Viņš uzsvēra, ka tāda veida ticība nav atkarīga no tā, ka to iedveš bērniem mājās vai skolā: „Pat tie, kuri izaugtu uz neapdzīvotas salas, nonāktu pie ticības Dievam”.

Pēdējo10 gadu laikā daudzu zinātnieku atklājuma būtība ir tāda, ka bērnu apziņas dabiskajā attīstībā ir „iebūvēts” kaut kas daudz vairāk, nekā tika uzskatīts līdz šim. “Iebūvētās konstrukcijas galvenais mehānisms – apkārtējā pasaule ir radīta apzināti un ar kādu mērķi, un tās Radītājs ir augstāks saprāts, “—paskaidroja Dž. Barets.

Atbild: Andrians Dmitrjuks

Sveicināti, Vladimir! Es domāju, ka nekas slikts tajā nav. Visticamāk slikti būs tad, kad alkoholu sāks lietot. Bet Jūs vienkārši izpildāt savus darba pienākumus.

Taču, ja Jūs šis jautājums tomēr neliek miru, tad ir vērts padomāt par darba maiņu, lai saglabātu mieru sirdī. Bet atkārtošos, Jūs, pēc manām domām, neko pretlikumīgu nedarāt.

Atbilde: Ņina, paldies, par vēstuli. Jūsu situācija ir diezgan izplatīta. Atbildot uz Jūsu jautājumu es atļaušos citēt Džeimsu Dobsonu, kurš lieliski raksturo šo parādību. Viņš raksta: „Konsultējot sievietes fizioloģiska rakstura problēmās, es nācu pie neapstrīdama secinājuma, ka depresija un emocionāla apātija ir parādība ir diezgan izplatīta un pat vairākkārt atkārtojas. Vairākums pieaugušu sieviešu ik palaikam izjūt izmisumu, emocionālu pagrimumu, intereses zaudēšana, grūtsirdību, vilšanos un neapmierinātību ar dzīves apstākļiem. 

Es to nosaucu par “D” stāvokli, un kad paciente runā: “Man šodien “D”, – tad es precīzi zinu, kas par lietu.

Protams, depresija mēdz uznākt arī vīriešiem, vienīgi viņiem tas notiek daudz retāk, piemēram, krīzes situācijās – nepatikšanas darbā vai slimība. Vīrieši daudz retāk un mazākā pakāpē, nekā sievietes, izjūt emocionālu pagrimumu. Viņi parasti neietekmējas.  Turpretī depresijas nomāktas sievietes, var ietekmēt pat laika apstākļi. Tā rezultātā notiek fiziska un emocionāla bremzēšana, jeb prāta bloķēšana. Negatīvas situācijas iedarbība var mazināt emocionālu efektivitāti, tādējādi ietekmējot garastāvokļa maiņu. Sievietēm ir raksturīgs emocionāls kāpums, pēc kura seko arī emocionāls kritums. Tas notiek pat periodiski un gandrīz matemātiski izskaitļojams.  Precīza sinusoidāla svārstība no dvēseliskā kāpuma augšējā punkta līdz dvēseliskās krišanas apakšējā punkta.

Pirmā tipa personība – līdzsvarota personība

Līdzsvarotas personības emocionālās līkmes robeža ir gandrīz vienāda abos virzienos. Ja mēs novilksim līniju, kas krusto līkmi, tad attālums no šīs līnijas līdz “garastāvokļa sinusoīda augšējam un apakšējam punktam” būs vienāds.

Piemēram, cilvēkus, kurus esmu ierindojis pirmājā tipā, ir grūti izvest no emocionālā līdzsvara. Tie ir mierīgi un līdzsvaroti – nekliedz un nesvilpo futbola mačos, nesmejas ar „lipīgiem“ smiekliņiem. Tie mierīgi reaģē uzzinot labus jaunumus vai sliktus. Parasti viņi nekrīt dziļā grūtsirdībā. Protams, tie ir garlaicīgi cilvēki, bet, vismaz, vienādi vienmēr! Uz viņiem var paļauties: gan šodien, gan arī rīt un parīt uzvedīsies tāpat, kā vakar.

Otrā tipa personība – emocionāla personība

„Meitiņ, dzīve nav rožu dārzs, uz priekšu, mācies, mācies!”, „Nu, ko staigā apkārt? Ātri pie darba. Lai atskaites man būtu uz galda pēc stundas!”

Vai esat kādreiz dzirdējuši šādas vai līdzīgas frāzes no citiem? Kas tādos brīžos notiek ar Jums? Vai neuznāk vēlme „mest plinti krūmos”? Vai arī pateikt visu ko domājat par konkrēto personu, bet nevarat, jo šī persona „stāv” augstāk par Jums?

Vai tikai tādos brīžos neuznāk vēlme mest ar visu, kas pagadās pa rokai? Parasti šādas situācijas sauc par stresa uzplūdumu. Ko darīt? kā cīnīties? Pasaule teiktu – pasit galvu pret sienu un stress pāries. Bet nepiemin frāzi – „uz brīdi”.

Šajā brīdī rodas jautājums – „Kas ir tavs Kungs?”

Jā, pasaule, dzīve māca – cīnies, jo par Tevi pašu neviens necīnīsies, bet Dievs ko saka? Ko Jēzus darītu? (WWJD)

Nu, jā. Kurš gan domā par Jēzu un par Dievu, kad ir vēlme nomētāt priekšnieku vai skolotāju vai jeb ko citu, kas ir augstākstāvošs par tevi ar kādām šautriņām vai jēlām olām.

Ir pat iznākusi grāmata „Mans priekšnieks ir pakaļa”, bet vai tādiem un ar tādu domāšanas veidu būtu jābūt patiesam kristietim? Dievs saka „Jūs esat zemes sāls, bet ja sāls nederīga, ar ko sālīs? Tā vairs neder nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.”. (Mat. Ev. 5:13)

Mīļie lasītāji, nesekosim pasaules piemēram, bet gan Dieva teiktajam vārdam un nolieksim galvas uzreiz lūgšanā Dievam, vai arī palasīsim Bībeli, jo arī tā Dievs mūs uzrunā. Godāsim savas augstākstāvošās personas, jo Dievs saka arī „Atgādini viņiem, lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu” (Titam3:1)

Dievs ir teicis „Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas” (Ps. 37:4)

Un nobeigumā, lūdzu – saudzējiet sevi un savas galvas. Tās gan Jums, gan mums vēl būs vajadzīgas.

Izvēle ir Tava!:)

Izlādēšanās metode? „Spilvenu kaujas 2008” San Francisko

Hroniska neizgulēšanās šodien ir kļuvusi par neizbēgamu normu, ar kuru mēs sen esam samierinājušies. Darbs, mācības, bērni, hobijs, draugi – kā to visu paspēt? Katastrofāls laika trūkums, un mēs sākam pakāpeniski saīsināt miega daudzumu. Sākumā uz stundu, pēc tam līdz divām, bet pēc kāda zināma laika pamanām, ka pamosties ir arvien sarežģītāk, turklāt nez kāpēc strauji pasliktinās atmiņa, parādījušās problēmas ar veselību, bet vēders negaidīti sācis apaugt ar tauku ielocēm. Zinātnieki apgalvo, ka viss tas ir neizgulēšanās sekas. Bet bēdīgākais ir tas, ka mēs pierodam pie tāda lietu stāvokļa. Vai ir kāda izeja?

Miega daudzums: cik ilgi gulēt?

Pašlaik zinātnieki arvien biežāk secina, ka normālai cilvēka pašsajūtai, nav obligāti gulēt 8 stundas, kā tika uzskatīts agrāk. Piemēram, 1982.gadā San-Diego tika veikts eksperiments, kurā piedalījās aptuveni miljons cilvēku no 30 gadu vecuma, lai saprastu cik ilgu laiku viņi tērē gulēšanai.

Pēc 6 gadiem, 1988.gadā eksperiments tika atkārtots ar tiem pašiem cilvēkiem un tika secināts, ka tie, kuri gulējuši 8 stundas un vairāk mirstība ir augstāka, nekā starp tiem, kuri gulējuši 7 stundas un mazāk. Rezultāti pārsteidza gaidāmo. Līdz šim zinātnieki nav spējīgi izskaidrot šo fenomenu.

Līdzīgu eksperimentu veica Japānas zinātnieki no Nagoja Universitātes, aptaujā piedalījās aptuveni 110.000 cilvēku. Atkārtotā aptauja notika pēc 12 gadiem, un rezultātā noskaidrojās, ka tie, kuri guļ 7 stundas, dzīvo ilgāk, nekā tie, kas, guļ vairāk vai mazāk par septiņām stundām. Vai tas nozīmē, ka nepieciešamais minimums ir 7 stundas?

Einšteinam, lai izgulētos, bija nepieciešams 12 stundas, Napoleons, uzskaitīja, ka vairāk par 6 stundām guļ tikai idioti, kāda veca paruna vēsta: „Guļiet sešas stundas gan jauns, gan vecs. Slinkam ļaujiet gulēt septiņas stundas, un nevienam ne ļaujiet gulēt astoņas stundas” Bet Leonardo da Vinči vispār uzskatīja, ka dzīve ir pārāk vērtīga, lai tērētu to miegam, un gulēja tikai 1,5 stundas diennaktī.

Īstenībā atbilde uz jautājumu, cik nepieciešamas stundas gulēt, var būt tikai viens: katram ir sava norma, robežās no 4 līdz 10 stundām. Jo tomēr mēs visi esam dažādi un katram no mums ir savas īpatnības – psiholoģiskās un fizioloģiskās, tādēļ nedrīkst visus salīdzināt ar vienu mēru.

Ko varētu darīt lietas labā? Mēģiniet iet gulēt agrāk nekā ierasts. Piemēram, ja agrāk jūs esat gulējuši 6 stundas no 02:00 līdz 08:00 bez izmaiņām, tad tagad izmēģiniet gulēt tās pašas 6 stundas, bet no 24:00 līdz 6:00. Prakse rāda, ka tas attaisnojas.

Bieži vien, savu iekšējo pārdzīvojumu dēļ nespēdami nomierināties un rast mieru savai dvēselei, paļaudamies uz saviem spēkiem un pārāk daudz pievērsdami uzmanību negatīvām lietām, mēs zaudējam spēkus, iekļūstam ienaidnieku lamatās un galu galā uzveikti. Bet taču tik ļoti vēlamies, lai mēs būtu laimīgi, priecīgi un veiksmīgi, kā tas iespējams?

Mācītājs Andejs Mironovs no draudzes “Revivinglife” uzskata, ka mūsu spēks ir miers! Spēks ir paļaušanās uz Dievu nevis uz cilvēkiem… Gaidi, esi mierā, pacietībā un tu noteikti sagaidīsi!

„Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu.” (Jesejas 63:14)

Evolūcijas teorijas pieņēmums mūsu zemapziņā ir ieperinājusi nemiera mehānismu, bet savā būtībā tāda apziņa veltīgi iznieko laiku un spēkus.

Nav neviena cilvēka pasaulē, kurš nekad dzīvē nebūtu par kaut ko nervozējis. Vecāki uztraucas par saviem bērniem, sievas par vīriem, vīri par darbu. Bet kopīgā mūsu bēda ir straujo kurināmā un pārtikas produktu cenu pieaugums.

Kad eksperimenta vadītāji respondentiem uzdeva dažādus uzdevumus, nervozākie, reaģēja daudz lēnāk uzdevuma veikšanā, nekā mierīgie (domājams, ka cēlonis, varētu būt tāds, ka nervozākie vispirms koncentrējas savos pārdzīvojumos, tādējādi viņu psiholoģiskie un garīgie spēki tērējās uz to, nevis uzdevuma veikšanā.)

Nesen „Pensilvānijas universitāte” sadarbībā ar „Jelskas universitātes” zinātniekiem veica eksperimentu, tajā tika secināts, ka 5 minūšu nemiers spēj sabojāt cilvēka garastāvokli.

Starpcitu, evolūcijas augļi nav nemaz tik gudri. Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas pieņēmums ir saprātīgs. Evolūcija nav spējīga paredzēt – un pieņemt lēmumus, ne pagātnē ne arī nākotnē. Spontāni atklājot kādu risinājumu, turas pie tā ar visiem spēkiem neatkarīgi no tā, ka risinājums varētu but kļūdains.

Kad nervozēšana ir noderīga?

Nervozēšana noderīga tad, kad tā spēj mūs mobilizēt, pamudinot uz aktīvām darbībām. Mēs atpazīstam draudus – tālumā pamanot plēsēju – asinīs paaugstinās kortizols (hormons, kas atbild par stresu), un mēs gatavojamies vai nu bēgt, vai arī uzbrukt.

Bēdīgākais ir tas, ka evolucijas teorija nav paredzējusi „izslēgšanas” pogu. Jo uzbrukšana vai bēgšana ir efektīva īslaicīgi. Bet ilglaicīgi, tā risinājumu sniegt nespēj. Hormoni gatavo cilvēka organismu fiziskām aktivitātēm, rodot sajūtu, ka tulīt kaut kam ir jānotiek. Kautgan hormoniem ir arī otrāda darbība- atslābināt imūno sistēmu, tā rezultātā cilvēks kļūst atvērts infekcijas uzbrukumam.

Kā rīkoties? Patiesībā, problēmas risināšanā un lēmuma pieņemšanā, būtu nepieciešams atslābt un padomāt kā nākas, bet evolūcijas teorija cilvēku ved uz pretējo pusi, nedomāt vispār.

Mūsdienu cilvēki, lielākoties pārdzīvo nevis par tiešiem draudiem, bet par iespējamajiem. Piemēram, kas notiks, ja mani atbrīvos no darba? Vai kāds spēs mani iemīlēt patiesi? Šādi jautājumi ir pārdomas vērti, bet ne vairāk.

Tā vietā, lai meklētu individuālu risinājumu, nervozēšana, jeb uztraukšanās cilvēku noved līdz viltus simtomiem. Paralizē gribu un izsauc depresiju.

Londonas Universitātē veiktais pētījums, ar 542 respondentiem, 60 gadu vecumā, uzrādija, ka tie cilveki, kuri savas problēmas cenšas risināt paši, vai arī meklē sabiedrības palīdzību, kortizola līmenis asinīs ir zemāks, nekā tiem, kuri to nedara.

Angļu vārs worry – uztraukties, atvasinājums no senangļu valodas vārda wyrgan –nožņaugt. Aptuveni tāds ir „uztraukuma” rīcības plāns. Žņaugt un gremdēt. Tādā veidā cilvēks nav spējīgs ne domāt, ne arī rīkoties. Kad uztraukums pakļauj cilvēku, tad cilveks sāk zaudēt laiku un spēkus bieži vien uz nepareizām lietām. Uztraukšanās novirza no mērķa. Hroniska uztraukšanās pavājina sirds darbību.

Gada sākumā Kembridžas Universitātes zinātnieki secinājuši, kāda ir saistība starp banku krīzi un sirdslēkmju palielināšanos. Iespējams, ka tam par pamatu ir hroniska uztraukšanās un stress, kas savukārt pamudina biežāk lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt un ēst.

Nervozēšanu bieži salīdzina ar šūpuļ-krēslu: šūpoties un uztraukties – šķietama darbība, bet tomār cilvēks atrodas vienā vietā. Ja evolūcija ir devusi spēju uztraukties, tad tas vēl nenozīmē, ka mums vajadzētu padoties šim kārdinājumam.

Kā tikt galā ar nervozēšanu?

Lielāko daļu nervozēšanu ir iespējams klasificēt trīs grupās:

tā liek reaģēt uzreiz;

pieprasa visu koncentrāciju un uzmanību;

nepatikšanu paredzēšana.
„Nemiera zvaniņi” tas ir nopietni. Ja tu redzi dūmus un uztraucies par to, vai kaut kur nav ugunsgrēks, tad pamet visu un noskaidro situāciju.“Atgādinājumu nervozēšana”, piemēram, “neaizmirst aizvest bērnus uz peldēšanu” vai arī “nosūtīt tēvam dzimšanas dienas atklātnīti ” – pienācis laiks ieviest dienasgrāmatu vai arī veidot izdarāmo lietu sarakstu kalendāru datorā, lai neaizbāztu ar lieko informāciju savu galvu.“Prognozēšana”, par to ir vērts padomāt, bet neļaut, lai tā pakļautu jūsu dzīvi. Atlieciet katru dienu stundu laika, lai uztrauktos par ilglaicīgām problēmām, piemēram, naudas grūtībām, meklējot izeju, bet ārpus šī laika robežām, neļaut esošai problēmai jūs satraukt.

Gatavoties kaut kam nav slikti, bet neceliet paniku. Pārdomāt un paredzēt visu uz priekšu ir noderīgi, bet nav gudri pārdzīvot kaut ko, kas nav no jums atkarīgs!

Kontrolējiet savas domas. Parasti pamudinājumu liekiem pārdzīvojumiem izraisa idejas, jeb domas, kuras pavīd prātā pašas no sevis. Ja jūs piefiksējat, ka otro reizi dienā nervozējat par vienu un to pašu lietu, tad pavaicājiet sev: „Vai ir manos spēkos izmainīt situāciju?” Ja nav, aizmirstiet par šo lietu un dzīvojiet tālāk. Pārslēdzieties uz kaut ko citu.

Lēmumu pieņemšana. Nesaspringstiet, mēģinot pieņemt vispareizāko lēmumu. Katra lēmuma pieņemšanai tiek patērēti intelektuāli resursi. Tas ir normāli, ja jūs ilgi un rūpīgi pārdomājat jautājumu par laulības slēgšanu, pārbraukšanu uz citu pilsētu vai bērna dzimšanu. Bet ja jūs izvēlaties starp “saab” un “volvo” automašīnām, tad neatvēlējiet sev pārdomāšanas laiku vairāk par dažām dienām. Šokolāžu un vaniļas saldējums ir vienādi garšīgi, un lielā mērā nav svarīgi, kādas šķiras saldējumu jūs apēdāt.

 

Kas notiek cilvēka dvēselē pirms viņš sāk grēkot? Cik lielā mērā viņš nes atbildību par to? Kā atšķirt grēka pirmās pazīmes? Un kā savlaicīgi pretoties?

Daudzu gadsimtu garumā garīgās dzīves darboņi, balstoties uz personisko pieredzi ir novērojuši, ka 1.Mozus Grāmatas stāsts par paradīzi zemes virsū nav mainījies, bet gan turpinās. Katrs no mums ir paradīzes saimnieks, tas ir, personīgās dzīves un sirds saimnieks. Un katram no mums nākas satikties ar čūsku, kura iekļūst mūsu sirdī ar vienu vienīgu mērķi — pievilt. Parasti čūska atnāk grēcīgas domas veidā. „Grēka sākums dzimst — domās”, —Senie garīgie darboņi salīdzina cilvēka sirdi ar „apsolīto zemi”, kurā ļaundari (ļaunās domas)cenšas iebrukt. Ļaunās un miesīgās domas, sātana iemiesojums nerodas no cilvēka sirds, jo to ir radījis pats Dievs, bet gan tās nāk no ārienes, iekļūstot sirdī pakāpeniski un pamazām.

1. Sākotnēji ir darīšana ar ietekmi. Tas ir — pirmais priekšstats, pirmā doma, pirmais impulss. Piemēram, alkatīgs cilvēks redz naudu, un kaut kas viņam saka priekšā: „Bet es taču varētu to paturēt sev un noslēpt no citu acīm”. Kaut kas tamlīdzīgs notiek arī ar jutekliskiem priekšstatiem. Mēs vēl neesam pieņēmuši nekādu lēmumu, vienīgi pamanām, ka pirms mums rodas iespēja darīt kaut ko nepareizu vai ļaunu, ka tas ir kaut kas pievilcīgs. Sv. Antonijs (mūks, dzīvojis IV gs. vidū) teica: „Kā mēs nevaram noķert vēju, tā arī nespējam pakļaut savas domas”. Pirmie priekšstati un ietekmēšanās nepadara mūs par vainīgiem un kamēr mēs vien dzīvojam, mums neatbrīvoties no tām. Tie, kā odi. Ar ko vairāk mēs cenšamies tos atvairīt, jo vairāk tie mūs apgrūtina.

2. Nākošajā etapā veidojas saruna, vai iekšējais dialogs. Atcerēsimies, kādā veidā Ieva Ēdenes dārzā iesaistījās dialogā ar čūsku. (3. Mozus grāmata) Ja mēs nepiegriežam nekādu nozīmi pirmajam piedāvājumam jeb impulsam, tad tas izzudīs kā mākonis debesīs. Bet dažkārt notiek tā, ka cilvēks ļauj sevi izprovocēt un ļauj attīstīties domai, kas ienākusi prātā. Piemēram, kāds mūsu paziņa skopulis domā tā: „Ja vien es to svešo naudu paturētu sev es to ieguldītu bankā”. Bet tūlīt pat sevi apstādina pielabojot: „Nē-nē, tas taču var atklāties”. Viņš vēl nav pieņēmis šādu lēmumu, taču viņš visu dienu par to domā. Kaut kas tamlīdzīgs notiek arī ar tādu, kurš ātri iekaist dusmās. Viņš nav spējīgs domāt neko citu, kā vien par cilvēku, kurš sadusmojis. Iedomājas kā pie pirmās izdevības atriebties vai arī labākā gadījumā izteiks aizvainojošus vārdus arī viņam. Tomēr no vienas puses it kā cenšas piedot pāridarītājam, bet jau nākamajā brīdī atkal sadusmojas. Kur tad ir tā skāde šāda veida iekšējai diskusijai? Nepieņemdams lēmumu izdarīt kaut ko ļaunu taču neapgrēkojas. Bet cik daudz veltīga laika patērēts un liekas enerģijas?

3. Laiks garīgai cīņai. Kad ilgstošās iekšējās diskusijas rezultātā dotā doma ieperinājusies sirdī, šķirties no tās ir grūti. Ietekmējams cilvēks ir apveltīts ar iztēli, kura ir tik ļoti uzņēmīga negatīvām domām, ka brīžam šķiet, nav pa spēkam no tām vispār izrauties. Tomēr cilvēkam ir jācīnās. Iekšēji neļaujot piekrist negatīvām domām. Nesamierinoties ar tām un no situācijas izejot kā uzvarētājs, pat ja nāktos dārgi par to maksāt.

4. Nākamais solis ir iekšējā piekrišana. Tas, kurš ir pilnībā padevies ļauno domu ietekmei, pie pirmās izdevības mēģinās tās īstenot dzīvē. Šajā etapā tiek veicināts grēks šā vārda pilnā nozīmē. Un pat, ja kādu iemeslu dēļ plāns netiek īstenots, ļaunās domas vienalga pārvēršas par grēku. Cilvēks, kurš bieži padodas negatīvai ietekmei, iekšēji ir novājināts un viņā attīstās neveselīgas noslieces. Ar laiku novirzes spēcinās tik ļoti, ka cilvēks nespēj nostāties pretī ļaunumam. Ar laiku neveselīgās noslieces iegūst tādus milzīgus izmērus, ka cilvēkam grūti pārvarēt ļaunumu. Neveselīgas noslieces padara cilvēku par ļaunuma vergu.

5. Grēks tiek veikts piektajā stadijā, pēc iekšējas piekrišanas. Kamēr mēs tikai diskutējam ar ļaunām domām, tikmēr tās vēl nevarētu saukt par grēku.    Bet šajos iekšējos dialogos, mēs zaudējam daudz laika un garīgo enerģiju. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš spēj laikus apstādināt ļaunu domu ietekmi un tās uzvarēt.

Kā atvairīt un uzvarēt ļaunas domas?

Mūsu palīgs ir Dieva Vārds! Tādu piemēru ar iekšējiem, jeb dēmonu inspirētiem dialogiem ir daudz. Ņemsim piemēru no Jēzus.

Sātans Jēzu kārdināja gavēņa laikā atrodoties tuksnesī.

Kārdinātājs sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”
Jēzus atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

Arī pārvarot kārdinājumu, lai valdītu pār zemi.

Velns saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.”

Jēzus atbild: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Ieteikums būtu arī tāds, ka mēs varētu mācīties Dieva Vārdu no galvas, tādējādi atvairot ienaidnieka ļaunās domas ik reizi grūtos dzīves brīžos.

Ja arī ir tādi apgrūtināti apstākļi, ka pēkšņi nespēj pat parunāt, piesauc Jēzus Kristus Vārdu savai dvēselei arī tad dēmoni atkāpjas.

Spēja pretoties sliktām domām sauc arī par garīgo skaidrību. Jebkura patiesa cilvēka rīcība prasa pilnīgu izpratni. Jo ir lielāka neskaidrība apziņā, cilvēks kļūst par nepatiesu priekšstatu upuri, uzturot sevī ļaunumu. Ir vērts atcerēties, ka lūgšana ir uzmanības stāvoklis. Tas ir nepārtraukts praktisks darbs garīgā cīņā. Lai kļūtu par uzvarētāju.

Kas tu esi par cilvēku? Kā veidojās Tava personība? Kādi ir Tavi mērķi? Ko nozīmē svētums Tavā dzīvē? Kāda ir Tava ticība? Uz ko Tu tiecies? Vai Tavu dzīvi regulē Tu pats vai kāds cits? Vai paļaujies uz savām jūtām? Vai Tu spēj uz savu dzīvi raudzīties atklātām acīm? Vai ir kaut kas vai kāds, kurš traucē Tev kļūt par tādu kāds vēlies būt?

Ko nozīmē patikt pats sev?

Ikvienam ir savs viedoklis par sevi. Un sava izpratne par to, kas viņš ir. Ja tev ir normāls pašvērtējums, tad tas nozīmē, ka tu sevi pieņem tādu kāds esi. Tā vietā lai uzbudinātos, baidītos un atstumt, spēj pieņemt citus adekvāti. Tu saproti, ka tieši šīs atšķirības un dažādības citos padara cilvēku unikālu. Šī spēja saprast dara tevi garīgi brīvu. Jo tieši tu daudz jūtīgāk uztver domu, ka Dievs tevi pieņem tādu, kāds esi. Un ja Dievs tevi pieņem tādu kāds esi, tad vai tev ir tiesības atstumt pašam sevi?

Kas notiek, kad tu sev nepatīc?

Noteikti katrs no mums varētu sastādīt veselu sarakstu ar iemesliem, kādēļ varētu sev nepatikt. Iespējams arī pat, ka ienīst! Dažkārt Tev šķiet, ka neviens uz šīs pasaules nav pārdzīvojis to, ko tu tagad. Tādēļ slēpjot savas jūtas, tu māni citus, bet patiesībā tikai sevi. Nepilnvērtības sajūta parādās neiespējamos veidos. Nepatika pret sevi cilvēks kļūst jūtīgāks pret kritiku un uzslavām. Nepilnvērtības sajūta – rodas no tavām nepiepildītām fantāzijām. Sapņošana – bēgšana no realitātes. Jo vairāk tu fantazē, jo sliktāk tu par sevi domā. Protams, ka visi mēs fantazējam, bet fantazētājs ar ievainotu dvēseli- nepilnvērtības sajūtu burtiski deg savā fantāziju ugunskurā.

Nepilnvērtības sajūtas rezultātā samazinās darba un mācīšanās efektivitāte. Tavs darbs ir atkarīgs no tā, cik pārliecinoši vai nepārliecinoši tu jūties. Ja tev ir zems pašvērtējums un tu tikai ar to vien nodarbojies, kā sevi lamā, vai tad tev pietiks laika pievērst uzmanību darba procesam un uzdevumiem kas ir jāveic?

Nepilnvērtības sajūta atmet tevi pagātnē un piespiež no jauna izdzīvot to, kas san ir pagājis un domāt, „kas būtu, ja būtu”. Pārliecinies vai gadījumā tu neesi tas cilvēks, kurš izdzīvo pagātnes ainas ar riebumu un kauna sajūtu no jauna pārdomā pieļautās kļūdas.

Nav vienkārši pieņemt kritiku. Bet to, kā tu izturies pret objektīvu kritiku nosaka tavu uztveri. Pārdomā, vai esi spējis viegli pieņemt kritiku? Vai arī lolo savus ievainojumus un noslēdzies sevī? Vai spēji pilnvērtīgi novērtēt kritiku un pateikties par to? Vai arī kļūsti par dusmīgu agresoru?

Iegaumē: Laiku pa laikam katrs no mums cīnās ar savām nepilnvērtības sajūtām, pat pats apmierinātākais ar sevi cilvēks. Tādas jūtas īpaši bieži apmeklē gados jaunus cilvēkus. Bet tas liecina par noteiktu pieaugšanas etapu. Un parasti šis process neietekmē patieso pašvērtējumu.

Zema pašvērtējuma sekas

Cilvēkam ar zemu pašvērtējumu ir tālejošas sekas. Naids pret sevi ne tikai izkropļo uzskatus par sevi, bet arī inficē ar to apkārt esošos. Ar zemu pašvērtējumu apveltīts cilvēks nespēj mīlēt un saprast citus. Mūsdienu zinātnieki nākuši pie slēdziena, ka cilvēks nespēj mīlēt citus, ja pats nespēj veselīgi mīlēt sevi. Patiesa mīlestība ir atkarīga no attieksmes pret sevi. Ja nemīlu sevi, tad citus ne tik. Ja neesmu pārliecināts par sevi, kā varu uzticēties un cienīt citus?

Tuvi cilvēki kļūst par tavu dusmu un depresijas izplūdumu „zibens novedējiem”. Respektīvi, viņi kļūst par upuriem. Tādēļ savu nostāju ieteicams mainīt līdz kāzām. Pretējā gadījumā zema pašvērtējuma rezultātā tiek ietekmēta partnera izvēli visai dzīvei. Tādējādi izvēloties sev partneri, kuram ir noslieces noniecināt, kritizēt un nosodīt.

Kāpēc tā notiek?

Tas ir diezgan neapzināts solis, tādējādi atgriežoties un pārdzīvojot tās izjūtas, pie kurām cilvēks ir pieradis. Vēlāk zemu pašvērtējuma cilvēks ietekmē topošos bērnus. Iespējams, ka tādam cilvēkam liekas, ka viņš spēj noslēpt savu patieso stāvokli, bet diemžēl, attieksme pret savu personīgo dzīvi, zemais pašvērtējums nodod. Šī nodevība ir tik spēcīga, ka ar laiku pat bērni to izjutīs un pret savu vecāku izturēsies ar necieņu. Praktiski neiespējami, ka cilvēks ar zemu pašvērtējumu saviem bērniem spētu nodot veselīgu pašvērtējumu, vienīgi ja nenotiek brīnums un bērni atbrīvojas no vecāku lāsta.

Zems pašvērtējums ietekmēs arī laulāto seksuālo dzīvi. Sabiedrības ietekme cilvēku dzīvēs ir uzspiedusi apziņu, ka ārējais izskats ir noteicošs, lai varētu iepatikties pretējam dzimumam. Tādēļ arī cilvēks vairāk pievērš uzmanību sava ārējā izskata nepilnvērtībām. Kad rodas nepatika pret kaut ko savā ārējā izskatā, tad tas nozīmē, ka ir nepatika pret visu ķermeni. Piemēram, nepatīk mazais augums, mazas krūtis, tievas kājas, vai pat tas, ka nav apmatojuma uz krūtīm. Tādējādi, cilvēks šaubīsies arī par to, vai tāds kādam var iepatikties, it īpaši savam laulātajam. Šis diskomforts un nebrīve iedragās savstarpējo seksuālo dzīvi.