„Mēs Dieva mantinieki
Mēs Viņa īpašums
Mēs Dieva bērni esam
Mēs Viņā esam viens.”

Ņemot vērā, ka par tēmu „Latvijas nacionālā bagātība un kristīgā valdība” turpinās jautājumu iesūtīšana uz interneta adresi:spektrszurnals@gmail.com. Tad arī šajā mēnesī to aktualizējam.
Jautājumi, piezīmes: Latvijas nacionālā bagātība ir latviešu valoda!. Kāds labums ir bijis no dižciltīgajiem Latvijā? Kāpēc kristīgā valdības vīzija ir tik nozīmīga?
Latvijas nacionālās vērtības – cilvēks un viņa zeme. To atzīst gan Bībele, gan arī paredz Latvijas likumdošana. Ieskatīsimies kāda ir Bībeliskā attieksme pret nacionālām bagātībām un kāda tā ir no Latvijas Valdības un Saeimas puses, līdz arto būs vieglāk saprast kāpēc Latvijā ir letāli vajadzīga kristīgā valdība, kas ieviestu Satversmes Likuma grozījumus, kas primāri aizsargātu pamatnācijas intereses un ar citādo domāšanas veidu spētu pacelt gan Latvijas ekonomiku, gan arī kultūras un garīgo līmeni. Kristīgi politiķi ar plašu, dziļu un skaidru vīziju Latvijas nākotnes perspektīvā balstoties uz fundamentālām vērtībām, nostiprinot konservatīvo fundamentu.

Ko saka Bībele par nacionālo vērtību – cilvēks un viņa zeme?

Izrādās, ka Dievam šīs abas vērtības ir tik ļoti svarīgas, ka jau par to raksta, ar savu praviešu palīdzību, Bībeles 1 lpp.
1.Mozus grāmatā teikts, ka „Dievs radīja Debesis un Zemi” un tad līdz noteiktam laikam Viņš radīja visus apstākļus, kaut kam nozīmīgam un īpašam un kas tas varētu būt? 26. pantā teikts: “Darīsim CILVĒKU, lai tas VALDA!” Interesanti, bet uzreiz pēc tam, Dievs atkārto vārdu „valda” pārveidojot to citā izteiksmes formā- PAKĻAUJIET!
2. nodaļā teikts, ka Dievs cilvēku ielika notiktā zemes teritorijā Ēdenes dārzā, protams, Ieva un Ādams varēja apceļot visu pasauli, bet labākas vietas tieši viņiem par Ēdenes dārzu neatrast. Gluži kā latviešiem, kuri var doties tālēs pienācīgi apmaksāta darba meklējumos taču, labāku laimei atbilstošu vietu par Latviju tiem neatrast.
Tālāk mēs lasām, ka Dievs uzdod uzdevumu, lai Ādams Ēdenes dārzu KOPTU un APSARGĀTU. Tātad, cilvēkam tika dots PIENĀKUMS un ATBILDĪBA – teritorijas apsargāšana.

Savas Tēvu zemes nosargāšanas pozīciju Dievs nav atcēlis līdz pat mūsdienām.

Ko saka Latvijas valsts pārstāvji par nacionālo vērtību – cilvēks un viņa zeme?

No vienas puses arī Latvijas valsts pārstāvji uzskata, ka nacionālā vērtība ir cilvēks un zeme, bet no otras puses tā uzskata, ka cilvēki ir radīti viņu interešu sasniegšanai, bet zeme visiem tikai ne pamatnācijai. Ļoti vēlētos, ka tā būtu kļūda. Tomēr fakti liecina tieši par to.

Cilvēks- Rūpes par tautu? Dīvaina tad ir izpratne par cilvēku, kā indivīdu un tautu kopumā. Palielina pārspīlētu augstu mežu izciršanu, taču pašvaldību skolas ārpus pilsētas ziemas augstā periodā jāsēž bez apkures, jo malkas nav. Ziemas mutuļojušās sniegu kupenu laikā valdība atjēdzas, ka jāiepērk tehnika, kas novāktu sniegu. Valsts piederošās daudzdzīvokļu namu jumti cauri, un praktiski visi zem jumtiem iekārtotie dzīvokļi applūdināti, bet īres maksa nemainīga. Vissvaigākais štrihs ir nodokļu pacelšana krīzes padziļinājuma laikā. Tas ir kaut kas vispār krimināls. Birokrātiskais aparāts jau tik tālu saslējies, ka nevar saprast vai vispār aiz tās sienām cilvēku spēj saskatīt. Un.t.t Tālāk pat iedziļināties baisi…Tādas, lūk, valdības domas par cilvēku.

Latvijas nacionālā bagātība – latviešu valoda

Par cik tā tas arī ir, jo viena no galvenajām cilvēka pašnoteikšanās formām ir –valoda, tad ieskatīsimies, kā tā funkcionē. Kā darbojas valsts valodas likums?

„Nav valodas nav tautas!”-saka tauta.

„Un Viņš man teica: “Cilvēka bērns, ej pie Israēla un sludini Israēla namam Manus vārdus. Es tevi nesūtu pie tautas, kam sveša valoda un nesaprotama runa, bet pie Israēla nama, nedz arī pie lielām tautām, kam sveša valoda un nesaprotama izteiksme, kuras vārdus tu nesaproti.” (Ec. 3:7)-saka Bībele.

Satversmes 4.punkts – valsts valoda ir latviešu!

Vai 3. Atmodas patrioti, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, pasludinot, ka Latvija pieder LATVIEŠU tautai (kaut arī laika gaitā vārds „latviešu” nezināmā veidā ir izdilis) varēja iedomāties kaut ko tādu?

Izglītība

18. novembrī emocionālā uzrunā politiķe S. Aboltiņa teica patriotisku runu, iedrošinot valdībai tuvoties tautai.
Kā tas ir saprotams, ka valdība no vienas puses vēlas tuvoties tautai, bet no otras puses dara visu, lai apgrūtinātu tuvošanās ceļu?
Piemēram, lai tauta savu pozīciju varētu izteikt referenduma veidā, tad iepriekš ir nepieciešami 10 000 notariāli apstiprināti paraksti (2Ls.), lai pēc tam tā varētu no jauna vākt parakstus.
Nav saprotams kā pēc 20 gadu neatkarības un latviešu valsts valodas pasludināšanas vispār esam nonākuši pie tik absurda jautājuma, ka Latvijas teritorijā dzīvojošajai latviešu tautai jāvāc paraksti, lai valsts apmaksātās skolās bērnus mācītu valsts valodā? Vai tā nav latviešu tautas pazemošana? Kā tad šajā gadījumā ir ar to cilvēktiesību pārkāpšanu pret pamatnāciju?

Par cik, Satversmes 112.pantā jāpapildina praktiski tikai viens vārds (valsts valoda), un kuram nepiemīt nekādas pretrunas, tad kāpēc gan šis jautājums netiek panākts 5 minušu laikā deputātiem nospiežot „podziņu”. Kāpēc par to jācīnās latviešu tautai?

Toties, lai veiktu tik globālu un ar negatīvām sekām nesošas izmaiņas, kas ir pilnīgi pretrunā ar pamatnācijas interesēm- nostiprināšanos savā zemē jautājumu ilgtermiņā, deputāti tik naski un zibenīgi ātri nospiež “podziņu” Imigrācijas likuma grozījumos”…

Manuprāt, jautājums par valsts valodu ir elementāra un pašsaprotama lieta. Turklāt integrācijas jautājums attiecībā par valsts valodas pārvaldīšanu 20 gadu laikā ir pārāk ieildzis.

Imants Parādnieks no VL paskaidro,- „Kad būs savākts 10 000 parakstu, Centrālajai vēlēšanu komisijai būs jāsāk 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšana, lai to iesniegtu Saeimā. Ja Saeima noraida projektu, jārīko referendums.”

Vēlos pievērst īpašu uzmanību vārdiem: ja Saeima noraida projektu… Un tas viss pēc 20 gadiem dzīvojot brīvajā Latvijā, kurā Satversmes 4.punkts nosaka – valsts valoda ir latviešu!

No tā izriet, ka mācīšana citās valodās Latvijas valsts skolās ir pretrunā ar Satversmi. Turklāt tādas prakses nav ES.

Sabiedrība – informatīvais lauks

Informatīvais lauks : Noteikti arī Jums ir nācies savās pastkastītēs saņemt dažāda veida reklāmas bukletus un brošūras, bet vēlos vērst uzmanību, ne tik daudz to saturam, bet gan formai. Aizvien biežāk parādās tendence, ka dominējošā valodas izteiksme ir krievu, vispirms apraksts vai uzruna ir noformāta krievu valodā un tad tikai latviešu, bet, protams, ir arī atsevišķas reklāmas, kas uzrunā tikai un vienīgi krievu auditoriju. Visizplatītākā, kas pārkāpj valsts valodas likumu ir žurnāls „Mana aptieka”. Šķiet, ka tās izdevēji un izplatītāji ir sajaukuši materiālam izplatīšanai atbilstošo reģionu.

Sabiedrība: Atsevišķiem piedzīvojumiem bagātus valsts valodas pārkāpšanu notikumus var piedzīvot pārtikas lielveikalos, sevišķi „Maxim”. Mazākā daļa no darbiniekiem runā latviešu valodā. Nesen nācās uzslavēt kādu ļoti cītīgu un laipnu latviešu pārdevēju un teicu, cik patīkami dzirdēt latviešu valodu un vēl piemitināju, drīz jau būs kā dinozauriem jāizmirst un mēs abas rūgti pasmējāmies, bet tad viņa teica; „ jā, bet pa visu lielo lielveikalu mēs esam tikai divas, kuras runā latviski.”…

Sazinoties ar valsts valodas pārvaldi, brīdinot par pārkāpumiem, tur skan atbilde, mums nepietiek inspektoru un līdzekļu!

Taču tik daudz bezdarbnieku klīst bez darba un cik daudz latviešu tautas patriotu, kuri varētu ar lielu degsmes pārpilni veikt šādu fantastisku darbu. Vai varat iedomāties cik daudz naudiņas varētu iekasēt no sodu taloniņiem vien? Tas būtu varens naudas apjoms. Un stādāties priekšā, cik ātros tempos sāktu runāt latviski, Latvija neteikti varētu iekļauties Ginesa rekorda grāmatā.

Valdība

Kāda attieksme pret Satversmes 4.punkta ievērošanu ir Saeimā? Anekdotes vērts piedzīvojums vārdā Kravcovs, ne tikai viņš. Taču smiekli nenāk.

Valsts prasība- jāzin valsts valoda tādā līmenī, kāds nepieciešams vismaz pašvaldības deputātam. C2 pakāpes kvalitāte.

Kāda tā ir? Persona spēj pilnīgi brīvi sazināties, izvērsti diskutēt par dažādām tēmām, arī par mazākzināmām un sarežģītām tēmām, un problēmām, spēj veidot sarunu atbilstoši situācijai, variēt valodas izteiksmes līdzekļus, pilnībā izprot dažāda satura, sarežģītības un stila tekstus; uztver zemtekstus un nozīmes nianses; spēj uzrakstīt dažādu veidu dokumentus, kā arī citus tekstus; uztver un pilnībā saprot jebkurā tempā runātus dažādas struktūras un tematikas tekstus.

Visas valsts iedzīvotāji varēja noskatīties Kravcova šovu Saeimas tribīnē, nolasot no lapas savu vēstījumu. Kas tikai liecina, ka C2 pakāpei neatbilst. Jāpiezīmē, ka Kravcovs sevi publiski pozicionēja, nevis kā Latvijas pilsonis, bet kā sibīrietis, respektīvi, PSRS/Krievijas Federācijas tautai piederīgais.

Vēl kāda zīmīga nianse ir Kravcova un Saskaņas Centra nievājošā attieksme. Saeimas sēdes laikā, kad uzstājās Kravcova oponenti, Kravcovs ar saviem kolēģiem no SC mierīgi sarunājās, uzjautrinājās, smīkņāja, turklāt SC pārstāvji bija pagriezuši muguru pret tribīnē runātājiem. Īpatnēja attieksme pret latviešu tautu kopumā. Noraugoties uz to visu, rodas jautājums, vai tiešām Kravcovs ir jāatstāj valsts pārvaldē?
Arī raisot pārdomas, kāda ir SC attieksme pret Latviju, nerunājot par to, ka SC neatzīst vēsturisko Latvijas okupāciju. Vai tiešām jaunie naturalizējušies Latvijas pilsoņi tik ļoti neieredz Latviju, ka ir ievēlējuši tik sev atbilstošus valsts pārstāvjus?!.. Tad kāpēc viņi ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem?

Valsts valoda (darba likuma grozījumu ietvaros).

Latvijas nacionālā bagātība – zeme

Tagad ieskatīsimies kādas ir valdības domas par otru Latvijas nacionālo bagātību – zeme.

Valsts uzņēmumi (kas sagrupēti septiņās nozarēs: enerģētika, telekomunikācijas, mežsaimniecība, transports, nekustamie īpašumi, veselības aprūpe); Mežniecība – Latvijas meži, Osta – tranzīts.

Interesanti zināt, cik valstij pieder mežu no kopīgās mežu platības Latvijā? Cik liela Rīgas ostas daļa pieder Latvijas valstij? Un.t.t.
Kaut gan Gada pārskats – Latvijas valstij piederošie aktīvi liecina, ka Latvijai kaut kas arī pieder, tomēr netiek uzrādīts cik procentuāli no uzrādītā pieder valstij un cik no nopietniem stratēģiskajiem objektiem (nesošajiem peļņu) reāli pieder valstij un cik ārvalstu investoriem un svešzemju privātajam sektoram. Tāpēc liedzot iespēju salīdzināt, vai uzskaitītie skaitļi nevarētu būt daudz lielāki, nekā tie uzrādās Gada pārskatā…

Latvija tranzīta valsts

Latvija tranzīta valsts, bet cik liels skaits tranzīta nodokļi iziet caur valsts kasi un cik lielā mērā tā sava globālā mēroga izmēru dēļ netrāpa valsts mazajā kasē? Vai tas vispār tiek kontrolēts?
Cik lielā mērā valsts ir noteicoša Latvijā? Par to politiķi klusē. Ja ir runa par lielāku Rīgas ostas un citu stratēģisku objektu kontroli, lielie globālisti-politiķi-uzņemēji-buldozeru vadībā sašutumā kliedz, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, tas ir, rokas nost no peļņas esošajiem objektiem! Un, ka tas neattiecas uz valsts pārvaldi. Piemēram, Godmanis uzskatīja, ka «Lattelecom» nebūtu jāpieder valstij uz mūžiem. Savukārt steidzami jāpārdod valstij piederošo ”airBaltic” piederošos 52,6% aviosabiedrības akciju un tamlīdzīgi. Vai tāpēc, ka “airBaltic” ir liels attīstības potenciāls Latvijā? Un, ka Latvijas iedzīvotāji vienmēr atkarīgi no telekomunikācijas?
Kas tad attiecas uz valsts pārvaldi? Pēc pēdējo laiku notikumiem valstī, šķiet, ka galvenais kas noteiktu peļņu Latvijā ir nodokļu iekasēšana no tautas? Bet vai tā arī nav viena no uzņēmumu pārvaldes funkcijām, varbūt arī šajā jomā arī vajadzētu piekopt principu, rokas nost no tautas maciņa?!

Latvijas nacionālā bagātība –meži

AS “Latvijas Valsts meži” (LVM) mūsu lepnums un spēks, bet vai tā ir?

Kāds ir Latvijas Mežu stāvoklis tagad un nākotnes perspektīvā ar patreizējo politisko programmu?
2008. gada decembrī ar Latvijas valdības atļauju tika veikts grozījums, kas neredz pastiprinātu Latvijas mežu izciršanu, palielināt ciršanas apjomus, ko valdība toreiz skaidroja ar nepieciešamību krīzes laikā atbalstīt meža nozari. Šis lēmums vēl joprojām nav mainīts un, turpinot šāda mēroga izciršanu, jau tagad atstāj masveida mežu kapus.
Valdības lēmums palielināt koksnes ciršanas apjomus valsts mežos pierāda, ka tas ir tuvredzīgs risinājums. Turklāt lēmums par koku ciršanas apjoma būtisku palielināšanu valsts mežos nav zinātniski pamatots un netika apspriests ar vides jomas pārstāvjiem.
Starp citu, jau 2005. gada oktobrī, pieņemot pašreiz spēkā esošo Ministru kabineta rīkojumu „Par koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu 2006. – 2010. gadam”, koku ciršanas apjoms valsts mežos jau tika palielināts attiecībā pret iepriekšējo periodu.
Rodas iespaids, ka Latvijas valdībai mežs asociējas tikai ar kubikmetriem, ciršanas vecumu, latiem un viņi aizmirst, ka mežs vispirms ir dabas sastāvdaļa, kas pieder Latvijas tautai.

Latvija aktīvi eksportē koksni un tieši koksnes pārdošana uz ārzemēm veido lielāko daļu no iekšzemes kopprodukta. “aizraušanos” ar kailcirtēm valstij piederošajos mežos ir briesmīga.

Bet cik daudz reižu vairāk Latvija iegūtu, ja tā uzsāktu valsts koku rūpniecības attīstīšanu Latvijas teritorijā.
Piemēram, uzsākot mēbeļražošanu, ražojot mēbeles un visu Latvijas teritoriju nodrošinot ar mēbelēm un eksportējot ārpus valsts, tādējādi nodrošinot jaunas darba vietas, veicinot pievienoto vērtību, un galvenokārt peļņa paliktu uz vietas Latvijā.

Pašreiz: Tā kā mežizstrāde ir mehanizēta, tad visus darbus veic lielās ārvalstu firmas, bez vietējo līdzdalības. Nav ne darba, ne naudas, ne meža.

Papildus tam tagad „Latvijas valsts meži” ir zaudējis FSC sertifikātu. Zemkopības ministrija neiesaistīsies jautājuma risināšanā par LVM zaudēto FSC koksnes sertifikāciju.
Speciālisti lēš, ka mūsu dzīves laikā to cirsmu vietā normālu mežu mums vairs neredzēt. Pie pašreizējā tempa mežu Latvijā nebūs ap 2040. gadu, bet pie šāda straujas ciršanas palielinās – pat vēl ātrāk.

Tagad ir izveidojusies situācija, ka „Latvijas valsts meži” (LVM) nespēj nodrošināt pieaugušo pieprasījumu pēc malkas piegādēm. Skolām trūkst malkas apkurei un pašvaldība pagastmājas apsildei iepērk akmeņogles.

Ārvalstu pieredze – Meži Eiropā: Eiropas valstīs praktiski visi meži jau ir izcirsti, bet tie, kuri ir saglabājušies, ir aizsargājamo dabas objektu sarakstā. Piemēram, Dānijā, gandrīz visus mežus izcirta piecu gadu laikā.

Latvijas nacionālā bagātība – rūpniecība un ražošana

Interesanti kā tiek privatizēti, respektīvi, pārdoti valsts piederošie stratēģiskie objekti, kas ir bijuši valsts kontrolē. Un pēc savas būtības Latvijas valsts nacionāli stratēģiski objekti nedrīkst būt pārdoti, lai tādējādi netiek kontrolēta ne valsts, ne tās iedzīvotāji, kuri no tā ir atkarīgi.

Varam salīdzināt cik ļoti ātros tempos tiek atdots tieši vitāli valsts stratēģiski nozīmīgi objekti, kas nestu ātru un strauju peļņu, bet graustu stāvoklī atstāti tie, kas strauju peļņu apsolīt nav spējušas.
Sīkāk apskatīsim nacionālo stratēģiski nozīmīgo objektu “Latvijas Gāze” atdošanas procesu.

Latvijas nacionālā bagātība - enerģētika

“Latvijas Gāze” „par sviestmaizes cenu” atdota Krievijai

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Latvijas valdība pārņēma savā jurisdikcijā visas Latvijas teritorijā esošās ar gāzapgādi saistītās institūcijas un objektus, ko apvienoja valsts uzņēmumā “Latvijas Gāze”. 1999. gadā par uzņēmuma akcionāru kļuva SIA “ITERA Latvija”. Pakāpeniski valsts daļa a/s “Latvijas Gāze” samazinājās, un 2000. gada 27. martā un 18. decembrī, pārdodot akcijas speciālā izsolē Rīgas Fondu biržā, valsts daļa a/s “Latvijas Gāze” samazinājās līdz 8%. Savukārt 2001. gada 19. jūlijā un 30. augustā Rīgas Fondu biržā notikušajās izsolēs tika pārdoti valstij piederošie 5% (attiecīgi 2% un 3%) sabiedrības akciju. 2002. gadā biedzās privatizācija. pēc tās uzņēmums ieguva 28,9 miljonus latu, Latvijas valsts – 57,3 miljonus latu. (praktiski pa sviestmaizi)

Par uzņēmuma īpašniekiem kļuva Krievijas akciju sabiedrība “Gazprom”.

Cik gan ļoti 3. Atmodas laikā mēs esam vēlējušies kļūt neatkarīgi no Krievijas, ka mūsu Latvijas patrioti bija gatavi atdot savas dzīvības un cik gan ļoti ātri Latvijas valsts nokļūst ekonomiskā atkarībā no Krievijas, pašu rokām to panākot.

Latvijas nacionālā bagātība – uzņēmumi

Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF)

Kādreiz VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu – remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un pat sporta lidmašīnas, kuras konstruēja Kārlis Irbītis http://izgudrojumi.lza.lv/izg.php?id=22

Pasaules tirgu bija iekarojis mini fotoaparāts Minox. Minox bija mazākais melnbaltais fotoaparāts tolaik. Un tas bija labākais VEF veikums. Ar to arī VEF kļuva vairāk pazīstams pasaulē.
Taču 1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīca tika reorganizēta.
Šodien visas vecās rūpnīcas telpas ir pamestas. Kā arī vecās telpas izdemolētas. Visa ēka lielākā daļa korpusu ir uz sabrukšanas robežas. Vecajās rūpnīcas telpās nekas netiek ražots, pašlaik vecajās rūpnīcas telpās sāk ievākties dažādi uzņēmēji un iznomāt biroja telpas. Lielāko daļu veco rūpnīcas teritoriju aizņem lielveikals ”Domina” šis lielveikals ir uzcelts un bijušās VEF teritorijas un aizņem 1/5 daļu VEF teritorijas.
Pašlaik VEF ir apvienojies ar Radiotehniku un vēl turpina „elpot”, strādāt – protams mazākās un nesalīdzinoši šaurākās telpās.
Ražošana, protams, krasi ir kritusies salīdzinoši ar tiem ražošanas apgriezieniem kas bija kādreiz. Ja kādreiz VEF saražoja tehniku simtos tad tagad tāpat netiek saražota labi ja desmitos.

Kāpēc VEF attīstībā nav ieinteresēta Latvijas valdība?

Atbilde tālu nav jāmeklē, jo tajā vispirms jāiegulda. Un kāpēc gan tas būtu vajadzīgs, ja no Ķīnas vienreizējās lietošanas izstrādājumu izplatīšana Latvijā ir lētāks process.
Lūst, plīst, problēmas ar garantijām, bet vai tad tas interesē Latvijas valdību? Atšķirībā no jau esošajiem kaut cik salīdzinoši peļņas nesošajiem objektiem „Rīgas piensaimnieks”;„Laima”, kā arī „Rīgas dzirnavnieks” uz kuriem A. Šķele bija uzlicis savu „roku”.

Kokapstrādes uzņēmums „Vulkāns” liktenis

Kuldīgas rajona lielākajā uzņēmumā PVAS “Vulkāns” 2000. gada 29.janvārī notika PVAS “Vulkāns” 40% jeb 1 140 980 valsts akciju paketes izsole, kurā Privatizācijas aģentūras (PA) valde akciju paketi nolēma pārdot par Ls 1 902 980 Maurīcijas Republikā reģistrētajai sabiedrībai “Cartex Corporation”, Pēc lēmuma Taču pēkšņi “Vulkānā” izcēlās liels ugunsgrēks, kurš uzņēmumam nodarīja zaudējumus aptuveni miljona latu apmērā. “Cartex Corporation” pēc ugunsgrēka PVAS “Vulkāns” lūdza veikt iegādātās 40% akciju paketes korekciju, lūdzot to palielināt. Ar to arī viss apstājās. Tagad par izpostīto namu daudzu gadu garumā ir sakrājušies parādi. Valsts ir kaut cik ieguldījusi naudu lai sektu parādus, bet tas nav pietiekoši. Pagājis laiks un Vēlmi kļūt par “Vulkāna” akcionāru paudusi Kuldīgas pilsētas dome, piedalīšanos uzņēmuma atjaunošanā apsver Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Baltijas investīciju fonds, Norvēģijas-Latvijas biznesa attīstības fonds, Baltijas-Amerikas uzņēmumu fonds. EM norāda, ka ir sagaidāma uzņēmuma ilgtermiņa konkurētspējas atjaunošanās 3-5 gadu laikā. 4.decembrī Ministru kabinets lēma par “Vulkāna” atbalstīšanu. Jautājuma izskatīšana tika atlikta uz dažām nedēļām, jo Ekonomikas ministrijai jāiesniedz valdībai papildu informācija. Taču Kuldīgas uzņēmumā notika jau otrais ugunsgrēks nepilnu divu gadu laikā.

Tie ir tikai daži piemēri, taču to ir daudz.

Latvijas attīstības vīzija

Latvijas valdība labprāt ieņem starpnieka īstermiņa lomu, bet ja vien tā spētu apmierināties ar savu algu valdībā un atteikties no alkatības un spētu augt un attīstīties ieguldot ilgtermiņa projektos, Latvija būtu pārvērtusies par vienu no attīstītākajām un nodrošinātākajām valstīm Eiropā. Kāpēc gan Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim tas sanāca? Varbūt tāpēc, ka bija saimnieks, nevis starpnieks?!..

Vai Latvijas ekonomiskas attīstība ir izprotama, par labu atdodot ekonomisko varu un peļņu ārvalstu investoriem, to pat pašrocīgi paātrinot? Piemēram, ar Imigrācijas Likuma grozījuma palīdzību. Bet pēc tam paši brīnās, ka „Latvijā nav saimnieku”?!.. un tajā pat laikā meklēt legālu zagšanas ceļu kā no nodokļu maksātāju maciņiem izkrāpt aizvien vairāk naudas nodokļos. Nelāga un sīka ir politiskā un ekonomiskā domāšana Latvijas valstsvīriem.
Darot ačgārnas darbības panākot sīkus un nenozīmīgus rezultātus uz Latvijas iedzīvotāju rēķina.

Vakardiena un šodiena

Privatizācijas ceļš bijis šaušalīgs. Principā visi valsts naudas peļņas nesoši uzņēmumi tika sadalīti starp ārvalstu, tiem saucamajiem, investoriem un dažiem labiem politiķiem.

Bet cik gan daudz iegūtu no tā visa tagad Latvijas valsts, ja valdība-valsts būtu pati privatizējusi savus valsts stratēģiskos objektus? Mēs tiešām būtu bagāta, nodrošināta un neatkarīga valsts un neatkarīga arī no Eiropas.

Bet ko lai dara, ka ieejot Eiropā, atsevišķi valstsvīri, kā viņi sevi dēvē par ”uzņēmējiem”, kaut gan labāk tos varētu dēvēt par starpniekiem, kuri vienojās parakstot starpvalsts Līgumus ar atsevišķiem tādiem pašiem domātājiem no Eiropas, kas paredzēja, lai „mūsējie” sagrauj Latvijas ekonomiku, bet savukārt viņi iedos „uz ķepu”, lai varētu Latvijā ieplūdināt savu ražojumu preces. Tādējādi Latvija no ražotāju, eksportētāju valsts tika padarīta par patērētāju valsti un atkarīgu valsti. Aizsegs lielisks! Kas vainīgs? Protams, ka privatizācijas straujais process. Bet taču, tas jau sen ir galā… Un varbūt kaut arī novēloti, bet arī tagad vēl kaut ko varētu mainīt lietas labā?

Īpatnēji vai to, ko atsevišķie politiskie spēki saņēmuši „uz ķepas” ar to spēs ilgi izdzīvot? Nu, jau daudz piemēru liecina, ka nē, un tie paši politiskie spēki tikai ar citu nosaukumu, izgudro jau citas nereālas programmas, lai no jauna pazudināt savu tautu.

Žēl noraudzīties, deputātu centienos nodrošināt savu dzīvi, taču viņi veltīgi domā, ka tas būs mūžīgi un, ka viņi ir tie viltīgākie.
Jo vienīgi Dievs ir mūžīgs un Viņa gudrība neizmērojama. Viņš ir tas, Kurš dod dzīvību un viņš ir tas, Kurš to spēj atņemt, Viņš ir tas, kas var nomest dubļos un pacelt no dubļiem.

Deputātu rīcība ir viņu atbildība, kaut arī Mandāts sargā, taču veltīgi domāt, ka no Dieva paslēpsies un būs pasargāti. Bezatbildīga rīcība kaut ko maksā un maksā daudz. Negadījums, katastrofa, pāragra nāve, bērnu ciešanas un t.t. Vai tiešām, tas ir to vērts?…

Veltīgi valdība domā, ka viņa nav vainīga. Katrs mēs maksājam par savām kļūdām, it sevišķi tam, kuram tiek daudz dots, no tiem tiek daudz prasīts.
Pienāks diena, pienāks Dieva sods, bet būs par vēlu teikt „Es neesmu vainīgs, jo viņi…!” Tu taču esi vainīgs!!!
Ko darīt?

Kā jau redzams bez nacionālās bagātības izpratnes un kristīgiem pamatiem Latvijas valsts savā un ārvalstu attīstībā nekur tālu netiek. Tā pakļaujas Es un noteicošajam SVF, kļūstot par vienkāršiem ārvalstu importēto preču patērētājiem. Latvijas lauki iznīkst, bet tauta atstāj savu zemi.
Tāpēc pienācis laiks Latvijai vispirms atgriezties pie garīgām vērtībām un apzināties savu nacionālo bagātību, balstoties uz tās, pašiem veidot savu Latvijas nākotnes plānu.
Kārlis Ulmanis saprata, ka Latvija augšupies ar lauksaimniecības nozares attīstību. Tā tas notika.
Tagad būtu jābūt jaunam kursam – ražošana, rūpniecība! Saprotams, ka divdesmit gadu laikā esam mācējuši tikai graut, bet šķiet, ka tagad jau ir viss iespējamais sagrauts un saprotot, ka tālāk jau nav kur, mēs tomēr varētu nobremzēt, saņemties un pēc divdesmit gadu iznīcības pastāvēšanas, sākt kaut ko lietas labā darīt. Jo vecā politika ”gan jau par mani padomās valsts” nedarbojas. Būtībā arī toreiz tā nedarbojās, bet tikai degradēja tautas apziņu.

Kāda izeja?

Sadarbojoties! Veicinot un pieņemot jaunus vai grozot esošos likumus balsojot deputātiem jāpārstāj domāt par to, kas viņiem no tā atleks vai arī izejot no pozīcijas „patīk” vai „nepatīk”, bet gan – ir vai nav tiesiski.
Deputātiem atsavināt imunitāti administratīvajos pārkāpumos!
Mainīt Likuma grozījumus atļaujot tautai atlaist Saeimu.

Pēdējo gadu pieredze uzrāda, ka likuma grozījumi vai arī jauni likumi tiek panākt zibenīgā ātrumā, kas izslēdz pārdomāšanas iespējas un reālas izvērtēšanas. Turklāt, lai tauta nepaspēj iebilst pieņemt tos pēc iespējas klusāk, ātrāk, nepamanāk.
Jāiedibina caurskatāmība.

Tas nozīmē, ka deputātiem jāspēj pārstāvēt dažādas idejas, nodrošināt atklātas diskusijas, spraigas, sabiedrības interesēm atbilstošas debates Pieņemot lēmumus – noteicošajam jābūt kopējam sabiedrības labumam. Lai likumprojekti būtu savlaicīgi sagatavoti un konstruktīvi izskatīti. Lai argumentācija un iebildumi būtu caurskatāmi.
Viens būtisks jautājums vēl aizvien ir darba mērķa sarakstā. Valdība naski griež un samazina, taču Saeimas kopīgais sastāvs uz tik mazu teritoriju kā Latvija ir par daudz.

Priekšlikums

Domājams, ka nebūtu slikts izvirzīts priekšlikums, samazināt „gudro galvu” skaitu no 100, piemēram, uz 50. Tādējādi oligarhu ietekmi samazinot uz pusi, vismaz nedaudz Latvija jau varētu uzelpot.
Vai tas būtu par daudz? Kā to ņem, piemēram, Latvijas patiesi īstais prezidents Kārlis Ulmanis vispār Saeimu patrieca un visu atbildību uzņēmās uz saviem pleciem un kā apliecina vēsture, ļoti labi ar to tika galā. Ulmaņa valdīšanas laikā Latvijas ekonomika tika pacelta ļoti straujos tempos.

Kāds labums ir bijis no dižciltīgajiem Latvijā?

Viens no spilgtiem piemēriem ir luterāņu ticības vīra Hercoga Jēkaba valdīšanas laiki Kurzemē, tā dēvētie „zelta laiki.” Protams, ka padomju laika „dižie” vēsturnieki arī šajā gadījumā ir centušies pārrakstīt Latvijas vēsturi un nomelnot hercogu saucot viņu par tirānu, kurš mocījis latviešus, kāvis un slepkavojis un visādi nīdējis. Tas ir pilnīgā pretrunā tam, ka Jēkabs bija viens no tiem, kurš centās piešķirt latviešiem brīvību. Piemēram, 17. gadsimta 50. gados Jēkabs sāka sūtīt savus kuģus tālu aiz jūrām un dibināt kolonijas. Āfrikā Gambijas upes grīvā kurzemnieki dibināja faktoriju un drīzumā Jēkabs nopirka Karību jūrā Tobago salas daļu un uz turieni braucošajiem latviešiem-vergiem, kas tur strādāja piešķīra brīvību.

„Zelta laiki”

Kurzeme, kas pirms hercoga Jēkaba valdīšanas laikiem bija ekonomiski atpalicis reģions, kļuva par rūpniecisku valsti. Bet jāņem vērā arī neatņamams fakts, ka viņam mantojumā no priekšgājēja nonāca divi stratēģiski objekti: metālapstrāde un kuģubūve, kurus viņš, ne tikai turpināja attīstīt, bet gan attīstīja visu Kurzemi, bet par cik viņa globālie redzējumi bija par lieliem, lai tos īstenotu mazajā Kurzemē, jo ar latgali un zemgali pastāvošā vara nevēlējās dalīties, tādēļ viņš iekaroja jaunas zemes aiz jūras robežām.

Hercoga Vilhelma dēls — Hercogs Jēkabs bija spējīgs un tālredzīgs valdnieks. Viņa laikā bija uzplauka kultūra un Kurzemes hercogiste iegāja Eiropas valstu ievērības lokā.
Hercogam piederēja liela flote un divas kolonijas.
Hercogs Jēkabs atbalstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras.
Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī visas Polijas —Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. 2/5 visas zemes bija hercoga īpašums. Viņa muižās ierīkoja „tīrumu dīķus”
Kurzeme saņēma siltzemju ražojumus tieši, bez starpniekiem.
Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 100 karakuģi (64 bruņoti ar 2130 lielgabaliem un 36 neapbruņoti) un 65 tirdzniecības kuģi. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, Angliju, Dāniju u.c.
Hercogs Jēkabs uzskatīja tirdzniecību par valsts pamatu un tādejādi ieguva saimniecisku neatkarību.
1651. gadā hercogs Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upē, tur tika uzcelts Jēkaba forts. 1654. gadā Hercogs Jēkabs no angļu grāfa Vorvika nopirka Tobāgo salu Dienvidamerikas piekrastē.
Šajos ziedu laikos Kurzeme bija kļuvusi par Baltijas jūras apgabala ražojumu un preču lētāko tranzīttirgus vietu.
Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. 1655. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē un sākās Polijas-Zviedrijas karš.

Nevelti šis paliekošais tēls latviešu tautas atmiņā ir radījis iedvesmu arī mūsdienas attīstībā, piemērām: Ventspilī parādījās kuģis “Hercogs Jēkabs”, Jelgavā – Hercoga Jēkaba laukums, Rīgā sāka ražot liķieri “Hercogs Jēkabs”. Starpcitu Kuldīgā ir arī saglabājusies baznīca, kurā hercogs Jēkabs bija kristīts un laulāts.
Kristīgā valdība Latvijā

Augstāk minētie piemēri liecina, ka valsts vīriem ir sava sapratne par „varas” terminoloģiju un kas kopš Latvijas neatkarības pastāvošiem laikiem ir nemainīgs un nelabojams.
Tādēļ no jauna tiek aktualizēta doma, ka Latvijai ir nepieciešama steidzama valdības nomaiņa. Tieši tādēļ SPEKTRS aicina draudžu mācītājiem īpaši lūgt Dievu, lai Viņš uzrādītu tos cilvēkus draudzē, kas būtu pilnīgi atbilstoši ieņemt varas pozīcijas un sagatavot tos četru gadu laikā ieņemt varu. Un pēc četriem gadiem vēlēšanu laikā jau būtu pilnīgi gatavi ieņemt garnizona pirmo rindu. Tādējādi izveidojot kristīgu un stabilu partiju ar cilvēkiem, kuri jau sevi ir pierādījuši, esot par pienācīgiem varas karoga nesējiem.

Vai tas nav iespējams? Ir un vēl kā, ja vien mēs vēlamies. Iedrošinājumam ieskatīsimies vienā spilgtā un iedvesmojošā ārvalstu piemērā. Kā ar dziļiem kristīgiem pamatiem apveltīta unFrancijas nacionālā varone Žanna d’Arka izrauj valsti no pekles.

Dažādas interpretācijas -noliedzoša un atbalstoša, taču dažādiem viedokļiem tītā personība, neizslēdz vēsturisku notikuma rezultatīvo risinājumu.

”Tiešā saikne starp mistisko pieredzi un politisko uzdevumu ir viens no Žannas d’Arkas svētuma oriģinālajiem aspektiem”– teica Benedikts XVI kādā no katehēzēm.
„Žanna spēja efektīvi iesaistīties savas tēvzemes atbrīvošanā, jo dzīvoja dziļu garīgo dzīvi.
Viņa ir skaists svētuma piemērs tiem, kuri darbojas politikā”– norādīja pāvests. Šī Orleānas jaunava, tāpat kā sv. Katrīna no Sjēnas, pieder „stipro sieviešu” lokam – tām, kuras bezbailīgi izgaismoja ar Evaņģēlija gaismu visdramatiskākās un drūmākās Baznīcas un pasaules vēstures lappuses.

Žanna d’Arkas mini-biogrāfija

Laikā, kad dzīvoja Žanna d’Arka, plosījās simts gadu ilgais karš starp Franciju un Angliju. Viņa piedzima 1412. gadā Domremī ciemā, Francijā, vienkāršā, taču ļoti dievbijīgā ģimenē. No vecākiem saņēma teicamu reliģisko audzināšanu. 13 gadu vecumā guva pirmo mistisko pieredzi, sadzirdēja aicinājumu padziļināt savu kristīgo dzīvi un iesaistīties savas tautas atbrīvošanā. Žanna salika šķīstības solījumu, katru dienu piedalījās svētajā Misē un nemitīgi nodevās lūgšanai. Pārvarējusi grūtības, ar stingrību un noteiktību, viņa iesaistījās cīņās un atbrīvoja Orleānu. Šī jaunava karavīru vidū izcēlās ar lielu labestību un spožu šķīstas dzīves piemēru. Viņas misijas kalngals bija karaļa Kārļa VII kronēšana atkarotajā Reimsas katedrālē. Pēc tam sākās Žannas krustaceļš.

1430. gadā viņa krita gūstā un tika pārdota angļiem. Pēc gara tiesas procesa, tiesneši, kuriem pietrūka mīlestības un pazemības, lai šajā jaunajā sievietē saskatītu Dieva darbību, piesprieda viņai nāves sodu. Žanna nomira, sadedzināta uz sārta, 1431. gada 30. maijā Ruānā. Viņai bija tikai 19 gadi. Mirstot uzlūkoja krucifiksu un skaļā balsī izrunāja Jēzus vārdu. Visā viņas dzīvē Kristus ieņēma centrālo vietu. Pēc 25 gadiem tika atzīta viņas nevainība un pilnīgā uzticība Baznīcai. Jēzus mīlestībā Žanna atrada spēku mīlēt Dievu un Baznīcu līdz galam.

Dieva Vārds Latvijas valdībai un tautai!

Tā saka tas Kungs: „Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas,
kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.
Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.
Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. „(Jesejas 58: 9- 12)

Dievs, svētī Latviju – mūsu dārgo un vienīgo Tēviju!

Paldies par e-pastiem. Saprotamas ir Jūsu bažas attiecībā par pagājušā numura rakstu,-Ziemassvētku akcija-atbalsti kristīgos politiķus. Jūs jautājat, vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā? Vai tā spētu ieviest labklājību un uzplaukumu valstī? Jūs arī jautājat, ar ko tad kristieši būtu labāki par esošajiem valdībā, vai mazāk zagtu? Vai mazāk postītu? Izskanējusi arī replika, ka arī tagad ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam tik lieli kristieši.. Vai tieši no kristiešiem ir atkarīgs Latvijas uzplaukums? Labāk valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība būtu, kā krievu laikos. Un t.t.

Mēģināsim rast atbildes pakāpeniski. Jāņem vērā, ka uz šādiem jautājumiem jāatbild diezgan plaši un lai saprastu pašu būtību nāksies ieskatīties no pagātnes, tagadnes un nākotnes kultūras vēstures, politiskā un psiholoģiskā aspekta. Šajā reizē tikai ieskicēsim, lai saprastu, kāpēc esam nonākuši tur, kur esam.

Kas ir nacionālā bagātība?

Sadzīve: Nācies dzirdēt cilvēkus spriežam, ka viņi varētu dzīvot arī meža vidū mazā būdiņā, bet lai galvenais būtu mīlestība. Vai arī, labāk dzīvot nabadzībā, bet ar mīlestību, nekā bagātībā, bet bez mīlestības.

Tāda sapratne par dzīvi Latvijas sabiedrībā ir ienākusi no PSRS laikiem, attaisnojot nabadzību PSRS pakļautajās valstīs, kurās pārceļoja migranti bez mantas un uztura līdzekļiem.

Vēlāk šo pašu nabadzības uztveri ieviesa arī baznīcās ar postulātiem no Bībeles, piemēram, ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā..” (Mat.6: 19) Bet vai tāda ir rakstvietas būtība? Domājams, ka ir runa par mantkārību.

Un nu, jau drīz kā lepnuma zīmi piesprauž sev pie krūtīm – Esmu nabags, esmu laimīgs. Bet, ja ieskatāmies vērīgāk, vai tas ir tas, ko Dievs ir paredzējis saviem bērniem? Un vai tiešām nabagi ir tik laimīgi un mīlestības pārpilni? Viegli par to runāt tiem, kuriem nekas nepieder un dzīvo bezrūpības valgos..

Taču par nacionālās bagātības jēgu spējīgi spriest tie, kuri apzinās savu identitāti un tie, kuriem kaut kas pieder, lai noteiktu tā vērtību un spētu personificēties ar valsti, kurā dzīvo.

Politika: Atbildot īsumā uz jautājumu, kas ir nacionālā bagātība:
1. cilvēks. 2. zeme (mantojums). (Šajos punktos sīkāk ieskatīsimies nākošā mēneša Nr.)

Saprotams, ka Latvijā dažkārt grūti izprotami jēdzieni- nacionālā identitāte, nacionālā bagātība, patriotisms un neatkarīgās Latvijas nozīme, jo latviešu tauta ir gājusi caur liela perioda vēstures dzirnakmeņiem un reāli pēdējā laika posmā brīva ir bijusi no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gada 17. jūnijam un tikai 1990. gada 4. maijā Latvija atkal kļuva par demokrātisku valsti, kuras neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta 1991. gada augustā.
Tāpēc šajā reizē nedaudz ieskatīsimies ārvalstu, proti, Izraēlas – ebreju tautas, kā arī Vecās Eiropas dižciltīgo dinastiju pieredzē.

Ebreju un dižciltīgo sapratne par mantojumu un to nozīmi kultūrā

Neatkarīgi no tā, kāda pastāv valdošā iekārta valstīs, tomēr tajās dzīvojošo ebreju un dižciltīgo pēctečiem ir gluži citi priekšstati par mantu-mantojumu un labklājību. To īpaši novērtē un izturas ar cieņu, respektu un godu. Jo mantojumam piešķir, ne tikai fizisku nozīmi, bet arī garīgu, tā ir zīme par dinastijas vai kopienas izcelsmi. Tā ir piederības apziņa un individuālās identitātes apzināšanās. Kas Izkopj un audzina piederības sajūtu, veicinot pareizās nostādnes personības attīstībā, vedot uz veiksmi un panākumiem.

Respektīvi mantojumam un pārmantojamībai ir dziļas saknes un tai ir liela nozīme indivīda dzīvē.
Savas saknes apzināšanos un attīstīšanu un tiekšanos visu sasniegt augstā līmenī, neizprot, tie, kuriem vienalga, kur dzīvot un kādos apstākļos, tie ir tie, kuri ir zemo līmeņu un instinktu vadīti.

Tieši tādēļ šī neizpratne ir izvērsusies apvērsumos, revolūcijās, pārkārtošanās un vienādošanas jeb vienlīdzības centienos.

Bet ko ir līdzējusi skaudība, slinkums, nenovīdība un nevēlēšanās mainīties, kas pārvēršas asins izliešanā ir jau daudzkārt parādījusi kultūras vēsture, dižciltīgo slepkavošana vai noindēšana un genocīds pret ebrejiem.

Visos vēstures periodos ir manāma brutāla izrēķināšanās ar vadošajiem, spējīgajiem, stiprajiem un gudrajiem.

„Dižie” vēsturnieki

Daudzkārt vēsturiskās grāmatās, tās autori raksta par dižciltīgajiem negatīvā formā, meklēdami netīro veļu, to atrazdami pārformulē pēc savas izpratnes, piemēram, apsmejot faktu, ka dižciltīgie neprecējās ar zemākas kārtas pārstāvjiem vai plebejiem un, ja arī kādam no augstdzimušajiem tika uzliktas rozā brilles uz deguna, tad tādam tika noņemts tituls un mantojums, kā arī piederība. Grāmatu autori dinastiju vecajus sauc par skopuļiem, tomēr, vai tāda bijusi tā īstā būtība?

Diemžēl tas ir nekorekts spriedums. Primārais jautājums vienmēr ir savas dinastijas nostiprināšana un aizsargāšana no „parazītiem” un tuvredzīgajiem. Pret laulībām dižciltīgie, kā arī ebreji ir vienmēr izturējušies ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Parasti par savu bērnu laulībām domājuši un arī domā tieši vecāki, viņi piemeklē savam bērnam vispiemērotāko partneri. Vēstures grāmatu autori tās dēvē par izdevīgām laulībām. Bet, ne gluži tāds būtu tas pareizākais raksturojums. Vecāki vislabāk zina savu atvasi, pazīst tā raksturu, mentalitāti, dzīves izpratni un tāpēc cenšas topošajā dzīves partnerī saskatīt atbilstību.

Tomēr, ja atvase ir bijusi izlaista un laicīgi nesavaldīta, tad jaunības eliksīra pārpildītā un hormonu vētru plēstā un kaislīgā atvase, pats/i skrien visdziļākajā nesaderības bedrē ar kādu, kuru pat nepazīst.
Lūk, lai apstādinātu un savaldītu spītnieku/ci, tam tika atņemts viss, bez kā (cerams), ka nespētu dzīvot, jo ir pieradis pie gluži citiem apstākļiem, nekā piedāvāto mazmājiņu meža vidū, toties mīlestībā, vai ar nabadzību un bada sajūtu vēderā, toties ar mīlestību. Tas, kas zemā līmeņa pārstāvam ir pats par sevi saprotams, tas austa līmeņa domātājam ir mežonīgs un nepieļaujams, tas, kas vienam ir piemērots, tas otram ne gluži. Tāds uzspiestais dzīves modelis eiforijā iekļuvušais partneris ātri nokļūst depresīvā stāvoklī un diemžēl ātri salūzt, vai arī pretēji, attopas un atgriežas sev piemērotajā vidē un apstākļos.

Otrs faktors, vai tiešām dižciltīgajiem būtu bijis žēl savas daļas mantas un dalīties ar savas atvases izredzēto? Nebūt nē! Bet viņi neuzticējās „izredzētajam”. Izredzētais partneris no zemo kārtas tika rūpīgi pārbaudīts, lai saprastu viņa/viņas patiesos bieži vien slēptos motīvus. Atsevišķos vēstures momentos precinieki bija vieglas dzīves tīkotāji, kuri ar viltus ieiešanu dižciltīgo saimē vēlējās izsisties augstākajā sabiedrībā. Agri vai vēlu tādi, tika atmaskoti un izspiesti no augstās sabiedrības. Savas aprobežotības dēļ, tādiem tā pat dzīves nebija, ja nu vienīgi viņu partneri bija gatavi visu dzīvi mocīties ar tādiem un vilkt „ aiz ausīm”. Tāda dzīve rezultātā ir bijusi nožēlojama gan vieniem gan otriem.

„Dižie” vēsturnieki arī neizprot, dižciltīgo kalpu nozīmi. Vēsturnieki uzskata, ka bagātajiem ir savi untumi, jo bagātāks, jo vairāk kalpu, taču kalpu patiesā nozīme dižciltīgo dzīvēs galvenokārt nebija, lai pienestu čībiņas vai atnestu ēdienu vai izdarītu citus sīkus darbus, jo paši pārāk slinki. Tādas lietas piekopa, jau vēlākos vēstures periodos, kad dižciltības titulus varēja ne tikai mantot (mantojuma dižciltīgie), bet arī iegūt citādākā veidā, piemēram, iegūstot par īpašiem nopelniem (mantijas dižciltīgie) vai arī titulu nopērkot (deģeneratīvā formā) tādējādi neizprotot dižciltības patieso nozīmi, tika ievazāti kroplīgi uzskati.

Titula pirkšanas gadījumā – jauns statuss – veca uztvere. Jaunas privilēģijas (tiesības) veci pienākumi. (To varētu attiecināt arī par Latvijas valdībā notiekošo).
Patiesībā kalpi bija palīgi. Kalpi veica izpildvaras funkcijas, pildīja rīkojumus, veica sadzīves darbus, vai kādus īstermiņa projektus. (Mūsdienās – padotie).
Izplatīta neizpratne ir arī jautājums attiecībā par to, ka dižciltīgie precējās ar asinsradiniekiem – māsīcām un brālēniem, šodienas kultūrā, tas tiek saukts par izvirtības formu un asinsgrēku.

Mūsdienās tiek apsmieti arī ebreji, kuri precas ar ebrejiem.
Bet kāpēc gan dižciltīgie centušies precēties ar dižciltīgajiem un ja citas iespējas nav bijis (jo bija mazākumā), tad ar asinsradiniekiem un ebreji joprojām cenšas precēties ar ebrejiem?
Tāpēc, ka vieniem un otriem ir izteikta nacionālās identitātes apzināšanās. Cenšanās saglabāt savas saknes, izcelsmi un piederību.
Dižciltīgie apzinājās savu augsto līmeni, kuru zemās kārtas pārstāvji nesaprastu. Arī apziņa par partneru nesaderību liecināja viņu dažādā dzīves uztvere. Piemēram, ja vienam labklājība, pārpilnība un bagātība šķiet kā dzīves norma, tad otram tā liktos kā lieku līdzekļu izšķērdēšana un iemesls sava partnera noniecināšanai un pazemošanai, lai tādējādi pārņemtu vismaz kaut kādu virsroku. Tas, kas vienam būtu fundamentālas vērtības, tas otram šķistu, pārlieku liela greznība un liekas galvas sāpes.
Mūsdienās uzskatāms sadzīves piemērs būtu, ja vienam ir svarīgas ilgas peldes džakuzi un SPA apmeklējumi, tad otram liktos, ka dzīves partnerim ir pārlieku lielas buržuāziskās tieksmes, kas jāapslāpē un steidzami džakuzi jānomaina pret spaini, tā teikt, lai mācās pazemību.
Tādā gadījumā šādiem partneriem būtu īstais laiks pierakstīties uz sado-mazohistu pulciņu „Maigumiņš”.

Ebreju gadījumā kāpēc viņi nevēlas pieļaut asins sajaukšanu ar citām nacionalitāšu piederīgajiem ir tāpēc, ka apzinās savas tautas izredzētības lomu, par kuru ir liecinājusi Tora (Mozus piecas grāmatas).

Dižciltīgie un oligarhi Latvijā

Mūsdienās var būt izputējuši un savu īpašumu un mantojumu zaudējuši, apkārtējo apstākļu dēļ, dižciltīgie un ar mantu apkrāvušies plebeji, oligarhi.
Kādas starp viņiem varētu būt atšķirības?

Dižciltīgie – tālredzīgi, plebeji – tuvredzīgi.
No nabadzības izrāvušies pēkšņā pārticībā nonākušie, no dubļiem ķēnišķīgā godā tikušie, zemo līmeņu tuvredzīgie, kā arī nodokļu nemaksātāji un vieglās dzīves tīkotāji, nekur tālāk netiek, kā vien savu pamatvajadzību kārtošanu uz citu rēķina, apspiežot, graujot un parazitējot. Rezultātā manta tiek izšķērdēta, jo nezin tās patieso vērtību. Jo kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Un viņu nedabīgās dzīves norietā, nevienam nav pat laba vārda ko par tiem teikt. Un kad tādi vēl nonāk varas pozīcijās, tad bēdas visai tautai.

Mūsdienās dzīvojušajiem dižciltīgajiem, kuriem savulaik pastāvošās iekārtas ir atņēmušas visu, bet slava Dievam, ka brīnumainā kārtā atstāti dzīvi, nespēj atņemt asinīs iesakņojušos statusu un tādus nav iespējams tik viegli salauzt.

Kāda dižciltīgās izcelsmes māte reiz savai meitai atgādināja laimes formulu: „Kaut arī atņem visu, apzinies savas saknes-izcelsmi, nekad nenolaidies līdz „ viņu” līmenim un mīli Dievu!”
Zelta vārdi. Tas atgādina kristīgās saimes postulātu, proti, Pāvila teikto „Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil 4:10)

Vienalga kādos arī spaidīgos apstākļos tāds dižciltīgais vai kristīgi domājošais arī neatrastos, viņu iedēstītie augstie standarti nemainīsies. Tādus nevar ietekmēt maldu mācības un sabiedrībā uzstādītie egoistiskie principi.

Bet kad reālos apstākļos manta nonāk savu sakņu apzinātāja, dižciltīgā līdera, vai kristīgi domājošā rokās, tā tiek apsaimniekota un pavairota. Lietas tiek uzceltas augstā līmenī nesot guvumu sabiedrībai un pašam.

„Labāk, valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība tad būtu, kā krievu laikos”- fragments no vēstules.

Šāds viedoklis rada bažas, vai nu tā bija un būtu?!.. Kas Latvijas okupācijas laikā bija labāks? Domājams, ka vārds „okupācija” jau vien izraisa drebuļus pār kauliem. Tas, ka pārtika bija jāiegādājas ar „kartiņām”, gluži kā kara laikos un par visu bija jāpārmaksā? Tas, ka latviešu tauta tika izvesta un praktiski iznīcināta? Pat iedziļināties nav vērts šāda viedokļa paušanā. Tomēr īsumā atbildot uz jautājumu, jāuzdod pretjautājums, vai tad krievu valdībā nav pietiekošs skaits? Tādā gadījumā mums jāņem vērā arī krievu tautības Latvijas iedzīvotāju psiholoģija un tās identitāte kopumā. Dažos vārdos- par cik ir runa par Latvijas okupācijas laika perioda iebraucējiem Latvijas teritorijā, kuri ir nodevuši savu etnisko dzimteni, izvēloties dzīvot tur, kur ir labāk, tad kāda ir garantija, ka nenodos arī Latvijas intereses? Kauns ieskatīties šodienas piemērā Kravcova jautājumā par valsts valodas zināšanām, kas tikai grauj Latvijas tēlu. Un ar ko krievi varētu būt labāki, liecina revolūcija Krievijā.. kas pārvērtās par „asins pirti” pašu vidū.

„Visi „viņi” ir vienādi, kristieši, parastie ļaudis vai oligarhi, līdz ko nonāk pie varas…” –teikts vēstulē.

Lai saprastu kāpēc Latvijas situācija šodien ir tāda, kāda tā ir, tad nedaudz būtu jāizprot latviešu tautas psiholoģija, jāņem vērā arī tās izcelsme. Pamatā latvieši paaudžu paaudzēs ir bijuši plebeji. Latvieši vēsturiski ir bijuši lauksaimnieki. Latvieši ir bijuši kalpi. Kalpi citām varām. Tāda ir izveidojusies latviešu identitāte. Par latviešu tautas pagātnes skatījumā zīmīgi ir sarakstījis Garlībs Merķelis grāmatā „Latvieši”.

Bet šodienas skatījumā, kuri, tad tieši ir tie „visi” un kuri, tad nonāk pie varas? Īsumā- tie ir plebeji „pakalpiņi” aiz oligarhu mugurām!

Lai lieku reizi nevajadzētu visus vienādot, ielūkosimies, kuri tad pārstāv Latvijas tautas intereses.

Plebeju „pakalpiņu” psiholoģija

Tas, ka latvieši vēsturisku apvērsumu dēļ ir izveidojušies tādi, kādi ir, būtu viens aspekts, bet to padziļinājusi ir arī nesenā vēsture, kad pie varas Latvijā nāca marionešu valdība ar profesoru Augustu Kirhenšteinu (revolūcijas paudēju) priekšgalā. No kura, tumšā rēga, ietekmes vēl joprojām netiek vaļā arī mūsdienu politiskā „elite”.

Tuvredzīgais „pakalpiņš” patērētājs un īstermiņa domātājs ticis varas ešelonā, ātri aizmirst par vēlētāju interešu pārstāvēšanu valdībā. Visu dzīvi dzīvodams zem nabadzības sliekšņa un sabiedrības negāciju ietekmē, bieži vien bez attiecīgajām zināšanām, viņam nākas vien par galveno mērķi izvirzīt lielo interesi par valsts kases un Eiropas naudas pārvaldīšanu, lai galvenokārt nodrošinātu sevi un apmierinātu savas un arī izvirzītāja oligarha intereses. Tāda tipa domājošs cilvēks ļoti labi apzinās savas tiesības zinot, ka par savām nepareizajām rīcībām nebūs jānes personīga atbildība. Deputāts ir aizsargājama persona. Mandāts izsaka daudz privilēģiju. Turklāt labi var manipulēt ar disciplīnas trūkumu valdībā, kas savukārt izraisa finanšu izplūšanas nekontrolējamību. Tāda tipa domājošais labi zina savas tiesības, bet nezin savus pienākumus un atbildību. Viņa tuvredzīgā domāšana paredz, izmantot izdevību un „sagrābt” pēc iespējas vairāk. Rezultātā „sagrābšana” nav bijusi tā vērta, vai nu tā līdzējusi uz īsu brīdi, bet no tā cieš, ne tikai pats, bet vēl lielākā nabadzības atkarībā ievestā tauta. Bet bez atbildības sajūtas audzinātais „pakalpiņš” pat neapzinās, cik daudz viņš atņem sev un tiem, kuri viņam ir uzticējušies.

Mantkārības iestigušie un sīkstie politiskā elitē iekļuvušie plebeji nespēj radīt, veicināt un pavairot, tādēļ viselementārākais veids kā nedaudz papildināt valsts kasi, ir nodokļu paaugstināšana krīzes laikā, jo taču Latvijas zemes pārdošana un privatizēšana, kas jau ir iegājusi Latvijas vēsturē kā neizdevies pasākums, kas tikai ir izputinājis Latvijas zemi un tās tautu, neko nav devusi.

Diemžēl pārdošana ir bijusi sfēra, kuru plebeji vispār nav mācējuši pārvaldīt, jo tā nav latviešu nācijas identitātes apliecinājums. Lūk, kas ir noticis ar tautu kopumā, kura neapzinās savas nacionālās bagātības. Neapzinoties Latvijas stratēģiski nozīmīgos objektus, kas būtu bijis jābūt neaizskaramiem ir atdoti dāvanā un ar sarkanu svētku lenti pārsieti. Lūk, kas notiek, kad nenovērtē to, kas dots. Rezultātā, sadrumstaloja sabiedrību izveidojot vēl lielāku aizu starp oligarhiem un mazturīgajiem un atstājot valsti vēl lielākā nabadzībā.

Tagad vietējo oligarhu un Eiropas „pakalpiņi” nepārdomāti piekrītoši parakstījuši Lisabonas Līgumu, kas savukārt paredz Latviešu tautas nomaiņu pret sveštautībniekiem. Kā viņi to dēvē – bēgļu un viesstrādnieku programma. Protams, kamēr krīze, tikmēr tas vēl nav tik jaušams, bet kad jau lielākā daļa Latvijas tauta izbraukusi Sprīdīša ceļojumos un Latvijā daudzmaz ekonomiskais stāvoklis stabilizēsies, tad Latvijā parādīsies jauna tauta ar galveno reliģiju Islāms. Kamēr Sprīdīši ceļos, tikmēr Latvijā tiks uzcelta pirmā mošeja un kā jau uzskatāms piemērs pašreiz Ēģiptē, diez vai Sprīdīši varēs ko iebilst. Vienīgi žēl latviešus, jo šoreiz tādu etnisko „tīrīšanu” un apmaiņu Latvija neizturēs un faktiski ilgtermiņā var izbeigt savu eksistēšanu. Līdzīgi kā savulaik ebreji, tā arī latviešu tauta atgriežas „ Ēģiptes” verdzībā, savā zemē kļūstot atkal par citu tautu vergiem.

Vai kaut kas Latvijā var mainīties? Kamēr pie varas izraudzītie vietējo oligarhu „pakalpiņi” un plebeji, kā arī ES kalpi, ar verdzisko domāšanu, tikmēr nekas labs Latvijā vienkārši teorētiski nevar būt.
Tieši tāpēc steidzami ir jābūt pilnīgai valdības nomaiņai, pret ilgtermiņa domājošajiem, ar skaidru stratēģisko plānu – vīziju (ne tikai ekonomiski taisnvirziena) un kuri balstās uz kristīgām pamatvērtībām.

Dižciltīgo psiholoģija

Pēc kāda piemēra vadīties? Dižciltīgajiem ir atšķirīgs domāšanas veids. Viņi ir tālredzīgi, jo kopš bērnības tiek audzināti un gatavoti valsts pārvaldīšanai. Viņiem vispirms jāuzņemas atbildība, pienākumi un tikai tad, jādomā par tiesībām. Tāpēc faktiski ir ilgtermiņa veicinātāji, līdz ar to labi organizēti. Viņi ir paškritiski, plānu izvirzītāji un uz mērķi ejoši. Apzinas, ka valsts pārvaldīšana ir pietiekoši liela un no tās pareizas funkcionēšanas ir atkarīga veiksme un panākumi, tāpēc augstā vērtē – disciplīna, līdz ar to labāk kontrolējot valsti, sasniedzami augsti rezultāti. Paredz un pārdomā katru soli, kas saistās ar valsts pārvaldi. Viņi ir pašaizliedzīgi un paškritiski. Viņus nav nepieciešams motivēt, paši zina kas jādara. Iesaistās, kad redz jēgu un izaugsmi. Pašpietiekami un ar veselīgu pašcieņu, viņi nekad nenolaidīsies līdz zemam līmenim un nedarīs to, ko dara vairums. Viņi apzinās savu vērtību un zina, ka nevar atļauties nokrist savas dzimtas un tautas priekšā, kas savukārt var dārgi maksāt pašiem un līdzcilvēkiem.

Tādiem nonākot pie varas, nesāks ar valsts kases skaitīšanu un Eiropas naudas apzināšanos, bet sāks no cita gala.

1. Noskaidrojot kādas ir valsts nacionālās bagātības un kādi stratēģiski peļņas objekti pieder valstij. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.) Tādā gadījumā nelīdzētu kontruzbrukumu virkne no deputātiem-uzņēmējiem, kuri pamana, ka kāds sāk interesēties par to, kas nebūtu viņiem vēlams, „mētājas” ar vārdiem, piemēram, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, kas būtu pilnīgi pretrunā, jo valsts primārais uzdevums ir nodokļu iekasēšana un teritorijas pārvaldīšana un apsaimniekošana. Nelīdzētu arī vārdi, ka valstij nekas nav jāpieder, no kā izrietu, ka valsts un tauta nepastāv, rodot tikai pretjautājumu, vai tad Latvija ir kļuvusi par kolonijas teritoriju, un pieder kādai Lielvarai?

2. Jāieskatās grāmatvedības uzskaitē jeb budžetā – ienākumi un izdevumi un domāt, kā palielināt ienākumus un kā samazināt izdevumus. Nevis kā ierasts uz tautas rēķina, apspiežot un palielinot nodokļus, bet uz apzināto nacionālo bagātību resursu rēķina. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.)

Vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā?

Kristīgā psiholoģija

Tāpat kā jebkurā sabiedrībā ir dažādi cilvēki, tāpat arī kristīgajā. Ir dažādu motivāciju vadīti kristieši. Tādējādi kopumā ir daudz kristiešu, bet maz patiesu Dieva meklētāju. Daudz aicināto, bet maz izredzēto. Un tas mums būtu jāsaprot, pirms atbildām uz jautājumu-repliku, ka valdībā taču jau ir vairāki kristieši, bet izmaiņas nekādas. Kā arī, ka tagad jau ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam nav tik lieli kristieši..

Ir noteikti noderīgi Latvijas valdībā tādi kristieši, kuri lūdz Dievu, atrodas Viņa tuvumā un mainās Jēzus Kristus līdzībā. „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam”.(Rom 6. nodaļa)
Dievs arī brīdina: Un grēku atmetuši piesargās, ka atkal nekrīt grēkā… Tas īpaši jāņem vērā, kad Dievs ieved cilvēku aicinājumā, proti, atbildīgā amatā.

Dieva mantojums

Ebreju tauta saņēma vienu no pravietiskajiem vārdiem, kas saistās ar viņu mantojumu. „Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.
Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu. Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem.”

Taču Dievs, kas ir žēlastības pilns ir devis arī pārmantojamības tiesības pārējām tautām, kas atzīst Viņu, tas ir kristiešiem.

Kristieši ar izmainītu domāšanas veidu, ar dižciltības piederības apzināšanos Jēzū Kristū, kas ir Ķēniņu Ķēniņš un Dievu Dievs un, ja saprot, ka „Debesu debesis pieder Tam Kungam, bet zemi Viņš deva cilvēku bērniem. (Ps. 115:16)

Tieši šāda veida kristieši ir tik ļoti nepieciešami Latvijas valstij kopumā un Latvijas valdībā.

Dievs, svētī Latviju – mūsu dārgo un vienīgo Tēviju!