Šajā dienā plkst. 11:00 Rubenes baznīcā notiks dievkalpojums ar senās mūzikas vokālās grupas “Ars Antiqua Riga” dalību, plkst. 13:00 Rubenes baznīcas dārzā visi tiek aicināti uz dziedātājas Martas Ritovas koncertu. Jāpiemin, ka Martas Ritovas muzicēšana šajos svētkos nav nejaušība, jo Martas dēla vārds ir Indriķis un viņš ir kristīts tieši Rubenes baznīcā. Plkst. 13:45 notiks instalācijas “Pa Hronikas pēdām” atklāšanaBaltajā mājā, kur, lai gan pati ēka netiek apdzīvota, viena no telpām īpaši pielāgota mākslas radīšanai un rādīšanai. Instalācijas veidotājs – vēsturnieks un Limbažu muzejagalvenais speciālists Gundars Plešs.

Plkst.14:15 Rubenes pamatskolā sāksies konference par Rubenes kultūrvēsturisko mantojumu. Konferencē piedalīsies vairāki referenti – Dr. hist., asoc. prof. Harijs Tumans, Dr. hist. eccl. Andris Priede, Dr. art., prof. Jānis Kalnačs. Konferenci atklās un vadīs Rubenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Artis Eglītis.

Pasākuma noslēgumā plkst. 17:00 Rubenes baznīcas dārzā notiks pasākums gardēžiem “Mielasts pie Indriķa”, kad klātesošajiem būs iespēja mieloties ar īpašu zupu, kas tiks pagatavota pēc senas receptes no 1795. gadā Rubenē drukātās pirmās pavārmākslas grāmatas latviešu valodā. Vēsturiski fakti liecina, ka Kocēnu novada Rubenes draudzē 18. gs. beigās izdota Latvijā pirmā pavārgrāmata latviešu valodā. Rubenes luterāņu draudzes mācītājs Kristofs Harders 1795. gadā, tulkojot no vācu valodas, turpat mācītājmājā nodrukāja pavārmākslas grāmatu ar nosaukumu „Tā pirmā pavāru grāmata”. Grāmatas oriģināls ir saglabājies un atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu. Īpašo zupu gatavos “Latvijas steiku kluba” dibinātājs, Kocēnu pagasta z/s “Mazdzērvītes” saimnieks Jānis Ločmelis.

Ieeja uz visiem Indriķa dienas pasākumiem – bez maksas.

Reģistrēšanās dalībai konferencē un papildu informācija – tel. nr.: 29128655, e-pasts: helena.andersone@lelb.lv (Lutera Akadēmijas valdes priekšsēdētāja Helēna Andersone) vai tel. nr.: 26525305, e-pasts: v_vira@inbox.lv (Vaira Vīra).

13. gs. sākumā vienā no Latvijas senākajām kristīgajām draudzēm – Rubenē – tās dibinātājs un Imeras katoļu priesteris Latviešu Indriķis sarakstīja Indriķa Livonijas hroniku. “Indriķa hronika” ir senākā Latvijas teritorijā tapusī hronika. Galvenais vēsturiskais pirmavots par kristīgās ticības ienākšanu, personībām, tautu savstarpējām attiecībām, cīņām un sadzīvi tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1180. gada līdz 1227. gadam.

Rubenes evaņģēliski luteriskā baznīca celta 13. gadsimtā. Sākotnēji tā bijusi koka ēka, taču tagadējo izskatu baznīca ieguvusi 1739. gadā, ietverot tajā 14. gs. būvētās baznīcas altārdaļu. 2000. gadā, mainot baznīcas altārdaļas grīdu, tika atrastas senaizmirstas kapenes. Visticamāk, tās ir senās vecbaltiešu dzimtas – Patkulu kapenes. Patkulu dzimtai piederēja tuvējās Vaidavas (Waidau), Ķieģeļu (Kegel), Podzēnu (Podsem), arī Vecates (Alt-Ottenhof) un citas muižas. Uz sienas apmetuma saglabājušies trīs, iespējams, 18. gs. rakstīta teksta fragmenti vācu valodā no Ijāba grāmatas un Jāņa evaņģēlija.

Par Indriķa dienas svinēšanas tradīcijas sākumu mācītājs Artis Eglīts stāsta: “2015.gadā, sadarbojoties Rubenes draudzei, Kocēnu novadam, Lutera Akadēmijai un Vidzemes augstskolai, izveidoja pirmo izglītojošo  sarunu un satikšanās pasākumu, ko nodēvēja par “Indriķa dienu”. Pasākuma galvenais uzdevums bija rosināt izpratni un interesi par Rubenes draudzes lomu vēstures veidošanā. Šo dienu nolēmām svinēt laikā, kad latviešu kalendārā vārda diena ir Indriķim. Tā mēs vēlamies godāt Rubenes draudzes dibinātāja, Latvijas vēsturē ārkārtīgi nozīmīgā priestera un hronista Livonijas Indriķa piemiņu.”

Šogad pasākumu “Indriķa diena” organizē Kocēnu novada dome, Rubenes evaņģēliski luteriskā draudze, Lutera akadēmija.

Nākotnes Lietaskoks, foto Uldis Podnieks

Rīgas Doma un citu Latvijas dievnamu atjaunošanai Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) un būvuzņēmums „Arčers” kopīgi rīkotā talkā „Nākotnes Lietaskoks” šodien iestādīja 7,5 tūkstošus egļu un 50 ozolu stādus.

Iniciatīva iestādīt „Nākotnes lietaskokus” radās, Rīgas Doma torņa stiprināšanas un restaurēšanas procesā sastopoties ar grūtībām Latvijā atrast specifiskus, vairāku simtu gadu vecu koka būvelementu atjaunošanas parametriem atbilstošus materiālus.

Nākotnes Lietaskoks, foto Uldis Podnieks

Pēc izmēriem, apjoma un citiem parametriem restaurācijai piemērotu kokmateriālu sagāde bija pārsteidzošs un iepriekš neprognozēts izaicinājums. Restaurācijas darbi ietver vērienīgu bojāto koka konstrukciju nomaiņu, protezēšanu un attīrīšanu Doma tornī apmēram 5000 m2 platībā.

„Tāpēc šodien iestādījām atpakaļ objekta atjaunošanai izmantoto kokmateriālu, kā arī ceram, ka no iestādītajiem kociņiem izaugs nākotnes lietaskoki, un tas būs materiāls nākamajai dievnama restauratoru paaudzei. Iestādot un kopjot 7,5 tūkstošus egļu un 50 ozolu audzi, parūpēsimies par to, lai pilnvērtīgu un autentisku Latvijas dievnamu restaurāciju būtu iespējams paveikt arī pēc 100 vai 200 gadiem,” atzina Jānis Markulis, SIA „Arčers” Būvniecības departamenta direktors.

Nākotnes Lietaskoks, foto Uldis Podnieks

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas īpašumā Limbažu novada Viļķenes pagastā koku stādīšanas talkā piedalījās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, „” kolektīvs, kā arī vietējā novada un pagasta pārstāvji.

Nepieciešamības gadījumā būvuzņēmums apņēmies nodrošināt klimatisku vai citu apstākļu dēļ iznīkušo stādu atjaunošanu.

Jau vēstīts, ka būvuzņēmums SIA „Arčers” turpina Rīgas Doma torņa nostiprināšanu un restaurāciju.

SC uzskata, ka notiek tautas dalīšana pēc nacionālās piederības, ja valsts un pamatnācija neatbalsta svešvalodu līdzās valsts valodai, taču pretējā nometnē esošie naturalizēties netaisās. Rezultātā slinkuma attaisnošanas plāns izgāzās.

Tagad SC piedāvājis jaunu tautas „saskaņas un vienojošo” plānu. Plāna būtība- sadalīt tautu pēc reliģiskās piederības. Paaugstināt no Krievijas Latvijā nākušo pareizticību un noniecināt no Eiropas nākušo luterticību.

SC nosaka kurai konfesijai būs attīstīties Latvijā un kurai nē. Pozīcija strikta. Pareizticīgajiem – jā! Luterāņiem – nē!

Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles nozīme

Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle ir krievu tautas garīgās atdzimšanas kronis un pareizticīgo simbols Latvijā.

No nesenās vēstures

PSRS varas iestādes 1963. gadā katedrāli slēdza, lika nozāģēt krustus un noņemt zvanus, izņemot divus lielākos, kurus iemūrēja. Pēc Jura Kalnbērza projekta to pārbūvēja par “Zinību namu”, izveidoja starpstāvu pārsegumus un kupolā iekārtoja planetāriju. Vienā no sānu altārtelpām atradās kafejnīca, ko tautā trāpīgi iesauca par „Dieva ausi”. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1991.gada vasarā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli atkal atdeva pareizticīgajiem un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma tajā notika svinīgs dievkalpojums.

Jāteic, ka Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle ir ne tikai pareizticīgo baznīca, bet arī viena no nozīmīgākajām Rīgas arhitektūras celtnēm, kurā pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas katedrāles atjaunošanas darbā tika ieguldīti arī valsts līdzekļi! Taču neviens no Rīgas Domes nav iedomājies Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli izmantot pareizticīgajiem kā „pasviežamo kaulu”, kā to dara Sv. Pētera baznīcas gadījumā joprojām.

SC atbalsta pareizticīgo tiesības

Pērn kultūras pieminekļu atjaunošanas akcijas “SVET” ietvaros Rīgas Kristus piedzimšanas katedrālē bija uzsākta zvanu torņa kupola zeltīšana. To uzsākot, akcijas „SVET” iniciators un mecenāts Guntis Rāvis kopā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu no SC apzeltīja īpašu piemiņas plāksni, kas nākotnē atgādinātu par dienu, kad pirmo reizi uzsākta kupola zeltīšana.

Papildus pēc divvalodības referenduma spiediena SC izmantoja izdevību, un Saeimai bija sagatavojusi grozījumus likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, rosinot noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus 7.janvārī par svētku dienu. Par to Juris Bojārs trāpīgi teica:  „Pareizticīgo Ziemassvētkus nevar noteikt par “valsts svētkiem” jo nav vēsturisks mūsu valsts un kultūras elements.” Plāns izgāzās. Grozījumus nepieņēma.

No vienas puses šķiet, ka SC ir svarīgi atbalstīt kristiešu tiesības, bet no otras puses kāpēc krievu kristiešu tiesības ir svarīgākas par latviešu kristiešu tiesībām, noliedzot tās Svētā Pētera Baznīcas gadījumā?

SC noraida luterāņu tiesības

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) labprāt atbalsta Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pareizticīgos saimniekus, taču kategoriski noliedz Sv.Pētera baznīcas saimniekus luterāņus. Nils Ušakovs vēstīja, ka Sv.Pētera baznīca arī turpmāk jāatrodas pašvaldības SIA “Rīgas nami” valdījumā, kura vislabāk apsaimniekojot šo arhitektūras pieminekli.

Ušakova kungs aizmirsa pieminēt, ka Sv.Pētera baznīca tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem.

SC trumpis-valsts ieguldījusi līdzekļus Svētā Pētera Baznīcas atjaunošanā, tāpēc to nevar atdot luterāņiem.

Jāatzīst, ka Otrā Pasaules kara laikā cietuši daudzi dievnami un pēc kara valsts ieguldījusi ne mazums līdzekļu to atjaunošanā, taču jāņem vērā, ka šādos centienos piedalījās ne tikai valsts, bet arī nevalstiskās organizācijas, kā arī tauta piedaloties ar personīgiem ziedojumiem.

Vai tas ir ētiski pareizticīgajiem piešķirt Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, taču luterāņiem atņemt Rīgas Sv. Pētera baznīcu?

Ja RD un SC ir tik kārtīgi un vēlas valsts vārdā paturēt vēsturiski nozīmīgu arhitektonisku pieminekli, tad kāpēc gan līdzīgas prasības neizvirzīt un neizmantot arī, piemēram, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālei.

Rīgas Svētā Pētera baznīcas nozīme

Kāpēc gan SC Rīgas Domes vārdā gadu no gada sīvi cīnās par savu varas nostiprināšanu tieši sakarā ar Rīgas Svētā Pētera baznīcu?

Iespējams tāpēc, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir latviešu tautas Atmodas simbols. Latviešu tautas gara un valsts simbols. Galu galā Rīgas Svētā Pētera baznīca ir Rīgas simbols.

Sīvā cīņa par garīgo varu Rīgas sirdī

2010.gadā SC aktīvi iestājās par RD tiesībām uz baznīcu, taču parlaments nolēma neturpināt darbu pie Rīgas Sv. Pētera baznīcas likuma.

2011. gadā SC no jauna pieprasa sakrālo celtni Rīgas Domei.

Balsojums uzrādīja, ka SC plāns izgāzās. Likumprojekts noraidīts. 

2012. gada 15. jūnijā “Saskaņas centrs” atkal iesniedza Saeimā vairāku deputātu iesniegto priekšlikumu par Rīgas Svētā Pētera baznīcas likuma veidošanu. Likuma projektu bija iesnieguši deputāti Igors Pimenovs, Ivans Klementjevs, Ivars Zariņš, Vladimirs Reskājs un Marjana Ivanova-Jevsejeva.

Likumprojektā bija iecerēts noteikt Rīgas pilsētas pašvaldības īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – baznīcas ēku un zemi zem tās.

SC deputāti uzsvēruši, ka Pētera baznīcas piederība Rīgas pilsētai ir tradīcija, kas izveidojusies viduslaikos, jau kopš baznīcas uzcelšanas 13.gadsimta sākumā.

Taču SC aizmirsa pieminēt, ka Līdz 1524. gadam Sv. Pētera baznīca bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, starp citu ar zemesgrāmatas ierakstu, kopš 1991. gada Sv. Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīcas luterāņu draudzes dievnams, kaut arī tagad tikai vārdos.

SC uzskata, ka pēc sagraušanas Otrā pasaules kara laikā Sv. Pētera baznīcas ēka tika atjaunota, un tās restaurācijā un rekonstrukcijā tika ieguldīti naudas līdzekļi, no 1954.gada līdz 1990.gadam aptuveni 3 863 000 rubļu, bet no 1991.gada līdz 2010.gadam 728646 latino Rīgas pilsētas pašvaldības budžeta Latvijas neatkarīgajā valstī. Tas dod Rīgas varai morālas tiesības turpināt izmantot un pārvaldīt pieminekli.

Vienīgi SC deputāti no jauna aizmirsuši pieminēt, ka Svētā Pētera baznīca ir viena no vecākajām kopš Rīgas pastāvēšanas laikiem. Tas būtu tikai pašsaprotami, ka šajā sakrālajā celtnē jāiegulda vairāk līdzekļu, nekā vēlāko laiku periodā celtajos dievnamos, piemēram, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Luterāņu draudzes vieta SC plānā

Lai Pētera baznīcu izmantotu LELB Rīgas draudzes reliģiskajai darbībai, likumprojekts paredz savstarpēja līguma par arhitektūras pieminekļa Pētera baznīcas izmantošanu noslēgšanu. Līgums būtu jāslēdz arī, lai nodrošinātu turpmāku Pētera baznīcas kultūrizglītības un muzeja funkcijas īstenošanu, kā arī koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas izstāžu, kultūras pasākumu norises vietu.

Sīvā cīņa par finansiālo varu Rīgas sirdī

SC piedāvātā Likuma projekta pamatojumā arhitektūras pieminekļa Sv.Pētera baznīcas nodošanai Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā uzrādīts: „Arhitektūras pieminekļa Sv. Pētera baznīcas turpmākai restaurācijai un uzturēšanai ir vajadzīgi papildu līdzekļi, kurus var nodrošināt Eiropas Savienības fondi!”

No tā izriet, ka nevis valsts līdzekļi tiktu piesaistīti baznīcas restaurācijai un atjaunošanai, bet gan Eiropas Savienības fondi. Tad par ko satraucas RD un SC? Tālāk rakstīts: „Pašlaik Rīgas pilsētas pašvaldības pieprasījuma iesniegšana līdzekļu piesaistīšanai no Eiropas Savienības fondiem ir apgrūtināta, kamēr īpašuma tiesības uz Arhitektūras pieminekli Sv.Pētera baznīcu nav nostiprinātas zemesgrāmatā uz Rīgas pilsētas pašvaldības vārda.”

Jautājums ir par to, kas mainās, ja šo frāzi nedaudz izmainītu, piemēram, „Pašlaik Rīgas pilsētas pašvaldības pieprasījuma iesniegšana līdzekļu piesaistīšanai no Eiropas Savienības fondiem ir apgrūtināta, kamēr īpašuma tiesības uz Arhitektūras pieminekli Sv.Pētera baznīcu nav nostiprinātas zemesgrāmatā uz LELB vārda.”

Kādas varētu būt izmaiņas vienā vai otrā gadījumā? Tādas, ka gaidāmie Eiropas Savienības fondu nauda nokļūtu baznīcas kontā, nevis RD kontā, kura arī varētu noteikt, cik lielu summu atvēlēt baznīcas atjaunošanai un cik no ienākošās summas novirzīt RD vajadzībām.

Jāpiebilst, ka 1997. gada 4. decembrī Sv.Pētera baznīca ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Savukārt tas arī nodrošina finanses.

Plāns izgāzies

2012. gada 6.septembrī no jauna noraida priekšlikumu virzīt izskatīšanai Saeimā deputātu ierosinājumu likumā noteikt Rīgas Svētā Pētera baznīcas juridisko statusu Rīgas Domei.

Balsošanas rezultāti 

Pēc likumprojekta balsošanas arhibīskaps Jānis Vanags teica: „Paldies tai deputātu daļai, kas nepieļāva uz reformācijas 500 gadi desakralizēt reformācijas šūpuli Pēterbaznīcu un pataisīt to par muzeju.”