Mācītājs Ivo Pavlovičs. Foto: F64

“Nu tas ir noticis! Vairākas tiesas sēdes un rezultātā mierizlīgums. KasJaunsLV precizē savas publikācijas un atvainojas. Paldies advokātam Jurim Ķesterim, Elija Kapicka kā arī citiem palīgiem un atbalstītājiem.”- stāsta Saulkrastu un Skultes luterāņu draudžu mācītājs Ivo Pavlovičs.

Portāls Kasjauns.lv publiski atvainojās par mācītāja Ivo Pavloviča cieņas aizskārumu,-ziņo spektrs.com

“Lai portāla Kasjauns.lv lasītājiem un mācītājam Ivo Pavlovičam nerastos nekādi pārpratumi sakarā ar šajā publikācijā pausto par uzbrukumu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai, Kasjauns redakcija vērš lasītāju uzmanību uz to, ka šajā publikācijā nekad nav apgalvojusi, ka tas bija mācītājs Ivo Pavlovičs, kas kliedza un rāva nost krustiņu audzinātājai. Strīdus publikācijas norādīto nav jāsaprot, ka mācītājs Ivo Pavlovičš uzbruka bērnudārza audzinātājai. Kasjauns.lv redakcijai nav informācijas, kas tieši kliedza un rāva nost krustiņu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai. Tāpat portāls Kasjauns.lv precizē, ka mācītājs Ivo Pavlovičs ir nevis geju un homoseksuāli orientētu cilvēku pretinieks, bet – šādu attiecību piekopšanas pretinieks. Portāls Kasjauns.lv precizē, ka LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens” sižetā „Cits dzimums” tas, ka homoseksuāļi ir dēmonu apsēsti cilvēki, no kuriem jāizdzen ļaunie gari izskanēja aizkadrā. Portālam nav informācijas, kas tieši to ir teicis. Mācītājs LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens” sižetā „Cits dzimums” ir teicis, ka homoseksuālisms jau kā prakse bieži vien ir apsēstība ar ārējiem dēmoniska rakstura ļauniem spēkiem, ka tā nav normāla dzīve, ka nostiprinoties ticībā šī tieksme pāriet. Portāla Kasjauns.lv redakcija atvainojas mācītājam Ivo Pavlovičam par sagādātajām neērtībām un pārdzīvojumiem.”

Līdzīga ziņa:

Aizliegtais Paņēmiens sižets „Cits dzimums” VIDEO

Mācītājs uzbrucis sievietei, kura rādīja bērniem skandalozo grāmatu

Niknais geju pretinieks mācītājs Pavlovičs aizpērn trakoja par skandalozo bērnu grāmatu

Foto: kasjauns.lv

Aizmirstais karš – tā Rietumos sāk dēvēt Ukrainas austrumos notiekošo. Krievijas atbalstītās bandas ieročus nav nolikušas, joprojām skan šāvieni un mirst cilvēki. Un ne tikai kaujas laukā, bet arī atjaunotās čekas pagrabos,- ziņo spektrs.com/kasjauns.lv

Mācītājam Aleksandram Homčenko laimējās izdzīvot mūsdienu staļinistu gūstā. Par piedzīvoto viņš pavēstījis Briselē, kur uzklausītas liecības par kara noziegumiem Ukrainā pirms gaidāmās Starptautiskās tiesas sēdes Hāgā.

Poļi vēlas tiesāt teroristus
Kopā ar Homčenko uz Briseli devās vēl divi bijušie gūstekņi. Par vienu no viņiem rakstīja „Kas Jauns Avīze” jau rakstīja – Irinu Dovgaņu par palīdzēšanu Ukrainas karavīriem ar drēbēm un pārtiku spīdzināja un nostādīja Doņeckā uz ielas – lai vietējie „zombiji” sper, sit un spļauj sejā. Ļvovas students Jurijs Jacenko pavadīja Krievijas cietumā gadu, pēc safabricētas apsūdzības par 41 grama medību šaujampulvera glabāšanu.

Pirmie viņu liecības pierakstīja Polijas policisti – Eiropas Parlamenta deputātes Malgožatas Gosevskas uzdevumā. Homčenko ir neizpratnē, ka Ukrainas spēka struktūras tas īpaši neinteresē, Drošības dienesta darbinieki iztaujājuši tikai par viņa mocītāju vārdiem un segvārdiem, bet ne nodarījumiem.

Tieši poļi iesniedza prasību Hāgā, norādot ar konkrētiem piemēriem, ka Doņeckas un Luhanskas „republikas” ir starptautiskas teroristu organizācijas, ko atbalsta Krievija.

Nenāca tikai Maskavas popi
Homčenko „vaina” bija lūgšana par savu valsti. 2014. gada pavasarī un vasarā viņš ar domubiedriem no draudzes „Dzīvības vārds” Doņeckas centrā, Konstitūcijas laukumā, katru vakaru aicināja visu konfesiju piederīgos uz kopīgu dievkalpojumu.

“Nebija mūsu vidū tikai Maskavas patriarhāta garīdznieku,” intervijā Ukrainas izdevumam „Fakti” saka Homčenko. “Sākumā laukumā pulcējās 300 cilvēku. Bet ar katru dienu situācija mainījās, pilsētā kļuva aizvien vairāk kaujinieku, bet ļaudis uz dievkalpojumiem nāca ar katru dienu mazāk.”

Baidījās, nogalināt varēja jau tikai par Ukrainas krāsām – dzeltenzilu lentīti pie apģērba. Arī dievlūdzēji tās noņēma. 2014. gada jūlijā viņiem uzbruka bataljona „Oplot” izsitēji – telti nojauca, skaņu tehniku sadauzīja, lūgšanas par mieru „atbrīvotājiem” nepatika. Cilvēki vēl mēģināja pulcēties, tad piedraudēja nošaut, un daudzi izbijās.

“Jūsu ceļš ved uz nekurieni”
Homčenko gūstā bija četras dienas, un šajā laikā viņu trīs reizes veda uz nošaušanu. “Kad pirmo reizi pielika pie sienas, automāta kārtu nolaida virs galvas. Kaut gan, godīgi sakot, biju gatavs, ka mani nogalinās.”

Viņš redzēja un dzirdēja, kā slepkavo ukraiņus. Vienu nolika uz ceļiem un nošāva ar pistoli pakausī, pēc čekas un nacistu parauga. Citu izmantoja par granātmetēja mērķi.

“Otrajā reizē mani veda nogalināt uz Makejevku. Nolika bedres malā, kas bija pilnā ar nošauto gūstekņu līķiem. Pēc kara mēs atradīsim vēl daudz tādu brāļu kapu,” tobrīd Aleksandra acu priekšā pazibēja visa dzīve, viņš sapratis, kad pret kādu bijis netaisns, nožēlojis grēkus. Un uzrunājis četrus bendes savā priekšā: “Paldies jums, mani draugi. Es zinu, kurp dodos, bet jūsu ceļš ved uz nekurieni.”

Atskanēja šāvieni, bet visas lodes aizlidoja garām. Galu galā bandītu pretizlūkošanas priekšnieks pavēlēja “batjušku neaiztikt”. Pie čekas pulcējās mācītāja draudze, skaļi lūdzās, un kaujinieki atdeva mācītāju.

Starp citu, no Aleksandra mocītājiem neviens vairs neesot dzīvs, visi devušies uz nekurieni.

Pilns teksts

Mācītājs Edijs Kalekaurs. Foto: lelb.lv

LELB Rūjienas Sv. Bērtuļa, Mazsalacas Sv. Annas, Rozēnu-Staiceles draudžu mācītājs Edijs Kalekaurs copeslietas.lv brīdina par bezprāta aizraušanās sekām.

Mīļie draugi! Diemžēl, neizglāba…. . Vēl tikai pirms neilga laika, dažām nedēļām, man kā luterāņu mācītājam nācās izvadīt gados jaunu, miesas būvēs spēcīgu vīru, dēlu saviem vecākiem, tēvu saviem bērniem, brāli, draugu u.t.t., kas dzīvību zaudēja Burtniekā. Tā ir neiedomājama tradēģija, sāpe un zaudējums ģimenei. Šorīt pamodināja telefona zvans ar ziņu, ka aizgājis vēl viens patiešām brīnišķīgs un visu cienīts cilvēks, Goda pilsonis pilsētā. Vēl tikai pirms dažām dienām šim cilvēkam Valsts svētku svinīgā pasākumā, arī no savas puses, kā nelielu dāvanu pasniedzu brīnišķīgu romāna veidā rakstītu grāmatu par garīgām un mūžīgām vērtībām ar nosaukumu “Dieva āmurs”http://www.amnis.lv/sevis%20pilnveidosana/gramatas/dieva-amurs . Atliek cerēt, ka kaut nedaudz ielasījās, protams, tas neglāba šī cilvēka dzīvību, bet ceru vismaz dvēseli.

Kolēģi, makšķernieki! Domāsim par savu drošību, ja ne sevis dēļ, tad varbūt to cilvēku dēļ, kas mūs mīl, tuvinieku dēļ. Pats esmu pirms dažiem gadiem Peipusā traģiski zaudējis vectēvu, un zinu ko ģimene pārdzīvo šādos brīžos. Tas nav tas pats, kad kāds aiziet pēc garas, ilgi nodzīvotas dzīves sava vecuma vai ilgstošas slimības dēļ. Šādās reizēs trieciens ir milzīgs, no kura dažkārt visu atlikušo dzīvi tuvinieki nevar atjēgties. Kā sāpe tas paliek ilgi tuvinieku dvēselēs. Kāpēc tas notika, kāpēc tieši ar man tuvu cilvēku, kāpēc …? Kāpēc, ja varēja taču būt savādāk?

Dievs mums ir devis prātu, lai to lietojot un ar galvu draudzējoties nedarām muļķības. Ja kādam prāta nav, tad Dievs devis apkārt cilvēkus, lai varbūt tajos ieklausāmies. Ja ar galvu nedomājam un citos neklausāmies, tad varam arī baudīt sava neprāta augļus, tikai žēl cilvēku, kas paliek ciešot. Lai gan jāpiemin, ka dažreiz neglābj ne prāts, ne citu ieteikumi, jo dzīve ir dzīve un katram savs laiks nolikts, tomēr ar neprātu un neieklausīšanos citos labāk Dievu nekārdināt. Jo savu dzīvi ar to varam tikai saīsināt un aiziet no dzīves vēl pirms Dieva noliktā laika. Tas nevienam nav labi un svētīgi.

Kā makšķernieks zinu, ka ir liels kārdinājums, kārdinājums vēl paspēt pēdējo reizi iebraukt ezerā pirms uzsalstošā ledus, kārdinājums braukt, ja zinu ka laika apstākļi tomēr nav tie piemērotākie, kārdinājums uzkāpt uz pirmā ledus, lai arī daudzi saka, tas nav droši. Ir tikai viens, kas kārdina – velns. Jau pasaules iesākumā viņš sacīja: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs …”. Tāpat arī šodien viņš kārdina sacīdams: “Brauc vien, nekas ļauns jau nenotiks, tu mirt nemirsi ….”. Iespējams, vienreiz un otreiz Dievs pasargās, bet vai tāpēc Viņu vajag izaicināt? Nebūsim patmīlīgi egoisti un padomāsim šādās reizēs arī par ģimeni, kas paliek mājās nervozējot un zīlējot: atbrauks vīrs, neatbrauks, atbrauks tētis, neatbrauks … .

Lai vai kā, vienādi vai otrādi, bet būsim nomodā par savu miesas un dvēseles dzīvību, rūpēsimies par to. Jēzus saka: “Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem. Esiet nomodā!”

Žēl, mūsu vidū bija tiešām brīnišķīgs, jauks, smaidīgs, sabiedrības mīlēts cilvēks. Bija …

Visuvarenais mūžīgais Dievs, paļaudamies uz Tavu žēlastību, mēs Tevi lūdzam, esi labvēlīgs savam kalpam, kas kā gribam cerēt, ticībā ir aizgājis no šīs dzīves un pievieno viņu tavu atpestīto saimei debesīs. Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas līdz ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.

Foto: hristiane.ru

Mācītājs Riks Vorens no ASV.

„Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.
Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.” (Jēkaba 5:16)

Šķiet vienkārša patiesība. Bet nez kāpēc mēs par to aizmirstām pavisam nepiemērotā brīdī.
Tev nepieciešams cīņas biedrs! Garīgā cīņā tas ir pamatprincips. Nedrīkst iet vienam karā pret miesīgām domām, meliem, atkarībām un bailēm. Pretējā gadījumā Tu esi nolemts neveiksmei. Ja Tev ir vajadzīga piedošana, tad nožēlo grēku un iztukšo savu sirdi Dieva priekšā. Un, ja vēlies, lai kaut kas mainītos Tavā dzīvē, tad atzīsties vēl kādam. Atzīšanās grēkā ir dziedināšanās ceļš. Tev nevajag visiem stāstīt par savām vājībām. Bet kādam izstāstīt vajag noteikti. Vienam cilvēkam, kurš mīl Tevi, pieņem Tevi un lūdz par Tevi pastāvīgi. Lai pilnībā atvērtos, nepieciešama uzticamības persona, kura būtu viena dzimuma ar Tevi. Bībelē Jēkaba 5:16 teikts: „ Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.”

Atzīstoties grēkā arī cīņa biedra priekšā, Tu atver sevī it kā avārijas vārstu un tiek izlaists sakrājies tvaiks. Un pēkšņi Tu atklāj sevī brīvību.

Bieži vien grēks ir ciklisks. Tu sāc ar pazemīgu lūgšanu un Dievs dod spēku visu pārvarēt. Pēc pāris mēnešiem Tev reibst galva no sasniegtās veiksmes un parādās lepnums, bet pēc tam atkal piedzīvo kritienu. Tad atkal lūdz Dievu pēc palīdzības. Ja Tu paliec pazemībā viss kārtībā, bet ja nē, tad lepnība vienmēr atgriežas. No šī cikla nav iespējams izlauzties bez draugu lūgšanas un iedrošinājuma palīdzības. Viņi palīdz nekrist. Kad Tev izdosies nekrist, tad tieši draugi palīdzēs palikt pazemībā. Tāpēc īpaši nepieciešams apmeklēt draudzi. Kaut arī gadiem var iet draudzē, taču ja nav atsevišķa grupa draugu, kuriem vari atvērties un būt atklāts, Tu atkal kristīsi. Ja Tu domā, ka no kaitīgiem ieradumiem var atbrīvoties pats, Tu maldies. Parasti tāda metode nedarbojas. Atrodi sev cīņas biedru!

RICK WARREN: You Need a Battle Buddy

Mācītājs Ivo Pavlovičs. Foto: F64

«Būt par mā­cī­tā­ju – tas ir mans ho­bijs, mans brī­vais laiks, dzī­ves jē­ga un mans darbs vien­lai­kus. Līdz ar to es­mu ta­jā vi­sā iek­šā līdz ausīm un pār­i vēl,» nra.lv/māja sa­vās pār­do­mās da­lās Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu baz­nī­cu mā­cī­tājs Ivo Pa­vlo­vičs.

Vi­ņa ceļš no ga­rī­ga­jiem mek­lē­ju­miem līdz ga­rīdz­nie­ka ama­tam bi­ja mērķ­tie­cīgs un stin­gras gri­bas va­dīts.

Tas ne­no­ti­ka ar vie­nu rā­vie­nu. Tas bi­ja 90. ga­du pats sā­kums. «Ma­ni pirm­ie ga­rī­gie mek­lē­ju­mi sā­kās, kad man bi­ja 18–19 ga­du, un tad es no­nā­cu Rau­nas drau­dzē,» at­ce­ras Ivo. Jā­sa­ka, pir­mais im­pulss ra­dās, sa­tie­kot drau­dzes mā­cī­tā­ju. «Mēs bi­jām di­vi pui­ši, un viņš mūs mērķ­tie­cī­gi sā­ka ap­mā­cīt,» stās­ta mā­cī­tājs.

Ne­daudz vē­lāk Ivo ar sa­vu drau­gu Edi­ju Kal­ni­ņu jau va­dī­ja jaun­ie­šu va­ka­rus, ta­ču pirm­ā ga­rī­gā pie­re­dze kal­po­ša­nā at­nā­ca lai­kā, kad bi­ja jā­brau­kā uz Rau­nas psiho­nei­ro­lo­ģis­ko pan­si­onā­tu pie ga­rī­gi sli­miem, ve­ciem cil­vē­kiem. Tad nu rei­zi ne­dē­ļā abi jaun­ie­ši de­vās uz pan­si­onā­tu no­tu­rēt svēt­brī­di.

Tā­lāk se­ko­ja pirm­ie evaņ­ģē­lis­tu kur­si Rī­gā, kur lu­te­rā­ņu Baz­nī­ca sa­ga­ta­vo­ja evaņ­ģē­lis­tus. Ivo kris­tī­ja un ie­svē­tī­ja 1993. ga­dā, un 1995. ga­dā evaņ­ģē­lis­tu kur­si bi­ja pa­beig­ti. Mā­cī­tājs at­mi­nas –«Kaut kā viss tā ļo­ti strau­ji, kā­pēc tā?» prā­to­ja Ivo. Kā­dā brī­dī ra­dās sa­jū­ta un do­ma – ko da­rīt tā­lāk? Un vai vis­pār ir kas la­bāks, ko es va­ru da­rīt, kā sākt kal­pot Baz­nī­cā? Ie­gūs­tot evaņ­ģē­lis­ta pa­kā­pi lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā, Ivo sā­ka va­dīt sa­vus pir­mos diev­kal­po­ju­mus.

Ivo iz­au­ga kla­sis­kā pa­dom­ju ģi­me­nē, tā­pēc kris­tī­go audzi­nā­ša­nu sa­ņē­mis ne­bi­ja. Pēc evaņ­ģē­lis­tu kur­siem viņš mā­cī­jies Svē­tā Gre­go­ra kris­tī­gās kal­po­ša­nas sko­lā. Ta­ču to­brīd vēl to­po­šo mā­cī­tā­ju ar­vien no­dar­bi­nā­ja jau­tā­jums – tas, ka es gri­bu kal­pot Die­vam un Baz­nī­cai, ir viens, bet vai pats Dievs to grib? «Es jau va­rē­tu ie­do­mā­ties, ka gri­bu kļūt par ba­let­de­jo­tā­ju, rok­zvaig­zni vai sa­zin ko vēl, bet sva­rī­gi, kā­da ir Die­va gri­ba,» do­mī­gi sa­ka mā­cī­tājs. Īpa­ši sva­rī­gi tas ir tad, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­ka ama­tu, jo te ir jā­būt tai ot­rai pus­ei – aici­nā­ju­mam. Pēc il­gā­kām pār­do­mām un kā­das aiz­lūg­ša­nas Gre­gor­sko­lā nā­ca at­zi­ņa, ka būt par mā­cī­tā­ju ir vi­ņa aici­nā­jums.

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur, arī Baz­nī­cā. «Kurš cil­vēks var būt pats sev saim­nieks un priekš­nieks!» pa­smej mā­cī­tājs. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa īs­tam pats sev kungs nav ne­viens no mums. Tos­tarp arī cil­vēks, kas kal­po par mā­cī­tā­ju. Katrs mā­cī­tājs ir drau­dzes fak­tis­kais va­dī­tājs. Vi­ņa uz­de­vums ir pār­rau­dzīt vi­su drau­dzes dar­bī­bu. Lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā ir tā­da kār­tī­ba, ka kat­ra mā­cī­tā­ja tie­šais priekš­nieks ir prā­vests, kurš vēr­tē un se­ko līdz­i drau­dzes ga­na dar­bī­bai. Sau­lkras­tu un Skul­tes drau­džu mā­cī­tā­ja Ivo Pa­vlo­vi­ča tie­šais priekš­nieks ir prā­vests Dzin­tars Lau­ga­lis. Sa­vu­kārt prā­ves­ta tie­šais priekš­nieks ir bīs­kaps. Pa­vi­sam Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā Baz­nī­cā ir trīs bīs­ka­pi, ku­ri pār­stāv Vid­ze­mi, Kur­ze­mi un Lat­ga­li. Ar­hi­bīs­kaps Jā­nis Va­nags ir Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās Baz­nī­cas aug­stā­kais va­dī­tājs.

Pa­ma­tu pa­mats

Jā­teic, drau­dzē var ie­stā­ties jeb­kurš, ta­ču gal­ve­na­jam mo­tī­vam va­ja­dzē­tu būt ti­cī­bai. Cil­vēks, kurš vē­las ie­stā­ties drau­dzē, iz­iet ie­svē­tes mā­cī­bu un tiek sa­ga­ta­vots. Mā­cī­tājs pa­skaid­ro, ka ir jā­sa­prot, kā­pēc tu te ej, ko tu te da­ri. Vār­du sa­kot, ir jā­būt skaid­rai mo­ti­vā­ci­jai. Šā­das mā­cī­bas no­tiek rei­zi ne­dē­ļā, un ta­jās sa­ska­ņā ar Ma­zo Ka­te­his­mu mā­ca ti­cī­bas pa­ma­tus. Jā­at­zī­mē, šīs mā­cī­bas no­tiek brī­vā for­mā. Ir zi­nā­ma lek­ci­jas da­ļa vai priekš­la­sī­jums, ta­ču jeb­ku­rā lai­kā ap­mek­lē­tā­ji var pār­traukt mā­cī­tā­ju un uz­dot jau­tā­ju­mus. Tā­dā vei­dā cil­vē­ki iz­zi­na, mā­cās. Un tad, kad pa­mats ir ie­gūts, šos cil­vē­kus var kris­tīt un ie­svē­tīt. Pēc ie­svē­tī­bām vi­ņi kļūst par drau­dzes lo­cek­ļiem.

Se­vis mek­lē­ju­mos

Ga­rīdz­nieks uz­ska­ta, ka jeb­ku­ram cil­vē­kam vis­sva­rī­gā­kais ir uz­drīk­stē­ties iet ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļu. «Tad, kad cil­vēks sāks mek­lēt, viņš no­nāks, viņš at­ra­dīs,» sa­ka mā­cī­tājs. Dau­dzi lab­prāt ru­nā par to, kurš ceļš ir la­bāks, ta­ču tā arī ne­uz­drīk­stas spert pir­mos so­ļus. Vi­ņi ne­iet šo ce­ļu. Pēc mā­cī­tā­ja do­mām, tad, kad cil­vēks sāk mek­lēt Die­vu, dzī­ves jē­gu, pa­tie­sī­bu, mek­lēt at­bil­des uz jau­tā­ju­miem – kas es vis­pār es­mu, ko es da­ru, tad tas ir pa­rei­zais vir­ziens. Ša­jā brī­dī Dievs pats sāk rā­dīt ce­ļu un ik­vie­nam cil­vē­kam ro­das jau­tā­ju­mi, at­rai­sās pār­do­mas, ta­ču dau­dzi at­ļauj tam no­slāpt ik­die­nī­bā. «Es es­mu sa­vā ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļā gā­jis caur hin­du­is­mu, es­mu in­te­re­sē­jies par diev­tu­rī­bu un lat­vie­šu fol­klo­ru. Mans ga­rī­go mek­lē­ju­mu ceļš ma­ni ir at­ve­dis pie Kris­tus un Vi­ņa Baz­nī­cas un mā­cī­tā­ja kal­po­ša­nas,» stās­ta mā­cī­tājs.

Gai­šu prā­tu

Mā­cī­tājs pa­už vie­dok­li, ka jaun­ajai pa­au­dzei šis ir ļo­ti grūts laik­mets, jo vis­ap­kārt ir tik daudz iz­ai­ci­nā­ju­mu, pār­bau­dī­ju­mu, kār­di­nā­ju­mu! Mēs dzī­vo­jam in­for­mā­ci­jas pār­blī­vē­tī­bā, un ta­jā vi­sā var ļo­ti ātr­i ap­jukt. Pa­vlo­vičs ir pār­lie­ci­nāts, ka jau­nī­ba ir tas laiks, kad cil­vē­kam ir jā­iz­da­ra lie­las iz­vē­les, ku­ras ie­tek­mēs vi­su vi­ņa dzī­vi. «Tra­kā­kais, ka jaun­ie­ši to pat ne­ap­jauš,» sa­ka mā­cī­tājs. Va­rē­tu lik­ties, ka iz­vē­les, ku­ras iz­da­rām jau­nī­bas ga­dos, tā­di mir­kļa im­pul­si vien ir, bet vē­lāk pār­lie­ci­nā­mies par to, ka bi­jām ne­ap­do­mī­gi un pa­vir­ši. Tā­pēc ti­cī­ba uz Die­vu ir tā, ku­ra pa­līdz ne­ap­jukt ta­jā in­for­mā­ci­jas jūk­lī, kas ir ap mums, un pa­līdz kon­kre­ti­zēt da­žā­das vēr­tī­bu sis­tē­mas. Ti­cī­ba pa­līdz šīs lie­tas sa­šķi­rot, sa­prast un pie­ņemt lē­mu­mus. «Es es­mu pa­tei­cīgs Die­vam par to, ka Viņš ma­ni at­ra­da un ve­da pie ti­cī­bas ma­nā jau­nī­bā, kad es vēl dau­dzas sa­vas lie­lās iz­vē­les ne­bi­ju iz­da­rī­jis,» stās­ta mā­cī­tājs. Pēc vi­ņa do­mām, la­bā­kais, kas ar jaun­u cil­vē­ku var no­tikt, ir tas, ka viņš iet pa šo da­bis­ko ce­ļu, mek­lē at­bil­des uz ek­sis­ten­ci­āliem jau­tā­ju­miem un spēj jau­nī­bas ga­dos arī tās at­rast. Jau­nī­bai pie­mīt ener­ģi­ja un spēks, ta­ču jā­māk to ne­iz­mai­nīt sīk­nau­dā.

Nā­kot­nes vī­zi­ja

Ir ie­ce­rē­ti da­žā­di pro­jek­ti, bet vis­a cen­trā ir cil­vēks. Tam pēc sa­vas bū­tī­bas va­jag pa­vi­sam ne­daudz. Vie­tu, kur at­slā­bi­nā­ties un iz­rau­ties no ik­die­nas vā­ve­res ri­te­ņa. Cil­vē­kam ir jā­dod ie­spē­ja pa­būt vie­nat­nē ar se­vi un Die­vu. Mā­cī­tājs stās­ta, ka Ame­ri­kā lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ie­gu­vu­šas mikro mā­jas. Te nav ru­na ti­kai par kā­du jaun­u pie­eju būv­nie­cī­bai, bet par ne­ie­ras­tu ska­tu uz dzī­vi. Tas ir vien­kār­šī­bas un pie­ti­cī­bas skais­tums. Pie mums, Lat­vi­jā, šāds mikro mā­jas pie­mērs nav ma­nīts. «Man ir ie­ce­re – mē­ģi­nā­sim eks­pe­ri­men­tā­lā kār­tā uz­bū­vēt vie­nu šā­du mikro mā­ju te­pat pie mums Skul­tē, lai cil­vē­ki var at­braukt ga­rī­gi at­vel­dzē­ties, pa­būt lūg­ša­nās, maz­liet pa­strā­dāt pie diev­na­ma un pa­lū­ko­ties uz dzī­vi un dzī­vo­ša­nu no ci­ta ska­tu pun­kta,» sa­vās ide­jās da­lās mā­cī­tājs.

Pilna intervija

Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]

[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.

Dievkalpojuma noslēgumā klātesošie dziedāja Latvijas valsts himnu, aizlūdza par 16 marta norisēm un Latviju.

Mācītāja Gunta Kalmes vadībā izteiktā lūgšana:

“Debesu Tēvs, Tu mūsu tautas, dzimtenes latviešu un Latvijas valsts Radītājs. Kungs, Jēzu Kristu, Tu mūsu tautas, dzimtenes un valsts Pestītājs. Dieva Svētais Gars Tu mūsu valsts un dzimtenes svētītājs. Mēs tevi pielūdzam, lūdzam un aicinām, nāc un esi ar mums. Toreiz mums esi solījis un ar savu spēku palīdzēji veidot sadraudzību Tavos vārdos un caur šādu izprašanu būt nobriedušiem un kompetentiem.

Kungs Kristu! Mēs Tev pateicamies, ka Esi devis vienkāršos, bet gudros padomus, kā mums atpazīt to, kas ir ap mums un mūsos pašos. Mēs pateicamies par to, ka Tu esi sacījis, ka nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā. Mēs pateicamies, ka Tu ļāvis saprast to. Palīdzi mums atpazīt pēc augļiem un rezultātiem, kas ir kas un kurš ir kurš. Mēs pateicamies par vecās derības laikā doto gudrību un, ka Tu palīdzi sargāties no tā, ka mēs varam aizmirst to, ko mūsu acis jau redzējušas, tas lai neizzūd no mūsu sirds, sirdsapziņas un no mūsu prāta. Lai mēs to darām zināmu mūsu bērniem un bērnu bērniem. Mēs pateicamies Tev, ka Tu mūs esi darījis stiprākus mūsu cīņai pastāvēt un iestāties par tām vērtībām, kuras Tu mums esi uzticējis un devis dienu dienā, gan par šīs pasaules zemes vērtībām, kas ir tāpat Tava dāvana, tāpat  arī par garīgajām debesu un dievišķajām vērtībām. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka apustuļa Pāvila vārdiem, Tu esi mācījis un licis bruņoties ar visiem Dieva ieročiem. Un Ka tu liec mums cīnīties labo ticības cīņu, stāties pretī velnam un tad viņš bēgs no mums. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka ļauj mums būt stipriem un drosmīgiem, ka Tava vārda svētītiem mēs varam būt spējīgi gudri atpazīt šīs pasaules kunga velna viltības un pseido gudrības. Tēvs, mēs lūdzam tev, liec mums pašiem mācīties no pagātnes vēstures un liec mums izdarīt tos secinājumus, kas ļauj mums pazīt pretējo gan arī mūsu pašu vājības.

Tēvs, liec mums stiprināties Tavā Svētajā Vārdā, ka parādi lietu dziļumus un garīgos dziļumus.

Parādi mums patiesās vērtības un uzrādi mums kādas ir antivērtības. Tēvs, liec mums lepoties ar to, ko Tu mums esi devis, tās iepriekšējās ticības paaudzes, no kuras spējuši, varējuši un gribējuši iestāties par to, ko Tu mums esi dāvājis šo savu lielo dāvanu šeit uz zemes, šo īpašo dāvanu mūsu Latviju dzimteni un valsti. Tēvs, mēs pateicamies tev, par iepriekšējo paaudžu varonību, patriotismu, vīrišķību un drosmi iziet cauri iepriekšējiem okupācijas gadiem, lai mēs atkal atgūtu savu neatkarību. Tēvs, dod, ka šodienas viltīgajos “mīkstā kara” apstākļos, lai mēs to tagad nepazaudējam. Dod to garu, kuru Tu devi mums 1991 gadā. Stāvēt un pastāvēt būt spējīgiem upurēties, lai mēs varētu dzīvot Tavā Tēvijā. Lai mēs dzīvotu droši un drosmīgi.

Tēvs, tavās rokās mēs ieliekam trauksmes laikos cietušos.

Tēvs, mēs ieliekam tavās rokās arī ukraiņu tautu, to, kas joprojām iestājas par to[brīvību].

Tēvs mēs lūdzam Tev par Krievijas tautu, lai tā saprot, kas notiek viņu zemē un tos, kas nostājas droši, drosmīgi un bezbailīgi pret tās varmācības. Tēvs, mēs ieliekam tavās gādīgajās rokās zemes tautas un valodas. Tēvs, mēs lūdzam mieru cilvēku starpā. Mēs lūdzam taisnīgu un godprātīgu mieru saskaņā ar to, ka tu katrai tautai esi devis savu zemi. Tēvs mēs lūdzam svētī mūs.

Ak, Kungs un Dievs, paklausi ko mēs tev lūdzam.

Mūsu Kungs debesīs svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes. Dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!”

Par to, ka Krievijas astronautiem ir sava uzticamā persona -garīdznieks Tēvs Ijabs no Troicas- Sergijas Lavras klostera ir izziņots Krievijas medijos: Ogoņok (Огонек), Komerasant un citos laikraksts. Astronautiem tiek sniegti garīgi padomi, atbalsts, viņus svētī un ievesti Dieva Vārda atziņās. Kaut arī šāds amats ir speciāli iedalīts salīdzinoši nesen, taču astronauti izmantojuši tradicionālos reliģiskos rituālus pirms izlidošanas Baikanūras kosmiskā lidostā jau desmitiem gadu.

Svarīgā sagatavošanās laikā ir ne tikai mākslas filmas “Baltā saule tuksnesī” noskatīšanās, bet arī vairs nav iespējams neviens lidojums bez kosmiskā kuģa -raķetes nosvētīšanas un astronautu pareizticīgās baznīcas mācītāja svētības.

Pirms kosmiskā kuģa palaišanas kosmosā pēc tehniskās daļas apkalpes darba pabeigšanas mācītājs noslēdz gatavību lidošanai ar astronautu un kuģa svētīšanu.

Zīmīgs notikums, kas atstājis oficiālas pēdas kosmiskajā vēsturē ir 2009. gada 30.septembrī starptautiskas komandas un raķetes “Sojuz TMA-16″ svētīšana.

Vēsturisko starptautisko komandu pārstāvēja krievu un amerikāņu astronauts, kā arī Kanādas pilsonis. Kuģa komandieris – Maksims Suraevs – pirms lidojuma speciāli devās uz Troicas- Sergijas Lavras pilsētu svētības saņemšanai. Starp citu, neilgi pirms lidojuma viņš arī apprecējās Lavras baznīcā. Taču vēl neilgi pirms tam ironiski attiecās pret kristīgo Pasaules Radīšanas teoriju.

Pēdējo gadu laikā mācītājs Ijabs nav palaidis nevienu kosmisko kuģi kosmosā bez ekipāžas vai kuģa svētīšanas. Mācītājs arī visai bieži tiekas ar kosmonautiem kuģu glābšanas helikopteros.

Mācītājs Ijabs noskaidrojis, ka Padomju laikos, kad kuģu raķetes netika svētītas, tomēr atsevišķi pazīstami Krievijas zinātnieki-konstruktori un inženieri tās svētīja slepeni.

Mācītājam izdevies piedzīvot akadēmiķa Borisa Čertoka 97. gada svinības un atzinis, ka jubilārs vēl nav kristījies, taču nenoliedz Dieva eksistenci.

Debesu pievilkšanās spēks

Mācītāja draugi sauc viņu par sapņotāju. Izrādās, ka tēvs Ijabs kopš bērnības sapņojis kļūt par astronautu. Bērnībā līmējis raķešu maketus un pētīja zvaigznes tēva dāvinātājā teleskopā. Varētu teikt, ka mācītāja sapnis ir piepildījies nedaudz savādākā veidā.

Tēvs Ijabs savulaik kalpojis slimnīcā, kurā ārstējušies cilvēki saistīti ar kosmonautiku. Tā arī izveidojās draudzība ar Gagarina akadēmijas profesoru un pasniedzēju. Vēlāk profesors viņu uzaicinājis ciemos uz Zvaigžņu Pilsētiņu. Ieviesās draudzība arī ar citiem astronautiem. Kādu reizi pie viņa ieradās pat Vasilijs Cibļievs Kosmosa Sagatavošanas Centra priekšnieks, ar kuru izveidojās ciešas attiecības. Draudzības ceļš soli pa solim tuvojās līdz tam, ka astronauti palūguši mācītāju nosvētīt Kosmosa Centru. Sākotnēji tika nosvētīts korpusa centrs, pēc tam vadīšanas nodaļa un tad arī izstaigāti visi kabineti.

Pareizticīgā ticība izplatījās tik strauji, ka Zvaigžņu Pilsētiņā tagad panākta baznīcas celšana. Kad baznīca tiks uzcelta to vadīs mācītājs Ijabs. Pateicoties dažādām norisēm astronauti mācītāju ir arī iemīlējuši un sauc viņu par “mūsu tētis.”

Interesanti, ka Dievišķā ietekme astronautu vidē izrādījusies tik liela, ka viens no kosmosa kuģu instruktoriem kristīts tur pat Kosmosa Centrā.

Taču netālā pagātnē Kosmosa Centrā bijusi pavisam cita aina. Padomju laikos, kosmonautika ideologiem kalpoja par platformu cīņā pret reliģiju. Kā nocietināta klints bija Jurija Gagārina teiktais, ka lidojot kosmosā neredzējis Dievu. Viens teikums pārvērtās par ideoloģisko un propagandas klišeju. Ijabs šādiem jautājumiem gatavs, jo nācies atbildēt simtām reižu: “Neviens nesaka, ka Dievs dzīvo mākoņos. Pareizticīgā baznīca uzskata, ka ir trīs debesis Pirmā – atmosfēra virs mums, otrā – kosmoss, kurā mirdz zvaigznes, riņķo planētas un izplešas galaktika. Trešā – Debesu pasaule, kurā mīt Visaugstākais un Visvarenais Dievs. Debesu pasaulē nenokļūst ar raķeti, bet tikai Pestītie, “- saka Ijabs. Taču mācītājs sakarā par Gagarina teikto piemin kādu vēl labāku stāstu no dzīves.

Kad Jurijs Gagarins veica lidojumu kosmosā, viens no augstāk stāvošiem pilnvarotiem ierēdņiem izsauca pie sevis uz pārrunām pazīstamo Krievijas Metropolītu Almatu Nikolaju un pieprasīja viņam dievkalpojumā sacīt, ka Jurijs Gagarins lidoja kosmosā, taču Dievu nav redzējis. Nākamajā dievkalpojumā Metropolīts pēc nolasītā sprediķa priekšvārda teica: “Brāļi un māsas, nesen mūsu jaunais padomju kosmonauts Jurijs Gagarins lidoja kosmosā. Pēc lidojuma viņš teicis, ka nav redzēja Dievu. Hm, viņš neredzēja Dievu? bet Dievs viņu gan redzēja un svētīja ceļā!”

Mantija un skafandrs

Jaunā astronautu paaudze pret reliģiju izturas ar lielu interesi. Bet arī starp padomju laika lidotājiem-astronautiem ir daudz ticīgo. Piemēram, Aleksejs Leonovs atbrauca uz draudzes fundamenta uzlikšanu. Bet uz klosteri ieradās Genādijs Manakovs, viens no pēdējiem varoņiem Padomju Savienībā. Viņš atzina, ka pirms lidojuma kosmosā bija neticīgs cilvēks. Bet, kad devies atklātā kosmosā un atvēris lūku, lai uzsāktu tehniskos darbus, tad no izbrīna par redzēto neiedomājamo skaistumu, viņš gandrīz aizmirsa piestiprināties kabelim. Un tajā brīdī viņš pateicis sev: “Dievs ir.”

Bet dažreiz mācītājs Ijabs saskaras arī ar kaujiniecisko ateismu. Kādu reizi lidojot lidmašīnā izrādījās, ka kaimiņš bija slavens zinātnieks. Viņš sēžoties pateica: “Ak, vai, mācītāju apsēdinājuši kopā ar ateistu.” Bet Ijabs centies neiesaistīties polemiskā diskusijā, lai neaizvainotu sarunas biedru un neradītu lieku spriedzi lidojuma laikā. Bet viņš provocēja uz strīdu un nekādi nevarēja nomierināties. Vienā no brīžiem mācītājs novēlēja Dieva palīdzību, bet viņš atbildēja: “Nē, draugs, ar to nav nekāda sakara. Un vispār, jo vairāk mēs ar draugiem nodarbojamies ar zinātni, jo vairāk sākam saprast Visuma noslēpumus un ar vien mazāk Visumu varam saistīt ar Dievu.”

Tad Ijabs nenocietās un pajautāja, “Vai es varu lūgt jums atbildēt uz dažiem zinātnes dabas jautājumiem? Jums taču ir jābalstās uz noteiktu datu bāzi, savādāk viss ir tukšvārdība. Vai Jūs zināt cik grādu tagad ir aiz borta500 kmattālumā? Ko tagad dara Jūsu sieva mājās? Kāda ir temperatūra20 kmattālumā no Marsa? Kāds ir attālums līdz galaktikai M-81? Kāda jauna supernovas zvaigzne ir parādījusies Strēlnieka zvaigznājā?

Jūs nevarat atbildēt ne uz vienu jautājumu, jūs nezināt elementāras lietas astronomijā. Nu, tad ko mēs runāsim ar Jums par Visumu un Dievu? Pat ja jums izdotos izpētīt visu Visumu, bet būtu palicis neizpētīts centimetrs, jūs kā zinātniekam nebūtu tiesības nākt pie tāda secinājuma, jo šis mazais vēl neizpētītais laukumiņš var izrādīties par lielā sākumu. ” Zinātnieks apklusa un vairs ar mācītāju nestrīdējās.

Tēvs Ijabs, lai labāk izprastu astronautu garīgās vajadzības gribēja izjust kaut mazāko astronautu apmācību slodzi, tāpēc jau divas reizes lidoja speciālā lidmašīnā, kurā radīti bezsvara stāvokļa apstākļi. Nolaidās speciālajā skafandrā baseinā, lai izjustu bezsvaru staigājot. Kā arī izmēģināja skafandru „Sokol” un skafandru “Orlan M”.

Pasākuma organizatori „Brīvības aizsardzības fonds”(Alliance Defending Freedom)uzskata, ka kristīgo līderu izteikšanās brīvība ir ne tiaki ierobežota, bet arī apdraudēta.

Vairāk nekā 1000 mācītāji ir piekrituši piedalīties kampaņā “Svētdienu brīvība pie kanceles”. Pasākums noritēs piekto gadu pēc kārtas.

“Visiem Amerikā dzīvojošajiem cilvēkiem ir atļauts diskutēt par šiem jautājumiem, izņemot mācītājiem no kanceles. Mācītāji, Jūsu balsis ir jāsadzird! Tas ir netaisnīgi un antikonstitucionāli, ka Jūs tiekat cenzēti un nepielaisti pirmsvēlēšanu debatēs.” – teica Fonda juridiskais padomnieks Ēriks Stenlijs.

Kopš 1954. gada Amerikā pastāv aizliegums, kas organizācijām ar nodokļu atvieglojumiem liedz „piedalīties, atbalstīt vai nostāties pret kādu politisko kandidātu politiskās kampaņas laikā.”

http://spektrs.com/rss-barotnes/
–d600e3e4e1a6a0b1400c1414c7ad87f1–

„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2 Kor 3: 17)

Moto: „Liec zobenu zem galvas
un dziļi neiemiedz
tavs gods un tēvu zeme
tev acis aizvērt liedz.” (Andrejs Eglītis, „Karavīrs”)

Apustulis runā par to, ka Dievu iemantojis cilvēks iegūst brīvību. Piederot Dievam, cilvēks, lai arī iesaistīts, taču garīgi atbrīvojas no zemišķo lietu un norisu atkarības. Tātad būt brīvam nozīmē kalpot kam augstākam par sevi; jo augstāk, jo labāk,-ziņo spektrs.com/visulatvijai.lv
Šī diena ir Latviešu leģiona diena. Mēs dodamies pie Brīvības pieminekļa un uz Lesteni pieminēt savus tautiešus, kas bija vācu okupācijas varas tērpti tās formās, lai cīnītos pret sarkano karapūļiem. Leģionāri zināja, kas ir Baigais gads. Neviens to nevēlējas redzēt atkārtojamies. Viņi necīnījās par Lielvāciju, bet pret komunistisko cilvēknīdēju režīmu.

Šī ir mūsu karavīru piemiņas diena. Pieminam kritušos, bezvēsts pazudušos, ievainotos, sakropļotos, tos, kas izcieta filtrāciju, gūstu, okupācijas laika nopēlumu, šodienas oficiālo noklusējumu un atstumtību un tos, kuri palika Rietumos. Jo vēstures bauslis skan: „Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts.”

Ko gan nozīmē „pieminēt”? – Publiski atsaukt atmiņā pagājušos notikumus un tajos iesaistītos cilvēkus, lai novērtētu viņus ar atbilstošo cieņu. Īsi sakot – godinātu.

Kāpēc mums tas ir svarīgi? Mēs taču neatceramies visu, kas jebkad noticis. Atmiņa ir selektīva. Un vēl vairāk selektīva ir vajadzība godināt.

Kāds no leģionāriem ir sacījis: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem”. [1]

Leģionāru cīņa un upuri iemiesoja ko ļoti būtisku mūsu tautai, – tās pastāvēšanu, brīvības alkas, valstisko esību. Tās bija viņu augstākās vērtības, kuru dēļ daudzi palika kauju laukos. Jau minētais cīnītājs vēsta: “Latviešu leģions Otrā pasaules karā bija tas latviešu karavīru kodols, kas nostājās aci pret aci, durkli pret durkli pret sarkanarmijas masām, ka vēlās uz mūsu zemi, lai nolaupītu to, kas tām nekad nebija piederējis – mūsu zemi. Latviešu leģionāri negribēja nekādu tautu iekarot. – Latviešu leģionāri gribēja vienīgi pasargāt to, kas piederēja viņu tautai.” [2]

Tā kā mums joprojām ir svarīgas tās pašas vērtības par ko viņi cīnījās toreiz, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā ir palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad atliek secināt, ka beigusies ir tikai militārā, bet ne principu un vērtību cīņa. Diemžēl. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijas ģeopolitikā mēs joprojām tiekam skatīti kā tās „tuvējā pierobeža”, „ietekmes zona”, „īslaicīgi atšķēlusies teritorija” utml. Karaganova doktrīna vēsta: „Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir .. varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.” [3] Referendums par otru valsts valodu nebija nejaušība.

Kā gan mums kā suverēnai valstij un brīvību mīlošai tautai uz to reaģēt? Katra Latvijas valsts piekāpšanās cerībā uz kompromisu arī no Krievijas puses tur tiek saprasta kā vājuma pazīme. Vēsture ir parādījusi, ka viņpus austrumu robežas saprot tikai spēka valodu, tāpēc mums ir jāieņem stingra morāla un garīga stāja.

Tauta ir to sapratusi jau sen un spontāni paudusi savu attieksmi pret Krievijas tīkojumiem un pašu varas politkorekto gļēvlatviskumu. Kamēr mēs konsekventi neatbrīvosimies no okupācijas sekām, – no bijušās iekarotājvalsts ietekmes visos sabiedrības domāšanas, attieksmes un rīcības līmeņos, šī diena būs arī simbols tautas pretestībai ne vien ārējiem tīkotājiem pēc Latvijas, bet arī pašmāju politiskai izdabāšanai un lokanībai. Tāpēc tautā šo dienu jau sāk dēvēt par Nacionālās pretestības dienu. Jo nevis piekāpšanās, bet stingrs mugurkauls, principialitāte, vērtībapziņas nelokāmība ir mūsu kā nācijvalsts pastāvēšanas nosacījums.

Tas nav tikai jautājums par vēstures zināšanu. Jautājums ir dziļāks – par to, kas esam. Ko 16. martā pie Brīvības pieminekļa nozīmē būt latvietim un savas valsts patriotam?

Lai to saprastu, vispirms atradīsim atbildi uz pārsteidzošu jautājumu: kas kopīgs Luteram, Rainim un brīvības cīnītājam Jurim Ziemelim?

Luters ir pazīstams ar savu ticības stāju Romas impērijas varas priekšā: „šeit es stāvu un citādi es nevaru!” Rainis teica: „mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Ziemelis: „Mēs būsim brīvi tik, cik paši to gribēsim!”

Ja Luters būtu varējis citādi, Reformācija, iespējams, toreiz un tā nenotiktu. Raiņa vārdi ir mūs iedvesmojuši neskaitāmas reizes. J. Ziemeļa pārliecība motivēja enerģiskai rīcībai „Helsinki – 86” grupas dalībniekus. Lutera, Raiņa un Ziemeļa izteikumi ir brīvības formulas varianti. Kamēr varēsim pastāvēt citādi, nekā brīvību mīloša tauta, būsim mazdūšīgi un gļēvi. Kamēr nebūsim lieli gribēt neko mazāk kā Latviju – latviešu valsti, pretinieks meklēs vēl citas demokrātiskas un nedemokrātiskas iespējas te veidot Krievlatviju. Kamēr negribēsim brīvību tik ļoti kā 90-o gadu sākumā, mēs nebūsim jaunas Atmodas cienīgi.

Jautāsim sev – kas esam savā konsekvencē – cīnītāji vai mietpilsoņi? Patiesības karavīri vai pašlabuma ierāvēji? Uzvarētāji vai manipulējama pelēcība? Latviešu tautas vēsture rāda, ka aizvien esam pretojušies svešu varu uzmācībām. Tādi bija arī 16. martā godināmie mūsu vectēvi un vecvectēvi. Ja būsim stipri kā viņi savā stājā, pārliecībā, ticībā, tad tā nekavēsies īstenoties atbilstošā rīcībā. Katra ārējā uzvara ir vispirms izcīnīta iekšēji. Tā ir izšķiršanās par piederību – kalpot augstākām vērtībām un patiesībai vai savam savtīgumam un ambīcijām. Konstruktīva, enerģiska, drosmīga rīcība nepiemīt mīkstmiešiem, gļēvuļiem, neziņiem, vienaldzīgajiem. Principiāla izšķiršanās par savas identitātes īstenošanu ir veids kā no viduvējībām, pelēcībām, nothing special-iem, topam par patriotiem, cīnītājiem, varētājiem.

Minētais Dieva vārds māca, ka pakļaujot sevi augstākām vērtībām, topam brīvi no sīkumainības, maziskuma, savtīguma, rutīnas, pelēcības. Brīvība liek atteikties – tā prasa nodzīt garīgos un morālos taukus, lai mēs būtu gatavi darbam un cīņai savas tautas un valsts labā. Tas liek saprast šodienas latvieša lozungu – „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”

Priecīgā vēsts ir tā, ka mums šajā cīņā nav jāuzvar, mums ir tikai jāiztur. Jo Dieva un vēstures darbības loģika ir tā, ka uz nelietības, meliem, un naida būvētais izjūk. Ļaunuma impērija sagruva, sabruks arī tā, kas to atdarina. [4]

Mēs bieži sev atkārtojam, ka mums jāmācās no savas vēstures. Ko tas nozīmē šeit un tagad?

Pirmā mācība – mūsu brīvības stājas lozungam jābūt: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!” Otrā – mums ir tikai jāiztur, ļaunums sabruks pats. Dievs to ir solījis, sacīdams: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt 15, 13). Un trešā, svarīgākā - „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Dievā ir brīvība, – sev, savai tautai un valstij!

1) Līdacis, A. (1953). 16. marts – latviešu leģiona diena. Daugavas Vanagi. 25: 4–5.
2) Turpat.
3) http://www.tautasforums.lv/?p=4497
4) Sk: Jakuņins V. uc. Lamatas: jaunās tehnoloģijas cīņā ar Krievijas valstiskumu (M: Eksmo Algoritm, 2010).