komentējot ziņu portālā apolo.lv, tomēr priecājos par iespēju izteikties plašāk, jo komentārā visu nevarēju pateikt. Pirmkārt, par Krieviju: noskatoties video, es neatradu atbildes uz dažiem jautājumiem, proti, vai materiāls ir parādīts prokuratūras darbiniekiem? Ar viena puiša liecībām ir daudz par maz. Nav pašu policistu skatījuma uz notiekošo. Kopumā materiāls ir vienpusējs, jo parāda tikai homoseksuāļu viedokli. Turklāt neatstāj izjūta, ka tas radīts mērķtiecīgi, ar nolūku piedēvēt mazskaitlīgu grupu vai pat atsevišķu indivīdu darbības metodes visiem homoseksuālisma pretiniekiem.

To apstiprina arī teksts pirms video: “Krievijas ierēdņi iedrošina homofobus vardarbīgiem uzbrukumiem.” Tā kā jēdziens “homofobija” ir diezgan nekonkrēts, tad teorētiski par “homofobu” var nosaukt ikvienu homoseksuālisma kritiķi. Šāds paņēmiens pretinieku apmelošanai tiek plaši pielietots – piemērs tam ir regulārie katoļu priesteru pedofilijas “skandāli”.

Otrkārt, kā jau minēju, komentējot “Apollo.lv” ziņu, arī “Mozaīkas” paziņojumā Lunačekas rezolūcijas kritiķu – asociācijas “Ģimene” – nostāja tiek atspoguļota sagrozītā veidā: “Vienlaikus “Mozaīka” pauž nožēlu, ka, noraidot minēto rezolūciju, tās pretinieki cita starpā maldīgi atsaukušies uz Latvijas Satversmi. Patiesībā deputātes Ulrikes Lunačekas rezolūcija nav pretrunā ar Satversmi, gluži pretēji, rezolūcijas būtība pilnībā saskan ar Satversmes 91. pantu, kas vēstī: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”"

Šis citāts skaidri parāda, ka “Mozaīkas” pārstāvjiem asociācijas “Ģimene” ieteikto vēstuļu saturs, kurā bija runa par Satversmes 99. (apziņas brīvība), 100. (domas un runas brīvība) un 110. (ģimene kā savienība starp vīrieti un sievieti) pantiem (visi šie panti gan netika tieši minēti), ir zināms, tādēļ runas par “maldīgo atsaukšanos” uz Satversmes 91. pantu (kā to var noprast) ir apzināta lasītāju maldināšana. Dīvainā kārtā, runājot par “diskrimināciju”, homoseksuāļi nav spējuši minēt kaut vienu pārbaudāmu piemēru (vismaz es tādus nezinu).

Tālāk, pašas “Mozaīkas” citētais pants pierāda homoseksuāļu prasību absurdumu. Homoseksualitāte pati par sevi jau tagad nedz Latvijā, nedz Krievijā nav un nevar būt par pamatu cilvēka tiesību ierobežošanai – ar to nevar pamatot, piemēram, atteikumu sniegt medicīnisko palīdzību, atlaišanu no darba, nemaz nerunājot par cieņas aizskaršanu vai fizisku iespaidošanu. Un vēl, es nevaru iedomāties, kā var pierādīt, piemēram, atlaišanu no darba tieši homoseksualitātes dēļ (bet nevis piemēru par to, ka homoseksuālis darba laikā uzturējies darba vietā alkohola reibumā).

Kā jau minēju, teorētiski par “homofobu” var kļūt ikviens homoseksuālisma kritiķis. To, kā izpaužas “homofobijas” apkarošana, pierāda piemēri no tiesu prakses:

1. Pagājušā gada jūlijā Anglijā tika apcietināts misionārs no ASV Tonijs Miano. Viņu apsūdzēja “homofobiskas runas lietošanā, kas cilvēkiem var radīt raizes, satraukumu, ciešanas, trauksmi vai insultu”. Mācītājs, sprediķojot par 1. Tes. 4; 1 – 12, bija uzdrošinājies runāt par homoseksuālisma grēcīgumu. Par to viņam bija jāpavada septiņas stundas cietumā. Skotlendjarda rīcības brutalitāti kritizēja arī homoseksuāļu organizācijas. Pēc virknes līdzīgu incidentu Anglijā tika uzsākta kampaņa nolūkā mainīt likumdošanu. To vadīja aktieris Rovans Atkinsons – Mr. Bīna lomas atveidotājs.

2. ASV senators Teds Kruzs pērn jūlijā atklāti norādīja, ka valstīs, kurās tiek atzītas homoseksuāļu “laulības”, nākamais solis ir kristīgās pārliecības izpaušanas atzīšana par naida runu.

3. 2004. gadā Oke Grēns, vasarsvētku draudzes mācītājs Kalmārā (Zviedrijā), tika notiesāts par naida runu tādēļ, ka sprediķī homoseksualitāti bija nosaucis par “nenormālu, šausmīgu, vēzim līdzīgu audzēju sabiedrības miesā”.

Gan Latvijas, gan starptautiskie likumi ikvienam garantē tiesības uz apziņas brīvību, domas brīvību un runas brīvību, ar ko tiek saprastas arī tiesības brīvi apliecināt savu ticību praksē, uzkrāt un izplatīt informāciju. Minētajos piemēros (un tādus varētu nosaukt vēl un vēl) cilvēki tika tiesāti tieši par šo tiesību izmantošanu.

Tādēļ homoseksuāļu prasību īstenošana novedīs pie tā, ka sabiedrības nospiedošajam vairākumam nebūs iespējas izmantot tiesības un brīvības, kuras garantē Latvijas un starptautiskie likumi. Tas arī ir mūsu galvenais iebildums.”

Līdzīga ziņa:

Konfrontācija starp homoseksuālisma interešu lobēšanu un “Par dabīgu ģimeni” atbalstītājiem 

14.02.2014. Nebruks.lv par Lunačekas ziņojumu: Marlēnas kariņš ar Krišjāni 

Akcija notika, lai paustu protestu pret sagatavoto Lunacekas rezolūcijas projektu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ”.

Latvijas iedzīvotāji 2.februārī sūtīja e-pastus gan Eiropas Parlamenta prezidentam Martinam Šulcam, gan Latvijas deputātiem, aicinot balsot pret Lunacekas rezolūciju.

Jāpiebilst, ka nesen ļoti līdzīgs ultimatīvs manevrs, kas izpaudās Edītes Estrelas ziņojumā Eiropas Parlamentā noraidīts. Tagad to pārvēršot nedaudz demokrātiskā ceļā pārveidoja ar citu nosaukumu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ” un no jauna piedāvāts Eiropas Parlamentā. Zibakcija „Par dabīgu ģimeni” norisinājās Doma laukumā, Līvu laukuma un pie Brīvības pieminekļa.

Ārvalstīs protesta akcija norisinājās arī Francijā, Beļģijā, Polijā, Itālijā un Ungārijā.

http://new.livestream.com/HO/marcha-por-el-matrimonio-y-la-infancia/videos/41257072

http://new.livestream.com/HO/marcha-por-el-matrimonio-y-la-infancia

Zibakcijas “Par dabīgu ģimeni” laikā, tās galvenā iniciatore biedrības “Asociācija Ģimene” priekšsēdētāja Ilona Bremze ar domubiedriem izgāja Rīgas ielās, lai pievērstu uzmanību Lunacekas rezolūcijai. Tika izgriezti plakāti ar burtiņiem, kas atspoguļoja vārdus “Par dabīgu ģimeni”. Akcijas laikā tika dalīti arī informatīvie bukleti.

Bildes no zibakcijas:

http://failiem.lv/u/uftktek

http://failiem.lv/u/vcckhwm

Par to, kāda bija garāmgājēju reakcija zibakcijas laikā, Ilona Bremze stāsta: „Reakcija bija dažāda – gan vienaldzība un skepse, gan  liela ieinteresētība, kas izvērtās jautājumos un dedzīgā idejas atbalstīšanā. Mums bija izdrukāti 300 flaierīši, kurās bija informācija, par to kur jāsūta un kāpēc. Izdalījām visus! Piemēram, pie Brīvības pieminekļa pienāca krieviski runājošas sievietes, varbūt pat nebija vietējās, nezinu,  -prasīja, par ko uzraksts? Kad saprata – sāka smaidīt un teica, ka mēs esam malači.

Biedrības “Par tautas dzīvību“ pārstāve Eva Lūse par piedalīšanos zibakcijā stāsta globālos mērogos pievēršot uzmanību kopējai lietai, tā ir izmirstoša tauta Latvijā. Eva Lūse stāsta: „Demogrāfija Latvijā ir kritiskā stāvoklī. Mirstība joprojām pārsniedz dzimstību.” Un ir divi pamatceļi, kādā veidā situāciju risināt, proti, Eva Lūse uzsver : „Pirmais, ļaut piedzimt tiem bērniņiem, kuri ik dienu tiek nogalināti abortos. Ja tauta turpina izmirt, nav jēgas ceļu uzlabošanai vai lepoties ar Gaismas pili, ja katru dienu tēlaini izsakoties viena standarta 1a. klase tiek iznīcināta , bet viena gada laikā tādā veidā Latvijā tiek nogalināti tik daudz bērnu, cik ir iedzīvotāju Cēsu pilsētā. Otrs ejamais ceļš ir ģimenes un laulības institūcijas sakārtošana un stiprināšana, jo tikai tādā veidā mēs panāksim ne tikai dzimstības kvantitātīvo, bet arī kvalitatīvo pieaugumu. Protams, bērni dzimst arī nepilnās un ievainotās ģimenēs, un valsts pienākums šajā gadījumā ir izrādīt gādību par tām, vienlaikus nepārspīlējot ar atbalstu, lai netiktu diskriminētas stiprās un stabilās ģimenes. Taču šī akcija ir par to, ka tikai dabīga ģimene ir vienīgā un atzīstamā ģimenes forma, un vispār ir absurdi, ka tas ir kādam jāpierāda un par to ir jācīnās.”

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājs Vilnis Gleške komentējot zibakcijas atbalstīšanu un piedalīšanos tajā stāsta: „Viss ir ļoti vienkārši, mēs ticīgie ne tikai  Ticam Dievam  un cilvēka personīgām attiecībām ar kungu Jēzu, bet esam arī daļa no tautas, esam bērni, vecāki un vecvecāki arī. Mums rūp mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu nākotne. „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28) Mēs redzam, ka Eiropas “jaunās” aktivitātes apdraud tautas morālās  veselības pamatus, mūsu bērnu psiholoģiskās attīstības  pamatus, mums IR jāiesaistās. Ir pilnīgi nesaprotami, ka cilvēku ar “novirzi” tiesības kļūst SVARĪGĀKAS par normālu un veselīgu bērnu un ģimenes tiesībām. Tas ir NEPIEŅEMAMI!”

Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, attiecībā par balsošanu stingi izteicis savu lēmumu balsot PRET rezolūciju. Starp citu, solījumu Roberts Zīle arī izpildīja. Viņš saka: Runājot par minēto Eiropas Parlamenta deputātes Ulrikes Lunačekas ziņojumu „Ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai” vēlētos uzsvērt, ka Eiropas Parlamenta plenārsesijā balsošu “pret” tā pieņemšanu.

Uzskatu, ka tajā izteiktie aicinājumi Eiropas Komisijai, izstrādājot normatīvos aktus dažādās jomās, ņemt vērā „visas ģimeņu formas”, var nonākt pretrunā ar Latvijas Satversmē noteikto laulības kā savienības starp vīrieti un sievieti principu. Es viennozīmīgi uzskatu, ka šis princips ir jāsaglabā arī turpmāk, vēršoties pret visiem mēģinājumiem to apstrīdēt, izmantojot Eiropas Savienības likumdošanu.

Pēc manam domām, deputātes Lunačekas pašiniciatīvas ziņojumu, līdzīgi kā nesen Eiropas Parlamentā noraidīto Edītes Estrelas ziņojumu, var vērtēt kā atsevišķu šauru interešu grupu centienus izrādīt savas aktivitātes pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Man kā konservatīvas politiskās grupas pārstāvim šādas provokatīvas aktivitātes nav pieņemamas. Taču vēlētos norādīt, ka pat tad, ja Eiropas Parlaments atbalstītu Lunačekas ziņojumu, kas ir maz ticams, tam nebūtu likumdošanas spēka un šie jautājumi bija, ir un paliks katras ES dalībvalsts kompetencē.”

Zibakciju internetvidē aicinot sūtīt e-pastus uz norādītajām adresēm aktīvi iesaistījās izdevums Spektrs.com un tās pārstāve Marlēna Pirvica, kura par Biedrības “Asociācija Ģimene” priekšsēdētājas Ilonas Bremzes iniciatīvu stāsta: „Nesen par ģimenes vērtībām sarunājoties ar kādu politiķi Latvijā, īpaši par nostiprināto Satversmē 110. pantu „Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti.” Viņš pavīpsnājot atbildēja: „Droši vien, tas nav uz ilgu laiku. Drīz homoseksuālisma propagandas lobiji varētu tikt klāt arī Latvijas Satversmei. Referenduma ceļā viss ir iespējams!” Izteiktie vārdi liecināja par kārtējo dažu labu politiķu vienaldzību tik būtiskos jautājumos, kas skar latviešu tautas demogrāfiju un izdzīvošanu savā Latvijas zemē. Aizvien vairāk arī jaušama bezspēcība politiķu izteikumos un darbībās, kas skar latviešu tautas pastāvēšanas un tās aizsardzības jautājumos. Secinājums ir acīmredzams, liberālais ceļš ir bīstams un slidens mūsu valstij un nācijas pastāvēšanai.”

Spektrs.com pārstāve tic, ka šādā situācijā ir īpaša nozīme tautas kustības vienotībai un mobilizācijai. Marlēna Pirvica no sirds priecājas, ka asociācija “Ģimene” ir apņēmības pilna uzņemot kursu- ģimenes vērtību nostiprināšanā. „ Mēs ticam, ka šāds cēls mērķis un tā realizēšana vainagosies ar panākumiem. Savukārt lielākais panākums Latvijā ir kuplas latviešu tautas ģimenes. Jo pateicoties Dieva atziņai un latviešu tautas kuplajam skaitam -Latvijai ir nākotne!” – piebilst Marlēna.

Taču par zibakcijas laikā internetvidē piedzīvoto stāsta.: „Runājot par mūsu sadarbības partneriem lieku jautājumu nebija, viss bija pašsaprotams. Parakstījās par iniciatīvu labprāt, taču no jauna nākas saskarties arī ar pretēju viedokli, kuram gribas pievērst uzmanību detalizētāks, cerot, ka nākošreiz līdzīgās aktivitātēs nesapratne mazināsies. Nav runa gluži, ka tas ir pretējs viedoklis, tādējādi neatbalstot dabīgas ģimenes, bet gan, ka pastāv uzskats, ka šādām lietām tiek lieki pievēsta uzmanība, salīdzinot, kā ierasts, runa ir par nabadzību Latvijā, mazām algām un bezdarbu. Dažkārt šķiet, ka- nabadzība, mazas algas un bezdarbs tiek izmantots, kā labs aizsegs, lai vienkārši pavīpsnātu, ironizētu, pakritizētu un galu galā neko nedarītu.

Es šo lietu kārtību redzu tā, kā nesen saņēmu atklāsmē no Dieva un par kuru dažkārt runā lielie mārketinga attīstītāji tikai, protams, savā formulējumā. Tas skan šādi: “Vislabāk ir, ja tu pie viena (ilgtermiņā) stipri turies, bet arī no otra (īstermiņā) neatlaidies, jo tas, kas Dievu bīstas tiek tālāk nekā viņi visi!” (Sal. māc. 7: 18)

Mums ir izvirzīts gan ilgtermiņa plāns, kurā iesaistīts ir arī Kaspars Dimiters, un tas ir plānotais referendums, gan arī mazāki īstermiņa plāni. Šajā gadījumā Ilonas Bremzes zibakcija reaģējot uz notiekošo šobrīd, kuru arī nedrīkstam palaist no redzesloka.

Abas lietas ir svarīgas, (kaut arī personīgi man referenduma rīkošanas sakarā, tās patiesais mērķis no galvenā organizatora puses šķiet pretrunīgi vērtējams) un, ja no mums to atbalstīšanā daudz pūļu neprasa, tad kāpēc gan neielikt savu parakstu gan vienā ilgtermiņa plānā, gan arī daudzos citos īstermiņa plānos?

Jā, piekrītu, var jau vispār nereaģēt, kā tas ir izskanējis komentāros internetvidē, uzskatot, ka ar zibakcijas palīdzību reaģējot mēs reklamējam pretējās nometnes centienus. Taču piedodiet var būt tas var skanēt naivi, bet uzskatu, ja mēs neaizsargāsim savas robežas uzskatot, ka ienaidnieks ienākot Latvijas zemē tikai vienkārši reklamējas, tā teikt, izrādās un gozējās slavas saulītē, vai tad mūsu robežu sardzes karavīri ielaižot ienaidnieku bez cīņas nav pārāk lētticīgi?”

Par dažādām interesēm runājot Marlēna Pirvica komentē: ”Protams, var būt arī citādākas intereses, piemēram, saistītas ar pastiprinātu uzmanības pievēršanu, latviešu tautai, Latvijas nacionālām interesēm un Latvijas zemei, taču tas, netraucē nedaudz laika pievērst arī šādai aktivitātei, tādējādi atbalstot domubiedrus un kopā ceļot Latviju dažādos virzienos un līmeņos.”

Andrejs Lucāns - Pēdējos 20 gadus interešu lokā bija un ir palikušas nacionālā un lauksaimniecības problēmas. Pašlaik uzmanība pievērsta Latvijas zemes aizsardzības jautājumiem.  Aģitē Armanda Krauzes aicinājumu balsot par  ”LATVIJAS ZEME LATVIJAS PILSOŅIEM”   -   .

Andrejs Lucāns par zibakciju stāsta: „Pilnībā pievienojos Marlēnas Pirvicas centieniem par kuplu ģimeņu veidošanas apstākļu nodrošināšanu, saglabāšanu, neierobežotu attīstību un šo attīstību diskriminējošu šķēršļu novākšanu. Bez kuplām ģimenēm nereāls ir sapnis par latvisku Latviju.

Latviešu tauta saules mūžu dzīvos tikai tad, ja tā netiks atrauta no savas zemes un valsts,  ja tā runās latviešu valodā, ja vidēji katrā latviešu ģimenē būs četri bērni, kas tiks audzināti gadsimtos izkristalizētajās tautas garīgajās vērtībās- savai ģimenei, tautai un valstij, t.i., nacionālā garā – nacionālā pašapziņā, pašcieņā un atbildības apziņā.  Tiem, kas to uzskata par utopiju, pretargumentam atsaukšos uz skotu filozofa Deivida Hjūma teikto : ”

 „ Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam.’’             

Mūsdienu deputātu un valsts vadītāju neveiksmju pamatā ir šī Hjūma atklāsme – viņi to nav pieredzējuši un piedzīvojuši, tāpēc arī viņu gars to nav spējīgs satvert, pat ne pieskarties tam

Līdzīga ziņa:

13.02.2014. Eiroparlamentāriešu balsojums par Lunačekas ziņojumu izsaucis krasu viedokļu apmaiņu 

14.02.2014. Nebruks.lv par Lunačekas ziņojumu: Marlēnas kariņš ar Krišjāni 

Uz ko tu vēlies pamudināt tautu, vilināt?
Savas dzīves laikā mēs maināmies. Mainās uzskati, vērtības, izejot no savas personīgās pieredzes un vides, kurā dzīvo. Taču, kāpēc cilvēks tik viegli pakļaujas vērtību maiņai? Kāpēc cilvēks ir tik viegli ietekmējams citām bieži vien destruktīvām, degradējošām vērtībām? Jo labi nepārzina savas vērtības un nav tajās iesakņojies. Ja mājas pamati celti uz smiltīm, nevis klints, tie ātri sagrūst un sapūst.

Žurnāls “Spektrs.com” darbības laikā ievēroja, ka kļuvis par vidutāju starp valsti un baznīcu, starp baznīcu un sabiedrību. Kaut arī kristīgām vērtībām balstīts, taču lasītāji to pārorientējuši arī uz nacionālām vērtībām, latviešu tautas apziņas balstītu. Prieks, ka lasītāji uzdod jautājumus, kas skar valsti. Jūtas pārsteigti, ka par latviešu tautu, nacionālām vērtībām un Latvijas valsti ir rakstīts Bībelē.

Cilvēki jūtas pārsteigti, kad uzzina, ka kristīgās vērtības sasaucas kopā ar nacionālajām vērtībām. Tomēr attiecībā par Levita kunga Satversmes preambulu ir cilvēki, kuri jūtas neapmierināti par to, ka tajā iekļautas arī kristīgās vērtības, jo izveidojies stereotips, ka kristietība ir sinonīms Krusta kariem. Jēdzieni pārprasti. Un tad bez apdomas tos samet vienā maisā, kaut gan tās ir divas dažādas lietas.

Pretējas ideoloģijas sakrustojam, sametam veļas mašīnā sarkano karogu ar sirpi un āmuru un sarkanbaltsarkano karogu un tad maļam domājot, vai baltā svītra sakrāsosies vai nē.

Saliedētības komisija jau nonākusi līdz tādam absurdam, ka krievu mentalitāti un dzīvesveidu saliek kopā ar latviešiem un piešķir jaunu vārdu: “jaun-latvieši”, vai piešķirot krieviem tautību – latvietis. Kaut gan tās ir divas dažādas lietas.

Tad jau nav ko brīnīties, ka notiek pretošanās pašsaprotamām lietām. Par to, ka preambulā iekļauta latviešu tauta – pamatnācija.

Ir lietas, kurām jābūt atdalītām. Pieredze rāda, ka pretēji – gari, ideoloģijas, uzstādījumi un uzskati – savstarpēji naidojas un karo viens ar otru. Nu, iedomājieties, ka vienā maisā saliktu Dievu un sātanu, Svēto Garu ar dēmoniem un cerētu, ka viņi sarokosies un turpmāk dzīvos saticīgi. Tā nav bijis vēsturiski un nebūs arī nākotnē. Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, katrai lietai ir sava vieta. Katram ir iedalīta sava piemērotā teritorija, kurā dzīvot un attīstīties.

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/14083-marlena-pirvica-paliek-baisi-kad-pasi-latviesi-nespej-atbildet-uz-passaprotamiem-jautajumiem

Pagājušā gada „Slavēšanas un pielūgsmes dievkalpojuma” apskats.

Latvijas tautu uzrunā biedrības „Atver Acis” vadītāja Eva Ālere.

Slavēšanas un pielūgsmes dievkalpojums sākas ar Aivara Oša dziesmu „Dievs, svētī Latviju!”

Vakara gaitā paralēli tika intervēti pasākuma dalībnieki. Intervē -Marlēna Pirvica.

Fotogalerija

Fotogalerija

Papildinājums: otrdien bija 5758 ceturtdien + 128 = 5886  paraksti kopā 

Papildinājums: piektdiena un sestdiena+ 400 parakstu = 6286 paraksti kopā

Papildinājums: svētdiena + 27 parakstu= 6313 paraksti kopā

Publiskajā telpā izskanējusi informācija, ka pēc atsevišķu organizāciju iniciatīvas plānots grozīt Krimināllikuma 78.pantu, iekļaujot tajā seksuālās minoritātes, invalīdus un pensionārus. Minētais pants nosaka kriminālatbildības iestāšanos par  nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu vai nesaticības izraisīšanu. Savukārt, plānotie grozījumi ļautu pie kriminālatbildības saukt personas par naida kurināšanu vai nesaticības izraisīšanu pret seksuālajām minoritātēm.

Sabiedrībā šādu grozījumu plānošana izraisīja sašutumu. Atzīstot, ka sabiedrības tiesības nosodīt amorālu rīcību – homoseksuālas attiecības, būtu uzskatāma par naida runu, tiktu būtiski ierobežotas sabiedrības tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību. Tas nozīmētu, ka šādos gadījumos būtu pamats saukt pie kriminālatbildības katru, kurš publiski nosoda homoseksuālu attiecību piekopšanu.

Atbalstot sabiedrības iniciatīvu pret grozījumiem Krimināllikuma 78.pantā, Latvijas tautas vārdā Marlēna Pirvica rīkoja iedzīvotāju parakstu vākšanu, kuras laikā savākti 5758 paraksti un kopā ar atklāto vēstuli iesniegti Tieslietu ministrijai.

Vēstulē, kas  tapusi sadarbībā ar Latvijas tautas pārstāvi, kā arī parakstu vākšanas iniciatori Marlēnu Pirvicu un Kristīgo juristu asociāciju, ir norādīts gan uz argumentiem šādu grozījumu nevirzīšanai, gan arī par grozījumu pieņemšanas negatīvajām sekām.

Grozījumu virzīšana radītu vienlīdzības principa pārkāpumu un diskrimināciju, jo īpašas grupas tiktu nostādītas priviliģētā stāvoklī iepretī citām sabiedrības grupām. Tāpat tiek norādīts uz to, ka šādi grozījumi nav nepieciešami, jo Krimināllikums jau nodrošina aizsardzību pret cilvēktiesību pārkāpumiem un vardarbību. Savukārt, naida runas kriminalizēšana, iekļaujot to sadaļā pie sevišķi smagiem noziegumiem, kas ir noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi un genocīds, ir nesamērīgi.

Šādu grozījumu pieņemšana būtiski ierobežos vārda brīvību, tajā skaitā tiesības kritiski izteikt atšķirīgu viedokli, tādējādi skarot arī  indivīdu reliģijas un sirdsapziņas brīvību. Vēstulē minēti arī citi argumenti, kas parāda, ka šādu grozījumu pieņemšana nav pārdomāta, kā arī to, ka par tik svarīgu jautājumu sabiedrībā nav notikušas diskusijas.

Parakstu vākšanas rīkotāja saka lielu paldies ikvienam iedzīvotājam, kurš piedalījās iniciatīvā un izteica savu viedokli parakstoties. Savākto  parakstu daudzums liecina, ka ievērojama daļa sabiedrības homoseksuālas attiecības uzskata par amorālu rīcību, kas ir nosodāma. Iedzīvotāji cer, ka savākto parakstu daudzums ir pietiekošs, lai atbildīgās institūcijas rēķinātos ar  sabiedrības domu (tautas gribu) un nevirzītu šādus grozījumus Krimināllikumā.

______saistoša informācija_______

Apriņķis.lv/Marlēna Pirvica:Homoseksuālisms nav daļa no mūsu nacionālās identitātes

– Pastāstiet, kāpēc cilvēkiem būtu jāparakstās pret izmaiņām Krimināllikuma 78. panta grozījumus, jo teorētiski tas izklausās nevainīgi – kriminalizēt to, ka kāds virtuālajā vidē slikti izsakās par tādām grupām kā pensionāri, invalīdi…?
– Es aicinu visus parakstīties tādēļ, ka ir pamats bažām, ka tie ir centieni ar varu ierobežot izteikšanās brīvību attiecībā uz vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāļiem. Ne jau pensionāri vai invalīdi tiem rūp. Visa pamatā ir tas, ka, sākot ar 2015. gada 1. janvāri, mūsu valsts uz sešiem mēnešiem kļūs par Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti.

Zīmīgi, ka šajā gadā Latvijā notiks arī vēl viens būtisks pasākums – jau tradicionālais geju un lesbiešu gājiens “Europride“. Lai tas notiktu bez starpgadījumiem un Latvijas iedzīvotājiem nebūtu tiesības izteikt savu neapmierinātību kaut vai, piemēram, internetā, Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdevusi Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78. pantā, kas nosaka atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, aicinot attiecināt šo pantu uz “plašākām naida izpausmēm”, konkrēti – “homoseksuālistiem”.

– Par to, kāpēc naidu vajag apslāpēt, ir skaidrs, bet – kur tas radies?
– Lai to saprastu, vispirms mums ir jāieskatās mūsu tautas vēstures lappusēs. Ir cilvēki, kuri neatzīst Dievu un kristietību, saka, ka mums ir jāatgriežas pie dievturības un dainām. Taču, arī ieskatoties Krišjāņa Barona Dainu skapī, mēs neatrodam nevienu tautasdziesmu, kurā būtu pieminēts, ka homoseksuālisms ir tikums vai kaut kas atbalstāms. Arī dievturības pamata uzstādījumos mēs ne ar ko tādu nesaskaramies. Līdz ar to, tur nav radusies šī ideja, ka mīlestība uz savu dzimumu ir bijusi mums līdzās visu laiku. Tas mums ir mākslīgi uzspiests pēdējās desmitgades laikā, un visu, ko mums cenšas uzspiest ar varu, mēs savukārt tiecamies atgrūst, kā vien mākam.

Tādēļ šī naida runa pret homoseksuāļiem, ko daži ieinteresētie cenšas padarīt par krimināli sodāmu darbību, patiesībā ir tikai aizsargreakcija. Tas ir līdzīgi kā dzīvnieku pasaulē, piemēram, kaķis šņāc un skrāpē, ja kāds tam cenšas darīt pāri. Taču cilvēki nevar kādam kost un skrāpēt, tāpēc viņi savu pašsaglabāšanās instinktu realizē tā, kā var – kaut vai rakstot komentārus internetā.

– Jūsu mērķis ir savākt 10 000 parakstu. Taču cilvēki, pat kristieši, kuriem teorētiski būtu jābūt pirmajiem, kuri parakstās, to nedara.
– Diemžēl tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Ne tikai kristieši, bet arī neticīgie nesaprot, kāpēc vispār homoseksuālistu tiesību īpašai aizsardzībai ir pievērsta tāda uzmanība no valsts institūciju un likumdevēja puses, jo Latvijas iedzīvotājiem tas ir kaut kas svešs, turklāt neaktuāls, jo mēs esam par tradicionālas ģimenes institūcijas stiprināšanu, tāpēc agresīvā vēlme parādīt, ka homoseksuāļi un viņu tiesības ir kaut kas mūsu valstī īpaši aizsargājams, liekas kaut kas nesaprotams. Kā mākslīgs veidojums uz ķermeņa. Tas nav mūsu, tāpēc lielākā daļa izvēlas norobežoties no tā. Kā jau teicu – patika uz savu dzimumu nav nekādā mērā saistīta ar mūsu nacionālo identitāti, tāpēc ir tā nesapratne, kāpēc mums par to ir jārunā.

– Latvijā gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli orientētus cilvēkus taču aizsargā cilvēktiesības. Vai nav tā, ka šī vēlme padarīt vienu grupu īpašāku par citām, ir pārējās sabiedrības vārda brīvības ierobežojums? Par heteroseksuāļiem mēs taču varēsim rakstīt sliktus komentārus internetā, bet par homoseksuāļiem pēc šo normu stāšanās spēkā gan ne.
– Tur jau tas paradokss, ka līdz ar valstiskās brīvības atgūšanu Latvijas iedzīvotāji ieguva arī tiesības uz savu viedokli, taču ar šādiem ierobežojumiem un draudiem par sodu tās atkal tiek ierobežotas. Tas arī nonāk pretrunā ar Satversmi, kuras 100. pantā rakstīts, ka “cenzūra ir aizliegta”. Taču – vai iecerētās izmaiņas likumu normās patiesībā nav visīstākā cenzūras atjaunošana?

Pat vairāk – tā ir visīstākā nekaunība no homoseksuāli orientēto cilvēku puses. Vispirms – kāds sakars Latvijas cilvēkiem ar praidu? Nekāds īstenībā.

Šokē arī tas, ka prasības ar katru gadu tikai aug. Ir iecere, ka nākamo šāda veida pasākumu vajadzētu rīkot pie Brīvības pieminekļa. Tā ir mūsu tautas svētvieta, tādēļ nedrīkstam pieļaut, ka tā šādā veidā tiek apgānīta ar aktivitātēm, ar kurām lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai nav nekāda sakara. Tas atkal raisa cilvēkos dusmas, kuras homoseksuālo ideju propagandētāji izmanto savā labā.

– Vispirms satracinot citādi domājošos, piemēram, kristiešus, un tad paradot viņus par kliedzošiem mežoņiem ar Bībelēm rokās iepretim smaidīgajiem gājiena dalībniekiem?
– Tieši tā. Un tās dusmas jau nav tikai par to, ka šie cilvēki tādā gājienā iet un teju vai ar varu mums cenšas uzspiest savas vērtības, bet arī par to, ka Latvijas valstsvīri ir tik nespēcīgi, jo, tā vietā, lai risinātu jautājumus, kas mums pašlaik ir aktuāli, piemēram, sekmēt dzimstību un aizsargāt tradicionālās ģimenes institūciju, tiek pieliktas milzu pūles, lai vienu sabiedrības grupu, kura turklāt vēl ir krietnā mazākumā, padarītu īpašāku par citām.

– Ja sabiedrībai tas nav aktuāli, kāpēc, jūsuprāt, valstsvīri tā cenšas?
– Tāpēc, ka mūsu politiskā elite visu laiku domā, kā tikai izdabāt Eiropai. Ja tur ir galējs liberālisms, tad arī Latvijā tā vajag. Pat neieklausoties tajā, ko par to saka sabiedrība. Līdzīgi taču notiek arī eiro ieviešana. Vai tad kādu politiķi uztrauc tas, ka sabiedrība pret to ir ļoti negatīvi noskaņota? Taču nē. Tāpat mums par visām varītēm to vajag, aizmirstot, ka arī lats ir viena no mūsu nacionālajām vērtībām.

Līdzīgi ir arī ar praida gājieniem. Katru reizi pirms tiem tiek vākti paraksti, lai šo pasākumu aizliegtu, jo lielākā daļa sabiedrības ir pret tādu homoseksuālisma propagandu. Šajā ziņā mēs varētu pamācīties no Krievijas. Tur šis pasākums ir aizliegts 100 gadus, jo tauta to negrib, tādēļ katru reizi, šo jautājumu aktualizējot, sabiedrība tiek lieki musināta. Tā ir tikai lieka agresija. Lai no tā izvairītos, praids Krievijā vienkārši nenotiek.

Šo lēmumu nevar mainīt ne mūsu tik ļoti apjūsmotā Eiropa ar savu pārspīlēto liberālismu, nedz kāda cita organizācija. Bet pie mums… Latvija tikai cenšas skriet pakaļ Eiropai, nemaz nedomājot, vai to vajag vai ne. Ir pagājuši 23 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un tauta gaida kaut ko citu no valstsvīriem. Par to, kā stiprināt mūsu nacionālās vērtības.

Politiķiem mazāk ir jādomā, kā nostādīt homoseksuāļus augstāk par citiem, bet gan – kā risināt emigrācijas un demogrāfijas problēmas. No vienas puses, mēs dzirdam, ka ģimene it kā esot prioritāte, taču kā ar to ir praksē? Tiek radīti apstākļi, lai tradicionālo ģimeni kā vērtību grautu.

– Vai tajā sava vaina nav jāuzņemas arī masu medijiem, kuros tiek bieži redzam citādākas ģimenes modeli? Agrāk ik pēc laiciņa mēs lasījām, kā Eltons Džons un citas pasaules mēroga slavenības audzina bērnus kopā ar partneriem, bet tagad jau savā pieredzē dalās arī vietējie pāri. Mēs atkal cenšamies skriet pakaļ kaut kādai mistiskai modei.
– Tieši tā. Mums ar mediju starpniecību jau pamazām tiek “potēts” šāds ģimenes modelis, lai gan paši neesam vēl nemaz gatavi tādu pieņemt. It īpaši, ja runājam par bērniem, kurus šādiem pāriem ļauj adoptēt, vai tos dzemdē, piemēram, surogātmāte. Vai mēs esam gatavi pieņemt bez aizspriedumiem tos bērnus, kuriem būs divas mammas vai divi tēti?

Kā šāds bērns jutīsies sabiedrībā? Lai gan homoseksuāļu atbalstītāju propaganda ir ļoti spēcīga, ir pētījumi, kuri, par spīti visam, ir publicēti, un to rezultāti šokē. Bērni, kuri auguši šādās ģimenēs, jau agrīnā vecumā domā par pašnāvību, turklāt – viņiem ir pilnīgi citādāka vērtību sistēma.

– Taču noteiktu cilvēku kopumu par sabiedrību veido tieši kopīgās vērtības. Jau empīriķis Deivids Hjūms uzsvēra, ka pat laupītāju barā ir savas normas. Ko tas nozīmē? Ja kādam ir diametrāli pretējas vērtības, viņš no konkrētās kopienas tiek uzstumts.
– Tieši tā, un tādēļ mēs atkal atgriežamies pie tā, kāda būs šo bērnu vērtību sistēma, un vai viņi iederēsies konkrētajā kopienā. Ja cilvēks nejūtas sabiedrībai piederīgs, tad arī rodas šīs domas par pašnāvību. Vai mums ir tiesības ko tādu šiem bērniem novēlēt, ļaujot adoptēt homoseksuāliem pāriem? Es domāju, ka mums to nav. Tādēļ es uzskatu, ka homoseksuāļiem nedrīkst ļaut adoptē bērnus. Latvijas sabiedrība tam nav gatava, un šaubos, vai vispār kādreiz būs. Jo homoseksuālismam nav dziļas saknes, tā nav mūsu nacionālās identitātes sastāvdaļa.

– Taču, ja mēs būtu grieķi? Viņiem taču ir Platons, kurš jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem rakstīja par to, ka divu vīriešu mīlestība ir kas augstāks par “parastajām seksuālajām attiecībām”.
– Bet mēs neesam grieķi, un mums ir jābeidz skatīties uz citiem. Tā vietā ir jākoncentrējas uz to, kas piederas latviešu nacionālajai identitātei, un homoseksuālisms tas nav. Tieši tādēļ mums “patiku” cenšas uzspiest tik varmācīgi kā tagad – ar praidiem un izmaiņām Krimināllikumā.

Spektrs.com pārstāve Marlēna Pirvica izprot cilvēku vēlmi balsot PAR reaģējot uz kādiem procesiem Latvijā, taču nav iespējams šo akciju savienot, piemēram, PAR ģimenes vērtībām, jo konteksts ir cits. Šajā reizē nākas balsot PRET.

Marlēna stāsta, ka visvienkāršākais veids kā pievienoties parakstu vākšanā ir ieejot spekts.com žurnālā uzspiest labajā pusē uz pelēko baneri ar uzrakstu „Balso PRET homoseksuālisma legalizāciju Latvijā”, tajā iespējams pamanīt divas atsevišķas saites. 1. saite ar vēstuli, savukārt 2. saite ar parakstu vākšanas veidlapu. Abas iespējams izprintēt un izlasīt, kā arī parādīt vēstuli saviem draugiem un aizpildīt veidlapu ar savu un draugu parakstiem. Ir arī iespēja parakstīties arī internetā sūtot savu vārdu, uzvārdu, nodarbošanos un personas kodu (paraksta vietā tiks uzrādīts e-pasts) – spektrszurnals@gmail.com

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs jautāja vai ir konkrēti formulēts, ko nozīmē vārdi „naida runa”? Atbildot spektrs.com pārstāve secina, ka „naida runa” dažādi tiek interpretēta un vispārināta.

LKR prezidents interesējās par to, kā šis likums strādā ārvalstīs. Spektrs.com redaktore minēja spilgtu piemēru, ka dažos ASV štatos Bībeles mācība ir pielīdzināta „naida runai”. Marlēna brīdina, ka runa nav tikai par „naida runas” ietveršanu 78.pantā, bet arī dažādas izglītojošās programmas, kas tām seko. LKR prezidents arī minēja uzskatāmus piemērus. Norvēģijā ir atļauts precēties ar kazu. Beļģijā 1981. gadā pieņemts likums par vēršanos pret rasismu un ksenofobiju. Dānijas krimināllikumā 160b ir ieviesta „naida runa” kurā pieminētas, „seksuālās minoritātes”. Francijā preses likumā aizliegtas publikācijas, kas satur „naida runu” pret „seksuālās orientācijas”. LKR prezidents secina, ka modelis visur apmēram ir vienāds. Tālivaldis Tālbergs uzskata, ka „seksuālās minoritātes” slēpjas aiz vājākām grupām. Tas LKR prezidentam atgādinot kara laikus, kad krustugunīs priekšā izvietoja bērnus, sievietes un vecos cilvēkus un „memļaki” slēpās aiz viņu mugurām.”-teica LKR prezidents.