“Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība. Mums ir nepieciešams Svētais Gars un Eiropai arī tas ir vajadzīgs. Jūs Svētā Gara klātbūtni sajūtat, ne tikai baznīcā, vai konferences laikā, bet arī savā ikdienā. Svētais Gars dzīvo mūsos, vada un dod spēku, “- teica Houstons.

Konferencē slavēšanas un pielūgsmes laikā baznīcas “Hillsong” slavēšanas grupa dziedāja dziesmas no pēdējā albuma “Glorious Ruins” (video).

Konferencē piedalījās anglikāņu baznīcas vecākais mācītājs Justin Welby, draudzes „Passion City” mācītājs Louie Giglio no Atlantas,  draudzes „City Church” vecākais mācītājs Judas Smith no Sietlas, baznīcas „Holy Trinity Brompton” vikārs Nikki Gamble un “Hillsong” draudzes mācītājs Gary Clark no Londonas.

Konferences laikā uzmanība tika pievērsa tēmai par baznīcas vienotību. Vikārs Gamble teica: “Pateicoties mūsu vienotībai pasaule pieņems Pestīšanu. Mums nepieciešams apvienoties, lai virzītos vienā virzienā un mīlētu viens otru. Mēs nedarām dažādas lietas, bet kopēju lietu -vest cilvēkus uz Debesu valstību “.

Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Izraēlas delegācija devās ar melnām lentītēm, tā pieminot vienpadsmit Izraēlas sportistus, kurus palestīniešu kaujinieki pirms četrdesmit gadiem noslepkavoja Minhenes olimpiādes laikā. Uz šādu žestu izraēliešus pamudināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidenta Žaka Roges atteikums pieminēt traģēdiju olimpiādes atklāšanas laikā, veltot Izraēlas sportistu piemiņai vienu minūti klusuma brīdi. AFP Last updated: July 28, 2012

Palestīniešu pašpārvalde izteica pateicību SOK par atteikšanos noturēt klusuma brīdi Izraēlas sportistu piemiņai. Palestīniešu pašpārvaldes (PP) oficiālā ziņu aģentūra „Vafa”  pārraidīja, ka palestīniešu Futbola federācijas vadītājs Jibril Rajoub nosūtījis vēstuli SOK, izsakot pateicību par Roges pausto nostāju. „Sports ir mīlestības tilts, kas visus  vieno un izstaro mieru. Sportam nav jākalpo par faktoru, kas šķeļ un veicina rasismu,” rakstīja Rajoub – bijušais PP drošības dienesta komandieris. Izraēlas amatpersona par palestīniešu pausto nostāju sacīja: „Ja Palestīnas pašpārvaldes vadība nevēlēsies norobežoties no teroristiskās pagātnes un negribēs atzīt Minhenes slaktiņu par brutālu teror-aktu, tad Izraēlai radīsies nopietni jautājumi par tās patiesajiem nolūkiem centienos sasniegt mieru un izlīgumu.” Izraēlas Ārlietu ministrijas pilnvarotā persona Danijs Ajalons pauda nosodījumu Palestīnas pašpārvaldei par vēstules saturu, kurā aicinājums veltīt klusuma brīdi izraēliešu upuriem  nosaukts  par rasismu: „Nē, izraēliešu  noslepkavošana tikai par to, ka viņi bija izraēlieši,  ir rasisms, nevis lūgums godināt viņu piemiņu,” – tā Ajalons rakstīja Facebook – „Turklāt, Palestīnas pašpārvaldes mediji attēlo Minhenes teroristus kā zvaigznes, kuru iemītajās pēdās jāturpina iet. Tagad, vairāk kā jebkad agrāk, ir nepieciešama minūte klusuma, lai ne tikai godinātu vienpadsmit nogalināto Izraēlas sportistu piemiņu, bet arī, lai demonstrētu opozīciju tiem, kas slavina slepkavas kā varoņus un aicina citus sekot viņu piemēram.”

The Jerusalem Post; „PA thanks IOC for refusing Munich victims  memorial”

Četrdesmit gadu laikā nogalināto sportistu tuvinieki bija atkārtoti vērsušies pie Starptautiskās Olimpiskās komitejas ar lūgumu iekļaut vienu minūti garu klusumabrīdi olimpiādes atklāšanas laikā – kad tiek pārstāvēta Izraēla, taču bez panākumiem. Šogad upuru tuvinieku un Izraēlas delegācijas lūgumam pievienojās arī vairāku valstu vadītāji, kuri uzskata, ka Minhenes olimpiādes slaktiņš nav tikai Izraēlas traģēdija, – tas bija globālā terorisma izpausmes veids, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no nopietnākajiem draudiem mieram pasaulē. Pret to ir jācīnās kopīgiem spēkiem nākotnes civilizācijas labā, un terorisma upuru pieminēšana ir neatņemama sastāvdaļa šajā cīņā par mieru, brīvību un demokrātiju. Ar klusuma brīdi tiek godināta upuru piemiņa, pausta līdzjūtība upuru tuviniekiem, tiek atklāti nosodīts terorisms un pausta nostāja cīnīties pret to, – tā ir apņemšanās norobežoties no jebkāda veida diskriminācijas, ksenofobijas un naida. Tāpat kā 1972. gadā bija vērojama atšķirīga sportistu nostāja pret uzbrukumu olimpiādes dalībniekiem, tā arī šodien vairāku tautu delegācijas un sportisti izrādīja iniciatīvu, dažādos veidos paužot solidaritāti ar Minhenes olimpiādē bojā gājušo sportistu ģimenēm. 1972. gadā olimpiādes laikā Minhenē atradās sportisti, kuri protestēja pret lēmumu turpināt spēles, it kā nekas briesmīgs nebūtu noticis. Tika noturēts piemiņas pasākums un sacensības turpinājās. Taču daži sportisti sakravāja mantas un devās mājās, nespējot savienot nāvi, ciešanas un zaudējumus ar sacensībām un uzvaras prieku. 2012. gada spēļu laikā Itālijas komanda un citu tautību sportisti rada iespēju pieminēt Minhenes traģēdiju, neskatoties uz SOK noraidošo attieksmi, tā atgādinot pasaulei, kas notika olimpiādes vēsturē pirms 40 gadiem, apliecinot, ka izraēliešu sportisti nav aizmirsti, vienlaicīgi demonstrējot nesamierināšanos ar SOK pausto attieksmi.

Franču peldētājs Fabiens Gilots pēc komandas uzvaras 400m distancē dalījās priekā ar līdzjutējiem, paceļot roku un demonstrējot tetovējumu ebreju valodā: , בלעדיהם כלום אני kas nozīmē: „Bez viņiem es neesmu nekas.” Fabiens paskaidroja, ka veltījis šo uzrakstu savas vecmāmiņas vīram Maksam Goldšmitam– ebrejam, kurš izdzīvoja Aušvicā un kuram bijusi liela ietekme sportista dzīvē. July 31, 2012 By Norman Lebrecht

Minhenes olimpiādes traģēdija 1972 Vairāk par Minhenes olimpisko spēļu traģēdiju skatieties:1972 Munich Olympics Massacre of Israeli Atheletes

http://www.youtube.com/watch?v=gEy5OOS1eAI Tragedy of the Munich Games

http://www.youtube.com/watch?v=JyWCccQ_kTo&feature=endscreen The Tragedy of the Munich Games – clip 2

http://www.youtube.com/watch?v=TtKoBDbTsZk

„Es darīšu Jeruzalemi par paceļamu sacīkstes akmeni visām tautām; visi, kas lūkos to pacelt, sagriezīs sevi uz tā…” Cak12:3

Pēc vairākām dienām un karstām debatēm plašsaziņas līdzekļos, Starptautiskā Olimpiskā komiteja negaidīti pārsteidza pasauli, ar klusuma brīdi godinot 1972. gada olimpiādē bojā gājušos Izraēlas sportistus. Kaut gan tas nenotika olimpiādes atklāšanas laikā, kā lūdza Izraēlas delegācija un upuru tuvinieki, šāds solis liek cerēt, ka Rietumu civilizācijas sirdsapziņas balss vēl nav zudusi. SOK tika pārmesta dubultstandarta izmantošana, jo pieminēt citu traģēdiju upurus olimpiādes laikā tā atrada iespējas. Tāpat pārmetumi izskanēja par mēģinājumiem izdabāt arābu propagandai. „Miera labad” kopš 1996. gada SOK ir atzinusi palestīniešus par tautu, ļaujot tās delegācijai pievienoties olimpiskajām spēlēm, pārstāvot „savu valsti.”

Palestīnas pašpārvaldes prezidenta Mahmuda Abbas fotogrāfija Londonas olimpiādē redzama blakus citām godājamām valstu galvām. Un šogad uz brīdi, olimpiādes pirmajās dienās, jau arī Izraēlas galvaspilsēta Jeruzaleme tika pierakstīta palestīniešu teritorijām kā galvaspilsēta. Vēlāk SOK pārvietoja Jeruzalemi tur, kur tai jābūt – uz Izraēlu, izraisot protestu vētru. Lai izvairītos no konflikta, SOK vispār izņēma galvaspilsētu nosaukumus no pārstāvēto tautu saraksta, lai viss būtu „politkorekti.” Izraēlas sportistus 1972. gadā nolaupīja un nogalināja palestīniešu teroristiskais grupējums „Melnais septembris.” Ir izskanējis apgalvojums, ka teror-aktu tolaik finansēja pašreizējais Palestīnas pašpārvaldes prezidents
Kādēļ ir tik problemātiski pieminēt traģēdijas, kas skārušas ebreju tautu, un izteikt nosodījumu terorismam  pret  Izraēlas valsti? Tādēļ, ka tas prasa atbilstošu rīcību – norobežošanos no antisemītisma, cīņu pret melu propagandu, rasismu un globālo terorismu. Tādēļ, ka upuru piemiņas godināšana ir attieksme, kas pauž nosodījumu rasu naidam un jebkādai

diskriminācijai, vienlaicīgi prasot pieņemt mērus, lai nekas līdzīgs nevarētu atkārtoties. Tādēļ šodien daudzi arī nevēlas pieminēt un nosodīt Holokausta traģēdiju, vai pat aizstāv kustību, kas noliedz Holokaustu.Mahmuds Abbas, kurš noliedz Holokaustu un arī nenožēlo 1972. gadā paveikto Minhenē. Vienīgais no arābu līderiem, kurš 1972. gadā nosodīja uzbrukumu izraēliešiem, bija Jordānijas karalis Huseins. Olimpisko spēļu mērķis sākotnēji bija vienot tautas pāri politikai un rasu naidam. Šo miera ilūziju sagrāva 1972. gada teroristu uzbrukums olimpiādei Minhenē. Nevēloties saukt lietas īstajos vārdos, SOK šodien apliecina, ka sports un politika tomēr ir savienojami. Jan Markell July 31, 2012 

Nav iespējams būt Izraēlas draugam, nenosodot uzbrukumus, kas tikuši vērsti pret ebreju tautu un nedarot neko, lai mazinātu antisemītismu mūsdienās. Tas ir izaicinājums, pirmkārt, kristiešiem, kuri saņēmuši Svētos Rakstus un Glābēju Jēzu no ebreju tautas. Aizstāvot savas ticības vecāko brāli Izraēlu, mēs vienlaicīgi rūpējamies arī paši par savu nākotni.

Augusts 2012;  lv.icej.org@icej.org

Pirms Spektrs.com saņēma atļauju intervijai ar „Hillsong” pārstāvi, nācās iziet lielam kontroles virpulim. Bija nepieciešams atbildēt uz visiem „Hillsong” vadības interesējošiem jautājumiem gan par spektrs.com, gan arī par žurnālista garīgo un personīgo dzīvi. Šķiet, ka tu atrodies Tiesas zālē, bet kad izej no tās vari atviegloti atvilkt elpu. Un rodas viens vienīgs jautājums, kāpēc tas bija vajadzīgs? Izrādās atbilde elementāra. Kā vēlāk “Hillsong” draudzes preses dienesta menedžere – Rebeka Dobner, kura mani laipni sagaidīja, paskaidroja „Hillsong” pozīciju, attiecībā par to, kāpēc spektrs.com bija pakļauts tik ļoti stingrai pārbaudei. Pirmkārt, spektrs.com nav angļu valodā, tāpēc nezinot saturu grūti spriest par produktu kopumā. Otrkārt, daudzi ārzemju žurnālisti ir centušies iefiltrēties „Hillsong” sabiedrībā izzinot draudzes iekšējās lietas un tās pasniedzot presē izkropļotā veidā. Tāpēc „Hillsong” cenšas pasargāt savu vārdu no nepatiesas liecības. Arī es dalījos savās pārdomās ar Rebeku Dobner par to, ka šāda sistēma tiek piekopta arī Latvijā. Pasaulīgi domājoši žurnālisti skrien pakaļ sensācijai, nesaprotot, ka tā nemaz nav ne sensācija, ne arī tuvu tai. Nepazīstot Dievu un garīgas vērtības, nesaprot un pat nevēlas izprast kristiešu nostāju, kas varētu būt pretējs viņu sapratnei. Kad nonācām līdz draudzes ofisam, biju pārsteigta, ka draudzes profesionālā pieeja pamanāma it visā. Viss ir labi pārdomāts. Tējas tase, pildspalvas, cukura iepakojums, konfektes un pat tasītes paliktnītis ar „Hillsong” simboliku. Arī attieksme pret mani bija perfekta. Es jutos, kā princese. Kad ērti iekārtojos krēslā Rebeka jautāja „Vai Jums, …… , ir ērti?” Ja es teiktu, ka trūkst spilventiņš, lai manai mīkstai vietai būtu vēl mīkstāk, domāju, ka tas tiktu atnests, bet es neriskēju un pēc manas ieņemtās pauzes teicu, ka viss ir OK, tad Rebeka atvilka elpu un intervija sākās.

Spektrs.com: „Hillsong” ir profesionāla draudze, visās nozīmēs. Skatos, pat, Jūsu sargi – ašeri, kuri mūs pavadīja, ir tādi muskuļoti un lieli vīri, iespaidīgi noskatīties.

Rebeka Dobner: Jā! Tā varētu teikt. Mūsu draudzei ir tāda nostāja, ja tie ir draudzes sargi – ašeri, tad tie ir profesionāli sportisti, ja slavētāji, tad arī tie ir profesionāli mūziķi, ja tiek dota intervija, tad tiek pārbaudīts preses avots, kurai tā tiek sniegta. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka būtu kādi pārpratumi un mūsu Jēzus, kas ir profesionalitātes paraugs, presē tiktu noniecināts. Mēs esam atbildīgi par to.

Spektrs.com: Vai īsumā lūdzu varētu ieskicēt, kas ir „Hillsong”?

Rebeka Dobner: „Hillsong” baznīcai ir vairāk nekā 30 gadi. Mums ir divi galvenie pielūgsmes tempļi Sidnejā (Sydney) un Vaterlo (Waterloo). Austrālijā ir galvenā „Hillsong” mītne. Tad seko draudzes: Londonā, Parīzē un Krievijā – Kijevā un Maskavā. Protams, ka ir arī atsevišķas nodaļas cituviet, mūsu misionāri brauc pa dažādām valstīm – Ameriku, Āziju, Āfriku un c.

„Hillsong” virzieni ir vairāki, bet galvenie ir pielūgsme un žēlsirdības programma. Atbalstot trūcīgos un bēgļus.

Spektrs.com: Draudze praktiski sastāv no jauniešiem, kāpēc?

Rebeka Dobner: Diemžēl ir pamanāma aiza starp baznīcu un sabiedrību. Mūsu draudze sākotnēji meklēja kontaktu ar sabiedrību un neklēja mērķauditoriju. Par cik, draudzes mācītājs un viņa komanda ir visai jauni cilvēki, tad arī bija atrasts īpašs kontakts ar jauniešiem. Mēs sapratām, ka mūsdienu jaunatni vairs nav iespējams piesaistīt ar tradicionālu un konservatīvu pieeju. Mūsu uzdevums ir runāt jauniešiem saprotamā un mūsdienīgā formā. Turklāt, arī mūsu slavēšanas komanda sastāv no jauniešiem, lai spētu savstarpēji saprasties un atrast kopīgu valodu. Tādējādi „Hillsong” ir kļuvusi par jauniešu mājvietu.

Spektrs.com: Runājot par muzikālajiem projektiem, vai visas slavēšanas dziesmas tiek ierakstītas CD formātā?

Rebeka Dobner: Praktiski katru gadu tiek izlaists jauns CD un cenšamies iekļaut visas dziesmas, kuras tiek atskaņotas uz skatuves.

Spektrs.com: Vairāk laika tiek pievērsts slavēšanai un mazāk sprediķim, vai man tā liekas?

R. Dobner: Vispirms gribu paskaidrot, ka pirmkārt, cilvēka radīšanas laikā Dievs bija vēlējies, lai cilvēks viņu pielūgtu, jeb slavētu un „Hillsong” vienmēr ir tiecies uz globālo progresu un profesionalitāti Dieva pielūgsmē. Turklāt draudzē ir daudz jauniešu, kuri saprot labāk šo valodu. Kaut gan mums ir garīgi un dziļi dievkalpojumi, semināri un liela mēroga konferences.

Spektrs.com: Man liekas, ka Jūs pat tā kautrīgi izsakāties, jo pie Jums brauc kristīgās pasaules „krējums”. Pie mums Latvijā tādas mega-zveigznes iegriežas reti.

R. Dobner: Aplūkojot Jūsu žurnālu secinājām, ka redzams cīņas gars un spēks, spējot atšķirt patiesās un viltus zvaigznes. Jūs droši runājat par tādām lietām, kas draudzēs parasti netiek apspriests… Tas ir jauns pavērsiens… Gribu Jūs iedrošināt – pati galvenākā mega-zvaigzne ir Jēzus Kristus…

Spektrs.com: (Pauze) Es labprāt iemalkotu jūsu aromātisko tēju.

R. Dobner: (Smejas) Jūs gan esat kautrīga… Tomēr es jūtu aicinājumu Jums vēl kaut ko sacīt…(Tālāk turpinās pravietiski vārdi attiecībā par žurnāla spektrs.com nākotni, un privāto dzīvi, kas ir diezgan specifisks un personisks, tādēļ atvainojamies par to, ka tālāk teiktais,  nav publicējams.)