“Sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās,“ – tik skaudru secinājumu pauž septiņi Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāji un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne vēstulē, kas publiskota sestdien – Reformācijas svētkos.

“Jebkura sašķeltība ir apdraudējums, identitātes apdraudējums,” saka viens no vēstules autoriem – Torņakalna baznīcas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs. K. Simanovičs uzskata, ka vēstulei nav specifiska laika nogriežņa vai mērķa un ka draudžu dzīvē tā nemainīs neko – cilvēki, tāpat kā līdz šim, ies baznīcā, lūgs Dievu, ies pie Svētā Vakarēdiena. Taču nākamā gada vasarā notiks LELB Sinode, uz kuru tiek virzīts priekšlikums par izmaiņām LELB Satversmē – ierakstīt, ka ordinācija mācītāja amatam tiek rezervēta tikai vīriešu kārtas pārstāvjiem.

Pagājšnedēļ 28. oktobrī notika mācītāju konference, kurā balsojot nospriests, ka par ordinācijas kandidātiem tiek aicināti tikai vīrieši. 6 -mācītāji pret šo priekšlikumu; 54 – par.

Kā šo iniciatīvu vērtē luterāņu mācītāji? LA.LV atbild vairāki mācītāji.

Andis Lenšs, Daugavpils iecirkņa prāvests, Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles dekāns:“Latvijas luteriskā baznīca savā Satversmē vēlas ierakstīt, ka ordinācija mācītāja amatam tiek rezervēta tikai vīriešu kārtas pārstāvjiem, savukārt baznīca ārpus Latvijas atzīst arī sieviešu ordināciju. Patiesībā atšķirības starp abām baznīcām ir diezgan fundamentālas. Protams, Latvijas mācītāju saimē ir arī vieta dumpiniekiem, reformācijas gars to pieļauj. Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kad un kādās mācību iestādēs mācītāji ieguvuši teoloģisko izglītību, kādi ir bijuši viņu skolotāji. Man, piemēram, ir bijuši izcili skolotāji. Diskutēt, protams, var, taču es atbalstu Latvijas baznīcas kopējo nostāju. Kāds no maniem amata brāļiem teicis apmēram tā: lai kā man gribētos dzemdēt, es nedzemdēšu, jo esmu vīrietis, taču, ja man tomēr izdotos laist pasaulē bērnu, necīnīšos, lai manas dzemdētāja tiesības tiktu atzītas.”

Jānis Kalniņš, Ugāles draudzes mācītājs: “Tas, ka mums ir arī luteriskā baznīca ārpus Latvijas, nav nekas tāds, kas varētu sašķelt latviešu nāciju. Latvijas baznīcai jāpaliek tādai, kāda tā ir. Ja mēs atteiksimies no bībeliskajiem principiem, sāksies lavīnveida process. Sākumā legalizē sieviešu ordināciju, pēc tam – viendzimuma laulības, tad iet vēl tālāk. Nav jau runa par to, ka vīrieši būtu spējīgāki par sievietēm; galvenais jautājums ir par Bībeles autoritāti, par sievišķo un vīrišķo, par dziļāku būtību. Piekrītu arhibīskapa Jāņa Vanaga teiktajam, ka mehāniska abu baznīcu apvienošana varētu novest pie dramatiskām attiecībām, jo, piemēram, daļa trimdas latviešu drīzāk uzskatītu, ka Latvijas baznīcai jāpieņem viņu kārtība, domāšanas veids un virsvadība.”

Arnis Bušs, prāvests, Valmieras Sv. Sīmaņa draudze: “Zinot abās baznīcās pēc būtības ļoti atšķirīgas lietas, grūti iedomāties, kas varētu reiz sadalīto baznīcu apvienot. Tādu iespēju nudien neredzu. Vaina tā, ka mēs katrs esam pārāk centrējušies uz sevi – kā es jūtos, ko es gribu un tamlīdzīgi. Galvenais tomēr ir tas, lai mēs būtu godīgi pret Dievu. Es kā normāls kristietis drīzāk aicinātu pajautāt – varbūt tas skaistums un krāšņums ir dažādībā? Ja reiz ir divas baznīcas, kurām ir draudzīga un cieņas pilna sadarbība, tad taču ir pamats teikt – nu ko, veselīgi papildinām viena otru!”

Arvīds Bobinskis, Nīcas draudzes mācītājs: “Teorētiski nostāja par vienotu luterisko baznīcu Latvijā ir laba lieta, taču praktiski – ļoti apšaubāma lieta. Jā, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad tika uzrakstīts vienotās Baznīcas darbības noteikumu mets, nodoms par abu baznīcu apvienošanu bija diezgan reāls. Toreiz latviešu mācītāji ārzemēs vēl nebija tik izteikti liberāli kā mūsdienās. Lai gan neesmu pats kategoriskākais, kad runa ir par sieviešu ordināciju, tomēr drīzāk teiktu “nē”, nevis “jā”. Ārzemēs gandrīz vai nedrīkst kritizēt sieviešu ordināciju, geju un lesbiešu attiecības. Man tuvāks ir konservatīvs garīgais viedoklis. Šobrīd neredzu pamatu, lai lemtu par abu baznīcu apvienošanu.”

Ģirts Grietiņš, Jaunjelgavas draudzes mācītājs: “Abām baznīcām ir pārāk atšķirīga izpratne par vairākiem jautājumiem, lai tagad aktualizētu apvienošanas jautājumu. Ja apvienot neizdevās pirms divdesmit gadiem, tad tagad to izdarīt būtu nesalīdzināmi grūtāk.”

UZZIŅA

* Otrā pasaules kara laikā 1944. – 1945. gadā no Latvijas bēgļu gaitās devās 143 luterāņu mācītāji jeb apmēram puse. Kopš 1963. gada Pasaules luterāņu federāciju pārstāv divas latviešu luteriskās baznīcas – LELB un LELBĀL.

* Starp abām baznīcām pastāv uzskatu atšķirības, galvenā – Latvijas baznīcas mācītāji lielā pārsvarā atbalsta viedokli, ka sievietes nedrīkstētu ordinēt mācītāja amatam, savukārt Baznīca ārpus Latvijas ordinēšanu pieļauj.

Latvijas luterāņu baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim ir uzticēti LELB pirmā arhibīskapa Teodora Grīnberga amata rīki – zizlis un krusts. Viņa pārraudzībā ir latviešu luterāņu draudzes visā pasaulē, un sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu, Daci Kokareviču un Ivaru Cišu arhibīskaps stāsta, kā sokas diecēzē, “kur saule nekad nenoriet”,-ziņo spektrs.com/ la.lv 

– Kā izskatās no tālumiem Latvijas laicīgajā dzīvē notiekošais?

- Protams, ir lietas, par kurām priecājos, un lietas, par kurām esmu bēdīgs. Mūsu īpašība individuālisms, kas varētu būt arī pozitīva, var novest pie tā, ka spēki sašķeļas. Tā notika starpkaru posmā, un kaut ko līdzīgu manām arī tagad. Būtu labāk, ja visi turētos kopā veselīgas kopības apziņā. Bet priecīgs esmu par mūsu māksliniekiem un māksliniecēm, dziedātājām un diriģentiem, jo viņi Latvijas tēlu dara skanīgu un jauku.

– Par tām Latvijā bēdīgajām lietām jātiek skaidrībā – vai bēdājamies tāpēc, ka ir par ko, vai esam pieņēmuši, ka jābēdājas un latvieši esot pastāvīgi bēdīgi, drūmi. Bet ārzemēs gan visi esot laipni, smaidoši…

– Latvijā ir daudz kas mainījies uz labo pusi. Bet ir daži sektori, piemēram, izglītība, kur būtu vairāk jāpiestrādā. Senākos laikos varbūt vairāk jauniešos ieaudzināja atbildības izjūtu pret visu kopienu un tās vājākiem locekļiem. Pašreiz iespaids, ka ikviens no visu kopējā labuma grib izraut to vislielāko gabaliņu sev. Baznīcā redzam, ka ārpus Latvijas ir daudzi cilvēki, kuri uzņemas pienākumus brīvprātīgi, bez atlīdzības, bet Latvijā varbūt ir grūtāk tādus atrast.

Neviena sabiedrība ilgstoši nedarbosies par svētību visiem, ja cilvēkos nebūs pamatlojalitātes pret savu valsti un sabiedrību. Brīžam gan parādās, piemēram, toreiz, kad bija jābalso par valsts valodu.

Šajā jomā ir ko darīt kā valstiskām, tā nevalstiskām organizācijām.

D. Kokareviča: – Mūsu avīzes lasītājs Rituma kungs, kurš ilgi dzīvojis ASV un tagad atgriezies tēvzemē, vēstulē redakcijai raksta: “Mums ir divi evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapi. Abi savu sadarbību raksturo kā labu, un tā ir dibināta uz kopīgu ticības apliecību vienā valodā. Jājautā, kādēļ gan divas latviešu luterāņu baznīcas nevarētu apvienoties?”.

– Mēs, kas esam ārpus Latvijas, neesam pret apvienošanos. Esam ar mieru labprāt pieņemt baznīcu Latvijā tādu, kāda tā ir, ja šī baznīca pieņems mūs tādus, kādi esam.

I. Cišs: – Ziemeļu kaimiņzemē ir brīnišķīgs piemērs – ārzemju igauņu luterāņu baznīcai izdevās apvienoties ar vietējo.

– Jāpiebilst, ka Igaunijā darbojas apmēram 30 mācītājas, tur nebija šo atšķirību attieksmē pret sieviešu ordināciju. Bet no atšķirībām nav jābaidās, tās var izrunāt un strādāt kopā.

V. Krustiņš: – Jums ir viena draudze arī Latvijā. Kad televīzijā rādīja tās dievkalpojumu, redzēju, ka jūsu sacītais sprediķis drusku atšķīrās no tiem, ko pierasts redzēt citās reizēs, un pats dievkalpojums atšķīrās ar vienkāršību.

– Tajā draudzē, kas reizi mēnesī pulcējas un nomā telpas Vecajā Ģertrūdē, apmēram 60 procenti ir cilvēki, kas agrāk dzīvojuši ārpus Latvijas. Ir labi, ka pastāv atšķirības un ka tās pieļauj.

- Ir cilvēki, kas valsts svētku dievkalpojumos arvien sēž pirmajās rindās. Reizēm varbūt tie, kas sēž tālāk, savās sirdīs ir pulka tuvāki Tam Kungam nekā tie, kas vēlēšanu iespaidā sēž pirmajā vai otrajā rindā.

– Te jau savā laikā bija tā sauktā mācītāju partija. Tas nu nav tas, kas nāktu par labu valstij vai baznīcai. Ir labi, ja garīgā un laicīgā sfēra sadarbojas, taču der ievērot principu – ne šķirti un ne samaisīti, un katrs veic uzdevumus savas kompetences robežās.

Personām, kas sēž vai stāv pirmajās rindās, reizēm ir savs nolūks – vai tie būtu politiķi vai dāmas.

Berlīnes garnizona mācītājs reiz stāstīja, ka viņa baznīca arvien labi apmeklēta. Tā kā dievkalpojumus apmeklēja jauni leitnanti, draudzei pievienojās daudzas jaunas dāmas. Vecāki gāja viņām līdzi, un baznīca bija pilna! Kādreiz mīļais Dievs strādā ar ļoti efektīviem paņēmieniem.

– Rietumos nepārtraukti runā par tā saucamo cilvēktiesību pārākumu. Bet mūsu avīzes lasītājs vēstulē spriež, ka vismaz Vecā Derība nonāk pretrunā ar cilvēktiesību kanoniem. Ko jūs par to teiktu?

- Cilvēktiesības lielā mērā ir izrietējušas no kristīgās ticības, jāatzīst, dažreiz gan sīvā cīņā pret kristīgās ticības tā laika oficiālām autoritātēm. Nedrīkst cilvēktiesības padarīt par ideoloģiju, jo neviena ideoloģija nav par svētību. Arī kristīgā ticība nedrīkst kļūt par ideoloģiju. Cilvēktiesības arvien ir jāpārbauda un jāsalīdzina ar dzīvi pašu kā labāko mērauklu.

Pilns teksts