„Jēzus ir debess un zemes Kungs.
Jēzus ir Kungs arī Latvijā.
Tāpēc uzvara pieder mums!”
(Skan jauna dziesma)

Jautājums: Amerika multikulturāla valsts, (daudznacionāla valsts), kurā labi sadzīvo dažādas nacionalitātes. Kāpēc tāda nevarētu būt arī Latvija? Tad arī nevajadzētu dalīt tautu latviešos un krievos.

Atbilde: Lai atbildētu uz šo jautājumu vispirms apskatīsim īsumā multikulturālās valsts idejas būtību pagātnē un tās attīstību tagadnē. Un tad arī apskatīsim kāds varētu būt latviešu un krievu vienojošais elements.

Eiropas Savienības “kultūrpolitikas” pamatā ir PSRS, Romas vai kādas citas impērijas prakse. Un tieši Rietumus pārņēmušās ideoloģijas ietekmē arī Latvijas politiķi runā nevis par latviskas valsts, bet par utopiskās multikulturālas sabiedrības veidošanu. Kas skan ne mazāk skaisti, kā “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, bet vēstures kontekstā jau zināms, ka aiz saukļiem mēdz slēpties arī nerealizējamas un postošas idejas. Rezultātā padomju okupācijas radītās kultūrvides problēmas ne tikai nav novērstas, bet joprojām turpina padziļināties Latvijas zemē.

Un tagad ieskatīsimies pieminētajā Amerikas vēsturē, kādā vaidā tā ir no nacionālas valsts kļuvusi par multikulturālu.

Par multikulturālu valsti ASV kļuvusi uz pamatiedzīvotāju asiņainas iznīcināšanas rēķina.
Kristīgā pasaulē pastāv uzskats, ka sākotnēji Amerikas konstitūcija ir celta uz 10 baušļu pamata. Diemžēl tā ir daļa no patiesības.

Pirms multikulturālās varas atbalstītāju sirošanas Amerikas kontinentā, tā bija nacionāla valsts, protams, ne tādā mūsdienīgā izpratnē. Amerikas pamatnācija bija indiāņi, kas apdzīvoja Ameriku līdz eiropiešu ienākšanai, līdz ar to piekopjot masveida genocīdu pret pamatiedzīvotājiem.
Iemeslus var atrast vienmēr, sakot, ka indiāņi bija elku kults piekopēji jeb šamaņi, tāpēc… Bet tas nav attaisnojums, nācijas slepkavošanai.

Tā vien šķiet, ka kolonizatori ir uzvarējuši, sagrābjot svešas teritorijas, paverdzinot, nospiežot un iznīcinot pamatnāciju, kļūstot labklājības lepnuma paraugs Eiropas valstīm. Taču, atmaksa nāk vienmēr! Ar zobenu nāksi no zobena kritīsi. Tas ir tikai laika jautājums.

Saprotams, ka mazās valstu pamatnācijas nespēj aizstāvēties no Lielvaru skaitliski lielajām cilvēku masām, kas spējušas pakļaut tās, un pilnīgi vienalga kādiem lozungiem tās arī savu klātbūtni nepieteiktu. Visos laikos vēsturiskie kari apliecinājuši tikai vienu mērķi…

Vai uz pamatnāciju upuru kauliem tagad dzīvojušās ir kļuvušas laimīgas?

Viss šajā dzīvē notiek līdz brīdim. Atmaksu sauc dažādi, vieni to sauc par karmu, citi par dzīvības nezūdamības likums, taču Dievs ir definējis savu pozīciju skaidri, kas skan sestajā bauslī „Tev nebūs nokaut!” un „ko sēsi to pļausi”. Tagad ielūkosimies kā šie abi postulāti darbojas mūsdienās, Amerikas gadījumā.

Saprotams, ka atmaksa ne vienmēr nāk tādām pašām metodēm, varbūt arī tāpēc dažkārt cilvēku tuvredzība nespējot to saskatīt, zaudē vēl vairāk.

Diemžēl, ne visi spēj nolaisties līdz tādam zemam un pagrimušam līmenim, kā dzīvības atņemšana. Piemēram, indiāņu gadījumā, atšķirībā no civilizētajiem kolonizatoriem, kuriem nav bijusi zināma morāle, ētika, gods un t.t. Ar to rodot tikai pretjautājumu, kura tad ir bijusi „zemā rase” vai „kulta pielūdzēji” indiāņi, kuri nespēja aizstāvēties savā zemē, vai civilizētie un kultūras pārpilnie kolonisti, kuri, starp citu, arī piekopa savu kultu „varaskāri” un „slepkavniecisko māniju”?

Atmaksa nāk! Tā nāk ar bumeranga efektu dubultā spēkā. Varas elku ietekmētie aizmirst, ka uzspiežot savu nepareizo alkatības pārpilno lēmumu un realizējot to uz citu nāciju rēķina, nāks diena, kad radīsies kāds cits vēl lielāks varas elku pārpilnais, kas nospiedīs iepriekšējo, daudz ātrāk, efektīvāk un daudz viltīgāk, nekā priekšgājējs. Tas notiek un tas vienmēr notiks, jo likums „ko sēsi to pļausi” ir nemainīgs.

Tagad Amerika un amerikāņi, tā saucamā pamatnācija, mokās un nespēj atvilkt elpu un sevi nosargāt no imigrantu un nelegālo iebraucēju plūsmām, kuri uzkundzējas, izlaupa, slepkavo un atstāj neizdzēšamas iznīcinošas pēdas. Amerikāņi tik ļoti jūtas nospiesti, ka pat vasarā Amerikas prezidents, pieņēma nepopulāru lēmumu, apstādināt un kontrolēt valsts robežas, neļaujot Amerikas teritorijā iebraukt bēgļiem un citām nelegālām personām.
Amerikas pamatnācijas – indiāņu stāvoklis šodien

Amerikas pirmiedzīvotāju šobrīd ir mazāk nekā l % no visiem iedzīvotājiem. Kopš eiropiešu ierašanās 16. gs. indiāņi ir ierauti ilgā un grūtā cīņā par savām zemēm. Par spīti tam, viņi ir saglabājuši daudzas savas tradīcijas un valodu. Pašlaik apmēram piektā daļa indiāņu dzīvo rezervātos – teritorijās, ko viņiem piešķīrusi ASV valdība.

Vēlos pievērst īpašu uzmanību vārdam „rezervāti” – tāda parādība ieviesta mūsdienu brīvajā, demokrātiskajā, neatkarīgajā, labklājības pārbagātajā ASV!

Tad kādu gan pienācīgu attieksmi pret Latviju vēlamies sagaidīt no Amerikas Latvijas pamatnācijas latviešu samilzušajā problemātikā?

VIENOJOŠAIS LATVIJAS SABIEDRĪBAS ELEMENTS

Saprotams, ka vienojošais elements nav multikulturālisma piekopšana. Kopienas veidošanās pamatā ir kopējs mērķis un izpratne par tā sasniegšanas līdzekļiem. Tādējādi jebkuras lietas vai parādības vērtību nosaka atbilstība izvirzītajam mērķim.

Par cik Latvijas sabiedrību vienojošais mērķis ir sakārtot dzīves vidi Latvijā, tad to nevar izdarīt savādāk, kā vien primāri attīstot latviešu kultūru. Latviešu valoda un Latviskā kultūra ir vērtība, kas saista ne tikai ar vietējās sabiedrības vēsturisko pieredzi, bet arī ar mūsdienu realitāti. Latviešu kultūras materiālās izpausmes, piemēram, arhitektūra un dizains – nodrošina ne tikai sabiedrības radītās un dabas vides saskaņu, bet arī materiālās vides saskaņu ar cilvēku garīgajiem ideāliem. Tāpēc tikai latviešu kultūra var būt sakārtotas un laimīgas sabiedrības pamats Latvijā.

Latvijas kultūras attīstīšanai joprojām trūkst valstiska atbalsta. Tieši valsts vadītājiem būtu jāiezīmē un jāiedzīvina ideāli, kas ir sabiedrības vienotības pamatā.

Bet, kamēr šī vīzija nebūs saprotama, kopta un uzturēta augstā līmenī ikkatra Latvijas iedzīvotāju sirdīs, tikmēr dažādi valstij naidīgie elementi varēs manipulēt ar vārdiem, ka latvieši „šķeļ” sabiedrību, jo vēlas atjaunot spēkus savā zemē un, ka latvieši -„nacisti”, jo vēlas runāt savā valodā un t.t. Kāpēc ir atļauta šāda nostāja un netiek nosodīta? Tāpēc, ka šīs šķelšanas pozīcijas paudēji redz un jūt, ka latviešu nācija un tās lojālie Latvijas iedzīvotāji nav savstarpēji vienoti, nav ideālu un nav pat noskaidroti vienojošo elementu būtība uz kā balstīties.

Tieši tāpēc vienojošā elementa neesamība labi ir izteikta Bībelē, kad Jēzus teica: „Ja avis negana, tās izklīst”. Varbūt tas varētu izskanēt ne-latviski, bet tomēr atļaušos pateikt, ka Latvijai ir vajadzīgs Gans, kas spēs vienot Latviju nevis uz ievazāto un ārvalstu ievesto sapratni, kas nedarbojas un šķeļ, bet gan izvirzītu savu tikai un vienīgi Latvijai saprotamu valodas, kultūras, vēstures, ekonomikas un t.t. vienojošo identitātes saiti.

Un kas gan var būt labāks par Latvijas Galvu un cilvēku Ganu, kā Tas, kurš ir darījis visu, lai latvieši izdzīvotu un pastāvētu? Kurš gan cits kā ne Viņš, kas dara mūs laimīgus? Kurš kā ne Viņš, kurš izprot mūs pašus visos sīkumos, kaut arī paši nespējam sevi saprast? Kurš kā ne Viņš latviešu nācijas un tās identitātes Radītājs? Un visbeidzot: „Jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.” (Kol 2:9-10) Dievs, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus!

MULTIKULTURĀLISMA POLITIKA – IZGĀZUSIES

Multikulturālisma politikas neveiksmi imigrantu integrēšanā atzinusi virkne pasaules valstu vadītāju: Vācijas kanclere Angela Merkele, Britānijas premjers Deivids Kemerons, Austrālijas bijušais premjerministrs Džons Hovards, Spānijas ekspremjers Hosē Asnars un citi.

Lielbritānija pret multikulturālisma politiku

Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons kurš nāca pie varas 2010. gada maijā, kritizēja “valsts multikulturālisma doktrīnu”, kas veicinājusi dažādu kultūru atsevišķu pastāvēšanu, nodaloties viena no otras un no nacionālās kultūras.
Deivids Kemerons uzskata, ka multikulturālisma politika ir grāvusi nacionālo identitāti Britānijā. Minhenes starptautiskajā drošības jautājumu konferencē atzinis, multikulturālisma politiku par izgāzušos.
Viņš teica, ka tolerance, kas balstīta uz neiejaukšanās to cilvēku grupu lietās, kas noraida Rietumu vērtības, nav sevi attaisnojusi. Britu premjers atzīst ka, nepieciešams pāriet pie valsts politikas, kurā nacionālā identitāte veidojas uz demokrātijas, vienādu tiesību, likuma virsvadības un vārda brīvības rēķina. Kā vienu no pasākumiem šo mērķu īstenošanai britu valdības vadītājs piedāvājis liegt finansiālu atbalstu un padzīt no augstskolu pilsētiņām organizācijas, kurām ir ietekme musulmaņu sabiedrībā, bet kuras neindentificē sevi ar Rietumu vērtībām.
Saskaņā ar valsts multikulturālisma doktrīnu, paskaidrojis premjerministrs, britu varas iestādes ir atbalstījušas kultūru šķirtu līdzāspastāvēšanu. Tas ir novedis pie nacionālās identitātes trūkuma, kas savukārt izraisījis gados jaunu britu musulmaņu interesi par ekstrēmistu idejām.
„Ja mēs vēlamies pārvarēt šos draudus (pašmāju islāma ekstrēmismu), es domāju, laiks pāršķirt lappusi ar neveiksmīgajām pagātnes metodēm,” paziņojis Kemerons.
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons secinājis, ka valstī gadu desmitiem piekoptā multikulturālisma politika cietusi neveiksmi, un aicinājis labāk integrēt jaunos musulmaņus, lai apkarotu pašmāju ekstrēmismu, ziņo raidsabiedrība BBC. Kemerons, kurš nāca pie varas 2010. gada maijā, kritizēja “valsts multikulturālisma doktrīnu”, kas veicinājusi dažādu kultūru atsevišķu pastāvēšanu, nodaloties viena no otras un no nacionālās kultūras. Viņaprāt, tas grāvis nacionālo identitāti Britānijā, veicinājis nošķirtību un pamudinājis daļu jauno musulmaņu pievērsties ekstrēmistu ideoloģijai.

Vācija pret multikulturālisma politiku

Pērnā gadā Vācijā asas debates izraisīja Centrālās bankas valdes locekļa Tilo Saracina grāmata “Vācija iznīcina sevi”, kurā apgalvots, ka imigranti, it īpaši musulmaņi, “padara Vāciju stulbāku”.
Politkorektuma apsēsti politiķi panāca Saracina atstādināšanu no amata, taču pēc pāris mēnešiem 2010. gada oktobrī ar Vācijas kanclere Angela Merkele atzina, ka multikulturālais sabiedrības modelis ir izgāzies, un pieprasīja, lai imigranti mācītos vācu valodu un integrētos vācu sabiedrībā.

Francija pret multikulturālisma politiku

Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņojis, ka multikulturālisma politika ir izgāzusies.
Sarkozī izteicās, ka “mūsu musulmaņu tautiešiem jādod iespēja piekopt savus reliģiskos rituālus tāpat kā citiem pilsoņiem, taču mēs Francijā negribam, ka cilvēki uzkrītoši nodotos lūgšanām uz ielas”.
Rūpes par nacionālo identitāti

“Mana atbilde ir skaidra – tā ir neveiksme,” Sarkozī teica televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu par politiku, kas imigrantu mītnes zemē atbalsta un veicina ieceļotāju grupu atšķirības kultūras un reliģijas jomā. “Protams, mums visiem jāciena atšķirības, taču mēs negribam sabiedrību, kurā kopienas pastāv līdzās. Ja jūs ierodaties Francijā, jūs piekrītat iekļauties vienotā kopienā, kas ir nacionālā kopiena, un, ja jūs tam nepiekrītat, jūs nevarat būt gaidīts Francijā,” uzsvēra valsts galva. “Francijas nacionālā sabiedrība nevar pieņemt maiņu tās dzīvesveidā, vīriešu un sieviešu vienlīdzībā, meiteņu brīvībā apmeklēt skolu,” piebilda Sarkozī.
“Mēs līdz šim esam vairāk rūpējušies par iebraucēja identitāti un nepietiekami par tās valsts identitāti, kurā viņš ieradies,” atzina Francijas prezidents.
Francijas labējās Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna salīdzināja, ka musulmaņu lūgšanas uz ielas ārpus pārpildītajām mošejām Francijā atgādina nacistu okupācijas laiku.
Britu avīze “The Daily Telegraph” atzīmē, ka Francijas labējās Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna apsveikusi Kemeronu par drosmi atzīt multikulturālisma neveiksmi un nepieciešamību stiprināt nacionālo identitāti.
Lepēna paziņojusi, ka Kemerona paustais multikulturālisma noraidījums un aicinājums stiprināt nacionālo identitāti var tikt uzskatīts par viņas partijas politiskās nostājas apstiprinājumu. “Tas (Kemerona viedoklis. – V. B.) ir tieši tāds paziņojums, kas mums 30 gadus liedza piedalīties sabiedriskajā dzīvē,” intervijā avīzei “The Financial Times” teica Lepēna.

Austrālija un Spānija pievienojas

Austrālijas bijušais premjerministrs Džons Hovards un bijušais Spānijas premjerministrs Hosē Maria Aznars pēdējos mēnešos izteikušies, ka multikulturālisma politika nav pietiekami efektīva imigrantu integrācijai.

SITUĀCIJA LATVIJĀ

Viens no multikulturālisma aizsegiem ir islāma lobijs Eiropā. Ieskatīsimies kā tas notiek Latvijā.

Latvijas musulmaņi sapņo par klasisku mošeju Rīgā

LNT raidījums „Top10”. Latvijā ir viena mošeja. Tā gan nav atsevišķa celtne ar minaretiem taču 10 000 musulmaņu Latvijā sapņo par tādu.
Musulmaņu kopienas vadītājs Zufars Zainuļins izteicies, ka vislabāk būtu, ja tā atrastos tuvāk centram. „Kad Latvijas musulmaņiem radīsies iespājas un attiecīgi apstaķļi, mošeja noteikti tiks uzcelta. Es ļoti vēlētos, lai tas notiktu vēl manas dzīves laikā,” sacīja Rīgas musulmaņu draudzes padomes priekšsēdētāja Rufija Ševireva.

Par ko sapņo kristieši?

Domājams, ka šāda veida informācija varētu rast pārdomas kristiešu sirdīs, kuri tik ļoti deg par evaņģēlija vēsts izplatīšanu Latvijā un saprastu, ka ar degšanu vien nepietiek un pienācis laiks rīkoties!

Aicinājums: Lūdz par Latviju! Lūdz Dievam Atmodu Latvijā! Rīkojies- iestājies par kristīgu valsti Latviju un sludini mīlestības evaņģēliju, tādējādi apgrūtinot iespēju Latvijas tautai iekļūt maldu mācības slazdos, kas veicina naidu un terorismu.

Lai Dievs svētī Latviju, mūsu vienīgo Tēvzemi!

Atskatoties uz 10. Saimes vēlēšanām, šķiet izveidojusies īpatnēja aina. Vēl nesen Latvijas prezidents, teica, ka valdībā nepieciešams ienākt jauniem spēkiem- jauniešiem, bet tad, kad rodas šāda iespēja, tad jaunieši tiek apkaroti, apmeloti un izraidīti no valdības. Kurš nu kurais spēja izdomāt iemeslus kādēļ ne „viņi.” Izrādījies, ka lieliski fantazētāji ir arī Latvijas politiķi, ko, nu, tik nespēja izfantazēt. Visi kā viens brēca par politisko nepieredzētību, bet paši par kultūras ministri izvirza liberālās un homoseksuālās propagandas aizstāvi, kurai nav bijis iepriekš nekādas politiskās pieredzes. Spējat iedomāties kāda kultūras programma tagad būs izvirzīta Latvijā?… Visbeidzot, kad nelīdzēja vairs nekas, tad valsts vīri izdomāja fantastisku ieganstu – VETO!

Ko bija darīt, ka Austrumi šokēti par Latvijas vēlētāju vēlmi nacionālo spēku izvirzīšanā? Turklāt Austrumi izdarīja savu spiedienu uz Latviju, bet paši izvirza piecu gadu plānu patriotisma un nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Krievijā, atvēlot tai 777 miljonus rubļu (13,05 miljonus latu).
Arī Rietumi izvirzīja savas prasības Latvijai un solījusi atbalsta zaudēšanu ārpolitikā, ja… Saprotams pēc miljardu ieguldīšanas Latvijā liberālā kursa veicināšanai, tā būtu nodevība no Latvijas politiķu puses, ja valdībā ienāktu „viņi.”
Tomēr valdības izvēļu virpulī atrodas arī Latvijas tauta, kuras viedoklis pēc vēlēšanām jau netiek ņemts vērā.

No kā reāli baidās Latvijas valstsvīri? Vai pastāv draudi Latvijai ilgtermiņā? To noskaidrosim kopā ar kristīgo žurnālistu un Laikmeta Zīmes autoru Ervīnu Jēkabsonu.

Jēkabsona kungs, kā Jūs vērtējat 10. Saeimas vēlēšanu norisi, īpaši nacionālo spēku „izraidīšanu”?

E. Jēkabsons: 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem – partiju apvienību „Vienotība” – iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta?

E. Jēkabsons: Sākumā tika norādīts uz partijas pārstāvju jaunību un politiskās pieredzes trūkumu. Taču vadoties no šādas loģikas sanāk, ka paaudžu nomaiņa politikā vispār nav iespējama, jo pieredze un politiskais rūdījums nāk ar laiku. Šķiet, galvenās bažas vecajām partijām tomēr ir par „Visu Latvijai!” it kā pārāk radikālo nostāju nacionālajos jautājumos, kas varētu traucēt labu attiecību veidošanā ar Krieviju. Mūsu politikas smagsvari gan atturas lietot tādus apzīmējumus kā „galēji labējie”, „radikālie ekstrēmisti” vai, pasarg’ Dievs, „neonacisti”, taču, piemēram, Saskaņas centra pārstāvis Sergejs Dolgopolovs izteicies, ka ar šo partiju esot pat nepieklājīgi sēdēt pie viena galda, bet dažs labs politologs paudis, ka no „Visu Latvijai!” varot sagaidīt visādus brīnumus. Vairāk vai mazāk jūtamu spiedienu „Visu Latvijai!” tomēr atstāt ārpus valdības premjera amata kandidāts Dombrovskis izjuta gan no atsevišķiem pašu apvienības politiķiem, gan prezidentam tuvu stāvošiem cilvēkiem, gan vienas otras ārvalstu vēstniecības.

Šāda attieksme pret nacionālo spēku partijām nav raksturīga tikai mūsu politiskās dzīves noteicējiem – šajā ziņā labi skolotāji varas partijām atrodami gan Eiropas Savienībā, gan atsevišķu ES valstu politiskajās struktūrās, kas nacionālās partijas mēdz dēvēt daudz nesaudzīgāk – par galēji labējiem, labējiem radikāļiem, pat neonacistiem. Neskatoties uz to, šā politiskā virziena partijas pēdējos gados gūst aizvien lielāku popularitāti un vēlētāju atzinību visā Eiropā. Tāda ir gan Žana Marī Lepēna vadītā Nacionālā fronte Francijā, gan Brīvības partija Austrijā un Nacionāldemokrātiskā partija Vācijā, gan Nacionālā alianse Itālijā, Gērta Vildersa Brīvības partija Nīderlandē, Zviedrijas Demokrātiskā partija un daudzas citas partijas.

Kāpēc demokrātiskajā Eiropā cilvēki savas balsis atdod un politisko atbildību uztic partijām, kas ir tik ekstrēmas un radikālas?

E. Jēkabsons: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kāda ir nacionālā spārna partiju ideoloģija un vai to var nosaukt par radikālu? Šās ideoloģijas pamatā ir nacionālas valsts ideja, pretošanās nepārdomātai un nekontrolētai imigrācijas politikai, centieni nepieļaut ES pārvēršanos no neatkarīgu valstu savienības unitārā valstiski politiskā veidojumā, konsekventa savas valsts un tautas interešu aizstāvība. Tā ir strikta iestāšanās par tradicionālajām vērtībām un cīņa pret morāli degradējošas ideoloģijas invāziju Eiropā. Protams, katrā partijā var sastapt arī cilvēkus ar ļoti radikāliem uzskatiem, tomēr šo partiju oficiālās programmas neļauj tās nosaukt par galēji labējām vai ekstrēmistiskām. Būtībā tās ir partijas ar mēreni nacionālistisku ideoloģiju.

Taču šodienas kosmopolītiskajā Eiropā pats jēdziens „nacionāls” tiek pielīdzināts teju vai nacismam. Lietas, ko agrāk uzskatīja par pašsaprotamām un normālām, tagad dēvē par radikālām un ekstrēmām.
Viens no nacionālo partiju ideoloģijas stūrakmeņiem ir cīņa pret nepārdomātu imigrāciju un tās radītajām sekām.

Eiropas sabiedrība pēdējo gadu desmitu laikā piedzīvojusi dramatisku imigrantu skaita pieplūdumu un, lai gan Eiropa vienmēr bijusi atvērta humanitārajiem bēgļiem, pirms gadiem divdesmit trīsdesmit imigrācijas procesus rūpīgi kontrolēja, turklāt tika sekots, lai patvēruma meklētāji patiešām būtu politiskie vai humanitārie bēgļi, nevis ekonomiskie ieceļotāji, kas pārtikušajā Eiropā meklē labākus dzīves apstākļus.

Valstīm bija kvotas, cik imigrantu konkrētā valsts gada laikā spēj uzņemt. Tagad ieceļotāji pārsvarā ir tieši ekonomiskie bēgļi, bet uz valstīm, kas nevēlas uzņemt imigrantus un izsniegt tiem uzturēšanās atļaujas, tiek izdarīts milzīgs spiediens.

Tiek propagandēts uzskats, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot, tādejādi noraidot nacionālo valstu tiesības pašām izlemt, kādus cilvēkus tās vēlas, bet kādus nevēlas uzņemt. Apšaubīta tiek pati nacionālās valsts ideja, kas pamatojas Bībelē atrodamajā dievišķajā kārtībā: „Viņš (Dievs) licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.” (Apustuļu darbi 17:26)

Problēmas rada arī pašu imigrantu attieksme. Atšķirībā no politiskajiem un humanitārajiem bēgļiem agrākajos gados, kuri bija no sirds pateicīgi valstij, kas tiem devusi patvērumu, mūsdienu ekonomiskie bēgļi mītnes zemē ierodas ar milzu ambīcijām un nekavējoties sāk uzstādīt dažādas prasības, pie reizes pamācot vietējos iedzīvotājus, kā tiem pareizi dzīvot. Pārprastās viesmīlības un politkorektuma vārdā daudzās Eiropas valstīs tiek apdraudēta šo zemju nacionālā identitāte un kristīgajā kultūrā balstītās tradīcijas.

Pēdējos gados nākas dzirdēt arvien skumjākus stāstus, kā pat tradicionāli kristīgās valstīs skolās tiek aizliegta kristīgas simbolikas lietošana, Bībeles tēlu izmantošana Ziemassvētku uzvedumos, svētku eglītes pušķošana birojos un darba vietās, jo tas, lūk, varot aizvainot iebraucējus musulmaņus.
Imigranti vairs nevēlas integrēties mītnes zemju sabiedrībā, kā tas bija agrāk, bet veido savas noslēgtas kopienas pēc reliģiskā vai etniskā principa. Tas viss rada diskomforta sajūtu vietējiem iedzīvotājiem.

Taču ar to vēl ir par maz. Gadījumos, kad imigrantiem šķiet, ka viņu „likumīgās” tiesības tiek aizskartas, tie var kļūt agresīvi un vardarbīgi. Atcerēsimies imigrantu sarīkotos grautiņus vairākās Francijas pilsētās, atcerēsimies protesta maršus pēc tam, kad Zviedrijas parlamentā deputāta mandātus ieguva nacionālās Demokrātiskās partijas pārstāvji. Lielākā daļa protestētāju bija tieši imigranti, kas uzdrošinājās apšaubīt zviedru tautas likumīgo izvēli.

Tāpat atcerēsimies meksikāņu ieceļotāju protestus, kad ASV valdība pastiprināja cīņu pret nelegālo imigrāciju un veica papildus drošības pasākumus Meksikas pierobežā. Meksikāņi ASV rīcību nosauca par rasistisku. Jāpiezīmē, ka ik gadu ASV robežu šķērso miljoniem nelegālo imigrantu, kas rada milzu problēmas varas iestādēm. Nereti imigranti uzbrūk robežsargiem, kuri cenšas tos nelaist pāri robežai. Šo situāciju var salīdzināt ar nabaga kaimiņu, kurš kopā ar mantām un ģimeni ierodas tavā dzīvoklī un paziņo, ka turpmāk te dzīvos, jo tās ir viņa cilvēktiesības. Sadzīvē šāda situācija šķiet absurda, taču imigrācijas jomā daudzi to uzskata par normālu.

Vai tas ir iemesls nacionālo spēku vajāšanā un apkarošanā?

E. Jēkabsons: Liberālās ideoloģijas mēra saēstajā Eiropā, tā vietā, lai rūpētos par savu zemju pamatiedzīvotāju drošību un labklājību, vadošie politiskie spēki un Briseles birokrāti vairāk domā par iebraucēju ērtībām un labsajūtu. Kaut arī vairākās Eiropas valstīs finanšu mahinators Džordžs Soross ir pasludināts par persona non grata, viņa propagandētā ideoloģija daudzviet tiek pieņemta bez ierunām.
Nacionālas valsts modelis tiek pasludināts par novecojušu un mūsdienu prasībām neatbilstošu, tā vietā piedāvājot kosmopolītiski multikulturālu kokteili. Ne bez Sorosa atbalsta tiek propagandēta arī homoseksuāļu „nāves ideoloģija”, kuras mērķis ir graut tradicionālo ģimenes modeli, jo stipra ģimene ir katras nacionālas valsts pamats.
Politiskie spēki, kas strikti iestājas par nacionālu valsti, tiek pasludināti par ekstrēmiem un fašistiskiem, to vadošie politiķi nomelnoti un pazemoti. Tiek darīts viss, lai nacionālās partijas sabiedrības acīs padarītu par politiski nenopietnām. Šādi tiek gatavots ceļš Bībelē pareģotajai Antikrista valstij, kas nākotnē pārņems kontroli pār visu pasauli.

Īpatnējs demokrātijas modelis…

E. Jēkabsons: Šādas politikas dēļ 2000. gadā, kad vēlēšanās Austrijā labus panākumus guva un valdībā iekļuva nacionālā Brīvības partija, kļuva iespējams pēckara Eiropas politiskajā praksē nebijis gadījums – ES noteica sankcijas pret Austriju tikai tāpēc, ka tās valdībā bija iekļauts cilvēks no nacionālistu partijas! Jāteic, ne visas ES valstis strikti izpildīja Briseles norādījumus, tomēr vairākas valstis ar Austriju pārtrauca gan parlamentāros, gan starpvaldību kontaktus.

Tas pierāda, kāda ir patiesā demokrātija ES un cik daudz ar nacionālo valstu iedzīvotāju gribu rēķinās Briseles ierēdņi. To 28% Austrijas iedzīvotāju griba, kas savas balsis atdeva par Brīvības partiju, tika ignorēta visrupjākajā veidā un austrieši sodīti tikai par to, ka bija uzdrošinājušies paust savu viedokli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.

Ārkārtīgi nervozi tiek uztverti arī nacionālo spēku panākumi citās valstīs. Tiek organizētas dažādas protesta akcijas, izteikts nosodījums nacionālo partiju idejām. Nesen ierosināta krimināllieta un notiek tiesas prāva pret Nīderlandes Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, jo viņš atļāvās skaļi pateikt to, kas visiem tāpat sen zināms, proti, ka Korāns satur aicinājumus uz vardarbību. Zviedrijā cilvēkus iesloga cietumā tikai par to, ka viņi citē Bībeles pantus, kas nosoda homoseksuālismu. Bet Francija saņēma asu ES nosodījumu par uzdrošināšanos nelegālos imigrantus čigānus nosūtīt atpakaļ uz valstīm, no kurienes tie ieceļojuši. Šajā gadījumā nebija runa ne par rasismu, ne ksenofobiju – gluži vienkārši šie čigāni piekopa klejotāju dzīves veidu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas radīja draudus vietējo iedzīvotāju mieram un drošībai, tāpēc Francijas varas iestādes parūpējās par šī jautājuma atrisināšanu.

Vai ES vēl pastāv demokrātija tās klasiskajā izpratnē?

E. Jēkabsons: Jautājums ir jo aktuālāks tāpēc, ka Eiropa, kas radījusi mūsdienu demokrātijas modeli, kuras galvenais princips izteikts vārdos „Tautas balss – Dieva balss”, šodien visrupjākajā veidā pati pārkāpj šo principu pašizdomātu cilvēktiesību vārdā. Demokrātija un vārda brīvība ES pastāv tikai līdz brīdim, kamēr dalībvalstis paklausīgi izpilda visas Briseles norādījumus un prasības. Tiklīdz kāda Eiropas tauta mēģina realizēt savu, no Briseles neatkarīgu politiku, tūdaļ seko brīdinājums, bet pēc tam – sankcijas. Tāda ir īstenā ES demokrātija, kas patiesībā ir ceļš uz diktatūru demokrātijas vārdā!
Šāda notikumu attīstība gan nav nekāds brīnums, jo ir vispārzināms, ka ES daudzos jautājumos izceļas ar dubultmorāli un dubultstandartiem. Stingru prasību un noteikumu uzstādīšana jaunajām dalībvalstīm, kamēr vecās valstis šos noteikumus var atļauties nepildīt; prasība atcelt nāvessodu slepkavām un izvarotājiem, tajā pašā laikā ar likumu atļaujot nedzimušu bērnu slepkavību; rūpes par sievietes „tiesībām” pašai lemt par savu ķermeni, pilnīgi ignorējot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību; vārda un runas brīvība seksuālo perversiju aizstāvjiem, bet mutes aizbāšana tradicionālo vērtību aizstāvjiem; pārprastu cilvēktiesību nodrošināšana imigrantiem, nerēķinoties ar Eiropas tautu nacionālo identitāti un tradīcijām.

Arī latviešiem vēstures gaitā nācies piedzīvot sūro imigranta likteni un arī šodien daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies meklēt labāku dzīvi citviet pasaulē.

E. Jēkabsons: Tas, protams, ir tiesa, tomēr nav nācies dzirdēt, ka latviešu trimdinieki jelkad būtu svešā zemē uzstādījuši kādas prasības un mēģinājuši uzspiest savas tradīcijas mītnes zemju iedzīvotājiem. Tieši pretēji – latvieši vienmēr lojāli izturējušies pret valsti, kas devusi tiem patvērumu, ātri iemācījušies valodu un integrējušies mītnes zemes sabiedrībā, vienlaikus saglabājot arī savu nacionālo identitāti. Jautājums nav par patvēruma sniegšanu cilvēkiem, kuru dzīvība un veselība ir apdraudēta kara, genocīda, dabas katastrofu un citu kataklizmu dēļ. Tāpat, ja valsts ekonomikas izaugsmei nepieciešams papildus darbaspēks, var uzņemt arī zināmu skaitu ekonomisko imigrantu. Jautājums ir par šo cilvēku vēlmi integrēties mītnes zemes sabiedrībā un ar cieņu izturēties pret šīs zemes pamatiedzīvotāju valodu, kultūru un tradīcijām.

Kas būtu jānotiek, lai dalībvalstu pamatiedzīvotāji apzinātos, ka nacionālās valsts intereses ir primārās?

E. Jēkabsons: Acīmredzot jau tagad redzams, ka Eiropas iedzīvotājiem liberālās politikas radītā visatļautība beidzot sāk apnikt. Cilvēki vēlas atgriezties pie tradicionālām vērtībām, pie kaut kā gadsimtos pārbaudīta, stabila un droša. Viņi noraida Eiropas pārvēršanu liberālisma, netiklības un brīvdomības perēklī – Lielajā Bābelē, kā to dēvē Bībele. Arvien biežāk eiropieši vēlēšanās balso par politiķiem, kas iestājas par konservatīvām vērtībām un aizstāv savas tautas nacionālās intereses. Tas liek domāt, ka Eiropai vēl ir cerība apstādināt Briseles uzņemto kursu uz ES pārveidošanu par vienotu unitāru superlielvaru. Vēl ir cerība kā īpašu vērtību saglabāt nacionālās valstis, kas ir arī Eiropas tautu nacionālās identitātes garants, nosargāt tradicionālo eiropeisko dzīvesveidu un atvest Eiropu atpakaļ pie tās garīgajām saknēm un vērtībām.

Kāda ir cerība Latvijai?

E. Jēkabsons: Arī partijas „Visu Latvijai!” īstais laiks vēl ir tikai priekšā. Kad ļaudis būs līdz mielēm izbaudījuši liberālo eirokrātu politikas graujošās sekas un, iespējams, būs pārdzīvoti arī „krievu laiki” Latvijas politikā ar visu no tā izrietošo, cilvēki atkal sāks ilgoties pēc stabilitātes, drošības un patiesām vērtībām. Tad arī būs pienācis laiks savu vārdu teikt politiskajiem spēkiem, kuru mērķis ir nacionāla valsts ar iespēju brīvi attīstīties un uzplaukt arī valstij lojālu mazākumtautību kultūrām; tad cilvēki sāks balsot par partijām, kas iestājas par tradicionālām vērtībām un konservatīvu valsts politiku.
Šādas tendences pēdējos gados var novērot visā Eiropā un es nešaubos – ar laiku tā notiks arī Latvijā.

Lai Dievs dod Gudrības un Atklāsmes Garu mūsu Latvijai un lai Dievs svētī Latviju!

6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

8.Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

2. DAĻA

6. Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs, visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva priekšā.

„Ir tikai mazu un lielu tautu kultūras, bet tādas internacionālas (kosmopolītisma ) kultūras nav; ir tikai internacionāla klaidonība.” Rainis

„Kosmopolitisms- buržuāziska ideoloģija, pēc kuras cilvēks tiek uzlūkots par visas pasaules pilsoni un kas sludina attiekšanos no nacionālās suverenitātes, patriotisma un nacionālās kultūras.” (Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.)

No grieķu vārda kosmopolites – pasaules pilsonis (Stanford encyclopedia)

Kosmopolītisma ievazāšanu Latvijā atvieglo tas, ka valstij pāri gājušas dažādas ideoloģijas. Šobrīd sastopamies ar modernās pasaules tendenci – Kosmopolitismu un globalizāciju, vienādošanu un dažādu tautu īpatnību nolīdzināšanu. Latvijā šo ideoloģiju uztur dažādas, kā viņi paši sevi dēvē, liberāļu grupas.
Uzskatu, ka kosmopolītismam piemīt parazītiska pieeja. Kas cenšas attaisnot emigrācijas un migrācijas. Kādas tautas nelabvēlīgos vai nederīgos pilsoņus ar ES aizsega palīdzību uzspiežot tos citām nācijām.
Jautājuma autore runā par vienlīdzību. Apskatīsim, kā šā vārda jēgu izprot ES. Deklamējot „Vienlīdzību” tās aizsegā dalībvalstu pamatnācijām jāpieņem visi ES bieži vien nepieļaujamas un pamatnācijām svešas nostādnes, to ko valstis ir sargājušas, no tā, tagad ir jāatsakās par labu Es, piemēram, nacionālisms uzskatāms par ļaunu, bet kosmopolītisms – normu. Vārds „tikums” ES izpratnē ir nevērtīgs un vecmoderns, tādēļ tas esot jāmaina. Tādējādi uzspiežot pieņemt „ne-tikums” kā normu, piemēram, homoseksuālisms, kas tiek aizsargāts ar vārdu tolerance un cilvēktiesības. Kā tas ir apvienojams, nav skaidrs, bet toties cik labi skan.
Un nu, jau nonākam līdz jaunai atziņai, ka visi mēs esam vienādi Dieva acīs un Dievs taču mīl visus. Uz šo apgalvojumu bāzes var apakšā pabāzt jebkādus ideoloģiskos mēslus, ja vien pamatnācijai nav savs fundaments un nostāja šajos jautājumos.
Uzskatu tā, ja Latvijas iedzīvotāju pārsvars sevi dēvē par kristiešiem, tad arī vajadzētu balstīties uz kristīgām vērtībām, kas sevī iekļauj personības identificēšanos jeb identitāti pirmām kārtām. Tad, kad cilvēks spēj apzināties sevi un saprast, ka garīgā vērtība ir kristietība, bet sociālā un politiskā un t.t. formulējums ir latvietis, tad viņš ir spējīgs pieņemt sevi un citus, tādā izpratnē kāds ir viņa nacionālais un garīgais mantojums. Un droši teikt: „Jā, es mīlu cilvēku, bet ne viņa grēcīgo dabu – homoseksuālismu.”
Mēs tiecamies meklēt vienlīdzību, bet neaizmirsīsim, ka ebreju tauta ir izredzēta.
Dievs nekad nepieņems parazītisku Lielvaru uzkundzēšanos uz mazāko tautu rēķina, iemetot tajās to, ko nevajag pašām, nosaucot to par kosmopolītismu, toleranci un globalizāciju. Kā tad kosmopolītisms būtu savienojams ar to, ko saka Dievs: Tu esi radīts īpašs! Tas ir individuāls, savādāks un tāds kāds esi tu, nav neviena cita uz šīs zemes. Iedomājieties starp miljardiem cilvēku uz šīs planētas neatradīsies neviens, kas būtu tāds kā tu! Vai tas nav pārsteidzoši?!

Manuprāt, kosmopolītiski domājošie ir tie cilvēki, kuri neapzinās savas saknes. Tie, kuriem nav mācīta vispirmām kārtām ģimenes institūcijas pamati, kas jau ir sava nācija jeb tauta. Bet ja seko līdzi jūsu domai, tad no tā izriet, ka mana māte var būt gan mana, gan arī Jūsu māte un abas būs vienlīdzīgas. Jūsu vīrs var pārgulēt ar citu sievieti un pārnākot mājās teikt: “Sieviņ, šodien es pārgulēju ar Anniņu, jūs esat tik vienlīdzīgas.” Un t.t. Vai jums, cienītā komentētāja neliekas, ka smird pēc visatļautības, nelikumības, neētiskuma, negarīguma, amorālisma un.t.t. Cienītā, ir taču jābūt kaut kādām robežām vai ne? Robeža ir ģimenēs, kas atdala vienu no otras, robežas ir starp skolām, robeža starp rajoniem, robeža starp mazpilsētām, robeža starp pilsētām, robežas starp tautām. Es domāju, ka tas ir normāli, ja pats Dievs saka: Es nostiprināšu Tavas robežas!

Slikta sabiedrība bojā labus tikumus. Kāpēc Bībelē ir šāda rakstvieta? Kādēļ tā ir vajadzīga, ja visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva acīs? Tad mēs sākam domāt tā, kā jaunā ES ideoloģija māca un uzskatīt to, kā jaunu atklāsmi un normu. Piemēram: kāda starpība kāds ir tas cilvēks, man taču viņš ir jāpieņem tāds kāds viņš ir, nu ko lai dara, ka viņš lieto necenzētus vārdus, bet Dievs taču viņu mīl, un es labprāt klausos kā viņš prognozējami izsakās. Vai arī, nu ko lai dara, ka parkā vīrietis ir „mētelīša virinātājs” man taču viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir, es pieiešu tuvāk un pavērošu, varbūt es viņam vēl varētu palīdzēt un viņam notiks erekcija ātrāk. Nu, un kas, ka viņš ir kosmopolīts, kas grauj manu mīlestību pret Tēvu zemi, man viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir.

Šāda latviskās sabiedrības pašnoniecināšanās noved tautu pie pašapziņas trūkuma, padara to viegli manipulējamu, pazudina veselīgas sabiedrības vērtību apziņu (orientāciju);
Kosmopolītisma idejas visos laikos uzspiestas tur, kur jānotur mierīgā pakļautībā tautas, un šīs idejas vienmēr agrāk vai vēlāk piedzīvo neveiksmi, jo diemžēl nav pasaulē vietas, kur tautībai, rasei vai reliģijai nebūtu svarīgas nozīmes.

Kosmopolītisms sevi neuzspiež?!…

Kosmopolītisms brašā solī ir iekļuvis Latvijas izglītības sistēmā, ļoti daudz no tā, ko redzam skolā, ir pēdējos 15 gados nepadarītā audzināšanas darba sekas: jauniešiem kopumā nav īstas izpratnes, ne par Latvijas vēsturi, ne tās pamatvērtībām. Saistībā ar skolu lietām bieži vien tiek apgalvots, ka vienīgais izglītības mērķis ir paaugstināt konkurētspēju. Tātad te vairs nav runas ne par audzināšanu, ne nacionālo pašapziņu, ne vērtību sistēmas veidošanu…

Izglītības ministrijas vadošie darbinieki, arī politiskā vadība izglītības sistēmā nemitīgi rada jaunas koncepcijas un, eiropeisko domāšanu veicinot, kā būtiski tiek pasniegti tādi principi kā tolerance, multikulturālisms, atvērtība pret visu jauno. Šie principi iekļauti jaunajās politiskajās nostādnēs, kas no politiskās vadības puses tiek ieviestas izglītības sistēmā. Bet aiz tolerances un multikulturālisma jēdzieniem tiek maskētas daudzas latviešiem kā mazai tautai naidīgas un graujošas idejas. Turklāt, šos principus ieviešot, skolā vispār nav pat lāgā iespējama audzināšana: multikulturālisma un tolerances principi paredz, ka visi viedokļi ir vienlīdz pareizi, visas vērtības ir vienlīdz vērtīgas… Līdz ar to nevienam nav tiesību mainīt skolēna – šīs jaunās personības – uzskatus un arī vērtības, lai nu paliek katra skolēna un viņa ģimenes darīšana. Taču kopumā šie liberālisma principi skolēnos rada visatļautību.

Kosmopolītisma sekas citās valstīs

Vislabākais piemērs ir tās ES valstis, kurās pēdējos  gados ieradušies miljoniem emigrantu un ekonomisko, kā arī politisko bēgļu. Lai plašos pamatiedzīvotāju sabiedrības slāņos nerastos neapmierinātība, aktīvi tika sākta kosmopolītisma propaganda (kas, starp citu, ietver arī ģimenes vērtību graušanu) un nacionālisma apkarošana. To atbalstīja starptautiskā likumdošana (ANO).
Dekosmopolītisma uzskatu paudēji tiek vai nu ignorēti, vai apsūdzēti kriminālsodāmos pārkāpumos. Iebraukušie imigranti (gan legālie, gan nelegālie) tā vietā, lai pilnībā integrētos viņiem labvēlīgi atvērtās valsts sabiedrībā, veido paši savas kopienas pēc ticības, rases vai nacionālām pazīmēm.
Kosmopolitisma aizsegā var pamanīt pamatnācijas identitātei draudošās briesmas. Lielas problēmas imigrācijas skartā sabiedrībā rada sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana.
Pamatnācijas to piedzīvo savā zemē. Maksa par kosmopolītisma īslaicīgu atbalstu, kurai seko visu veidu  imigrācija ir dārga.
Secinājums par  Latviju: Latviešu tauta ir pietiekami cietusi citu tautu imigrācijas dēļ, tas vēl šodien uzliek milzīgu slogu Latvijas valstisko interešu realizācijai un kuru jau tā cenšas pārvērst par divkopienu valsti, sabiedrībai būtu jābūt modrai savas latviskās identitātes sardzē un imigrācijas kontrolēšanā.
Kosmopolītisms ir kropla un nerealizējama sapņa izpausme par vienotu, brālīgu un pilnīgu cilvēci, konkrētas dzīvas cilvēces aizvietošana ar abstraktu utopiju. Tas, kurš nemīl savu tautu, kam nav mīļš tās pašreizējais tēls, tas nespēj mīlēt arī cilvēci.

Māja uz smiltīm.

Daudzi zin līdzību no Bībeles par mājas celšanu uz smiltīm. Vienā mājā dzīvo katoļi, otrā mājā-luterāņi, trešajā mājā harizmāti, bet kas notiek ar sim mājām, kad uzpūš kosmopolītisma un islāma vējš? Atbilde: pakļaujas vilnim un nogrimst. Lai saprastu domu ir jāieskatās kosmopolītisma sekās un pie kādiem rezultātiem tas ir novedis.

Francija- katoļu zeme! 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi. Valsti pārklāja ES vilnis (direktīvas, Lisabonas Līgums un papildus punktu Līgumi) Kas ir noticis? Pamatnācija ieaijātā kosmopolītisma šūpuļdziesmā saglabāja neitralitāti. Vai ieplūdinātie migranti ir pateikuši paldies par viesmīlību un pieņem pamatnācijas pieņemtos valsts likumus? Nekad! Kurdiem ir sava „republika” un savas paražas tolerances aizsegā jau sen uzspiedusi uz pamatnācijas pleciem. Jāpiezīmē, ka musulmaņi valstī ir tikai 3% bet kādu ietekmi tā jau ir atstājusi (burku un paranžu nēsāšana). Kur palikusi kristietība?

Vācija- Galvenā reliģija: kristietība 64%. Tomēr Vācijā cīnās pret mošeju celtniecību katrā Vācijas rajonā. Kur palikusi kristietība?

Anglija- kristietība- (katoļi, prezbiterāņi, anglikāņi, metodisti) tad seko islāms. Kur palikusi kristietība?

Jautājums ir par to, kā Vecās Eiropas valstīs, kurās pamatnācijas ir eiropieši, nonākušas pie sveša, nekad nepiedzīvotā un pamatnācijām nezināmā gan kultūras, gan vēstures, gan arī etniskā nozīmē, islāma? Ar kuru nezin kāpēc, tagad nākas sadzīvot un to pieņemt. Kur tad palikusi kristietība?

Nacionālisma un kosmopolītisma sadursme

Kosmopolītisma saknes Eiropā tika ievazātas no Amerikas. Kā zināms Amerika ir veidojusies no dažādu valstu ieceļotājiem. Viņi nonāca zemē, kur visi tobrīd skaitījās vienlīdzīgi un nevienam nebija tiesību uzstādīt savas etniskās, reliģiskās vai kultūras prasības. Nacionālisms tika izskauts saknē. Ar šo programmu tā ienāca Eiropā. Vienīgi atšķirība ir tā, ka Eiropas valstis veidojušās uz nacionālās- etniskās apziņas bāzes. Sākās cīņa par to dēvēto vienlīdzību. Vārds „vienlīdzība” man šķiet pat kaut kur dzirdēts jau agrāk. Kurš tik ļoti būtu ieinteresēts šā vārda īstenošanā?

Kaut arī varbūt, mācītāji varētu nepiekrist, tomēr atļaušos izteikt  kādu savu domu. Notikums Ēdenes dārzā. Tad čūska teica sievai: “Jūs mirt nemirsit, bet tanī dienā, kad jūs no tā (koka) ēdīsit, jūs būsit kā Dievs!” – Lūk, arī izpaužas vārda „vienlīdzība” nozīme, tātad, jūs kļūsiet vienādi ar Dievu, tas ir vienādās pozīcijās. Tas nozīmē, ka jau pirmo cilvēku radīšanas laikā sākotnēji jau bijusi kāda mums zināma atšķirība starp cilvēku un Dievu. Arī šodien čūska klaiņo pa dažādām valstīm meklēdama tās, kuras ir nenostiprinājušās un kurām nav skaidraisavi nacionālie uzstādījumi, ir viegli pakļaujamas un iegūstamas, kā viegls laupījums un aprij tās ar ES piederības zīmes uzspiešanu.

7. Nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā

Domāju, ka uzskatāms piemērs šajā jautājumā ir Izraēla. Racionāli domājot šķiet neloģiski uz kādiem principiem Izraēla vēl pastāv, ņemot vērā tās niecīgo teritoriju un milzīgo musulmaņu teritoriju ar kuru nākas karot gadu gadiem no vietas. Kristieši nopurpinās: tas ir tāpēc, ka tāds ir Dieva plāns. Dievs sargā! Ebreji ir izredzēta tauta! Tomēr sliecos domāt, ka šie apgalvojumi jau skan kā „klišejas” Karstās diskusijās par Izraēlas tēmu, bieži vien jānonāk pie secinājuma, ka diskutētāji Izraēlas tēmu nepārvalda.
Protams, galvenokārt kāpēc Izraēla un tās iemītnieki vēl aizvien pastāv, tas ir tāpēc, ka Izraēlas bērni-ebreji ir izredzēta tauta. Uz ebrejiem ir Dieva mantija, Dieva žēlastība un apsardzība. Starp Izraēlu un Dievu ir mūžīga derība. Un par Izraēlas nākotni un izredzētību labi apraksta Pēdējo Laiku apraksts Bībelē. Tik tālu viss būtu skaidrs, tomēr, piedāvāju šajā jautājumā ieskatīties nedaudz dziļāk. Vai viss ir tik vienkārši kā Eiropiskie kristieši eiropieši uzskata? Domāju, ka ne gluži. Ir jābūt arī kādiem citiem iemesliem un darbībām uz kurām var balstīties pārdabisks spēks un svaidījums no tā Kunga.
Problēma ir tāda, ka arī pirms ebreju tautas Dievs bija izredzējis tautu. Par ko es runāju? Par Noasu. Dievs izredzēja Noasu un viņa ģimeni. Tikai Noasa dzimta tika glābta plūdu laikā. Noass dzirdēja, ko Dievs sacīja, par viņa izredzētību un principā ar to viss pietiktos. Taču Noasam bija vēl liels ticības apliecinājuma darbs priekšā – šķirsta celtniecība un ja viņš aprobežotos tikai ar savu izredzētības apziņu, viņš ar to būtu noslīcis kopā ar pārējiem. Kā mēs zinām ticība apliecinās darbiem.
Par Izraēlas tēmu atgriežoties, bieži vien šķiet, ka kristieši nesaprot, ka ticība apliecinās darbiem. Atšķirība no Noasa un viņa šķirsta, ebreju tautai Dievs ir devis zemi Izraēlu un uzlicis par atbildību teritorijas apsargāšanu. Un ja ebreji apzinātu tikai savu izredzētību pieļauju domu, ka Izraēla sen jau būtu iznīcināta līdz ar pamatiem. Salīdzinājumā, ja kāds mācītājs izteicis pravietojumu cilvēka dzīvē, tas neko neizteiktu, ja attiecīgi cilvēks nerīkotos noteiktā virzienā.
Labi. Ebreji apzinās savu izredzētību un rīkojas noteiktā virzienā, vai tas būtu pietiekami, kas mums par to būtu jāzina? Domāju, ka arī ar to ir par maz.
Īpaši neiedziļināšos, bet tikai izteikšu pamatdomu.
Tātad īsumā par būtisko. Kas tad ir galvenais uz kāda pamata ebreji turas?
Ebreju tautai tās ir divas pamatlietas:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionālais, kultūras, sadzīves un.t.t. mantojums).
Tie ir galvenie balsti, kuru dēļ māja celta uz klints nevis smiltīs (Līdzība Bībelē)
Padomājiet paši, kad Izraēla ir pakļāvusies kādai lielvarai savas ārpolitikas jautājumu risināšanā? Kad Izraēla ir pārņēmusi citu valstu politisko pieredzi? Kad Izraēla ir pieņēmusi savā valstī citādi domājošos. Kad ir precējušies ar cittautībniekiem? (Izņemot maisītos ebrejus). Pareizā atbilde būtu, nekad!
Tik maza nācija un tik maza valsts un tomēr tik ietekmīga.
Izraēlieši pat netaisās ieklausīties kosmopolītisma idejās un kaut arī Izreēla ir partnerattiecībās ar Ameriku, tomēr pat lielā Amerika daudzu gadu garumā nav spējusi ietekmēt Izraēlas pozīciju ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumos. Ameriku spiež atkāpties un attiekties no sadarbības ar Izraēlu, jo Izraēla nepakļaujas ne Eiropā iestādītajiem standartiem, ne arī miljardiem lielajai nācijai – musulmaņiem.
Izraēla nepazīst vārdu –kompromiss un netaisās pakļauties nekādiem politiskajiem vējiem, ne arī kara darbībām vērstiem pret Izraēlu. Izraēlai ir stingrs pamats, kuru saudzē un kopj, to iemācot saviem bērniem un mazbērniem. Izraēla atšķirībā no Latvijas vienmēr pacels jautājumu par antisemītisma problemātiku un genocīda jautājumu, gan vietā, gan nevietā un nevis tāpēc, ka visu laiku pieprasa atvainošanos, bet gan, lai nostiprinātu savas pozīcijas ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās, lai visur pasaulē neaizmirstu Izraēlas lomu pasaules vēsturē. Tas lieku reizi tikai atgādina citām mazajām valstīm, ko nozīmē sava Tēva zemes mīlestība un Tēva doto baušļu pildīšana. Ja mazā Izraēla var, tad kāpēc citas nevar? Varbūt jāmaina stratēģija un arī jāpārņem Izraēlas standarti, kuri veido jebkuras valsts pamatnācijas mugurkaulu, tādējādi varētu pastāvēt un uzvarēt!
Vai tas nebūtu pozitīvs un iedvesmojošs piemērs tādām nācijām kā Latvija? Varbūt ieskatīsimies un sapratīsim, ka nevis ES mūs glābs, bet gan Dievs. Nevis ieplūdinātie sveštautībnieki Latvijā mums palīdzēs, bet gan Dievs. Nevis ekonomiskās krīzes samazināšanās palīdzēs, bet Dievs. Nevis Eiropas fondu apzināšanās ir nepieciešama, bet gan Latvijas nacionālās bagātības apzināšanās un tās celšana.

8. Okupācija un deokupācija

Jūs rakstāt, varbūt pietiek runāt par okupāciju? Atbildu: nē! Nepietiek! Par tēmu okupācija ir jārunā tik ilgi, kamēr tā nebūs atzīta! Ja augonis aug jūsu miesā, vai Jūs nedarīsiet visu, lai tas būtu izrauts? Ja sāpe pastāv un ir kairinātājs, kas to veicina ir jālikvidē kairinātājs un sāpe zudīs. Šajā tēmā varētu vēl iekļaut izraujot no konteksta vārdus no Bībeles: Piedodiet un Jums taps piedots! Ir ievērots, ka politiskajos jautājumos krievvalodīgie kristieši naski atceras Bībeles pantus, vienīgi esmu pret manipulācijām ar Bībeli izmantojot to, kā maskēšanās aizsegu un attaisnojumu grēku slēpšanai un vēršot to pret pamatiedzīvotājiem.
Esmu arī pret to, ka nezinot nozīmīgu vārdu „okupācija” un „deokupācija” lietošanu kristieši nonāk līdz tam, ka sāk nosodīt Izraēlu. Lūk, ko nozīmē neapzināties savas saknes. Tas ir paradoksāli Latvijas pamatnācija izmirst, bet nosoda Izraēlu un apvaino to okupācijas mēģinājumos. Kristieši iegūst Pestīšanas mantojuma tiesības no ebreju nācijas, bet paši iesistas antisemītisma paušanā. Un nav jau runa par to, ka kristietis kristietim stāsta par viņuprāt Izraēlas nepareizo nostādni ārpolitikas vai iekšpolitikas jautājumos, bet gan, ka vārdu „okupācija” Izraēlā lieto pat Latvijas Kristīgajos medijos.  Toties no okupācijas vārdu lietošanas attiecībā par Latviju nez kāpēc izvairās. Vai tā nav antisemītisma paušana?
Pie vainas ir tas, ka latvieši nepārzina savu nacionālo mantojumu un nezin Latvijas vēsturi un nezin daudz ko citu, kas būtu jāzina pirmām kārtām! Kristieši cenšas mācīties Bībeles pantus no galvas, bet nezin to nozīmi, kristieši nezin Latviešu vēsturi, bet toties tik ļoti pārvalda jautājumus par Izraēlu, ka aizfilozofējas tik tālu, ka nostājas musulmaņu pusē.
Latvijā nepastāvētu tādas milzu problēmas, piemēram, pamatnācijas nosodīšanā tajos grēkos, kuros nav nemaz piedalījusies. Nepastāvētu problēmas, ja savlaicīgi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tiktu ieviesta deokupācijas politika. Bet Latvija izvēlējās savā ģimenē atstāt savu bērnu slepkavas cerot, ka nākošos dzemdētos bērnus nenoslepkavos. Tikai laikam ejot atskārst, ka pateicoties savai „apžēlošanas” programmai, pati devusi iemeslu savas tautas izmiršanai.

Interesanti, ka brīvprātīgu repatriācijas procesu arī neviens neveicina.
Pirmkārt, kā tad tas saskan ar paustajiem vārdiem, ka krievus Latvijā apspiež? Vladimirs Putins savulaik aicināja apspiestos krievus Latvijā atgriezties savā dzimtenē. Putina palīgi cerēja, pateicoties programmai, mājās atgriezīsies vismaz 25 000 krievvalodīgo, diemžēl atgriezās tikai viena jaunā vientuļā māmiņa, kura nav spējusi dzīvot ar Latvijā piešķirto pabalstu.
Otrkārt, atbilstošu programmu, piesaistot 4 miljonus krievvalodīgo imigrantu no Baltijas valstīm, pirms dažiem gadiem plānoja ieviest arī Krievijā Kaļiņingradas apgabalā, kuras gubernators Georgijs Booss nopietni pievērsies šī apgabala ekonomiskajai izaugsmei. Atsaucības no Latvijā dzīvošajiem „apspiestajiem” nez kāpēc nav.

8.2. Izraēla okupants un agresors?

Konflikts. Vispirms kristiešiem, kuri skrien laicīgās preses pasniegtās „dienišķās maizes” pavadā, jāiegaumē kāda svarīga lieta attiecībā par palestīniešiem.
Palestīnieši nav nācija! Neeksistē atsevišķa palestīniešu valoda vai kultūra! Tie ir tie musulmaņi, kuri izvēlējās palikt Izraēlā, kopš tiem laikiem, kad ebreji pēc genocīda spiediena atgrieza savu likumīgo zemi savā īpašumā. Lai būtu saprotams, tas ir līdzīgi kā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, okupācijas laikā iegūto zemi krievi tomēr neatstāja, bet izvēlējās palikt Latvijas teritorijā.
Bet šodienas skatījumā starptautiskajai sabiedrībai krievi teiktu „latvieši okupanti!” kaut gan krievi nekaunas teikt, ka latvieši ir „agresori” un „apspiedēji”. Piemēram, pāris gadus atpakaļ Latvijā dzīvojošie krievi un Krievijas krievi bija satraukti par 16 marta atceres dienas pieminēšanu pie Brīvības pieminekļa. Situācija jau bija tik tālu nokaitēta, ka pat pats Putins apliecināja gatavību iebrukt Latvijā, lai aizstāvētu krievus Latvijā no fašistiem-latviešiem. Tad, lūk, lai būtu saprotams, musulmaņi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus jautājumā par Izraēlu savukārt krievi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus Latvijas nomelnošanā.

Izraēla: Palestīnieši lūguši ANO Drošības padomi atzīt viņu neatkarību ar Jeruzalemi kā tās galvaspilsētu. Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministru 27 bloka dalībvalstu pārstāvji apstiprināja dokumentu un paziņoja, ka Tuvo Austrumu miera līgumā būtu jāparedz: Jeruzaleme kļūst gan par Izraēlas, gan palestīniešu valsts galvaspilsētu.
Iedomājieties, ja Vecrīgu iedala krieviem, bet, piemēram, Dauvgapili pasludina par Krievijas sastāvdaļu, jo tur tāpat taču pārsvarā dzīvo Latvijai nelojāli krievi. Vai Jūs to gribētu? Tad kāpēc Izraēlu šajā sakarā nosodīt? Zināšanai: Jeruzaleme viennozīmīgi ir ebreju – pilnīga un vienota galvaspilsēta.

Apmetņu celtniecība Izraēlā

Vispirms noskaidrosim vārdu nozīmi- Okupētā Austrumjeruzāleme! Vai tomēr anektētā Austrumjeruzaleme? Izraēla 1967.gada arābu un Izraēlas karā anektēja arābu apdzīvoto Austrumjeruzalemi. Lai tas būtu saprotamāk tad, ja, piemēram, Daugavpils dzīvojošie cittautieši vēlētos izveidot neatkarīgu valsti atdaloties no Latvijas teritorijas, tad Latvijai nāktos to atkarot.
Draudzē apmeklēju kādu man saistošu interešu grupu un vienam no tās dalībniekiem bija dzimšanas diena, sveicējs grupas vārdā pasniedza dāvanu, starp dāvanām bija arī krāšņa konfekšu kaste, uz kuras vienas puses bija karte ar atdalītām valstu robežām, sveicējs teica, ka jubilārs varēs paplašināt savas telts robežas un saspraust jaunus mietiņus. Visi, protams, pasmējās, tas bija pravietiski, mīļi un jautri.
Teiktais bija no (Jesejas 54: 2-3) ”Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas un no jauna apdzīvos tuksnešainās pilsētas.”
Interesanti, ka kristiešus piesaista šāda veida pravietojumi par savas teritorijas paplašināšanu, tad kāpēc to nevar darīt tā nācija, kurai tieši tika veltīti šie vārdi?
Latviešiem ir ļoti labi saprotama situācija Latvijas valstī konfliktā ar krievvalodīgajiem, bet kāpēc tik ļoti neizprotami reaģē par līdzīgu situāciju Izraēlā?
Taču jāsaprot, ka musulmaņi darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai apmelnotu Izraēlas ebrejus un pie iespējas arī tos iznīcinātu. Piemēram, apmānīs jebkādus miera nesējus, kā jau tas bija ar flotiles variantā, lai ar slepeno kameru nofilmētu, kā Izraēlas robežsargi aiztur nelegāli iekļuvušos un provokatīvus skatus atspoguļotu visā pasaulē. Lai tādējādi attaisnotu savu pretlikumīgo rīcību, iepeldēšanu un ielaušanos aizliegtā teritorijā. Rezultātā, kad Izraēlas pārstāvji Gazas joslā piegādāja floīdes saturu –humāno palīdzību, bez palīglīdzekļiem, ar kuru palīdzību varētu pašrocīgi darināt ieročus. Tad Gazas joslas pārstāvji atteicās pieņemt humāno kravu bez palīglīdzekļiem. Kāpēc atteikties, varbūt tāpēc, ka ne humāno palīdzību viņi bija gaidījuši, bet kaut ko citu? Daudz kārt tika minēts, ka Gazas joslā ir humānās palīdzības pārpalikums.
Kristiešiem Bībeles mīļotājiem, pirms kritizēt un nosodīt Izraēlas darbības, ieteiktu palasīt, ko par Izraēlas zemi runā pats Dievs.
Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: “Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu – tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. (Jozuas 1: 1-6)
Aicinu turpmāk runājot par Izraēlas tēmu, labi pārdomāt ko runāt! Lai nesanāk tā, kā Bībelē Dievs attiecībā uz ebreju tautu saka: Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād.” (1.Mozus 12: 3)

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu[A]. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Moz. 25:29)

Latvija atdevusi savas pirmdzimtības tiesības

Gadsimtiem ilgi Latviešu tautai centās atņemt suverēno brīvību ar varu, tagad Latvija ar svešzemnieces Latvijas prezidentes Vairu Vīķi Freibrgu priekšgalā, atdeva izkrāpto ar viltu no latviešiem, latviešu tautas pirmdzimtības tiesības Eiropai. Vienošanās tika panākta labprātīgi. Tādējādi Latvijas prezidentes sapnis par ANO ģenerālsekretāra amatu, gandrīz piepildījās, taču… plāns tika lauzts viena vakara laikā. Kā Bibelē teikts: „Ko sēsi to pļausi!” Kaut gan viceprezidente ne tikai pļāvusi vilšanos karjerā, bet arī pilnā mērā pļāvusi uz kosmopolītisma un tolerances bāzes audzinātās sekas ģimenē..

Eiropa solīja finansiālo atbalstu Latvijai, lai tā varētu atkopties, tomēr Latvieši tika piekrāpti. Finansiālais atbalsts pārvērtās par milzu kredītu slogu, kas atkal uzgulstas uz Latvijas iedzīvotāju nodokļu maksātāju rēķina. Pēc brīvības atgūšanas Latvijai nebija nekādu finansiālo parādu, tagad tas ir izaudzis tik lielā mērā, ka par to maksās vēl mūsu bērnu bērni. Tāds bija iecerētais plāns. Atdod pirmdzimtību un nāc verdzībā! Vainīgi vai tas tiks tik vienkāršā veidā realizēts, ir atkarīgs no latviešu tautas, vai tā arī tālāk paļauties uz ES „labvēlību” vai arī paļauties uz Dievu un izstāsies no ES, jo tāda iespēja ir paredzēta ES Līgumā, ja vien to vēlas. Taču domājams, ka valdība tādu iespēju nepieļautu, jo tad nāksies sēdēt ar tukšu valsts kasi rokās, līdz tauta varētu pati saviem un Dieva spēkiem atkopties. Kā Latvija izdzīvotu? Piemērs Izraēla.

Izraēla nepārdodas!

Spiesti bēgt no savas valsts ebreju tauta tika izkaisīta pa visu zemeslodi. Lai izvairītos no genocīda un antisemītisma nācās pat pieņemt citu nāciju, nacionalitāti, lai slēptu savu izcelsmi. Tomēr, kaut arī visi apstākļi kliedza pret ebrejiem, nekas nav spējis salauzt ebreju tautas pašapziņu, identitāti- etnisko un nacionālo piederību. Kas ir palīdzējis ebrejiem izdzīvot un tagad Izraēlai joprojām cīnīties par savām pirmdzimtības tiesībām? (kuras netika ne labprātīgi, ne arī spiestā veidā atdotas).
Ebreju tautai tās ir divas pamatnostādnes:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionaļais, kulturas, sadzīves un.t.t. mantojums).
10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte

Mēs cenšamies visu nodalīt, piemēram, cenšamies otru pamācīt, sakot: nerunā par politiku, tā ir netīra, nerunā par biznesu, nauda ir ļauna, saglabā neitralitāti šajos jautājumos, runā tikai un vienīgi par Dievu.

Atbilde ir tāda: Ja mēs neinteresēsimies par politiku, tā sāks interesēties par mums (negatīvā nozīmē).

Neitralitātes saglabāšana. Vai tas ir tas, ko Dievs no mums gaida? Domājams, ka gluži pretēji.
Dieva Vārds saka: „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3: 15)

Neitralitātes saglabāšana tautai nozīmīgos jautājumos, kas neskar kristietību, uzskatu, ka ir noziedzīga. Tieši tas ir tas, ko vēlas pretējie spēki, Latvijas nelabvēļi, iemidzina tautas modrību.
Ko kristieši ir panākuši ar neitralitātes saglabāšanu? Atbilde: zaudētās pozīcijas!