Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt.

Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un strīdiem. Rakstu autori diskutēja, strīdējās, cits citu apsūdzēja un pat draudēja. Atsaucās arī daudzi lasītāji ar saviem vērtējumiem un viedokļiem.

Liels bija lasītāju šoks, uzzinot, ka laikraksta interesanto saturu veidoja viens cilvēks. Tas bija laikraksta izdevējs un redaktors. Izrādījās, ka arī lasītāju viedokļi bija izdevēja un redaktora sacerēti.

Šodien šādu un līdzīgu darbību dēvējam par troļļošanu un šādus darboņus – par troļļiem.

Ielūkojos tīmeklī un citur, ko par to runā, raksta un stāsta zinoši cilvēki. Pārdomājot paustos viedokļus un apgalvojumus par troļļu būšanu, šai parādībai izveidoju savu versiju. Ja jau troļļot, tad uz pilnu klapi…

Cilvēku prāti

Vikipēdija apgalvo, ka troļļi esot būtnes, kas dzīvo izolēti no cilvēkiem un ir tiem bīstamas. Troļļu izskats tiek aprakstīts dažādi — viņi var būt gan neglīti ar lielām ausīm un neattapīgi, gan uzvesties tāpat kā cilvēki. Ar troļļiem varot tikt saistīta ievērojamu dabas objektu izcelsme, piemēram, trollis saules gaismā pārakmeņojoties. Troļļi mūsdienās esot viens no populārākajiem skandināvu folkloras elementiem.

Papildināšu šo, apgalvojot, ka troļļi mūsdienās ir viens no ietekmīgākajiem pasaules sasniegumu elementiem, jo tie būtiski ietekmē cilvēku prātus. Ja kādam izdodas troļļus izvilkt dienas gaismā, tad tie pārnestā nozīmē pārakmeņojas un ir mazāk kaitīgi cilvēcei.

Jau sen redzīgas acis ir pamanījušas, ka bieži (arī pirms pandēmijas) tika un tiek piedāvāts darbs no mājām. Aiz šāda piedāvājuma bieži slēpjas troļļu meklēšana. Biežāk gan tie paši meklē darba devējus un arī atrod.

Manuprāt, troļļus, nosacīti, var sadalīt trijās grupās, lai vieglāk saprast un vērtēt, kā arī secināt.

1. 1.     Profesionāļi

Nav tādu skolu, kurās māca un gatavo troļļus. (Ja nu vienīgi speciālas skolas speciāliem dienestiem). Vismaz oficiāli, bet ir gana daudz izglītības iestāžu, kurās māca rakstniekus, dzejniekus, asa vārda speciālistus, dažādas satīras lietpratējus un citādus spalvas meistarus.

Tieši šie cilvēki, kuri kopš bērnības ir apveltīti ar troļļošanai nepieciešamām īpašībām, ir tie vērtīgākie un prasmīgākie troļļi. Viņi prot veidot asprātīgas un uzmanību piesaistošas vārdu kombinācijas, izdomāt nosaukumus un dzēlīgus iebildumus.

Profesionāls trollis var vienlaikus būt arī labs ģimenes galva, pieklājīgs kultūras darbinieks un tai pašā laikā izlādēt un apmierināt savas slēptās vēlmes un novirzes anonīmi piepelnīties – troļļojot. Manuprāt, tā ne tikai var būt, bet daudzos gadījumos tā noteikti ir.

1. 2.     Diletanti

Pirmās grupas pārstāvju ir maz. Nosacīti nodalot, vairums tomēr ir diletanti. Tie ir cilvēki ar neizkoptām spējām, prasmēm un manierēm, toties ar iedzimtu talantu. Viņiem dažreiz pat izdodas iekārtoties kādā vadošā troļļu fermas amatā. Šie cilvēki veic tā saucamo melno darbu. Veido izmantojamo frāžu kolekciju, apkopo e-pastu datu bāzi, vāc informāciju par cilvēkiem un veic citas rutīnas darbības, kuras nepieciešamas profesionālai troļļošanai.

1. 3.     Entuziasti

Šajā grupā iekļuvušie nestrādā profesionāli, tikai cenšas apliecināt sevi, pierādīt noderību troļļošanā. Cenšas panākt, lai troļļu fermu vadība tos pamana un iesaista. Vairumā gadījumu šai grupā iekļuvušajiem ir «grūta bērnība» un psihes traucējumi.

Šos viegli pamanīt, viņi mēdz aizrauties un iekulties nelaimēs. Bieži emocijas un azarts ņem virsroku, viņi zaudē kontroli par to, ko dara un pat nonāk policijas uzraudzībā. Viņus pratina, apsūdz, un, kad tos speciālie dienesti savervē, tad ar viņiem slēdz vienošanās.

Kaut arī šī troļļu daļa ir aktīva, tomēr reti sasniedz kādu rezultātu, jo darbojas vienatnē, viņu haotisko darbību neuzmana un neievirza «kāds gudrāks». Vienkāršā valodā tos var dēvēt arī par interneta huligāniem. Tiem reti izdodas izkalpoties un kļūt par profesionāliem un labi apmaksātiem troļļiem.

Tādi neveiksminieki un brīvie mākslinieki ir visās nozarēs.

Ir gana daudz mediķu, kuriem ir diploms, bet pacienti pie viņu durvīm rindā nestāv, ir tādi automehāniķi, kuri vienmēr meklē darbu, un celtnieki, kuriem nav darba. Ir daudz tādu mūziķu, kuri nespēj piepildīt ar klausītājiem pat provinces kultūras nama zāli.

No būtības pie personības

Bieži taču esi pamanījis, ka pie kādas publikācijas vai video komentāros raksta ne tik daudz par rakstā teikto, cik par autoru. Bieži komentētājs autoram pārmet vai aizrāda to, kāds ir autors pats, nevis par to, ko viņš raksta. Šādu taktiku dēvēju – no būtības pie personības.

Troļļi prasmīgi novērš uzmanību no rakstā vai video paustā viedokļa, brīdinājuma, ieteikuma uz autora trūkumu, kļūdu un pat labo īpašību apspriešanu. Galvenais šeit ir novērst uzmanību no raksta satura un būtības.

Ja jaunpienākušie lasītāji un klausītāji, neizlasījuši rakstu un nenoskatījušies video, pievēršas komentāriem un iedziļinās autora personībā, tad trollis savu darbu ir padarījis labi. Praktiski vienmēr šādam troļļa komentāram atbild it kā cits (tā paša vai cita troļļa) komentārs, kurš vai nu tam piekrīt vai tieši otrādi – nepiekrīt. Tā tiek panākta lasītāju uzmanības pievēršana komentāriem un novērsta raksta satura ietekme.

Troļļiem ir svarīgi panākt savstarpēju diskusiju, kura pāriet naidīgos komentāros (nevis par rakstā vai video pausto, bet kā vērtējumu autoriem), izraisa savstarpēju strīdēšanos un personiskus apvainojumus. Svarīgi ir kaut uz brīdi sanaidot lasītājus vai skatītājus, nosēdinot tos pretējās nometnēs. Piespiest viņus teikt tādus vārdus un tādas frāzes, kuras tie bez speciālas provocēšanas un tracināšanas neteiktu, dažkārt pat ielikt viņu mutē tos vārdus, kurus viņi nav teikuši.

Izvēle

Troļļi prot sāpīgi pazemot, apsaukāt un pat apsūdzēt. Bet šīs prasmes ir izkoptas un noslīpētas tā, lai rastos iespaids, it kā kāds ir apvainots vai kādam pat būtu draudēts, bet tajā pašā laikā nav pārkāpts likums un trolli nevar apsūdzēt un tiesāt. Viņu amata būtība ir prasme balansēt uz naža asmens nesavainojoties.

Troļļu «fabrikās» (viņiem nav jāatrodas vienā ēkā un vienā telpā, tie jau sen strādā attālināti) ir izveidota hierarhija, kur pirmajā grupā esošie vada troļļošanu, apgādā ar spārnotām frāzēm, nepieciešamības gadījumā iesaka vai pat pārtrauc troļļošanu.

Pirmajā grupā esošie nodarbojas ar nopietnām lietām, veido sociālo tīklu apmeklētājos pasaules skatījumu, lietu vērtējumu, ietekmē vēlēšanu rezultātus un citos veidos nemanāmi apstrādā cilvēku prātus. Troļļi rīkojas tā, ka cilvēks pat nepamana, ka ar viņu manipulē. Vairumā gadījumu cilvēkam šķiet, ka tā ir viņa izvēle, ka viņš pats izdomāja, ka viņš pats līdz tam nonāca un aizdomājās, ka viņš pats saskatīja.

Skaldi un valdi

Svarīgākais troļļu uzdevums ir sašķelt jau tā sašķelto t.s. sabiedrību. Cilvēki nekad nav vienādi un nekad nav vienoti. Tos dažādās grupās sadala dzimtā valoda, vecums, dzimums, simpātijas pret kādu politiķi, mākslinieku vai pasaules skatījumu. Arī reliģijas sadala cilvēkus dažādu reliģiju piekritējos, atšķirīgās konfesijās, kā arī reliģijas noliedzējos, pagānos un dažādās māņticībās. Nav šai rakstā jēgas uzskaitīt grupas un apakšgrupas, kurās neviena nespiesti esam sadalījušies.

To minu, lai būtu vieglāk saprast, cik labvēlīgs darbības lauks ir troļļošanai. No teiktā nav grūti secināt, kas veicina troļļošanu un kas nē. Kādiem mums būt ir izdevīgāk un kādiem ne. Jo vairāk dažādu nometņu un grupu jo vieglāk ar mums manipulēt. Jo vieglāk citu pret citu noskaņot. Vienmēr atradīsies kāds, kurš šo sašķeltību izmantos. Turpinās šķelt un naidot citu pret citu.

Ja kāda cita valsts grib mūsu valsti pakļaut, tad viņi profesionāli izmanto šo instrumentu. Ja tiem izdodas (un patiesi izdodas) mūs šķelt, tad bieži pat militāra spēka izmantošana nav nepieciešama. Mēs paši cits citu apšausim, iedod tikai patronas…

Ienaidnieka līķis

Pavērojiet, kas jau paaudzēm notiek daudzās pasaules valstīs. Agresori piegādā patronas, un vietējie kaismīgi apšaudās. Tas ir tūkstošiem gadu pārbaudīts, pielietots un noslīpēts iznīcināšanas un pakļaušanas veids.

Ķīnieši saka, ka esot jānosēžas upes krastā un jāgaida, kamēr pa to aizpeldēs tava ienaidnieka līķis. Viņi nesaka, kas ir jāizdara, pirms sēdies upes krastā. Vispirms ir jāsašķeļ ienaidnieka valsts iedzīvotāji dažādās grupās un jāpiegādā patronas. Tad var sēdēt un gaidīt. Arī makšķernieki, pirms zivi izvilkt, to iebaro.

Man kāds var iebilst, ka es aicinu apvienot upurus ar iekarotājiem. Nē, bez speciālas dalīšanas mēs paši noslāņojamies dažādās grupās. Tas ir dabisks un vairumā gadījumu nekaitīgs process, bet, ja to pastiprina, ievirza un prasmīgi izmanto, tas var izrādīties kādai tautai vai valstij nāvējoši.

Kur ir Krievijas spēks? Ekonomiski tai jau sen bija jāsabrūk,– ekonomiski lūkojoties, arī Padomju savienībai nebija iespējams tik ilgi pastāvēt. Izrādās, ka pamatotus ekonomiskus argumentus gāž tas, ka valstī visi ir vienā grupā. Patīk kādam vai ne, bet Padomju savienībā bijām vienādi, ar vienādu pasaules skatījumu un arī uztveri. Daži citādāki bija, bet tas kopumā nekādi neietekmēja valstī notiekošo.

Troļļu uzdevums ir nemainīgs – skaldīt, lai var valdītu. Mainās temati, mainās datumi, bet būtība ir nemainīga. Troļļi pastāvēja jau tad, kad cilvēce vēl nepazina elektrību un datorus.

Prasme

Trollim nav viss darāmais vienam jādara. Šeit galvenais ir prasmīgi īstajā brīdī un veidā ierosināt un sākt. Tālāko jau cilvēku daba izdarīs pati. Tas ir līdzīgi kā pievienot raugu, bet rūgšanas process jau notiks bez speciālas rūgšanas ietekmēšanas.

Runā, ka klavieres spēlēt ir viegli, vajagot tikai īstajā brīdī piespiest vajadzīgo taustiņu un, kas ir ļoti svarīgi, īstajā brīdī to atlaist.

Daži piemēri, kā tas tiek darīts:

.. es jūs klausos jau sen, kaut bieži jūs sakāt pareizi, bet šoreiz jūs kļūdaties, šoreiz tas, ko apgalvojat, nav taisnība un sen jau ir pierādīts…

Netiek izskaidrots, kas tad bija pareizi, kas ir nepareizi, kas nav taisnība un, kas jau ir pierādīts. Kas pierādīja, kad un kā?

Tam seko šī paša troļļa (ar citu segvārdu) rakstītais: ..protams, ka tās ir muļķības. Nezinu, ko viņš pirms tam spēja uzrakstīt pareizi, bet no šī redzams, ka viņš ir, vismaz šai jomā, nejēga…

Tad (cits vai tas pats trollis ar citu segvārdu) – Tādu komentāru rakstītājiem jādod pa purnu, lai nejauc gaisu un aicinu autoru tos nobloķēt…

Un tā tālāk, kā sniega bumba – jo vairāk ripini, jo lielāka paliek. Un lasītāji jau sen rakstu nelasa,– labi, ja izlasa virsrakstu, bet visa to uzmanība tiek piesaistīta šai «domapmaiņai». Un ja vēl tam pievienojas autors, tad, kas var būt labāks par šo…

Piemērs: ..man ļoti patīk jūs klausīties (lasīt). Jūs tik interesanti un aizraujoši klāstāt slima suņa murgus un citādas blēņas. Nezinu, ko pīpējat, bet mani tas pamatīgi izklaidē un rada atslodzi pēc smaga darba.

..noskatoties esmu jūsos ļoti vīlies… Netiek paskaidrots kāpēc, par ko, kas ir vilšanās cēlonis.

Vēl viens veids, kā samazināt skatītāju skaitu, ir ierakstīt:

Sākumā viss bija labi, bet no ceturtās minūtes līdz pašām beigām ir ļoti slikta skaņa tā raustās un daudzus vārdus nevar saprast.

Šim troļļa komentāram ir nolūks, samazināt klausītāju un skatītāju skaitu, jo kāda jēga slēgt to, kur slikta dzirdamība. Blakus (Youtūbē) ir cits logs, kur ar skaņu viss ir kārtībā…

Hitlers

Iedarbīga metode ir tādi komentāri, kurus ieraugot tie, kuri sevi uzskata par inteliģentiem, veikli aizver publikāciju vai video.

Reiz man bija saruna ar kādu dakteri par viņa interviju, ko biju filmējis un ievietojis biedrības mājaslapā. Intervija bija par veselības jautājumiem, bet viņš mani lūdza to izņemt, jo kāds no kolēģiem ir secinājis, ka tai pašā mājaslapā biedrība pārdodamo grāmatu klāstā ir iekļāvusi arī Ā. Hitlera «Mana cīņa». Kolēģi esot pārmetuši, ka viņa intervija atrodas blakus Hitleram.

Šai brīdī intervijā paustais zaudē jēgu, jo tai blakus ir Hitlers…

Biedrības «Latvietis» tiešraižu komentāros arī uzrodas dīvaini komentāri, kuru rezultātā «inteliģents» klausītājs steigs atvienoties no tiešraides.

Šī metode labi strādā pat Vācijā. Zinu labu «argumentu», kā ir iespējams pārliecināt praktiski jebkuru vācieti. Ja kādā jautājumā domas nesakrīt, atliek tikai pajautāt vai tu esi nacists vai nacionālists un viņš tūlīt no jums novērsīsies un aizbēgs. Viņš netaisnosies, viņš nestrīdēsies, viņš bēgs atpakaļ neatskatoties…

Pie manām publikācijām bieži piestrādā troļļi:

Tiek uzrakstīts, piemēram: mēs abi zinām, ka pie visa vainīgi cionisti, jo tie…

Vai arī: kad, ko tādu lasu mana roka, stiepjas pie automāta…

Kāpēc baidies atklāt patiesību, ka ļaunuma sakne ir Izraēlā…

Vai, piemēram, parādās komentārs: man arī žīdi nepatīk (vai nēģeri). Kaut rakstā neko neesmu rakstījis par žīdiem un Izraēlu.

Vai uzdod jautājumu, ko darīsim ar čigāniem…

Inteliģentam lasītājam un skatītājam tas ir signāls – jābēg no šejienes. Bet ja es vēl iesaistīšos šādā diskusijā, tad būs sūdzība Youtūbei par to, ka tiek pārkāpti kopienas noteikumi, tiek sludināts rasu naids utt. Un video tiks dzēsts, tiešraide apturēta un tad pierādi, ka neesi kamielis…

Nolūks

.. tu ļoti gudri un sarežģīti runā (raksti). Es sapratu, bet neviens no maniem paziņām tā arī netika gudrs, par ko tu runā…

Arī tas ir iedarbīgs veids, kā mazināt lasījumu un skatījumu skaitu, jo cilvēks bieži pirms klausīšanās ielūkojas komentāros, sak, ko ta citi par to saka un domā.

Pie raksta mēdz parādīties komentārs, kurā ir rakstīts: tu taču zini tādu cilvēku (tiek minēts vārds vai uzvārds) un tad tiek uzsvērts, ka tu zini, ko esi ēdis, tas cilvēks par tevi zina arī to, kam kalpo.

Variāciju un veidu, kā arī troļļošanas paveidu ir daudz un vairumā gadījumu tie ir tik kvalitatīvi, ka grūti atšķirt vai raksta muļķis vai tikai tēlo muļķi. Vai ir trollis, vai tikai nejēga.

Troļļošanas nolūks ir diskreditēt un mazināt lasītāju un skatītāju skaitu. Apturēt kāda viedokļa izplatību un panākt, lai šādu publikāciju turpmāk nebūtu. Kā to panākt, nav tik svarīgi.

To var panākt vai nu izraisot konfliktu, vai izprovocējot likuma pārkāpumu, vai ar sūdzībām, ne tikai interneta portāliem, bet arī varas iestādēm, panākot publikāciju dzēšanu un kanāla likvidāciju.

Gribēju īsi par saprotamo, acīmredzamo un plaši zināmo, bet sanāca, kā vienmēr…

Leonards Inkins

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa,

lai tas Viņu kristītu.

Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams:

Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?

Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam:

Lai tas tā notiek!

Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!

Tad viņš to pieļāva.

Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu

baloža veidā nolaižamies uz sevi.

Un, lūk, balss no debesīm sacīja:

Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Mt.3:13-15

Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums.

Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam.

Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis.

Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir?

Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.

Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu.

Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji.

Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.

Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi.

Mūsu devīzei ir jābūt:

Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju,

Kad man jautā – es labprāt atbildu,

Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu.

Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»?

Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo.

Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē.

Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.

Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst.

Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli.

Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.

Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai.

Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti.

Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?

Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.

Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?

Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem.

Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav.

Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.

Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības.

Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam.

Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju.

Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies!

Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?

Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina?

Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības.

1

Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc.

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas.

Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām.

Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam «valsts» piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības.

Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.

Vēl mēdz apgalvot, ka valsts ir sabiedrības politiskās organizācijas forma noteiktu kopīgu mērķu sasniegšanai, ko tā realizē noteiktā teritorijā ar varas palīdzību un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt tos sabiedrības mērķus, ko atsevišķi indivīdi nevar sasniegt – visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanu un labklājības celšanu.

18. Novembris. Foto: Marlēna Pirvica

Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.

Iepriekš minētām definīcijām, par to, kas ir valsts, pievienošu arī savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pēc kādām teorijā, kā kāduprāt būtu jābūt, kā vajadzētu būt, bet tikai no konkrētā teritorijā dzīvojošu cilvēku centieniem rūpēties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām.

Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras.

Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un, lai citiem būtu mācība, par «normālam» cilvēkam neatbilstošu rīcību to rituālā slepkavībā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir, cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie, jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām.

Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību.

Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas, uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis:

–       valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;

–       valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta;

–       un valstis, kuras ir bruņotas un, kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus.

Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemērs bija 18. Novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtību valstī un izskauda noziedzību. Valsts vadībai bija jārēķinās, ka ir reāls bruņots spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj iejaukties valsts pārvaldē un likvidēt pretvalstisku rīcību.

Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas.

Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku.

J. Staļinam netraucēja, viena no pasaulē labākajām konstitūcijām, iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīts viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts.

P. S.

Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais.

Leonards Inkins

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis.

Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus ziņas savu uzdevumu ir sasniegušas.

Kā lai cilvēks atšķir sistemātiskas viltus ziņas no vienkārši ziņām vai informācijas?

Valsts

Visi ziņu kanāli kādam pieder, un šim kādam ir savs pasaules skatījums, finansiālās intereses, draudzīgas attiecības, ģimenes stāvoklis, un tāpēc viņš savā privātajā plašsaziņas līdzeklī publicē, stāsta to, kas, viņaprāt, ir jāstāsta.

Ja TV vai radio kanāls pieder valstij, tad valsts stāsta to, ko vēlas pateikt, uzsvērt, ievirzīt tiem, kuri klausās un skatās valsts kanālus. Neatbildēts jautājums paliek – kas ir valsts? Ko ar šo jēdzienu saprotam? Piemēram, vai Egils Levits ir valsts vai Saeima, vai Ministru kabinets? Vai ministrs ir valsts? Kur dzīvo valsts? Vai pie valsts var aiziet, pateikt taj’, ko tu par viņu domā?

Runā, ka valsts – tie esam mēs. Kur pie «mums» var aiziet, kā «mums» var iesniegt iesniegumu, uzrakstīt vēstuli? Uz kuras ielas, kurā namā ir «mūsu» kabinets? Kurā stāvā?

Mīlestība

Cilvēks ir liels meistars skaidrot sarežģīto, bet neprot atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Priekšmetus, laika parādības, debess uzbūvi izdodas gana smalki aprakstīt un izskaidrot, bet ja lūdz paskaidrot, kas ir mīlestība, tad: nu tas ir tā, kā… Es nejautāju, kā tas ir, es jautāju, kas tas ir!

Arī ja jautā par valsti, atbilde ir līdzīga: nu tas ir tā, nu tie esam mēs, nu… Ja tie esam mēs, tad kāpēc mums pie «mums» ir jāiet piketēt, pieprasīt, kāpēc mums ir jāievēl «mūs»?

Esmu pārliecināts, ka noteikti kaut kur ir kāda gudra grāmata, kurā tas ir izskaidrots, tikai es vēl to neesmu izlasījis, neesmu bijis spējīgs izprast, bet lielākā daļa cilvēku neapgrūtina sevi ar šādu spriedelēšanu.

Viņuprāt, ir «es» vai «mēs» un «viņa» – valsts. Man pienākas, un valstij ir jānodrošina, jādod, jāizdara un galu galā – jāsāk pašai ar sevi.

Manipulācijas

Augstākā pilotāža ir nevis radīt speciālu kanālu sistemātiskām viltus ziņām, bet pamanīties izplatīt «sistemātiskas viltus ziņas» esošajos plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos.

Svarīgi ir, prasmīgi manipulējot, viltus ziņas ietērpt konkrētam plašsaziņas līdzeklim tīkamā veidā. Sen ir zināms princips, ja vēlies, lai tevi dzird un uzklausa – runā tā, lai tevi var saprast. Lai uzrunātais saprot, tā, kā vajag tev, dara un domā tā, kā tu vēlies.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas ir tik daudz, ka grūti atšķirt derīgo no kaitīgā, maldinošo no patiesā. Šodienas manipulatori ir iemācījušies pat 100% patiesību pasniegt tā, ka klausītājs un skatītājs izdara viņam vajadzīgus secinājumus.

Sabiedrība

Padomāsim par to, vai ar mums vispār ir iespējams tādos apmēros manipulēt? Vai ir iespējams ar ziņu pasniegšanu likt mums ko darīt vai tieši otrādi – nedarīt?

Pastāv viedoklis, ka, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, var manipulēt ar sabiedrību. Kas šajā gadījumā ir sabiedrība, ko ar šo vārdu saprotam? Sabiedrība taču esam visi mēs! Un kā ar mums visiem, izmantojot vienus un tos pašus tekstus, var manipulēt? Nekā!

Tas būtu līdzīgi kā visiem atskaņot vienu dziesmu, visus ēdināt ar vienu ēdienu un visus ārstēt ar analgīnu, tikai vienam to pasniegt, kā tableti pret galvassāpēm, citam pret vēdera aizcietējumu.

Gan jau kādam minētā tablete palīdzēs, bet vairumam nē. Varētu sabiedrību sadalīt atbilstoši slimībām, nosliecēm, vēlmēm un alerģiskām reakcijām un tad katrai sabiedrības daļai piedāvāt kādu tableti.

Bet arī tas negarantē vēlamu rezultātu, jo var tikai piedāvāt, taču piespiest sen vairs nevar. Pieļauju, ka tādi mēģinājumi ir bijuši un pat ir, bet nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kam šodien sāp galva, bet rīt ir aizcietējis vēders. Pat sadalot pēc slimībām, vairums būs tādu, kuriem galva vairs vai vēl nesāp. Ko darīt ar tiem? Izveidot vēl vienu ietekmēšanas un apstrādes grupu, kuras apstrādei un ietekmēšanai piešķirt līdzekļus un speciālistus, kuri būs specializējušies šajā jomā.

Šo rakstot, es ironiski mēģinu uzsvērt, ka, runājot Marka Tvena vārdiem, lietas ir stipri pārspīlētas. Patiesība pat neatrodas kaut kur pa vidu, tā ir citur.

Piemēri

Tas, ka vecākiem bērni ir tikpat apaļi, kā viņi paši, nepierāda to, ka būt apaļam ir iekodēts gēnos. Tas norāda uz to, ka vecāki bērniem iemāca ne tikai staigāt, runāt un domāt, bet arī pasaules skatījumu, ēšanas paradumus, un bērni bieži pārņem vecāku dzīvesveidu.

Vai šo var ar kādas propagandas vai viltus ziņu palīdzību mainīt? Nevar! Cilvēks, iespējams, ir saprātīga būtne, bet lēmumus pieņem emocionāli. Vairumu, īpaši svarīgu, lēmumu pieņem nevis rēķinot vai loģiski vērtējot, bet emocionāli. Vai nu viņam patīk vai nepatīk, vai viņam garšo vai negaršo, vai viņš ko vēlas vai ne.

«Manipulējot ar daļēji reāliem faktiem», neizdosies tā ietekmēt noziedznieka prātu, lai tas pārstātu veikt noziegumus. Ir tik daudz izdomātas un ieviestas pāraudzināšanas metodes, ka par to nav grūti pārliecināties. Noziedznieku var nobiedēt, var uz laiku piespiest kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Bet, tikko šis piespiešanas mehānisms kļūs vājāks, viss būs pa vecam.

Tikpat aplams ir viedoklis, ka cietums kādu sabojā. Nē, cietums tikai ļauj pamatot un attaisnot sabiedrības normām neatbilstošu rīcību. Tā teikt, visi tā dara, šeit citā nav iespējams izdzīvot u.c. Patiesībā cilvēks jau sen ir gatavs tā rīkoties, tikai baidījās vai nedarīja to atklāti.

Aplams ir arī uzskats, ka zināšanas samazina noziedzību. Skaitu – varbūt, bet nozieguma sekas un zaudējumi tikai pastiprinās. Ja neizglītots zaglis spēj nozagt maku, tad izglītots, jau prot atslēgt signalizāciju pat bankā.

Var mēģināt manipulēt ar faktiem, bet tā nevar piespiest klausīties to mūziku, kas kādam nepatīk, nevar pierunāt ēst tos produktus, kuri negaršo.

Vārdam ir spēks, bet tā iedarbība ir stipri pārspīlēta.

Bars

Neatstāsim nenovērtētu arī bara instinktu. Piederībai baram ir liela nozīme. Tas praktiski ir vienīgais, kāpēc cilvēks sāk smēķēt, jo viņš pat tajā vecumā ir pārliecinājies par dzīves patiesību: neatraujies no bara, citādi bars atraus/izstums tevi.

Daudz vairāk cilvēka uzvedību ietekmē bars, kā viltus ziņas. Te mēs nonākam pie pūļa psiholoģijas, un tā nav joma, kurā es būtu kompetents. To lasiet citu autoru grāmatās.

Kaut cilvēki vairs nedzīvo primitīvos baros, bara instinktam ir liela nozīme. Bara dzīvnieks nepārtraukti meklē vietu bara hierarhijā. Cilvēks no tā nav tālu aizgājis. Tāpēc ir tik populāri seriāli, dzeltenā prese un citādas lūrēšanas pa atslēgas caurumu.

Kad medījums nomedīts, vispirms ēd vadonis, tad hierarhijas kārtībā citi. Cilvēks nepārtraukti skaita citu naudu, citu mašīnas, mēra citu mājas, seko citu veiksmēm un neveiksmēm, lai zinātu, kur šajā barā atrodas viņš. Kurš viņš ir pēc kārtas, kas ēdīs. Cilvēks ne tikai vēro citus, bet arī cenšas ieņemt labāku stāvokli bara hierarhijā, piedodiet, – sabiedrībā.

Propaganda

Lasītājam var likties, ka, manuprāt, nedarbojas ne viltus ziņas, ne propaganda, nedz citas manipulācijas, ka cilvēks pret to visu ir imūns. Nē, tā es nedomāju. Es uzsveru, ka minētā ietekme ir pārspīlēta. Mūs ir grūti ietekmēt un pārveidot.

Var manipulēt stāstot, ka skaistākās sievietes ir tādas, bet katram vīrietim par to būs citāds viedoklis. Var manipulējot «mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām», bet, ja cilvēkam būs darbs un pārtikusi dzīve – viņš neuzķersies un piketos nestāvēs. Tāpēc gudras valstis nevis cīnās ar revolucionāriem, bet nepieļauj, ka cilvēks, trūkuma spiests, izdara noziegumus un gāž valdības.

Valsts iekārto bezmaksas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kur trūkumcietējs var atnākt un remdēt izsalkumu. Izrādās, ka ar to pietiek, lai viņš neietu parlamentam sist logus. Tas ir lētāk, nekā uzturēt milzīgu represīvo aparātu, ķert, tiesāt, sargāt un pēc brīvlaišanas uzraudzīt. Paēdis cilvēks ir labi sirdīgs un nekaitīgs varai!

Paēdis cilvēks nav pakļauts pretvalstiskai propagandai, tā neietekmē «cilvēku prātus un sirdis».

Arī alkohols iedarbojas tik ilgi, kamēr tas cirkulē upura asinīs. Kad tā procentuālais daudzums ir mazinājies, organisms grib vēl, bet nav un sākas paģiras.

«Bailes vai dusmas»

Visos laikos un pie visām varām bija, ir un būs apķērīgi cilvēki. Tie, lai gūtu ienākumus, pamanīsies izmantot jebkurus līdzekļus un jebkurus veidus.

Maldīgi ir domāt, ka padomju laikos visi bija nabagi. Bija labi pārtikuši komunistiskās partijas funkcionāri, to līdzskrējēji un dažāda kalibra blēži. Šie visi astoņdesmitajos un īpaši deviņdesmitajos no prasmīgiem iespēju izmantotājiem kļuva par «uzņēmējiem». Tieši viņi ir tie, kas manipulējot, par normu padarīja teicienu, ka, lai varētu nopelnīt miljonu – pirmais ir jānozog. Citādi neesot iespējams. Kad pirmais ir nozagts, tad pārējos jau var puslīdz likumīgi nopelnīt.

Kam pirmo miljonu iedeva kompartija, kam komjaunatne, kam no izvestā Padomju savienības zelta. Pēdējos padomju valsts pastāvēšanas gadus VDK pamatā nodarbojās tikai ar zelta izvešanu no PSRS teritorijas, un tad šis zelts atgriezās kā investīcijas bijušajās PSRS republikās.

Kurp es lasītāja domas vedinu? Turp, ka velns nav tik melns un kādiem gribas, lai mēs uzķertos, pārspīlētu, nenovērtētu, nepamanītu, nesaprastu un mazinātu uzticību.

Cimdi

Dokumentālajā filmā «Nelietis» saku:.. ir tādi, kuri ir gatavi savu savtīgo, materiālistisko mērķu sasniegšanā bez aizspriedumiem izmantot jebkādas idejas, jebkādus saukļus un devīzes, pat reliģiju. Viss tas viņiem ir tikai darba cimdi.

Neliešiem par darba cimdiem kļūst izglītība, kultūra, valsts plašsaziņas līdzekļi un cits. Viņu talantu un spējas, kā arī prasme panākt sev vēlamo var apbrīnot. Viņi ir tik ļoti noslīpējuši metodes, ar kurām tie manipulējot ietekmē ne tikai sabiedrības noskaņojumu, bet arī valsts amatpersonu, politisku apvienību, kā arī citus, kuri vēlas gūt labumu, jo viņiem tā izdodas labi nopelnīt un neparko reāli neatbildēt.

Viņu darbības rezultātā pamatoti mazinās uzticība valsts institūcijām un amatpersonām, kas arī ietekmē cilvēku prātus un sirdis.

Ja vajadzēs, viņi izdomās shēmas, kā par valsts naudu «kopt un sargāt» kultūru, arī latviešu, kā pretdarboties agresorvalsts propagandai, kā veicināt, kā integrēt, kā… Šo «kā» ir tik daudz, ka šajā rakstā nekam citam neatliks vietas, ja veikt pilnu uzskaiti.

Jā, Krievija izmanto propagandas nolūkos savus plašsaziņas līdzekļus. Jā, viņi to prasmīgi dara, bet ja mediķi saņem solīto algas pielikumu, tad šaj’ kaujā Latvija uzvar. Krievija iztērē daudz naudas, iegulda daudz darba, bet rezultāts ir niecīgs.

Ja latvietis, kurš nonācis trūkumā, var aiziet un valsts viņam «uzsauc» ēdienu, tad naidīgā propaganda viņu neietekmē, nemazina uzticību Latvijai un neietekmē viņa prātu un sirdi. Futbolā to sauc par sitienu pa stangu.

LPSR

Cīnīties ar Krievijas propagandu, liekot pretī savu, ir aplami. Krievijai ir vairāk naudas, vairāk cilvēku un vairāk iespēju. Arī tanku viņiem ir vairāk, par lidmašīnām nerunāsim, to mums nav vispār. Mēs viņus nepārkliegsim.

Arī stāsts par to, ka uzrunāsim civilokupantus viņu dzimtajā valodā, tas ir krieviski, un tā viņus padarīsim par mūsējiem, mācīsim viņiem latviešu valodu, un arī tad viņi kļūs mūsējie, nav nedz nopietni izskatāms, ne apspriežams. Tā ir spēle vienos vārtos.

Esmu pat dzirdējis no kāda aktīva latviešu patriota, ka, ja mēs okupantiem iemācām latviešu valodu, tādējādi mēs viņiem piešķiram latviešu gēnu un padarām par mūsējo…

Viņi šurp nebrauca, un agresors Latviju neokupēja, lai mācītos latviešu valodu. Tieši otrādi, lai «pārbūves» rezultātā, ko nez kādēļ dēvējam par «atmodu», šī Latvija būtu LPSR tiesību un pienākumu mantiniece, neizlaižot no nagiem okupētās latviskās Latvijas īpašumus un starptautisko ietekmi.

Tāpēc 4. maija republikas teritorija ir tieši tāda, kāda tā bija LPSR un pilsoņu kopums arī tāds pats. Jā, viņiem neizdevās to izdarīt vienā rāvienā, pārejas periods izstiepās trijos desmitos gadu, bet kurss nav mainījies, un drīz jau pārbūve būs noslēgusies.

Ziņas! Ziņas! Ziņas!

Uzmanību, turpinājumā ziņa! Kam viltus, kam patiesība pēdējā instancē. Tas galvenokārt atkarīgs no jūsu tieksmēm, vēlmēm un nosliecēm.

Krievija neaizies no okupētajām Ukrainas teritorijām, konkrēti Donbasa un Luganskas.

Vladimirs Putins Ukrainā ir ieguldījis ļoti daudz naudas, bruņojuma, tūkstošiem nogalinātu Krievijas karavīru.

Krievija negrasās atteikties no tautu un valstu pakļaušanas.

Ja Ukraina nebūs Krievijas vēlmēm pretimnākoša, lai «pierunātu» Ukrainu tiks izmantoti Krievijas bruņotie spēki. Ja Ukraina nebūs gana atsaucīga, tad 2020. gada pavasarī Krievija sāks militāru operāciju Ukrainā.

Vladimiram Putinam nospļauties par sankcijām.

Krievijas agresija nebūs vērsta tikai pret Ukrainu. Runa ir par bijušām padomju republikām, arī Baltkrieviju.

Baltijas valstīs iebrukums gaidāms Latvijā, jo ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, bet Latvija starp Baltijas valstīm ir visvājākais un pārkrievotākais posms, kura izrādīs vismazāko pretestību Krievijas bruņoto spēku iebrukumam. Taj’ brīdī sankciju jautājums kļūs neaktuāls.

Misija! Misija! Misija!

Vladimirs Putins ir apsēsts ar misiju atjaunot PSRS bijušajās robežās, viņš ir pārliecināts, ka Padomju savienības sabrukums bija kļūda un ir pilns apņēmības šo kļūdu labot. Kopš viņš vada Krieviju, viņš visus resursus virza tieši šajā virzienā un tam pakārto valsti. Viņš vēlas ātri piespiest NATO bloku atkāpties turp, kur tas bija līdz PSRS sabrukšanai.

Vladimira Putina tieksmi pēc varas nevar skaidrot ar varas vai naudas kāri. Kad naudas ir tik daudz, cik ir viņam, tad nauda zaudē vērtību. Tad pārliecība, uzskati un personiskā attieksme ir noteicošā. Vēl viens miljards, plusā vai mīnusā, neko nemaina.

Krievija stimulēs un veicinās uz Eiropas valstīm otro «bēgļu plūsmu» – migrāciju divreiz lielāku par to, kura bija nesen (2016. gadā). Bēgļu plūsma paralizēs šīs valstis un liegs tām aktīvi iestāties pret Krievijas bruņoto agresiju pret kaimiņvalstīm. Migrācija sašķels ES.

Krievija ir pārliecināta, ka Eiropā nav armijas, kas varētu stāties pretī Krievijas agresīvajiem tīkojumiem.
Ne Francija, ne Vācija, ne citas valstis. Varbūt nelielu pretestību varētu izrādīt Lielbritānija, bet tā, Krievijas prāt, kā vienmēr, centīsies mierīgi nogaidīt savā salā.

Krievija ir paliecināta, ka NATO pietrūks izlēmības iesaistīties karā pret Krieviju, tāpēc par nopietnu šķērsli to neuzskata.

Vienīgais ar ko Krievija, militārā ziņā, rēķinās ir ASV, bet ASV ir tālu. Krievija neuzbruks ASV militārajām bāzēm Eiropā. Ielenks, kā tas notika Krimā, un tad ļaus aiziet…

Iebrukums notiks ātri, un nedēļas laikā jautājums būs atrisināts. ASV nepaspēs pieņemt lēmumu par pretī stāšanos Krievijas agresijai. Kamēr ASV lems, tikmēr lieta būs darīta.

Krievija ir miermīlīga pret tiem, kas pieņem viņas noteikumus.

Ja Krievija nesāks militāro agresiju pavasarī, tad ir liela varbūtība, ka vēlāk tā vairs to izdarīt nespēs. Tas būs miermīlīgs Krievijas noriets.

Leonards Inkins

P. S.

Esmu pret manipulācijām, mēģinājumiem ietekmēt sabiedrības noskaņojumu. Esmu pret to, ka mazinās uzticība Latvijas valsts institūcijām un amatpersonām, bet diemžēl manī ne valsts, ne sabiedrība, ne cilvēku sirdis neieklausās.

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv)

Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni.

Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam. Tāpēc visi dievticīgie žīdi arī pirms diviem tūkstošiem gadu sestdienās gāja uz dievnamu, kur lasīja un apguva Svētos rakstus. Uzklausīja skolotājus un sludinātājus.

Pēc dievkalpojuma pārnākot mājās, centās turpmāk dzīvot atbilstoši tam, ko bija uzzinājuši un iemācījušies dievnamā.

Meitene

Reiz uz dievnamu, kurā Jēzus Kristus mācīja bija atnākusi kāda astoņpadsmit gadus veca meitene, kura nespēja iztaisnot augumu. Jēzus Kristus viņu pasauca klāt un tai teica: Tu tiec atbrīvota no slimības! Uzlika tai rokas un tā iztaisnojās, un sāka slavēt Dievu, jo viņa apzinājās, ka tika izārstēta ar Dieva klātbūtni. Lk. 13:10-17

Sinagogas priekšnieks sašutis aizrādīja: Ir citas sešas dienas, kurās ārstējiet un nāciet ārstēties, bet ne sestdienā. To, ka Jēzus Kristus izārstēja slimu meiteni, viņš definēja kā sabata pārkāpumu.

Jūdu reliģija un dažas kristiešu sektas vēl šodien liek lielu uzsvaru uz to, ka sestdienās nedrīkst strādāt. Viņuprāt, Dievs nav augstākais saprāts un visa radītājs, bet debesīs mītoša un uz mākoņa sēdoša, cilvēku vērojoša būtne, kura pieprasa no tā bezjēdzīgas darbības.

Patiesībā sestdienu Dievs neparedzēja, ka tajā cilvēks neko nedarīs, bet gan, lai cilvēks jau laicīgi atliktu savas laicīgās darīšanas un šo dienu veltītu savai dvēselei un sarunai ar Dievu. Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā kādi darbi nav veicami.

Tāda ir Dieva griba, bet jūdi to pārvērta par absurdu. Pat šodien ir tādi ticīgie, kuri sestdienā neizslēdz gaismu dzīvoklī, ja tā palikusi ieslēgta, tāpēc, ka viņuprāt nospiest gaismas slēdzi jau ir darbs, bet sestdienā strādāt nedrīkst. Viņi to uzskata par grēku.

Aplamība

Grūti iztēloties Dievu, kurš radījis visumu un cilvēku, uzmanīgi vēro vai sestdienā kāds nepieskaras gaismas slēdzim!

Jautājums ir, kā varēja gadīties, ka cilvēki rīkojas tik aplami? Kas viņus tik aplami spēj iedvesmot? Protams, sātans, kurš novērš cilvēku no galvenā, no garīgā un pievērš gaismas slēdzim.

Tāpēc Jēzus Kristus sinagogas priekšniekam teica: Tu esi liekulis. Vai tad tu neatsien savu mūli vai ēzeli sestdienā un neved to dzert? Lk. 13:10-17

Šie mājdzīvnieki katru dienu vēlas dzert, un tos nevar atstāt nedzirdītus arī sestdienā, jo nedabūjuši ūdeni tie, sacels, milzīgu troksni.

Vai sestdienā nenākas atbrīvot šo meiteni, kas jau astoņpadsmit gadus ir sātana mocīta? Tieši sestdiena ir paredzēta tam, ka cilvēks pret citiem cilvēkiem izrāda mīlestību. Tas ir labākais un pareizākais veids, kā svinēt sestdienu, jo tā mēs izrādām mīlestību pret tuvāko. Dievs mīlestības darbus nekad nav aizliedzis.

Noteikumi

Bieži formālas lietas vai normas mūsu garīgajā un laicīgajā dzīvē, valda pār mums. Cilvēks ir ieviesis ļoti daudz formālu noteikumu. Bieži šie noteikumi cilvēkam ir patiesi nepieciešami, jo liels daudzums cilvēku nav spējīgi ar prātu aptvert, kā, kurā gadījumā rīkoties. Tas tāpēc, ka daudziem, pat pieaugušiem, prāts ir ļoti bērnišķīgs, un visu dzīvi paliek, neattīstīts.

Tāpēc, lai cilvēki neizietu no sabiedrības uzvedības normu rāmjiem ir ieviestas dažādas instrukcijas. Tiek pieņemti likumi, pie sienām un stabiem tiek piestiprināti informējoši un brīdinoši uzraksti un dažādas informatīvas plāksnītes. Piemēram, muzejā pie eksponātiem ir rakstīts, ka tos nedrīkst aiztikt ar rokām. Tas tāpēc, ka cilvēks ar neattīstītu bērna prātu nespēj aizdomāties, ka, ja visi apmeklētāji aiztiks eksponātus, tad kādam tas no rokām izkritīs un saplīsīs.

Gudrs cilvēks izlasot, ka eksponātus nedrīkst aiztikt, teiks: Nu, kas par blēņām, tas taču tāpat ir saprotams, bet diemžēl arī daudz nopietnākas lietas daudziem nav acīmredzamas un pašsaprotamas. Nākas brīdināt un piekodināt, pat draudēt.

Cigaretes

Nav iespējams izdomāt, uzrakstīt un izvietot instrukcijas kā cilvēkam dzīvot, kā elpot, uz kuru pusi šķaudīt, kā turēt kabatas lakatu, kā uzvesties tualetē un kā mazgāties. Kā rīkoties ar tualetes papīru un kā vīrietim, jāattiecas pret sievieti. Nav iespējams to visu reglamentēt. Bet tomēr likumu kopums visās valstīs aug un starp likumiem, noteikumiem un normām rodas pretrunas.

Reiz ASV automašīnas īpašnieks iesūdzēja tiesā autoražotāju, jo automašīnas lietošanas instrukcijā nebija rakstīts, ka braucot ir visu laiku jāatrodas pie stūres un nedrīkst aiziet uz mikroautobusa aizmugurējo sēdekli pēc cigaretēm. Kamēr vadītājs gāja pēc cigaretēm automašīna radīja satiksmes negadījumu. Automašīnas īpašnieks tiesā pret ražotāju prāvu vinnēja.

Ja labi pārzināt likumus, tos dažādi kombinējot un skaidrojot melnu var padarīt par baltu, bet baltu par melnu. Šai gadījumā sinagogā bija tieši tāds gadījums.

Burta kalpi

Sinagogas vadītājs noteikti nebija bērna prātā un diez vai bija muļķis, jo sinagogas vadītāju ievēlēja. Diez vai cilvēki vēlētu par vadītāju to, kas ir bērna prātā vai kuram ir grūtības izprast un domāt. Tas parasti bija kāds no gudrākajiem un godīgākajiem, bet arī viņš Dieva baušļus praktizēja formāli. Šodien mēs tādus saucam par burta kalpiem.

Jēzus Kristus sinagogas vadītāju par formālu attieksmi publiski nosauca par liekuli.

Liekulība nav tikai nedomājoša rakstītā pildīšana. Ir ganījumi, kad nākas braukt ar lielāku, kā atļauts, ātrumu. Formāli pārkāp satiksmes noteikumus, bet izglāb kādam dzīvību. Ir teikts: tev nebūs nokaut, bet jāsaprot, ka tas nav domāts – tev nebūs aizstāvēties, aizstāvēt un cīnīties. Tas ir domāts, tev nebūs nogalināt to, kas nespēj izrādīt pretestību, to, kas ir vājāks un neaizsargāts.

Cilvēkam ir raksturīgi pašam atļauties to, par ko tas citus nosoda.

Likumi, noteikumi un brīdinoši uzraksti, kad tika rakstīti, pieņemti un ieviesti, tad tam bija kāda vajadzība. Kad vajadzības vairs nav bieži likumu neatceļ, bet par to nepildīšanu nesoda.

Kanoni

Piemēram, baznīcā likumus sauc par kanoniem. Piektajā gadsimtā Makonā (Mâcon) ir pieņemts kanons, ka bīskapam mājās nedrīkst būt liels suns. Šodien šo kanonu bīskapi neievēro un par to viņus nesoda, jo likumā – kanonā ir ne tikai burts, bet arī gars. Minētais kanons bija nepieciešams, lai jebkurš varētu atnākt pie bīskapa. Lai viņu neapdraudētu suns. Šodien, kad var piezvanīt, pieklauvēt, uzrakstīt vēstuli, kad ir speciālas telpas, kur tikties šāda «drošības norma» vairs nav nepieciešama.

Dievs vēlas, lai mēs nevis formāli cits pret citu attiektos, bet ar sirdi, mīlestību, iejūtību un labestību, un ja nepieciešams drīkstam neievērot formālus priekšrakstus. Nedrīkst aizmirst, ka rakstītais ir, lai cilvēkiem būtu labāk, nevis pretēji.

Sinagogas vadītājs un dievlūdzēji savu dzīvi bija pakļāvuši formalitātēm un par būtību un to, kāpēc šādas normas tika ieviestas, nedomāja. Tie bija pieraduši, un daudzi vēl šodien, dzīvot, lūgt, mīlēt un kalpot formāli. Svarīgi ir – īstajā laikā, ar pareizajiem rituāliem un pareizajiem teikumiem. Jēgai maza nozīme, par mīlestību nerunājot.

Sinagogas vadītājs formālismu piedēvēja Dievam, sak Dievs tā vēlas, ne jau es. Es jau varētu pievērt acis, bet tāda ir Dieva griba! Viņam nav iebildumu, ka citās dienās kādu sinagogā izārstē, viņš uzsver, ka Dievs ir pret to, ka ārstē sestdienā.

Laikabiedri

Sinagogas vadītājs pedantiski pildīja «Dieva instrukciju». Viņš bija pārliecināts, ka tas ir nepieciešams Dievam. Ja kādu ārstēs citās dienās, tas Dievam patiks, bet ja sestdienā, tad Dievs par to sadusmosies un sodīs sinagogā sanākušos. Viņš instrukcijai piešķir Dieva lomu un nozīmi.

Tāpēc, pamatoti, Jēzus Kristus viņu nosauca par liekuli, jo viņš ar savām darbībām, domām un uzvedību no cilvēku mīloša Dieva veidoja Dievu, kuram ir sveša mīlestība, bet svarīga ir tikai instrukcijas ievērošana un precīza priekšrakstu pildīšana.

Tā cilvēki darīja, domāja un rīkojās ne tikai pirms diviem tūkstošiem gadu. Šis netikums piemīt arī laikabiedriem. Ja lasītājam liekas, ka tas viņu nav skāris, tad esi godīgs pret sevi, ielūkojies savās darbībās un domās.

Tu noteikti atradīsi daudz liekulības. Vai kādam sakot to, ko viņš vēlas dzirdēt, to, kas viņam ir patīkami, kaut tas neatbilst patiesība, tu neliekuļo? Ir gadījumi, kad tas ir nepieciešams, lai kādu stiprināt, bet bieži tā rīkojamies, lai izpatiktu, panāktu, ietekmētu, izmantotu un maldinātu.

Kārtībai ir jābūt, instrukcijas un likumi ir vajadzīgi, bet tie jāpiemēro tā, lai tie atvieglo cilvēka dzīvi, lai sakārto dzīvi, nevis padara neciešamu un netaisnu.

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas?

Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt.

Ja ir kāds, kurš ar maģiskām metodēm ietekmē citus, piemēram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu īpašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepērkas manā veikalā un citas, arī šodien, pat no laicīgās varas viedokļa, tas tiek uzskatīts par noziegumu.

Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie ēdiena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklēšanas iestādes par to uzzinās, šo cilvēku sodīs. Sodīs pat tad, ja izrādīsies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespējams, mīkstinās, jo nav cietušā, bet sodīs par nolūku.

Vārds inkvizīcija mūsdienās ir ieguvusi negatīvu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizīcijas būtībā negatīvā nav vairāk, kā mūsu pagātnei.

Par inkvizīciju sauca pirmstiesas izmeklēšanu. Par sadzīves un krimināliem noziegumiem pirmstiesas izmeklēšanu veica un veic šim amatam speciāli mācīti cilvēki. Viduslaikos šādus «dienestus» dēvēja par no uzticamiem cilvēkiem izveidotu inkvizīciju.

Inquisitio

Ja bija vajadzība izmeklēt reliģisku pārkāpumu (ķecerību) izmeklēšanu veica šim nolūkam izraudzīti garīdznieki – inkvizitori. Šo izmeklēšanas iestādi sauca par Svēto inkvizīciju. Viduslaikos ar jēdzienu «inkvizīcija» apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu. Ar laiku šādi sāka saukt arī garīgo tiesu, kas apkaroja pret Baznīcu vērstās ķecerīgas mācības.

Atbilstoši romiešu tiesībām pastāvēja trīs kriminālās izmeklēšanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. Tāpēc, ka Svētā inkvizīcija savas metodes pilnībā aizguva no, inquisitio tad no šejienes arī cēlies vārds – inkvizīcija.

Jaunajā derībā Apustulis Pāvils par ķecerību pasludina maģiju un elku pielūgsmi, tāpēc maģija kristiešiem nebija un nav pieņemama. Pārbaudot apsūdzību, izmeklēšanas nolūks bija noskaidrot, vai apsūdzētais ķecerīgi rīkojies muļķības dēļ, vai bijis apzināts ļaundaris (tā laika pasaules skatījuma un Svēto rakstu kontekstā). Mūsdienās mēs Svēto inkvizīciju sauktu par zinātnieku, lietpratēju, speciālistu (kādā jomā) padomi.

Kaut arī inkvizīcija veica darbības ķeceru noskaidrošanai un ķecerības apkarošanā, sodu par to sprieda gan laicīgā, gan inkvizīcijas tiesa. Laicīgie likumi aizliedza ķecerību, kā arī kristīgās ticības noniecināšanu. Inkvizīcijas uzdevums bija, liekot lietā garīgās prasmes un Svēto rakstu pārzināšanu, noskaidrot vai apsūdzētais ir vainojams ķecerībā. Ja izmeklēšanā vainu pierādīt nevarēja, apsūdzēto atbrīvoja. Gadījumā, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva tiesai, kura piesprieda vainīgajam sodu.

Inkvizīcijas tiesa bija daudz objektīvāka un juridiski korektāka par laicīgo tiesu. Svētās inkvizīcijas izmeklēšanā apsūdzētajam bija atļauts sevi aizstāvēt.

Trešajā gadsimtā baznīca, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto rakstu interpretācijas tika atzītas par ķecerību, tomēr līdz vienpadsmitajam gadsimtam par ķecerību tiesāja reti.

Tikai 1542. gadā Romas pāvests Pāvils III ar bullu «Licet ab initio» izveidoja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

Ekstrasensu cīņas

Colloquy of Poissy. Robert Fleury. Wikipedia

Inkvizīcija bija praktiski visās kristīgās valstīs. Arī Krievijā Pēteris pirmais ieviesa inkvizīciju. Pirmais likums, kurš paredzēja nāves sodu, sadedzinot Krievijā, tika aizgūts no zviedru militāriem statūtiem un pieņemts 1715. gadā.

Tas, ka Svētā inkvizīcija, ķeceru nodarījumus izmeklēja un vajāja vēl nenozīmē, ka tie kurus vajāja bija nevainīgi un bez grēka. Ja tiem, kurus vajāja, izdotos pārņemt varu kristīgās valstīs, vai viņi izmantotu saudzīgākas metodes? Šodien, kaut kas līdzīgs ir noticis, jo tas, ko viduslaikos uzskatīja par grēku un noziegumu kļūst par to, ar ko daži lepojas un valstu likumdošana, represīvie orgāni un tiesas rūpējas, lai viņi varētu šādi izpausties. Nu ir laiks, kad aizvien neatlaidīgāk vajā tos, kas dzīvo atbilstoši kristīgām normām. Vai tad, kad darbojās Svētā inkvizīcija bija iespējamas «Ekstrasensu cīņas», zīlēšanas saloni, lāstu uzlikšanas un noņemšanas pakalpojumi?

Visas reliģijas uzskata, ka realitātē pastāv maģija un maģiskas darbības. Reliģijas ir pārliecinātas, ka pastāv melnā maģija un tā saucamā – labā (baltā) maģija. Šeit jāuzsver, ka kristietība maģiju nedala labajā un sliktajā. Kristiešu prāt maģija ir sātana instruments un tātad ķecerība. Ja Svētā inkvizīcija noskaidroja, ka kāda sieviete lasīja sēnes vai zālītes pļavā vai mežā uzskatot, ka tās ārstē, viņa tika attaisnota, bet, ja tika pierādīts, ka zālītes tika gatavotas, lai manipulētu, ietekmētu, indētu, tad šādām apzinātām un mērķtiecīgām darbībām sekoja sods.

Sods par burvestībām pastāvēja arī pirms kristietības. Pirmā sieviete, kuru Svētā inkvizīcija atzina par raganu, tika sadedzināta 1498. gadā. To varētu uzskatīt par «raganu medību» sākumu, kurš beidzās septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Kristieši

Svētās inkvizīcijas asiņainās «darbības» rezultātiem būtu jābūt redzamiem arī šodien. Bet to nav. Tieši pretēji, šodien drīkst publiski teikt, ka kādas konkrētas tautības cilvēks ir muļķis, to politkorektums ļauj, bet apgalvot, ka šīs konkrētās tautības cilvēki ir muļķi, ir noziegums. Par to bargi soda, bet, ja publiski apgalvot, ka kristieši ir muļķi, un citādi tos aizskart un pazemot – nekāda soda nebūs.

Kristieši ir vienīgie, kurus drīkst pazemot, apmelot, ņirgāties un zaimot. Daži «gudrie» pat muld par kaut kādu pāvesta vai citu kristīgo baznīcu vadītāju varenību. Ja būtu kaut jel kāda varenība vai ietekme, tad nebūtu tādu, kuri uzdrošinātos aizskart kristieti, to pazemot vai citādi izrādīt necieņu.

Ielūkojieties sociālajos tīklos un pārliecināsities par manu vārdu atbilstību realitātei.

Bet pamēģiniet necienīgi izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem un citām reliģijām! Daži mēģina, nav man šai rakstā jāstāsta, kā tas viņiem beidzas, bet kristiešus drīkst atklāti nicināta, tāpēc, ja nu kāda reliģija patiesi ir miermīlīga un iecietīga, tad tā ir kristietība.

Garīdznieki

Tālajos viduslaikos viens no Svētās inkvizīcijas svarīgākajiem uzdevumiem bija nevis tantiņas mežos un pļavās tvarstīt, bet vērot un sodīt garīdzniekus. Viens no garīdznieku izplatītākajiem pārkāpumiem bija celibāta pārkāpšana.

Spānijā piecpadsmitajā un sešpadsmitajos gadsimtos aptuveni piecpadsmit procentu garīdznieku tika pieķerti homoseksuālās attiecībās un bija pat zoofilijas gadījumi.

Plaši bija izplatīta daudzsievība, jo datoru un interneta nebija, varēja katrā apdzīvotā vietā precēties un pārsimts kilometru attālumā dzīvojoša cita ģimene par to nezināja. Arī šos noziegumus izmeklēja Svētā inkvizīcija.

Svarīgi ir saprast, ka to ko atklāja un izmeklēja Svētā inkvizīcija bieži pirms izmeklēšanas zināja noziegumos pieķerto paziņas, radi, kaimiņi un citi nejaušie nozieguma liecinieki. Arī agrāk pasaule bija šaura. Cilvēki, bez interneta un sociālo tīklu apmeklēšanas zināja, kā dzīvo, domā un ko dara citi ciema vai pilsētiņas iedzīvotāji.

Alternatīva

Tad vairumam cilvēku bija ieaudzināta izpratne par taisnīgumu, netaisnību un to, kas ir noziedzīgs, tāpēc cilvēki mēdza stihiski organizēties, lai paši kādu sodītu.

Šādas darbības šodien dēvējam par Linča tiesu. Linča tiesā neiesaistīja zinošus izmeklētājus un prasmīgus pratinātājus. Tam vienkārši nebija laika, un linčotājiem tas šķita lieks.

Noziegumā notvertajam Linča tiesā nebija iespējas aizstāvēties. Ja reiz Linča tiesa pret kādu vai kādiem bija, sākusies tā parasti, beidzās ar nomētāšanu ar akmeņiem vai citādu nogalināšanu.

Bija arī izmanīgi ļaundari, kuri prasmīgi apmeloja, iznīcināja un tā guva materiālu labumu un ietekmi.

Svētās inkvizīcijas tiesas būtiski samazināja Linča tiesu skaitu. Gadījās tā, ka Svētā inkvizīcija paglāba kādu no izrēķināšanās, izmeklēja un ilgu laiku tiesāja.

Džordāno Bruno apsūdzību izmeklēja un tiesāja divdesmit gadus. Tiesas notika publiski un atklāti. Apsūdzētajam bija iespēja aizstāvēties, atzīt sevi par vainīgu un minēt citus vainu mīkstinošus apstākļus. Svētā inkvizīcija bija alternatīva Linča tiesām.

Lai uzturētu apsūdzību maģijā un burvestībās, bija nepieciešami vismaz divi liecinieki, kuru liecības sakrita. Lieciniekiem bija jābūt vienā un tai pašā laikā, vienā un tai pašā vietā un jādzird viens un tas pats. Tikai tādas aculiecinieku liecības tika ņemtas vērā. Ja liecinieku liecības kaut nedaudz atšķīrās tās tika noraidītas, un apsūdzētais atbrīvots, kā šodien teiktu – pierādījumu trūkuma dēļ.

Līdz mūsdienām nav bijis un nav šodien nevienas tiesas, kura būtu tik daudz attaisnojošu lēmumu pieņēmusi, kā Svētā inkvizīcija.

Piemēram, matemātiķa Johannesa Keplera māti apsūdzēja burvestībās. Viņš piedalījās apsūdzības noraidīšanā, un viņa māti attaisnoja un atbrīvoja.

Nāvessods

No 1550. gada līdz 1800 gadiem katoļu inkvizīcijas tiesas priekšā stājas aptuveni simt piecdesmit tūkstošu apsūdzēto no tiem trīs tūkstoši tika notiesāti ar nāvessodu. Vairums no notiesātajiem bija garīdznieki un homoseksuālisti, ka arī burvestībās pieķertie, kuri atzinās nodarījumā, bet atteicās to nožēlot un turpmāk tā nedarīt.

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā nāvessodu spriedumu bija līdz pat četriem procentiem, bet citos laikos pat tikai līdz vienam procentam.

Trešdaļa apsūdzēto pēc izmeklēšanas beigām tika atlaisti bez jeb kāda soda. Vairums piespriesto sodu galvenokārt bija tā saucamo baznīcas sodu, kad kā sodu piesprieda skaitīt lūgšanas, sodīja arī liekot gavēt.

Svētai inkvizīcijai svarīgi bija noskaidrot, kāpēc apsūdzētais tā ir rīkojies. Svarīgi bija pārliecināties, ka apsūdzība ir pamatota un apsūdzētais nav apmelošanas upuris. Lai to noskaidrotu, spīdzināšanas metodes tika izmantotas retos gadījumos. Spānijā spīdzināšana nekad nebija garāka par piecpadsmit minūtēm. Tikai divi procenti no tiem, kuru nodarījumus izmeklēja spāņu inkvizīcija, tika spīdzināti.

Spīdzinot nevar noskaidrot kāpēc cilvēks, tā rīkojies, jo ciešot sāpes cilvēks reti, kad saka taisnību. Viņš vēlas pārtraukt spīdzināšanu un ir gatavs apgalvot, apmelot, teikt nepatiesību, lai tikai viņu vairs nespīdzina. Tāpēc inkvizitori, lai noskaidrotu patiesību ļoti reti izmantoja spīdzināšanu. Gadījumos, kad bija skaidrs, ka apsūdzētais kaut ko nepasaka līdz galam, vai atsakās atklāt noziegumā iesaistītos tad izmantoja spīdzināšanu.

Inkvizitora uzdevums bija uzzināt, noskaidrot nevis, izmantojot izdevību gūt sadistisku prieku, kādu spīdzinot. Galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzinīga ļaundara.

Pa īstam

Tautas tradīciju izraisītas darbības arī netika vajātas. Dažādas tradicionālas pulcēšanās, dziesmu dziedāšanas, ugunskuru kurināšanas vai vainagu nēsāšana, saulgriežu, ražas svētku un par citu tradīciju praktizēšana un svinēšana nebija sodāma.

Šodienas dzīvē mēs pret burvestībām un maģiskām darbībām attiecāmies, kā pret jokiem. Mēs neticam, ka tas ir pa īstam, bet tad tas bija pa īstam un uz to arī reaģēja pa īstam.

Svētās inkvizīcijas darbības rezultātā attīstījās zinātne. Inkvizīcija bija ieinteresēta zinātnes attīstībā, jo zinātnes sasniegumus un atklājumus varēja izmantot pret cilvēku tumsonību, kas izvērtās dažādās maģiskās darbībās, ticējumos.

Zinātne ļāva skaidrot notiekošo bez garu piesaukšanas. Pateicoties inkvizīcijai briesmoņi, nāras, fejas pārcēlās uz teiku un bērnu pasaku valstību, bet cilvēki iemācījās izprast nezināmo ar zinātniskām metodēm.

Tāpēc pirmās universitātes radās klosteros. Viduslaikos baznīcai bija milzīga vara, ja baznīca zinātnē un zinātniekos saskatītu kādu apdraudējumu, tai bija gana daudz instrumentu, lai zinātni un zinātniekus iznīcinātu.

Tieši otrādi baznīca visādi attīstīja, virzīja un loloja zinātni, jo gan tad, gan tagad zināšanas cilvēkus atbrīvo no maldiem. Gan inkvizīcija, gan zinātne cīnās pret tumsonību un maldiem.

Spānijā inkvizitorus vervēja visizglītotāko garīdznieku vidē. Svētā inkvizīcija uzskatīja, ka viss, kas māca domāt, kas attīsta domas kultūru, ir baznīcas sabiedrotais.

Mīti

Laikam visplašāk izplatītais mīts ir par zinātnieka Džordano Bruno sadedzināšanu. Tas nezinošiem cilvēkiem ir kļuvis par apsūdzību pret Svēto inkvizīciju.

Kāpēc tu domā, ka Džordāno Bruno bija zinātnieks? Vai lasīji kādu viņa zinātnisku darbu, iepazinies ar Džordāno Bruno veikto pētījumu vai citu zinātnisku darbību?

Nē, jo viņš nekad nav nodarbojies ar zinātni. Viņš sevi dēvēja par baltās maģijas maģistru. Viņš bija okultists un karojošs pagāns, bet ne zinātnieks. Šodien tādus dēvējam par profesionāliem piketētājiem, cīnītājiem pret globālismu, par vides aktīvistiem, par huligāniem arī karojošiem kristiešiem un pagāniem.

Kad Džordāno Bruno pieteicās par pasniedzēju Oksfordā, viņu eksaminēja. Izrādījās, ka šis «zinātnieks» nezināja, ar ko atšķiras Perigejs no Apogeja. Līdzīgi kā šodien daudzi «izglītoti» cilvēki nesaskata atšķirību starp astroloģiju un astronomiju. Tie nespēj atšķirt viltus zinātni no zinātnes.

Kad Džordāno Bruno iztaujāja par Kopernika Saules sistēmu, viņam sajuka saule ar cirkuļa kājas izdurtu caurumu debesu kartē.

Ir publicēti Svētās inkvizīcijas pratināšanas protokoli. Izlasot jeb kurš var uzzināt par to, kā bija patiesībā.

Jā, viņam bija sava pārliecība, no kuras viņš neatteicās un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņu sodīja. Inkvizīcija Džordāno Bruno neapsūdzēja par to, ka viņš it kā apgalvotu, ka zeme griežas ap sauli. Heliocentrismu tas ir hipotēzi, ka Saule ir Visuma centrā, un ap to rotē planētas un zvaigznes tobrīd katoļu baznīca nenoliedz un neapkaroja.

Heliocentrisms

Katoļu garīdznieks Nikolajs Koperniks hipotēzi par heliocentrismu sāka rakstīt 1516. gadā, bet 1531. gadā Nikolaja Kopernika «Mazos komentārus» izlasīja Romas pāvests, kurš pats labi pārzināja astronomija, atzina darbu par ievērības cienīgu.

Šodien zinām, ka heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli.

1600. gadā Džordāno Bruno sodīja par to, ka viņš uzstājīgi apgalvoja, ka:

Pasauļu ir daudz;

Ka dvēsele spēj atrasties vairākos ķermeņos;

Ka maģija ir pieļaujama;

Ka Svētais gars ir pasaules dvēsele;

Ka Mozus brīnumus darīja izmantojot maģiju;

Ka Mozus pats izdomāja baušļus;

Ka Svētie raksti ir māņu tēls;

Ka velns tiks izglābts;

Ka no Ādama un Ievas ir cēlušies tikai žīdi, bet pārējie cilvēki no tiem, kurus Dievs radīja dienu iepriekš;

Ka Jēzus Kristus nav Dievs, bet bija slavens burvis un, tāpēc pelnīti pakārts, nevis krustā sists;

Ka pravieši un apustuļi bija burvji, nekam nederīgi cilvēki un, ka tos pamatoti pakāra.

Džordāno Bruno apsūdzībā nav ne vārda par astronomiju vai debesu ķermeņiem.

1612. gadā inkvizīcija Nikolaja Kopernika grāmatu aizliedza. Bet tas bija divpadsmit gadus vēlāk un aizliegumam bija citi iemesli. Viens no iemesliem bija tas, ka Džordāno Bruno manipulējot ar Heliocentrismu, to izkropļoja un tā radīja sajukumu un nesaskaņas.

Ja painteresēsities, izrādīsies, ka vairums zinātnieku bija pārliecināti kristieši: Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Īzaks Ņūtons, Blēzs Paskāls, Johanness Keplers un daudzi citi.

Šis rakstiņš jau kļūst par rakstu, tāpēc nobeigumā Bernarda Šova secinājums: Es nezinu, vai ir Dievs, bet jādzīvo tā, it kā viņš būtu un Galileo Galilejs apgalvoja, ka Bībele nemāca kā iekārtotas debesis, Bībele māca kā debesīs nokļūt.

Leonards Inkins

P. S. Ja ir ko piebilst, iebilst vai vēlies nosodīt – raksti man personiski.

Latvijas novadu dārgumi. Okupacijasmuzejs.lv

Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?

Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā.

Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība.

Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi.

Neredzēju, kā radās dzīvība, jo tad vēl nebiju piedzimis, bet secinu, ka tās ir gana daudz un dzīvības formas ir ļoti dažādas. Ja ir, kas aptaustāms, tad taustot, noteikti zini, ka tas kaut kad ir dzimis, un noteikti mirs. Tikai Dievs ir mūžīgs, bet visam laicīgajam ir sākums un beigas.

Areāls

Ir daudz vēstures liecību par to, ka agrāk dzīvojām baros, medījām baros un nomedīto un atrasto kolektīvi patērējām.

Attīstoties cilvēkam, paplašinājās arī cilvēka medību oreols. Nezinu, ko pirmo medījām – cilvēkus vai dzīvniekus. Pieļauju, ka medījām visu, kas kustējās, bija ēdams un izdevās nomedīt. Runājot dziesmas vārdiem: pārtikām viens no otra un cits no cita.

Kad paši, bez Radītāja līdzdalības «kaut kā» apvienojāmies dažādos kolektīvos (ģintis, ciltis pat valstis) vēl aizvien pārtikām no tā, ko nomedījām. Medījām citus cilvēkus, cilvēku dzīvniekus, cilvēku alas, zaru būdas un pat to apmešanās vietas.

Pirms doties medīt tika veikti dažādi rituāli, izdomājām medību tērpus un, kā sevi izkrāsot. Runā, ka, ja gājām medīt mamutu, tad krāsojāmies mamutu medību krāsā, ja gājām medīt cilvēkus, tad ietērpāmies un krāsojāmies tā, lai ir ērtāk un efektīvāk baidīt un «medīt».

Dzīvesziņa 

Tā gadsimtu garumā «attīstoties» veidojās medību un medījuma dalīšanas tradīcijas, cik, kuram pienācās, un sodi par šo tradīciju neievērošanu. Sodu gan tad nebija daudz, patiesībā viens – nāve. Tas, kurš noziedzās, kļuva par medījumu. Līdzīgi kā nevar būt drusciņ stāvoklī, tā nevar būt drusciņ medījums.

Soli pa solim pilnveidojot medīšanas tradīcijas un prasmes daži cilvēki sāka atskārst, ka, ja ļaut visiem medīt, tad tas samazina paša medību guvumu un laupījuma apmēru.

Vienlaicīgi no māņiem veidojās dažādas reliģijas un kulti, kas bija konkrētā vietā dzīvojošo māņticība. Tā izveidojās kāda konkrēta mednieku kolektīva reliģija. To saucam arī par dzīvesziņu. Šodien mēs to definētu – «kā labāk dzīvot».

Runā, ka medību, laupīšanas un slepkavošanas tehnoloģijām attīstoties, izveidojās tradīcijas un nerakstītie likumi.

Vēstures rats

Runā, ka homo sapiens, precīzāk saprātīgais cilvēks, (divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē), kad bija iemācījusies laupīt, slepkavot un salaupīto sadalīt, bet, kad laupījums apēsts laupīt atkal šādas darbības, ne tikai kļuva par tā dzīvesziņu, bet šādu dzīvošanu piekopj vēl šodien.

Tā ir impēriju veidošanas būtība un tikko kāda no impērijām tā vairs nedara, vai nespēj darīt, tā mirst un vietā nāk cita. Uz vecās impērijas drupām tapusī jaunā rīkojas līdzīgi, līdz spēki izsīkst un vēstures rats iegriež jaunas impērijas laikmetu. Cilvēku likteņi šajā karuselī kļūst tikai par statistiku.

Lai valstiskie veidojumi varētu pastāvēt un valstu vadītāji varētu valdīt, tika radīti likumi un izveidoti likumu piemērotāji un kārtības uzraudzītāji.

Lai «mednieku» dzīvesveidam piešķirtu jēgu un aizliegtu medīt novadniekus, tika izdomātas primitīvas morāles normas. Tas viss organiski iekļāvās dzīvesziņā. Par sava ciltsbrāļa slepkavību sodīja, par sveša pateicās. Tas, kas vieniem bija slepkavošana un laupīšana, to citi dēvēja par sirošanu.

Laupījums

Un nu, no tālas pagātnes un neprecīza pagātnes apraksta ielūkosimies divdesmitajā gadsimtā.

Runā, ka apķērīgi un ietekmīgi cilvēki organizēja kārtējās «medības» – organizēja sirošanu.

Lai dotos medīt ir jāizlemj, ko medīs, tad atbilstoši nolūkam ir jāizvēlas medību ieroči, jānogaida izdevīgi laika apstākļi, vēja virziens, un, protams, jāapmāca mednieki.

Jānokrāsojas medībām un tradīcijām atbilstošās krāsās, jāinstruē un jāvada medības, līdz medījums (laupījums) ir salikts kaudzē, lai var guvumu sadalīt.

Tika piemeklēta, iespējams, ka šim nolūkam vēl gadsimtu iepriekš izstrādāta, medību stratēģija, materiālais nodrošinājums un medību objekts, tātad laupījums.

Apmācīti, instruēti un labi finansiāli nodrošināti mednieki no dažādām pasaules malām devās medībās. Sirot bija paredzēts cariskajā Krievijā. Lai medības būtu veiksmīgas šim nolūkam, tika izmantoti arī daži procenti vietējo iedzīvotāju.

Tā notiek vienmēr, ja mamuts izrādās liels un spēcīgs. Dažiem simtiem balto konkistadoru nebija iespējams pakļaut kontinentus, to darīt palīdzēja liels skaits vietējo izpalīgu. Līdzīgi rīkojās arī Krievijā.

Neiedziļināšos vēsturiskos notikumos, to analīzē un neminēšu uzvārdus. Par to ir sarakstīts, safilmēts gana daudz un tas nav šī raksta uzdevums. Rakstā aplūkosim notikušo kopumā, jo nav jāprot izdēt olu, lai varētu novērtēt tās kvalitāti. Pietiks, ja pagaršosi. Nav jābūt profesionālam vēsturniekam, lai ieraudzītu un izprastu acīmredzamo.

Bailes no soda

Mednieki dažādiem ceļiem ieradušies medību laukā, tas ir Krievijā, ņēma talkā vietējos pēddziņus un pavadoņus. Izdzirdējuši par medībām, pievienojās arī vietējie sirotāji. Un šī banda laupījumā guva Krievijas impēriju.

Neaprakstīšu, ko dara mednieki tad, kad ir nogalinājuši medījumu, bet šai gadījumā notika līdzīgi. Medījuma iekšas tika izņemtas, lai nebojā guvumu.

Runā, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku un ļaunumam nav tautības. Vienīgais, kas cilvēku attur no ļauniem, darbiem ir – ko par mani padomās, nedaudz reliģiskie uzskati (ja tādi ir) un galvenais – bailes no soda.

Kā pārliecināties, ka mans apgalvojums par to, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet ir laba un slikta cilvēka rīcība? Ļoti vienkārši! Pasakiet, jūsuprāt, vislabākajiem cilvēkiem, ka turpmāk drīkst zagt, laupīt, slepkavot, spīdzināt, izvarot un citādi «izklaidēties» un jūs par to nesodīs. Redzēsiet, kā mans, muļķīgais apgalvojums pierādīsies praksē.

Tā notika Krievijā. Tagad drīkst, pateica nevis cilvēks cilvēkam, bet valsts vara, ne tikai atļāva laupīt, badā mērdēt, slepkavot un citādi iznīcināt, bet pat pavēlēja to darīt un centīgākos slepkavas apbalvoja un citādi godāja.

Nebijis gadījums

Notikušo «mednieki» nosauca par Lielo oktōbra revolūciju. Es nekļūdījos, rakstot «Lielo» ar lielo burtu. Tas ir nebijis gadījums cilvēces vēsturē, kad pēc uzbrukuma, pēc medībām laupījumu nesadala. Līdz šim laupītāji laupīja un dalīja laupījumu, tad tie, kuri bija aplaupīti atguvās, sapulcējās un iznīcināja laupītājus. Šoreiz bija citādi.

Sākumā aplaupīja caru un atņēma varu, tad zemākus augstmaņus, nonāca arī līdz zemniekiem. Raskulačīja uz nebēdu, izdzīvojušos (piespiedu brīvprātīgi) sadzina kolhozos, atņēma dokumentus un liedza mainīt dzīvesvietu. To laikam sauc par dzimtbūšanu.

Laupījumu sakrāva nosacītā kaudzē, bet nesadalīja. Tas kļuva par visas tautas mantu, bet lietoja tikai izredzētie. Viss, kas atradās zemes dzīlēs un virs zemes, kļuva par kopīpašumu, kuru lietoja tikai varneši un īpašos gadījumos arī varai pietuvinātie.

Varneši dzīvoja valsts vasarnīcās, dzīvokļos, mājās, bet mēbeles viņiem nepiederēja, pie galda, dīvāna un skapja bija piestiprināts inventāra numurs.

Valsti sadalīja divās zōnās. Mazajā un lielajā. Atšķirība bija režīma bardzībā. Lielajā zōnā, tas ir Padomju savienībā izveidoja mazo zōnu un to nosauca par Gulagu.

Vēlāk šo praksi eksportēja un atkārtoja arī citās zemēs, bet pirmo reizi, tā notika Krievijā. Marksa prāt kaut kas tāds bija iespējams tikai Krievijā, tāpēc sāka ar Krieviju.

Pamatkapitāls

Kaut pie varas esošie drīkstēja lietot salaupīto, bet tas tomēr nebija sadalīts un viņiem nepiederēja. Un līdz šim draudzīgajā mednieku pulciņā radās domstarpības. Apvērsuma īstenotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs.

Vieni uzskatīja, ka laupījums nu ir jāsadala un jāiet laupīt citur, bet otri bija pārliecināti, ka jāturpina izmantot salaupītais un nekur nav jādodas. Pirmos vadīja Ļevs Trockis (īstajā vārdā Leiba Bronšteins), bet otros Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili).

Otrie iznīcināja pirmos (un to dēvējam par trīsdesmito gadu padomju represijām, kad tika iznīcināti daudzi revolucionāri un fanātiski komunisti).

Notika, kaut kas līdz šim nebijis. Laupījumu nevis sadalīja, bet salaupīto centās vairot un palielināt. Laupījums kļuva par pamatkapitālu un investīciju fondu. Ar šiem līdzekļiem rīkojās šaura cilvēku grupa. Pirka nekustamos īpašumus citās valstīs, apgādāja ar naudu dažādus politisko spēkus citās valstīts un kontinentos. Citiem vārdiem sakot, gatavojās nākamajām medībām, jeb pasaules sociālistiskajai revolūcijai un citādi cīnījās par mieru.

Pamatvērtības

Kad pēc septiņdesmit gadu neveiksmīgas laupījuma palielināšanas mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka neizdosies salaupītā daudzumu vairot, bandīti atgriezās pie pārbaudītajām vērtībām. Tas ir – sadalīja salaupīto. Sadalīja tikai starp tiem, kuriem bija ļauts laupījumu līdz šim izmantot.

Grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks» es šo procesu saucu par mēģinājumu pārsēsties no Volgām Mersedesos.

Runā, ka laupījuma dalīšana notika atbilstoši nacionālām īpatnībām. Piemēram, Vidusāzijas padomju republikās sadalīja tikai dažās daļās.

Kompartijas vadītājam (galvenajam bandītam šai apgabalā), viņa bērniem un kādam tuvākam draugam. Baltijas valstīs sadalīja sīkākās vienībās, bet būtībā visā Padomju savienības teritorijā notika līdzīgi procesi, kurus apzīmēja ar dažādiem vārdiem. Bija dziesmotas revolūcijas, kādi aizmigušie tika pamodināti un tad to dēvēja par atmodu, vietām atjaunoja pat bijušo valsti.

Detalizēts plāns

Kāpēc laupījuma sadalīšana nenotika agrāk? Kāpēc to nevarēja darīt sešdesmitos, septiņdesmitos gados? Galu galā arī piecdesmitos varēja sadalīt.

Runā, ka cerība par pamatkapitāla un investīciju fonda pavairošanu vēl bija dzīva. Teorijā, iespējams, ka tas arī ir iespējams, bet nebija ierēķināts viens faktors – zagšana. Valsti vadīja noziedznieki, un noziedzniekiem ir raksturīgi zagt. Kad zagšana bija tik izplatīta, kā tas notika Padomju savienībā, tad pat nejēgam bija skaidrs, ka nekāda ekonomija šeit nedarbojās, jo visu izsaimnieko un nozog. Tāpēc astoņdesmito vidū tika pieņemts lēmums par laupījuma sadali, galvenajiem bandītiem un pietuvinātajiem.

Kompartijas pamatšūniņā vai čekas dzīlē tika izstrādāts detalizēts plāns, par tā esamību zināja tikai šaurs loks «apgaismoto» un pārsēšanās no Volgām Mersedesos sākās.

Runā, ka šis plāns tika sastādīts vienā eksemplārā, bija slepens un pēc izlasīšanas tika sadedzināts. Man notikušais neizskatās pēc haotiskas rīcības. Es saskatu mērķtiecīgu rīcību, kurā rīkojas tie, kas zina ko dara un kāpēc.

Padomju mantojums

Tas ir noticis fakts, un to mēs vairs nespējam mainīt. Tika sadalīts, ne tikai kustamais īpašums, bet sadalīja arī zemes dzīles, finanšu plūsmas, ietekmes sfēras un daudz cita. Mums ir atlicis dzīvot un cīnīties ar sekām, bet arī šo cīņu pārbūves arhitekti bija paredzējuši. Jā, tie nezināja, kādas būs nianses, bet galvenie virzieni tiem bija zināmi. Ar to izskaidrojami vairāku «desmitgadu» neveiksmīgas cīņas ar padomju mantojumu.

Runā, ka uzrakstītais ir muļķības, runā, ka uzrakstīt var labāk, saprotamāk un precīzāk aprakstīt šo karagājienu un laupījuma likteni.

Runā, ka spēsiet izlasīt, runā, ka daži spēs iedziļināties, un iespējams, ka kāds arī sapratīs.)

Runā, ka šo rakstīja Leonards Inkins

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs un nezina, kas «lācītim vēderā».

Un tomēr, nezinot un nesaprotot, kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un, kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies diezgan veikli nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Cilvēks dzīves laikā ir spiest iemācīties nokļūt no punkta «A» uz punktu «B» īsti neapzinoties un nesaprotot, kā tas patiesībā notiek.

Nokļuvis punktā «B» viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un, ne tos slēdžus slēdzis. Un vispār, šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad, viņš būtu nokļuvis tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Varbūt ar mazāku piepūli, ar mazāku stūres grozīšanu. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš ir bijis garāks, bet vieglāk pārvarams.

Runā, ka gudri pāri kalnam nerāpjas, gudrs šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar. To vai mēs esam rīkojušies gudri, vai muļķīgi, vai esam bijuši gudri, vai muļķi patiesi saprotam tikai tad, kad esam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo braucienu nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam. Kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs viņi dzimst un kā interesēs viņi tiek ieviesti.

Mums galvās ir radīts milzīgs haoss un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt un, lai viņi varētu mainīt pastāvošo kārtību tie dibina politiskās partijas, vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm demokrātiskajām institūcijām virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē, amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļi, kas ir speciāli mācījušies daiļrunību. Jo, kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai uzrunātais reaģētu tā, kā viņiem nepieciešams. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Tie, kuri no tā saucamās patriotiskās nometnes, ir pietuvinājušies varai vai kļuvuši par varu iziet dabiskus izaugsmes un attīstības posmus.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kā piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram, kurā brīdī pieslēdzamies ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī, kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks tikai izlemj, ar ko «sadarboties» un kuram klausīt. Rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks tajā brīdi ir tikai instruments.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tikai tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam paši. Mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet ja nebūs citas izvēles viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt, ja pietiek spēka to izdarīt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks, lētticīgāks, kurš būs slims.

Nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet visi cilvēki mēdz rīkoties gan labi, gan slikti. Tad, kad rīkojamies it kā labi, vai tas arī citiem ir labi?

Viss atkarīgs no tā, ar kādu nolūku un no kurienes uz cilvēka paveikto lūkojamies.

Karā cilvēks cilvēku nogalina. Un tas ir slikti, bet mēs saprotam, ka, ja aizstāvēšanās vai atbrīvošanās nolūkā nenogalināsim, tad rezultāts būs slikts, kaut mūsu darbības nebūs bijušas sliktas.

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks, ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus, ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet viņš nelemj uzņemoties atbildību.

Jo augstāk iesi pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu. Jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir, jāuzmanās šo varu zaudēt. Tas noved pie tā, ka varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo.

Tāpēc tie, kuri labi ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet, kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko, es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tajā posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai.

Šādi cilvēki piespiež pie varas esošos, tos, kuri jeb kuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tas notiek apbrīnojami un negaidīti. Tie, kuriem izdodas varu piespiest, rīkoties parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis to lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas neapgāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Dažādos laikos viņu mēdz būt vairāk un mazāk. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji, kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. Tas ir, ko mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi, iespējams, ka tikai viņi, spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir, panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka viņa, piemēram, seko tikai muļķi, jo gurdiem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām: «tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām. Viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām.

Vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo, cik ilgi var braukt ar Volgu. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika, kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem –

no svēto muļķīšu daudzuma,

no to, kuri vēlējās pārsēsties Mersedesos saglabājot varu ietekmes un spējām,

kā arī no «zvaigznāju stāvokļa», jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc, būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem, kuri stāv bezjēdzīgos piketos, kuri, gudro prāt, veic citas bezjēdzīgas darbības, kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem, kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies. Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

Protests. Foto: globalnews.ca

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk.

Kamēr skrūves ir kārtīgi pievilktas, sakarsušajam gaisam nav cerību izkļūt, un tikai tad, kad palaiž skrūves vaļīgāk, spēkam, kas koncentrējies tvaikā un ieslodzīts katlā, rodas iespēja izlauzties brīvībā.

Izlaužoties tas ārda visu, ko satop, un to nav iespējams koordinēt vai savaldīt. Tvaikam ir jāiztrakojas. Kad tas iztrakojies un redzamība atkal laba, izrādās, ka «izlaušanās» sekas ir citādas, nekā bija cerējis tas vai tie, kas skrūves palaida vaļīgāk.

Kontrole

Cita lieta, ja pirms palaist brīvāk vāka skrūves tiek sagatavots ceļš, pa kuru un kurp tvaikam doties. Tiek sagatavots tvaika vads ar krānu kam galā svilpe. Tad gan var kontrolēt tvaika izvirduma spēku, svilpes skaļumu un tvaika «izlaušanās» virzienu.

Ja kādam poliskam veidojumam, vai sabiedrības daļai nav pieņemami tie dzīves apstākļi, kuri ir konkrētā laikā un konkrētā valstī, tad pirms sniegties pie katla vāka skrūvēm ir jāsagatavo krāns un svilpe. Ja to neizdarīt, tad katlam vāku noraus, tvaiks izplūdīs, bet realitāte nebūs mainījusies. Vienīgi vairāk būs izlaušanās postījumu.

Parasti reformas un revolucionāras pārbūves rada tikai šķietamību par uzlabojumiem, bet, ja uz to palūkojas ilgākā laika posmā, tad kļūst acīmredzams, ka pārmaiņas ir bijušas graujošas un ir, kļuvis vēl sliktāk.

Tie paši, kas bija pie varas, tie arī paliks, izņemot tos, kuri būs, tvaika izvirduma laikā, gājuši bojā. „Tvaika nolaišana” nešķiro ne svešos, ne savējos.

Vara

Spilgts piemērs saskatāms ieslodzījuma vietās, kurās varas maiņa vērojama miniatūrā. Ieslodzījuma vietas nav nekas cits, kā sabiedrības (no kuras nāk ieslodzītie) spogulis. Šim «spogulim» nav maldinošo ārišķību. Tur visi ir «izģērbti» un labi redzams, kas ir kas. Nav iespējams paslēpties maskējot savu būtību ar dārgām drēbēm, amatiem, vai mašīnu.

Ieslodzījumā ir sapulcināta ne tā labākā sabiedrības daļa, un šo noziedznieku starpā atrodas kāds, kurš uzņemas vadību pār pārējiem. Tas notiek katrā kolektīvā, neatkarīgi no tā, kurā žoga pusē tas atrodas.

Šie, kas uzurpējuši varu, puslīdz demokrātiskā veidā nokļuvuši pie varas, vai citādi, ieslodzījuma vietā ir reāla vara. Konstitūcijai, likumiem un valdības noteikumiem tur nav saistoši.

Runājot plašāk, patiesā vara valstī pieder tam, kam pieder vara ielās. Vara valstī pieder tiem, kam pieder vara policijā, armijā, bankā, sadzīvē. Vara ir tiem, kuru TV skatās, ieklausās un kuru laikrakstus lasa. Tās gan ir, sen izpētītas un zināmas, tehnoloģijas. Tās spēj pielietot un izmantot visi gan godīgie, gan negodīgie, gan labie, gan ļaunie.

Ja no tevis baidās, ja ar tevi rēķinās un tevī ieklausās, tad tu esi reāla vara, neatkarīgi no tā, vai esi deputāts, ministrs vai citāds, kuram ir dokuments par to, ka viņš ir vara.

Spogulis

Zināms, ka pāridarītājs nesit pa dokumentu, sit pa seju. Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, kurš it kā ir vara, piekāva tie, kuriem it kā varas nav, bet jau teicu, ka patiesā vara ir tam, kam ir teikšana uz ielas. Tāpēc oligarhu vara vienmēr ir stiprāka par deputātu varu.

Iedomāsimies, ka ieslodzījuma vietās kāds vai kādi noziedzīgo un ļauno noziedznieku varu gāž. Vai tad būs iespējams iecelt citu, godīgāku un labāku varu? No noziedzniekiem var izveidot tikai noziedznieku varu, tas ir – līdzīgi kā ieslodzījuma vietu kontingents ir sabiedrības spogulis, tā arī to, kas ir žoga otrajā pusē (lielajā zonā) vara ir šīs sabiedrības spogulis.

Nav iespējams, ka godīgu tautu pārstāv negodīgi deputāti un ministri. Nav iespējams, ka godīgi cilvēki ievēl negodīgos. Kādas individuālas krāpšanās rezultātā varbūt kāds blēdis arī pamanīsies tapt ievēlēts, bet tas būs tikai izņēmums.

Rodas jautājums vai tā cita, jaunā vara spēj būt citādāka, kā iepriekšējā? Protams, ka nē.

«Salekšana»

Atceros, kad padsmitnieka gados atrados nepilngadīgo ieslodzījuma vietā, tur mēs to saucām nevis par apvērsumu, un nevis par revolūciju, bet gan par «salekšanu».

Tas nozīmēja, ka, ja bija kāds despots, kurš pārmērīgi izmantoja paša iegūto varu, tad kādā negaidītā, bieži vien nejaušā, brīdī mēs «salecām».

Notriecām viņu gar zemi, spārdījām ar kājām un pēc neilga laika «vara», un «sabiedrības drauds» mainījās.

Iegūt varu varēja dažādi, bet varas iegūšanas rezultātā pār nepilngadīgiem noziedzniekiem atkal valdīja nepilngadīgs noziedznieks. Tāds, kurš bija apķērīgāks, izmanīgāks, bieži arī spēcīgāks, agresīvāks un nekaunīgāks. Arī blēdīgāks.

Bieži par jauno varu kļuva tas vai tie, kurš vai kuri šo «salekšanu» organizēja vai izraisīja. Organizējot «salekšanu», viņi bija laipni un atsaucīgi pret tiem, kurus vēlējās «salekšanā» iesaistīt. Viss mainījās tad, kad «salekšana» bija izdevusies un «salekšanas» organizētāji kļuva par jauno «varu».

Sūrā ikdiena

Kas šīs varas maiņas rezultātā mainījās? Nekas. Tiem apspiestiem, kuriem bija «pienākums», pēc ieslodzījuma vietas nerakstītiem likumiem un tradīcijām, klāt gultas, tiem, kas dzīvoja «labāk», mazgāt zeķes, tīrīt telpas un pat sniegt seksuālos pakalpojumus, nemainījās nekas. Varbūt dienu pirms «salekšanas» tos mazāk vai «laipnāk» ekspluatēja. Un arī dienu pēc «salekšanas» tiem pienākumu slogs bija atvieglots. Bet drīz viss nostājās savās vietās, «pārbūves» atnestā dziesmotā revolūcija beidzās. Sākās sūrā ikdiena.

Šiem dzīves atstumtajiem nekas nemainījās, mainījās tikai vadoņa uzvārds, izskats un balss tonis.

Mēs varam iziet ielās, varam pat mainīt varas uzvārdus, balss toņus un izskatu, bet mēs nevaram iecelt citādāku valdību, kā tikai tādu, kādi esam paši. Paši no savas vides mēs varam deleģēt, vai viņi paši var izvirzīties, (ir teikts, ka jāpalīdz ir godīgiem, bet negodīgie izlauzīsies paši), tikai tādus, kādi esam paši. Mēs spējam mainīt varai vārdus, uzvārdus, izskatu un retoriku, bet valdīšana paliks, kā līdz šim.

Viss paliks pa vecam, tie kuri līdz šim slaucīja ielas, tie slaucīs arī turpmāk, tie, kuri apkalpoja varu, tie turpinās to darīt. Viss paliks, kā iepriekš, mainīties var ārišķības, karogi, himnas, bet ne būtība, jo būtību nenosaka Satversme to nosaka tas, kas mūsu galvās un sirdīs.

Zinātne

Notikumi Latvijā kopš astoņdesmito gadu beigām par to liecina. Šos rezultātus var saskaitīt, izmērīt un nosvērt. Var saskaitīt, izmērīt un nosvērt arī šo rezultātu sekas, tāpēc šos mērījumus var saukt par zinātni, jo zinātne sākas tikai tad, kad var izmērīt un nosvērt.

Ir ilūzija, ka jāpanāk, lai vēlēšanas būtu godīgas un godīgums kļūs par valsts ikdienu. Līdzīgi kā saule apspīd visus gan labos, gan ļaunos. Vēlēšanu mehānismu izmantos visi.

Godīgie kautrēsies stāstīt, cik viņi ir godīgi, bet negodīgie to vien darīs, kā dziedās paši un liks citiem apdziedāt savu godīgumu. Rezultātā vēlētāji nobalsos par negodīgajiem, noticot viņu godīgumam. Vēlēšanu aptaujas apliecinās viņu izredzes, bet patiesi godīgie, kuri nebūs pārliecinoši un pietiekami uzstājīgi sevi reklamējuši, paliks aiz strīpas.

Godīgajiem nepietiek tikai ar vēlmi gāzt negodīgo varu. Ja viņi nezinās, kā varu izmantot, kā varu pasargāt, kā ar varas palīdzību padarīt valsti godīgu, viņu centieni ir nolemti neveiksmei, pat tad, ja tiem izdotos uz brīdi pārņemt varu.

Godīga valsts ir tā, kurā dzīvo godīgi cilvēki. Mūsu gadījumā vara un vēlētājs tikai izliekas, ka ir taisnīgi un godīgi. Kamēr paši nekļūsim labāki, labākas varas mums nebūs.

Ja godīgajiem pieder tikai teorētiska vara, bet tā nespēj savas godīgās ieceres īstenot, tad tas nozīmē, ka patiesībā varas viņiem nav. Tāpēc viņu rīcība ir neizlēmīga. To sauc par politisko onānismu, jeb darbības imitāciju. It kā kaut kādas darbības tiek veiktas, it kā kaut kādu gandarījumu arī jūt, bet bērni no tā nedzimst.

Komanda

Jābūt ir vienkāršiem cilvēkiem, ne tikai zinātniekiem, saprotamai darbības programmai un nepieciešama komanda, kura to īstenos. Nepieciešama tāda komanda, kurā katrs zina, kas jāpanāk, un zina, kas no tā jādara konkrēti viņam.

Saskaroties ar šo realitāti, lai kļūtu par reālu varu godīgajiem būs jāpiekrīt negodīgo priekšlikumiem «palīdzēt».

Jo tu nezini, ko un, kā vēlies panākt un, kā to izdarīt. Ja tev nav cilvēku, kuri to īstenos, tad pat ja izdosies kaut ko sasniegt, tavus darba augļus izmantos citi tā, kā viņi to uzskatīs par pareizu un izdevīgu sev.

Astoņdesmito gadu beigās, kad kā sēnes dzima dažādas organizācijas, tās visas vajāja vienādas grūtības. Tām nebija naudas, nebija telpu un trūka organizatorisku zināšanu. Nauda un telpas bija čekai un prasme organizēt arī.

Lai vispār kaut ko izdarītu, jaunizceptajiem politiķiem nekas cits neatlika, kā pieņemt viņu «palīdzību». Un iespējams, ka viņi palīdz vēl šodien…

Foto: svoboda.org

Pēc tā, kā tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem Amerikas Savienotās valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jeb kā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē.

Tas nenozīmēja, ka Krievija šīs tehnoloģijas un konsultācijas nevarēja pirkt no citiem. Piemēram, visiem uzņēmumiem, kuri atvēruši savas ražotnes Ķīnā, ir jāinformē par tehnoloģijām, kuras tiek izmantotas ražošanā un jāpiestāda Ķīnas valdībai tehniskā dokumentācija par to, ko ražo. Tāpēc, nav brīnums, ka drīz vien Ķīnā atveras cita rūpnīca, kas ražo līdzīgu produkciju.

Kaut pēc šī ASV lēmuma Krievija no ASV vairs nedrīkstēja iegādāties tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču ražošanā, tomēr Krievija tās varēja iegādāties citur.

Aizliegts

Šā gada jūlija beigās ASV beidza izvērtēt S. Skripaļu ģimenes noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā un pieņēma papildu sankcijas pret Krieviju. Šis lēmums sāks darboties 15. augustā, jo formāli tas vēl jāizskata ASV kongresā.

Saskaņā ar šo lēmumu turpmāk ASV valdība uzraudzīs, kontrolēs un nepieļaus pārdot Krievijai tehnoloģijas, kuras tā var izmantot, lai izgatavotu ķīmiskos ieročus. Tas nozīmē, ka praktiski visas iekārtas, tehnoloģijas, datorprogrammas un citu, kas saistīts ar ķīmiju un bioloģiju.

No 15. augustā visām ASV bankām, un bankām ārpus ASV, kuras vēlas sadarboties ar ASV vai darboties ASV teritorijā ir aizliegts finansiāli palīdzēt Krievijai. Runa nav par privātpersonu apkalpošanu, bet par Krievijas vērtspapīriem un citiem darījumiem, ar kuriem tiek atbalstīta Krievijas ekonomika un militārā rūpniecība.

Krievijai turpmāk būs ļoti ierobežotas iespējas aizņemties naudu dažādiem projektiem, piemēram, gāzes vadu būvēšanai un citiem.

Vienlaicīgi ASV izstājas no Ronalda Reigana un Mihaila Gorbačova noslēgtā līguma par Vidēju un tuvu darbības raķešu samazināšanu.

Līgumi

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs (Jens Stoltenberg) ziņoja, ka Krievija regulāri pārkāpj šo vienošanos, neļaujot pārbaudīt tās raķešu skaitu un izvietojumu. Krievija krāpās no līguma noslēgšanas brīža.

ASV pildīja minēto līgumu, bet Krievija un Ķīna ne. Krievija turpināja ražot un izvietot raķetes pie Eiropas Savienības valstu robežām.

Ir teikts, ka līgums, kas, noslēgts ar Krieviju, nav pat papīra, uz kura līgums rakstīts, vērts. Krievija nekad nepilda līgumus, neviens līgums Krievijai nav saistošs. Tikko ir izdevība, tā līgums tiek pārkāpts un vienoties ar Krieviju nozīmē, ka tu darbojies atbilstoši līgumam, bet otra puse krāpj, jo, slēdzot līgumu, Krievija negrasās to pildīt. Tas ir veids kā iegūt laiku, maldināt citus, kā arī tiek izmantots kā taktisks manevrs.

Uzzinot, ka ASV iziet no līguma par vidēja un tuva darbības raķetēm Krievija pieprasīja tikšanos un radušās problēmas risinājuma meklēšanu. Naivo nav, jo gan NATO, gan ASV saprot, ko vērtas ir sarunas ar Krieviju, tāpēc Krievijai tika atteikts.

Taktika

Krievija ir sākusi citu taktiku. Ja līdz šim tie bija meli, līgumu nepildīšanas un slepkavības, tad tagad kļūs pamanāma jaunā taktika, tas ir Eiropas iebiedēšanas un Eiropas valstu vadītāju uzpirkšanas taktika.

To nevar nepamanīt un to neredz tikai tie, kuri nevēlas redzēt. Eiropa jau ir iebiedēta, un daudzus valstu vadītājus ir sasniegusi par dabas resursu pārdošanu nopelnītā naudas daļa.

Par to var pārliecināties, ja palūkojas Austrijas, Vācijas, Ungārijas, Francijas un citu valstu virzienā. To vairs nevar noslēpt. Kāda bija šo valstu, īpaši Francijas vadītāju nostāja, kad Krievija uzbruka Gruzijai? Kāda bija, un ir šo valstu vadītāju nostāja, par Krievija agresiju pret Ukrainu? Brīžiem liekas – nu kā var nesaprast, kā var nenovērtēt?

Visu viņi saprot, bet nauda dara savu un ne tikai nauda. Krievijai ir daudz uzpirkšanas un ietekmēšanas līdzekļu un tā tos maksimāli izmanto. Jo no tā ir atkarīgs Krievijai būt vai ne. ASV tai ietekmēt vēl nav izdevies.

Ko darīt?

Ko ASV un, kā var izdarīt, lai atsvabinātu Pasauli no Krievijas draudiem, no Krievijas impērijas vēlmēm pakļaut, iekarot un iznīcināt?

Ir karstas galvas, kuri uzskata, ka ASV un viņu sabiedrotiem būtu jāuzbrūk Krievijai, tā jāiekaro un problēma būs atrisināta. Krievija vairs Anglijā un citur nenogalinās cilvēkus, vairs nefinansēs teroristus, vairs neatbalstīs nedemokrātiskus režīmus.

Ja, kas tāds patiešām notiktu, tas ir, pat ja tikai būtu nolemts tā rīkoties, tad par to Krievija uzzinātu jau pēc dažām minūtēm. ASV flotes kuģi, jūras kājnieki un citi bruņotie formējumi nepaspētu pat līdz Krievijas robežām nokļūt, kā jau ASV un Eiropas galvaspilsētu virzienos no Krievijas kara kuģiem, zemūdenēm un šahtām dažādās pasaules malās, izlidotu raķetes. Labākajā gadījumā bez kodolgalviņām.

Lai, ko tādu darītu, vēl būtu jāsaskaņo ar Eiropas valstu valdībām ASV bruņoto spēku ierašanos, lai no turienes ASV karavīri dotos Krievijas virzienā.

Labāka taktika ir nemanot, maskējoties ar dažādiem nolūkiem pakāpeniski ap Krieviju jau laicīgi izvietot ASV un NATO karaspēku. Tas rada stabilitāti reģionā, tas var būt noderēt, ja būs ātri jārīkojas neparedzētos gadījumos, un valstis, kurās ir izvietoti ASV karavīri, kļūs par vienu no Krievijas uzbrukumu mērķiem. Kokam divi gali!

Eiropas valstis nepiekritīs, ka viņu teritorija tiek izmantota preventīvam uzbrukumam pret Krieviju. Varbūt kādu vāju un mazu valsti ASV izdosies «pierunāt», bet ar to būs par maz.

Domāju, ka šāds risinājums atkrīt.

Kremlis drupās

Galvenais kāpēc valstis bruņojas ar kodollādiņiem ir nevis, lai uzbruktu vai aizstāvētos, bet, lai novērstu kāda vēlmi izmantot kodolieročus. Kodolkarā nav iespējams uzvarēt. Kodolkarā ir tikai zaudētāji un bojā gājušie.

Ja arī izdosies šādi sagraut Maskavu, tad kodolsprādzienu mākoni vējš var aizpūst tālu. Černobiļas negadījums to pierāda, tikai kodoluzbrukuma gadījumā ļaunums būs daudz lielāks.

Tā ir neinteresanta loterija. Varam tikai minēt, cik no izšautām ASV raķetēm sasniegs mērķi, cik no Krievijas raķetēm sasniegs mērķi, cik notrieks pretgaisa aizsardzība.

Arī šis «risinājums» neiztur kritiku…

Opozīcija

Varētu sūtīt speciālās vienības, lai ieņem Kremli, saņem gūstā, nolaupa vai nogalina Krievijas vadību, tādējādi paralizējot tās pretošanos un tad iecelt kādu iepriekš izlolotu «opozicionāru».

Krievijas drošības dienesti jau sen, ir sagatavojuši vairākus «opozicionārus», kurus vajadzības gadījumā iesēdinās prezidenta krēslā un Krievijas politikā un domāšanā viss turpināsies pa vecam.

Pat, ja izdotos varu nodot ASV dienestu sagatavotam ieliktenim, Krievija sadalīsies neskaitāmos valstiskos, pus valstiskos, noziedzīgos un citādos veidojumos, kur cits citu slepkavos, dalīs zemes dzīles, upes, mežus un pārdos, visiem, kuri vēlas nopirkt, kodolieročus.

Austrumos esošās Ķīna, Japāna un Koreja aktīvi šajās jukās piedalīsies un tā būs tāda loterija, ka prognozēt kādu iznākumu neņemsies neviens prātīgs cilvēks.

Būs vēl traģiskāk, kā tas notika Līvijā un Irākā.

Arī šis nav risinājums.

Banāni

Varētu mēģināt „nogalināt” Krieviju ekonomiski. Tas ir aizliegt tai jeb ko un jeb kam pārdot.

Kā to var panākt? Vai ASV spēj aizliegt Vācijai kopā ar Krieviju būvēt jūrā gāzesvadu? Vai var aizliegt Ķīnai vai Indijai tirgoties ar Krieviju?

Krievija aizliedza ievest pārtiku no daudzām valstīm, un rezultātā Krievijas lielveikali audzē banānus Baltkrievijā un no turienes tos ieved tirdzniecībai Krievijā. Šādas metodes īsti divdesmit pirmajā gadsimtā nedarbojas.

Eiropas valstu vadītāji jau ir tādā atkarībā no Krievijas, ka nespēj apturēt gāzesvada izbūvi, tad kā viņiem neļaut tirgoties ar Krieviju.

Arī šī metode nesola labus panākumus.

Kas atliek?

Cita risinājuma, kā lēna sankciju pielietošanas stratēģija nav. Ar sankcijām soli pa solim samazinot Krievijas ietekmi, Krievijas spēju apdraudēt kaimiņvalstis un vēlāk arī Pasauli kopumā.

Pakāpeniska Krievijas varnešu un oligarhu naudas atņemšana, ja tā noguldīta ārpus Krievijas. Bet lielākoties tā atrodas ārpus Krievijas, īpašumu atņemšana, kuri ir Eiropā vai ASV.

Savstarpēja sanaidošana, lai viņi cīnās savā starpā. Jo spēcīgāk sankciju slogs savilksies ap Krieviju, jo mazāk būs resursu, kurus piesavināties, jo vairāk un nežēlīgāk pie varas esošie grūstīsies. Sākumā ar elkoņiem, bet tad jau arī ietekmīgākas metodes tiks izmantotas.

Ar sankcijām jāpanāk, ka V. Putinam nav citas izejas, kā pārrunas ar ASV un šo pārrunu rezultātā Krievija atsakās no kodolieročiem.

Manuprāt, kodolieroči ir vienīgais, kas reāli apdraud citas valstis. Ja Krievijai atņem tos, tad tā vairs nav spējīga globāli apdraudēt pasauli. Jā, tai tanku pietiks, lai iebruktu Gruzijā vai Latvijā, bet ko tie tanki tur darīs. Stāvēs uz ielām? Karavīriem ir jāēd, jāguļ, jāskatās filmas, jālieto internets. Cik ilgi, tu sēdēsi tai dzelzsgabalā? Vienīgais, kas attur savaldīt Krieviju, ir tās kodolarsenāls. Tas nolietojas, kļūst neizmantojams, un kopā ar mērķtiecīgām sankcijām tomēr darīs galu Krievijai.

Tas ir tikai laika jautājums.

Zināšanai: Līgums, kuru Ukrainas vārdā parakstīja Jūlija Timošenko un par, ko viņu Janukovičs ieslodzīja šogad beidz darboties. No nākamā gada jāsāk darboties jaunajam gāzes vadam Baltijas jūrā. Tas dos Krievijai iespēju neslēgt ar Ukrainu nekādu līgumu, bet ja šis gāzes vads nedarbosies, tad Krievijai nāksies piekāpties Ukrainai, lai tā ļauj ar gāzi apgādāt Eiropu.

Pašlaik „bumbiņa” ir Dānijas laukumā un no tā, kā Dānija lems, ir atkarīgs, kā Krievija uzvedīsies…