Centrālais pasākums jau vairāku gadu garumā norisinās Rīgā, bet šogad pirmo reizi notika arī reģionos.

Brauciens sākās pie Liepājas robežas (Klaipēdas ielas galā) un plašais maršruts noslēdzās Rīgā.
“Vienības braucienā piedalījās aptuveni 100 cilvēki, 60 automašīnas un braucienu papildināja ar motocikliem, taču Rīgā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa pulcēja apmēram 200 cilvēku” -stāsta Jānis.

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”TB/LNNK” pārstāvji tikās ar daudziem cilvēkiem pilsētās un laukos. Vecie ļaudis ar labiem vārdiem atcerējās Ulmaņlaikus. Sirmgalvju atmiņā tie ir palikuši kā Latvijas uzplaukuma gadi. Vecāka gada gājuma cilvēki cildināja šo Latvijas vēstures posmu, atcerējās ekonomisko uzplaukumu un labklājību.

Attiecībā par Vienības brauciena mērķi Jānis paskaidro: „Vienības brauciena mērķis ir atgādināt, ka arī šodien latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē un, ka latviešiem ir sava valsts un sava valoda. Atgādinot, ka arī mūslaikos iespējama latviešu tautas vienotība.”

Par Latvijas karogu izmantošanu brauciena laikā Jānis papildina „Latvijas karogs ir mūsu valsts lepnums, kas brīvi plīvo, ne tikai svētku dienās”. Par labklājību runājot Jānis pasaka īsi un skaidri: „Vispirms darbs tikai tad atalgojums.”

Šāds Vienības brauciens ar Latvijas karogiem simboliski nedaudz atgādina Bībelē rakstīto par Jērikas pilsētas likteni (Jērikas 6: 1-27). Sarunas noslēgumā Jānis pauda zīmīgus vārdus: „Šobrīd Latvijā nepieciešams garīgs apvērsums, jo par to dažkārt tiek aizmirsts.”

Vienības brauciens tika noslēgts Rīgā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa ar svētku uzrunām un latviešu patriotiskajām dziesmām. Ar svētku uzrunām uzstājās Baiba Broka un Raivis Dzintars atgādinot klātesošajiem par Latvijas valsts pamatvērtībām akcentējot Kārļa Ulmaņa sasniegumus un pauda arī nozīmīgus vārdus latviešu tautas uzmundrināšanai un vienošanai.

Jāatgādina, ka Molotova–Ribentropa pakts 1939. gada augustā noteica ietekmes sfēras, atdodot Baltijas valstis PSRS. 1940. gada 15. jūnijā, kad sarkan-armija jau bija Lietuvā, Latvija bija ielenkta gandrīz no visām pusēm. K. Ulmanis, Latvijas valdība, kā arī armijas vadība zināja 1939. gada 17. septembra notikumus Polijā, kur no austrumiem iebruka PSRS. Polija uzsāka pretošanos, bet jau pēc 24 stundām pārtrauca, lai paglābtu poļu karavīrus un iedzīvotājus. Taču šīs pretošanās dēļ 242 000 poļu karavīrus aizveda uz gulagiem Krievijā, virsniekus nogādāja Katiņā un nošāva, bet 1,5 miljonus civiliedzīvotāju no Austrumpolijas izsūtīja uz Sibīriju. Militārspēku samērs toreiz starp trim Baltijas valstīm un sarkanarmiju bija 1:30!

Iebilde, ka, sākot karu, mēs apliecinātu pasaulei okupāciju, ir maldi. Latvijas okupāciju joprojām neatzīst tie, kuri okupēja mūsu valsti. Atjaunotās Latvijas valdībai jau 90. gadu sākumā vajadzēja visām pasaules valstīm nosūtīt informatīvus rakstus par padomju okupāciju un padomju varas noziegumiem no 1940. līdz 1990. gadam.

Nedrīkst nepretošanos skaidrot kā stratēģisku kļūdu. K. Ulmanis un valdība toreiz paglāba latviešu tautu no ātras bojāejas. Ka latviešu tauta neatzina okupāciju, to pierādīja Otrajā pasaules karā leģionāri, cīnoties pret padomju armiju un otrreizēju okupāciju.

Ar nacionālo partizānu karu (1945 – 1953) Ulmaņa laikā izauga tā pirmskara Latvijas patriotiskā paaudze, kura savās sirdīs saglabāja brīvas, neatkarīgas, nacionālas valsts ideju gan padomju okupētā Latvijā, gan trimdas zemēs.

Pabriks paziņoja, ka atjaunotā Latvija ilglaicīguma ziņā apsteigusi pirmskara Latviju. Vai ar to viņš gribēja pateikt, ka šodienas Latvija ir pārāka nekā pirms kara? Pirmskara Latvija 7883 dienās iedzīvotāju labklājības un citos rādītājos nonāca Eiropas vadošo valstu grupā, kad vācieši Latviju nodēvēja “Lettland ost Buterland” (Latvija – sviesta zeme), bet šodienas Latvija ir viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm. Protams, varam priecāties, ka vairāk nekā 7883 dienas esam brīvā valstī, taču salīdzināt ar pirmskara Latviju nevar un nedrīkst. Mans labs paziņa Osvalds Porietis – viens no sešiem žurnālistiem, kas pavadīja K. Ulmani braucienos pa Latviju, – 17. jūnija vakarā, kad Daugavā padomju karakuģis bija pagriezis stobrus pret prezidenta pili, bija aizgājis pie K. Ulmaņa un jautājis par pretošanās iespējamību. K. Ulmanis atbildējis, ka militāra pretošanās būtu latviešu tautas iznīcināšana.

Jācer, ka turpmāk pagātnes vērtējumos nebūs pārsteidzīgu, nepamatotu, nepatiesu apgalvojumu.

Savā vēstulē Kalniņš norāda, ka tas, uz kurieni mūs šobrīd kā aitu baru dzen, ir neliels aploks federatīvas Eiropas nomalē. „Mēs taču gribējām pasaulē būt kā līdzīgie starp līdzīgajiem – paši vadīt savu tautsaimniecību, paši veidot savas attiecības ar citām valstīm un paši noteikt savus orientierus visos mūsu cilvēku un sabiedriskās dzīves aspektos,” sašutumu pauž komponists.

Viņš saka, ka runa jau nav par eiro, bet runa ir par to, vai mēs vēlamies izšķīst federatīvā Eiropā, kas mūsu tautas nākotnei ir nāvējoša, vai arī mēs gribam veidot tādu valsti, par kādu sapņojām, sākoties Trešajai atmodai.

„Pievienošanās eirozonai tik vien mums dos, kā stipri apgrūtinās mūsu izkļūšanu no šīm nāvējošajām skavām. Latviešu tauta nav balsojusi par pievienošanos federatīvai Eiropai, tāpēc šoreiz referendums ir obligāts. Tikai jautājumam ir jābūt nevis par pievienošanos eirozonai, bet par nepievienošanos utopiskam projektam, kuru sauc federatīva Eiropas valsts,” uzskata Kalniņš.

Komponists pieļauj – iespējams, ka mūsu atjaunotajai valstij ir trūcis prasmīgu cilvēku, turklāt tādu, kam valsts un tautas liktenis ir bijis sirds jautājums. „Iespējams, ka tāds mums pagaidām ir bijis tikai viens – Kārlis Ulmanis. Patriotismu – to nu gan mums nevar pārmest. Tās mantas mums ir gana, brīžiem tik daudz, ka aizmiglojas acis un maz kas ir skaidri saskatāms.”

Kalniņš arī norāda, ka pašu prasmes trūkums ir aizvietots ar instrukcijām, ar to, kas kaut kur tiek pateikts priekšā. Bet arī ar priekšā teicējiem tomēr viss neesot gluži skaidrs – tas viņu kauss ar visu viņu finanšu un eiro politiku ir vieglāks par vieglu, jo uz otra kausa guļ ne ar ko neatsveramais – mūsu tautas un cilvēku liktenis.

„Jūs runājat par drošību, grūzdami mūsu tautu tādā nedrošībā, kādu mums vēl nebūs nācies pieredzēt. Jā, PSRS laikos mūsu tautas miesa tika nežēlīgi plosīta un bendēta. Taču tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos-deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem un cunamiskā vienaldzībā noposta visas tās aizsargbarjeras, ko mūsu tauta gadu tūkstošos ir uzcēlusi, lai pasargātu savus cilvēkus un sevi saglabātu,” pauž komponists.

Kalniņš uzsver, ka Latvija un tauta ir domāta kam labākam – pilnvērtīgai, skaistai, neapdraudētai nākotnei, bet uzbrūkošās Rietumu „vērtības” tādu nākotni nenodrošina.

„Iespējams, ka Austrumeiropas tautas, no vienām važām atbrīvodamās, ir palaidušas garām iespēju iet savas identitātes saglabāšanas un attīstības ceļu. Bet varbūt arī vēl nav par vēlu. Un, ja tā, tad mums ir ciešāk jāpaskatās uz sevi un uz tiem, ko mēs dēvējam par saviem draugiem un sabiedrotajiem,” teikts vēstulē.

Bijušais politiķis norāda, ka Latvija ir tikusi brutāli piemuļķota un aptīrīta. Un mūsu līdzšinējo līderu gudrība ir pietikusi vien priekš tā, lai ieraudzītu sev izdevīgo un papūlētos kaut ko no tā visa dabūt arī sev.

„Tā vērtību sistēma, kuru propagandē Rietumu civilizācija, ir pilnībā bankrotējusi, bet mēs tur spiežamies iekšā par katru cenu un par saviem padomdevējiem ņemam tos, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu un tūkstošgadīgu cilvēces orientieru noārdīšanu par „rietumu vērtībām”,” pauž Kalniņš.

Kalniņš uzver, ka ikviens, kas cenšas nosargāt savu tautu un savu valsti, ir mūsu draugs un sabiedrotais un tiem, kam šodien šīs briesmas patiešām draud, ir jākļūst par sabiedrotajiem. „Šodien visiem, kas grib sevi un savu tautu saglabāt un nosargāt, jābūt vienos ierakumos. Šodien mēs nedrīkstam būt ieroči vecās raganas Politikas gadsimtiem nemazgātajās ķepās.”

Kalniņam esot nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. «Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu „demokrātijas” šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties un, kņaziem varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā,” klāsta komponists.

Komponists sapņo par to, ka varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri, kas visu nemērīs vienīgi ar savas izpratnes vai sava izdevīguma olekti.

_______pilns teksts______

Sarīkojumu vadīja Ē. Hānbergs. Plašāku uzrunu un lūgšanu teica bīskaps P. Brūveris, piemiņas vārdus teica Dobeles novada pašvaldības vadītājs A. Spridzāns, Vera Gribača un LZS priekšsēdētājs, Saeimas frakcijas priekšsēdētājs A. Brigmanis, Mazpulka vadītāja I. Kļava. LLU studentiem šīs augstskolas vadītāji pasniedza diplomus par K. Ulmaņa stipendijas piešķiršanu.

Sarīkojums sākās ar valsts himnu un beidzās ar “Nevis slinkojot”.

Latvijas labklājība

Atbilde replikai: Saprotams, ka Latvijas iedzīvotāji ir joprojām eiforijā par Zatlera 2. likuma izmantošanu īsi pirms prezidenta pilnvaru beigām, taču nedrīkst aizmirst, ka divas bezdievīgas sistēmas – pēc kara Zatlers – no Maskavas atveda jaunas maksājuma saistības. Zatleram ne prātā nenāca Krivijai pieprasīt kompensāciju par okupācijas laikiem, bet gan īpaši attaisnoties par naturalizācijas un nepilsoņu interešu stingru ievērošanu Latvijā.
Tāpēc vien šķiet apšaubāmi būtu vēlēt par bijušo Latvijas prezidenta partiju, kurš rūpējās par svešas tautas tiesībām vairāk, nekā Latvijas iedzīvotāju interesēm.
Diemžēl joprojām kopš Latvijas neatkarības laikiem vēl neviens nav uzņēmies atbildību aizsargāt, aiztāvēt un nodrošināt Latvijas pamatnācijas intereses. Tāpēc priecē, ka vismaz viena no visām partijām ir uzņemusies šo lomu un to cenšas pildīt.

Mums būtu jāsaprot, ka viss šajā dzīvē ir likusakarīgi. Nevar celt Latvijas labklājību uz pamatnācijas rēķina. Neredzēt mums nekādu labklājību, kamēr pamatnācija tiek apspiesta un noniecināta.
Par kādu labklājību ir runa, ka katrs segu rauj uz savu pusi. Agresori (SC) ar Ušakovu priekšgalā neatzīst savu netaisnību, sociālkomunisma ideoloģijas ieviešanu un nostiprināšanu Latvijas teritorijā. Taču šķietami arī apkaunojoši, ka Rīgas mērs pirms vēlēšanām kritis tik tālu, ka atļāvies sievai reklamēties „Playboy” žurnālā, savas popularitātes celšanai.
Nav saprotams arī cik ļoti var nemīlēt savu valsti, ka atļauties tirgoties ar pilsonību Šlesera gadījumā. Savu rīcību attaisnodamies, ka tādā veidā varētu piesaistīt investīcijas. Kāds tam ir bijis efekts jau pierādījies Jūrmalas īpašumu uzpirkšanā Krievijas, tā saucamajiem investoriem, tādējādi iegūstot uzturēšanas atļauju. Kāds ieguvums Latvijai? Izpirkti Latvijas valsts nacionālie īpašumi neieguldot finanses nekādās komerciālās darbībās Latvijas uzplaukumam.
Kamēr atradīsies partijas Latvijā, kuras nepārtraukti atskatīsies uz Austrumu pusi un rūpēsies par liberālismu vairāk, nekā par nacionālismu, nekas īpaši uz labo pusi nemainīsies.

Tieši tāpēc domājams, ka nostiprinot kristīgās vērtības, atbalstot jaunās ģimenes demogrāfijas saglabāšanai un ar izaugsmes iespējām jaunu darba vietu radīšanā ir uzskatāms kā prioritāte Latvijas labklājības celšanā. Pašreizējā situācijā ir svarīgi aizsargāt patriotisma garu un nacionālo pašapziņu. Pretējā gadījumā SC domajošajajiem un atbalstītājiem viegli izraut zem kājām latviešiem viņu Latvijas zemi.
Uzskatāms, ka, ja primāri tiktu ievērotas pamatnācijas pašnoteikšanās centieni, kā arī pamatnācijas cilvēktiesības un, ja latviskais gars un ticība Dievam, netiktu apslāpēts, bet gan izlaists brīvībā, tikai tad mēs varētu sākt runāt par tādu jēdzienu kā labklājība.
Jautājums: „Vai saprotiet, ka Jūs attaisnojat Ulmaņa autoritatīvo režīmu un nodarbojaties ar Ulmaņa glorificēšanu?…”

Atbilde: Lai labāk saprastu Ulmaņa izvēli ieskatīsimies gan ārvalsts pieredzē, Izraēlas gadījumā, gan arī atgriezīsimies pie pašmāju pieredzes, Ulmaņa gadījumā.

Latvijas un Izraēlas preventīvā kara stratēģiskie manevri

Izraēlas sešu dienu karš jeb preventīvais karš. Preventīvs karš (karadarbība, ko uzsāk valsts pret kādu citu valsti, lai apsteigtu tās uzbrukumu.)
1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas arābu republiku.

Trīs pret vienu

Trīs valstis nostājās pret Izraēlu un gatavojās uzbrukumam, taču Izraēlas izlūkdienesti par gaidāmo jau bija informēti un tāpēc izmantoja un veica negaidītu stratēģisku sitienu uzbrūkot pirmā.

Stratēģiskais sitiens

Bet tu, Israēl, Mans kalps, tu Jēkab, ko Es izredzēju, Mana mīļā Ābrahāma dzimums un atvase, ko Es vadīju no zemes galiem un aicināju no tālajām zemes robežām un malām un teicu: “Tu esi Mans kalps, Es tevi izredzēju un neesmu atmetis.” Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku! Redzi, kaunā paliks un par apsmieklu kļūs visi, kas pret tevi iedegas naidā un dusmās; iznīks un ies bojā visi, kas meklē nesaskaņas ar tevi. Tu tos meklēsi, bet vairs neatradīsi, kas ar tevi bija ienaidā; tie visi iznīks, kas karoja ar tevi. Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!” (Jesejas 41:

Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums objektiem Ēģiptē sākās 5. maijā pulksten 8:30, iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu.
Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus. Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.
Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sinaja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Paralēli norisa uzbrukums Jordānijai un Sīrijai. 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sinaja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla. Neviens nebija gaidījis, ka Izraēla pielietos preventīvā kara stratēģiju. Lielvalstis bija šokētas par mazās Izraēlas ātrajiem un trāpīgajiem manevriem. Tikai tad, kad Izraēla spēja ne tiaki sevi pasargāt, bet arī paplašinot savu teritoriju četras reizes, ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.
11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Kauja ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas). Kauja beidzās ar Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas sakāvi.

Rezultāti

Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku. Izraēla četrreiz palielina savu teritoriju. Palestīniešu bēgļu rašanās.

Ulmaņa preventīvā „kara” koncepts

Jēdziens glorificēšana nozīmē (idealizācija), tāpēc saprotams, ka neviens nav (ideāls) labs kā vienīgi Dievs. (Marka 10: 18), taču, kāpēc gan nerunāt par to, kas iedvesmo, paceļ patriotisma garu un līdz ar to nostiprina latviski-nacionālo pašapziņu? Lai saprastu, Ulmaņa autoritatīvā stila izmantošanu, nedaudz ieskatīsimies vēsturē.

1935. gadā pret Latvijas latviskām vērtībām nostājās (SSS), tie dēvētie „siseņi”, kuru rindās bija ilgu laiku pakāpeniski iekļautie komunistiskās ideoloģijas izplatītāji un kopēji . SSS bija cītīgi gatavojusies apvērsumam. Dažādos augstos amatos liekot komunistiskās varas līdzgaitniekus un gaidot uzbrukuma signālu no Krievijas.
Taču Ulmanis ar Balodi par SSS nodomiem jau bija informēti, tāpēc nekas cits neatlika, kā pielietot preventīvā „kara” stratēģiskos manevrus, uzbrukt pirmajam. Padzenot komunisma ideoloģiju sasirgušo Saeimu un sagrābjot varu savās rokās.

Rezultāti
Pateicoties Ulmaņa stratēģiskajam sitienam, Latvija tika pasargāta un atsista no komunisma sērgas uz vairākiem gadiem. Latvija piedzīvoja ziedu laikus un uzplaukumu.
Par SSS darbību Latvijā plašāk apraksta Jāzeps Pošeiks grāmatā “Latvijas grāvēji”.

„Es ticu baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.”- Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis

„Es ticu mūsu zemnieku dēliem un meitām, tām labākajam un dārgākajam auglim, ko mūsu zeme un mājas var dot; es ticu viņu sirdsskaidrībai, viņu labai gribai un viņu rakstura stiprumam; es ticu, ka viņu darbs – sirsnība un dedzība – dos mūsu zemei to, kas viņai vēl trūkst; uz viņiem es lieku cerības mūsu nākotnei.
Es ticu tai lauku dzīvei, kur gatavo jaunatni lauku skolai un māca zemnieka darbu cienīt un lauku dzīvi mīlēt; Es ticu, ka cilvēks nedzīvo vienīgi darbam un maizei, es ticu, ka viņam jārūpējas arī par prāta un sirds izglītību, par savas dvēseles izdaiļošanu, jārūpējas par to, lai varētu padarīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi pilnīgāku un cilvēka cienīgāku; es ticu arī tai baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.” No grāmatas Juris Ciganovs „Viens mērķis – tauta un valsts”

Veiksmīgas politikas būtība

Kārlis Ulmanis uzsver, ka cīņa par ārējiem tirgiem ir saprotami centieni, taču ja valsts savā iekšienē pratīs radīt saimniecisko un sociālo līdzsvaru, tad jo vieglāk viņai būs uzturēt normālas un viņas vajadzībām atbilstošas attiecības ar ārvalstīm.
To visu panākt ir politikas uzdevums. Politika ir tautas un valsts centienu aktīvais izpaudums. Politika nedrīkst tikt taisīta zināma indivīda, grupas, partijas un šķiras interesēs. Politika jātaisa visas tautas un visas valsts interesēs.
Kārļa Ulmaņa laikā Latvija lieliem tempiem virzījās tautsaimnieciskas valsts virzienā. Taču kaut arī galvenais dzinējspēks un mērķis bija tautsaimniecība, Ulmanis uzsvēra, ka jātaisa valsts politika, kurā arī lauksaimniecība ieņem piederošu vietu kā fundamentāla, visizplatītākā, stabilākā nodarbošanās. Viņš teica: „Nekritīsim galējībā noliegt mums dabas, vēstures, ģeogrāfiskā stāvokļa, saimnieciskās un kultūras attīstības nospraustos uzdevumus kuģniecībā, rūpniecībā, tirdzniecībā, satiksmē.
Kārlis Ulmanis ieguldīja lielus speķus, lai valdībā neiekļūtu destruktīvi domājošie. Viņš ienākot valdības krēslā apkārt sev koordinēja uzticamus cilvēkus, lietpratējus savās varas uzticētajās sfērās. Lielisks piemērs, bija Valdmanis, faktiski labā roka.

Lauksaimniecības biedrību priekšnieku sanāksmē Rīgas Latviešu biedrības namā 1940. gada 1. marta „Valdības vēstnesī” viņš teica: „Mūsu galvenā prasības saimnieciskajā politikā, kas ir arī valsts politika un arī mērķis un uzdevums, lai mēs celtu un nodrošinātu tautas labklājību, labklājību vienotā tautā; lai mēs celtu un nodrošinātu valsts stiprumu saimnieciski, garīgi un politiski.

Oligarhiem nē!

Bet valsts pilsoņu turība, pārticība, ienākumi, ja gribat, teiksim – bagātība, pēc mūsu uzstādītā mērķa lai neaugtu un nepieņemtos tādā kārtā, ka vērtības sakrātos un saplūstu nedaudz vietās vai arī nedaudzu cilvēku rokās, bet lai šīs vērtības, dzīves līmeņa celšana sadalītos pēc iespējas vienmērīgi pa pilsētām, pa laukiem un arī atsevišķu pilsoņu starpā. ”Nobeigumā viņš papildināja domu: „Ir daudz cilvēku, ka saprot, ka bez darba uz priekšu nevar tikt un ar tiem mēs sastrādājamies.”

Spekulācijas ar zemi nepieļaujamas!

Baltijas Lauksaimniecības biedrības 40 gadu svinībās Valmierā, Kārlis Ulmanis teica runu, kuras galvenais akcents tika vērsts attiecībā uz situāciju, kas ir nepieļaujama un novēršama. Spekulācijas ar zemi. Viņš teica: „Mums ir jāizbeidz visa spekulācija ar zemi. Ja mūsu mājas maina savu saimnieku, tad lai par jauno saimnieku nenāk vis tas, kam ir vajadzīgi tikai līdzekļi, bet lai nāk labākais saimnieks. Labākais saimnieks ir tas, kas pats ir savas zemes mīļotājs, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zeme, saaudzis ar mūsu dzimto zemi, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zemē, un tas, kam šī mūsu zeme ir tiešām mūsu dzimtā zeme. Tas lai nāk! Kā es minēju, ir nepieciešams izskaust spekulāciju un tirdzniecību ar zemi ar privātu iestāžu starpniecību. Tad nu mūsu vēlēšanās būtu, lai zemes ieguvējs pats arī apsaimniekotu jauno māju un saimniecību, turpat uz vietas dzīvodams.”

Iedvesmas cienīgi vārdi ir izskanējuši Valsts prezidenta 222. pavēlē 1939. g. 19 martā prezidents pavēli nostiprināja ar vārdiem: „Palieciet arvien valstij un sev uzticīgi, tad būsiet arī stipri un spējīgi spīdoši veikt savus uzdevumus.”

Vēstījumā tautai 18. novembrī 1938. gadā, Ulmanis uzsvēra domu, pēc kuras esot sekojuši vētraini aplausi, viņš teica daudzas lietas, kuras jau ir veiktas viņa prezidija laikā. Taču uzsvēra, ka lielas pūles tika ieguldītas, latviešu valsts nostiprināšanai viņš solīja: „Mēs nenovērsīsimies, lai uzceltu Latviju, latviešu tautu, to Latviju, kādu jūs sev bijāt iecerējuši un kādu jūs savā sirdī nesāt, cīņas un uzvaras iedami, un par kādu jūs savas galvas nolikāt.”

Kurnēšana un neapmierinātība

Attiecībā par darba tikumu prezidents Kārlis Ulmanis runāja par tā lielākajiem ienaidniekiem- kurnēšanu un neapmierinātību, viņš daudzkārt savās lauksaimniekiem un citiem vērstajās runās akcentēja domu, par to, ka bez darba un piepūles nekas neradīsies un tās ir lieliskas zāles netikumiem. Kādā no šādām runām viņš minēja, ka Jēzus atrada tik lielu prieku savā darbā, ka mazā Nācaretes pilsētiņa bija liela diezgan. Ļaužu pūlis reti kad apstājas un apbrīno patiesi diženās parādības. Divgalvainais teļš allaž pievilks lielāku ļaužu baru nekā kāds pravietis.

Kalpo!

Vēl kāda ļoti nozīmīga detaļa prezidenta dažādās runās ir izskanējis aicinājums latviešu tautai kalpot cits citam. Viņš teica: ”Lai tavas domas tiek vērstas nevis uz tevi pašu kā visu parādību viduspunkts, bet gan vairāk piegriezties strādāšanai priekš citiem. Parādi kaut kādā ceļā labsirdību tiem, kam iet grūtāk par tevi – un tu noķersi pats sevi ne pie vaidēšanas, bet pie dziedāšanas.
Man palaikam pašam ir jācīnās ar kurnēšanas dēmonu, bet es lūdzu Dievu, lai ļauj Viņš man nomirt, iekams es tieku par vecu dadzi.”
Ulmaņa laiki

Seši „Ulmaņa laika” gadi (1934-1940) ir bijuši saimnieciskā uzplaukuma, stabilitātes un pārticības gadi.
Ir mazi meli, ir lieli meli un ir statistika. Ieskatīsimies tajā „Latvija citu valstu saimē”
No 1935-1939. gadam strādājošo skaits Latvijā palielinājās no 61,3 līdz 64, 0% no darba spējīgo skaita.
Izglītība
Tautas izglītība analfabētu skaits Latvijā no 1934. gada 14,6% 1939. gadā samazinājās līdz 11,1%.
No 1935-1939 gadam Latvija ieguva 2. vietu Eiropā iespiesto grāmatu skaitā. Laikrakstu un žurnālu izmantošanā ieņēma 4.vietu Eiropā.

Universitātes: pēc studējošā skaita šajos gados Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā. Starp citu, Kārlis Ulmanis apzinoties analfabētisma lielāku skaitu lauku rajonos nekā pilsētās, aicināja pilsētniekiem ziedot savas grāmatas lauku rajonu iedzīvotājiem, kuriem tās nebija, kas radīja veselus grāmatu plūdus, no galvaspilsētas uz provinci. Vēlāk nodrošinātākie pilsētas iedzīvotāji sāka ziedot pat no savām kolekcijām gleznas un citus nepieciešamus priekšmetus.

Iedzīvotāju skaits Latvijā no 1935 gada 1,951 cilv., līdz 1937 gadam izauga līdz 1,964. cilv. Interesanti, ka Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā pēc sieviešu skaita 1139 sievietes uz 1000 vīriešu, tas gan bija raksturojams ar iepriekšējā kara sekām.

Nacionālais sastāvs: 1937. gada līdz 1939 gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% no kopējā iedzīvotāju skaita.

Latvija ieņēma 2. vietu Eiropā pēc strādājošo (aktīvo) iedzīvotāju skaita.
Pēc Galveno laukaugu ražas statistika uzrāda, ka Latvija šo gadu perioda laikā ieņēma 3.vietu Eiropā.
Mājlopi: ar liellopu un zirgu skaita Latvija ierindojās 2. vietā Eiropā, pēc aitu skaita Latvija no 1935-1939 ieņēma 5.vietu, taču cūku audzēšanā 1935. gadā 4. vietu, bet 1939. gadā 3. vietu.
Pārtika: sviestu eksports 1939 gadā Latvija ieņēma 5.vietu Eiropā, taču uz 1 iedzīvotāju eksportēts sviests ieņem 3.vietu Eiropā.
Satiksme: dzelzceļš no 1935. gada ieņemot 12 vietu Eiropā 1939 gadā pacēlās līdz 11. vietai Eiropā.

Pārdomas par gaidāmo referendumu – Par vai Pret Saeimas atlaišanu

Domājot par gaidāmo referendumu – Saeimas atlaišanu, salīdzinājumā ar Ulmaņa laikiem, Ministri un citas valsts augstās amatpersonas, bija sava amata profesionāļi un amatpratēji. Tie bija neatkarīgi un neietekmējami no ārpuses. Tas bija viens no faktoriem valsts attīstībā, taču šodienas politiskajā arēna šķiet traucēklis, ka augstās amatpersonas tiek izvirzītas no kādas konkrētas partijas interešu loka.
Satversmē nav mīnēts, ka Ministriem jābūt kādas partijas biedriem. Domājams, ka arī Latvijas valdības senči bija paredzējuši ministrus– bezpartejiskas personas.
Iespējams, ka tādēļ šobrīd no vienas puses, nekas neliedz saukt ministrus pie atbildības, jo viņiem nav tādas imunitātes kā Saeimas deputātiem, bet no otras puses, problēma jau ir apsūdzības izvirzīšana, noziedzīga nodarījuma sastāva esamība, saprotams, ka ministrus aizstāv koalīcija. Šķiet, ka tas ir apburtais loks.
Bieži vien vaina ir ne tik daudz kā valsts iekārtai, bet atbildīgo institūciju darbībā, kas veicina noteiktu nemainīgu sistēmu, kas pāraug pārlieku lielā birokrātijā.

Pagaidvaldība un pagaidprezidents

“Maldās tas, kas domā, ka varētu par daudz pieminēt vārdu Latvija, patriotisms, tēvzemes mīlestība. Nekad tas par daudz nevar būt un nebūs.” -K. Ulmanis

Par politiskiem notikumiem pašreiz, der aizdomāties, ka Latvijā ir pagaidvaldība, Saeimai ir izteikta neuzticība no Latvijas valsts eksprezidenta Valda Zatlera puses, līdz arto
tautai referenduma ceļā būs jābalso, vai tā piekrīt Valdim Zatleram, vai nē.
Ja tauta piekritīs, tad domājams arī iepriekšējās neuzticamās Saeimas ievēlētais prezidents arī būtu jāievēl no jauna jaunajai gaidāmajai Saeimai, taču saprotams, ka par cik likumdevējs ir aizvien vairāk sarežģījis likumus, tad arī pašreizējais jaunais prezidents Andris Bērziņš, kurš jau atklātā formā nav atzinis morālos standartus, neatzīstot ne laulību institūciju, ne arī dzen baznīcu, paužot noraidošu attieksmi pret valodas likumu sakot, ka tur kur būs nepieciešams runās latviski, tomēr saglabās savu vietu. Jāpiebilst, ka jaunais prezidents ieguva uzvaru arī pateicoties (SC), kuram solījies atbalstīt centienos valdības iekļūšanā.
Taču jautājums paliek atklāts vai tiešām Latviešu tautai tik nestabilos laikos ir nepieciešams tik nestabila valsts galva?

Neraugoties uz visu, novēlu izvērtēt Par vai Pret un ievilkt ķeksīti pareizajā lauciņā.

Dievs, svētī Latviju!

Par to liecina pēdējie krasie politiskie notikumi Latvijā. Kad uz pamatnācijas pleciem krautās svešās nostādnes grūst un tauta iestājas par savām pašnoteikšanās tiesībām. Oligarhu uz smiltīm celtais pamats sašūpojies.

Taču nedrīkst aizmist, kādā veidā tas vispār ir bijis iespējams. „Piesauc Mani, tad Es Tevi uzklausīšu.” (Jer. 33: 3) Daudzas draudzes Latvijā to ir darījušas. Kristieši neatkāpjas, lai arī kādi politiskie apstākļi nospiežot uzrāda, ka nav tā vērts, jo tāpat neko nepanāks, tomēr ticot, ka Dievs spēj panākt visu sagaida to, par ko ticējušas.

Nevar neizteikt īpašu, paldies, latviešu draudzei „Prieka vēsts”, kuras mācītājs Vilnis Gleške ar draudzi katru ceturtdienas dievkalpojumu lūgšanas ir veltījis par Latvijas zemi. Neatlaidīgi, patriotisma, Jēzus mīlestībā un degsmes dzīts, iestājies par tautas interesēm. Mācītājs Vilnis Gleške pat valsts mērogā ir saņēmis pateicības goda rakstu no Rīgas mēra Nila Ušakova. Lai Dievs dod arī turpmāk izturību un ticību saviem ideāliem, jo Latvijai tas ir vajadzīgs.

Kristieši Latvijā ticējuši, ka Dieva taisnība un patiesība iespīdēs Latvijas politiskajā arēnā un apžēlošanās par latviešu tauta atnāks. Ebreji Ēģiptē to gaidīja, cerēja un ticēja. Kad cerība mazinājās negaidītā veidā atnāca Mozus. Ebreju atbrīvošana nāca negaidīta. Viena cilvēka dēļ – Mozus. Pēc pirmā pasaules kara arī Latvijā negaidītā un neierastā veidā atnāca latviešu Mozus -Kārlis Ulmanis. Vai šodien mēs pateiksimies arī tagadējam Latvijas prezidentam Valdim Zatleram, par to, ka iespējams, ne bez viņa līdzdalības ir izsists politiskā arēnā darbojošos un pārdroši pašpārliecināto, visatļautības ēnā staigājošo soļi, nu ir apdraudēti, rādīs laiks.

Taču jau tagad var pateikties Latvijas prezidenta Zatleram, jo process ir sācies. Zatlers ir pateicis PIETIEK! Faktiski šādas rīcības dēļ Zatlers ir kļuvis par „politisko līķi” Saeimas acīs, taču par zināmā mērā varoni tautas acīs. Kaut gan jāatzīst, ka neraugoties uz pēdējā brīža atblāzmu, tomēr Zatleru varētu uzskatīt par vienas dienas varoni.

„Ticu kalnus gāzt es varu, Kristū viss ir iespējams!” -skan dziesma. Tagad ir uzskatāmi pamanāms, cik negaidītā veidā kalni ir iekustināti. Vai tie atkāpsies un sagrūs, tas ir tikai laika jautājums. Cerams, ka tie varētu drīz piederēt pagātnes mēslainei. Bet tauta varēs droši raudzīties nākotnes plašajās tālēs. Jo taču Viņam (Dievam) nekas nav neiespējams! Kristieši bija iesējuši ticības lūgšanu, un šāds pavērsiens liecina, ka ticības asni ir paaugušies, tas lai ir kā iedvesma, ka jāturpina lūgt un ticēt. Vēl jāpanāk, lai asni izaugtu un tie netiktu pirms laika sabradāti.

Tagad galvenais nepalaist garām, izmantot doto iespēju un rīkoties līdz galam. Tautas balsošana par Saeimas atlaišanu vēl ir priekšā, taču, pēc lieliem gavēņu laikiem un lūgšanām, ir jāizdara tāds pats radikāls solis, kā to ir izdarījis mūsu valsts prezidents, kurš neraugoties uz to, ka iespējams ar šāda soļa speršanu, zaudējis savu darbu, tomēr ir pateicis PIETIEK! Tagad no tautas ir atkarīgs vai tā izvēlēsies iet pa prezidenta pēdām un arī izteikt vārdu PIETIEK! parakstoties PAR Saeimas atlaišanu. Tas ir atkarīgs no mums pašiem.

Paldies, ka tagadējais Latvijas prezidents beidzot 4 gadu laikā izlēmis iestāties par latviešu tautu un kaut kādā mērā izmantot savas ietekmes varas pozīcijas. KNAB pēkšņais un ilgi gaidītais uznāciens tomēr ir noticis un ticams, ka šoreiz ar panākumiem. Kaut tādi uznācieni notiktu biežāk un pareizā virzienā.

Skeptiķi apgalvo, bet kas tālāk? Saeimu atlaidīs, bet ko liks vietā? Mums taču neviena nav ko likt. Domājams, ka neskaitāmu gadu laikā šādu viltus apziņu centušies ielāgot tautas apziņās politiķu PR meistari. Lai tautu turētu grožos. Mums ir daudz izcilu, jaunu, talantīgu politiķu, kurus aizēnojuši korupcijas pilnie „pieēdušies ģīmji”.

Izcilais politiķis – Kārlis Ulmanis

Viena no spilgtākajām politiskajām personībām Latvijas vēsturē nenoliedzami ir Kārlis Ulmanis. Neatkarīgās Latvijas izcilākais politiķis vēstures posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Pirmā pasaules kara radītais posts, bēgļu traģiskais liktenis un latviešu strēlnieku cīņas kāpināja latviešu nacionālo apziņu un aktivitāti. Varbūt šīs laiks ir pienācis arī tagad?

Tie bija „Ulmaņa laiki” kurus vēl vecā paaudze atminās kā „labos laikus” Kādi labie laiki? Kā tas ir iespējams, ka starp vienu karu, kas padarījis nežēlīgus postījumus Latvijā un otru karu, bijuši labi laiki? Taču mūsdienu Latvijā var tikai par to brīnīties un „trekno gadu” laikus, nekādi nevarētu nosaukt par treknajiem, kā vien pārnestā nozīmē. (Par Ulmaņa „labajiem laikiem” parunāsim nākošajā nr.)

Tagad kopš Latvijas 20 gadu neatkarības likumu nesakārtotības dēļ vēl aizvien latviešiem ir jācīnās pret tās vērsto naidu, gan no svešzemnieku puses, cīnoties par savas valsts valodu lietošanu valsts finansētajās skolās, kā arī par savu zemi un laukiem ar SVF un ārvalstu banku „reketu” uzplūdumiem. Tas notiek savā Tēvijā, tēvu zemē. Īpatnēji, ka šodien vairs nav populāri vārdi :Tēvu zeme; Dzimtene; patriotisms; bet nacionālisms vispār jau ir ieņēmis kauna vietu, kaut gan Kārlis Ulmanis ar dotajiem jēdzieniem lepojās un spēja vārdu nozīmi ieaudzināt arī savā tautā.

Kārlis Ulmanis patriots

K. Ulmanis piedalījās 1905.-1907. gada revolūcijā. Kaut arī izsūtīts no valsts un vēlāk pēc likuma maiņas tādējādi saņemot iespēju atgriezties Latvijā, viņš nevilcinājās, spēja atrauties no „medus poda” ASV un atgriezās pie „tukšas siles” Latvijā. Piedalījās pie valsts dibināšanas, bija pirmais jaunās valsts Pagaidu valdības Ministru prezidents, vadījis Latvijas Atbrīvošanas cīņas 1918.-1920. gadā, piedalījies valsts Satversmes izstrādāšanā, bijis astoņu Ministru kabinetu vadītājs, bet no 1936.gada – arī Valsts prezidents. Dzīves laikā saņēmis divdesmit piecus apbalvojumus un pagodinājumus.

Viens cilvēks spējis tik daudz Latvijas labā, taču joprojām nav pienācīgi novērtēts.

Šķiet, īpatnēji, ka tagadējā Latvijas prezidenta V. Zatlera mājas lapā par K. Ulmani ir teikts, ka viņš ir bijis „iejaukts” 1905. gada revolūcijā. Tāda negatīva pieskaņa virmo visā rakstā.. It kā Ulmanis pats speciāli būtu iejaucies kādā negatīvā lietā, taču par ko tad īsti ir runa?

K. Ulmanis iestājas par Latvijas zemi

1905.-1907. gada revolūcijā K. Ulmanis žurnālā „Lauksaimnieks”(Nr.22) publicēja kaismīgu rakstu pret cara patvaldību un tās realizēto politiku. „Kazaku un zaldātu bari klišt apkārt dauzīdami un šaudami, kaudami un šaudami. Nu nospiestā, pēc brīvības tvīkstošā un par savām tiesībām cīnošā tauta it sevišķi varēs sajust krievu valdības „lielo gādību un žēlastību”. „Par šādu uzdrīkstēšanos K. Ulmanis tika arestēts un apmēram pusgadu pavadīja Pleskavas cietumā. Apsūdzība – valsts un sabiedriskās kārtības graušana.

Pēc aresta atbrīvots viņš strādāja brāļa saimniecībā Zemgalē, vēlāk izceļoja uz Vāciju, jo draudēja jauns arests. Vacijā viņu nevilināja un viņš devās uz ASV.

Kad 1913. gadā Krievijā izsludināja amnestiju visiem 1905.-1907. gada revolūcijas dalībniekiem, beidzot pavērās ceļš arī uz mājām. K. Ulmanis atgriezās dzimtenē.

Pirmais pasaules karš – K. Ulmanis iesaistījās Bēgļu apgādes centrālkomitejas organizēšanā. Šajā laikā sākās K.Ulmaņa aktīvā politiķa gaitas.

Kārļa Ulmaņa APVĒRSUMS

Ulmanim bija uzticēts ļoti grūts un atbildīgs jaunās valsts izveidošanas un nostiprināšanas uzdevums. Jaunai valstij bija jāpiedzīvo gan ārējo, gan iekšējo ienaidnieku uzbrukums. K. Ulmanis kopā ar savas valdības ministriem kļuva par trimdiniekiem pašu zeme. Tikai pēc Cēsu kaujām, kurās apvienojās igauņu-latviešu spēki sakāva vācu Dzelzdivīziju, Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā, gavilējošas tautas sveikta, atgriezās Rīgā.

Taču demokrātija bija jāmācās. Biežās valdību maiņas līdz 1934. gada maijam nomainījās 18 valdības sastāvi, turklāt K. Ulmanis 7 sastāvos bija Ministru prezidents, kļuva par iemeslu tam, ka valdība, tāpat kā Saeima, zaudēja savu prestižu Latvijas pilsoņu acīs-tā cilvēku apziņā kļuva par vietu, kur tiek kārtoti savstarpējie rēķini, veiktas politiskās intereses, kurām nav nekāda sakara ar reālo dzīvi.

Valsts glābšanas idejas vadīts, K.Ulmanis kopā ar saviem tuvākajiem domubiedriem 1934. gada 15. /16. maija naktī veica sekmīgu valsts apvērsumu. Saeima tika padzīta, visas politiskās partijas aizliegtas, nodibināts autoritārs valsts pārvaldes režīms.

Autoritārais K. Ulmaņa režīms, lai arī nedemokrātisks, nekādi nav salīdzināms ar totalitārajiem režīmiem Padomju Savienībā un Vācijā – valstīs, kuru vadītājiem 1939. gada 23. augustā vienojoties tika parakstīts Latvijas nāves spriedums.

K. Ulmanis nedeva pavēli par pretošanos okupācijai un izteica padomu „es palieku savā vietā, jūs palieciet savās”. Taču no šodienas viedokļa raugoties, ir viegli spriest vēstures tiesu. Protams, varētu būt kāds „goda šāviens”, kas gan izgaisinātu visas ilūzijas par it kā „brīvprātīgo pievienošanos Padomju brālīgo padomju saimei”, taču organizēta militāra pretestība pēc pavēles varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Neviens nevarēja paredzēt nākotnes gaitu un iedomāties masveida deportācijas. Šajā reizē Ulmanis zināja uz ko viņš iet. Viņam bija iespēja bēgt un glābt savu dzīvību, bet viņš palika ar savu tautu līdz galam.

Latvijas prezidenta V. Zatlera APVĒRSUMS

Pēc Saeimas lēmuma neļaut Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu bieži vien par oligarhu dēvētā politiķa, Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietās, Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis rosināt atlaist 10.Saeimu. Tas ir bijis pēdējais pacietības un sapratnes piliens. Par to prezidents paziņoja sestdienas vakarā ārkārtas uzrunā tautai.

Viņš atzina, ka nolēmis rīkoties radikāli un šis lēmums prezidenta vēlēšanu priekšvakarā ir politiski un konstitucionāli sarežģīts, un var mazināt viņa izredzes tikt pārvēlētam uz otro termiņu. Taču viņa kā prezidenta pienākums ir rīkoties valsts labā nevis savā labā, uzsvēra Zatlers.

Nevar noliegt, ka Saeimas deputāti ir tautas kalpi un nav pieļaujama uzticības plaisa starp sabiedrību un Saeimu. Pilnībā atbalstāma ir prezidenta vēlme izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.

Ļoti gribētos, lai tie nebūtu tukši vārdi, lai beidzot tiktu apkaroti netikumi- tirgošanās par amatiem – kaislīga cīņa par posteņiem tā vietā, lai domātu par valsti, par valsts ekonomisko attīstību. Iedzīvotāji nav akli un redz, ka amati tiek tikai savējiem. Mēs redzam, ka Saeima aizstāv šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses.

Paldies, Prezidentam, jo ir saprasts, ka ” jārunā ne tikai par valsts nodošanu, tuvojas arī valsts demokrātijas privatizācija. vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Pielikt punktu tam, ka [Saeima] runā vienu, domā citu un dara vēl ko citu, it kā tas būtu pašsaprotami. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. Pielikt punktu tam, ka daži reģioni mūsu valstī ir ar īpašām tiesībām. Tik īpašām, ka nav runa vairs jau tikai par to, ka tiek diskriminēta Latgale. Es domāju, ja patiesos faktus redzētu vidzemnieki, arī viņiem būtu sašutuma pilna reakcija.”

„Pamatojoties uz LR Satversmes 48.pantu ierosinu Saeimas atlaišanu. Šis rīkojums stājās spēkā ar šo brīdi (28.amijs). Ar šo brīdi es, Latvijas valsts prezidents nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni. Dievs svētī Latviju!”

Informācijai

Par savu lēmumu Zatleram jāinformē Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), kura ne agrāk kā pēc mēneša, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā sarīko referendumu par Saeimas atlaišanu. Ja prezidents saņem tautas atbalstu, Saeima ir atlaista un jaunas Saeimas vēlēšanas jārīko ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc Saeimas atlaišanas. Ja vēlētāji referendumā neatbalsta Saeimas atlaišanu, amatu zaudē prezidents.

Kādā citā runā Latvijas prezidents Zatlers teica: „Dievs, palīdzi katram no mums saprast, ka ceļš uz stipru pašapziņu ir pazemības ceļš un nevis augstprātības vai egoisma ceļš”.

Tagad atliek ticēt, ka Latvijas tauta būs apņēmības pilna un ies parakstīties par Saeimas atlaišanu.

Par Kārli Ulmani izmantota grāmata Juris Ciganovs „Viens mērķis tauta un valsts”.)