„Raugoties topošajā 2013.gada valsts budžeta projektā, var secināt, ka sabiedrības integrācija nākamajā gadā mūsu valstī būs beigusies,” pēc tikšanās ar atbildīgo ministriju pārstāvjiem jaunās rudens sesijas pirmajā komisijas sēdē sacīja Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis trešdien, 5.septembrī,-ziņo spektrs.com/Saeimas kanceleja.

Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis ziņo, ka budžeta projektā nav iekļauti tādi projekti kā vasaras nometnes Īrijas latviešu bērniem Latvijā, latviešu valodas apguvei veltītas programmas, mazākumtautību dienas iedibināšana, kā arī ārpusskolas pasākumu programmas, kas veicinātu sadarbību starp dažādu tautību skolēniem.

Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Ruta Klimkāne, norādīja, ka 2012.gada budžeta grozījumos no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Kultūras ministrijai paredzēts piešķirt gandrīz simts tūkstošus latu, lai īstenotu vairākus integrācijas projektus. Taču 2013.gada valsts budžeta plānā šāds finansējums nav atvēlēts, pauda R.Klimkāne, kas nozīmē, ka vairāki aizsākti projekti turpmāk netiks īstenoti.

Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Aija Bauere teica, ka Sabiedrības saliedētības komisijas deputāti vienojās uzturēt iepriekš izvirzītās prioritātes sabiedrības saliedētības jomā un aicināt Ministru prezidentu pārskatīt sabiedrības saliedētības veicināšanai atvēlētā finansējuma apjomu.

Saruna notika pēc Valsts prezidenta iniciatīvas, balstoties uz arhibīskapa J.Vanaga 16.marta dievkalpojuma sprediķi Rīgas Doma baznīcā, kurā arhibīskaps pauda viedokli par sabiedrības sašķeltības mazināšanu un izlīguma nepieciešamību starp abās frontes pusēs karojušajiem.

“Arī zem vācu karogiem, arī ārpus Latvijas, Volhovas purvos leģionāri cīnījās ne jau par Lielvācijas slavu un uzvaru un ne jau pret Eiropu vai sabiedroto mērķiem. Varbūt daudzi no viņiem pat necerēja, ka izdosies izcīnīt Latvijai brīvību. Viņi cīnījās par to, lai pats lielākais viņu mūžā pieredzētais ļaunums – sarkanie boļševiku mūdži un čekistu slepkavas neatgrieztos Latvijā pēc viņu tuvinieku un tautiešu asinīm. Tas ir tik cilvēcīgi un saprotami, ka jābūt nezin ar kādu ideoloģisku aklumu sistam, lai to neredzētu. Citādi domājošos es gribētu aicināt uz iejūtību un sapratni. Savukārt mums, latviešiem, varbūt nekaitētu vairāk iejūtības, raugoties uz vecajiem, ordeņotajiem vīriem, kas uzvaru svin 9. maijā. Varbūt arī viņi gāja cīņā ne par impēriju vai Staļinu, bet pret tiem, kas viņu tautai un viņu ģimenēm bija nesuši milzu ciešanas. Varbūt tas mums palīdzēs izprast, kādēļ viņiem uzvaras diena ir svēta lieta. Vēl mums vajadzētu padomāt arī par tiem, kas te pārcieta holokausta elli. Viņiem neliekas tik svarīgi, ko darīja latviešu leģiona divīzijas 1943. gada frontē, bet gan tas, ko kurš cilvēks darīja vai nedarīja 1941. gadā, kad te tika pazemoti, mocīti un nogalināti ebreju tautības Latvijas pilsoņi. Viņiem ir svarīgi, lai netiktu aizmirsti vai pat attaisnoti pret viņiem un viņu ģimenēm vērstie noziegumi. Smaga ir mūsu vēstures nasta. Daudz tajā ievainojumu, kas mūs ieļauno citu pret citu. Bet mēs visi dzīvojam vienā zemē. Tieši tādēļ nākotnes ceļš prasīs daudz iejūtas spēju un veselā saprāta. Lūgsim Dievu, lai viņš to mums dod. Pieminēsim, bet nekurināsim naidu zīmīgos datumos,” tā 16.marta dievkalpojumā teica arhibīskaps J.Vanags.

Arī šodien notikušajā sarunā ar Valsts prezidentu arhibīskaps apliecināja savu apņemšanos turpināt sabiedrības saliedēšanas procesu veicināšanu un piedalīties Valsts prezidenta iniciētajos pasākumos, ja tiks aicināts to darīt. “Sašķeltība ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā, tādēļ esmu gatavs darīt visu iespējamo, lai to mazinātu un atsaukties jūsu aicinājumiem sadarboties,” atzina arhibīskaps J.Vanags. Valsts prezidents pateicās arhibīskapam par atsaucību un apliecināja, ka turpinās Labas gribas manifesta gaisotnē aizsākto sabiedrības saliedēšanas darbu.

Labas gribas manifestu parakstījuši jau 300 cilvēki, atklāja Valsts prezidenta Andra Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne.

Rubeņa „Labas gribas manifestu”valsts prezidenta kancelejā varēs parakstīt vēl vismaz nedēļu. ”Bet ar to vēl viss nebeigsies, sekos nākamais solis,” apgalvoja Krapāne. Kāds tas būs, patlaban viņa vēl nemācēja pateikt, tikai piebilda, ka par to tiks izlemts, konsultējoties ar Labas gribas manifesta autoru, mācītāju Juri Rubeni un Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāju Ilmāru Latkovski (VL-TB/LNNK).

Cilvēku atsaucību, parakstot Labas gribas manifestu, Krapāne skaidroja kā labu, īpaši uzteicot Latvijas pašvaldību aktivitāti, kuras daudzviet Latvijā ir izdrukājušas šo manifestu, tā dodot iespēju iedzīvotājiem par to parakstīties savās dzīvesvietās.

Jau rakstīts, ka, lai radītu pozitīvu gaisotni cilvēku savstarpējai sapratnei laikā, kad sabiedrībā saasinās draudi sašķeltībai pēc nacionālām, sociālām, demogrāfiskām un pat konfesionālām pazīmēm, un iezīmētu organizatorisku sākumu plašai sabiedriskai kustībai par tautas saliedētību Latvijas patriotisma zīmē, 13.februārī Rīgas pilī Valsts prezidents Bērziņš, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Rubenis, Saeimas deputāts Latkovskis un vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki sabiedrības saliedēšanai parakstīja Labas gribas manifestu.

14.februārī līdz plkst.14 Valsts prezidenta kancelejā Labas gribas manifestu bija parakstījuši 107 Latvijas iedzīvotāji.

Parakstīt manifestu ir iespēja ikvienam Latvijas iedzīvotājam, sākot no 14.februāra, Valsts prezidenta kancelejā no plkst.9 līdz 17.

Manifestu varēs parakstīt darba dienās no 9:00 līdz 17:00.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa Preses dienests informē, ka manifestu parakstīja pats Valsts prezidents Andris Bērziņš, mācītājs Juris Rubenis, Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, kā arī vairāki atbalstītāji – sabiedrībā pazīstami cilvēki.

Labas gribas manifests

Manifesta idejas aizsākums ir tēzes, kuras mācītājs Rubenis iesniedza Valsts prezidentam un Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijai Rīgas pilī pagājušajā nedēļā diskusijas “Garīgā dimensija un politika” laikā.

Valsts prezidents, konsultējoties ar tēžu autoru un Saeimas komisijas vadītāju Latkovski (V), nolēma uzrunāt atsevišķus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ar aicinājumu parakstīt manifestu.

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Diskusijā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstājās deputāts Vladimirs Reskājs, tika demonstrēta deputāta Vladimira Nikonova prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū bija arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers, Einārs Cilinskis un Ingmārs Līdaka.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis aicināja uz morālo izlīgumu aicinot pievienoties „Labas gribas manifestam. Sagatavoto dokumenta projektu Rubenis nodeva Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītājam Ilmāram Latkovskim (“VL”/”TB”/LNNK), kurš kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu rīkoja diskusiju. Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas “Garīgā dimensija un politika” noslēdzot atzina, ka šāda Rubeņa “iniciatīva šajā brīdī ir ļoti būtiska”.

AUDIO Gariga_ dimensija_un_politika_Juris Rubenis  -”Garīgā dimensija un politika” Juris Rubenis aicina piedot cits citam un parakstīt “Labas gribas manifestu.”

AUDIO politiķis Valdis Liepiņš Gariga_ dimensija_un_politika_Valdis_Liepins ”Garīgā dimensija un politika” Valdis Liepiņš aicina izvērtēt kuram piedot un par ko piedot.

AUDIO LBD Pēteris Sproģis Gariga_ dimensija_un_politika_LBD_Peteris_Sprogis ”Garīgā dimensija un politika” Pēteris Sproģis aicina saskatīt Latvijas nākotnes vīziju, kurai sekot.

Valdis Zatlers “Garīgā dimensija un politika”: vienlīdzības starp krieviem un latviešiem nebūs nekad!

VIDEO/ZIŅA 

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Diskusiju ievadot prezidents teica: “Es ļoti augsti novērtēju Sabiedrības saliedētības komisijas izveidošanu un redzu, ka kopā ar Latvijas politiķiem, ar garīgajiem līderiem, mēs varam uz šīs komisijas bāzes veidot mūsu turpmāko saskaņoto attīstību. Gribētu novēlēt visiem panākumus šajā ceļā, jo cita ceļa mums nav. Kā mērķi visam šim darbam redzu cilvēcīgu un panākumiem bagātu sabiedrību.”

Komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis

Topošās Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Latkovskis uzsvēra: “Latvijai ir vajadzīga jauna garīgā elite!” Deputāts uzskata, ka līdzšinējās politikas iespējas jauna dialoga radīšanai ir izsmeltas. Patlaban esot iespējams radīt tikai vēl “niknākas un trulākas sadursmes” sabiedrībā. Latkovskis aicināja garīdzniekus, zinātniekus, māksliniekus, kultūras jomas pārstāvjus un politiķus iesaistīties valstiskos un neformālos projektos, veidot domubiedru grupas sabiedrības saliedēšanai.

Latvijas metropolīts Aleksandrs

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs norādīja, ka svarīgākais pārbaudījums Latvijā ir atrast kopsaucēju daudznacionālas sabiedrības vienotībai. “Valsti veido tās tauta, iedzīvotāji, kuri pārstāv dažādas etniskās kopienas ar savām tradīcijām. Šobrīd valdošā spriedze parāda, cik būtiski ir saskatīt un meklēt iespējas cilvēku apvienošanai, kuri dažādo politisko mērķu dēļ ir sašķelti dažreiz pat naidīgās grupās. Ne vien labklājība spēj mainīt sabiedrības noskaņojumu, jo būtiskākais ir garīgās vērtības. ” sacīja metropolīts.

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs diskusijā uzsvēra, ka valodas jautājuma izmantošana politiskiem mērķiem ir amorāla rīcība un grēks.

Stankevičs uzskata, ka līdz šim Latvijā nav bijis “nopietna dialoga” valodas jautājumā, tādēļ tas ir saasināts. Savu pienesumu tam devuši arī politiķi, kas valodas jautājumus izmantojuši politiskiem mērķiem, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. “Cilvēku naidošana ir amorāla. Šī [valodas] jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, no reliģiskā skatpunkta – grēks. Attiecībā uz valodu Latvijā tiek piemēroti dubultstandarti, proti, sankcijas tiek ierosinātas par krievu valodas lietošanu, bet netiek vērstas pret, piemēram, zviedru vai angļu valodu. Arī latvieši jūtas apdraudēti, ir uzplēstas padomju laika rētas, un pieaug neuzticēšanās pret krievvalodīgajiem. Tā visa dēļ cilvēkos sakrājas “rūgtums un sašutums”. Mums kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju. Abām pusēm jāsēžas pie sarunu galda un jākļūst par sabiedrotajiem “ugunsgrēka dzēšanā”. Pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā varētu būt brīvdienu pasludināšana pareizticīgo Ziemassvētkos, lai “cilvēki sajūtas uzklausīti, nevis tiek dēvēti par okupantiem”. Savukārt krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši jūtas kā mājās un nevēlas, lai viņiem, līdzīgi kā padomju gados, uzspiež krievu valodu.
Krīze ir ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī morāliem un garīgiem cēloņiem. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā goda prāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs,” teica Romas katoļu baznīcas arhibīskaps.

LABAS GRIBAS MANIFESTS

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, apņemamies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi esam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs ar saviem izaicinājumiem un tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums ir iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nenozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet mācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs izvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, bet veicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs apzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs mācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, taču uzskatām, ka mūsu aicinājums ir celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē atstāt komforta zonu, kļūt neaizsargātam, ievainojamam un panest pretrunu spriegumu.

Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.
>>LABAS GRIBAS MANIFESTS- Kultūras cilvēku un politiķu viedoklis<<