Vladimirs Putins pirmo reizi parādās filmā, kurā stāsta par to, ka baznīca PSRS laikā pieredzējusi vajāšanas. ”Māte mani kristīja slepus no tēva, kurš bija Komunistiskās partijas loceklis. Tēvs nebija nekāds funkcionārs taču mikro-līmeņa amatpersona un strādāja rūpnīcā. Tāpēc to (baznīcas vajāšanu) esmu izjutis personīgi un tas skāris arī manu ģimeni,” komentēja Krievijas prezidents.

Saskaņā ar Metropolīta Ilariona Volokolamska teiktā, kurš ir arī filmas autors uzskata, ka 1988. gadā Krievijas kristīšanas laikā sākās „Krievijas garīgā atdzimšana.” Vladimirs Putins piekrīt šādam viedoklim un uzskata, ka tā ir dabīga parādība.

„Protams, rodas jautājums kāpēc tas notika. Bet mūsu paaudzes cilvēki ļoti labi atceras tos laikus, kad Krieviju pārņēma „Komonisma cēlēju kodekss.” Tas nenostrādāja un izveidojās morālais un tikumīgais vakuums, kuru varēja piepildīt tikai ar vienu lietu-atgriežoties pie īstām un patiesām vērtībām.” -savu domu noslēdz Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Путин принял православие втайне от отца-коммуниста

Noteikti jautāsi: Nu, un kas par to? Vasaras laikā ir notikušas tik ļoti daudz nometnes dažādām gaumēm. Angļu valodas, zīmēšanas un pat okultisma virziena nometnes. Ar ko atšķiras šī? Šo nometni ir iecienījuši jaunieši un bērni, kuriem iepriekš nav bijis nekāda sakara ar kristietību, paradokss, kas viņus saista? Kāpēc, katru gadu simtiem bērnu un jauniešu labprāt piedalās kristīga satura programmā. Un ne tikai piedalās, bet pat nometnes laikā nožēlo grēkus un atdod savas dzīves Jēzum, vai tā ir maģija, okultisms, sektantisma slēptā hipnoze? Kas tas ir par spēku? Viena vienīga atbilde: „Jēzus!”

Bijušais ne-kristietis  

Iedvesmotā deviņpadsmit gadīgā Eduarda Meļņicuka stāsts sākas ar to, ka puisis pēdējā laikā bija īpaši izjutis iekšēju dvēselisku tukšumu. Viņš neticēja Dieva eksistencei neatkarīgi no tā, ka audzis kristīgā ģimenē un vecāki daudzu gadu garumā lūdza Dievu par savu dēlu. Eduards sarunas laikā atzinās, ka dažus gadu atpakaļ ar viņu vairākas reizes ir noticis īpatnējs un baismīgs notikums. Kādu reizi viņš cēlās no gultas un pēkšņi izjuta asas sāpes mugurkaula lejas daļā un pēc mirkļa vairs nejuta savas kājas, viņš tika paralizēts. Dīvaini, vesels un sportisks jaunietis un te pēkšņi uz līdzenas vietas – paralīze. Pagāja kāds neliels laiks un paralīze pārgāja. Protams, ka Eduards bija nopietni satraucies. Par cik māte ir mediķis, tad izmeklēšanas laikā nākusi pie secinājuma, ka mugurkaula skriemelis bija saspiedis nervu, tādējādi veicinot pēkšņu paralīzi. Kad parādība jau sāka pāraugt tendencē, Eduards sāka nopietni pārdomāt savu dzīvi, taču, kad sāpes tiek aizmirstas, tad aizmirstas arī pārdomas un dzīves analīze. Tomēr pēdējā laikā Eduards bija izjutis spēcīgu rutīnu savā dzīvē- mājas, darbs, mācības, izklaides ar draugiem vairs nesniedza dzīves gandarījumu. Aizvien biežāk tika izjusta iekšēja vientulība un dvēselisks tukšums. Eduardam pavērās laba iespēja braukt uz peļņu ārzemēs, praktiski sēžot uz čemodāniem tika piedāvāts aizbraukt atpūsties jauniešu nometnē „Dzīvot, lai uzvarētu!” saistošais nosaukums vilināja. Eduards nolēma braukt uz nometni.

Nožēloti grēki

Pirmajā dienā, kad jaunieši sanāca kopīgā pielūgsmē un slavēja Dievu, Eduards sāka raudāt gluži kā mazs bērns, viņš bija pārsteigts, jo iepriekš savā dzelžainā un skarbā dzīvē, tas netika piedzīvots. Jaunietis saprata, ka raud, jo izjūt Dieva klātbūtni, puisis novilka no savas sejas ierasto dzīves masku un nožēloja grēkus Dieva priekšā.

Svētā Gara kristības

Vēlāk mācītājs pēc slavēšanas piedāvāja iznākt skatuves priekšā tos, kuri nav dzīvē piedzīvojuši Svētā Gara kristības, Eduards ilgi nedomāja un gāja. Lūgšanas laikā viņš ieraudzīja parādību, ka Svētais Gars kā vējš nēsājas pielūgsmes vietā un tuvojās Eduardam tuvu klāt. Eduards izjuta tā klātbūtni un sāka runāt mēlēs, kā Gars to lika darīt.

Muguras dziedināšana

Otrajā dienā Eduards slavēšanas laikā atcerējās, par savām bailēm paralīzes laikā, viņš lūdza Dievu un teica: „Dievs, ja Tu dziedināsi manu muguru, es nekad Tevi nepametīšu!” No Dieva puses reakcija bija momentāla. Eduards tika dziedināts tajā pašā brīdī, izjūtot siltumu sāpošajā vietā, lai pārliecinātos par atbildi viņš noliecās un saprata, ka liekšanās laikā sāpes vairs nav. Jaunietis savā dzīvē ir pieradis, ka vienmēr ir jāatbild par saviem vārdiem. Viņš saprata, atpakaļ ceļa nav, tikai uz priekšu! Uz priekšu Dieva rokās!

Ūdens kristības 

Nometne beidzās un Eduards nolēma veikt nākošo soli savā garīgā izaugsmē pieņemt ūdens kristības. Laimīgā diena bija pienākusi 26. jūlijā puķuzirnīšu ieskauts Eduards brida aizvien dziļāk ūdenī, lai pēc dažām sekundēm mācītāja Nikolaja Griba un Nikolaja Latiševiča pavadībā pieņemtu ūdens kristības.

Vienīgais par ko nožēlo Eduards, tas ir par to, ka tas nav izdarīts ātrāk, jo ir zaudēts tik daudz laika, lai Dieva plāni varētu realizēties viņa dzīvē.