Lietuvas Aizsardzības ministrijas izdota rokasgramata. Foto no ministrijas majas lapas

Krievijas agresija Ukrainā ir piespiedusi arī Baltijas valstu iedzīvotājus aizdomāties par savu zemju likteni. Lai gan Lietuvai nav ne robežas ar lielo Krieviju, ne arī spriedzes attiecībās ar krievu minoritāti, kas veido aptuveni 6% no iedzīvotāju kopskaita, vārds «karš» pēdējā laikā dzirdams diezgan bieži. Turklāt Lietuva robežojas ar Kaļiņingradas apgabalu – anklāvu, kas pēc Otrā pasaules kara tika Krievijai un tagad ir bāztin piebāzts ar Krievijas karavīriem un bruņojumu,-ziņo spektrs.com/ir.lv 

Lietuvā izdota rokasgrāmata iedzīvotājiem rīcībai kara gadījumā (ziņa papildināta ar žurnālā “Ir” publicētajiem padomiem no šīs rokasgrāmatas)

Svarīgus padomus civiliedzīvotājiem karadarbības vai ekstremālu situāciju gadījumā gandrīz 100 lappušu biezā rokasgrāmatā izdevusi Lietuvas Aizsardzības ministrija. Viens no ieteikumiem ir – esiet mierīgi un rīkojieties pēc speciālistu ieteikuma, norāda Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks.

Aizsardzības ministrijas izdevums „Kas mums ir jāzina, gatavojoties ekstremālām situācijām vai karam” jau piesaistījis dažādu valstu mediju uzmanību. Lietuvas ministrija valsts iedzīvotājiem paredzēto izdevumu sagatavojusi kopā ar valsts glābšanas dienesta speciālistiem, vēsta „Delfi.lt”.

„Tā kā Krievijas agresija pret kaimiņvalstīm atkārtojas, šoreiz tā ir vērsta pret Ukrainu, radās vajadzība apkopot padomus, kā izturēties ne tikai pilsoniskās pretošanās organizēšanas laikā, bet arī kara apstākļos,” izdevuma prezentācijā šonedēļ teica Lietuvas aizsardzības ministrs.

Savukārt ministrijas preses sekretāre Viktorija Cieminīte pastāstīja, ka šis ir atbildes solis uz sabiedrības pieprasījumu. Ministrija saņēmusi daudz telefonzvanu un mediju jautājumu, kā rīkoties, kur slēpties ārkārtas gadījumā. „ Mums nācās atbildēt uz sabiedrības pieprasījumu,” teica Cieminīte.

Pēc Oleka domām, šī informācija ir svarīga arī jaunā hibrīdkara apstākļos, kad „pastāv daudz elementu, kuri ir atšķirīgi un var atgādināt arī civilās dzīves situācijas”.

Izdevums iedzīvotājus informē par to, kas notiek, ja valsts izsludina mobilizāciju, tajā doti praktiski padomi, ko darīt dažādu stihisku nelaimju un kara laikā, ko darīt, ja nav pagūts evakuēties. Viens no tiem skan šādi: „Ja sākas karš vai cita krīze, evakuējieties. Ja jūs to neesat paguvis izdarīt, sameklējiet ieroci un palieciet iekšā.”

Rokasgrāmatā norādīts, ka valsts trīs miljoniem iedzīvotājiem nevajadzētu riskēt ar savām dzīvībām īpašumu dēļ vai būt pārmēru ziņkārīgiem. Savukārt evakuācijā cilvēkiem jānodrošinās ar pārtiku un ūdeni, civiliedzīvotājiem ieteikts turēties pa gabalu no bruņotajiem spēkiem, pārvietoties tikai pa dienu, sevi identificējot kā civiliedzīvotāju.

Rokasgrāmatā, balstoties uz pieredzi Ukrainas konfliktā, ieteikts “saglabāt vēsu prātu”, nekrist panikā un nezaudēt veselo saprātu. “Šāviens aiz loga nav pasaules gals,” teikts padomu grāmatā.

Šo rokasgrāmatu paredzēts arī izplatīt skolās, bibliotēkās un caur nevalstiskajām organizācijām.

Ja sākas karš vai jūsu pilsētā parādās naidīgi noskaņoti karavīri…

Scenārijs nr.1 – evakuēties!

1. Saglabāt vēsu prātu. Nekrītiet panikā un nezaudējiet veselīgu spriestspēju. Šāvieni aiz loga vēl nav pasaules gals. Pat ja jūsu kāpņutelpā ir ierīkots ievainoto pieņemšanas punkts, bet blakusdzīvoklī ir nostiprinājušies ložmetējnieki, tas vēl nenozīmē, ka jums ir jābēg, kur acis rāda. Tāds lēmums jums var maksāt dzīvību. Izvērtējiet, kas uz ko šauj un kāpēc.

2. Turēties nostāk no karavīriem. Ja jūsu mājoklis ir nonācis aktīvas karadarbības zonā, jums jādodas prom. Sevišķi ja līdzās jums nostiprinājušies vienas vai otras puses karavīri. Agrāk vai vēlāk viņi var sākt apšaudi, bet jūs kā neapbruņots civilists varat kļūt par nejaušu upuri.

3. Parūpēties par krājumiem. Lielpilsētu problēma – tajās stipri trūkst pārtikas. Laukos pārtikas krājumus sarūpēt ir vieglāk. Iepirkt pārtikas krājumus ir iespējams tikai iepriekš.

4. Sagādāt ūdeni. Ūdens ir nopietna problēma. Notiekot aktīvai karadarbībai, ūdens apgāde parasti vienkārši tiek izslēgta. Nevajag krist panikā. Ir vietas, kur ūdens uzkrājas. Viena no tādām ir tualetes skalojamā tvertne. Ūdens var būt arī atkūstošā ledusskapī.

5. Neglabāt visu vienuviet. Ja pošaties prom no konflikta zonas, salieciet krājumus somās, ko spēsit panest. Ja visapkārt šauj, nesēdieties automobilī, tas kļūs par vieglu mērķi, un neviena no karojošajām pusēm jums neļaus brīvi pārvietoties.

6. Skaidri parādīt, ka esat civilists. Paņemiet baltu palagu vai segu un aptiniet ap mugursomu. Jūsu apģērbā nedrīkst būt nekādas maskēšanās krāsas vai militāri simboli, nekādu labi redzamā vietā piekabinātu medību nažu vai blašķu. Jūs esat civilists, un jums tas uzreiz jāparāda.

7. Neupurēt dzīvību īpašumu dēļ. Atcerieties, ka nekādas pasaules bagātības nav jūsu dzīvības vērtas. Ja jūsu dzīvoklī ierodas bruņoti karavīri un sāk izkrāmēt skapjus, nekādā gadījumā neprovocējiet konfliktu.

8. Atmest ziņkārību. Jūsu mērķis ir tikt ārā no pilsētas vai karadarbības zonas. Nekādu novirzīšanos no kursa, lai paskatītos, kas tur notiek.

9. Pārvietoties tikai dienas laikā. Karadarbības apstākļos diennaktī ar nastām noiet 10-15 km ir pilnīgi normāli. Neceriet, ka jums viegli izdosies izkļūt no apdraudējuma zonas, sevišķi ja ceļojat kopā ar bērniem. Bērniem šāds ceļojums ir nopietns pārbaudījums, tāpēc izvairieties pārvietoties tumsā.

10. Neiet uz labu laimi un meklēt kontrolpunktu. Pēc karadarbības sākuma reti tiek uzreiz īstenota pilnīga pilsētas blokāde. Ja gribat doties tālāk, par galamērķi jāizvēlas tuvākās draudzīgās valsts robeža. Ja jūsu valsti ir ielenkuši ienaidnieki, doties uz ārzemēm bez naudas un dokumentiem būs gandrīz neiespējami. Jums vajadzēs palikt valstī un iesaistīties pretošanās kustībā: kļūt par ziņnešiem, pārtikas sagādniekiem vai varbūt pat ar ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi, vai arī vienkārši censties izdzīvot tur, kur karadarbība ir mazāk aktīva.

Scenārijs nr.2 – ja evakuēties nav izdevies

1. Sagādāt pārtiku. Izdzīvos tie, kuriem būs ko ēst, dzert, iemainīt pret trūkstošo (vai, piemēram, ko iemainīt pret tiesībām šķērsot sargposteni). Ja dodaties uz veikalu, pasauciet līdzi draugus. Tā varēsit pārnest vairāk pārtikas, un mazāka būs iespēja, ka atpakaļceļā jūs aplaupīs.

2. Sagādāt ieroci. Tas ir līdzeklis, ar ko aizstāvēties pret bandītiem. Pievēršam uzmanību, ka ieroci drīkst izmantot vienīgi pašaizsardzības nolūkos.

3. Novērtēt, vai mājoklis neatrodas līdzās mīnmetēja pozīcijām, vai uz jūsu mājas nav iekārtojies snaiperis, vai mājoklis nevar iekļūt «attīrīšanas» zonā. Pretinieki cenšas iznīcināt mīnmetēja pozīcijas, savukārt snaipera pozīcijas var tikt apšaudītas pat ar tankiem. Ēkas parasti tiek «attīrītas» ļoti brutāli, metot arī granātas. Ja jūsu mājoklim draud šādas briesmas, ir svarīgi ātri to pamest.

4. Neaiztikt kritušos. Zem līķiem var būt granātas, tāpēc, ja vēlaties paņemt kritušā ieroci vai munīciju, dariet to, neapvēršot viņu otrādi un rūpīgi nepārmeklējot.

5. Atrast likteņa biedrus. Ja tomēr palikāt pilsētā, centieties turēties kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, draugiem, radiniekiem – kopā būs vieglāk aizstāvēties no bandītiem un marodieriem.

6. Ierīkot slēptuves. Daudzstāvu māju pagrabos var patverties no bombardēšanas, vienlaikus tā ir laba vieta pārtikas produktu, kurināmā, medikamentu un citu krājumu glabāšanai. Ja pagraba jums nav, iekārtojiet sev drošu istabu. Vispiemērotākais ir mūra nama apakšstāvs. Izvēlieties istabu, kurā ir vismazāk logu, jo tos nepieciešams aizdarīt. Taču neaizmirstiet, ka logs ir arī vispiemērotākā rezerves izeja – ja iebarikadēsities tā, ka logs vairs nebūs atverams, jūs tiksit ieslodzīti, ja ēkas sijas sabruks.

Viedoklis: (Vēstule par iepriekšējā raksta „Nepopulāru jautājumu risinājums” fragmentu „Kopā mēs varam visu!”) 2. Pasaules karu mēs uzvarējām, bez nekāda tur Dieva, vai kādas citas palīdzības. Mēs paši (krievi) to panācām. Mūs zin visa pasaule. Mēs esam ietekmīga un varena tauta, nevis jūs (latvieši) un ar Dievu tur nav nekāda sakara. Ar mums rēķinās ASV, Āzija un visa pasaule. Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums(krieviem)?

Jautājums: Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums (krieviem)?
Atbilde: Ja latviešu tautā nebūtu spēcīgas garīgās autoritātes un vienkārši ticīgu ļaužu lūgšanas, gan kara, gan arī Latvijas okupācijas laikā, tad iespējams, šis jautājums vairs nebūtu aktuāls, jo gluži vienkārši latviešu Latvijā vairs nebūtu vispār. Taču ļaujiet man atbildēt ar pretjautājumu. Kas Jūs (krievi) vispār būtu bez (latviešiem), Jums taču nebūtu uz ko velt savas atrunas. Un kas Jūs (krievi) vispār būtu bez Dieva..

Kara valdniece

Par cik cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, tad saprotams, ka pašam no sevis cilvēkam nav spēka, lai paveiktu varas darbus kaitējot citiem. Tie ir garīgi jeb instinktīvi impulsi-naids un slepkavnieciskas tieksmes ietērpjot attaisnojošā idejas un rīcību ideoloģijā. Tās izsauc zemie instinkti, taču tās ir garīgi vadāmas. Par cik tās nevada Dieva Gars, kā Jūs arī pareizi minējāt, jo ar Dievu tik tiešām nav nekāda sakara, tad dēmoniskiem spēkiem -noteikti.
Jums ir taisnība arī attiecībā par to, ka Krievu nācija ir spējusi ietekmēt pasaules gaitu ārpus Krievijas robežām nesot karu, postu un iznīcību. Bezšaubām tā tas ir. Kara valdniece.
Kaut arī lielā mērā Krievija efektīgi atrod sev „ārējo ienaidnieku”, vai tiešām ir tā, ka Krievija ietekmē pasauli, vienīgi, kā Jūs sakāt, bez Dieva palīdzības un vajadzības? Tad pastāv jautājums, kā Krievija ietekmētu pasauli, bez iejaukšanās citu valstu karos un, ja tai nebūtu gāze, ar kuras palīdzību politiski manipulēt ar citu valstu iesaistītām pusēm? Tas nu, būtu pārdomām attiecībā par „kara ratiem”.

Karš vai miers?

Nav nekādas meistarības izraisīt karu. Iedod tikai iemeslu. Un iemesli, kā mēs zinām, mēdz būt tik ļoti triviāli un banāli. Vēlākos vēstures posmos zināms, ja valsts kase tukša, valsts vīru valdīšanas namākulības dēļ, un tauta badā, slinkuma dēļ, tātad ir pienācis laiks karot. Uzmanības novēršana no iekšējās politiskās problēmas pārvēršot ārpolitiskā programmā. Ārpus savas teritorijas ienaidnieka meklēšanā. Kaut gan, būtu jāņem vērā, ka pats lielākais ienaidnieks sev -esi Tu pats! Jo cilvēka raksturs vai paceļ vai arī noved postā.
Taču agrīnos vēstures posmos Eiropas dižciltīgo dinastiju valdīšanas laikos pastāvēja cita izpratne par valdīšanu un ietekmi. Fundamentālās vērtības, tika ieaudzināts arī dižciltīgās izcelsmes un augsta ranga pārstāvjos.
Dižciltīgo valdīšanas panākuma noslēpums: Izraisīt karu spēj ambiciozs un zema līmeņa cilvēks, taču novērst karu, tā ir visaugstākā līmeņa sasniegšana un meistarības pakāpe. Ja vadonis, spēja novērts karu, tas tika uzskatīts kā cieņas vērts cilvēks, kurš spēj savaldīt un pasargāt ne tikai savu nāciju, bet arī savu raksturu. Tas ir labklājības garants un miera nodrošinājums.

Karš un miers

Ieskatīsimies Krievijas ietekmē dailes plašumos, visizcilākajā literatūras mantojuma krājumā. Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie literāti?

Krievu klasiķis Ļevs Tolstojs -19 gs. lielākais romānu rakstnieks krievu literatūrā un ir ievērojams nevien ar mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet arī ar nemitīgiem idejiski – reliģiskiem meklējumiem. Kaut arī pēc izcelsmes grāfs, taču agri zaudējot vecākus viņa radinieki bija centušies audzināt pēc aristokrātu ieradumiem. Ikdienas gaitās jaunajam grāfam nav gājis viegli, jo iekšējā audzināšana nesasaucās ar to, ko piedāvājusi reālitāte. Taču kad visas cerības jau zudušas, viņš tomēr satika savu uzskatu un attiecīga līmeņa domabiedrus rakstniekus -Turgeņevu, Družiņinu, Ņekrasovu, Grigoroviču un Gončarovu. Atrodot kopīgu valodu, viņš sāka drošiem soļiem virzīties uz priekšu savā izvēlē, dzīvi saistīt ar literatūru pilnā mērā.
Romāns ,,Karš un miers” (1865 – 1869) apņem milzīgus plašumus, aptverdams visu laikmetu un muižnieku šķiras sabiedrisko un ģimenes dzīvi. Attēlots arī Napoleona kara gājiens Krievijā ar tā dažādiem kara un miera laika notikumiem, dziļiem individuāli psiholoģiskiem tēlojumiem. Tolstojs pauž savu pārliecību, ka viss pasaulē ir augstāka spēka nolemts un vadīts. Droši vien tāpēc darba autora atsevišķu varoņu loma vēsturiskos notikumos ir nenozīmīga. Personas nevarība -Borodinas kaujas tēlojumā, kur sabrūk Napoleona iepriekš izsapņotie plāni. Lielā pretrunā ar personības nozīmes noliegumu vēstures gaitā ir šīs pašas personības lielās lomas uzsvars ģimenes dzīvē, patiesības un reliģijas meklējumos.

,,Karš un miers” galvenais varonis ir izvēlēts krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas izpratis to, ka ārējo notikumu straumē cilvēks ir nenozīmīgs, taču individuāri sevī pašā viņš glabā nesalaužamu spēku. Spēku, kas nāk no debesīm. Spēks no Dieva.

Ļeva Tolstoja atklāsme

„Trīsdesmit piecus savus mūža gadus es vārda vistiešākajā nozīmē biju nihilists, ne gluži speciālists revolucionārs, bet cilvēks, kurš netic nekam. Taču es ieguvu ticību. Es ticu doktrīnai par Jēzu Kristu, un pēkšņi visa mana dzīve ir pilnīgi pārvērtusies… Dzīve un nāve man vairs nešķiet ļaunums, bezcerīguma un izmisuma vietā mani tagad ir pārņēmis miers un prieks un laime, ka man to nespēs atņemt pat nāve.”-piemin grāmatas autors veiktajās piezīmēs.

Noziegums un sods

Fjodors Dostojevskis- filozofiski psiholoģiskais romāns „Noziegums un sods” 1866. g.
„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Grāmatas varonis Raskoļnikovs — nabadzīgs students, nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi — ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Atzīties vai neatzīties – būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam.
Šis darbs spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis ir apraskstījis kā Dieva Gars ir pilnīgi pārvērtis viņa dzīvi Sibirijā pavadītajos katorgas gados. Tieši saskarsme ar Dievu palīdzējusi izdzīvot, tas arī ir spilgti jaušams viņa darbā „Noziegums un sods”. Autors liek manīt, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.
Galvenais vēstījums-„nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc izdarītās slepkavības, galvenā varoņa paša dzīve praktiski iet ūtrupē. „Varonis” arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus. Un tas viss ir pastrādātā nozieguma dēļ.
Ko ir līdzējusi apziņa, ka esi uz to spējīgs un, ka neesi ne ar ko sliktāks par citiem, ja normālas dzīves pēc tam tāpat vairs nav?

Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē

Aleksandrs Solžeņicins – rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Guva plašu ievērību savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu.
Dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Solžeņicinam par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī kritizējot Staļina režīmu (Kriminālkodeksa 58. panta 10.-11. punkti) piesprieda 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē. Sodu sāka izciest vispirms „Jaunās Jeruzalemes” un “Kalugas vārtu” nometnēs.
1946. gada septembrī tika nosūtīts uz speciālo pētniecības institūtu, kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, Ribinskā, bet pēc 5 mēnešiem uz tādu pašu institūtu Zagorskā. 1947. gada jūnijā viņš nonāca Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā. 1950. gadā Solžeņicins tika pārvests uz “parasto” nometni pie Ekibastuzas Kazahijā.
Pardzīvojot savas tautas varas represijas viņš atklāti nostājas pret savas tautas varas sistēmu uzrakstot nozīmīgu stāstu „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Neskatoties uz to, ka vēlāk bija aizliegta literatūra, tas izplatījās pa visu Krieviju. Autors aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku. Visai precīzi izveidotie pretrunīgie raksturi, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu.
Taču ar visām piedzīvotām šausmām un izdzīvoto ieslodzījuma vietās Aleksandrs Solžeņicins saglabā mīlestību un mieru dvēselē, kā arī atklāti sabiedrībai pauda savu ticību Jēzum Kristum un stāstīja, kā ebreju tautības ārsts nometnē palīdzējis viņam nonākt pie Jēzus Kristus, par ko arī esot viņam pateicīgs.

Zinātne bez ateisma

Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie zinātnieki?
Mūsdienu krievu zinātnieks bioķīmiķis Dmitrijs Kuzņecovs. Trīs reizes ieguvis zinātņu doktora grādu un saņēmis Ļeņina komjaunatnes prēmiju zinātnē, 1989. gadā apmeklējot ASV atklāti runājis par savu ticību Jēzum Kristum. Padomju Savienībā publicējis rakstu „Zinātne bez ateisma”.

Ja tā labi padomā, tad par Dieva palīdzības nepieciešamību mēs varētu ieskatīties jebkurā Krievijas dzīves noteicošajās un ietekmējošajās sfērās. Un izrādīsies, ka arī bez izraisītiem kariem var iztikt un ietekmēt cēliem mērķiem.

Miera valdnieks

Taču vēlos Jūs iepazīstināt ar kādu vienu Personu, kurš ir ietekmējis pasaules pagātnes, tagadnes un nākotnes gaitu mūžības skatījumā.
Visas pasaules vēsturē pastāvošie kari, vislielākās pasaules armijas, visas kuģu armādas, kuras jebkad šķēlušas jūras viļņus, visas pasaules parlamenti un valsts vīri, karaļi un ķēniņi, kas kebkad ir valdījuši zemes virsū, visi tie kopā nav tik spēcīgi ietekmējuši cilvēku dzīvi virs zemes, kā ar savu dzīvi to ir izdarījis Jēzus Kristus no Nācaretes.
Ir aizritējuši 2000 gadu, taču Jēzus Kristus no Nācaretes bez pārlieku naudas ietekmes un izraisītiem kariem arī šodien cilvēku nācijās ieņem centrālo vietu.
Jēzus Kristus bez valsts naudas nodrošinājuma un armijas ir uzvarējis vairāk cilvēku, nekā Aleksandrs Lielais, Staļins vai Ļeņins, Hitlers vai Cēzars, Muhameds vai Napoleons.
Viņš – devis lielāko skaidrību cilvēku dzīvēs par Pasaules uzskatiem un saikni ar debesīm lielāku, nekā visu laikmetu lielākie filozofi un zinātnieki kopā ņemti.
Viņš pārvaldīja dzīves izpratni un runāja par to tā, kā nav runājis neviens izcilākais orators pasaulē.
Viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu gudru filozofisku traktātu, taču rosina daudzus ķerties rakstīšanas mākā.
Viņam veltīts vairāk sprediķu, runu, diskusiju, mākslas darbu, iespiestu darbu un dziesmu, nekā jebkuram citam senajos laikos un mūsdienās.
Viņš piedzima kā Pasaules Saimnieks un sists krustā kā vergs, taču joprojām nosaka civilizācijas virzienu.
Viņš pārspējis visizcilākos skolotājus un morāles sludinātājus.
Miera valdnieks un cilvēku dvēseļu atbrīvotājs. Grēka nastas smaguma atvieglotājs. Slimību dziedinātājs. Pestītājs! Dievu Dievs! Karaļu karalis! Ķēniņu ķēniņš!

Dieva Dēls

Buda nekad nav pretendējis uz to, ka viņš būtu Dievs.
Muhameds nekad nav uzdevies par Dievu.
Mozus un Jānis Kristītājs nav sevi saukuši par Dievu.
Jēzus Kristus- vienīgais, kas atļāvies sevi nosaukt par Dieva Dēlu un apliecināt to.

Noslēgumā:

Atbildot un pārfrazējot jautājumu: kas būtu, ja būtu? Aicinu Jums padomāt, par to, ka varbūt patiesībā, Jūs meklējat nevis latviešu tautas nosodīšanu, par to, ka neskatoties uz latviešu tautas izsūtīšanu uz Sibiriju un slaktēšanu bez tiesas, tomēr vēl ir izdzīvojusi, bet gan meklējat to, kurš spēs Jūs pašu atpestīt no PSRS laikā piedzīvotām sāpēm un šausmām. Neskatoties uz to, ka sevi uzskatāt par uzvarētāju padomājiet rūpīgāk, par kādu uzvaru ir runa? Kāda gan tur uzvara? Par ko lepoties? Par piedzīvoto asinspirti gan vienā, gan arī otrā frontes pusē? Ir maksāta pārāk liela cena, lai to varētu saukt par uzvaru.
Iespējams, ka arī Jums ir vajadzīgs miera valdnieks, kas piedos, atpestīs un izglābs un dos Jūsu dvēseli mieru. Novēlu Jums atrast tik ilgi meklēto.
Jo kā kādā dziesmā teikts „un visi, kas piesauks Viņa (Jēzus) vārdu, būs glābts.”
>>Grēcinieku lūgšana<<

Kad kāds mūs ir sāpinājis, mūsu sirds alkst atriebības. Atriebība un grēka sodīšana tik bieži stāv tuvu klāt viens otram. Atšķirt tās ne vienmēr ir vienkārši.

Otrā pasaules kara pēctecība Latvijā dažkārt šķiet neizprotama. Taču briesmu darbi prasa izskaidrojumu un vainīgā sodīšanu.

Arī Izraēlā Vecās Derības laikā Soģu grāmatā 20 nodaļā aprakstītais piedzīvotais notikums ir līdzīgs. Notikuma gaitā izrādījās, ka izraēlieši spējuši vienoties pēc tik šausmīga sūtījuma saņemšanas. Visi, izņemot tos, kas bija darījuši tik smagu grēku. Nomocītās sievas vīrs var atstāstīt notikušo, bet netiek sodīts par gļēvulību. Vai tiešām viņš bija tik nevainīgs? Laikam jau šobrīd par to neviens tā īsti nedomā, jo Benjamīna cilts vīru varas darbs prasa tūlītēju iejaukšanos un sodu. Bet kā lai šo konfliktu atrisina?

Konflikta nerisināšanas sekas

Kā lai risina arī Latvijas valsts vīru gļēvulību? Vai referendums to atrisinās?

Liekas, te ir tik daudz emociju: dusmas, sarūgtinājums un arī vēlme atriebties. Būtu jāsāk ar vainīgajiem. Bet tik bieži ir problemātiski panākt vainīgā izdošanu, it īpaši ja tautas nodevējam ir dīvainā imunitāte, kas pasargā un tādējādi attaisno noziedziskās rīcības valsts mērogā. Vai arī grūtības sagādā, kad vaininieks atrod patvērumu kādā austrumu vai rietumu valstī. Vēl dīvaināk, kad Latvijas nodevējs izciešot sodu, tagad pārstāv Latvijas tautu Eiropā.

Kāpēc Benjamīna bērni negrib sodīt ļaunumu? Vai tas būtu pazemojoši? Visa cilts taču šo grēku nedarīja. Bet varbūt Benjamīna cilts ir kļuvusi tik vienaldzīga pret grēku, ka nespēj klausīties tajā, ko saka viņu brāļi? Varbūt, ka viņi ir stūrgalvīgi gluži kā latvieši šobrīd?

Viņu gadījumā tā bija viena netikla sieviete un gļēvs vīrietis. Latvijas gadījumā – daži gļēvi valsts vīri.

Viņu gadījumā Sodomas un Gomoras piemērs atkal atkārtojās, taču Latvijas gadījumā varas darbu sekas atkārtošanās cikls. Smaga situācija. Viens otram pretī stājās vienas tautas pārstāvji. Vēl nesen latvieši bija spiesti cīnīties pretējās frontēs. Bet tagadējos laikos gļēvu un negodīgu latviešu politiķu dēļ, iet bojā visa latviešu tauta.

Vai risinājums?

Divdesmit seši tūkstoši pret četriem simtiem tūkstošu karotāju. Iespaidīgs Izraēlas cilšu pārspēks. Arī mazā Latvija patvērumu sameklēja sabiedrotajos un no Eiropas saņem pārspēku. Šķiet, ka nav šaubu kuri varētu būt tie uzvarētāji. Vai tiešām briest pilsoņu karš, neraugoties uz nevienādajiem spēkiem? Un te jau arī ir šī dilemma- kā rīkoties, ko darīt?

Ja necīnīsies, tad tas tiks uztverts kā piekāpšanās grēkam. Ja cīnīsies, tad būs jācieš zaudējumi gan vienā, gan otrā pusē. Kā lai atrisina šo problēmu? Varbūt, ka jāmeklē Dieva padoms?

Savādā kauja

Pilsoņu karš sākās pavisam dīvaini. Izraēla bērni nevis prasa Dievam, vai vispār jākaro, bet gan jautā par to, kurš gan pirmais dosies kaujā. Gluži kā šodienas Latvija. Nebija jautājums par to, vai referendums jārīko, bet gan kurš būs tas pirmais „varonis”, kas nostāsies pret pamatnāciju.

Dieva atbilde šķiet, ka bija pārliecinoša, bet kāpēc gan viņi, zaudēja pirmajā kaujā.

Arī Latvija sameklējusi sabiedrotos, taču zaudē gan savos karos, gan arī svešos. Apkopjot rētas atkal dodas sīvajā konkurences cīņā.

Dievs nebija pietiekami spēcīgs viņus pasargāt? Divdesmit divi tūkstoši ir milzīgs skaitlis. Un tie taču nebija cilvēki, kas pirmo reizi gāja kaujā. Šis kāpēc? Savādi, ka apraudot savējos, izraēlieši neuzdod šo jautājumu, bet gan vēlas zināt, ko darīt tālāk.

Arī Latvija ārpolitikā necenšas uzdot jautājumu saviem sabiedrotajiem, bet metas izpildīt norādījumus bez iebildumiem. Un iekšpolitikā nenosoda visiem zināmos vaininiekus, bet gluži pretēji piešķir balvas un prēmijas.

Varbūt, ka šim jautājumam kāpēc? Toreiz nebija nozīmes, jo visi taču zināja, kurš bija vainīgs, taču izdarītais grēks un tā izpildītāji joprojām nebija sodīti.

Arī šodienas Latvijā ir tāpat. Iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dievs svētīja došanos kaujā, taču likuma dēļ, kas paredz vaininieka sodīšanu, Dievs nevarēja svētīt pilnā mērā, jo grēks taču joprojām bija apslēpts.

Tāpēc, domājams, ka arī Latvijas gadījumā ir izprotams, kāpēc tā ir rūgtuma pilna. Un gaidīt pēkšņu atveseļošanos, izaugsmi un veiksmi būtu muļķīgi, ja tauta redz nemainīgo netaisnību savu acu priekšā, kas attīstās un vairojās. Kas joprojām netiek apstādināts un nocirsts saknē.

Saņēmuši Dieva atļauju, Israēla bērni zaudē vēlreiz. Droši vien rodas šaubas vai ir vērts uzticēties Dievam, kas pieļauj tādus zaudējumus? Taču izraēliešu reakcija bija pretēja. Jā, viņi sēroja, pārdzīvoja, bet saprata, ka jāgavē, jāpienes upurus un pat pateicības dāvanas. Viņi saprata, ka Dievs ir kaut kas augstāks par viņu saprašanu. Ja arī cilvēki cenšas būt solidāri grēkam, aizstāvot grēcinieku un apklājot viņa arī topošos grēkus, samierinoties cerībā, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs, taču Dievs to redz. Dievs nesamierinās. Dievs to neapklāj. Domādami, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs paši kļūst par līdzatkarīgiem un līdzvaininiekiem. Vai Dievs var svētīt šādu stūrgalvīgu Latvijas tautu pilnā mērā? Vai Dievs var pārkāpt savus nostādītos likumus un baušļus? Viņš taču nav mazais bērns, bet gan taisnīgs un uzticīgs Dievs.

Izraēlieši saprata pieļauto kļūdu, nožēlojot. Un tad skan vēl viena atbilde no Dieva. Šoreiz daudz konkrētāka, garantijas dodoša. Tas ir Dievs, kas dod uzvaru, kas liek karam izdoties.

Bet kā ir ar Latviju?

Kāpēc paļāvība uz Dievu nāk tik smagos apstākļos? Vai tiešām tikai zaudējumi un bēdas atver mūsu acis, lai redzētu Dievu?

Dievs pret

Pienāk brīdis, kad pats Dievs karo ar Benjamīna bērniem. Cik briesmīgi, ja Dievs kļūst par Tavu pretinieku.

Latvija piedzīvoja savā vēsturē precidentu10. Saeimas atlaišanu. Tā vietā, lai palīdzētu, saprastu, atbalstītu, Viņš sāk sodīt. Tas ir laiks atjēgties, apstāties un pārdomāt. Viņa žēlastība ir neizmērojama un ir dota jauna iespēja. 11. Saeima. Jauns domāšanas līmenis, jauns prāts, jauna degsme, varbūt jauna atmoda, taču vai sapratīs? Vai noturēsies? Vai mainīsies? Vai pastāvēs? Jā, saprotamas ir bažas.

Savādais pilsoņu karš, kurš sākās cilvēka grēka dēļ. Bez tam šī grēka dēļ karā cieta arī daudzi citi, kuri nebija vainīgi. Liekas, neviens nav uzvarētājs, jo grēks nevienu nedara laimīgu.

Pēc kara

Tikai tad, kad kauja ir beigusies, var redzēt, cik lieli ir zaudējumi un cik liela uzvara.

Karš ir beidzies. It kā vajadzētu priecāties, bet patiesa prieka nav. Tikai tad var apjaust, cik tas viss ir bijis smagi.

Valodas referendums. Smags pazemojums latviešu tautai. Taču viss uz to gāja. Par to zināja. Jā, cerēja, naivi cerēja, ka tā tas nevar būt un tā tas nenotiks. Taču notika, notiek un notiks. Kāpēc? Atkal šis jautājums, kāpēc?

Bet atbilde taču ir zināma un izlikties, ka nesaprot.. veltīgi.. Šo jautājumu tā arī turpmāk varēs uzdot no jauna un ciest tās pašas sakāves. Jo atbilde ir zināma. Bet pieņemt to nevēlas.

Pāri palikusī Izraēla tauta skaudri pārdzīvo šo traģēdiju. Bet tad nāk vēl viena…

Latvija vēl ilgi atcerēsies valodas referenduma kauju, taču briest nākamā. Nāk nākamais „varonis”, tautai zināms un atbalstīts pārstāvēt Latviju Eiropā. Visiem zināms vilks avju drēbēs. Zināms, bet joprojām atbalsta. Neviens neiebilst! Neiebilst pret tādiem vilkiem, kas uzplēš avju saimē brūces, iztecina asinis, sakauj latvisko garu, saplēš gabalos un novelk ādu. Taču ar veselu ādu palikušās avis, novāc saplosītās un nokautās, noslauka asinis un arī tad neuzdodot jautājumu kāpēc? Jo atbilde taču zināma. Nerisinot situāciju, pieļauj nākamās kaujas. Bet, ja nākamajā plosīs Tevi? Ko tu iesāksi, kad sev apkārt ieraudzīsi savu latvju brāļu un māsu vienaldzību, kuras gaidīs, kad tu noasiņosi, lai tevi novāktu no kaujas lauka?

Pilsoņu karš! Skan tik prātā, pilsoņu karš!

Pārkāptais likums

Senajā cilšu savienībā bija likums, ka visiem obligāti jānāk uz tautas sapulcēm, bet kādi uzdrošinājās šo likumu ignorēt. Izskatās pēc parastas aizmāršības.

Gluži kā Latvijas Seimā, pirms likuma grozījumu pieņemšanas sēžu neapmeklēšanas laikā. Arī jaunie Latvijas pilsoņi aizmirst par lojalitāti valstij. Vai tad tā ir nodevība pret latviešu tautu?

Taču tajos apstākļos tā bija uztverta kā nodevība. Atkal kauja, un atkal mirst cilvēki. Savējie. Smagi noraudzīties, bet vai ir iebildumi? Vai tiešām nepietika ar tūkstošiem, kuri tika iznīcināti iepriekšējā karā? Soģu laiki. Vieni no brutālākajiem laikiem Izraēla vēsturē, kad daudzi cieta tikai tāpēc, ka kāds nebija paklausīgs vai kārtīgi pildījis Dieva likumus.

Šodienas skatījumā mēs atzītu, ka tas ir nehumāni un briesmīgi, bet kāpēc tauta bija tik nepaklausīga Dievam? Kāpēc ciltis uzvedās kā niķīgi bērni?

Nehumāni? Ar ko tie laiki atšķiras no tagadējiem? Toreiz redzami ieroči, tagad neredzami un humāni ieroči. Taču kauja nemainīga. Joprojām ciešanas.

Karš vēl nebija beidzies, jo tas turpinājās cilvēku sirdīs.

Benjamīna sievu problēma bija atrisināta, bet sirdī joprojām bija grēks un nepakļāvība. Šilo meitas kļuva par tādiem pašiem upuriem kā citi. Lai tikai Benjamīna dēliem būtu sievas un lai justos labi.

Vai arī šodien Latvijā latvieši nemitīgi nepiekāpjas un neatkāpjas, lai Latvijas nelojālajiem būtu latviešu sievas un justos labi?

Secinājums:

Stāsta morāle ir tāda, ka ikviens darīja to, kas viņam pašam likās labi esam? Bet šis labais bieži vien ir ļaunums citiem. Varbūt, ka tā bija pārspīlēta demokrātija, kas pamazām iznīcina Dieva tautu. Lielā brīvība darīja nepakļāvīgus, bet bez paklausības Dievam arī šodien mēs tiekam pakļauti līdzīgām traģēdijām.

Varbūt sāksim mācīties no pagātnes pielaistām kļūdām?