Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Lielās Ceturtdienas vakara dievkalpojumā, 29. martā

Kāpēc mēs esam radīti? Vai varat atbildēt uzreiz. Kāda ir pirmā atbilde, kas nāk prātā? Man grūti katru tagad uzklausīt, bet gribu, lai mēģināt atbildēt sevī vai arī to izdarāt kā mājasdarbu. Gribu pateikt, ka esam radīti laimei. Ticat? Bet vai jūtaties laimīgi? (Daži atbild apstiprinoši.) Slava Dievam! Nu varbūt ne visi un varbūt ne vienmēr arī tie, kas tā atbildēja. Bet tā ir patiesība. Tā māca Baznīca un svētie, ka Dievs cilvēku ir radījis, lai viņš būtu laimīgs. Un mūžībā [...] cilvēks redz Dievu un ir laimīgs. Vecajā Derībā redzam, ka cilvēki saka – es redzēšu Dievu un nomiršu, jo viņi uzskatīja, ka šī pieredze izrauj viņu no miesas.

Cilvēks ir radīts laimei. Kāds tam sakars ar šodienu? Mēs zinām, ka paradīzē pēc radīšanas cilvēkam bija ļoti tiešs kontakts ar Dievu un labs kontakts ar savu sievu – viņi nestrīdējās, sieva viņam nepārmeta, bija saskaņa. Un zinām, ka diemžēl parādījās trešais, kas pierunāja darīt to, ko Dievs teica nedarīt – apēst aizliegto augli, kas, protams, nebija ābols, kā to attēloja. Es to formulēju tā – Dievs norādīja, kas ir labs un ļauns, un aicināja nepārbīdīt robežas, tas ir, nesāc pats noteikt, kas ir labs un ļauns. Nedari ļaunu, lai to pārbaudītu, jo bieži ļaunais nāk zem skaistas maskas un mēģina iestāstīt, ka būsi laimīgs.[...] Un cilvēks sabruka. Viņa personības viengabalainība starp juteklisko, intelektuālo un garīgo sfēru izšķīda un kopš tā laika [...] attiecībās vīrs sāka apsūdzēt sievu, sieva vīru… Izjūk attiecības starp cilvēkiem un ar Dievu. Diemžēl tā ir realitāte, kas ir pasaulē, kas ir grēka sekas.

Visos laikos visās civilizācijās cilvēkiem ir bijusi savas nepilnības apziņa, vienlaicīgi arī apziņa par Dievu, kas ir pilnīgs un svēts, ka starp abiem pastāv milzīgs bezdibenis. Cilvēku ciltis ir vienmēr mēģinājušas pārvarēt šo bezdibeni un atgriezties pie sākotnējās viengabalainības. Tā laime – skatīt Dievu – var skanēt abstrakti, ja mums nav dzīvā Dieva pieredzes, bet ikvienam no mums ir bijusi mīlestības  saskarsme ar tuvākajiem. Tā ir piedzīvota tēva, mātes, brāļu, māsu, kāda cilvēka nesavtīga mīlestība. Tā aizskar sirdi. Varbūt šī laimes pilnība, ko paredzējis Dievs, ietver arī cilvēcisko aspektu, ko sauc par svēto sadraudzību? [...]

Visos laikos cilvēki ir vēlējušies atgriezties pie tā, kas bija paradīzē. Kādā veidā? Un tas ir atslēgas vārds šodien, kad svinam Euharistijas iedibināšanas svētkus. Ko nozīmē šis upuris? Kāds ir šī izlīguma ar Dievu atgriešanās ceļa noslēgums? Cilvēki upurus lika visdažādākajā veidā, lai tiktu vaļā no nepilnības un netīrības sajūtas. Kad nebija ar harmonijas ar Dievu, lai to pārvarētu, cilvēki nesa upurus. Tie bija dažādākie – augļi, jēri, vērši, putni, maize, vīns, pārtika. Pagāniskajās reliģijās arī cilvēku upuri. [...] Caur upuriem cilvēks mēģina kaut kādā veidā izpirkt savu vainu, atbrīvoties no Dieva soda, no grēka sekām, jo upuris vienlaicīgi izsaka cilvēka iekšējo apziņu, ka pasaulē ir taisnīgums – ja esi sagrēkojis, tad ļaunumam ir sekas. Lai to izpirktu, vajadzīgs upuris. Vecajā Derībā redzam, ka upuru kļūst arvien vairāk [...] Praviešu laikos tiek vairāk uzsvērts, ka Dievam svarīgāks, nevis ārējais aspekts, bet gan cilvēka sirds. Caur pravieti Osiju Dievs saka, ka vēlas žēlsirdību, nevis upurus. Satriekts gars ir upuris Dievam. Tiek meklēts, kas ir būtiskākais upurī. [...]

Jēzus Kristus ir tas Dieva kalps, par kuru runā pravietis Isaja, kurš saka – atdošu savu dzīvību par draugiem, par tautu. Dieva kalps, kurš pats kļūst par upuri. Būs cilvēks, Dieva kalps, kurš paklausībā atdos savu dzīvību par kalpiem. Vēl cits aspekts, kas Jaunajā Derībā parādās, ka Viņš ir Pashas jērs, kas tika nokauts, kad Izraēļa tauta ceļoja no Ēģiptes. Tajā naktī visi pirmdzimtie Ēģiptē tika nogalināti. Lai izraēliešu pirmdzimtie netiktu nonāvēti, viņiem vajadzēja ar jēra asinīm uzlikt zīmi uz durvīm. Jaunajā Derībā tiek teikts, ka Jēzus Kristus asinis ir tās jēra asinis, kas pasargā no atriebēja eņģeļa [...]

Tātad Jēzus asinis kā jēra asinis, kas palīdz iziet no verdzības zemes. Būtiskais ir tanī, ka Vecās Derības upuri bija tikai zīmes un simboli, [...] bet tiem nebija spēka atbrīvot no grēka, no nāves varas. Tā vēsts, kas ir Jaunās Derības sirdī, ir upuris, ko salika Jēzus Kristus, atdodot savu dzīvību, nomirstot pie krusta – tā ir samaksa par mūsu grēkiem. Mums ir atvērtas durvis, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Tas ir dziļš noslēpums. To sauc par atpestīšanas noslēpumu. To nevar stāstīt tiem, kas nav ticīgi, jo viņi nesapratīs. Arī Jēzus saka – nemetiet pērles cūkām, jo viņas tās samīdīs.

Tā ir esence – Jēzus Kristus salika sevi upurī. Tas ir visu Vecās Derības upuru piepildījums. Kad mēs to pieņemam ticībā, [...] ka viņa upurim ir nozīme man personīgi, manām problēmām, attiecībām un attiecību problēmām ar tuvākajiem, ar Dievu, tad tā ir atbilde uz visām šīm problēmām. Un pēc šī upura pieņemšanas lūdzu, lai Viņš piepilda tās sēras, kur līdz šim bija grēks, nepilnība, šaubas. Pāvests Francisks pirms pāris dienām rakstīja – kas bēg no krusta, tas bēg no augšāmcelšanās. Es teikšu – kas bēg no Kristus upura un nevēlas to pieņemt, tas bēg no laimes tās dziļākajā nozīmē. Šodien šis dievkalpojums mums to atgādina un palīdz atvērties šim lielajam noslēpumam. Lai Dievs mums palīdz pieņemt visu to, ko caur šodienas svinībām ir sagatavojis mums!

Tekstu no audio ieraksta sagatavoja LRKB IC

Foto: Dreamstime.com

Kristus augšāmcelšanās svētku gaidās norisināsies zibakcija, kurā liecinās par Jēzu Kristu.

Pasākuma organizators Kaspars stāsta: „Pasākuma iniciators, protams, ir Dievs, kas caur sapni  pagājušajos ziemassvētkos norādīja, kas man jādara.”

Kaspars pauda, ka informācija tika izsūtīta pilnīgi visām Latvijā esošajām kristīgajām draudzēm. „Mans vislielākais prieks, ka šis aicinājums pamudinās Latvijas kristiešus aktīvāk sludināt un, ja konkrēti zibakcijas dienā garām ejot krustam, cilvēks pieies un painteresēsies par zibakcijas nozīmi, izjūtot Jēzus bezgalīgo mīlestību, un rūpes, kā arī es to piedzīvoju katru dienu. Tad tā arī būs vislielākā jēga,” savu domu noslēdz Kaspars.

8.aprīlī, sestdien (nedēļu pirms klusās sestdienas 12:00 Rīgā un Latvijas lielākajās pilsētās norisināsies starpkonfesionāla zibakcija, kurā sludinās par Jēzu Kristu balstoties Bībelē paustajā: Pāvila vēstule romiešiem 10:14-16 “Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Un kā lai dzird, ja neviens nesludina? Un kā lai sludina ja nav sūtīti? Kā ir rakstīts: ” Cik jaukas ir to kājas, kuri sludina labo vēsti!”
Zibakcijas organizatori cer, ka tādā veidā varēs gluži kā Tazē pasākumu laikā apvienoties Jēzus sekotājiem un iziet ielās.

Zibakcija ir cilvēku grupa, kas pēkšņi pulcējas publiskā vietā un veic kādu neierastu darbību. Pievēršot ar savu neparasto rīcību neviltotu apkārtējo uzmanību.

Zibakcijas laikā dalībnieki ieņem “krusta” pozu (kājas kopā, rokas izstieptas gar sāniem plecu augstumā) un šādi stāv 10-20 minūtes. Ar šādu rīcību atgādinot par Kristus augšamcelšanās svētkiem un to, ka Jēzus mira pār mūsu grēkiem.
Zibakcijā citi dalībnieki garāmgājējiem var dalīt savas draudzes saistošo literatūru, bukletus, piemēram, par Alfa kursu.

Ja garāmgājējs pats uzsāk sarunu, tad pastāstam par pasākuma moto un piedāvājam pašam nostāties krusta pozā, lai saprastu, ka tā stāvēt kādu mirkli ir diezgan grūti salīdzināt, tās neērtības kuras piedzīvoja mūsu Pastītājs pie krusta. Pēc zibakcijas aprunāties ar ieinteresētām personām, piedāvāt aizlūgšanas un sadraudzību.

Par vietām kur notiks zibakcija un sludināšana.

Pasākuma pirmā daļa

1)Rīga. Galvenās lokācijas:  Rātslsukums, Doma laukums, Kaļķu iela, Brīvības pieminekļa laukums, centrāltirgus, centrālās stacijas laukumi, Merķeļa iela, kā arī citas centra un Vecrīgas ielu krustojumi.
2)Latvijas lielākās pilsētas. Centrālie laukumi, gājēju ielas, lielveikalu stāvlaukumi, tur, kur visvairāk apgrozās cilvēki.
3)Pārējo mazpilsētas un lauku draudžu dalībnieki savukārt aicināti 8.aprīlī pa pāriem doties sludināt no durvīm uz durvīm. (Jo no zibakcijas mazapdzīvotās vietās ir maza jēga). Tādejādi solidarizējoties ar pārējiem kristiešiem visā Latvijā.

Svarīga norāde – vienā lokācijā neveidot pūli, piemēram, 50 cilvēki, kas noteikti pievērstu uzmanību, bet atbaidītu cilvēkus uzsākt sarunu. Atkarīgs no laukuma platības, bet optimāls skaits varētu būt starp 10-30 cilvēkiem. Tā lai garāmgājējs justos komfortabli un uzdrīkstētos pie kāda no dalībniekiem pieiet.

Pasākuma otrā daļa

Pēc zibakcijas aptuveni 12:30 visi aicināti sapulcēties uz piecām minūtēm ( ja nebūs saskaņots ar vietējo pašvaldību, jāsaskaņo ir, ja pārsniedz 50 cilvēku) kādā vienā no galvenajiem pilsētas laukumiem, lai sajustu kopības sajūtu un sadraudzētos ar citiem kristiešiem un apjaustu, cik daudz mēs esam.
Kad būs zināms aptuveni dalībnieku skaits un konkrētas vietas, katrā no pilsētām būs nepieciešami brīvprātīgie, kas uzņemsies saskaņošanu ar pašvaldībām.

Pasākuma trešā daļa (pēc katra paša vēlmes).
Pēc sadraudzības aicinām sadalīties pa grupiņām vai pāriem un doties sludināt.

Pēc pasākuma aicinājums draudžu koordinatoriem uz e- pastu young.disciple@inbox.lv nosūtīt apkopojumus par pasākumu ar foto, video, cilvēku reakcijām, pašu dalībnieku sajūtām par to, kā bija stāvēt krusta pozā un liecībām par uzrunātajiem cilvēkiem, vai arī piedzīvotām zīmēm un brīnumiem.
Organizators Kaspars gaida atbildes par potenciālo dalībnieku skaitu, koordinatoriem un citu ar pasākumu saistošajiem jautājumiem.

Sirsnīgi sveicinu Lieldienās mūsu luteriskās baznīcas garīdzniekus, draudžu locekļus un darbiniekus, svētku dievkalpojumu dalībniekus un visus, kas priecājas par mūsu Kunga augšāmcelšanos. Kristus patiesi ir augšāmcēlies!

Ar augšāmcelto augšāmcelts

(Pilns tekts)

1.Kor 5:6-13     “Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla, kādi jūs jau arī esat bez rauga. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts.   Tā ka svētkus lai svinam nevis ar veco raugu, ļaunuma un samaitātības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi. Es jums vēstulē rakstīju, lai jūs nesaejaties ar netikļiem, un nedomāju:ar šīs pasaules netikļiem vai alkatīgajiem un laupītājiem, vai elku pielūdzējiem vispār – tad jau jums vajadzētu šo pasauli pamest, es jums rakstīju nesaieties ar tādu, kas gan saucas brālis, bet ir netikls vai alkatīgs, tāds, kas kalpo elkiem, kas runā rupjības, ir dzērājs vai laupītājs, – ar tādu pat neēdiet kopā. Kādēļ gan lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā?   Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus.”

Mk 16:9-18        “Augšāmcēlies rīta agrumā nedēļas pirmajā dienā, Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. Viņa gāja un to pavēstīja tiem, kas ar viņu bijuši kopā un tagad sēroja un raudāja. Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja. Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem. Arī tie aizgājuši pavēstīja to pārējiem, un arī tiem viņi neticēja. Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.   Un viņš tiem sacīja:“Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.”

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas visiem Lieldienas!

• Lieldienas svētās, svētījošās un svētdarošās!
• Lieldienas diženās un noslēpumainās!
• Lieldienas visugodīgās, nesamaitātās un bezvainīgās!
• Lieldienas dzīvību Kristū rādošās!
• Lieldienas paradīzes durvis atdarošās!

• Kristus mūsu labā piepildīja visu bauslību, visas svētās Dieva prasības;
• Kristus uzkrāva sev cilvēces grēku nastu un uzņēma sevī to sekas – viņš mira pie krusta, apgūlās kapā un nokāpa ellē – mūsu labad;
• bauslība satrieca taisno un bezvainīgo Dieva Dēlu, tādēļ  zaudēja varu satriekt mūs – netaisnos un vainīgos cilvēkus;
• velns un nāve uzbrūka tam, kurš pie krusta likās vājš, taču uzdūrās visuvarenajam, kurš tos abus satrieca un pakļāva.
• Kristus uzcēlās no kapa, vedot pasaulē dzīvības uzvaru
• Jā, un paradīzes durvis tiešām tika atvērtas, šie ilgotie pērļu vārti.

Garīgajā pasaulē tas bija apvērsums uz labo, uz dzīvību un prieku. Nekas tik liels nebija noticis kopš pasaules radīšanas. Dievs devās titāniskā cīņā pret mūžveco ļaunumu un uzvarēja. Šī uzvara katram cilvēkam dod iespēju šai saulē dzīvot gaismas pusē un mūžībā būt mierā un svētlaimē.

Kā uz diženo uzvaru atsaucas izglābtā cilvēce? Ko dara pateicīgā tauta? Reizi gadā krāso olas, šūpojas šūpolēs un izrotā skatlogus ar zaķiem. Tāda ir dzīve. Tāda ir drošā, pārtikusī un mierīgā dzīve, kura neko vairāk no Lieldienām nekāro.

Taču dzīve mainās. Tas, par ko parasti dzirdējām trauksmainās ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Agrāk karavīri frontē bija tie, kam jārēķinās ar dzīvības briesmām no lodēm un eksplozijām. Tagad fronte ienāk mūsu mierīgajās ielās, lidostās, stacijās, kafejnīcās. Ir sākušās globālas norises, kuru dēļ daudzās sirdīs iezogas bailes un nedrošība par nākotni. Svinēt Lieldienas var šķist pat neiederīgi. Kādas tur vairs olas un šūpoles, kad nupat ir noticis kaut kas tik ļauns?

Izbiedētām sirdīm Labā vēsts ir tā, ka bez zaķiem un šūpolēm Lieldienām priekš mums ir krājumā arī kas cits. Cauri visiem četriem evaņģēlijiem augšāmcelšanās Kungs Kristus nemitējas sacīt: “Nebīstieties! Turiet drošu prātu! Nebīstieties!” Ko viņš ar to domā? Vai viņš dod garantijas, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē, bet – “to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis.”

Atcerēsimies, kādos apstākļos dzima Lieldienas! Fanātiski vīri savas reliģiskās pārliecības dēļ un arī skaudības, varas un naudas dēļ sagūstīja Jēzu, un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā. Eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Nu viņu prieks bija pilnīgs. Jēzus nevarēja izbēgt no viņiem ne pirms, ne pēc nāves. Kas vēl varēja viņiem atņemt uzvaru?

Tas, ko viņi negaidīja – augšāmcelšanās. Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā Visļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Viņam vienmēr pieder pēdējais, uzvarošais vārds.

Šodienas apstākļi daudz kur līdzinās tiem, kādos dzima Lieldienas. Fanātiski vīri savu reliģisko motīvu dēļ un arī skaudības, varas un savu tumšo dziņu dēļ cenšas radīt apstākļus, lai viņu upuri nevarētu izbēgt. Eiropeiski vīri un sievas ir pārāk mīksti, lai pretotos spiedienam un ir gatavi piekāpties, lai tikai nevienu neaizvainotu. Lieldienu vai Ziemsvētku rotas dažā Eiropas pilsētā jau ir atmestas kā aizskarošas.

Ja notiktu tā, ka globālie procesi nekontrolēti pavēršas par sliktu mūsu mierīgajai un labklājīgajai dzīvei,  Lieldienas tādā situācijā iederas labāk kā jebkas cits. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos jebšu tas mirtu un kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Tādēļ nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un vairāk neko neiespēj. Bīstieties no tā, kas dvēseli pazudina.” Lielo vajāšanu gadsimtos augšāmcelšanās Kristus mācekļiem deva drosmi un izturību daudz skarbāku izaicinājumu priekšā.

Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt – pat nāvei. Ienaidnieka uzvaras tā atstāj tukšas un kaunā. “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet”, saka Kristus savai mācekļu saimei. Nebīsties! Kopā ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts.

Tas varbūt ir vājš mierinājums, ja raugās no drošas un labklājīgas dzīves skatpunkta. Taču dzīve mainās. Lieldienām priekš mums ir kaut kas krājumā arī dzīves nopietnībai. Vienīgi jāsaprot, ka būs vajadzīga liela iekšēja pārmaiņa, lai zaķu un olu vietā no Lieldienām paņemtu augšāmcelšanos.

Es ļoti labi varu iedomāties, ka daudzi jautā – nu ko viņš tur runā? Vai tie nav tikai skaisti vārdi? Vai tam ir jēga reālajā dzīvē? Vai tam var ticēt?

Lieldienām piederas arī šaubas. Kad nāca Marija Magdalēna ar savu stāstu, tie neticēja, bet sēroja un raudāja, apšaubīdami ka Kristus ir dzīvs un reāls. Kad divi no pašu vidus nāca un liecināja, arī tiem viņi neticēja, jo tie bija mazākumā. Vairākuma viedokli bieži uzskata par patiesību un vairākumam Kristus bija miris un prom. Tādā stāvoklī, ir grūti noticēt, ka augšāmcelšanās var būt pa īstam un ka tai ir nozīme “reālajā dzīvē”. Taču patiesībā Kristus jau tanī brīdī bija dzīvs un reāls. Patiesībā mācekļiem vairs nebija iemesla ne raudāt, ne sērot.

Baiļošanās, gaušanās un raudāšana dzīvē ienāk tādā mērā, kādā Kristus ir miris un prom. Latvijas publiskajā telpā, sevišķi interneta komentāros baiļošanās, gaušanās, lādēšanās un raudāšana ir pastāvīgais fons. Vajadzētu lūkot, vai neesam ļāvuši Kristum jau pārāk tālu iziet laukā no mūsu dzīves. Iespējams, ka starp tiem, kas publisko telpu piepilda ar gaušanos un sūkstīšanos ir ne mazums tādu, kas sevi pieskaita kristiešiem. Vajadzētu uzmanīgi palūkoties, kas ar sērojošiem mācekļiem notiek tālāk: Kristus ierodas pie viņiem un tos norāj: “Ko jūs te sēžat? Ko šķiežat puņķus un asaras? Ko tas palīdz? Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Lai to dara katrs, kas ir mans māceklis!”

Šis ir svarīgs vārds Kristus mācekļiem, kas dzīvo gaušanās un sūkstīšanās noskaņā. Ko palīdz sūkstīties par dzīvi, par valsti, par valdību, par migrāciju, par draudošu islamizāciju un citām nebūšanām? Ar raudām un gaudām taču neko nevar mainīt! Ja nezinām, ko darīt, Kristus pateica priekšā: ejiet pa visu pasauli – kas tā laika terminos nozīmēja – pa visu jums sasniedzamo zemi, un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Sludināt evaņģēliju var šķist nepraktiski. Ir grūti ieraudzīt, kā tas var līdzēt praktiskajās lietās, ar ko dzīvē neesam apmierināti. Tomēr mēs runājām par iekšējām pārmaiņām, kas vajadzīgas tad, kad dzīve no bezrūpības un labklājības pavēršas uz nopietno pusi.

Kurš pirmais ieraudzīja augšāmcelto Kristu? Marija Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus dēmonus. Tas ir svarīgi: lai acis atvērtos, lai pa īstam ieraudzītu Kristu un lai ietu un darītu to, kas ir pareizi, vispirms ir jātiek brīvam no saviem dēmoniem. Visos līmeņos. Turklāt jāsāk vispirms ar sevi. Cilvēkiem ir tendence meklēt vainīgos un rādīt ar pirkstu kaut kur laukā. Tomēr apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Kādēļ lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus!”

Kādi ir mani dēmoni, no kuriem jātiek vaļā man? Jautājumu secībā šis ir pirmais. Kas manā raksturā, manās alkās un dziņās, manās piesaistēs ir tāds, kas kavē darīt to, ko pats atzīstu par svētu, pareizu un kristīgu un liek darīt slikto, ko ienīstu? Kurš caurums manā laivā jāaizbāž? Kurš Ahilleja papēdis jāapbruņo? No kādiem dēmoniem jāatbrīvojas?

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Atcerēsimies, ka Mariju Magdalēnu no viņas dēmoniem atbrīvoja Kristus. Viņa tiecās būt viņa tuvumā. Arī mēs drīkstam spiesties būt tuvu Augšāmceltajam – ik dienas. Jēzus pats saka – esesmu pie jums ik dienas. Tātad viņš to vēlas. Marija spiedās viņa tuvumā un Kristus tuvums viņu atbrīvoja. Brīvam no visa traucējošā, ieraudzīt Kristu skaidri, iemīlēt pilnīgi un sekot viņam tuvu – tā ir katra personīgā, “mazā” augšāmcelšanās, kas patiesībā ir liela un dārga.

Un nav tā, ka baznīca varētu stāvēt lepni, kā taisnā tiesāt netaisnos tos tur ārā. Tieši baznīcai apustulis Pāvils saka: ”lai svētkus svinam ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, nevis ar ļaunuma un samaitātības veco raugu raugu.” Tieši baznīcu viņš brīdina ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu – tādēļ izmetiet ļauno no pašu vidus. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts. Mums jābūt pirmajiem, kas savus grēkus pamana, atzīst un nožēlo, nevis piecieš un piesedz. Baznīca ir Kristus miesa – lai nepadarām viņa locekļus par netiklības locekļiem. Tiem, kas par sevi saki – es esmu luterānis, vai es esmu katolis, vai es esmu pareizticīgais – ir jābūt pirmajiem, kas atgriežas pie augšāmceltā Kristus, lūdzot lai viņš piedod, atjauno un dod spēku izlabot dzīvi. Baznīcai jābūt pirmajai, kur piepildās augšāmcelšanās!

Arī, domājot par valsti, par sabiedrību, ir diezgan ierasts rādīt pāri robežām uz tiem, kas ir pie visa vainīgi. Pāvils saka: Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus. Vai varam beidzot izmest no sava vidus, piemēram, korupciju, kas nozog valsti, kas bija mūsu lielā cerība un ir latviešu tautas pēdējā iespēja? Vai varam izmest no sevis dēmonu, kas mudina dot, ņemt un prasīt kukuļus, padarot visu pērkamu? Korumpētajam cilvēkam ir jāmainās vai arī viņš ir jāmaina.   Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāk plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, ka tikai nepazaudē to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu? Vai varam izmest laukā mošķību, par kuru visi šausminās, kad kāds pētniecisks raidījums kaut kko izvelk gaismā, bet kas citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas tautsaimniecībai? Neizvērsīšos, šis ir svētku dievkalpojums, taču tā būtu Latvijas augšāmcelšanās.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt? Iesīkstējuši cilvēki tā paši no sevis nemainās? Kristus rāda brīvības atslēgu. Kristus tuvumā var mainīties arī iesīkstējušais  cilvēks, jo Dieva gars spēj izraisīt iekšējas pārmaiņas, ko cilvēka samaitātā griba nespēj un nevēlas. Tā ir labā ziņa. Kas atgriežas no grēkiem un tic uz evaņģēliju, tam Dievs piedos un viņš dzīvos.

Arī domājot vēl plašāk – par rietumu civilizāciju, kuras dzīvesveidu piedāvājam pasaulei kā pašu labāko cilvēces sasniegumu. Vai tajā vēl ir tik daudz kristīgu vērtību, lai neļautu rietumu kompānijām nežēlīgi izmantot resursus nabadzīgajās valstīs, vietējiem atstājot tikai piesārņojumu? Vai vēl pietiek kristīgo vērtību, lai savaldīt rietumu biznesu, kas Trešajā pasaulē uzpērk valdības un kukuļo ierēdņus, korumpējot valsts pārvaldi, grūžot tautas nabadzībā un bruņotos konfliktos, no kuriem vēl nopelna, pārdodot ieročus? Tas viss papildina migrācijas straumes tieši ar ekonomiskajiem bēgļiem, kurus pēc tam negribam pie sevis uzņemt. Vai meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī?

Visbeidzot, mēs ceram ka NATO mūs sargās. Ka mūsu karavīri vajadzības noliks galvu par savu valsti un tautu. Lai to prasītu, ir vai nu ļoti daudz jāmaksā, vai arī jādod viņiem iespēja lepoties ar valsti, sabiedrību un vērtībām, kas tiem jāaizstāv. Vai varam, liekot roku uz sirds, sacīt ka visi tikumi, ko piekopjam savā civilizācijā ir tādi, par kuriem ir gods nolikt galvu un ar ko lepoties citu civilizāciju priekšā? Ka tie palīdz Eiropai būt jaunai un vitālai, ģimenēm stiprām, bērniem un veciem cilvēkiem laimīgiem? Mēs tiešām varam lepoties ar daudz ko labu, tomēr mums arī jāizmet ļaunums pašiem no sava vidus, pirms liekam sevi par mērauklu citiem.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Tā gan. Kā lai vienkāršs cilvēks vispār saprot, no kura gala klāt ķerties? Saviem mācekļiem un gan jau arī citiem augšāmceltais Kristus saka priekšā – izmēz no sevis veco raugu un sludini evaņģēliju visā zemē, visai radībai. Katrs pēc savām iespējām. Katrs savā vietā. Ja arī ar vārdiem, bet vispirms jau taisnīgi un kristīgi izpildot savus pienākumus. Dēmoni atkāpjas dzīvā Kristus tuvumā, un Kristus grib augšāmcelties un pa īstam dzīvot katrā cilvēkā.

Sašļukuši, iebiedēti un sērojoši mācekļi neticēja arī tiem, kam Jēzus bija parādījies citā izskatā. Par to ir vērts padomāt. Tiešām var būt grūti noticēt, ka tie, kam Jēzus parādījies citā izskatā, patiešām ir redzējuši Jēzu. Taču izrādījās, viņi patiešām bija redzējuši Jēzu. Latvijā ir vairāku konfesiju baznīcas. Katrā no tām mācekļi Jēzu redz nedaudz citā izskatā. Vai tiešām tas ir Jēzus, ko viņi redz? Cauri bargiem, ļauniem laikiem mēs sūri, grūti mācījāmies tam ticēt. Jā, tiešām – arī viņi ir satikuši to pašu Kungu Jēzu.

Šai atziņai ir liela vērtība, kad dzīve atkal pagriežas uz nopietno pusi. Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts uz Latvijas pases. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.

Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur ārā fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?

Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.

Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.

Protams, tas darbosies tikai tad, ja Kristus mūsos būs patiesi augšāmcēlies nevis piesprausts kā lentīte pie atloka. Kristus lai ir dzīvs sirdī un viņa mācība – darbos. Tādēļ mācīt evaņģēliju pa visu zemi ir svarīga un ļoti praktiska kalpošana savai valstij un tautai. Kristiešiem to vajadzētu ne tikai saprast, bet arī darīt, bet nekristiešiem, kuri saprot, vajadzētu to atbalstīt.

Izklausās pēc nopietniem uzdevumiem, pēc kārtīgas nastas, kas jāceļ. Svētkos tik ļoti gribas viegluma. Tomēr Kungs Jēzus bez mitas atgādina – nebīstieties! Mans jūgs ir patīkams. Mana nasta ir viegla. Tas tādēļ, ka dvēselei nav nekā skaistāka, ievesmojošāka un patīkamāka, kā stāvēt līdzās dzīvajam Kristum un būt saskaņā ar Dievu. Tie ir brīži, kad augšāmcelšanās iemirdzas sirdī, ēnas paliek aiz muguras un – kā psalmos teikts – tu iegūsti jaunus spārnus kā ērglim. Nudien – kas var būt labāks par to?

Īstais, dziļais Lieldienu prieks rodas tad, kad atklājam, ka augšāmcelšanās atbild uz mūsu urdošajiem jautājumiem un bailēm. Īstais, dziļais Lieldienu prieks uzplaukst tad, kad Kristus mūs ieaicina dalīties viņa priekā būt dzīvam. Olām un šūpolēm nav ne vainas, kamēr vien atceramies un paturam sevī prieka iemeslu. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšāmcelt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda. Kā mēs varam viņam to ļaut? Tiecoties būt Kristum ļoti tuvu – viņa vārdos, sakramentos, lūgšanā, baznīcā. Izmēžot visu, kas nostājas starp mani un viņu. Esot ar viņu kopā. Ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Nebīsties! Nebīsties! Nebīsties! Kristus dzīvo, lai arī Tu dzīvotu!

Zbigņevs Stankevičs – Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts.

Linda Zonne – grupas “Vecpilsētas Dziedātāji” dalībnieki Linda Zone;

Reinis Grants; Inese Neimane; Māra Abaja.

Raidījuma vadītājs Dumburs: Pirms kāda laika Jūs [Stankēvičš] dalījāties pārdomās, par to, ka nevajadzētu Lieldienas [Kristus augšāmcelšanās svētkus] pretnostatīt tautas tradīcijai- folklorai, kā Jūs domājat, kas ir mainījiess20014. gadā?

Zbigņevs Stankevičs: „Es domāju, ka noskaņa no vienas puses ir tāda, ka mēs visi gaidām Lieldienas, taču katrs saskata kādu savu saturu, vai gaidas. Protams, ka tiem, kuri tic, ka šajā laikā Kristus ir miris un augšāmcēlies tiek piepildīts ar vienu saturu, citiem tie būs svētku brīvdienas un priecāties. Taču , ja mēs skatāmies plašākā un starptautiskā perspektīvā, tad, protams, visi vērīgi seko līdzi Ukrainas notikumiem. Es domāju, ka lielākai daļai sabiedrībā ir lielas bažas un neziņa par nākotni.

Dumburs: Vai Lieldienas var šīs bažas kliedēt un rast šīm bažām izeju?

Zbigņevs Stankevičs: „Jā, tie notikumi, kurus mēs apceram Lieldienu nedēļā var palīdzēt ieraudzīt to citādākā un dziļākā perspektīvā. Lai šie notikumi nebūtu tik draudīgi. Es teiktu tā- mūžības perspektīvā.”

Domburs: Mūžības perspektīvā.. Pūpolsvētku jeb palmu svētdienas sprediķī, Jūs runājat par Tiesu un ļaunuma kontekstā un nepatiesības atmaskošanu. Vai Jūs domājat, ka esošie cilvēki var atrast kādu noteiktu risinājumu, vai tādā veidā noskaņa un attieksme mainās pret notiekošo?

Zbigņevs Stankevičs Tā Tiesa, par kuru es runāju tā nav cilvēciskā tiesa, jo tā Tiesa, kuru mums uzrāda Jēzus Kristus krusts ir labā uzvaru beigās un, tas parāda, ka labais, kad tas manifestētas, izsauc ļaunuma izvirdumu un uzbrukumu. Jo tiem, kuriem nav ērts šāds cilvēks, kurš darīja labu, piemēram, Jēzus Kristus, vai arī šajā gadījumā mēs varam vilkt paralēlas ar Ukrainas gadījumu, cilvēki vēlas dzīvot brīvi, vēlas paši noteikt savu likteni, nevēloties, ka kāds no ārpuses diktē savus uzstādījumus, taču tas uzreiz izraisa pretdarbību.”

Domburs: Ko Jums nozīmē Lieldienas?

Postfolkloras grupas ‘Vecpilsētas dziedātāji” dalībniece Linda Zonne: „Lieldienas ir laiks paskatīties uz lietām citādāk. Cilvēkiem ikdienā nav tik daudz laika rituāliem, un tieši šajās brīvdienās ir lieliska iespēja izdzīvot rituālu, un rituāls varbūt ir tas, kas var sakārtot ikdienu – vienam tā var būt iešana uz baznīcu, citam tā var būt izšūpošanās.”

Arhibīskaps Stankevičs: „Tā ir iespēja izrauties no ikdienas rutīnas palīdz cilvēkam ieiet dziļākā savas esamības būtībā, ielūkoties savā sirdī, neatkarīgi no tā vai cilvēks ir ticīgs vai nē, bet Dievs viņa sirds dziļumos ir klātesošs.”