Atbilde: Lasot vēstuli radās doma šāda veida jautājumu apskatīt plašākā nozīmē, jo tā jau ir iesākta pagājušā mēnesī. „Komunisma un homoseksuālisma lāsta graušana”

Ieskatoties kādu ceļu ir mērojis un joprojām iepēdo Latviju komunisma gars, jo okupācijas sekas vēl ar vien nav likvidētas. Un kādas krievvalodīgo draudzes locekļa komunisma propaganda Bībeles ietvarā tiek sūtīta latviešu draudzēm. (Vēstījums latviešu tautai.)

Vispirms par būtisko. Kas ar Jums notika tad, kad izgājāt draudzes priekšā? To ko mācītājs Jums teica un Jūs atkārtojāt bija „grēku nožēlas lūgšana” ar tās tekstu Jūs varat iepazīties šeit. Laimīga sagadīšanās.

Jūsu radušās asociācijas lūgšanas laikā ir saprotamas, latviešu tautas sāpes var pēkšņi parādīties un dot par sevi zināt brīžiem tad, kad vismazāk par to gaidīts. Tas bija psiholoģisks moments. Skaļā lūgšana krievu valodā uzplēsa Jūsu brūces. Tas ko Jūs izjutāt ir pazemojums, ar kuru ikdienu latviešu tauta saskaras Latvijā. Diemžēl Jūs to ieraudzījāt arī draudzē, krievisks klimats, kas valda draudzē Jūs tikai lieki uzbudināja. Tas izsita no līdzsvara un neļāva saņemt Pestīšanu pilnā mērā. Acīm redzot, Jums tā arī neizdevās nodibināt kontaktu pa tiešo ar Dievu, jo traucējošais faktors to neļāva. Taču bez psiholoģiskā momenta ir arī garīgais aspekts. Notika patiesi spraigs karš garīgā pasaulē par Jūsu dvēseli. Garu pasaule sastāv no ļaunajiem gariem-dēmoniem un labajiem gariem- Dieva eņģeļiem. Dēmonisks gars spēja Jūs ietekmēt izmantojot mācītāja valsts valodas nezināšanu. Tā ir milzīga problēma Latvijā, kuras dēļ tiek nesta sķelšanās sabiedrībā, nevis vienotība. Tas ir komunistiskais gars mūsdienās izpaužoties un apvienojoties arī ar kosmopolītisko garu, kas spraucās iekšā pa visām pieejamām spraugām, sevišķi, ja ir tik plaši atvērtas durvis ar nosaukumu -valsts valodas nezināšana. Tomēr Jūsu ierašanās draudzē nebija nejaušība. Iespējams arī ceļš uz īsto draudzi arī varētu būt šāds. Lūdzu, neiekrītiet izmisumā, jo nekas labāk latvieša dzīvē nevar būt, ja viņa rētas dziedē Dievs, Jēzus Kristus un Svētais Gars. Tieši tāpēc Jums ir nepieciešama draudze, kurā Jums palīdzēs nodibināt kontaktu ar Dievu iepazīt atziņas no Bībeles. Latvijā ir arī daudz latviešu draudzes. Ar to sarakstu varat iepazīties interesējoties mūsu redakcijā: spektrszunals@gmail.com.

Atklātais Komunisms baznīcās PSRS Latvijā

Baznīcas graušana no ārpuses:

Mag.iur. Ringolds Balodis, Latvijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes loceklis,
Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim” raksta: „Ja savā laikā Baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums, tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas virziens, kurš bija tendēts uzateismu jeb reliģijas noliegšanu.

Jau Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem.

1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR konstitūcijas 96. pants deklarēja: “Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas. Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība atzīta visiem pilsoņiem.”

Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots atbilstošs rīkojums ar norādi: “Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām.” Ar Ministru kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs. Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.

1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu izpildu komitejām un Iekšlietu ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr. 420-s: “Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas PSR teritorijā.” Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas (respektīvi, visas baznīcas!)” Pilns teksts. 

Slēptā komunisma rusifikācijas ietvarā mūsdienu draudzēs Latvijā

Baznīcas graušana no iekšpuses:

Saprotamas, ka Brīvajā un Nacionālajā Latvijas valstī nav iespējams aizliegt reliģijas izplatīšanu. Jaunā laikmetā atklāti propagandēt Padomju Savienības komunistiskos uzskatus nevar, taču to var darīt slēptā veidā. Tautā saka: „Kamēr neesi pieķerts pie rokas, tikmēr var zagt.” Tomēr pastāv arī jautājums, cik lielā mērā ir vēlēšanās pieķert pie rokas. Piemēram, 9 maijā komunistiskās simbolikas izmantošana, Latvijas valsts gānīšana un apmelošana, kā arī vēsturisko faktu izkropļošana. Ja labi grib, taču ir veidi, kā šādas Latvijas goda zagšanu apturēt. Tas pats attiecams arī par nepilsoņu stāvokļa falsificēšanu Latvijas teritorijā. Taču Latvijā pastāv arī neaizskaramā tēma, kuras atklāšanai acīm redzot ir pienācis laiks. Kauss ir pilns.

Tiek palaists garām moments kā komunisma propaganda un kosmopolītiskais pasaules skatījums tiek ieviests Latvijas draudzēs. Krievvalodīgie mācītāji atzīst, ka viņus etniskais, vēsturiskais un valsts jautājums neinteresē, jo viņu galvenais uzdevums nest Pestīšanas vēsti par Kristu. Taču nocietināta sirds un aizspriedumi par valsts nācijas nozīmi, kas velkas līdzi kā sēru lente vēl aizvien no Latvijas okupācijas laikiem, neredz tālāk par to, ko vēlas redzēt. Sevišķi, ja ir tik laba atruna, kā sava bēda – nepilsoņa statuss un valsts valodas nezināšana. Kristīgā vidē parādījies teiciens: „Kāds mācītājs, tāda draudze.” Nepilsoņu manifestēšanās un nostiprināšanās Latvijas zemē zem karoga „Jēzus” taču iekšējo būtību nemainot, paliekot ar greizajiem uzskatiem padusē un nīstot latviešus, tādiem karoga simbols ir tikai aizsegs. Bībelē brīdināts: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā.”(Mat 7:21)

„Maigā vara” Latvijā

„Maigās varas” uzskatāmi izpaužas pielietojot „informatīvā kara” ieročus. Informatīvajā karā „Maigā vara” izmanto diametrāli pretēja notikumu uztveri un diametrāli pretēju attieksmi pret notiekošo. Par to, ka „Maigā vara” atspoguļojas Latvijas teritorijā politiskā un sociālajā vidē nav noslēpums, taču komunisma rēgs ieklīst arī baznīcu sienās.

Valodas barjera traucē valsts mēroga procesa īstenošanā

Novērots, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem jautājums par „Homoseksuālisma propagandu Latvijā” diemžēl ir divas dažādas izpratnes. Pārsvarā latviešu auditorijai ir skaidrs parakstu vākšanas mērķis. Taču kaut arī cenšoties krievvalodīgajiem izskaidrot likuma grozījuma būtīb,u rodas pretēja un bieži vien neskaidra sapratne attiecībā par 78. Krimināllpanta papildināšanu, jo „iesprūst” terminos „nacionālais un etniskais”, un tālāk jau nespēj sekot vārdiem dziļākā izpratnē- „seksuālās minoritātes”. Secināts, ka viena no problēmām tā ir latviešu un krievu savstarpējās attiecības, kas balstās uz etniskiem un nacionāliem dabas jautājumiem, kas krasi „pārceltas” orientējoties uz „seksuālām minoritātēm”.

Krievvalodīgie nespēj no vienas fundamentālas problemātikas pārcelties uz tik mazsvarīgu, kā „seksuālās minoritātes”. Apjūk un nesaprot, kas no viņiem tiek gaidīts. Tādējādi rodas pārpratumi un jautājums: Par ko tiek vākti paraksti? Kaut gan nosaukuma formulējums ir skaidrs, kas ietverta domā, vai Tu esi PAR vai PRET homoseksuālisma propagandas legalizēšanu Latvijas krimināllikumos?

Otra problēma- valsts valodas nezināšana. Bieži vien krievvalodīgie nepārvaldot valsts valodu paši sevi iedzen „stūrī”, jo nez kāpēc šo jautājumu izprotot kā vēršanos pret -„nacionālo un etnisko” nevis pret „seksuālām minoritātēm”, tādējādi atturoties no parakstu sniegšanas tik svarīgā jautājumā. Šāda veida jautājumi rada arī neizpratni, no latviešu, proti, parakstu vācēju puses, par to, kā lielākā daļa krievvalodīgie saņēmuši pilsonību.

Valsts valodas likuma nepiemērošana draudzēs

Daudzās krievvalodīgajās draudzēs, kuras apmeklē arī latvieši nenotiek tiešais tulkojums valsts valodā.

Piemēram: Draudzē „X” Tās dibinātājs no ASV 2000jos. gados organizēja kursus draudzes kalpotājiem, lai visi draudzes kalpotāji spētu komunicēt latviešu valodā. Nedaudz vēlāk ārvalstu baznīcas dibinātājs pārcēlās uz Krieviju, lai tur celtu jaunu draudzi. Taču šodienas situācija Latvijas draudzē ir, ka daļa kalpotāju un draudzes locekļu vispār nesaprot latviešu valodu! Turklāt „X” draudzes dievkalpojumus un seminārus agrāk tulkoja latviski, jau vairākus gadus visi kopējie  pasākumi ir tikai krievu valodā! Tas tomēr liecina par attieksmi, kura kulminē! Ir runa par krievvalodīgo attieksmi. Jo šī attieksme kļūst aizvien uzstājīgāka un traucējošāka.

Protams, mērķis ir, lai krievvalodīgie sāktu saprast notikumus Latvijā, sāktu mainīt savu komunistisko vai kosmopolītisko attieksmi pret vietējiem likumiem un pamatnāciju.

Viena lieta ir pakļaušanās draudžu kārtībai, bet otra lieta – attieksme pret latviešiem un latviešu valodu, jo redzams, ka situācija Latvijā pasliktinās ar katru gadu.

Novērots, ka krievvalodīgo draudzes locekļi aizvien vairāk ignorē Latvijā noteikto valsts kārtību un likumdošanu, jo tā neietilpst tikai nodokļu maksāšanu.

Spilgts piemērs par Eiropas paku izdali, kas ir sociāls projekts, kuru iniciē Latvijas valsts. Eiropas paku izdales sapulces Vecmīlgrāvī un Ūnijas 99 notikušas tikai krievu valodā. Starp citu, Latvijā sociālo palīdzību saņem galvenokārt nepilsoņi, pat Krievijas pilsoņi ar Krievijas pasēm!

Tikko kāda draudze nosvinēja 20 gadu jubileju, tās bukleti, kas tika popularizēti ārpus draudzes bija sastādītas divās valodās: latviešu un krievu. Tas arī ir spilgts piemērs divvalodības propagandēšanai Latvijas teritorijā pēc 23 gadiem, kad valsts valoda būtu jāzina ne tikai sarunas līmenī. Zīmīgi, ka draudzes dzimšanas dienā ieradās Rīgas Domes deputāts Jānis Šmits, kurš apsveica draudzi un mācītāju … Deputāts mācītājam uzdāvināja pildspalvu un piekodināja sākt rakstīt latviešu valodā. Ja par to jau tiek runāts no valdības puses, acīm redzot problēma ir tik ļoti samilzusi un brīdinājumi, kas skanējuši arī draudzes iekšienē starp latviešu un krievu draudzes locekļiem nav ņemti vērā, tādā gadījumā sakāpinātā sāpe pēdējo gadu laikā, jau iziet ārpus draudzes sienām. Lai kā arī propagandētu divvalodību Latvijas krievvalodīgās draudzēs, tomēr nevis latviešiem jāpielāgojas cittautiešiem Latvijas teritorijā, bet otrādi: cittautiešiem jāpielāgojas latviešiem.

Galvenais ir Jēzus jeb „Glavnoje Isus”

„Glavnoje Isus” ir izveidojies krievvalodīgo kristīgā vidē kā piedēklis, lai ar to aizstātu tēmu par starpetnisko un stapkultūru attiecībām Latvijas vidē un nediskutētu par to, bet paliktu savā noraidošā attieksmē pret latviešiem.

Kaut arī svarīgi saprast, ka patiešām galvenais ir Jēzus, taču vai no tā izriet, ka draudzēm Latvijā nav nekā kopēja ar Latvijas valsti? Vai draudzes tiešām ir tik neatkarīgas no valsts, ka var darīt tā kā uzskata par pareizu, kaut tas ir pretrunā ar valsts pamatnostādnēm, principiem un likumdošanu? Nevajadzētu aizmirst, ka draudze neatrodas bezsvara stāvoklī, lidojot starp zemi un debesīm. Gluži kā garam ir miesa, tā arī Bībeles mācība notiek draudzē. Daudzas draudzes kaut arī atrodas uz privatizētas zemes, taču atrodas uz Latvijas zemes, Latvijas teritorijā, kurai pieder suverēnā vara un tās galvenā sastāvdaļa ir valsts nācija-latvieši un valsts valoda.

Mācītājs Guntis Kalme saka : „Svēto Rakstu patiesības attiecas ne tikai uz specifiski reliģiskiem jautājumiem vien. To lietojums ir arī vispārcilvēcisks. Šeit apustulis runā par kopības neiespējamību starp principiāli, kvalitatīvi un būtiski atšķirīgām lietām – patiesā Dieva pielūgsmi un elkdievību. Pārnesot šo domu uz laicīgo pasauli, tas nozīmē – ir principiāli atšķirīgas lietas, starp kurām nevar un nedrīkst būt kompromisu, kuras nevar sajaukt, pielīdzināt vienu otrai.”

Maskēšanās ar terminu pielietošanu „Galvenais ir Jēzus” nerisinot problēmu un neizskaužot komunisma garu saknē, kura tik dziļi ir iesakņojusies cilvēku prātos ir faktiski noziedzīga rīcība un elka (gara) pielūgšana. Gluži kā teicieni, ka „Dievam nav vajadzīga nacionalitāte vai, ka Dievam nav vajadzīga valoda” ir demagoģija.

Mācītājs Guntis Kalme zīmīgi teicis: „Demagoģija nav nevainīga lieta, tā nav neprasme argumentēt, kā varētu šķist. Tā ir nicinoša, augstprātīga, noraidoša attieksme pret uzrunājamo, aizrunājot, pārrunājot viņu ar populistisku argumentāciju vai puspatiesībām. Un puspatiesība, kā zināms, ir daudz ļaunāka par meliem, jo rāda acīm tikai vienu – patīkamo pusi.„

Dievam nacionālā piederība nav svarīga?

Daži krievvalodīgie mācītāji Latvijā saka: „Dievam nav svarīga nacionalitāte”; „Dievam nav svarīga valoda.” Tādas demagoģiskas puspatiesības izplatīšana ir apzināta mērķtiecīga sevis attaisnošana par to, ka cittautieši-kristieši Latvijā nelieto valsts valodu. Ar šādiem izteikumiem, tiek pazemota un mazināta arī ebreju izredzētība vadoties no nacionālās piederības. Maskēšanās nolūkā tiek labprāt pieminēti dažādi it kā kristīgu vārdu kopums, lai apkauninātu latviešu- kristiešu nacionālās un patriotiskās goda jūtas, nerisinot būtību saknē.

Vai tiešām Dievam nacionālā piederība nav svarīga? Ieskatīsimies vērīgāk faktos. Kā jau mēs zinām, Jēzus ieņemšana mātes Marijas miesās bija pārdabiska, taču, ja reiz Dievam nav nepieciešama nacionālā piederība, tad kāpēc Jēzus piedzima tieši Dieva jau iepriekš izredzētajā tautā? Kāpēc Jēzus nepiedzima arī pārdabiskā veidā, piemēram, lidojot no dievišķās atmosfēras taisni Marijas rokās? Tad taču nevajadzētu Jēzu uzskatīt par ebreju, bet gan ,piemēram, kosmopolītu labākajā gadījumā.

Ja Dievam nacionālā piederība nav svarīga, tad kāpēc Bībelē tik daudzās rakstu vietās tiek minēts: Jēzus, ebrejs, Izraēla tauta, izredzētie?

No tā izriet, ka Jēzus piedzima konkrētā valstī, konkrētā nācijā un pēc nacionalitātes bija ebrejs. Dievs sev izvēlējās, nevis kādu kosmopolitsiskas cilvēku daļas grupas kopumu sev par izredzētu tautu, bet gluži otrādi akcentējot nacionālo piederību.

Mūsdienu Latvijā valsts valodas nepratēji varētu arī teikt: „Mums Jēzus ebrejs nav vajadzīgs, dod mums jaunu Jēzu kosmopolītu.”

Nevērīga, nolaidīga attieksme bija sastopama arī vēstules pret krimināllikuma 78. panta sūtīšanas laikā, jo daudzas krievvalodīgās draudzēs vēstule kā izrādās nav lasīta, jo tā sastādīta valsts valodā. Tāpēc klaji ignorēta.

Runājot ar draudzes „XI” krievvalodīgo mācītāju bija jābrīnās, jo mācītājs stāstīja, ka viņa māte ir latviete, bet sarunas laikā bija skaidrs, ka pilnīgi nemaz nerunā un nesaprot latviski. Kad mācītājs bija mudināts uz to, lai ietu valsts valodas kursos, viņš nosmīnēja. Turklāt atbilde bija vēl dīvaināka, citējot Bībeles rakstvietu par to, ka stiprajiem ir jāpanes vārgos. Taču dažkārt izrādās, ka arī mācītājiem ir jāatgādina, lai nemanipulē ar Bībeles tekstiem sev par labu, jo rakstvieta vēstī par bāreņiem un atraitnēm, nevis par to, ka jāaizsargā 23 gadus pēc kārtas sliņķus -valsts valodas nepratējus. Taču, kad radās vēlēšanās vairāk padiskutēt par šāda veida jautājumu, tad mācītājs teica, ka viņam jāsteidzas prom.

Klaja valsts valodas noraidīšana notika arī LKR radiopārraides laikā. Pieprasot vēstules tulkojumu un apkaunojot vēstules autoru par valsts valodas lietošanu radiopārraidē: „Omega time”.

Galvenajai parakstu vākšanas iniciatorei bija it kā jākaunas kādā draudzē par to, ka atļaujas vākt parakstus, jo tādējādi nostājoties pret valsts varu. (Rom. 13:1) Taču vai draudzes locekļiem it nemaz nav jākaunas, ka paši pārkāpj valsts likumu un nostājas pret valsts varu, proti, ignorējot Satversmes 3.pantu, kas nosaka: „Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.” (Par šo tēmu vairāk “Vai paklausīt valsts varai?”)

Nesen kādas krievvalodīgās draudzes mācītājs lepojās, ka draudzi apmeklējot 30% latviešu. Taču atrodoties dievkalpojumā, secināts, ka dievkalpojums netiek tulkots latviešu valodā, tātad tiek ne tikai diskriminēti 30% latviešu, bet atklāti pārkāpts valsts valodas likums. Vai tāds ir sasniegums par ko būtu jālepojas? Par mākslīgu rusifikāciju un latviešu asimilāciju draudzēs?

Uz savas ādas bija izjusts arī šāds piemērs. Ienākot sen nebijušā krievvalodīgā draudzē, draudzes pārstāve laipni sasveicinājās krieviski, bet tad, kad tika atbildēts valsts valodā un izteikts aicinājums lietot valsts valodu, tad laipnība draudzes pārstāvī pēkšņi izzuda un ieskārtušiem vaigiem iekvēloties dusmās, kaut ko nopurpināja zem deguna. Sarunā ar draudzes locekļiem latviski, pretī tika saņemta noraidoša un ignorējoša attieksme. Kā tad ir ar to brāļu un māsu savstarpējo mīlestību un latviešu tautai labās vēsts nešanu?

Problēmas sakne:

Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem, taču vai ar latviešu tautu it kā miera laikos Latvijas okupācijas laikā nebija līdzīgi, kad 30% Latvijas iedzīvotāju bija izvesti un nežēlīgi izkauti nomainot ar krievvalodīgajiem iebraucējiem. Vai arī par to nevajadzētu atgādināt tai cittautiešu daļai, kura ieradās Latvijā okupācijas un pēc okupācijas laika periodā? Pretējā gadījumā izriet, ka upuriem-latviešu tautai nepārtraukti jājūtas neērti par to, ka joprojām atļaujas dzīvot savā zemē un lietot savu dzimto valodu.

Spilgts piemērs ko miera laikos paspēja izdarīt vienas dienas laikā. 1949. gada 25. martā izsūtīja 42 000 cilvēku un vairāk nekā puse no viņiem bija bērni.

Acīm redzot krievvalodīgie kristieši domā, ka savu labklājību un Dievišķu svētību un veselību iespējams iegūt uz valsts nācijas upuru kauliem. Bet dažkārt jūtas izbrīnīti, ka divdesmit gadu garumā nekas būtisks viņu privātajās dzīvēs nav izmainījies.

Varbūt pienācis laiks pārvērtēt kas altāra priekšā tiek nests par upuri un kādi elki glabājas sirds kambaros.

Varbūt pienācis laiks saprast, ka nepārtrauktie pazemojumi spekulējot ar Bībeliskiem terminiem ir noziedzība un valsts nācijas pazemojoša.

Retorisks jautājums:

Vai Latvijas valsts svarīgajos jautājumiem var droši paļauties uz krievvalodīgajām draudzēm, kuras 23 gadu laikā nav uzskatījušas par vajadzību cienīt valsts nāciju un lietot valsts valodu? Un vai tiešām mūs visus vieno „Galvenais ir Jēzus” jeb „Glavnoje Isus”?

Risinājums:

Bībelē teikts: „Cieni savus vecākus, tad Tev labi klāsies.” Ja šo Bībeles pantu izvērstu plašāk, tad jāsecina, ka tas varētu attiekties arī uz valstsnāciju Latvijā. „Cieni latviešus, lieto valsts valodu un tad tev labi klāsies.” Secinot, ka nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas krievvalodīgajās draudzēs, ja nepilda elementārus, pašsaprotamus norādījumus, nenožēlo grēkus attiecībā pret latviešiem un neatsakās no iekarotāja un uzvarētāja sindroma, kā arī no komunistiskās virskundzības Latvijā.

Tas pats arī attiecams uz latviešiem, nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas latviešu draudzēs, kamēr neatsakās no verdziskā sindroma apzinoties, ka „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! ” (8:15), attiekties no pārliekās piekāpības un pazemošanos, kas atšķiras no pazemības un lūgt Dievu, lai Viņš svētī ar saimnieka saprašanu.

Bībelē mēs lasām, ka pirmā vietā ir ebreji, tikai pēc tam pārējie. Latvijā vispirms ir pamatnācija latvieši un tikai tad krievvalodīgie. Tāpēc cenšoties saņemt atklāsmi par uzstādītām prioritātēm, var droši teikt, ka Atmoda var nākt drīz. 

„Dievs svētī Latviju!
Mūs dārgo Tēviju!”

Atbilde: Cik ilgi tas var tā turpināties? Tas viss turpināsies tik ilgi, cik mēs paši to pieļausim.

Kurš vainīgs? Iepriekšējā mēneša numura rakstā “Vai pilsoņu karš?” runājām, ka ir svarīgi, lai vainīgais būtu atklāts un sodīts. Tas ir taisnības jautājums. Pārējiem, kuri nav vainīgi nav no tā jācieš. Saprotams! Punkts un Āmen! Bet nav arī jāapsedz citu grēki un noziegumi. Tas arī ir fakts un, ja izvēlas līdzatkarības un līdzāspastāvēšanas ceļu, tad kurš ir vainīgs šādā gadījumā? Piedodiet, bet atklāti runājot VAINĪGI -VISI!

Soģu laiki Izraēlas tautas vēsturē. Dievs bija ievedis savu tautu apsolītajā zemē, tā bija iekarota un sadalīta. Un, nu ir sākusies ikdienas dzīve. Tālāk var lasīt par to, kā Izraēla tautai klājas, kā tauta paklausa un nepaklausa Dievam. Soģu laiks Izraēla tautai esot ildzis 450 gadus, kādus tūkstoš gadus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Pretrunīgs laiks, kad notiek daudzas lietas, kuras Dievam ir nepieļaujamas.

Soģu grāmatā cauri vijas viena un tā pati pamatdoma, kas atkārtojas. Un, ne jau Soģu grāmatā vien, bet tā vijas cauri līdz pat mūsdienām.
„Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
To piedzīvojot Izraēla sauc uz Dievu un lūdz pēc glābšanas. Dievs sūta izredzētu vadoni – soģi, kurš vada Izraēla tautu, to atgriež pie Dieva un atbrīvo no apspiedējiem. Tad Dieva kalps mirst un tauta pakāpeniski atkal atkrīt no Dieva, un viss sākas no jauna. Soģu laikos dota bauslība, pēc kuras jādzīvo, bet realitāte ir tāda, ka katrs dzīvo kā viņam izdevīgāk un viņaprāt labi esam.
Tāds ir Soģu laiku un mūsdienu princips. Protams, atšķirība ir tāda, ka Soģu laikos tā bija burtu kalpība, bet šodien, tā ir Gara kalpošana. Kalpošana Garā un Patiesībā. Bet cik ļoti bieži nākas saskarties, ka kalpošana Garā pārvēršas par kalpošanu miesā, paštaisnībā, savtīgā meklēšanā, turklāt ar Dieva Vārdu uz lūpām?
Sevis attaisnošanā un melošanā iepinot savā mērķa sasniegšanā pat Svēto Garu. Jo redziet, Svētais Gars pamudinājis, vai arī Dievs teica.. Bet vai Svētais Gars patiešām pamudināja un vai Dievs patiešām teicis? Vai, tā ir bijusi vien sava paša iegriba un attaisnošanās! Un tad brīnās, kāpēc atgriežas pie viena un tā paša „riņķa danča”, kas jāpiezīmē prieku nesniedz, kā vien vilšanos apkārtējos un pat Dievā. Kurš ir vainīgs? Svētais Gars, Dievs, sabiedrība? Vai tomēr vainīgs esmu es?!..

Nepopulārs risinājums

Cik bieži mums jāpietiek ar to, ko izlasām Rakstos, lai Dievam paklausītu? Varbūt arī mūsdienu Latvijā ir nepieciešama kāda blakus motivācija, piemēram, „Saskaņas Centrs” (SC), Vai Lindermaņa un Osipova izskatā, lai attaptos. Ir vajadzīgs kāds kārtējais satracinājums valsts mērogā, lai izsistu silto krēslu no deputātu sēžamvietas un izsviestu no komforta zonas, lai sāktu risināt samilzušās problēmas. Kristietībā to sauc par izkāpšanu no laivas.

Saprotams, tautai tas ir nepatīkami, taču jānāk arī kaut kam šķietami nepareizam, bet vajadzīgam, samilzušas lietas risinājums (SC) un tamlīdzīgi domājošo izskatā. Kāds var būt lietas risinājums? Kā tad no negatīva var izlobīt pozitīvu? Tieši tāpat kā pēriens nepaklausīgam bērnam. Kā arī teikts bērnu dzejolītī : „Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Tev sitīs man sāpēs.” Acīmredzot arī uz pieaugušajiem tas attiecas.

Piemēram, kāds pretvalstisks grupējums ar nepilsoņiem priekšgalā mobilizēja visus spēkus, sava mērķa veikšanai uz pilsoņu rēķina, ko tajā laikā darīja pērējā tautas daļa pirms referenduma? Tas, ka novilka laiku līdz pēdējam, tas būtu viens, bet mēs taču bijām tik ļoti sašķelti, kaut arī vajadzēja mobilizēt visus spēkus uz vienu mērķi, latviska Latvija! Tajā vietā, lai zvanītu trauksmes zvanu, kas būtu bijis par signālu Latvijas tautas saliedētībai un vienotībai, mēs uzklausījām nezināmus politiskos ekspertus, kuri prognozēja rezultātus un aicināja pilsoņus uz samierināšanos un nomierināšanos, lai pieļautu to, ko varēja novērst un pakļautos agresoru manevriem. Latviešu valodā iznākušajā presē lasījām pretrunīgu viedokli. Bet akcija „baltā lapa” sevišķi izbrīnīja. Tāds absurds, laikam bija iespējams tikai Latvijā? Kāpēc? Likuma nesakārtošanas un tautas vienaldzības dēļ. Paldies, Dievam, ka politiskie spēki attapās kaut pēdējās dienās pirms referenduma, saprotot, ka viņu komfortablais krēsls „deg” un kāds šādu un tamlīdzīgu manevru veidā var iesēsties viņu vietā. Tad vismaz tad mobilizējās ar aicinājumu parakstīties PRET!

Kas notiek pēc referenduma uzvaras? Vai mēs lepnu stāju augsti pacēlām savu uzvaras karogu, lai brīvi plīvo Latvijas visaugstākajā kalnā? Lai ienaidnieks redz, ka ir zaudējis! Lai pat nemēģina tuvoties un meklēt apkārtceļus. Nē! Mēs sākām iet pretējā virzienā. Kā tādi mazohisti, tauta kaunējās par savu izvēli. Un atkal lasām un klausāmies politologu un nezināmas izcelsmes līderu runās, kuri māca, ka uzvaras nemaz nav, kā vien sakāve. Un sabiedriskā telpā jau dzirdami saukļi, „krievu valodu pašvaldībās!”; „nepilsoņiem automātisko pilsonību!” Vai šie saukļi būtu iespējami, ja latvieši pēc uzvaras uzvestos kā uzvarētāji? Bet par ko tad mēs ievilkām krustiņu PRET un atdevām 1, 7 miljonu latu? Nākamajās dienās pēc referenduma politiķi un tauta jūtas vainīga par to, ka nobalsojusi par savu valodu. Latvijas „iedvesmotāji” meklē atkal atkāpšanās ceļu un nodarbojas ar tautas „kušināšanu” nevis ar galvu metas iekšā likumu sakārtošanā. Tas taču vairs nekādos „rāmjos” neiet. Tas tikai nozīmē, ka mums jāgaida nākošais satracinājums, jo mēs taču joprojām nesaprotam, nenovērtējam un nerīkojamies!
Pretvalstiskā grupējuma pašlepnums ceļas un mobilizējas jau ar jaunu sparu, secinot, ka (SC) ir par mazu, meklē lielāku un jaudīgāku gāzes spēkratu – Lindermaņa, Osipova un citu izskatā apvienojoties.
Un ausīs jau atkal skan -pilsoņu karš!
Secinājums neizpaliek, mums ir vajadzīgs pēriens un spēriens (SC) un citu izskatā, jo bez tā dzīvot nespējam! Vai pātaga un burkāns ir mūsu Latvijas attīstības ceļš? Par to jālemj vispirms katram individuāli, lai tādējādi individuāls lēmums pāraugtu Latvijas lēmumā.

Katru dienu mēs dzirdām, lasām vai skatāmies dažādus konfliktus, cīņas, sadursmes. Cīņa, lai aizstāvētu savu politisko pārliecību, nacionālo identitāti, reliģiskos uzskatus. Tas ir garīgā kara turpinājums fiziskā izpausmē. Karš starp elli un debesīm, kaut arī galvenā cīņa jau ir izcīnīta. (Jēzus pie krusta). Bet kā tad ir ar to Dieva apsolīto zemi Izraēlu ebrejiem un Dieva apsolīto zemi Latviju latviešiem, vai ebreji ir vainīgi, ka Dievs solīja un solīto piepildīja, ka viņiem jācīnās ar musulmaņiem? Vai Latvijā dzīvojušie latvieši ir vainīgi, ka Dievs devis apsolīto zemi, ka viņiem jācīnās ar krieviem? Kurš vainīgs? Skan atbilde, iepriekš teiktā doma: „Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
Droši vien mācītāji oponētu, ka Vecajā Derības laikā Dievs sodīja, taču Jaunās Derības laikā Dievs nevienu nesoda. Viss ļaunais nāk no sātana, nevis no Dieva.

Jā! Tā ir! Tas ir kā Āmen baznīcā! Taču sēja un pļauja nav atcelta Jaunās Derības laikā. „Ko sēj cilvēks to pļauj!” bieži skandināts vārds dievkalpojumos ziedojumu vākšanas laikā. Vai tas nozīmē, ka finanšu jomā tas strādā, bet citās nē?
(Soģu 1: 20) stāstīts par Jūdas un Simeona cīņām par Dieva apsolīto zemi. Šī zeme tika apsolīta jau Ābrahāmam kā tāda, kur tauta varēs dzīvot un pieņemties spēkā. Tā bija aprakstīta kā zeme, kur piens un medus tek. Bezgala iekārojama un ilgota zeme. Arī Latvija ir citiem apskaužama vieta, kur mežu zaļotnes ir kā medus un ostu piestātnes -kā piens. Bet Dievs nesolīja, ka šo zemi iegūt būs viegli. Apsolītā zeme-jāiekaro! Arī Latvijā latviešiem par sevi un savu zemi bija jākaro gadsimtu garumā. Dievs palīdzēja brīnumainos veidos. Dievs palīdzēja Jūdam un Simeonam, dodams spēku un veiksmi, kā arī Otniēlam viņa karagājienā. Otniēls un Aksa kā dāvanu iegūst ne vien zemes, bet arī ūdens avotus. Dieva mīlestība un rūpes gan par visu tautu, gan par atsevišķiem cilvēkiem šajā nodaļā parādās jo spilgti. Šķiet, Dieva tautas dzīve virzās kalnup – Dievs pilda savus solījumus, zeme tiek iegūta, pārticība nodrošināta. Bet pats svarīgākais Dievs ir savai tautai tuvu, tā jūt Viņa klātbūtni, rūpes un mīlestību. Šķiet, var prognozēt laimīgo turpinājumu mierā un saticībā, kad zeme, kur piens un medus tek, jau būs Izraēla īpašumā. Dieva apsolījumi piepildās, kaut arī pagājis jau kāds laiks. Tomēr arī visa tauta ir iesaistīta, lai tie piepildītos drīz.
Tas ir mudinājums arī mūsu Latvijai, latviešu tautai būt aktīviem, kad kaut ko esam saņēmuši par dāvanu sev un savai tautai. Iesaistīties draudu apstākļos, kā tas bija valodas referenduma laikā, atkarojot savas pozīcijas, atņemt ienaidniekam nozagto un padzīt no savas teritorijas. Vai atkāpties? Vai padoties? Nekad! Lai tādu apkaunojumu nepiedzīvo neviens no mums -nekad! Tikai uz priekšu! Lai skan uzvaras dziesma un uzvaras karogs celts augstākajā mastā.

Kopā mēs varam visu!

Mēs esam liela un spēcīga tauta, nē, ne maza kā tas tika potēts agrāk latviešu apziņā. Referenduma balsošana ārvalstīs uzrādīja, cik ļoti liela tauta mēs patiesībā esam, tikai izklīdusi uz laiku. Un lai kā ceļamaize ikvienam dvēselē, lai skan mūsu iedvesmojošā, patriotiskā un tomēr arī mīļā dziesma „Cielaviņa” mākslinieka Paukštello izpildījumā.
Bet cik liela tauta mēs būsim, kad ārzemju latviešiem būs piešķirta dubultpilsonība? Mēs esam varena un liela nācija, mēs varam visu, kas ir mūsu spēkos un mūsu ticībā. Kopā mēs varam cīnīties un uzvarēt, pastāvēt un būt laimīgi, ar savu identitāti, ar savu Dieva dotu Gara atšķirības zīmi, ar savu uzticamo draugu Jēzu Kristu! Kopā un vienotībā mēs esam spēks! Atskan uzvaras sauciens! Atskan uzvaras dziesma! Lai uzvaras karogs brīvi plīvo mūsu brīvajā apziņā, mūsu mājās, mūsu Latvijā.
Lai Dievs svētī Latviju!