Vīrietis tika atrasts vairākas stundas pēc notikušās apšaudes. Sv. Domenika katoļu klostera mūki viņu atrada Sīrijas robežas tuvumā. Ievainoto uzskatīja par mirušu un vēlējās viņu apglabāt. Mūki viņu nesa 26. km, līdz tuvākajam apdzīvotajam rajonam. Rezultātā ievainotais nācis pie samaņas, kaut arī pārcietis klīnisko nāvi un sirds apstāšanos. Patlaban vīrs konvertējies kristietībā un apmeties katoļu klosterī Sīrijas ziemeļos.

Vīrietis svētajam tēvam Hermanim Dzhrushlinam (Hermann Dzhrushlinn) izstāstīja klīniskajā nāvē piedzīvoto vīziju: “Es domāju, ka, ja es miršu cīņā, tad nokļūšu Paradīzē. Bet, kad es sāku lidot turp kur gaisma, tad pēkšņi manā priekšā parādījās džini [ļaunie gari, dēmoni]. Viņi mani aizveda uz elli. Tur es sajutu tās sāpes, kuras es nodarīju cilvēkiem gadu gaitā … atsevišķu sodu saņēmu novērojot nāves sodus manu upuru acīm. Šie skati mani mocīs visu atlikušo dzīvi.” Kāda balss piedāvājusi kaujiniekam izvēlēties dzīvību, lai paspētu nožēlot grēkus. Bijušais kaujinieks nožēloja grēkus pieņēma arī ūdens kristības un apmetās katoļu klosterī.

Džonatans ir parakstījis gaisa pārvadājumu līgumu starp Nigēriju un Izraēlu, padarot tās par sabiedrotajām valstīm globālajā karā pret terorismu.

Izraēlas prezidents Šimons Peress atzīmējis, ka Džonatans ir izcils svētceļnieks. Attiecības starp Nigēriju un Izraēlu ir ciešas un uz ilgiem laikiem, Nigērija un Izraēla ir partneri cīņā pret terorismu.

Kādā pēcpusdienā šis kristietis negaidīti tika sagūstīts viņa automašīnā. Nolaupītāju organizācija „Abu Sayyaf” ir zināma kā ļoti vardarbīga pret kristiešiem. Bet tā vietā, lai nolaistu rokas un padotos, kristietis meklēja patvērumu pie Dieva. Viņš atradās gūstā džungļos vairākas nedēļas. Izdzīvot necilvēciskajos apstākļos viņam palīdzēja tikai lūgšanas. Kristietis tika atbrīvots neskarts uzreiz pēc tam, kad viņa ģimene samaksāja izpirkšanas maksu. Parasti šādos gadījumos sagūstītie upuri ir jau miruši.

LELB vadītāja amatā Vanagu ievēlēja 1993.gada 26.janvārī (oficiāli viņš stājās amatā pēc iesvētīšanas ceremonijas 1993.gada augustā). Vanags atceras, ka arhibīskapa amatā nonācis negaidīti: iepriekšējais arhibīskaps Kārlis Gailītis gāja bojā autokatastrofā, tādēļ luterāņiem nācās izvēlēties jaunu Baznīcas galvu. Tolaik jauneklīgais Saldus mācītājs Vanags netika uzskatīts par favorītu uz arhibīskapa amatu; arī viņš pats atzīst, ka otrs pretendents Vācijas mācītājs Elmārs Rozītis bija apveltīts ar lielāku pieredzi un izglītību. Tomēr mācītāju vairākums nolēma uzticēt Baznīcas vadību tieši Vanagam.

«Toreiz brīdināju Sinodes kolēģus, ka mana ievēlēšana var radīt problēmas, jo pārstāvēju Baznīcas konservatīvo spārnu. Taču cilvēki balsoja par mani, jo vēlējās saglabāt Latvijas luteriskās baznīcas konservatīvo nostāju,» stāsta Vanags. Viņa ievēlēšana deva pretsvaru liberālās Ziemeļvalstu un Vācijas luterāņu teoloģijas ietekmei, ko raksturo, piemēram, atbalsts sieviešu ordinēšanai garīdznieka amatā. «Mans mandāts bija paturēt Latvijas baznīcu konservatīvo luterāņu baznīcu saimē. Vai man tas ir izdevies? Domāju, ka jā,» uzskata Vanags. Arhibīskaps ir pārliecināts, ka Baznīcai nav jālokās līdzi pārmaiņu vējiem un jāpakļaujas sabiedriskās domas spiedienam, tādēļ arī turpmāk gatavs sargāt to no, viņaprāt, nepieņemamu ideju ietekmes. Tiesa gan, arī Baznīcas iekšienē Vanagam ir gana daudz oponentu.

Fragments no intervijas:

Pašlaik mēs redzam, ka daudzi Latvijas kristieši tā sauktās Rietumu vērtības uztver kā draudu, jo raizējas, ka Rietumu dzīvesveida propaganda izraisa morāles pagrimumu. Vai tas nav zināms paradokss, jo bez Rietumu ietekmes mums Latvijā nebūtu arī kristietības un luteriskās baznīcas?

Nedomāju, ka kristieši iebilst pret Rietumu vērtībām kopumā. Rietumos ir daudz labu vērtību, kas nāk no Bībeles.  Piemēram, cieņa pret cilvēktiesībām un ideja par līdztiesību nāk no bibliskā priekšstata, ka visi esam vienlīdz radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Baznīca varbūt viskrasāk izjuta pāreju no padomju totalitārisma uz Rietumu brīvību. Mēs to protam novērtēt. Taču apustulis Pāvils teica — viss man ir atļauts, bet ne viss man der. «Rietumu vērtības» ir kā debesu valstība, ko Jēzus salīdzināja ar zvejnieka tīklu: tajā ir gan labās, gan puvušās zivis. Mēs cenšamies labās paturēt un puvušās izmest.  Par draudu es uztveru piespiešanas metodes, lai neļautu mums tās zivis izšķirot pašiem. Kad ārvalstu vēstnieki maršē pa Rīgas centru praidā vai atbalsta šeit «eiropraida» sarīkošanu, tā savā ziņā ir vēršanās pret demokrātiju (tautvaldību), jo liek Latvijas politiķiem vairāk rēķināties ar citu valstu administrācijām nekā ar savu tautu. Dažreiz pamudinājums no ārpuses var būt uz kaut ko labu, taču, ja tas mūs stumj tuvāk nāves civilizācijai, tas noteikti ir drauds.

Tomēr kristīgās vērtības zaudē konkurences cīņā ar citiem uzskatiem, reliģijas loma mūsdienu sabiedrībā ir daudz mazāka. Jūsuprāt, kādi ir cēloņi un vai to iespējams apturēt?

Par sarūkošo reliģijas lomu nav iemesla runāt triumfējošā noskaņā. Kristus teica: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.» Kad nogrima Titāniks, glābšanas laivās iekļuva salīdzinoši maz pasažieru. Lielākā daļa palika aiz borta. Diez vai skaitliskais pārsvars vairoja viņu labsajūtu. Bet par iemesliem — vai esat ievērojis, cik viegli lauki aizaug ar latvāņiem un cik grūti tam ir pretoties? Pēc otrā termodinamikas likuma: visam ir tieksme noārdīties, nonākt haosā. Būt kristietim nozīmē izrauties no vispārējās sairšanas tendences. Tas prasa garīgu piepūli, un daudzi tam nav gatavi.

Varbūt mūsdienu cilvēka dzīve vienkārši kļuvusi pārāk laba un ērta, jo nav noslēpums, ka pie Dieva cilvēki parasti vēršas grūtā brīdī, nevis tad, kad klājas labi? Ja vēders ir pilns, Dieva jautājums vairs nav tik aktuāls.

Man tiešām nācies sastapt tikai divus cilvēkus, kas pie ticības Dievam nonākuši, prātojot par jautājumu: «Kādēļ man dzīvē tik labi klājas?» Kamēr cilvēks dzīvo komfortā, viņš nav sevišķi motivēts kaut ko mainīt. Taču tas vairāk attiecas uz Eiropu; pasaule kopumā kļūst arvien reliģiozāka. Kristietības centrs ir aizvirzījies no mūsu pasaules daļas; šobrīd lielākais kristiešu skaita pieaugums vērojams Āzijā un Āfrikā. Tur neviens nesūdzas, ka baznīcas kļūst tukšākas. Tā ir Eiropa, kas ar savu individuālisma kultu zaudē gan reliģiju, gan dzīvotspēju. Sabiedrība noveco un izčākst. Vajadzētu saprast, ka Eiropu savulaik par varenāko civilizāciju padarīja kristietība. Daba necieš tukšumu arī reliģijas jomā. Ja zaudēsim kristīgo identitāti, ar laiku mūs pārņems vitālākas civilizācijas, piemēram, islāms.

Tieslietu ministrijas pārskats pērn vēstīja, ka Latvijā ir vairāk nekā 700 000 luterāņu. Jūsuprāt, vai pie luterāņiem var pieskaitīt arī cilvēkus, kas baznīcā parādās labākajā gadījumā pāris reižu gadā?

Šis skaitlis ir aptuvens, bet arī nav gluži patvaļīgs. Tas ņemts no SKDS pētījuma, cik cilvēku Latvijā sevi atzīst par luterāņiem. Ar precīziem skaitļiem ir grūti, jo 50 padomju gadu laikā kristītos bieži nereģistrēja, mājās slepeni nokristīja, un viss. Ir konfesijas, kas savus locekļus nereģistrē vispār, tikai lēš, cik tādu varētu būt. Šajā kontekstā mums nākas nosaukt kādu skaitli. Stingri ņemot, par ticīgu var saukt cilvēku, kas atbilstoši ticībai pieņem lēmumus un izdara savas ikdienas izvēles. Pēc šādas mērauklas luterāņu Latvijā ir daudz mazāk, nekā rāda aptaujas. Taču mēs arī nevēlamies būt ekskluzīvs klubs. Mūsu baznīca ir atvērta un pieejama visiem, kas sevi sauc par luterāņiem.

Ko jūs ieteiktu darīt cilvēkiem, kas izjūt homoseksuālas tieksmes? Vispār atturēties no seksuālās dzīves vai arī mēģināt «izārstēties» un atrast pretējā dzimuma partneri?

Es viņiem teiktu: Welcome to the club! (Laipni lūgti klubiņā — angļu val.) Mēs visi cīnāmies ar savām grēcīgajām tieksmēm. Krītam un ceļamies augšā visa mūža garumā. Nožēlojam grēkus un ticam uz Kristu. Pūlamies ar Dieva palīgu izlabot savu dzīvi. Ir liecības, ka ticība ir palīdzējusi homoseksuāļiem mainīt savu orientāciju. Ja arī ne, tad saskaņā ar pirmo no Lutera tēzēm cīnīties ar grēku ir visa kristieša dzīve. Attaisnojumus, ko lieto, lai leģitimētu vai pat svētītu homoseksuālu dzīvesveidu, tikpat labi var attiecināt uz pedofiliem. Galu galā arī pedofili neizvēlas savu orientāciju, bet tādi ir piedzimuši.

Pedofili seksuāli izmanto nepilngadīgus bērnus. Tas, ko guļamistabā dara pieauguši geji vai lesbietes, ir viņu pašu darīšana.

Tas ir mūsu šī brīža pieņēmums. Antīkajā sabiedrībā teica, ka tas, ko pedofils dara savā guļamistabā, ir viņa darīšana. Pavisam nesen arī homoseksuālisms bija kaut kas nosodāms. Masu mediji īsā laikā izmainīja oficiālo uzskatu par homoseksualitāti. Ja neturamies pie Bībeles vadlīnijām, tad pie attiecīga pasūtījuma un aktīva lobija tikpat viegli un ātri izmainīs arī uzskatus par pedofiliju, incestu un visu pārējo. Mēs neviens nevaram izvēlēties savas noslieces, bet mūsu atbildība ir tās turēt grožos.

Visu interviju ar arhibīskapu Vanagu lasiet jaunākajā Sestdienā!

Tagad viņš ir pilna laika orators, kurš ar motivējošām runām uzstājas gan sekulāras publikas priekšā, gan arī draudzēs, turklāt dara to vismaz 70 reizes gadā. Džošs bija vienīgais cilvēks, kurš Atlantas Olimpiskajās spēlēs ieguva 3 zelta medaļas. Bet šobrīd viņš ceļo pa Ameriku, stāstot cilvēkiem par to, cik liels ir Dievs.

Par spīti brīdinājumiem mazliet apslāpēt savu ticību, ASV populārā muzikālā šova “American Idol” TOP 10 konkursa dalībnieks Koltons Diksons(Colton Dixon)negrasās pārtraukt atklāti runāt par savu kristīgo pārliecību vai arī kā izbeigt ievietot ziņas tvitterī,-ziņo spektrs.com/ Maranathamusic.lv/christianpost.com

20gadīgais dziedātājs atklāj intervijā portālamToday.com, ka šova veidotāji viņam atklāti likuši manīt, ka reliģiska vai politiska rakstura informācijas ievietošana tādos sociālajos tīklos kā Facebook un Twitter, var viņam maksāt ar balsu samazināšanos.

“Bet būt par kristieti – tas ir tas, kas esmu un tā ir daļa no mūzkas. Un pēc šī šova es vēlos tieši iet iekšā kristīgajā mūzikā,”atklāj Koltons.

Aizvadītajā trešdienā kārtējā uzstāšanās reizē, jaunais censonis izvēlējās dziesmu “Broken Heart” (White Lion’s), neskatoties uz ieteikumiem izvēlēties dziesmu, ko cilvēki pazītu. Šova tiesnešu starpā esošā dziedātāja Dženifera Lopesa paziņoja, ka izbaudījusi uzstāšanos un teica, ka jaunais puisis dziedot izskatījies ļoti labi, savukārt Stīvens Teilors paziņoja, ka dziesma izvēlēta neveiksmīgi. Neskatoties uz pretrunīgajiem žurijas vērtējumiem, Koltons Diksons iekļuva šova TOP desmitniekā.

“Es sekoju tam, kuru sauc Jēzus un es uzticos vienīgi Viņa plānam,”pārliecināts šova dalībnieks.

Atbild: Vasilijs Junaks

Ir dažādas mīlestības izpausmes, tajā skaitā mīlestība-jūtas un mīlestība-princips. Mīlestības pārpilnam cilvēkam ir jāspēj pārvaldīt sajūtas un dažādās izpausmes. Jūtas nepieciešams pakļaut saprātam, par to nedrīkst aizmirst. 

Jebkura laba lieta, laba doma, labas jūtas ir Dieva dotas. Tajā pašā laikā arī sātans spēj atdarināt jūtas, domas un lietas. No malas spriest par jūsu attiecībām, ir visai grūti. Tomēr Dievs var dot jūtas arī pret neticīgu cilvēku, ar nosacījumu, ka pirms iestūrēšanas laulības ostā, viņš pieņem Jēzu par savu pestītāju un kļūst par kristieti. Pretējā gadījumā turpmāko jūtu uzliesmojumi vairs nebūs Dieva vadības rezultāts. Dieva baušļi ir nemainīgi: “Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem” (2.Kor. 6:14). Svešais jūgs nozīmē laulības. Ja jūs nespēsiet būt vienotībā savos uzskatos un ticībā, tad pēc laulībām, tas panākams nebūs. Dievs nevar pārkāpt baušļus.