6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

8.Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

2. DAĻA

6. Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs, visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva priekšā.

„Ir tikai mazu un lielu tautu kultūras, bet tādas internacionālas (kosmopolītisma ) kultūras nav; ir tikai internacionāla klaidonība.” Rainis

„Kosmopolitisms- buržuāziska ideoloģija, pēc kuras cilvēks tiek uzlūkots par visas pasaules pilsoni un kas sludina attiekšanos no nacionālās suverenitātes, patriotisma un nacionālās kultūras.” (Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.)

No grieķu vārda kosmopolites – pasaules pilsonis (Stanford encyclopedia)

Kosmopolītisma ievazāšanu Latvijā atvieglo tas, ka valstij pāri gājušas dažādas ideoloģijas. Šobrīd sastopamies ar modernās pasaules tendenci – Kosmopolitismu un globalizāciju, vienādošanu un dažādu tautu īpatnību nolīdzināšanu. Latvijā šo ideoloģiju uztur dažādas, kā viņi paši sevi dēvē, liberāļu grupas.
Uzskatu, ka kosmopolītismam piemīt parazītiska pieeja. Kas cenšas attaisnot emigrācijas un migrācijas. Kādas tautas nelabvēlīgos vai nederīgos pilsoņus ar ES aizsega palīdzību uzspiežot tos citām nācijām.
Jautājuma autore runā par vienlīdzību. Apskatīsim, kā šā vārda jēgu izprot ES. Deklamējot „Vienlīdzību” tās aizsegā dalībvalstu pamatnācijām jāpieņem visi ES bieži vien nepieļaujamas un pamatnācijām svešas nostādnes, to ko valstis ir sargājušas, no tā, tagad ir jāatsakās par labu Es, piemēram, nacionālisms uzskatāms par ļaunu, bet kosmopolītisms – normu. Vārds „tikums” ES izpratnē ir nevērtīgs un vecmoderns, tādēļ tas esot jāmaina. Tādējādi uzspiežot pieņemt „ne-tikums” kā normu, piemēram, homoseksuālisms, kas tiek aizsargāts ar vārdu tolerance un cilvēktiesības. Kā tas ir apvienojams, nav skaidrs, bet toties cik labi skan.
Un nu, jau nonākam līdz jaunai atziņai, ka visi mēs esam vienādi Dieva acīs un Dievs taču mīl visus. Uz šo apgalvojumu bāzes var apakšā pabāzt jebkādus ideoloģiskos mēslus, ja vien pamatnācijai nav savs fundaments un nostāja šajos jautājumos.
Uzskatu tā, ja Latvijas iedzīvotāju pārsvars sevi dēvē par kristiešiem, tad arī vajadzētu balstīties uz kristīgām vērtībām, kas sevī iekļauj personības identificēšanos jeb identitāti pirmām kārtām. Tad, kad cilvēks spēj apzināties sevi un saprast, ka garīgā vērtība ir kristietība, bet sociālā un politiskā un t.t. formulējums ir latvietis, tad viņš ir spējīgs pieņemt sevi un citus, tādā izpratnē kāds ir viņa nacionālais un garīgais mantojums. Un droši teikt: „Jā, es mīlu cilvēku, bet ne viņa grēcīgo dabu – homoseksuālismu.”
Mēs tiecamies meklēt vienlīdzību, bet neaizmirsīsim, ka ebreju tauta ir izredzēta.
Dievs nekad nepieņems parazītisku Lielvaru uzkundzēšanos uz mazāko tautu rēķina, iemetot tajās to, ko nevajag pašām, nosaucot to par kosmopolītismu, toleranci un globalizāciju. Kā tad kosmopolītisms būtu savienojams ar to, ko saka Dievs: Tu esi radīts īpašs! Tas ir individuāls, savādāks un tāds kāds esi tu, nav neviena cita uz šīs zemes. Iedomājieties starp miljardiem cilvēku uz šīs planētas neatradīsies neviens, kas būtu tāds kā tu! Vai tas nav pārsteidzoši?!

Manuprāt, kosmopolītiski domājošie ir tie cilvēki, kuri neapzinās savas saknes. Tie, kuriem nav mācīta vispirmām kārtām ģimenes institūcijas pamati, kas jau ir sava nācija jeb tauta. Bet ja seko līdzi jūsu domai, tad no tā izriet, ka mana māte var būt gan mana, gan arī Jūsu māte un abas būs vienlīdzīgas. Jūsu vīrs var pārgulēt ar citu sievieti un pārnākot mājās teikt: “Sieviņ, šodien es pārgulēju ar Anniņu, jūs esat tik vienlīdzīgas.” Un t.t. Vai jums, cienītā komentētāja neliekas, ka smird pēc visatļautības, nelikumības, neētiskuma, negarīguma, amorālisma un.t.t. Cienītā, ir taču jābūt kaut kādām robežām vai ne? Robeža ir ģimenēs, kas atdala vienu no otras, robežas ir starp skolām, robeža starp rajoniem, robeža starp mazpilsētām, robeža starp pilsētām, robežas starp tautām. Es domāju, ka tas ir normāli, ja pats Dievs saka: Es nostiprināšu Tavas robežas!

Slikta sabiedrība bojā labus tikumus. Kāpēc Bībelē ir šāda rakstvieta? Kādēļ tā ir vajadzīga, ja visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva acīs? Tad mēs sākam domāt tā, kā jaunā ES ideoloģija māca un uzskatīt to, kā jaunu atklāsmi un normu. Piemēram: kāda starpība kāds ir tas cilvēks, man taču viņš ir jāpieņem tāds kāds viņš ir, nu ko lai dara, ka viņš lieto necenzētus vārdus, bet Dievs taču viņu mīl, un es labprāt klausos kā viņš prognozējami izsakās. Vai arī, nu ko lai dara, ka parkā vīrietis ir „mētelīša virinātājs” man taču viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir, es pieiešu tuvāk un pavērošu, varbūt es viņam vēl varētu palīdzēt un viņam notiks erekcija ātrāk. Nu, un kas, ka viņš ir kosmopolīts, kas grauj manu mīlestību pret Tēvu zemi, man viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir.

Šāda latviskās sabiedrības pašnoniecināšanās noved tautu pie pašapziņas trūkuma, padara to viegli manipulējamu, pazudina veselīgas sabiedrības vērtību apziņu (orientāciju);
Kosmopolītisma idejas visos laikos uzspiestas tur, kur jānotur mierīgā pakļautībā tautas, un šīs idejas vienmēr agrāk vai vēlāk piedzīvo neveiksmi, jo diemžēl nav pasaulē vietas, kur tautībai, rasei vai reliģijai nebūtu svarīgas nozīmes.

Kosmopolītisms sevi neuzspiež?!…

Kosmopolītisms brašā solī ir iekļuvis Latvijas izglītības sistēmā, ļoti daudz no tā, ko redzam skolā, ir pēdējos 15 gados nepadarītā audzināšanas darba sekas: jauniešiem kopumā nav īstas izpratnes, ne par Latvijas vēsturi, ne tās pamatvērtībām. Saistībā ar skolu lietām bieži vien tiek apgalvots, ka vienīgais izglītības mērķis ir paaugstināt konkurētspēju. Tātad te vairs nav runas ne par audzināšanu, ne nacionālo pašapziņu, ne vērtību sistēmas veidošanu…

Izglītības ministrijas vadošie darbinieki, arī politiskā vadība izglītības sistēmā nemitīgi rada jaunas koncepcijas un, eiropeisko domāšanu veicinot, kā būtiski tiek pasniegti tādi principi kā tolerance, multikulturālisms, atvērtība pret visu jauno. Šie principi iekļauti jaunajās politiskajās nostādnēs, kas no politiskās vadības puses tiek ieviestas izglītības sistēmā. Bet aiz tolerances un multikulturālisma jēdzieniem tiek maskētas daudzas latviešiem kā mazai tautai naidīgas un graujošas idejas. Turklāt, šos principus ieviešot, skolā vispār nav pat lāgā iespējama audzināšana: multikulturālisma un tolerances principi paredz, ka visi viedokļi ir vienlīdz pareizi, visas vērtības ir vienlīdz vērtīgas… Līdz ar to nevienam nav tiesību mainīt skolēna – šīs jaunās personības – uzskatus un arī vērtības, lai nu paliek katra skolēna un viņa ģimenes darīšana. Taču kopumā šie liberālisma principi skolēnos rada visatļautību.

Kosmopolītisma sekas citās valstīs

Vislabākais piemērs ir tās ES valstis, kurās pēdējos  gados ieradušies miljoniem emigrantu un ekonomisko, kā arī politisko bēgļu. Lai plašos pamatiedzīvotāju sabiedrības slāņos nerastos neapmierinātība, aktīvi tika sākta kosmopolītisma propaganda (kas, starp citu, ietver arī ģimenes vērtību graušanu) un nacionālisma apkarošana. To atbalstīja starptautiskā likumdošana (ANO).
Dekosmopolītisma uzskatu paudēji tiek vai nu ignorēti, vai apsūdzēti kriminālsodāmos pārkāpumos. Iebraukušie imigranti (gan legālie, gan nelegālie) tā vietā, lai pilnībā integrētos viņiem labvēlīgi atvērtās valsts sabiedrībā, veido paši savas kopienas pēc ticības, rases vai nacionālām pazīmēm.
Kosmopolitisma aizsegā var pamanīt pamatnācijas identitātei draudošās briesmas. Lielas problēmas imigrācijas skartā sabiedrībā rada sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana.
Pamatnācijas to piedzīvo savā zemē. Maksa par kosmopolītisma īslaicīgu atbalstu, kurai seko visu veidu  imigrācija ir dārga.
Secinājums par  Latviju: Latviešu tauta ir pietiekami cietusi citu tautu imigrācijas dēļ, tas vēl šodien uzliek milzīgu slogu Latvijas valstisko interešu realizācijai un kuru jau tā cenšas pārvērst par divkopienu valsti, sabiedrībai būtu jābūt modrai savas latviskās identitātes sardzē un imigrācijas kontrolēšanā.
Kosmopolītisms ir kropla un nerealizējama sapņa izpausme par vienotu, brālīgu un pilnīgu cilvēci, konkrētas dzīvas cilvēces aizvietošana ar abstraktu utopiju. Tas, kurš nemīl savu tautu, kam nav mīļš tās pašreizējais tēls, tas nespēj mīlēt arī cilvēci.

Māja uz smiltīm.

Daudzi zin līdzību no Bībeles par mājas celšanu uz smiltīm. Vienā mājā dzīvo katoļi, otrā mājā-luterāņi, trešajā mājā harizmāti, bet kas notiek ar sim mājām, kad uzpūš kosmopolītisma un islāma vējš? Atbilde: pakļaujas vilnim un nogrimst. Lai saprastu domu ir jāieskatās kosmopolītisma sekās un pie kādiem rezultātiem tas ir novedis.

Francija- katoļu zeme! 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi. Valsti pārklāja ES vilnis (direktīvas, Lisabonas Līgums un papildus punktu Līgumi) Kas ir noticis? Pamatnācija ieaijātā kosmopolītisma šūpuļdziesmā saglabāja neitralitāti. Vai ieplūdinātie migranti ir pateikuši paldies par viesmīlību un pieņem pamatnācijas pieņemtos valsts likumus? Nekad! Kurdiem ir sava „republika” un savas paražas tolerances aizsegā jau sen uzspiedusi uz pamatnācijas pleciem. Jāpiezīmē, ka musulmaņi valstī ir tikai 3% bet kādu ietekmi tā jau ir atstājusi (burku un paranžu nēsāšana). Kur palikusi kristietība?

Vācija- Galvenā reliģija: kristietība 64%. Tomēr Vācijā cīnās pret mošeju celtniecību katrā Vācijas rajonā. Kur palikusi kristietība?

Anglija- kristietība- (katoļi, prezbiterāņi, anglikāņi, metodisti) tad seko islāms. Kur palikusi kristietība?

Jautājums ir par to, kā Vecās Eiropas valstīs, kurās pamatnācijas ir eiropieši, nonākušas pie sveša, nekad nepiedzīvotā un pamatnācijām nezināmā gan kultūras, gan vēstures, gan arī etniskā nozīmē, islāma? Ar kuru nezin kāpēc, tagad nākas sadzīvot un to pieņemt. Kur tad palikusi kristietība?

Nacionālisma un kosmopolītisma sadursme

Kosmopolītisma saknes Eiropā tika ievazātas no Amerikas. Kā zināms Amerika ir veidojusies no dažādu valstu ieceļotājiem. Viņi nonāca zemē, kur visi tobrīd skaitījās vienlīdzīgi un nevienam nebija tiesību uzstādīt savas etniskās, reliģiskās vai kultūras prasības. Nacionālisms tika izskauts saknē. Ar šo programmu tā ienāca Eiropā. Vienīgi atšķirība ir tā, ka Eiropas valstis veidojušās uz nacionālās- etniskās apziņas bāzes. Sākās cīņa par to dēvēto vienlīdzību. Vārds „vienlīdzība” man šķiet pat kaut kur dzirdēts jau agrāk. Kurš tik ļoti būtu ieinteresēts šā vārda īstenošanā?

Kaut arī varbūt, mācītāji varētu nepiekrist, tomēr atļaušos izteikt  kādu savu domu. Notikums Ēdenes dārzā. Tad čūska teica sievai: “Jūs mirt nemirsit, bet tanī dienā, kad jūs no tā (koka) ēdīsit, jūs būsit kā Dievs!” – Lūk, arī izpaužas vārda „vienlīdzība” nozīme, tātad, jūs kļūsiet vienādi ar Dievu, tas ir vienādās pozīcijās. Tas nozīmē, ka jau pirmo cilvēku radīšanas laikā sākotnēji jau bijusi kāda mums zināma atšķirība starp cilvēku un Dievu. Arī šodien čūska klaiņo pa dažādām valstīm meklēdama tās, kuras ir nenostiprinājušās un kurām nav skaidraisavi nacionālie uzstādījumi, ir viegli pakļaujamas un iegūstamas, kā viegls laupījums un aprij tās ar ES piederības zīmes uzspiešanu.

7. Nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā

Domāju, ka uzskatāms piemērs šajā jautājumā ir Izraēla. Racionāli domājot šķiet neloģiski uz kādiem principiem Izraēla vēl pastāv, ņemot vērā tās niecīgo teritoriju un milzīgo musulmaņu teritoriju ar kuru nākas karot gadu gadiem no vietas. Kristieši nopurpinās: tas ir tāpēc, ka tāds ir Dieva plāns. Dievs sargā! Ebreji ir izredzēta tauta! Tomēr sliecos domāt, ka šie apgalvojumi jau skan kā „klišejas” Karstās diskusijās par Izraēlas tēmu, bieži vien jānonāk pie secinājuma, ka diskutētāji Izraēlas tēmu nepārvalda.
Protams, galvenokārt kāpēc Izraēla un tās iemītnieki vēl aizvien pastāv, tas ir tāpēc, ka Izraēlas bērni-ebreji ir izredzēta tauta. Uz ebrejiem ir Dieva mantija, Dieva žēlastība un apsardzība. Starp Izraēlu un Dievu ir mūžīga derība. Un par Izraēlas nākotni un izredzētību labi apraksta Pēdējo Laiku apraksts Bībelē. Tik tālu viss būtu skaidrs, tomēr, piedāvāju šajā jautājumā ieskatīties nedaudz dziļāk. Vai viss ir tik vienkārši kā Eiropiskie kristieši eiropieši uzskata? Domāju, ka ne gluži. Ir jābūt arī kādiem citiem iemesliem un darbībām uz kurām var balstīties pārdabisks spēks un svaidījums no tā Kunga.
Problēma ir tāda, ka arī pirms ebreju tautas Dievs bija izredzējis tautu. Par ko es runāju? Par Noasu. Dievs izredzēja Noasu un viņa ģimeni. Tikai Noasa dzimta tika glābta plūdu laikā. Noass dzirdēja, ko Dievs sacīja, par viņa izredzētību un principā ar to viss pietiktos. Taču Noasam bija vēl liels ticības apliecinājuma darbs priekšā – šķirsta celtniecība un ja viņš aprobežotos tikai ar savu izredzētības apziņu, viņš ar to būtu noslīcis kopā ar pārējiem. Kā mēs zinām ticība apliecinās darbiem.
Par Izraēlas tēmu atgriežoties, bieži vien šķiet, ka kristieši nesaprot, ka ticība apliecinās darbiem. Atšķirība no Noasa un viņa šķirsta, ebreju tautai Dievs ir devis zemi Izraēlu un uzlicis par atbildību teritorijas apsargāšanu. Un ja ebreji apzinātu tikai savu izredzētību pieļauju domu, ka Izraēla sen jau būtu iznīcināta līdz ar pamatiem. Salīdzinājumā, ja kāds mācītājs izteicis pravietojumu cilvēka dzīvē, tas neko neizteiktu, ja attiecīgi cilvēks nerīkotos noteiktā virzienā.
Labi. Ebreji apzinās savu izredzētību un rīkojas noteiktā virzienā, vai tas būtu pietiekami, kas mums par to būtu jāzina? Domāju, ka arī ar to ir par maz.
Īpaši neiedziļināšos, bet tikai izteikšu pamatdomu.
Tātad īsumā par būtisko. Kas tad ir galvenais uz kāda pamata ebreji turas?
Ebreju tautai tās ir divas pamatlietas:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionālais, kultūras, sadzīves un.t.t. mantojums).
Tie ir galvenie balsti, kuru dēļ māja celta uz klints nevis smiltīs (Līdzība Bībelē)
Padomājiet paši, kad Izraēla ir pakļāvusies kādai lielvarai savas ārpolitikas jautājumu risināšanā? Kad Izraēla ir pārņēmusi citu valstu politisko pieredzi? Kad Izraēla ir pieņēmusi savā valstī citādi domājošos. Kad ir precējušies ar cittautībniekiem? (Izņemot maisītos ebrejus). Pareizā atbilde būtu, nekad!
Tik maza nācija un tik maza valsts un tomēr tik ietekmīga.
Izraēlieši pat netaisās ieklausīties kosmopolītisma idejās un kaut arī Izreēla ir partnerattiecībās ar Ameriku, tomēr pat lielā Amerika daudzu gadu garumā nav spējusi ietekmēt Izraēlas pozīciju ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumos. Ameriku spiež atkāpties un attiekties no sadarbības ar Izraēlu, jo Izraēla nepakļaujas ne Eiropā iestādītajiem standartiem, ne arī miljardiem lielajai nācijai – musulmaņiem.
Izraēla nepazīst vārdu –kompromiss un netaisās pakļauties nekādiem politiskajiem vējiem, ne arī kara darbībām vērstiem pret Izraēlu. Izraēlai ir stingrs pamats, kuru saudzē un kopj, to iemācot saviem bērniem un mazbērniem. Izraēla atšķirībā no Latvijas vienmēr pacels jautājumu par antisemītisma problemātiku un genocīda jautājumu, gan vietā, gan nevietā un nevis tāpēc, ka visu laiku pieprasa atvainošanos, bet gan, lai nostiprinātu savas pozīcijas ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās, lai visur pasaulē neaizmirstu Izraēlas lomu pasaules vēsturē. Tas lieku reizi tikai atgādina citām mazajām valstīm, ko nozīmē sava Tēva zemes mīlestība un Tēva doto baušļu pildīšana. Ja mazā Izraēla var, tad kāpēc citas nevar? Varbūt jāmaina stratēģija un arī jāpārņem Izraēlas standarti, kuri veido jebkuras valsts pamatnācijas mugurkaulu, tādējādi varētu pastāvēt un uzvarēt!
Vai tas nebūtu pozitīvs un iedvesmojošs piemērs tādām nācijām kā Latvija? Varbūt ieskatīsimies un sapratīsim, ka nevis ES mūs glābs, bet gan Dievs. Nevis ieplūdinātie sveštautībnieki Latvijā mums palīdzēs, bet gan Dievs. Nevis ekonomiskās krīzes samazināšanās palīdzēs, bet Dievs. Nevis Eiropas fondu apzināšanās ir nepieciešama, bet gan Latvijas nacionālās bagātības apzināšanās un tās celšana.

8. Okupācija un deokupācija

Jūs rakstāt, varbūt pietiek runāt par okupāciju? Atbildu: nē! Nepietiek! Par tēmu okupācija ir jārunā tik ilgi, kamēr tā nebūs atzīta! Ja augonis aug jūsu miesā, vai Jūs nedarīsiet visu, lai tas būtu izrauts? Ja sāpe pastāv un ir kairinātājs, kas to veicina ir jālikvidē kairinātājs un sāpe zudīs. Šajā tēmā varētu vēl iekļaut izraujot no konteksta vārdus no Bībeles: Piedodiet un Jums taps piedots! Ir ievērots, ka politiskajos jautājumos krievvalodīgie kristieši naski atceras Bībeles pantus, vienīgi esmu pret manipulācijām ar Bībeli izmantojot to, kā maskēšanās aizsegu un attaisnojumu grēku slēpšanai un vēršot to pret pamatiedzīvotājiem.
Esmu arī pret to, ka nezinot nozīmīgu vārdu „okupācija” un „deokupācija” lietošanu kristieši nonāk līdz tam, ka sāk nosodīt Izraēlu. Lūk, ko nozīmē neapzināties savas saknes. Tas ir paradoksāli Latvijas pamatnācija izmirst, bet nosoda Izraēlu un apvaino to okupācijas mēģinājumos. Kristieši iegūst Pestīšanas mantojuma tiesības no ebreju nācijas, bet paši iesistas antisemītisma paušanā. Un nav jau runa par to, ka kristietis kristietim stāsta par viņuprāt Izraēlas nepareizo nostādni ārpolitikas vai iekšpolitikas jautājumos, bet gan, ka vārdu „okupācija” Izraēlā lieto pat Latvijas Kristīgajos medijos.  Toties no okupācijas vārdu lietošanas attiecībā par Latviju nez kāpēc izvairās. Vai tā nav antisemītisma paušana?
Pie vainas ir tas, ka latvieši nepārzina savu nacionālo mantojumu un nezin Latvijas vēsturi un nezin daudz ko citu, kas būtu jāzina pirmām kārtām! Kristieši cenšas mācīties Bībeles pantus no galvas, bet nezin to nozīmi, kristieši nezin Latviešu vēsturi, bet toties tik ļoti pārvalda jautājumus par Izraēlu, ka aizfilozofējas tik tālu, ka nostājas musulmaņu pusē.
Latvijā nepastāvētu tādas milzu problēmas, piemēram, pamatnācijas nosodīšanā tajos grēkos, kuros nav nemaz piedalījusies. Nepastāvētu problēmas, ja savlaicīgi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tiktu ieviesta deokupācijas politika. Bet Latvija izvēlējās savā ģimenē atstāt savu bērnu slepkavas cerot, ka nākošos dzemdētos bērnus nenoslepkavos. Tikai laikam ejot atskārst, ka pateicoties savai „apžēlošanas” programmai, pati devusi iemeslu savas tautas izmiršanai.

Interesanti, ka brīvprātīgu repatriācijas procesu arī neviens neveicina.
Pirmkārt, kā tad tas saskan ar paustajiem vārdiem, ka krievus Latvijā apspiež? Vladimirs Putins savulaik aicināja apspiestos krievus Latvijā atgriezties savā dzimtenē. Putina palīgi cerēja, pateicoties programmai, mājās atgriezīsies vismaz 25 000 krievvalodīgo, diemžēl atgriezās tikai viena jaunā vientuļā māmiņa, kura nav spējusi dzīvot ar Latvijā piešķirto pabalstu.
Otrkārt, atbilstošu programmu, piesaistot 4 miljonus krievvalodīgo imigrantu no Baltijas valstīm, pirms dažiem gadiem plānoja ieviest arī Krievijā Kaļiņingradas apgabalā, kuras gubernators Georgijs Booss nopietni pievērsies šī apgabala ekonomiskajai izaugsmei. Atsaucības no Latvijā dzīvošajiem „apspiestajiem” nez kāpēc nav.

8.2. Izraēla okupants un agresors?

Konflikts. Vispirms kristiešiem, kuri skrien laicīgās preses pasniegtās „dienišķās maizes” pavadā, jāiegaumē kāda svarīga lieta attiecībā par palestīniešiem.
Palestīnieši nav nācija! Neeksistē atsevišķa palestīniešu valoda vai kultūra! Tie ir tie musulmaņi, kuri izvēlējās palikt Izraēlā, kopš tiem laikiem, kad ebreji pēc genocīda spiediena atgrieza savu likumīgo zemi savā īpašumā. Lai būtu saprotams, tas ir līdzīgi kā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, okupācijas laikā iegūto zemi krievi tomēr neatstāja, bet izvēlējās palikt Latvijas teritorijā.
Bet šodienas skatījumā starptautiskajai sabiedrībai krievi teiktu „latvieši okupanti!” kaut gan krievi nekaunas teikt, ka latvieši ir „agresori” un „apspiedēji”. Piemēram, pāris gadus atpakaļ Latvijā dzīvojošie krievi un Krievijas krievi bija satraukti par 16 marta atceres dienas pieminēšanu pie Brīvības pieminekļa. Situācija jau bija tik tālu nokaitēta, ka pat pats Putins apliecināja gatavību iebrukt Latvijā, lai aizstāvētu krievus Latvijā no fašistiem-latviešiem. Tad, lūk, lai būtu saprotams, musulmaņi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus jautājumā par Izraēlu savukārt krievi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus Latvijas nomelnošanā.

Izraēla: Palestīnieši lūguši ANO Drošības padomi atzīt viņu neatkarību ar Jeruzalemi kā tās galvaspilsētu. Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministru 27 bloka dalībvalstu pārstāvji apstiprināja dokumentu un paziņoja, ka Tuvo Austrumu miera līgumā būtu jāparedz: Jeruzaleme kļūst gan par Izraēlas, gan palestīniešu valsts galvaspilsētu.
Iedomājieties, ja Vecrīgu iedala krieviem, bet, piemēram, Dauvgapili pasludina par Krievijas sastāvdaļu, jo tur tāpat taču pārsvarā dzīvo Latvijai nelojāli krievi. Vai Jūs to gribētu? Tad kāpēc Izraēlu šajā sakarā nosodīt? Zināšanai: Jeruzaleme viennozīmīgi ir ebreju – pilnīga un vienota galvaspilsēta.

Apmetņu celtniecība Izraēlā

Vispirms noskaidrosim vārdu nozīmi- Okupētā Austrumjeruzāleme! Vai tomēr anektētā Austrumjeruzaleme? Izraēla 1967.gada arābu un Izraēlas karā anektēja arābu apdzīvoto Austrumjeruzalemi. Lai tas būtu saprotamāk tad, ja, piemēram, Daugavpils dzīvojošie cittautieši vēlētos izveidot neatkarīgu valsti atdaloties no Latvijas teritorijas, tad Latvijai nāktos to atkarot.
Draudzē apmeklēju kādu man saistošu interešu grupu un vienam no tās dalībniekiem bija dzimšanas diena, sveicējs grupas vārdā pasniedza dāvanu, starp dāvanām bija arī krāšņa konfekšu kaste, uz kuras vienas puses bija karte ar atdalītām valstu robežām, sveicējs teica, ka jubilārs varēs paplašināt savas telts robežas un saspraust jaunus mietiņus. Visi, protams, pasmējās, tas bija pravietiski, mīļi un jautri.
Teiktais bija no (Jesejas 54: 2-3) ”Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas un no jauna apdzīvos tuksnešainās pilsētas.”
Interesanti, ka kristiešus piesaista šāda veida pravietojumi par savas teritorijas paplašināšanu, tad kāpēc to nevar darīt tā nācija, kurai tieši tika veltīti šie vārdi?
Latviešiem ir ļoti labi saprotama situācija Latvijas valstī konfliktā ar krievvalodīgajiem, bet kāpēc tik ļoti neizprotami reaģē par līdzīgu situāciju Izraēlā?
Taču jāsaprot, ka musulmaņi darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai apmelnotu Izraēlas ebrejus un pie iespējas arī tos iznīcinātu. Piemēram, apmānīs jebkādus miera nesējus, kā jau tas bija ar flotiles variantā, lai ar slepeno kameru nofilmētu, kā Izraēlas robežsargi aiztur nelegāli iekļuvušos un provokatīvus skatus atspoguļotu visā pasaulē. Lai tādējādi attaisnotu savu pretlikumīgo rīcību, iepeldēšanu un ielaušanos aizliegtā teritorijā. Rezultātā, kad Izraēlas pārstāvji Gazas joslā piegādāja floīdes saturu –humāno palīdzību, bez palīglīdzekļiem, ar kuru palīdzību varētu pašrocīgi darināt ieročus. Tad Gazas joslas pārstāvji atteicās pieņemt humāno kravu bez palīglīdzekļiem. Kāpēc atteikties, varbūt tāpēc, ka ne humāno palīdzību viņi bija gaidījuši, bet kaut ko citu? Daudz kārt tika minēts, ka Gazas joslā ir humānās palīdzības pārpalikums.
Kristiešiem Bībeles mīļotājiem, pirms kritizēt un nosodīt Izraēlas darbības, ieteiktu palasīt, ko par Izraēlas zemi runā pats Dievs.
Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: “Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu – tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. (Jozuas 1: 1-6)
Aicinu turpmāk runājot par Izraēlas tēmu, labi pārdomāt ko runāt! Lai nesanāk tā, kā Bībelē Dievs attiecībā uz ebreju tautu saka: Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād.” (1.Mozus 12: 3)

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu[A]. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Moz. 25:29)

Latvija atdevusi savas pirmdzimtības tiesības

Gadsimtiem ilgi Latviešu tautai centās atņemt suverēno brīvību ar varu, tagad Latvija ar svešzemnieces Latvijas prezidentes Vairu Vīķi Freibrgu priekšgalā, atdeva izkrāpto ar viltu no latviešiem, latviešu tautas pirmdzimtības tiesības Eiropai. Vienošanās tika panākta labprātīgi. Tādējādi Latvijas prezidentes sapnis par ANO ģenerālsekretāra amatu, gandrīz piepildījās, taču… plāns tika lauzts viena vakara laikā. Kā Bibelē teikts: „Ko sēsi to pļausi!” Kaut gan viceprezidente ne tikai pļāvusi vilšanos karjerā, bet arī pilnā mērā pļāvusi uz kosmopolītisma un tolerances bāzes audzinātās sekas ģimenē..

Eiropa solīja finansiālo atbalstu Latvijai, lai tā varētu atkopties, tomēr Latvieši tika piekrāpti. Finansiālais atbalsts pārvērtās par milzu kredītu slogu, kas atkal uzgulstas uz Latvijas iedzīvotāju nodokļu maksātāju rēķina. Pēc brīvības atgūšanas Latvijai nebija nekādu finansiālo parādu, tagad tas ir izaudzis tik lielā mērā, ka par to maksās vēl mūsu bērnu bērni. Tāds bija iecerētais plāns. Atdod pirmdzimtību un nāc verdzībā! Vainīgi vai tas tiks tik vienkāršā veidā realizēts, ir atkarīgs no latviešu tautas, vai tā arī tālāk paļauties uz ES „labvēlību” vai arī paļauties uz Dievu un izstāsies no ES, jo tāda iespēja ir paredzēta ES Līgumā, ja vien to vēlas. Taču domājams, ka valdība tādu iespēju nepieļautu, jo tad nāksies sēdēt ar tukšu valsts kasi rokās, līdz tauta varētu pati saviem un Dieva spēkiem atkopties. Kā Latvija izdzīvotu? Piemērs Izraēla.

Izraēla nepārdodas!

Spiesti bēgt no savas valsts ebreju tauta tika izkaisīta pa visu zemeslodi. Lai izvairītos no genocīda un antisemītisma nācās pat pieņemt citu nāciju, nacionalitāti, lai slēptu savu izcelsmi. Tomēr, kaut arī visi apstākļi kliedza pret ebrejiem, nekas nav spējis salauzt ebreju tautas pašapziņu, identitāti- etnisko un nacionālo piederību. Kas ir palīdzējis ebrejiem izdzīvot un tagad Izraēlai joprojām cīnīties par savām pirmdzimtības tiesībām? (kuras netika ne labprātīgi, ne arī spiestā veidā atdotas).
Ebreju tautai tās ir divas pamatnostādnes:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionaļais, kulturas, sadzīves un.t.t. mantojums).
10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte

Mēs cenšamies visu nodalīt, piemēram, cenšamies otru pamācīt, sakot: nerunā par politiku, tā ir netīra, nerunā par biznesu, nauda ir ļauna, saglabā neitralitāti šajos jautājumos, runā tikai un vienīgi par Dievu.

Atbilde ir tāda: Ja mēs neinteresēsimies par politiku, tā sāks interesēties par mums (negatīvā nozīmē).

Neitralitātes saglabāšana. Vai tas ir tas, ko Dievs no mums gaida? Domājams, ka gluži pretēji.
Dieva Vārds saka: „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3: 15)

Neitralitātes saglabāšana tautai nozīmīgos jautājumos, kas neskar kristietību, uzskatu, ka ir noziedzīga. Tieši tas ir tas, ko vēlas pretējie spēki, Latvijas nelabvēļi, iemidzina tautas modrību.
Ko kristieši ir panākuši ar neitralitātes saglabāšanu? Atbilde: zaudētās pozīcijas!

„Tēvzeme ir mantojums, kas satur ne vien zināmu materiālo labumu kādā noteiktā teritorijā, bet arī

- neatkārtojamu garīgo vērtību bagātību.
Patriotisms ir mīlestība uz visu, kas pieder un ir raksturīgs tēvzemei. Tā ir mīlestība uz visu, ko veidojis senču ģēnijs, uz visu, kas ļauj citu tautu vidū atšķirt savējo.
Un patriotisma gaisotne ir arī satikšanās un savstarpējas radošas apmaiņas vieta visas cilvēces mērogā.” Pāvests Jānis Pāvils II.

Valstvīrs svētais Tomass Mors teica: „Patiesība ir nozīmīgāka par varu”. Tad centīsimies noskaidrot kāda, tad varētu būt patiesība par doto tēmu. Paldies, Jums par aktīvu komentēšanu un vēstuļu rakstīšanu. Ir tādas vēstules, kuru autori ir dažādi, bet jautājumu būtība ir līdzīga, tāpēc nolēmu atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, politikas sfērā, atklātā formā.

1.  Vai tiešām Latvijā nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

2.  Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

3. Kāds ir „admina” (SPEKTRS kristīgās ziņas administrators) priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

6. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

5. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

(Ņemot vērā, ka jautājumu ir daudz un atbildes garas, tāpēc uz zemāk minētajiem jautājumiem atbildēšu nākošā mēneša SPEKTRS numurā.)

6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

8. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

9. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

10. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Piekrītu domai, ja pārāk ilgi uzkavēties pagātnē zaudē skatu nākotnē, tomēr, ja mēs neapzināmies savas saknes un vērtību, tad uz ko mēs varam balstīties, lai ietu nākotnē? Ja mēs uzspļaujam un noniecinām savas saknes, mēs esam pārāk pārgalvīgi domājot, ka mēs ar savām jaunām atziņām sasniegsim kalna virsotnes. Latviešu nācija kļūst tik politkorekta, kosmopolītiska un toleranta, ka vairs neapzinās Latvijas valsts vērtību un savu indifikācijas lomu tajā. Jaunā paaudze paliek savos nenobriedušajos un aplamos uzskatos, viegli pakļaujas, un valgi uzpūstais svešo mācību vējš, tos aiznes nezināmās iznīcības tālēs. Un drīz jau nonākam pie jaunas atziņas, ka Dievs ir kosmopolīts.

1. Vai Latvijai ir nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

Pirmkārt, manā izpratnē vārds nacionālisms nozīmē uz lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms rūpējas par savu tautu.
Manuprāt, šobrīd nacionālā ideja ir tā, kas pašreiz visvairāk ir nepieciešama Latvijai, raugoties uz demogrāfiskās statistikas datiem, kas liecina par latviešu tautas izmiršanu. Kam ir nepieciešama ekonomikas attīstība, ja valstī nav pamatnācijas? Tādējādi rodot labu attaisnojumu valsts nelabvēļiem, Latvijā ieplūdināt aizvien vairāk viesstrādnieku un migrantu.
Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.

Otrkārt, ekonomiskā krīze nav nekāds jaunatklājums, tādas jau ir bijušas iepriekš un ir pozitīvi vēsturiski fakti, kas liecina par krīzes fantastisku atrisinājumu. Ekonomiskās krīzes nāk un iet, bet pamatnācija paliek. Un smelt sekas, kuras krīzes aizsegā bija nepamanītas, nākas nevis sveštautībniekiem, bet gan pamatnācijai. Pašreiz ekonomiskās krīzes aizsegā, palielinās tautas mirstība un samazinās dzimstība, tajā vietā, lai ieslēgtu trauksmes signālu un darītu visu, lai paaugstinātu dzimstību, valdība nogriež māmiņu algas un samazina dekrēta ilguma apmaksu. Tāds absurds solis tikai kosmopolītisku domājošu deputātu galvās varēja ienākt. Lūk, ko dara ar cilvēku apziņu – globalizācija, kosmopolītisms, tolerance, iecietība un citi nezināmi zvēri zoodārzā.

2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

Daudzu vecās paaudzes politiķu politskolās mācīja, ka buržuāziskais nacionālisms ir slikts. Un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tagadējās paaudzes politiķi savas politiskās izglītības ir ieguvuši ārzemēs, kuru programmā tiek iekļauti jēdzieni – kompromiss (tev labi un man labi) tostarp pavīd ES saistošie jautājumi piemēram, kosmopolītisms un globalizācija pretstatā nacionālismam. Tādējādi ES garantē palīdzību tām valstīm, kas taisās iestāties ES. Līdz arto jāparaksta Līgumi, kas grauj pamatnāciju intereses. Piemēram, Lisabonas Līguma ratificēšanu, kurā ietilpst virkne jautājumu, kas ir naidīgas pamatnācijām. Viesstrādnieku un migrantu politika. Cilvēktiesības jautājumi, kuros galvenokārt ietilpst seksuālo minoritāšu aizsargāšana un t.t. Kas notiek ar pamatnāciju gadu gaitā pēc Lisabonas Līguma ratificēšanas, pat minēt nav vērts. Acīm redzot aizmiglotie dolāru zīmēm Latvijas deputātiņu vairs nespēj koncentrēt uzmanību acīmredzamajām sekām, kas apdraud pamatiedzīvotāju intereses.
Tādu tautu pārstāvjus, kas neapzinās savas nacionālistiskas, patriotiskās un Tēvijas mīlestības apziņu ir viegli manipulējami. No vienas puses vēlme darīt pareizi ir, bet uz kādas pamatbāzes ,tad to formēt? Patiesības meklējumos aizceļo dažādos maldīgos virzienos. Patiesības meklēšana pat Dainu skapī, nepalīdzēja. Daiņu doktore ar visam savām spožajām zināšanām, tautu aizveda tajā virzienā, kurā viņai bija nepieciešams. (Kāpēc, par to vēl vairāk vēlāk parunāsim). Bet ja latvieši apzinātos patiesās vērtības, ļautu apmuļķoties? Diez vai. Patiesībā cienījamie politiķu kungi domā, ka aprobežoto „reņģu ēdāju” tautu ved pareizā virzienā jo dziļāk Eiropā, jo dziļāk… (skaļi neizteikšos). Bet toties ar kādu apziņu…

3. Kāds ir „admina” priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

Tagadējā politisko programmu uzstādījuma stūrakmens ir „ekonomiskās krīzes novēršanas plāns”. Tad man rodas jautājums, bet kas būs tālāk? Tiks novērsta ekonomiskā krīze, tad kādas idejas paudīs izvirzītie politiskie spēki tālāk? Tad, lūk, viennozīmīgi atbalstītu to partiju, kuras pamatjautājums būtu nacionālās intereses un tradicionālās jeb konservatīvisma vērtību pārstāvēšana.

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

„Naši pobidiļi!” Jā, šim apgalvojumam jāpiekrīt, Krievija uzvarēja Latviju!

Pirmkārt, attiecībā par vārdu „brīvība” lietošanu, joprojām ir diskutabls jautājums. Uzskatu, ka Latvija brīva ir nosacītā formā. „Bijusī” okupējamā teritorija joprojām nav atbrīvota.

25 tūkstoši Krievijas militāristu šeit palikšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, starpvalstu Līguma ar Krieviju dēļ, kas vienotā līgumu paketē iekļāva arī līgumu par krievu armijas atvaļināto militpersonu kā vienotas grupas atstāšanu šeit. Tas notika, Valdim Birkavam esot premjerministram.

Turklāt padomju varas gados, kā arī joprojām, tiek mākslīgi ieplūdināti komunistiski domājošie, kas paliek Latvijas teritorijā un tomēr nīst šo zemi un Latviešu tautu. Uz šī pamatīgā cilvēku resursa tiek būvēts politisks pamats, partija „Saskaņas centrs”, kurš niecīga laika gaitā ir ieguvis plāšu krievu sabiedrības atbalstu, līdz ar to ieejot valdībā būs grauti tie paši bezspēcīgie un vājie pamati, uz kuriem ir bāzējusies Latviešu nācija. Tādējādi Latvija atkal būs okupēta jau uz Latvijas Valsts likumdošanas izmaiņu pamata. Viss notiek likuma kārtā. Likuma ietvaros panākts, ka latvieši savā zemē jau ir mazākumtautība. Likuma kārtā, pateicoties tiem pašiem latviešiem, naidīgais cittautiešu politiskais spēks panāks valsts valodas likuma grozījumu, pēc tam buš paredzēti dažādi papildus vienošanās Līgumi, kas paredzēs atvērt durvis – „okupācijai”. Latviešiem naidīgi noskaņotie spēki varēs lepni iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, kā jau iepriekš tika mēģināts, izkārt Krievijas karogu un apjozties ar oranži-melnajām lentītēm un saukt „naši pobidiļi!” un atkal viņiem būs taisnība, Jā, Krievija, kārtējo reizi, uzvarēs Latviju! Un tas viss notiek tikai tāpēc, ka savulaik latviešu politiķi bija neizlēmīgi Latvijai nozīmīgos jautājumos.

Bībelē teiks: gatavojiet ceļu Jēzum. Šie vārdi piepildās valdības līmenī, tikai ar mazu atšķirību, nevis gatavojot ceļu Jēzum, bet gan „lācim” un “zvaigznešiem” Gatavošanās lāča, gluži kā iepriekš “zvaigznešu” uzņemšanai ir pamatīga. Pirms vēlēšanām Latvijas valsts prezidents burtiski aizliedza vārda „okupācija” un „okupanta” lietošanu.
Vārds „patriotisms” un „nacionālisms” Latvijas valsts vara uzskata kā aizskarošu, nievājošu un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt vārds „deokupācija” – vienkārši nezināms.

Vienīgi „pakalpiņi” aizmirsuši kādu vēsturisku momentu. Pakalpiņi, kad tie savu uzdevumu ir veikuši, tiek iznīcināti vispirms!

Otrkārt, par 9. maija norisēm atbildēšu Visvalda Lāča vārdiem.
Visvaldis Lācis: Publicists, vairāku grāmatu autors.
Atmodas laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks, darbojies Latvijas Tautas Frontē.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad iestājies partijā „Visu Latvijai”
Visvaldim Lācim ir sava nostāju nacionālajos jautājumos un pieredze NATO parlamentārajā asamblejā.

Molotova–Ribentropa pakts

„9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal bija tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīja latviešu leģionu, bet slavēja pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.

“Katiņa”
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.”

5. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

Arī uz šāda veida pateicības prasītājiem atbildu Visvalda Lāča vārdiem:
„Protams, es varētu uzrakstīt, vienalga, vai nu īsrakstu avīzēs vai interneta tīmeklī, kurā pat ar simts starptautisko tiesību, cilvēktiesību un vēsturisko faktu izklāstu varētu pierādīt, ka krieviem nav nekāda pamatojuma pieprasīt pateicību.
Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devis pareizu un taisnīgu atbildi savā grāmatā «Baltijas brīvības ceļš». «… raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»
Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938. gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem — V. L.) 1991. gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.”

Kuram tad būtu jāpateicas?
„Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskajai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadu arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem.
Iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, Valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītību politikā skolās, migrācijas politikā.
Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu, esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes ja ne atbalstu, tad vismaz veidot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.”

6. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

Pimkārt, nav zināms, kādā veidā ir nonākts pie šāda veida slēdziena, iespējams NACIONĀLĀS IDENTITĀTES lapaspuses dēļ. Tādējādi tiek saskatīts kāds apdraudējums, citādi domājošajiem. Diemžēl jāatdzīstas, ka cittautiešu mīlētāju ir ļoti daudz, bet Latviešu mīlētāju ir gaužām maz. Tad kāpēc gan neiestāties par Latvijas pamatnācijas interesēm?

Secinājums: nevar mīlēt cittautiešus, neiemīlot vispirms savējos, uz kura kakliem paši pakāpjas, upurē savas tautas vērtības, lai cittautiešiem demonstrētu savu superlojalitāti.

Bībele māca: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ko nozīmē vārds tuvākais? Manuprāt, vispirms tie ir mūsu vecāki-ģimene, draugi, paziņas tauta un tad tikai pārējie. Bet latviešiem kaut kā viss otrādi.
Nākas pievienoties domai, kuru piemin kādas draudzes mācītājs: „Mēs varam mīlēt kaut vai visu pasauli, bet ja nemīlam savējos (savu ģimeni- savu nāciju), kā mēs varam mīlēt tos, kurus nepazīstam? Viegli mīlēt Dievu, kuru neredzam, viegli mīlēt kaimiņa onkuli Vasju (citu nāciju), kamēr ar viņu tieši nesaskaramies, bet grūti mīlēt to, kuru tu pazīsti vislabāk, (latviešus).”

Otrkārt, kristietības būtība ir ģimenes vērtību saglabāšana un kopšana. Ja „kristīgā” Latvijas sabiedrība izmirst, tad mūsu pienākums ir par to brīdināt.

Runa ir par to, ka mēs iestājamies pret pamatnācijas nīšanu (nemīlēšanu) un mēs iestājamies sardzē par pamatnācijas aizstāvēšanu un ieņemam aizsardzības pozīciju.

Manas Latvijas nākotnes vīzija (īsumā)-
Pestīta jeb glābta Latvijas zeme, kas spējusi saglabāt tēva mācītos Dieva baušļus -stingrs fundaments un mātes iedēstītās paražas-dziļas saknes (Sal.pam. 1: apzinoties savu identitāti-piederību, tādējādi, vienalga kādi Es viltotā miera nesēju vēji nepūstu, vai arī kāda poskomunistiskās nostaļģijas saule nesildītu, kādu ANO drošību arī nesludinātu un kādi islāma viļņi arī neuznāktu, neviens nespētu izraut latviešus no savas Latvijas zemes un pārliecināt par kādu citu viltus pamācību.

Atbildot uz jautājuma otru daļu, par to, kur ir mana Kristus mīlestība?

Un kur tā Jūsuprāt ir? Žurnāls SPEKTRS nekur nav pazudis un pašreiz netaisās, tāpēc nav pamata satraukumam.
Taču par kādu Kristus mīlestību mēs varam runāt, ja drīz nebūs ko mīlēt. Ak, jā, atvainojiet, nebūs latviešu, būs kādi citi ko mīlēt. Bet vai tiešām pārliecināti kristieši to spēs? Vai tiešām būs gatavi? Vēlāk pieminēšu piemērus, kā ir sanācis savu Kristus mīlestību sniegt citām nācijām vecajās Eiropas valstīs, tādējādi aicinot uz pārdomām, kādu Latvijas nākotni mēs redzam.

(Turpinājums sekos)