„Ne tikai finanšu un ekonomikas dēļ ir radušies aicinājumi visā kontinentā „jaunveidot Eiropu.” Debašu laikā atklājās, ka pieaug skepticisms un dažādi draudi, un cilvēki bieži vien aizmirst par Eiropas vērtībām. Tās ir sakņojušās seno grieķu, kristietības un Apgaismības laikmeta filozofijās. Tās ir vērtības, kuras ir jāstiprina.” (Inna Šteinbuka, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja)

Nebīstieties – pēc 25 gadiem

Tomas Halik en.wikipedia.org

Tomašs Haliks – Prof. Haliks no Čārlza Universitātes Prāgā ir 2014. gada Templtona prēmijas laureāts, grāmatas „Pacietība ar Dievu” autors un bijušā Čehijas prezidenta Vāclava Havela padomnieks gan viņa prezidentūras laikā, gan pirms un pēc tās.

“Nebīstieties!” – šie vārdi bija Karola Vojtilas pirmās svētrunas galvenā vēsts, viņam ieņemot Katoļu Baznīcas vadītāja amatu. Viņš sēdās Svētajā Krēslā laikā, kad Baznīcai pasaulē vairs nebija nekādas citas varas, kā vien vārda spēks. “Cik divīziju ir pāvestam?” reiz kāds padomju vadītājs esot nicinoši jautājis. Tomēr pāvests Jānis Pāvils II caur vārda spēku un ietekmi morālajā jomā kļuva par visu laiku politiski ievērojamāko pāvestu.

Neatkarīgā Polijas arodbiedrības kustība “Solidaritāte” tika nodibināta gaisotnē, kādu radīja “Polijas pāvesta” pirmā vizīte savā dzimtenē. “Solidaritāte” ir kustība, kas no tās dibināšanas 1980. gadā līdz tās darbībai pagrīdē 1988. gada militārās virskundzības un vēlēšanu laikā pārstāvēja pasaulē komunisma pretmetu, līdzīgi kā Staļingrada pret nacismu. Marks sapņoja par “proletāriešu revolūciju”, bet komunisma režīma izveide Krievijā, Čehoslovākijā, Polijā un citās valstīs nebija proletāriešu revolūciju rezultāts. Iespējams, ka vienīgās īstās proletāriešu revolūcijas bija Polijas strādnieku sacelšanās pret komunistisko režīmu.

Jaunā pāvesta pirmā svētruna 1978. gada oktobrī un viņa teiktais “nebīstieties!” nozīmēja ļoti daudz tieši man. Tikai pāris stundas pirms šīs svētrunas mani slepus iecēla priestera amatā bīskapa personīgajā kapelā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, un man bija jāuzsāk darbība “pagrīdes draudzē” Čehoslovākijā. “Nebīstieties!”- šie vārdi ir palīdzējuši daudziem kristiešiem saprast, ka kristieša liecībā ietilpst arī politiskās līdzatbildības uzņemšanās par mūsu pasauli, kā arī atbildība par mūsu sabiedrības brīvību, mieru un taisnīgumu.

Atrodoties uz jaunas tūkstošgades sliekšņa, pāvests lūdza Dieva un cilvēku piedošanu par Katoļu Baznīcas ilgajā vēstures gaitā pieļautajām kļūdām un izdarītajiem noziegumiem. Šī simboliskā rīcība bija konkrētas vēstures filozofijas izpausme. Pagātne nav apzīmogots kaps, kurā tālā pagātnē izdarītais dus kā sen miruši fakti, kurus vairs nekā nevar mainīt. Pagātne iet mums līdzās un dzīvo mūsos. Tā mīt mūsu atmiņās un ir svarīga mūsu būtības, mūsu identitātes sastāvdaļa. To var attiecināt ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uz ģimenēm un kultūras kopienām, piemēram, tautām un draudzēm.

Kultūras ir kopienas, kas uzglabā atmiņas. Tāpat kā daudz ko citu mūsu ķermeņos un prātos, arī atmiņu var “ievainot”. Atmiņa var uzglabāt to, ko mēs vēlētos apspiest vai pārformulēt, jo tādēļ esam piedzīvojuši sāpes un raizes. Šīs nedziedinātās rētas bieži ir saistītas ar vainas apziņu, ar atmiņām, ka esam kādu sāpinājuši, vai arī kāds sāpinājis mūs. Šīs traumas var arī sniegties pāri individuāliem piedzīvojumiem, būt daļa no vēstures: ņemiet vērā, piemēram, “tautas vēsturi”, kopīgo atmiņu, kas izveidojas ikvienā no mums caur daudziem stāstiem, mācīšanos un atgādinājumiem kultūrā. Ir tautas, kas gadsimtiem ilgi dzīvojušas ar sarūgtinājuma sajūtu, jo ir pārcietušas daudz pārestību, un tādējādi piedzīvo emocijas, kas laikmetu gaitā atkārtoti eksplodē briesmīgā atriebībā.

Samierināties ar komunistisko pagātni nav risinājums!

“Samierināties ar komunistisko pagātni” nozīmē skaidri norādīt uz “totalitārisma antropoloģiskajām saknēm”, uz to uzvedību un tām rakstura īpašībām, kas ļāva totalitārajam režīmam tik ilgi izdzīvot.

Pārliecība, ka tikai brīvā tirgus eksistence un īpašumu privatizācija radīs jaunu, labāku cilvēci, ir tikpat naiva kā marksistu cerība, ka to pašu var sasniegt ar kolektivizāciju un sociālismu.

Cilvēka būtību nenosaka sociālās attīstības ekonomiskie faktori, kā bija domājis Markss, vai kā uzskata “apgrieztā marksisma” teorētiķi, postkomunisma tirgus fundamentālisti.

Es dzirdēju kādu stāstu par indiāņiem, kurus kolonisti pārveda no viņu dzimtajām apmetnēm uz citu vietu. Pirms ceļojums bija beidzies, indiāņi lūdza pārtraukumu ceļā, paskaidrodami: ” Miesīgi mēs varam būt gandrīz pabeiguši ceļojumu, taču mūsu dvēseles joprojām mīt iepriekšējās mājās. Mums jāsagaida, kad dvēseles mums pievienosies.”

Reiz Aleksandrs Solžeņicins atbildēja šādi uz jautājumu par to, kas būs pēc komunisma: ļoti, ļoti ilgs dziedināšanas laiks.

Kremļa centieni impērijas atjaunošanā

Šodien ne tikai centrālās un austrumu Eiropas valstis ar bažām vēro Kremļa centienus atjaunot seno impēriju. Komunisma ideoloģija Krievijā sen ir mirusi, bet vecais krievu nacionālisms un imperiālisma sapnis joprojām dzīvo. Putina autoritārā režīma ārkārtīgi bīstamajai attīstībai Krievijā, ieskaitot agresiju pret Ukrainu un Krimas aneksiju, vajadzētu atvērt acis visiem “eiroskeptiķiem” un norādīt uz vajadzību stiprināt Eiropas demokrātisko valstu politisko vienotību. Spēcīgā Eiropas politiskā integrācija ir Eiropas tautu vienīgā aizsardzība ne vien pret ārējām briesmām, bet vēl jo vairāk pret barbarisma eksploziju iekšienē, pret galēju nacionālismu, šovinismu un ksenofobiju, ko atkal var novērot Eiropas valstīs. Ja Eiropā uzvaru gūtu bīstamais nacionālā savtīguma un izolēšanās kārdinājums, novedot pie Eiropas Savienības traģiska sabrukuma, tad Eiropas valstis gūtu nevis lielāku suverenitāti, bet būtu vēl vairāk pakļautas iekšējai haosa un iznīcības iedarbībai.

Tas, ka Putina politiku atbalsta liels skaits Krievijas iedzīvotāju, ir pierādījums tam, ka, lai gan padomju režīma ekonomiskie un politiskie apstākļi ir beigušies, tomēr paliek vecā režīma galvenais atbalsts, tas ir, homo sovieticus, padomju cilvēks. Sabiedrības īstais spēks vai vājums nav tās ekonomikā vai militārajā spēkā, bet pilsoņu domāšanā.

Ja kopīgajām Eiropas mājām ir jābūt īstām jābūt īstām mājām, tad tās nevar balstīt tikai uz pārvaldību un tirdzniecību. Kultūra nosaka to, kāda būs sabiedrības garīgā un morālā biosfēra. Komunistiskā sistēma, kuras kultūru noteica ideoloģija, nespēja izdzīvot brīvajā pasaules ideju tirgū. Bet kas notiks ar sabiedrību, kuras kultūra ir zaudējusi savu garīgo dimensiju un kuru nosaka komerciālās izklaides industrija?

Eiropai, mūsu kopīgai dzimtenei, tās izcilās kultūras mātei, kas radīja dižus sapņus, bet arī iznīcinošus karus, ir nepieciešama jauna izglītotu cilvēku paaudze, kas būs labprātīga un spējīga uzņemties atbildību par intelektuālo un politisko dzīvi. Divus gadus pēc Čehoslovākijas Republikas izveidošanas tās dibinātājs un prezidents Masariks uzsvēra: “Tagad mums ir Eiropas Savienība; nu mums vajag īstus eiropiešus.”

Nevarīgo varas izmantošana

Pieminēšu vēl kādu citu personību, kas saistīta ar pirms 25 gadiem notikušo un kuru man ir bijis gods labi pazīt. Tas ir čehu rakstnieks, disidents un vēlāk manas valsts prezidents Vāclavs Havels.

Savā slavenajā esejā “nevarīgo vara”, kas Krievijas oktobra revolūcijas gadadienā sava veikala logā- kā tolaik bija ierasts- ievietoja plakātu ar Marksa un Engelsa saukli “visas pasaules strādnieki, apvienojieties!” ko tirgotājs bija domājis ar šo savu rīcību? Tirgotājs nebija domājis izteikt kādus apgalvojumus par strādniekiem un viņu vienotību. Ievietojot šo saukli starp sīpoliem un burkāniem, viņš gribēja teikt saviem vadoņiem: es esmu lojāls pilsonis, nevis nemiera cēlājs. Lieciet mani mierā! Esmu viens no tiem, kas regulāri piedalās vēlēšanās, kurās komunistu partija regulāri saņem 99,9% balsu. Režīms var uz mani paļauties, ja vajag pasniegt vienotas un apmierinātas pilsoņu masas tēlu.

Patiesībā tas bija komunisma režīma stabilitātes noslēpums. Viņi vēroja paļauties uz šo nerakstīto derību starp vadoņiem un padotajiem vairāk nekā uz armiju un policiju: ja padotie bija apātiski sabiedriskajā dzīvē, ja viņi spēlēja pēc noteikumiem, tad režīmam nevajadzēja pārmērīgi iejaukties viņu privātajā dzīvē. Gan vadoņi, gan padotie būtu apmierināti un netraucētu viens otru. Miers- šis tukšais propagandas vārds, ko izmantoja padomju bloks, kas sevi dēvēja par “miera nometni” – bija tāds miers, kas valda kapos. Morālā sabrukuma un korupcijas vidē radās jauns cilvēku veids: homo sovieticus. Šajā nemitīgas savstarpējas pievilšanas un baiļu vidē vienīgais patiesi bīstamais cilvēks bija tas, kurš līdzīgi bērnam stāsta par karaļa jauno apģērbu, pēkšņi norādīja uz vienkāršo patiesību: karalis ir kails. Es atceros Havela tekstu atbrīvojošo spēku: tie bija vārdi, kas atklāja aiz propagandas ziņām apslēpto ikdienas realitātes patieso dabu.

Šo atrunu spēli pārtrauca tas, ka tās nerakstītie likumi tika atklāti un aprakstīti. Vārdi ieguva gaismas spēku un kļuva par gaismas ieroci, par varu nevarīgajiem.

Ja mēs tiešām jūtam atbildību par savu tautu nākotni, mēs centīsimies vairāk izprast savu pašu kultūru Eiropas kontekstā un pēc tam bagātināt, paplašināt un stiprināt savu nacionālās identitātes apziņu ar Eiropas dimensiju. Mums ir nepieciešami tādi eiropieši, kādi bija Karols Vojtila un Vāclavs Havels. Lielajiem Eiropas vienotības projektam vajag jaunu garīgu spēku un intelektuālu dzīvību. Šodienas un rītdienas Eiropai ir nepieciešami diži eiropieši.

Kelvins Rads nepatīkami pārsteidza musulmaņus, paziņodams, ka viņš atbalsta, ka specdienesti pastāvīgi novēro, kas notiek Austrālijas mošejās.
„Imigrantiem, kuriem nav Austrālijas pilsonības, ir jāpiemērojas mūsu sabiedrībai, nevis otrādi. Citādi viņiem šeit nav vietas. Es jau esmu noguris uztraukties par to, ka, nedod Dievs, nejauši neaizskartu šos ļaudis un viņu kultūru”, – teica Džons Hovards.
„Pēc terora akta Bali nacionālistiskais noskaņojums Austrālijā ir pieaudzis. Mūsu sabiedrība – tie ir 200 gadi konfliktu, tā ir miljoniem vīriešu un sieviešu uzņēmība un uzvaras cīņā par brīvību. Mūsu oficiālā valoda ir angļu valoda. Ne spāņu, ne arābu, ne japāņu, ne kāda cita. Ja vēlaties dzīvot mūsu sabiedrībā, jums ir jāmācās angļu valoda”, – teica Austrālijas premjerministrs.
„Vairums austrāliešu tic kristiešu Dievam. Tā nav reliģiska diskriminācija, nav labējo ietekme vai politiskais spiediens. Tas ir fakts. Vīri un sievas ir cēluši šo nāciju uz kristīgās ticības pamata. Tas ir mūsu valsts dzīvesveids un to māca mūsu bērniem skolās. Ja mūsu Dievs kādu aizskar, lai viņš dodas uz citu vietu. Šeit ir mūsu zeme un mūsu valsts. Ja jūs pieņemat mūsu vērtības – laipni lūdzam! Bet, ja jūs esat atbraukuši, lai pārmestu, ka jums nepatīk mūsu karogs vai mūsu kristīgā ticība, tad jums vienmēr paliek viena no demokrātijas pamatbrīvībām – brīvība doties no šejienes projām, kur vien jums patīk. Jums šeit nepatīk? Visu labu. Mēs jūs šeit neesam aicinājuši!”, – tik radikāls savos izteicienos ir Austrālijas premjerministrs.
Šie izteicieni nav nekas jauns, tomēr tieši šobrīd franču prese atzina par lietderīgu tos citēt ar piezīmi, ka, lūk, šāds premjerministrs nebūtu par ļaunu arī pašā Francijā.

Nenoliedzami arī Latvijā būtu nepieciešams šāds premjerministrs, kas primāri aizstāvētu un aizsargātu Latvijas pamatnācijas intereses, nevis slēgtu savienību ar islāma piekritējiem! Arī Latvijā valsts valoda ir latviešu, kura diemžēl aizvien retāk skan sabiedriskajā telpā.