Foto: Marlēna Pirvica

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības.

Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies, ka turpmāk sieva un vīrs neiesaistīsies tuvās attiecībās ar cilvēkiem ārpus laulības, un zinām, ja gadījumā kaut kas tāds notiks, tad laulība būs ļoti smagi iedragāta, būs izpostītas visciešākās attiecības, varbūt mēs vēl turpināsim dzīvot līdzās bērnu dēļ, vai arī tādēļ, ka īpašumus dalīt pārāk sāpīgi, bet tiešām tuvas attiecības atjaunot būs ļoti grūti. Varbūt pat neiespējami.

Kādēļ es runāju par kaut ko nesaistītu – par laulību. Jo laulība ir derība. Savienība 1+1 un uz mūžu. Tāpat arī attiecības ar Dievu ir derība. 1+1, bet ne uz mūžu – uz visu mūžību. Jēzus mūs – savu draudzi – sauc par līgavu. Tas nozīmē – mēs esam ar viņu saderinājušies.

Bībeles izpratnē Jēzus laikā saderināšanās nozīmēja daudz ciešākas attiecības, nekā saderināšanās nozīmē šodien.

Pie saderināšanās tika noslēgts līgums – derība – kurā tika aprakstīts, kā vīrs rūpēsies par jauno sievu, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Pie saderināšanās tiek arī samaksāts izpirkums – caur to jaunais vīrs iegūst tiesības gādāt, rūpēties par sievu. Tā ir garantija, ka viņi būs viens. Pēc būtības laulība ir noslēgta jau ar saderināšanos – vismaz tās pirmā daļa.

Tikai kāzu ballīte un kāzu nakts vēl nav. Jo vīrs dodas mājās un ceļ namu, kurā sievu uzņemt, kurā viņi kopīgi dzīvos. Un kamēr viņš ceļ namu – visa viņa darbība ir vērsta uz turpmāko kopdzīvi, viņi iepazīst viens otru – garīgi un dvēseliski. Viņa uztic līgavainim savas vēlmes, ilgas, viņi dalās prioritātēs, un jaunais vīrs dara visu, lai līgava – kura pēc austrumu tradīcijas gan bija viņu redzējusi un precēties piekritusi, bet dziļi nebija iepazinusi – tagad viņu iepazītu un nebaidītos no turpmākās kopdzīves, lai viņa varētu droši skatīties nākotnē un uzticētos viņa mīlestībai, lai paļautos uz to, ka netiks atstāta viena. Šis ir laiks, lai iepazītu viens otru pēc būtības. Kā līgavainis gatavo namu, tā līgava – gatavo sevi, savu raksturu, savas prasmes un iemaņas. Viņa vairs neskraida kopā ar bērniem un nav vairs pakļauta vecāku autoritātei – viņa jau ir piederīga tai jaunajai dzīvei, kura viņu gaida.

Viņi jau ir savienoti līdz nāve mūs šķirs saitēm, bet vēl nav pavisam kopā, vēl nav intīmās tuvības, kas ved pie bērniem. Kaut arī sieva jau pieder vīram.

Kad nams ir gatavs un laiks – piepildīts, tad jaunais vīrs atgriežas pēc sievas – un ebrejiski vārds precēt ir saistīts ar vārdu paaugstināt. Viņš paaugstina savu līgavu sievas godā, pārvedot mājās.

Mēs esam Kristus līgava. Vai redzat līdzību – kādēļ Jēzus tieši šo salīdzinājumu izvēlējās. Derība – līgums ir uzrakstīts un noslēgts – un tur ir uzrakstīti visi apsolījumi, kā Viņš par mums rūpēsies, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Mēs lasām un sekojam norādei: Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs Ps. 34:9

 Mēs iepazīstam Viņa mīlestību, kas „ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž,

 mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas. 1.Kor. 4:8

Mūs mierinādams, Jēzus saka: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. Viņš rāda, ka Viņam var uzticēties, lai mums nebūtu baiļu – ne tagad gaidot, nedz vēlāk – Viņa namā ieejot.

Jēzus mūs arī iepazīstina ar Sevi – lai ne tikai Viņa dāvanas sagaidām, bet vēl vairāk – lai ilgojamies pēc Viņa paša. Lai arī šajā saderināšanās laikā ikdienas varam Viņam apliecināt : “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,” Jņ 6:68

Viņš ir aizgājis mums vietu sataisīt. Ticiet – tā nav trūcīga gultas vietiņa nabaga studentam, kas mūs gaida Viņa Valstībā. Tas ir nams, kuru Viņš taisa Savai līgavai – baznīcai – visiem kristiešiem, ikvienam no mums, kurā Viņš  līgavu par sievu paaugstinās. Mās lasām, ka Viņš sēž uz troņa, mēs lasām, ka tur ielas no zelta un vārti no vienas lielas pērles, un tik daudz un dažādi dārgakmeņi, ka nemaz nespējam to visu iztēloties. Bet ko tas nozīmē – tikai to, ka mēs tiksim aizvesti uz karalisku namu – ne par vergiem vai kalpiem, bet par līgavu – lai valdītu kopā ar Jēzu.

Bet – ne tikai derība ir noslēgta un mājoklis tiek būvēts, bet arī maksa ir samaksāta. Jēzus ar savu upuri, ar savām dārgām un svētām asinīm pie krusta ir savu līgavu atpircis. No kā un kāpēc Viņam bija mūs jāatpērk? 1.Pēt.1:18 skaidri norāda – no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem.

Par tautas maģijas rituāliem

Mēs esam atpirkti no mūsu tēvu nama – un kad mēs runājam par tautas maģijas rituāliem, kurus piekopa senie lībieši, kurši, latvieši, druīdi vai ķelti – mums jāapzinās, ka mēs tiem vairs nepiederam. Un tie vairs nepieder mums.

Varbūt ir jautājums – kāpēc ne? Vai tad man ir jāatsakās no savas tautības un tradīcijām, ja esmu kristietis? Vai no citāda veida garīguma – msd piedāvājumu ir tik daudz, tik pievilcīgi, nevainīgi, gudri un visi ceļi taču ved pie Dieva.

Palūkosim, kā tas ir. Turpinot līdzību par laulību – vai es varu vienlaikus būt precējusies un neprecējusies? Vai es varu vienlaikus piederēt vīram un tikt vēlreiz izprecināta kādam citam? Tas, ka esmu sieva vienam vīram, izslēdz visus citus vīriešus no noteiktas manas dzīves un attiecību jomas. Ja es, precēta būdama, koķetēšu, flirtēšu, vai vēl trakāk – pārgulēšu ar citu – mēs taču visi saprotam, ka tā būs laulības pārkāpšana. Un tā būs arī ļoti negodīga rīcība. Par laulību un savu personīgo dzīvi mēs to saprotam.

Vai tad ar mūsu attiecībām ar Jēzu ir citādāk? Jebkuri rituāli, kuros piedalāmies, kas Jēzu nepagodina, kas nav tieši ar Viņu centrā, ir mūsu garīgās laulības pārkāpšana. Tie visi ļoti smagi iespaido mūsu attiecības ar Jēzu, mūsu kristīgo dzīvi.

Un neiekrītiet lamātās – jo mūsdienās visi runā par Dievu. Un mēs – ir sevišķi tādā vecumā, kas padomju laikus piedzīvojuši, priecājamies, ka nu jau tik atklāti var par Dievu runāt. Problēma tikai tā, ka msd šajā vārdā Dievs tiek nosaukts viss kas, kam ar Dievu Tēvu nav nekāda sakara.

Vai visi ceļi ved uz Romu? Un vai visi ceļi ved pie Dieva?

Redziet, uzskats, ka visi ceļi ved uz Romu, ir tikpat aplams, kā uzskats, ka visi garīgie meklējumi ved pie Dieva. Visi ceļi neved uz Romu – daži ved uz Sēmi vai Enguri un daži vienkārši beidzas pie jūsu namdurvīm. Bet ārēji tie kādā posmā visi ļoti vienādi izskatās – ir gluds, ir asfalts, ir pat apzīmējumi ceļa malās un vidū, un ceļa zīmes arī visur pēc viena standarta. Kā gan es varu zināt, kur nokļūšu, ja es skatos tikai uz pašu ceļu?

Tāpat ir ar dažādām garīgām praksēm – visas runā par Dievu, par garīgumu, par dvēseles lietām, par izaugsmi un palīdzēšanu citiem un sev. Kā lai es zinu, pa kuru ceļu iet, kā es varu atrast ceļu, pa kuru nonākšu pie pareizajām durvīm, kā lai es atšķiru melus no patiesības?

Par ceļiem mēs saprotam – nepieciešama karte. Vai msd – GPS. Es gan lasīju, ka kāda beļģiete sekoja GPS, lai aizbrauktu uz blakus pilsētu, bet apstājās pēc 2000 km, pārbraukusi 3 valstu robežas. GPS bija kļūdījies. Reizēm tā gadās arī mums – mēs paļaujamies uz to, ko tik pārliecinoši reklamē, ka pat nepadomājam, kādēļ mainās valodas, datumi, valstis, bet mērķis taču bija tik tuvu.

Vajadzīga karte – nevis GPS, kurš atbrīvo tevi no domāšanas, tādā veidā padara par viegli manipulējamu  objektu kāda cita – programmētāja – rokās, bet karte, par kuras pareizību mums šaubu nav.

Garīgajos meklējumos mums ir šāda karte – tā ir Bībele. Ja jūs sakāt, ka tā nav skaidri saprotama, jā – tāpat kā ne visi bērni mācēs uzreiz lasīt karti un sapratīs visus tās nosacītos apzīmējumus.

Bībele ļoti skaidri novelk robežas. Šīs robežas ļoti uzskatāmi vēlākos gadsimtos ir noformulētas Apustuļu ticības apliecībā – jau pašos kristietības pirmsākumos bija svarīgi definēt, kas ir Tas, kuru mēs pielūdzam.

“Mēs ticam uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju,

un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešā dienā augšām cēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.

Mēs ticam uz Svēto Garu, vienu svētu vispārīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

Pirmjā ticības loceklī ir skaidri pateiktas lietas – Dievs ir Radītājs. Ja brauksiet misijā vai varbūt tāpat uz tālām zemēm, tad nepiedalieties vietējos kultos. Viņi tāpat teiks, ka pielūdz dievu. Pajautājiet, vai tas ir Debess uz zemes radītājs. Grieķiem Zevs (kaut vārds skan tik līdzīgi) nav radītājs, bet gan tas, kurš sacēlās pret Radītāju.

Senajiem ģermāņiem augstākā dievība Votans bija kara dievs un arī visai tālu no Radītāja stāvēja. Ēģiptē pielūdz nāves dievus, citur – radītas lietas, lai tā būtu saule, mēness vai daba pati kā tāda. Ja vien tas nav visas esības Radītājs, tad tas ir elks, lai arī cik skaistos vārdos to sauktu.

Otrkārt, Dievs ir Visuvaldītājs. Nav neviena spēka visā Visumā, kas būtu pāri pār Dievu. Jums bailes no trūkuma, neveiksmes, vientulības slimības? Nedrošība kādos jautājumos? – visas zīlēšanas un horoskopu lasīšanas, arī dziednieki un mīlestības pieburšanas ir pilnīgi neloģiskas, jo nekam no tā nav tik lielas varas kā Dievam. Ja kādam kas vajadzīgs – ejiet pie Dieva un lūdziet Viņam – Fil. 4:19 Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

Vai ziniet, kādēļ Viņš ir apsolījis tā rūpēties par mūsu vajadzībām? Mēs sakām: Mēs ticam un Dievu Tēvu. Tas ir absolūti unikāli – Dievu kā Tēvu mēs varam iepazīt tikai Kristietībā. Kad Jēzus saka: Es esmu durvis, es esmu ceļš, tas nozīmē arī to, ka pie iepazīt Dievu kā Tēvu, kā Tēti, mēs varam tikai iepazīstot Kristu, tikai esot Viņa draugi. Visās citās reliģiskās sistēmās, kaut arī tur ir Radītājs un Visuvaldītājs, bet tur nav Tēvs. Starp mums arī ir vecāki – kāda ir mūsu attieksme pret narkotikām, pornogrāfiju vai noziedzību? It sevišķi, ja tajās grib ievilkt bērnus? Ar tādām lietām – mēs zinām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Nu, lūk – tieši tāda pati attieksme Dievam ir pret zīlēšanu, burvjiem, pagānu rituāliem, ekstrasensiem un horoskopiem. Ar tādām lietām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Ne tādēļ, ka Dievs gribētu mūs aprobežotus turēt – Viņš zin, kādas sekas ir saskarei ar okultām lietām kaut vai tikai pajokojot.

Tradīcijas ar okultu izcelsmi

Daudzas tradīcijas, kas ir pierastas pasaulīgā dzīvē, patiesībā ir okultas izcelsmes – tie nāk no senajiem auglības kultiem, kuros tika veikti asins upuri un kulta prostitūcija. Patiesībā – visi, kas piedalījās, apliecināja, ka par viņu laukiem, bērniem, ražu un labklājību rūpējas kāds konkrēts elks. Visbiežāk šiem elkiem tika upurēti mazi bērni vai jaunavas.

Jaunā Derība saka: Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs. 2.Kor.6:16-18

Atbilde: Mūsu laikmeta tendence humānisma ietvarā cenšas noārdīt jebkādas robežas cenšoties apvienot visu it visā brīvdomātāju skatījumā ar viena vārda palīdzību – miers! (peace), pielīdzinot domai- miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Aizmirstot, ka šis formulējams bija realizējams un panākams līdz ar Jēzus silītē dusēšanas brīdi.

Rezumējot tie ir centieni savienot fizisko ar (mentālo, astrālo) garīgo, labo ar ļauno, svētumu ar grēku, brīvību ar atkarību, gudrību ar viltu, Dievu ar sātanu vai pat noraidot un pretstatā nostādot sevi pašu Dieva lomā un t.t.. Tā vien rodot loģisku pretjautājumu kāda tur starpība, jo taču ikvienā no mums mīt labais un ļaunais..

Nerodot sevī nekādu pastiprinātu vēlēšanos pastudēt kāds tam ir iemesls un vai tieši tā tam ir jābūt un vai „kaķis maisā” vai arī „strausa galva smiltīs” ir tas pareizais risinājums, cilvēks kļūst infantili flegmatisks un viegli vadāms. Tādam iestāstot jebko, kas agresoram ir nozīmīgs. Atvieglojot ceļu cilvēka apziņas vadībai un kontrolei. Bet, ja tomēr rodas vēlēšanās izlauzties no šādu apgalvojumu apburtā loka, tad ieskatīsimies vai tiešām velns nav nemaz tik melns kā viņu mālē?

Brūss G. Frederiksons – intensīvi pētījis un studējis kultus, okultismu un sātanismu, kā arī daudz uzstājies par šiem tematiem. Šī interese radās pirms 22 gadiem, kad, kalpodams kā draudzes mācītājs Aiovā, viņš sastapās ar cilvēkiem, kuri bija nonākuši saskarsmē ar šīm jomām. It īpaši tas attiecās uz jauniešiem, ar kuriem viņš vēlāk strādāja, būdams kapelāns un reliģijas nodaļas vadītājs Konkordijas akadēmijas luterāņu vidusskolā Sentpolā, Minesotas štatā.

Mācītājs Frederiksons ir sekojis līdzi sātanismam veltītu grāmatu, žurnālu un citu ziņu izlaidumu straujajai izplatībai un ir izveidojis plašu bibliotēku ar sātanismam un okultismam veltītu literatūru. Viņš ir uzstājies dažādās baznīcās un mācītāju konferencēs un ir vadījis seminārus par kultiem, okultismu, sātanismu un Jaunā laikmeta kustību. Viņš ir bieži sniedzis konsultācijas cilvēkiem, kurus satrauc personiskā saistība ar okultismu, kā arī viņu ģimenes locekļiem un draugiem. Pašlaik mācītājs Frederiksons kalpo kā vecākais mācītājs Mesijas luterāņu baznīcā Maundsvjuvā, Minesotas štatā.

Sātanismu kā tēmu ir viegli vai nu popularizēt, vai arī ignorēt. Starp šīm divām galējībām mācītājs Frederiksons piedāvā reālistisku un bibliski kristīgu attieksmi pret okultismu un sātanismu.

Viņš skaidri iezīmē šo abu sfēru radītos draudus no Bībeles redzespunkta, tāpat arī iesaka, kā sniegt konstruktīvu kristīgu atbildi uz šiem kārdinājumiem un kā izcīnīt kristīgu garīgo cīņu un veidot uzvarām vainagotu dzīvi.

Ņemot vērā, ka materiāls ir apjomīgs, taču tēma ir dziļa SPEKTRS redakcija to sadalījusi divās daļās:

1. daļā apskatītas tēmas- sātans ir īsts!; Ienaidnieks un viņa pēdas; Dieva čuksti; Redzamais sātans – reliģiskie sātanisti.

2. daļā nākošā mēneša numurā: Uz redzamā robežas – sātaniskie kulti; Pašdarinātais sātanisms; no kristīgā redzespunkta.

Sātans ir īsts!

Neskatoties uz burzmu un troksni, skrējiena dalībniekiem ir jāpievērš visa uzmanība mērķim, proti, finiša līnijai. Kristiešiem jādara tieši tas pats, jo viņi piedalās vissvarīgākajā skrējienā – dzīves skrējienā. Sv. Pāvils apraksta dažas šī skrējiena grūtības, raksturodams šīs pasaules cilvēkus: “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies” (II Tim. 3:1-5).

Kāda māte bija noraizējusies, jo viņas bērni atradās mājās vieni paši, kad meteoroloģiskais dienests ziņoja par viesuļvētras draudiem viņu mājas tuvumā. Neskatoties uz spēcīgo lietusgāzi, viņa steigšus devās mājup, kur atrada savus bērnus mierīgi skatāmies televizoru. “Vai jūs neredzējāt brīdinājuma zīmes? Kādēļ jūs nemēģinājāt glābties?” Viņi mierīgi atbildēja: “Mēs skatījāmies televizoru, māmiņ. Mēs neko nezinājām par draudošajām briesmām.” Mums nav šāda attaisnojuma. Mēs pazīstam laika zīmes un zinām, ka gals ir tuvu.

Gals ir tuvu!

Sātana klātbūtne

Vai jūs ticat, ka pastāv īsts velns, kā to apraksta Bībele? Daži uzskata, ka velns ir tikai viduslaiku domāšanas paliekas, citiem šķiet, ka tas ir vienīgi mīts un sātans patiesībā neeksistē. Kam ticat jūs?

Mūsdienu pasaulē izplatās kāds spēks. Liecības par ļaunumu, gan to klātbūtne visas vēstures gaitā, gan to bagātīgais klāsts mūsdienu informācijas līdzekļos, ir jāuzskata par izdomājumu vai arī jāpieņem par īstenību. Daži brīnās: “No kurienes gan nāk tāds ļaunums? Kādēļ notiek tik briesmīgas lietas? Kā gan cilvēki var būt tik zemiski?” Atbilde ir vienkārša. Šie nostāsti par  ļaunumu, tāpat kā Bībeles liecība, neatstāj nekādu šaubu, ka velns ir īsts. Ļaunuma klātbūtne norāda, ka sātans šajā pasaulē darbojas ļoti aktīvi, mēģinot iegūt vietu cilvēku dzīvē (Ef. 4:27).

Bībelē sātans tiek pirmo reizi pieminēts tās pirmās grāmatas trešajā nodaļā kā radība, kas vilina cilvēkus nepaklausīt Dievam. Bībeles pēdējās grāmatas trešajā nodaļā tiek pasludināta sātana sakāve.

Viņš tiek nosūtīts uz tumsas un izmisuma valstību, kurai viņš pieder. Viņa laiks ir īss. Taču, lai gan sātans ir cietis sakāvi, viņš pat ar pēdējiem elpas vilcieniem izmisīgi cenšas novērst cilvēkus no Dieva. Jo tuvāk Jēzum jūs nokļūstat, jo nopietnāk un neatlaidīgāk sātans cenšas jūs ietekmēt. Protams, ne visi lasa Bībeli, un tie, kas to dara, ne vienmēr tic rakstītajam, taču, vienalga, visus pārņems visu lietu gals. Ir skaidrs, ka līdz ar pastardienas tuvošanos sātans darbojas vēl aktīvāk, lai novērstu jūs no Glābēja.

Pat ja jūs nesaskatāt garīgas briesmas, tās tomēr pastāv. Viena no sātana ietekmīgākajām viltībām ir viņa neredzamības apmetnis. Taču jūs, Kristus kareivji, esat apbruņoti ar Dieva vārdu. Nekas nav stiprāks par to!

Cīņa ar neredzamo

Lai iemācītu skolēniem kļūt piesardzīgiem pret neredzamo, kāda skolotāja reiz stundas laikā izgāja no klases un aizvēra aiz sevis durvis. Viņa piekodināja skolēniem neatvērt durvis un neskatīties, lai kas arī gaitenī notiktu. Pēc tam viņa sacēla gaitenī kņadu. Nespēdami to vairs izturēt, skolēni uzmanīgi nospieda durvju rokturi un pavēra durvīs nelielu spraugu. Pēkšņi skolotāja sagrāba kādu skolēnu aiz rokas un strauji izrāva viņu gaitenī, izraisot pamatīgu pārbīli. Pat ja mēs nepiekrītam izmantotajai metodei, nevar noliegt skolotājas viedokļa derīgumu – ziņkārība par nezināmo var pa dažādiem ceļiem novest mūs īpatnējās un bīstamās pasaulēs.

Līdzīgi bērniem, kas nedzird brīdinājumu par laika apstākļu pasliktināšanos vai neieklausās cilvēkā, kuru viņi pazīst, ne visi apzinās šīs garīgās cīņas realitāti un ne visiem tā rūp. Taču Sv. Pāvils brīdina par tās nopietnību: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef. 6:12).

Sātana vārds nozīmē “ienaidnieks”. Sportisti bieži pirms spēles sākuma skatās filmas par pretinieku spēli, lai atklātu tajā kļūdas un nepilnības, kuras varētu izmantot savā labā. Līdzīgi arī kristieši var izmantot Bībeli, lai atklātu sātana blēdības un viltības un mācītos tās atvairīt.

Ikviens no mums atgādina ķēdi. Lai cik stipri mēs arī būtu, ikvienam ir savs vājais ķēdes posms. Sātans mēģina izmantot šī posma vājumu, lai iznīcinātu Dievam dārgos cilvēkus. Viņa izmantotās metodes ir dažādas: ļaunie gari moka cilvēkus (Mt. 8:28), ar viltu un krāpšanu sātans mēģina izraut Dieva vārda sēklu no cilvēku sirdīm (Mt. 13:19). Viņš jutās tik drošs, ka pat kārdināja Dieva Dēlu (Mt. 4:1).

Taču neaizmirstiet par Jēzus uzvaru. Dieva un Viņa Svaidītā varas zīmes caurvij Bībeli un arī mūsu dzīvi. Šī ir cīņa, kuras iznākums ir jau noteikts. Tēvs deva savam Dēlam “vārdu pāri visiem vārdiem” (Fil. 2:9) – vārdu “Jēzus”, kas nozīmē: “Kungs izglābj”. Viņš tiešām izglāba; Kristus ir uzvarējis!

Taču sātanam ir viena priekšrocība – viņam ir lielāka pieredze kārdināšanā nekā mums tās pārvarēšanā. No otras puses, mums līdzās ir Jēzus. Sātans Viņu pazīst un baidās no Viņa. Jēzus ir jau reiz ticies ar sātanu cīņā uz dzīvību un nāvi un ir uzvarējis – mūsu dēļ! Pat elles vārti nekad neuzvarēs Kristu un mūs, Viņa sekotājus (Mt. 16:18).

Gala pazīmes

Runājot par visu lietu galu, Jēzus sacīja: “Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs – kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka viņš ir tuvu durvju priekšā” (Mt. 24:32-33). Jēzus grib, lai mēs lasām laika zīmes un sagatavojamies Viņa godpilnajai atnākšanai. Taču atcerieties – arī sātans lasa šīs zīmes, un viņš ir izmisis, jo viņš nezina precīzu Jēzus atnākšanas laiku.

Steigā sātans atstāj pēdas – zīmes, kas liecina par viņa klātbūtni. Vēsture un mūsdienu

informācijas līdzekļi satur daudzas liecības par ļauniem un briesmīgiem notikumiem. Daži uzskata, ka sātana aktivitātes pasaulē pastiprinās. Patiesībā nav nepieciešams meklēt kādus iespaidīgus notikumus. Ir novērojamas tādas skaidras zīmes kā viltus kristi (Mt. 24:5), konflikti starp ģimenes locekļiem un starp nācijām (Mt. 24:6, Mk. 13:12) un mīlestības izdzišana cilvēku vidū (Mt. 24:12).

Pavisam nesenā vēsturē ceļojumi kosmosā, televizori un momentānie saziņas līdzekļi bija vēl tikai fantāzijas un izdomājumu līmenī. Tāpat arī sātaniskas baznīcas pastāvēšana reiz bija neiedomājama.

Starp vārdiem sātanisks un baznīca pastāvēja neizmērojams attālums, taču mūsdienās ir pazīstamas baznīcas, kurās tiek pielūgts jebkas, ieskaitot velnu.

“Jūsu pretinieks -velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā” (I.Pēt. 5:8-9).

Kad 1966. gadā Antons Šandorsla Vejs(Anton Szandor LaVey) nodibināja savu Pirmo sātana baznīcu, daudzi pret to izturējās skeptiski. Kad viņa Sātaniskā bībele studentu pilsētiņās tika izpārdota lielākā apjomā nekā īstā Bībele, reliģiskie vadītāji sāka izrādīt interesi. Vecāki un skolotāji sāku uztraukties par bērnu dīvaino uzvedību. Likumsargājošo iestāžu darbinieki atrada nozieguma vietās īpatnējus lietiskos pierādījumus. Nežēlīgi noziegumi, it īpaši jauniešu vidū, tiek arvien vairāk saistīti arla Veja Sātaniskobībeli. Šī ietekme izraisa satraucošus draudus kristīgajai ticībai un Dieva tautas dzīvei.

Izbrīnu rada arī pieaugošā interese par okultismu. Okultais (kas nozīmē “apslēpts”) ietver sevī tādas nodarbes kā nākotnes pareģošanu, okulto maģiju un spiritismu (sazināšanos ar mirušajiem). Vēl nesen par fantāziju uzskatītos okulto nodarbju rezultātus daudzi mūsdienās uzskata par patiesību. Cilvēki cenšas kontrolēt citus ar maģisku spēku palīdzību. Cenzdamies sazināties ar mirušajiem, daži uzvedas kā bērni, kuri neņem vērā vētru vēstošās zīmes. Viņi nezina un tādēļ arī netic, ka velns ir īsts un bīstams.

Vienu no visnegaidītākajiem izaicinājumiem kristietībai satur tieši tas dokuments, kas nodrošina un aizsargā reliģijas brīvību – Savienoto Valstu Konstitūcija. Daži kristieši atbalsta tādu likumu ātru pieņemšanu, kuri aizliedz grupas, ko tie uzskata par bīstamām. Šie kristieši aizmirst, ka noteiktos vēstures posmos arī kristīgā ticība tika apdraudēta, un Jēzus sekotāji tika pakļauti likumīgām vajāšanām un nogalināti, un viņu baznīca tika aizliegta. Kamēr sātaniskās grupas neapdraud konstitucionālās tiesības, kristieši atrodas neveiklā situācijā, aizstāvot šo grupu pastāvēšanas tiesības. Lai gan viņu uzskati mums ir nepieņemami, mēs ievērojam Pirmajā grozījumā noteiktās tiesības.

Sv. Pāvils raksta: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām” (I Tim. 4:1). Rakstnieks Lūiss (C. S. Lewis) savā grāmatā Screwtape Letters saka: “Pret velniem mūsdienu cilvēki pieļauj divas savā būtībā pretējas, bet vienlīdz smagas kļūdas. Viena no tām ir velnu esamības noliegšana. Otra ir pārmērīga un neveselīga interese par tiem”. Kāds cits kristīgs autors pareizi secina, ka “neviens nevar neapdedzinoties izvilkt dažas pagales no maģijas ugunskura un pēc brīža tās atkal nomest” (F. W. Thomas, Kingdom of Darkness; citēts Cliford Wilson and John Weldon, Occult Shock and Psychic Forces, 13.-14. lpp.).

Kā jau iepriekš minēts, mēs esam brīdināti par briesmīgajiem laikiem, kas mūs sagaida (II Tim. 3:1). Lasiet laika zīmes un apzinieties, ka gals ir tuvu. Sātans darbojas visdedzīgāk, kad viņš atpazīst pēdējo un lielāko Kristus atnākšanu vēstošo zīmi – Evaņģēlija izplatīšanos. “Un šis valstības Evaņģēlijstiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” (Mt. 24:14).

Sātanisma studēšana ir kā brišana pa ūdeni. Jūs esat gribējuši saslapināt tikai pēdas, bet parasti tas neizdodas. Ūdens ir veldzējošs, un jūs brienat arvien dziļāk un dziļāk. Pētot sātanismu, esiet piesardzīgi, lai sātans jūs nesamulsinātu un neievilktu savos slazdos.

Līdzās šim brīdinājumam atcerieties, ka Jēzus ir jums cieši blakus un nekad jums neļaus pazust (Jņ. 10:28). Viņš jūs pasargā no visām “ļaunā ugunīgajām bultām” (Ef. 6:16). Lūdzot Tēvreizē “atpestī mūs no ļauna”, jūs lūdzat Dievam uzcelt aizsargbarjeru starp jums un “ļauno”, proti, sātanu; jūs lūdzat Dievam izglābšanu caur Kristu. Tad nu ticībā Viņam jūs to saņemat. Dzīvojiet Viņa uzvarā!

Ienaidnieks un viņa pēdas

Daži uzskata, ka sātans ir visapkārt un var darīt, ko vien vēlas. Viņš vēlas, lai tā domātu visi, taču mēs zinām no Bībeles, ka viņš ir tikai lielais melis. Viņš rīkojas tā, it kā būtu Dievs, taču viņš nav Dievs; viņš ir spēcīgs, taču Kristus ir spēcīgāks. Ja sātans būtu stiprāks par Dievu, kā gan Jēzus spētu viņu tik vienkārši pievarēt?

Jēzus aprakstīja sātanu kā spēcīgu vīru, kuru tomēr ir iespējams sasiet un kura māju ir iespējams aplaupīt (Mt. 12:29). Visā savas dzīves laikā zemes virsū Jēzus grāva sātana valstību un mazināja viņa varu. Caur nāvi pie krusta un caur savu augšāmcelšanās uzvaru Jēzus ir sakāvis sātanu.

Kādēļ tad Svētie Raksti pievērš sātanam tik lielu uzmanību? Manuprāt, tam ir divi iemesli. Pirmkārt, sātans nav miris un pat nav nogurdināts līdz nāvei. Lai gan galīgā uzvara pieder Dievam, sātans ir pietiekami spēcīgs, lai gūtu vēl daudz uzvaru ikdienas cīņās par mūsu dvēselēm, un mēs esam pārāk vāji, lai paši spētu pret viņu aizsargāties. Otrkārt, Bībele atkārtoti brīdina par draudiem, ko izraisa sātana vissvarīgākā maska – neredzamība. Kā gan mēs, kas esam tikai cilvēki, varam aizsargāties pret neredzamo? “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet.. pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef. 6:12).

Neskatoties uz savu neredzamības apmetni, sātans atstāj aiz sevis pēdas. Kā jau minēts, sātana ļaunie darbi ir pastāvējuši visā vēsturē, un to apraksti ir atrodami mūsdienu ziņu izlaidumos.

Varas iestādes pievērš arvien lielāku uzmanību atkārtotiem ziņojumiem par velna pielūgšanu, sakropļošanu, slepkavībām un nežēlīgiem upurēšanas gadījumiem. Apšaubīt sātana darbības turpināšanos mūsdienās nozīmē apšaubīt strauji augošā pierādījumu skaita patiesumu.

Kas ir sātans un no kurienes viņš cēlies?

Bībele nesniedz sātana izcelsmes sīku aprakstu. “Vecā čūska” tiek dēvēta par ”velnu vai sātanu” (Jņ. atkl. 12:9). Svētie Raksti runā par eņģeļiem, kas grēkoja (II Pēt. 2:4), un eņģeļiem, “kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši” (Jūd. 6). Bībele nenorāda, kad tieši sākās šī velna un viņa ļauno eņģeļu pirmā sacelšanās, taču kopš brīža, kad sātans un viņa dēmoni sacēlās, ļaunais cenšas apmelot Dievu un kaitēt Viņa ļaudīm. Ījaba grāmatā no 1. līdz 2. nodaļai velns tiek aprakstīts kā radījums, kas klejo pa pasauli un meklē izdevību sagādāt ciešanas Dieva kalpiem. Viņš to ir darījis kopš paša pasaules sākuma. Jau Ēdenes dārzā sātans vilināja Ādamu un Ievu pievienoties viņam vēlmē līdzināties Dievam ( I Moz. 3).

Bībelē tiek lietoti vairāki vārdi, lai apzīmētu šo Dieva un Viņa ļaužu ienaidnieku, taču velns un sātans ir visbiežāk lietotie jēdzieni. Velns (Mt. 4:1), kas nozīmē “nepatiesais apsūdzētājs” un “mēlnesis”, izsaka to, kā viņš darbojas. Viņš apsūdzēja pirmos Dieva radītos cilvēkus Ēdenes dārzā. Viņš apsūdzēja arī Ījabu. Sātans nozīmē “oponents” vai “pretinieks”. Viņš nav par mums, bet gan pret mums un pret Dievu.

Kārdinātājs ir vēl viens velna vārds, kas norāda uz svarīgāko viņa taktikā. Viņš kārdina cilvēkus, lai tie sāktu šaubīties par Dievu un Viņa labestību.

Jēzus sauca velnu par melu tēvu, jo “viņš no paša sākuma ir bijis slepkava” un “melis” (Jņ. 8:44). No velna neviens nevar uzzināt patiesību, jo viņš pat patiesību pārvērš melos.

Jēzus mācīja mācekļus lūgt Tēvam “atpestī mūs no ļauna”. To var saprast arī kā “atpestī mūs no ļaunā”, proti, no sātana. Sātans nedarbojas vienatnē. Viņš pavēl neskaitāmi daudziem citiem neredzamiem gariem (Mk. 5:9). Kopā viņi darbojas, lai izraisītu Kristus, Viņa ļaužu un Viņa baznīcas garīgu sagrāvi.

Bībele daudz runā par sātana darbībām, kas vērstas uz dvēseles iznīcināšanu. Izlasiet, piemēram, Lūkas evaņģēlija 22. nodaļas 31. pantu, Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas 2. pantu, Pāvila I vēstules korintiešiem 10. nodaļu no 20. līdz 21. pantam, Pāvila II vēstules korintiešiem 4. nodaļas 4. pantu, Pāvila vēstules efeziešiem 2. nodaļas 2. pantu un Pāvila I vēstules Timotejam 4. nodaļas 1. pantu. Sātans ir spēcīgs un ļauns, taču atcerieties, ka Dievs ir spēcīgāks (I Jņ. 4:4).

Kā atklāt ienaidnieku

Mednieks spēj novērtēt savu medījumu, pirms ar to sastopas, pētot tā atstātās pēdas. Mēs varam tikai vēlēties, lai arī sātana darbu atklāšana būtu tik vienkārša. Taču viņa klātbūtne ir acīmredzama vismaz trīs galvenajos okultisma darbības laukos: nākotnes pareģošanā, okultajā maģijā un spiritismā.

Nākotnes pareģošana kā diezgan plaša joma ietver sevī visus centienus izzināt nākotni ar tādu līdzekļu palīdzību kā taro kārtis, pareģošana ar mediju palīdzību un citiem pareģošanas veidiem. Šī okultisma joma balstās uz pārliecību, ka šie mākslīgie paņēmieni dod cilvēkiem iespēju iegūt informāciju par nākotni vai citiem cilvēkiem un to izmantot savtīgos nolūkos.

Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju (magick) izmanto īpatnēju rakstību angļu vārdam -“magick”, lai atšķirtu okulto maģiju no skatuves maģijas, piemēram, trusīša izvilkšanas no tukšas cepures. Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju, apgalvo, ka spēj ietekmēt cilvēkus un priekšmetus, izmantojot kādu ārēju spēku. Tā kā Dieva spēks nav pieejams šādos nolūkos, vienīgais šāda spēka avots var būt sātans. Spiritisms balstās uz pārliecību, ka cilvēkiem ir iespējams kontaktēties ar mirušo gariem. To parasti panāk ar “mediju” palīdzību. Spiritisms vienmēr tiek īstenots uz citu cilvēku rēķina, lai iegūtu pār tiem varu. Spirituālisms, ar ko tiek apzīmēts tā sauktais “kristīgais” spiritisma novirziens, atšķiras no spiritisma tikai ar to, ka izmanto kristīgu terminoloģiju. Patiesībā spirituālisms ir tikai neveiksmīgi apslēpts mēģinājums attaisnot to, kas ir ļauns un aizliegts Dieva acīs.

Arvien ciešāk saistīdamies ar okultisma un Jaunā laikmeta kustības nodarbēm, daži sāk paplašināt savu interešu loku. Viņi kļūst ciešāk saistīti ar velnu un viņa ļaunajiem gariem. Daži pat pielūdz velnu vai sātanu. To sauc par sātanismu. Kristiešiem, kas apmeklē baznīcu un pielūdz Dievu, iespējams, ir pat grūti iedomāties, ka pastāv cilvēki, kas pielūdz velnu. Tas šķiet tik neiedomājami, ka 1966. gadā, kad tika nodibināta Pirmā sātaniskā baznīca, daudzi kristieši uzskatīja sātanismu par kaut ko muļķīgu un nekaitīgu. Taču tad, kad liecības par sātanismu sāka parādīties visā valstī, kristieši sāka pievērst nopietnu uzmanību sātana ietekmei uz mūsu pasauli un kultūru.

Grāmatas Turmoil in the Toybox (174.-75. lpp.) autors Fils Filips rūpīgi uzskaita “aizliegtās nodarbes”, kuras Dievs nepārprotami nosoda. Dažas no tām ir šādas.

1.  Buršana – ietekmēšana ar  buramvārdu vai  slepeno formulu palīdzību (III Moz. 19:26; V Moz. 18:10-12).

2.  Raganu māksla,  šķīvīšu dancināšana, okultā maģija, vārdošana – kontaktēšanās ar ļaunajiem gariem

ar okultās maģijas vai burvestību palīdzību (V Moz. 18:10-12; II Lku. 33:6).

3.  Pareģošana – nākotnes notikumu zīlēšana (V Moz. 18:10-14; Ap. d. 16:16-24).

4.  Garu saukšana – kontaktēšanās ar mirušajiem caur ļaunajiem gariem (V Moz 18:11; I Lku. 10:13-14).

5.  “Ļaunās acs” uzlikšana – noburšana (V Moz. 18:11; Jes. 19:3).

6.  Astroloģija – pārliecība, ka zvaigznes nosaka cilvēku rīcību un raksturu (Jes. 47:12-15; Jer. 10:2).

Visas šīs okultās nodarbes Dievs nosoda Svētajos Rakstos. Mums nepārtraukti nepieciešams aizsargāties pret ļaunajiem kārdinājumiem iegūt varu un godību, ko piedāvā sātans.

Sātans ir uzvarēts ienaidnieks

Sniegtās informācijas nolūks ir palīdzēt atpazīt sātanu un viņa ietekmi. Tā kā sātans uzbruka mūsu senčiem Ādamam un Ievai un pat devās cīņā ar Dieva Dēlu (Jēzu Kristu), viņš ne mirkli nevilcināsies uzbrukt cilvēkiem. Jums jābūt vienmēr modriem pret ļaunā ietekmi šajā pasaulē.

Sātanisms ir reāls spēks, kas jāņem vērā, taču neizbīstieties un nebāziet galvu smiltīs kā strausi. Šādi jūs tikai piedāvāsiet velnam vēl vienu mērķi. Līdz Kristus atnākšanai sātans turpinās vērpt intrigas un plānot, kā aizvilināt cilvēkus prom no Kristus. Taču Svētie Raksti skaidri atklāj Dieva Dēla Jēzus uzvaru un piepildīto dzīvi, kuru Dievs sniedz visiem, kas pieņem Viņa mīlestību un seko Viņam.

Tā kā mirdams pie krusta Jēzus ir izcīnījis uzvaru pār sātanu, daži nesaprot, kā sātans vēl joprojām var “klaiņot apkārt” un kārdināt cilvēkus. Kāds zēns reiz vēroja, kā vectēvs kāva vistas. Viņš ievēroja, ka pat pēc galvas nociršanas tās kādu brīdi vēl kustējās. Viena pat paskrēja pāris metrus pa ceļu.

“Nu, tā noteikti vēl ir dzīva”, zēns brīnījās. “Nē”, vecais vīrs atteica, “tā tikai domā, ka vēl ir dzīva.”

Kādēļ pastāv tāda interese?

Kādēļ pastāv tāda interese par okultismu, Jaunā laikmeta kustību un sātanismu? Šie temati netika īpaši popularizēti šī gadsimta pirmajos trīs ceturkšņos. Kādēļ tieši tagad? Tam ir vairāki iemesli.

Vara. Nodarbošanās ar okultismu un sātanismu sniedz varu un spēku cilvēkiem, kas citādi jūtas

bezspēcīgi. Daži cilvēki, kas ir izstājušies no sātanisma, apliecina, ka varas kārdinājums ir bijis galvenais vilinājums.

Izpratne/zināšanas. Citi ir iesaistījušies sātanismā, cenzdamies izskaidrot neizskaidrojamo. Mēs dzīvojam laikā, kad, neskatoties uz zinātnes sasniegumiem, daudz kas paliek neizskaidrots, it īpaši pārdabiskie notikumi. Okultisms palīdz ticēt tam, ko nevar redzēt.

Ziņkārība. Daži cilvēki ir vienkārši ziņkārīgi, un, kad ziņkārības objekts sāk “darboties”, viņi ar to aizraujas. “Kādēļ gan nepaskatīties, vai ouija dēlītis atbild arī man? Vai mans horoskops var man palīdzēt vismaz vienu dienu nedēļā? Kas gan tur slikts – mazliet paskatīties?”

Neskatoties uz iemesliem, mums jāņem vērā Sv. Pāvila brīdinājums: “Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū” (II Kor. 11:3). Sv. Pāvils mūs iedrošina būt modriem, “lai sātans mūs nepieviltu. Jo viņa nodomi mums labi zināmi” (II Kor. 2:10-11). Ja jūs no savas izpētes neko citu negūstat, mācieties uzmanīties un apzināties.

Gals ir tuvu: “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies” (I Jņ. 2:18). “Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez” (II Tim. 4:3).8

Pateiksimies Dievam, kas mums sniedz uzvaru!

Visiem, kas nes Kristus vārdu, skaidri jāapliecina, ka Viņš ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Būdami Dieva bērni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst uzvaru, ko Kristus izcīnījis mūsu dēļ, mirdams pie krusta. Mēs dzīvojam, jo Viņš miris par mums, un slavējam Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem kā pierādījumu, ka arī mēs dzīvosim mūžīgi. Mums nav vairs jādzīvo bailēs, tumsā un šaubās, ko izraisa sātans. Mēs turpretim varam mācīties paļāvīgi dzīvot mīlestībā, gaismā un drošībā, ko Dievs dāvā visiem, kas tic un uzticas Jēzum Kristum. Kamēr vien sātans klaiņo pa zemes virsu, viņš apdraudēs Kristus sekotājus. Taču mēs zinām, ka arī Kristus ir dzīvs. Viņš, kas ir devis jums dzīvību, sniegs jums arī piepildītu un mūžīgu dzīvi savā valstībā: “Manas avis dzird manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas” (Jņ.10:27-28).

Dieva čuksti

Dievs runā

Dievs parasti nekliedz, lai iegūtu cilvēku uzmanību. Viņš bieži runā “lēnā balsī” (I Ķēn. 19:12).

Daži ieklausās Dieva balsī, citi tai nepievērš uzmanību.

Arī sātans runā, jo viņam nav nekādu nodomu klusēt. Sātans reizēm paceļ savu neglīto galvu un tieši uzrunā cilvēkus. Dažreiz viņš runā caur saviem dēmoniem. Taču neatkarīgi no tā, vai sātans runā tieši vai caur citiem, tie, kas viņā ieklausās, ir nolemti grūtsirdībai, šausmām un apjukumam.

Paradīzē Dievs ierobežoja mūsu senču izvēli tikai ar vienu koku. Liktenīgajā dienā sātans kārdināja Ievu, un viņa ēda no šī koka augļiem un dalījās tajā ar savu vīru, kas arī labprāt ēda. Likās, ka sātans ir uzvarējis. Viņš bija kārdinājis pirmos divus Dieva radītos cilvēkus, likdams tiem apšaubīt Dieva vārdu un novērsties no Dieva. Dievam bija visas tiesības viņus atmest, taču vispirms viņš runāja ar sātanu, ko Ādams un Ieva noteikti dzirdēja: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu” (I Moz. 3:15). Dievs nolādēja sātanu: “Tas tev sadragās galvu”, lai gan “tu viņam iekodīsi papēdī” (I Moz. 3:15).

Dievs virzīja vēstures gaitu uz notikumu, kas noritēja pēc daudziem gadiem. Piepildot savu solījumu, mūsu debesu Tēvs lēma savu Dēlu nāvei par mums. Viņš redzēja savu Dēlu mirstam pie krusta un, asinīm pilot zemē, sakaujam un uzvaram sātanu. Tēvs dzirdēja vārdus: “Viss piepildīts!” (Jņ. 19:30).

Sātans zināja, ka nekad nespēs uzvarēt Dievu, tādēļ viņš turpināja uzbrukt Dieva ļaudīm. Kopš tiem laikiem sātans dedzīgi “meklē, ko tas varētu aprīt” (I Pēt. 5:8). Tādēļ mums nemitīgi jāatceras Dieva solījums: “Tas (Jēzus) tev (sātanam) sadragās galvu” (I Moz. 3:15). To zina gan sātns, gan mēs!

Atgriezieties pagātnē līdz Ījaba grāmatai. Vai jūs esat neizpratnē, kādēļ Dievs atļāva sātanam būt brīvībā? Dievs pajautāja: “No kurienes tad tu nākdams?” (Īj. 1:7). Dievs nebija zaudējis uzraudzību pār sātanu, viņš zināja, kur tieði sātans bija bijis. Un plāns, kuru sātans perināja pret Dievu un Ījabu, neizdevās.

Sātans ir vienmēr pakļauts Dievam. Tad kādēļ viņš turpina karu, ja viņš zina, ka nevar tajā uzvarēt? Sātans nevar neko zaudēt, taču var iegūt pilnīgi visu individuālās cīņās. Ja kāds seko viņa 9 viltīgajam ceļam, sātans ir guvis vēl vienu uzvaru. Taču, kad sātana ceļi tiek atmaskoti un tiek uzsvērta Jēzus mīlestības gaisma, Dievs svin vēl lielāku uzvaru.

Mārtiņš Luters ir teicis: “Sātans vienmēr ir Dieva velns.” Lai gan sātans vienmēr klejo apkārt, viņš vienmēr atrodas Dieva uzraudzībā. Taču, līdzko mēs iedodam sātanam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku. Esiet modri, lai sātans nespētu jūs pārsteigt! “Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4:7)!

Sātana visdrosmīgākais uzbrukums bija vērsts pret Dieva Dēlu, Jēzu Kristu (Mt. 4:1-11). Ja Jēzus būtu padevies kārdinājumam “pierādīt”, ka Viņš ir Dieva Dēls, nevis uzticējies Tēva vārdiem, sātans būtu uzvarējis. Bet kādēļ, kārdinot Jēzu, sātans izmantoja tādus muļķīgus kārdinājumus kā maizi, lekšanu no torņa vai klanīšanos viņa priekšā? Tie nešķiet visai grūti noraidāmi. Iedomāsimies sātana nožēlojamo stāvokli. Lai gan cīņa Ēdenes dārzā sātanam bija īslaicīgas uzvaras un sakāves sajaukums, parādās Dieva Dēls, lai atklātu viņa plānus. Sātans bija pārbijies! Ja vien viņš varētu uzveikt Jēzus ticību Tēvam un Viņa nodomam, tad Jēzum klātos tikpat slikti kā sātanam. Sātans vairākkārtīgi izaicināja Jēzu, un katru reizi Jēzus atbildēja: “Jo stāv rakstīts…” Lai gan Viņam piederēja vislielākā vara, Jēzus izmantoja tikai to, kas ir pieejams arī mums, proti, Dieva Vārdu. Taču mums visjaukākie vārdi visā atstāstā seko tā beigās: “Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja” (Mt. 4:11). Lai gan sātans bija pietiekami pārdrošs, lai uzbruktu Jēzum, viņš neguva uzvaru. Un viņš to nekad negūs!

Kādēļ Dievs pieļāva, ka Viņa Dēls nonāk šādā situācijā? Lai Jēzus varētu būt pilnībā cilvēks, kā arī pilnībā Dievs, šādi ieņemot mūsu vietu, pakļaujoties bauslībai un tās tiesāšanai.

Mēs pieņemam, ka ikviens, kas ir dzirdējis par sātanu un to, ko viņš pārstāv, nekavējoties pagriezīsies un dosies pretējā virzienā, piesaucot Dieva vārdu, kā to darīja Jēzus. Diemžēl daudzi ieklausās sātana balsī un seko tai. Viņi seko velnam un tiek ievilkti viņa ļaunajos tīklos. Okultā nākotnes pareģošana un maģija liekas nevainīgas nodarbes. Šķiet, ka tie, kas nodarbojas ar spirismu vai ir saistīti

ar Jaunā laikmeta kustību, pakļaujas tikai īslaicīgām iegribām, taču sātans līdzīgi zirneklim vērpj ļoti stipru intrigu, pievilcības un nevainības tīklu, kas gala rezultātā arvien ciešāk saista ar sātanismu.

Sātans izmet makšķeri

Visu makšķerauklu galā ir piestiprināts makšķeres āķis. Kad sātans dodas makšķerēt, viņš mums neļauj skatīt āķi, bet gan apslēpj to ar pievilcīgas ēsmas palīdzību. Būdams izcils krāpnieks, sātans viltīgi atdarina Dieva garīgās dāvanas kā ēsmu. Piemēram, bibliskajā vēsturē Dievs sniedz dažiem pareģa dāvanas; okultisms apgalvo, ka tas dod tādu pašu spēju skatīt nākotnes notikumus. Dievs ļāva dažiem darīt brīnumus, arī sātans piedāvā to pašu. Ņemiet vērā Jēzus izteikumu par šiem brīnumdarbiem:

“Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji” (Mt. 7:22-23)!

Sātans nevienam nepalīdz. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu” (Mt. 7:21). Neskatoties uz Dieva brīdinājumu, daži joprojām skrubina ēsmu – kādu laiku nevainīgi, neapzinoties, ka viņi vēršas pret savu Radītāju, taču viņi nekad nevar zināt, kad sātans paraus makšķerauklu un pievilks āķi sev klāt.

Jēzus salīdzināja cilvēkus ar avīm (Jņ. 10) Viņa valstība ir kā aploks, kurā tiek turētas aitas. Gans Jēzus ienāk aplokā pa vārtiem. Aitas dzird Viņa balsi un seko Viņam, jo tās Viņu pazīst. Zagļi un laupītāji vienmēr ienāk aplokā pa citu ceļu, bieži pārkāpjot pār žogu.

Ja cilvēki apgalvo, ka viņiem piemīt pārdabiski, garīgi spēki, kas netiek apsolīti Bībelē, kā lai pārbauda šos garus? Kā lai atpazīst sātana nāvējošās viltības? Jēzus ir teicis: “Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība” (Jņ. 10:10).

Izvērtējiet neizskaidrojamās lietas ar savu maņu palīdzību. “Vai tiek apmierinātas tikai viena indivīda vai grupas iekāres, vai arī tiešām tiek palīdzēts cilvēkiem un tiek slavēts Dievs? Vai ar okultismu un sātanismu saistītie cilvēki tiešām dzīvo piepildītu dzīvi, vai arī viņi zaudē vienīgo dzīvi, kas tiem dota?” Izmantojiet šajā brošūrā sniegto informāciju, lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem.

Iespējams, ka jūs palīdzēsiet arī kādam citam atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem.

Kā tagad rīkoties?

No pašiem pirmsākumiem grēcinieki ir vainojuši citus grēciniekus un pat pašu Dievu kā savu problēmu cēloni (Jēk. 1:13-15). Konfrontējoties ar Dievu, Ādams vainoja sievieti, kuru Dievs bija nolicis Ēdenes dārzā (I Moz. 3:12). Jautājums: “Kurš ir vainīgs, ka Ījabam/man neveicas?” nav Ījaba grāmatas un pārējās cilvēces vēstures pamatjautājums. Tas ir sātanisks jautājums. Velns aicina mūs rādīt ar pirkstu uz citiem cilvēkiem kā mūsu problēmu cēloni. Viņš vēlas izjaukt jebkuras svētīgas attiecības ar Dievu.

Rotaļājoties ar aizliegtajām nodarbēm, Dieva bērni novērš savu uzticību no Dieva un pievērš to sātanam. Visas šajā brošūrā aprakstītās ļaunās nodarbes var izraisīt neierobežotu sātana pielūgšanu.

Dievs nekavējas izrādīt savu nepatiku, kad Viņa ļaudis novēršas no Viņa, taču Viņš vienmēr tos gaida atgriežamies. Ja jūs kādreiz esat bijis kaut vai vispastarpinātākajā veidā saistīts ar šādām nodarbēm, atzīstiet to Dieva priekšā. Apzinieties, ka jūs esat sava mīlošā Tēva priekšā, un lūdziet Viņam piedošanu par vēršanos pret Viņa vārdu. Viņš mīlestībā piedos jums. Pieņemiet ticībā Viņa sniegto brīvību un piedošanu un lūdziet, lai Viņš jūs pasargā no tālākas sātana un viņa ļauno garu ietekmes. Mārtiņš Luters rakstīja savā lieliskajā baznīcas dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”: “Lai būtu velnu diezkāds bars, Kas mūs grib aprīt kāri, Mūs tomēr sarga Dieva Gars, Tas elles varai pāri! Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs, Viens vārdiņš spēj to aizdzīt!” (Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā, 82., 83. lpp.)

Pirms daudziem gadiem Pashā svētkos Dieva bērni iezīmēja savu namu durvis ar upurjēra asinīm. Jūs varat lūgt pasargāšanu Dieva Jēra, Jēzus Kristus, asinīs: “Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam” (Ebr. 9:14)!

Apzinieties un uzmanieties!

Pētot sātanismu, ir jāievēro piesardzība. Līdz ar sātanisma pierādījumu skaita palielināšanos pārprastas liecības un sensacionālas baumas ir izraisījušas nepamatotas raganu medības un iebiedējušas daudzus kristiešus. Ne viss, ko mēs nesaprotam, pieder okultisma vai sātanisma darbības laukiem. Dievs ir sacījis: “Pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva,” un apliecina “Jēzu Kristu, miesā nākušu” (I Jņ. 4:1-2).

Vēsture mums māca būt piesardzīgiem pret neierobežotām raganu medībām. Daži cilvēki koloniālajā Masačūsetsā varbūt tiešām praktizēja sātanismu un nodarbojās ar okultismu, taču citi tika atzīti par vainīgiem un sodīti tikai līdzīgu sakarību dēļ, un daži mira vienkārši tāpēc, ka bērna kliedziens kaimiņu mājās vai piena saskābšana sakrita ar viņu klātbūtni. Šāda rīcība brīdina nepārspīlēt negatīvo ietekmi. Pārbaudiet garus. Vai Dieva vārds un Kristus augšāmcelšanās tiek kompromitēti? Vai cilvēkiem tiek palīdzēts, vai arī viņi tiek izmantoti?

Kristus ir apsolījis būt kopā ar mums vienmēr (Mt. 28:20). Mums ik dienas jānožēlo savi grēki un jāapņemas dzīvot tā, lai mūsu dzīve slavētu mūsu Glābēju Jēzu. Viņš mums vēl vislabāko: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība” (Jņ. 10:10).

Nākamajās trijās nodaļās tiks apskatītas sātanisma plašākās kategorijas. Reliģiskie sātanisti ir redzamās sātanistu grupas, kurām ir vadītāji, organizācijas struktūra un galvenās mītnes. Pagrīdes sātaniskie kulti bieži izveidojas redzamo grupu ietekmes rezultātā. Tā sauktie pašdarinātie sātanisti, iespējams, ir visbīstamākie, jo viņi veido paši savas grupas, vadoties pēc dažādiem informācijas avotiem.

Redzamais sātans – reliģiskie sātanisti

Kas ir sātanisms?

Tā kā sātanisms ir gan reliģija, gan uzskatu sistēma, tas sniedzas pāri okultisma robežām.

Sātanisms savā visvienkāršākajā un patiesākajā izpausmes formā ir sātana pielūgsme un kalpošana sātanam, kas liek sevi pielūgt (Mt. 4:9). Taču vienmēr, kad Radītāja vietā cilvēki pielūdz radību un tai kalpo, viņi novēršas no Dieva piedošanas un miera. Saskaņā ar Pāvila vēstules romiešiem 1. nodaļas 25. pantu, šādi cilvēki ir nolādēti, jo viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret sātana meliem. Daži tiecas nošķirt okultismu un sātanismu. Viņi apgalvo, ka, tā kā okultās nodarbes pastāvēja jau pirms kristietības, tās nevar būt sātaniskas. Līdz ar to viņi apgalvo, ka okultisma praktizētāji modernajā laikmetā nevar tikt uzskatīti par sātaniskiem. Taču sātans centās iegūt cilvēku uzticību jau Ēdenes dārzā. Viņa mērķis nekad nemainīsies – viņš vēlas ieņemt Dieva vietu.

Sātanisms Vecajā Derībā

Vecajā Derībā atrodamas tiešas atsauces uz sātana un viņa dēmonu darbību. Kānaānieši, kas apdzīvoja apsolīto zemi pirms israēliešu ierašanās, pielūdza dievu Baalu. Šis kults ietvēra sevī dzīvnieku upurēšanu (Soģu gr. 6:25) un prostitūciju (II Moz. 34:13). Šīs divas sātana pielūgšanas izpausmes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Baala sekotāji arī kropļoja sevi, cerot novērst sava dieva dusmas (I Ķēn. 18:28).

Kad israēlieši ieradās apsolītajā zemē, Dievs savai tautai pavēlēja izdzīt vai iznīcināt visus, kas šo zemi apdzīvoja (V Moz. 7:1-10). Šo ļaužu elkdievība un okultās izdarības bija zaimošana Dieva acīs.

Viņš nevēlējās, lai Viņa tauta pieslietos šīm ļaunajām izdarībām. Taču, neraugoties uz Dieva aizliegumu, spiritisms un mediji, kas centās sazināties ar mirušajiem, saglabājās (I Sam. 28:8). Pat viens no Dieva vadoņiem, ķēniņš Sauls, bezizejas situācijā konsultējās ar raganu un par šo neticību tika nolādēts (I Lku. 10:13-14).

Sātanisms Jaunajā Derībā

Iepriekš jau tika minēta kāda ārkārtīgi svarīga sātana un Kristus sastapšanās (Mt. 4), bet Jaunā Derība atsaucas arī uz daudziem citiem okulto un sātanisko izdarību gadījumiem. Filipam izdevās 12pievērst ticībai magu Sīmani (Ap. d. 8:9-24). Pāvils sastapās ar kādu magu un viltus pravieti (Ap. d. 13:6-12), kas izrādīja pretestību Pāvila sludināšanai par Jēzu Kristu. Filipos Pāvils un Sīla satika kādu verdzeni, kas pareģodama bija atnesusi lielu bagātību saviem saimniekiem (Ap. d. 16:16-18). Kad Pāvils izdzina no viņas ļauno garu, arī viņas pareģošanas spējas izzuda. Efezā vairāki okultisti nožēloja savus grēkus un pievērsās Dievam, dzirdot Pāvila sludināšanu (Ap. d. 19:17-20). Velna pielūgšana bija arī problēma vismaz trijās no draudzēm, kas pieminētas Jēzus vēstulēs septiņām Mazāzijas draudzēm (Jņ. atkl. 2:9,13; 3:9).

Mūsdienās misionāri joprojām sastopas ar okultām un sātaniskām izdarībām, kas līdzinās Bībelē aprakstītajām. Šādas mūsdienu nodarbes atšķiras tikai ar praktizētāja izmantoto aizsegu un līdzekļiem, ar kuriem tiek sasniegti ļaunie rezultāti. Diemžēl daudzi kristieši neuzskata okultismu par kaitīgu, ja ar to tikai ”paniekojas”. Taču Dievs noliedz okultismu, un nevis tādēļ, ka Dievs vēlas sabojāt kādam prieku, bet gan tādēļ, ka okultisms nonicina Dievu un apdraud pašu praktizētāju. Okultās nodarbes paver bīstamus ceļus, pa kuriem kristiešu dzīvē, pašiem to nenojaušot, var ienākt sātans.

Sātanisms vēstures gaitā

Vairums sātanistu attiecina savu iesaistīšanos kustībā uz rituāli, ko sauc par “melno mesu”. Tas izsmej Romas katoļu baznīcas galveno dievkalpojumu. Sātanisti cenšas iegūt spēku, apgriežot ačgārni kristiešu ceremonijas un rituālus, skaitot Tēvreizi vai kādu no kristiešu ticības apliecībām no otra gala vai sagrozot kristiešu sakramentus. Tas viss tiek darīts, lai iegūtu pēc iespējas lielāku varu un apmierinātu visas iegribas!

681. gadā Toledo pilsētas padome aizliedza tā saukto “miroņu mesu”, kuru noturēja, lai panāktu kāda cilvēka nāvi. 1231. gadā Romas katoļu baznīca izveidoja tiesu, kuras uzdevums bija izmeklēt un sodīt tos, kas bija vainīgi aizliegtu mācību un rituālu praktizēšanā. Vēlāk viņi atklāja un sodīja raganas, pareģus un citus, kas dzīvoja un mācīja pretēji Dieva vārdam.

Agrīna atsauce uz melno mesu atrodama lēdijas Alises Kiteleras tiesas prāvas aprakstos, kura notika 1324. gadā Īrijā. Viņu apsūdzēja buršanā, Kristus noliegšanā, svēto priekšmetu apgānīšanā, kurus lietoja Svētajā Sakramentā, dzīvnieku upurēšanā un intīmos sakaros ar dēmoniem. Citas atsauksmes par sātaniskām nodarbēm attiecas uz 1343. gadu Anglijā, 17. gadsimtu Zviedrijā un Luija XIV valdīšanas laiku Francijā.

Salemas raganu prāvas Amerikas Savienotajās Valstīs ir vēl viens pierādījums tam, ka sātanisms pastāv jau ilgāku laiku. Šīs raganu medības uzturēja dzīvu ideju par okultajām grupām gandrīz visas šīs valsts agrīnās vēstures gaitā.

Tiek uzskatīts, ka dažu pēdējo gadsimtu laikā par slepenu uzskatītā grupa “Ilumināti” ir iesaistīta okultās un sātaniskās nodarbēs, lai iegūtu varu pār visu pasauli. Domājams, ka šajā grupā tiek uzņemti tikai bagāti cilvēki, kuriem pieder zināma vara.

Vācu diktators Ādolfs Hitlers bija cieši saistīts ar okultismu. Nirnbergas tiesā kāds liecinieks atzinās briesmīgos noziegumos, ieskaitot galvas nociršanu cilvēka upurim upurēšanas rituālā un cilvēka ķermeņa daļu izmantošanu slepenā vadoņu svētā vakarēdiena ceremonijā. Iespējams, ka Hitlers savu pašnāvību plānoja 30. aprīlī, lai tā sakristu ar vienu no ievērojamākajiem datumiem raganu kalendārā, Valpurģu nakti.

Modernais sātanisms

Modernais sātanisms saistās ar Elistera Kraulija vārdu (Aleister Crowley). Viņš ir dzimis 1875. gadā Anglijā pārliecinātu kristiešu ģimenē. Kraulijs apguva okultisma idejas un metodes no okultista Elifa Levi mācības. Viņš sacēlās pret savu stingro kristīgo audzināšanu, noliedza Jēzu un meklēja pārdabisku vadību, iestājoties okultā organizācijā “Zelta rītausmas templis un hermētiskais ordenis”.

Kad šajā grupā Kraulijam tika liegta tālāka izvirzīšanās homoseksuālo tieksmju dēļ, viņš izveidoja pats savu grupu ar nosaukumu “Ordo Temple Orientis” (“Austrumu Tempļa ordenis”). Izmantodams bibliskas atsauksmes uz velnu, Kraulijs nosauca sevi par ”lielo zvēru” un “666”. Vēlāk viņš pievienojās vairākām citām ar okultismu un maģiju saistītām organizācijām, cenzdamies iegūt lielāku varu. Kraulijs ieguva lielu popularitāti. Viņš pat provocēja uzbrukumus sev, lai iegūtu popularitāti.

Elisters Kraulijs uzskatīja, ka sātans ir spēcīgāks par Dievu, un izsmēja Kristu kā nespējīgu. Viņš bija pārliecināts, ka pēdējā cīņā uzvarēs sātans. Viņš nodibināja maģijas studiju centru Skotijā, kur cerēja nonākt kontaktā ar kādu “superprātu”, kas, pēc viņa domām, valdīja pār visumu. Diemžēl viņš centās iegūt vadību no sātana, nevis no Dieva. Beidzot Ēģiptē Kraulijs nonāca kontaktā ar garu, kuru viņš nosauca par “Svēto sargeņģeli”. Kraulija idejas un sekotāji izplatījās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur reliģijas brīvība bija auglīga zeme viņa ļaunajai mācībai. Viņa vadītie rituāli bieži notika narkotiku ietekmē. Noliegdams jebkāda veida morāli, Kraulijs varēja rīkoties, kā vien viņš vēlējās. Viņa seksuālo un narkotisko piedzīvojumu apraksti rāda, ka viņš nomira, izmēģinājis gandrīz jebko. Kraulijs nomira 1947. gadā, taču aiz viņa palika daudz modernā sātanisma iedīgļu.

Kraulijs bija ietekmējis kādu angli Džeraldu Gardneru. Savos darbos šis pašizceptais burvis izveidoja modernās raganu mākslas rituālus, kas balstīti uz Māti dievieti. Tie, kas seko Gardnera tradīcijai, uzskata, ka galvenokārt praktizē dabas reliģiju, pielūdzot radību, nevis Radītāju.

Gardners un vēlāk arīla Vejspopularizēja ragaino dievu Bafometu kā plaši izplatītu raganu mākslas un sātanisma simbolu. Tas attēlo velnu kā āzi, kas Kristus tiesas brīdī atrodas kreisajā pusē (Mt. 25:31-33). Otrādi apgriezta piecstūru zvaigzne (pentagramma) atgādina āža galvu un ir kļuvusi par vēl vienu populāru sātanisma simbolu. Iezīmēti aplī, šādi simboli bieži kļūst par sātanisko dievkalpojumu altāriem. Tie bieži tiek atrasti kā lietiskie pierādījumi sātanisko aktivitāšu vietās.

Reliģiskās sātaniskās grupas.

Daži autori uzskata, ka Savienotajās Valstīs vien pastāv vairāk nekā 450 sātanistu grupu. Tomēr vairumam šo grupu nav oficiālas struktūras vai galvenās mītnes, un tās neizplata nekādu informāciju vai statistiku, tādēļ par tām ir gandrīz neiespējami sniegt drošas ziņas. Taču ir zināms, ka dominē divi atšķirīgi uzskati par pašu sātanu. Viens no tiem uzskata, ka sātans reāli eksistē, otrs – ka neeksistē. Šī pēdējā grupa uzskata, ka sātans vienīgi simbolizē brīvu cilvēka dabisko vēlmju piepildīšanu pretstatā “vājās” kristietības sludinātajai mērenībai un atturībai.

Mūsdienās Amerikas Savienotajās Valstīs sātanisms tiek atklāti praktizēts kā likumīga reliģija. Visplašāk pazīstamā sātaniskā grupa ir Antona Šandorala Veja Pirmāsātana baznīca. Pašai grupai ir izdevies izvairīties no sliktas slavas, taču daudzi ar grupu saistīti cilvēki ir uzsākuši vietējo draudžu vai grotu veidošanu visā pasaulē. Saskaņā ar dažiem uzziņu avotiem, grupas locekļu skaits visā pasaulē ir ap10000.