Deportacijas vagons: Foto citariga.lv

Visā Latvijā vakar 14. jūnijā notika atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika gan bez tiesas sprieduma nogalināti, gan arī deportēti uz Sibīriju.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija otrajā deportācijas vilnī Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda nāves sodu, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

Rīgā notika vairāki pasākumi, tostarp piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas un Torņakalna stacijas, koncerti, kā arī Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojums.

Fonds “Sibīrijas bērni” no plkst.10 00 līdz 12 00 Melngalvju namā organizēja konferenci “1941. gada 14. jūnija piemiņa”. Plkst.9 Sibīrijas bērni pulcējās uz kafiju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA), konferences dalībniekiem un viesiem. Konferences laikā tika apbalvoti skolēnu sacerējumu konkursa “Sibīrijas bērni” labāko darbu autori un notika darbu lasījumi.

Melngalvju namā organizētajā konferencē “1941. gada 14. jūnija piemiņa” ar runu uzstājās mācītājs Guntis Kalme.

Uzvarošās cilvēcības diena

No namturiem .. prasa, ka tie būtu uzticami (1 Kor 4, 2)

Guntis Kalme. Foto: tb.lv

Gadi iet, notikumi attālinās, bet tas dod iespēju skaidrākos mērogos ieraudzīt un svarīgākais – novērtēt notikušo. Ja cilvēks iztiek tikai ar pārejošām vērtībām, tad viņš arī aiziet ar tām. Bet, ja cilvēks dzīvo ar nepārejošām vērtībām, tad viņš dzīvo tik ilgi, kamēr nākamajām paaudzēm ir svarīgas viņa pārstāvētās vērtības.

1941.g. vasarā, kad vācu karaspēks jau bija ienācis Latvijā un arestētos latviešus vairs nebija laiks un iespēja deportēt uz Sibīriju, Latvijas galvenais čekists Semjons (viņš arī Simons) Šustins nāvei nolemto sarakstu noslēdza ar: “Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut!”

Aiz komunistu režīma birokrātiskā kancelejisma valodas slēpjas baisa īstenība, kuru toreiz nespējām aptvert. Cilvēki jautāja: “par ko mūs izsūta, soda, kādēļ esam vainīgi?” Šie naivie jautājumi uzrādīja, ka neesam izpratuši PSRS –  būtību.

Ko viens čekists nepateica, to paskaidroja otrs. Nesen iznākušajā Krievijas vēsturē kāds čekists vēsta par toreizējiem notikumiem: “gan zemnieki, gan [garīdznieki] bija cilvēciskās cieņas, neatkarības, garīguma nesēji un tieši tāpēc neapmierināja jauno varu.”

Mēs nezinājām, ka padomijā visam bija plāns, – ne tikai ražas novākšanai, kara rūpniecībai un piecgadēm, bet arī cilvēku iznīcināšanai. Ar okupāciju un valsts zaudēšanu arī mēs tikām tajos iekļauti.

Padomijai vajadzēja nevis vienkārši iznīcināt simtiem tūkstošiem savu reālo,  iespējamo un iedomāto pretinieku, bet vajadzēja iznīcināt pašu cilvēcību kā tādu. To nevarēja paveikt, tikai fiziski nogalinot. Ar to bija daudz par maz. Vispirms cilvēcību jāiznīcina pašos slepkavās, lai viņi iegūto necilvēcību nestu visur, kur ietu. Tāpēc, no vienas puses, čekistiem tika dota un stimulēta visatļautība — izturēties pret arestētajiem ciniski, tīši pazemojoši. Tā nebija nejaušība, bet sistēma cilvēcības iznīdēšanai. Ieslodzītajiem bija piešķirti numuri, nevis vārdi, viņus izsūtīja lopu, ne citos vagonos. Bet, no otras puses, lai paši čekisti nezaudētu modrību, arī viņi tika turēti bailēs, pa laikam pēc gadījuma metodes kādu represējot, deportējot, atšaujot.

Pārdomājot to dienu notikumus, pirmā atziņa ir —šausmu un izmisuma atmiņas ir grūtas un smagas. Bet tas nav viss deportācijas mantojums. Apraudāt zaudēto ir tikai viena daļa. Otra — svarīgākā — ir uzskaitīt to, ko sistēma nespēja paveikt. Tie, kuri izdzīvoja, atgriezās Latvijā. Deportācijas uz laiku izrāva viņus no Latvijas, bet nespēja izraut Latviju no viņiem. Sistēma nespēja salauzt brīvības alkas un Dzimtenes mīlestību.

Kad esmu Okupācijas muzejā mani pārsteidz eksponāti, kas liecina, ka izsūtītie mācījās ne vien fiziski izdzīvot, bet antipasaules apstākļos arī radīt. Pavisam nedaudz ir saglabājies pēc biežajām kratīšanām, bet svarīgs ir pats jaunrades fakts neiespējamos apstākļos. Cilvēki tur rakstīja — ne tikai vēstules, par kurām nezināja, vai tās būs iespējams nosūtīt un saņemt, bet sacerēja dzejoļus, zīmēja. Ne tikai uz papīra driskām un strēmelēm. Anticivilizācijā, antipasaulē, uz kuru viņi tika izsūtīti, nebija vietas elementārākajām cilvēciskām lietām — papīram, zīmulim, otai. Tāpēc tika zīmēts uz bērza tāss, bet literārie darbi rakstīti uz audekla lupatiņām. Tā apliecinās Kristus vārdi, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Cilvēki izlietoja spēkus, piepūlēja smadzenes, iztēli, lai radītu lietas, kas fiziskajā izdzīvošanā ne vien bija nederīgas, bet arī pakļāva briesmām gadījumā, ja tās tiktu atrastas. Pats garīgās jaunrades fakts parāda ne tikai pretestību padomju ideoloģijai vien, bet arī pasargātu, koptu spēju to īstenot. Kāds mūziķis bija darinājis nelielas “klusās klavieres”, lai nezaudētu savu pianista prasmi. Sistēma nespēja salauzt cilvēka garu.

Kāda no manas draudzes loceklēm muzejā nodeva savas mātes Jaunderību un ikoniņu, kuru viņa brīnumainā kārtā bija spējusi saglabāt cauri izsūtījuma gadiem. No Irkutskas apgabala Rešetu nometnes mācītājs Edgars Rumba rakstīja: “Es strādāju savā arodā.” Sistēma nespēja salauzt kristīgo ticību.

Šīs ir lielās vērtības, kuras jāsniedz nākamajām paaudzēm — Dzimtenes un brīvības mīlestību, jaunrades garu un kristīgo ticību.

Tās nav muzejiskas lietas, eksponāti. Tās ir nepārejošas vērtības, kas ir mūsu identitātes un piederības pamatā, lai saglabātu, pilnveidotu un attīstītu savu valstiskumu, latvietību, cilvēcību.

Šodien, kad no vienas puses globālisms tiecas iznīdēt mūsu identitāti, sākot ar nacionālo un beidzot ar dzimuma patību, un no otras puses putiniskais neostaļinisms ar “krievu pasaules” demagoģiju apdraud mūsu valstiskumu, šīs jūsos toreiz pārstāvētās vērtības ne tikai nav zaudējušas savu aktualitāti, bet ieguvušas jaunu skanējumu.

1940.g.okupācijas un 1941.g. deportāciju atziņa bija: zaudējot valsti, mēs zaudējam cilvēkus un tāpēc apdraudēta ir pati tautas pastāvēšana. Šodienas atziņa ir līdzīga: ekonomiskajā un nu jau arī demogrāfiskajā karā mēs zaudējam cilvēkus, un tāpēc apdraudēta ir tautas un pašas Latvijas pastāvēšana.

Šajā cīņā mums nekas jauns nav jāizdomā. Šodienas vērtību, informācijas, psiholoģiskajā un hibrīdkarā jūs esat kas vairāk kā tikai liecinieki bijušajam. Jūs neviens nevar demobilizēt no sirdsapziņas un ticības prasības būt par cilvēcības cīnītājiem.

Tas nozīmē aizvien no jauna meklēt un atrast veidus kā liecināt par notikušo, uzrunāt līdzcilvēkus tuvu un tālu un vēstīt pārdzīvoto. Režisore Dzintra Geka un Sibīrijas bērni  ir atraduši ne tikai pētnieciski dokumentālu, bet vienlaikus arī pilsoniski un cilvēciski aktīvu, ļoti uzrunājošu veidu kā to veikt, vienlaikus parādot – katrs varam būt cilvēcības liecinieki, Dieva mums sniegto vērtību namturi.

Tāpēc šī diena nav tikai sēru diena, daudz vairāk neuzvarētās un aizvien uzvarošās cilvēcības diena.

Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]

[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.