Dziesmas autori: Zigmārs Liepiņš / Māra Zālīte
Dziesma: Mazs bērniņš krustcelēs (Rokopera “Lāčplēsis”)
Izpilda: Prieka Vēsts slavēšanas komanda
Solo: Valters Gleške

Kā nelielu ieskatu mūsu slaveno latviešu strēlnieku kristīgajā praksē piedāvāju fragmentus no 2004. gadā publicētā raksta “Strēlnieku garīdznieku darbības atspoguļojums latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā “Latviešu strēlnieki”" (“Militārais apskats” Nr. 119, 18. – 40. lpp.).

Pirms tiek tuvāk apskatīta garīdznieku iesaistīšanās karavīru atbalstā, jāpiezīmē, ka karavīru dzīvesveids jau bija kristīgs – dienu noslēdza vakara junda, kuras laikā karavīri izpildīja Krievijas himnu “Dievs svētī ķeizaru”, Latvijas nacionālo himnu “Dievs, svētī Latviju” (jāpiezīmē, ka mūsu himnas izpildīšana varēja radīt un reizēm radīja dažādus sarežģījumus), baznīcas korāli “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un skaitīja Tēvreizi. Pēc divām latviešu izdziedātajām lūgšanām vācieši atpazinuši latviešus (6. Tukuma strēlnieku bataljonu), kad tie nomainīja krievu vienības.

Jau 1916. gadā tika uzsākta latviešu strēlnieku bataljonu, kas jau bija palielināti līdz astoņām rotām katrā, pārveide par tāda paša nosaukuma divbataljonu pulkiem. Tika sastādītas reorganizācijas pavēles, kas nosacīja arī to, ka pulkam ir savs štata mācītājs. Algas likmē luterāņu armijas mācītājs tika pielīdzināts pareizticīgo prāvestam. Par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka mācītāju 1916. gada 22. oktobrī nozīmēts P. Apkalns.

Ceremoniāli svarīga bija karavīra zvēresta došana, tajā neiztrūkstoša bija garīdznieku klātbūtne, jo zvērēja Dievam un valdniekam. Piedāvājam divu zvērastu aprakstus.

Pirmais bija Daugavgrīvas bataljona zvēresta došana. “Tika nostādīta rota, tās vidū ar baltu galdautu apklāts galds, uz kura atrodas krusts un Jaunā Derība. Pirmais runā pulka komandieris. Snieg. Komandieris mudina karavīrus uz drosmi un varonību. Pēc savas runas komandieris komandē uz lūgšanu, un visi noņem cepures. Vispirms pareizticīgo priesteris ar krustu un Jauno Derību nosvētī un nozvērina pareizticīgos. Šo zvērestu pavada lielgabalu un šauteņu goda zalves. Tad zvērestu dod luterāņi un to vada luterāņu mācītājs. Paceltām rokām viņš lēni atkārto zvēresta vārdus, kurus pavada lielgabalu zalves.” (no “Jaunāko Ziņu” Nr. 55, 1916)

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona zvērests notika 1916. gada februāra sākumā Rīgas Jaunā svētās Ģertrūdes baznīcā un to vadīja mācītājs P. Apkalns. Mācītājs sprediķoja par I vēstules korintiešiem 16. nodaļas 13. pantu: “Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (vecajā tulkojumā: “Esiet kā vīri!”). Šie vārdi – “Esiet kā vīri!” – tik ļoti ietekmējuši strēlniekus, ka tapuši par bataljona un vēlāk pulka devīzi. Tie tikuši pat ierakstīti karogā, kad zemgalieši pārgāja lielinieku pusē.

Svinamajās dienās bija paredzēti dievkalpojumi. Atzīmēts, ka II Latviešu strēlnieku brigādē tos vadīja luterāņi P. Apkalns, F. Šmitchens un pareizticīgais A. Jansons. Pēc dievkalpojuma notika karaspēka parāde. Mācītāji deklamēja dziļi pārdomātus sprediķus.

Gatavojoties lielākajām strēlnieku kaujām – Ziemsvētku kaujām, uzsvērta strēlnieku gatavošana fiziski un arī morāli. Notika strēlnieku gatavības pārbaudes skates – parādes, kur arī piedalījās mācītāji, piemēram, 1916. gada 9. decembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka skate, kurā runā mācītājs P. Apkalns. Pēc divām dienām, 1916. gadā 11. novembrī, Mellužos rīkots dievkalpojums (5. un 6. pulkam) par godu bataljonu pārveidei par pulkiem. Sprediķi sacīja P. Apkalns, aizlūgumu lasīja pareizticīgais mācītājs V. Ceriņš ar kori, kuru vadīja viens no virsniekiem. Šis dievkalpojums vēlāk tika atzīts par garīgo iesvēti vēlākajām kaujām.

Ir aprakstīts mācītāja P. Rozenberga vadītais dievkalpojums Bulduros (kaujas darbības tiešā tuvumā) 7. Bauskas strēlnieku bataljona karavīriem 1916. gada 27. septembrī un mācītāja P. Apkalna vadīta iesvētību dievkalpojuma ceremonija 1916. gada 19. novembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka pozīcijās. Šajā dievkalpojumā tika iesvētīti astoņi strēlnieki.

Garīdznieki minēti no kaujas lauka ievainoto nogādes punktā, kur sniegta reliģiskā palīdzība karavīriem, kas to lūguši. Īpaša vērība pievērsta karavīriem, kas atradās tuvu nāvei.

Izpratni par mācītāju ieguldījumu kaujas panākumos liecina arī I Latviešu strēlnieku brigādes komandiera “karstā pateicība daudzajiem virsniekiem” un arī mācītājiem – pareizticīgajam V. Ceriņam un luterānim P. Apkalnam – par paveikto Ziemsvētku kaujās. Mācītājs P. Apkalns tika apbalvots ar Jura krustu un vēlāk arī ar Lāčplēša ordeņa III šķiru, jo 1917. gada 26. janvārī devies ar sanitāro auto pie 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka, bet mašīnai trāpīja granāta un tā apgāzās. Par spīti tam P. Apkalns turpināja ceļu kājām. Lāčplēša ordeņa pasniegšana pamatota ar līdzdalību Ziemassvētku kaujās.

Priecīgi aizlūdza arī par uzvarām, piemēram, 6. Tukuma strēlnieku pulkā 1916. gada 18. maijā notika pateicības aizlūgums par dāvāto uzvaru, kuru vadīja pareizticīgo mācītājs A. Jansons, kurš trīs dienas iepriekš bija sacījis pateicības lūgšanu un uzrunu arī 8. Valmieras strēlnieku pulkā.

Par strēlnieku reliģisko vajadzību nodrošināšanu rūpējās arī Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja, kas iedalīja tam atsevišķus līdzekļus un organizēja mācītāju nonākšanu strēlnieku vienībās.

Lielai daļai strēlnieku bija vairāk nacionāli patriotisks kristietības skatījums. Vairāki strēlnieki uzsver P. Apkalnu kā ļoti labu mācītāju. Luterāņu mācītāju P. Apkalna, V. Maldoņa un pareizticīgā mācītāja A. Jansona sprediķi tika slavināti kā praktiski un laicīgāki par citu mācītāju sprediķiem. Tiek minēti arī kādi konflikti starp mācītāju un strēlniekiem (atzīmēts, ka kāds Ziemeļfrontes mācītājs X [vārdā netiek saukts] sludinājis pārāk reliģiozi, tādēļ strēlnieki viņu sabotēja).

Nozīmīga liecība par kristīgās aprūpes izpratni ir slavenās 5. Zemgales strēlnieku bataljona komandiera 1916. gada 17. jūlijā plkst. 15 sacītā runa Piņķu Nikolaja baznīcā, kad viņš no kanceles uzrunāja savus strēlniekus pirms kaujas Smārdes iecirkņa frontes sektorā. Šī epizode parādās arī Aleksandra Čaka grāmatā “Mūžības skartie”.

Tūlīt pēc Ziemsvētku kaujām 3. Kurzemes pulka karavīriem bija iespēja doties pie privātās grēksūdzes pie mācītāja P. Apkalna.

Tautiskais un kristīgais atbalsts strēlniekiem lielākajā vairumā bija latviešu pilsoniskās kārtas auglis, tad šis atbalsts izsīka līdz ar latviešu strēlnieku pievēršanos sociāldemokrātu un komunistiskajām idejām 1917. gada pirmajā pusē.

Noslēdzot šo, tolaik baznīca un kristīgā prakse bieži bija tik pašsaprotama, ka netika pārlieku izcelta. Protams, bija arī ticības pretinieki, bet tie bija mazākumā. Tāpēc tas vien, ka baznīca un ticība nav minēta pārlieku daudz, vēl nenozīmē, ka tā nebija integrāla mūsu senču dzīves sastāvdaļa.

Viens no svarīgākajiem posmiem Latvijas brīvības cīņās – cīņa ar Bermonta armiju, ko organizēja krievu- cara, armijas pulkvedis Pāvels Bermonts (dzimis 1884. g.). bija mērķis – Cara impērijas atjaunošana Latvijā, – ziņo spektrs.com

Lai būtu izprotamāk saprast, ka 11 novembra notikumi ir saistāmi ar brīnumu k/c Prieka Vēsts mācītājs Vilnis Gleške svinīgā dievkalpojuma laikā aicināja ieskatīties 1919. gada statistikā.

Bermonta karaspēks – 51 000 cilvēku,
Latvijas karaspēks – 39 000 cilvēku.

Bermonta karaspēka rīcībā 100 lielgabalu,
Latvijas karaspēka rīcībā 30 lielgabalu.

Bermonta karaspēka rīcībā 120 lidmašinas
Latvijai – 2 lidmašīnas. Un.t.t

Droši vien interesanti uzzināt, ka karu Latvija sāka ar 39 000 lielu karaspēku, taču karš noslēdzās ar 65 000 cilvēku lielu karaspēku. Iespaidīgi vai ne? Kāpēc gan tā?

Cīņās pret skaitliski lielāku un labāk apbruņotu pretinieku latviešu karavīri cīnījās ar lielu patriotisma sparu un varoņgaru. Latvijas armija cīnījās par mūsu zemes atbrīvošanu no ienaidnieka, bet bermontieši bija algotņu bars. Iespaidojoties no latviešu sīvo pretīmstāvēšanu ienaidniekam, turklāt par padošanos neviens nedomāja, latviešiem pievienojās un Daugavā iebrauca arī angļu un franču karakuģi, lai pievienotos karapulkam, kas cīnījās par brīvību. Rezultātā Bermontu armija sīvās kaujās tika sakauta un atkāpās.

Kāpēc notika karš? Mācītājs Vilnis Gleške uzskata, ka tas ir no Dieva atkāpšanās rezultāts, viņš citēja rakstvietu no Bībeles:

„Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” (Mat. 23:37)

Vilnis Gleške turpina: „Mēs vienkārši atraidām Dievu uzskatot, ka varam sasniegt visu saviem spēkiem, bet maldāmies. Dažkārt kristieši uztraucas par savu sirds mieru un labklājību vairāk, nekā par tautiešu kopējo labklājību. Kristieši apmierināti, ka viņu sētā viss ir labi, bet kas notiek ārpus tās, neuztrauc, tas ir bīstami. Vai cilvēks var būt pārliecināts par to, kas viņam ir nepieciešams? Mēs esam tik pašpārliecināti, ka sēžam bezdibeņa malā ar apcietinātu sirdi un sakām, ka nekāda palīdzība vai padomi nav vajadzīgi. Ja Tu uzskati, ka palīdzība nav vajadzīga, tad neviens arī nevar Tev palīdzēt.
Mēs tā domājam, ka zinām, kas mums patiesi ir vajadzīgs, bet Jēzus ir brīdinājis, ka pat pilsētas iet bojā neziņas dēļ. Gan karu laikos, gan arī tagad Dievs ir žēlīgs par Latviju. Ir pienācis arī Tavam apžēlošanas laikam.”

Iestāties lūgšanās par Latvijas zemi

Mācītājs Vilnis Gleške aktualizē domu par vienotību un iestāšanos aizlūgšanās par Latvijas zemi, viņš saka: „Dievs ir nospraudis laikus un robežas (Ap.d. 17:26) Laiks ir atnācis arī Latvijai, tikko noticis Cerības Festivāls, par kuru Arēna Rīga darbinieki ir teikuši, ka vēl nekad nav bijis tik liels cilvēku skaits, tas nav bijis salīdzināms, ne ar kādu rok-koncertu, vai pat hokeja čempionātu. Mēs kristieši varētu ik palaikam uzrīkot kristīgās olimpiādes un es ticu, ka šajā laikā, kad mēs kristieši kļūstam savstarpēji vienoti, debesis atveras un izmaiņas notiek visā Latvijā. Es ticu, ka tieši Cerības Festivāla laikā Latvijas grēku mērs samazinājās. Vienotībā ir spēks!

„Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” Ecēh.22:30)

Dievs arī šodien meklē tādus, kas nostātos aizsardzībā par savu zemi. Mēs lasām, ka Mozus iestājās par savu zemi un tautiešiem un Dievs tautu neiznīcināja viņu grēku un ietiepības dēļ.

Starp mums ir jābūt tādiem un Dievs garantē: „tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes 61: 3)

Apsveicu Jūs valsts svētkos un aicinu lūgt Dievu par mūsu zemi, tautiešiem un atvērt debesis.”

Dievkalpojums noslēdzās ar mācītāja lūgšanu, pēc tās Vilnis Gleške aicināja ikvienu iznākt skatuves priekšā un aizlūgt par Latvijas zemi. Bija pārsteidzoši novērot, ka jaunieši labprāt ņēma dalību šajā procesā, tas nozīmē, ka mūsu Latvijai ir nākotne!