Foto: Marlēna Pirvica

Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.” 

Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties katra domāšanas līmenim, bet ne mazāk un ne vairāk nodot saņemto informāciju no debesīm, protams, arī vēstnesis alkst, lai saņemtais un nodotais tālāk izplatīšanai būtu visiem skaidrs. Nav arī paredzēts apmācīt pravieti, lai dažkārt aizplīvurotais un noslēpumainais Dieva teiktais, būtu pārveidots un paskaidrots. Tāda arī nav pravieša misija, jo tādā gadījumā vēstījums būtu izkropļots, cilvēciskots. Vēstījums nāk no Svētā Gara un tikai tas, kuram tas ir domāts saņem vēsti Garā un pat pašam vēstnesim-pravietim nav tas jāsaprot, jo uz viņu tas neattiecas.

Taču priecē, jo gadiem paejot atklājas, ka pienācis laiks par „Jaunu lietu” tēmu izskaidrot smalkāk..

Zīmīgi, ka mācītājs Juris Rubenis pagājušo 2017. Jaunā Gada vēstījumu iesāka un 2018 Jaunā Gada vēstījumu pabeidza ar vienu un to pašu zīmīgo tēmu, vienu otru papildinot. Tēma par jaunu lietu ienākšanu mūsu dzīvēs. Mācītājs Juris Rubenis būtiski pievēršas Jauno lietu izskaidrošanai. Tas, cerams, ka palīdzēs lauzt dažkārt greizos priekšstatus pravietiskā vārda saņēmēju vidū.

„Redzi, visu es daru jaunu.” (Atklāsmes 21:5)

No vienas puses, cilvēks vēlas jaunas lietas savā dzīvē, taču no otras puses, vai tās patiešām vēlas sagaidīt. Vārds JAUNS sevī ietver bīstamus zemūdens akmeņus. Kāds domātājs ir izteicis kritēriju, pēc kura var noteikt, ka ir noticis kaut kas pavisam jauns un tas ir, ka Jūs to sastopot vai piedzīvojot izbīstaties.

JAUNAIS –vēl nebijušais;

Tu nevari būt tam gatavs;

Tu nezini, kas tas būs;

Tu nezini, ko ar to darīt.

Šāds JAUNAIS mums ne pārāk patīk. Cilvēks vēlas pazīstamo, saprotamo, kas rada vismaz ilūziju, ka mēs kaut ko kontrolējam. Patiesi JAUNS nozīmē, ka būsim spiesti pārvērtēt savus uzskatus. Atkal mācīties. Atkal mainīties. Atkal sajusties iesācējs. Un to īsti negrib neviens. Cilvēks uzskata, ka reliģija ir veids, kā turēties pie vecām, labām lietām. Un negrib pieļaut neko jaunu, domājot, ka Dievs ir veco kārtību sargs. Un, ka Dieva pienākums ir apsargāt vecās lietas. Jā, bet varbūt baznīcās būtu jāpulcina cilvēki, kuri neko negrib mainīt? Taču Jēzus no vecā neatstāja akmeni uz akmens. Viņš teica, ka vecais templis tiks nojaukts un trijās dienās tiks uzcelts cits. Un, kad viņš to teica, tad neviens nevarēja pat stādīties priekšā par ko viņš runā. Cik bīstams un negribēts ir patiesībā jaunais.

Tāpēc lielu daļu no tiem, kuri pavēsta patiešām kaut ko jaunu, piemēram, dažādu laikmetu praviešus laikabiedri gandrīz vienmēr apšauba, noraida un nogalina. Tāds var sacīt ir pravieša strukturālais liktenis. Izrādās, ka pēc jaunumiem izslāpušie ienīst patiešām kaut ko jaunu. Tā mēs mēdzam ieķerties vecajā. Un gribam, lai Dievs būtu veco lietu aizstāvis. Taču Jēzus vēsts apliecina, nevis ierobežo pagātnē, bet ved uz priekšu nākotnē. Nav tā, ka pagātne vai vecais būtu slikts. No pagātnes varam daudz mācīties, taču pamaniet starpību, mums vajag mācīties no pagātnes, bet mums nevajagas būt atkarīgiem no tās. Mums jāmācās atvērties nākotnei. Tam, kas vēlas dzimt šodien un rīt.

Lielais jautājums ir, vai mēs varētu kļūt par instrumentiem topošās nākotnes rokās. Ļaut nākotnei notikt caur mums.

Vārdi „Laimīgu Jauno Gadu!” slēpj sevī noklusējumu, lai tikai nekas jauns Tavā dzīvē nenotiktu. Tāds juceklis. Kāpēc mums vienlaikus patīk un nepatīk Jaunais? Ieskatīsimies Jaunajā Derībā. Grieķu valodā Jaunā aprakstīšanai lieto divus vārdus. NEOS un KAIROS. Problēma ir tā, ka latviešu valodā abi vārdi tulkojami ir vienā – Jauns. Taču tiem ir atšķirīgas nozīmes.

NEOS – jauna čipsu šķirne, jauns auto modelis. Jauns vecā modifikācijā.

KAINOS- ir kaut kas, kas agrāk nekad nav noticis.

KAINOS- ir kaut kas, kas agrāk nekad nav bijis. Kaut kas kvalitatīvi jauns. Piemēram: Jaunā Derība, Jauns. Bet mēs to vēlamies lasīt NEOS nozīmē.

Cilvēkam šķiet, ka vairāk nepieciešams NEOS, nevis KAINOS. Citiem vārdiem sakot, man vajag jaunu uzvelku, bet man nevajag kļūt par Jaunu cilvēku.

Parasti kultūras un civilizācijas cenšas par katru cenu sevi saglabāt un par savu lielāko nelaimi uzskatījušas savu bojāeju. Babiloniešu, Persiešu, Romiešu, Bizantiešu un daudz citu, apraudāja savu kultūras norietu kā pasaules galu. Viņi bija pārliecināti, ka bez viņu kultūras pasaule zaudēs jēgu. Tas ir pašsaprotams katras civilizācijas egoisms. Arī daži cilvēki mēdz apvainoties uz pasauli, ka tā turpinās eksistēt arī bez viņiem.

Esam lasījuši dažādu autoru rakstīto: ja mūsu kultūra vēlas izdzīvot, tā nedrīkst atkārtot bojāgājušo civilizāciju kļūdas. Un viņi mūs pamāca: ja vien būsim garīgāki, ticīgāki, kārtīgāki, morālāki, nepiekāpsimies citādākiem un svešajiem, tad tas varētu izdoties. Un mūsu civilizācija pretēji citām pastāvēs bezgalīgi.

Bet varbūt Dievam ir cits pasaules redzējums. Ja nu neviena kultūra nav paredzēta mūžīgai valdīšanai un plaukšanai. Ja nu katrai kultūrai tāpat kā cilvēkiem ir jāpaveic savs ierobežotais uzdevums. Jāienes pasaulē noteikts impulss un stafete jānodod citiem. Ja nu neviena civilizācija tāpat kā neviens cilvēks nemaz nespēj būt perfekts un morāli tīrs. Ja nu katrai civilizācijai ir pazemīgi jāpalūkojas uz sevi un jāveic savi noteikti uzdevumi. Nevis tiekties dzīvot mūžīgi. Ja nu kādas kultūras vai civilizācijas saglabāšanas pūliņi par katru cenu ir cīņa pret Dieva nolikto kārtību. Ja nu kultūrai un civilizācijai gluži kā cilvēkam savas dzīves norietā ir jāpadodas un jāuzticas par mums augstākam prātam.

Un tai nav sakara ar savu ideālu nodošanu, grēku attaisnošanu, padošanos svešām vērtībām vai liberālisma ideoloģijai. Iespējams, tieši par to runā Bībele vēstot par Jaunu pasauli. Jaunām debesīm, Jaunu zemi, Jaunu derību, Jaunu cilvēku. Mudinot nepieķerties vecajam, to neidealizēt, bet uzticēties Dievam.

Reliģija nav vecu lietu pielūgšana. Tā nav dzīve ar skatienu vakardienā. Mēs varam tikai censties darīt labāko un īstenot savus uzdevumus. Un paļauties, ka pateicoties tam, Dievs varēs šo pasauli vest soli tuvāk. Lielākam dziļumam un skaistumam. Ja nu katras civilizācijas uzdevums ir sava laika robežās censties vingrināties patiesumā, mīlestībā un drosmē. Priecājoties par panākumiem un nevairīties atzīt savus trūkumus. Ja nu mums šajā pasaulē nekas nav jāiekonservē, bet jācenšas būt autentiskiem. Dievam atvērtiem cilvēkiem, kuri uzticas Viņam vairāk, nekā saviem aprobežotiem priekšstatiem.

Ja nu mums nav jāapraud austrumu, rietumu, ziemeļu vai dienvidu civilizāciju iespējamās beigas. Bet jāuzticas Dieva noslēpumainajai vadībai, kas vienmēr rada kaut ko pavisam jaunu. Ja, nu mums nav jābaidās no jaunā arī tad, kad tas izskatās dīvains, nesaprotams, aizdomīgs, bīstams un līdzšinējo kārtību apdraudošs, kāds tas arī parasti izskatās. Vai mēs beidzot spēsim viens otram vēlēt, lai mūsos dzimtu kaut kas patiešām Jauns. Un vai mēs spēsim neatraidīt un nenobīsimies no tā, kad Jaunais patiešām mūsu dzīvēs kādreiz ienāks.

Juris Rubenis. Foto: elijasnams.lv

Jēzus laikā pasaule bija vēl skarbāka nekā tagad un patiesībā lielākā cīņa katram no mums jāizcīna nevis ar kādiem ārējiem ienaidniekiem, bet gan sevi pašu. Tā ir augsta pilotāža, ko sasniedz pavisam nedaudzi cilvēki: kad tava iekšpuse pilnībā sakrīt ar ārpusi, kad tev nekas nav jāslēpj. Tas ir mūsu lielais aicinājums – būt tiem, kas mēs esam. Neraugoties uz to, ka neesam perfekti, mēs varam darīt lielas, skaistas un labas lietas.

(Atziņas un fragmenti no intervijas ar mācītāju Juri Rubeni žurnālā “Sestdiena”, 2.-9. aprīlis, 2015.)

Patiesībā tas ir labs jautājums: vai dzīve burzmā ir aktīvāka par tādu, kurā tu satiec mazāk cilvēku? Varbūt burzma mums tikai rada ilūziju, ka mēs dzīvojam ļoti aktīvi.

***

Šajā dzīvē svarīgākās mācības var nodot tikai saiknē “cilvēks cilvēkam”, nekāds ekrāns vai papīrs to nevarēs izdarīt.

***

Es domāju, ka arī mūsdienās Jēzus būtu gatavs sagraut daudzu cilvēku klišejiskos uzskatus par Dievu. Un pirmkārt tieši ticīgu cilvēku klišejas.

***

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas meklē garīgumu, atbildes uz savas dzīves lielajiem jautājumiem.

***

Patiesībā krīze ir labs katalizators, jo parāda, cik dzīvotspējīgs ir tavs līdzšinējais pasaules uzskats. Krīze ir kā vētra, kas parāda, cik stabila ir mūsu uzbūvētā māja.

***

Kļūdās visi, arī tu, pasaulē nav ideālu cilvēku. Tas ir izejas punkts, bet īstais jautājums ir par to, ko mēs iesākam ar savām kļūdām. Šīs kļūdas var kalpot par izejmateriālu, lai izveidotu kaut ko labāku, vērtīgāku.

***

Cilvēkam ir jāmācās iepazīt sevi, satikt sevi. Un pirmais solis, lai tavā dzīvē ienāktu pārmaiņas, ir iemācīties satikt sevi. To var izdarīt, kļūstot uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Citus mēs redzam ļoti labi, tādēļ nav grūti mācīt citiem dzīvot un stāstīt, ko viņiem vajadzētu mainīt savā dzīvē. Taču, ja tu vēlies mainīt pasauli, tad sāc ar to tuvāko pasaules gabaliņu, ar sevi pašu.

***

Klikšķis notiek brīdī, kad tu saproti: viss tomēr nav ārpusē, ir arī kāda zvaigzne iekšpusē. Cilvēks nonāk punktā, kad viņam vairs nepietiek ar to, kas darīts līdz šim.

***

Dzīves vidū tu arvien vairāk sāc saprast, ka ar fasādes uzkopšanu ir par maz. Pagrieziena punkts pienāk brīdī, kad tu saproti: galvenais nav tas, ko citi par mani domā, bet gan tas, kas es patiesībā esmu.

***

Krusta nešana māca uzdrīkstēties pieņemt likteni kā kaut ko labu, kā tieši man pašūtu uzvalku vai kleitu. Tas ir ceļš kā kļūt par autentisku cilvēku.

***

Katram cilvēkam, protams, jābūt gatavam veikt konkrētus uzdevumus savas valsts, sabiedrības labā un uzņemties par to atbildību. Taču viena no atbildības formām ir arī atbildīgi izvērtēt savu piemērotību vienai vai otrai pozīcijai.

***

Ja es kā cilvēks nekādā formā neesmu gatavs piedalīties savas valsts dzīves veidošanā – pat nevaru piecelt savu pēcpusi un aiziet iemest biļetenu vēlēšanu urnā -, tad gan man jātur mute ciet visos valsts dzīves jautājumos. Bet vienkārši sēdēt pie televizora, kritizēt visu, pašam pat pirkstu nepakustinot, lai mainītu savas valsts dzīvi – tas ir briesmīgi, tad tev vispār nav nekādu tiesību kaut ko kritizēt.

***

Jēzus parāda, ka problēma nav “romiešos”, problēma ir mūsos. Tāpēc, ja mūsos nenotiek pārmaiņas, riskējam, ka liela daļa cilvēku neiziet cauri zināmai attīstībai un mēs nekļūstam nobrieduši kā personības. Un lielākoties nenobriedušiem cilvēkiem par saviem vadītājiem gribas redzēt tieši tikpat nenobriedušas personības, kā viņi paši. Tā visi galu galā iestrēgst tādā nenobriedušā fāzē. Domāju, ir svarīgi pašiem saredzēt to baļķi savā acī, to stagnāciju, kas ir mūsos, pirms steidzam citus kritizēt.

***

Egocentriski cilvēki var runāt vienā valodā, bet viņi vairs nedzird viens otru.

***

Ieskatīšanās sevī ir efektīvākais veids egocentriskuma mazināšanai. Kad ieraugi to, maigi izsakoties, lielo darbalauku sevī, kļūsti daudz mierīgāks, līdzsvarotāks, izprotošāks. Saproti: cik daudz problēmu ir manī, man vairs nav laika skatīties un bakstīt citu dzīvē.

***

Tāpēc ir jāaug, lai no jauna skatupunkta mācītos saskatīt, ko īsti Jēzus mēģina pateikt.

***

Ko nozīmē gatavoties karam? Ekstrēmai situācijai labāk sagatavoti ir garīgi līdzsvaroti cilvēki. Tādēļ stāsts ir par mūsu iekšējo satvaru, par iekšējo pārliecību, par apņēmību šo valsti mīlēt un sevi ar to identificēt. Tā ir attieksme pret savu valsti, par savu valsti kā vērtību. Arī par citu cilvēku pieņemšanu. Par to, ka mēs mācāmies iekļaut un padarīt par draugiem visus, ko vien varam. Tādēļ katrs, vienalga, sētnieks vai smalka darba darītājs, var sev pajautāt: cik daudz citu kopienu cilvēku tu esi padarījis par draugiem? Tā ir robežu pārkāpšana. Šis ir laiks, kurā mums īpaši vajadzētu domāt, lai visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, te varētu justies labi un savstarpēji pieņemti.

***

Jāsaprot, ka sava valsts tomēr ir ekskluzīva iespēja. Pasaulē tāda ir tikai kādām 200 tautām no daudziem tūkstošiem. XXI gadsimtā etniska valsts ir “baigā ekstra”.

***

Pie līdzsvarotas cilvēka dzīves pieder tas, ka tev jāmācās atrast un dažkārt pat izkarot kvalitatīvu laiku savas dzīves apcerei, pārdomām par dzīvi un vērībai pret sevi un esību. Neapstājoties tu nevari saprast pasauli. Neuzskatu, ka cilvēka pienākums ir vienmēr būt sasniedzamam. Šis ir ļoti labs laiks izaugsmei un attīstībai. Mēs vienmēr varam par daudz ko sūdzēties un atrast iemeslus, kādēļ viss ir slikti. Bet īstenībā jau dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz skaistu lietu.

***

Manuprāt, karogs ir tāda vienotības zīme.

Fragments no intervijas:

Partijas ir nepopulāras, neviena nav ideāla, bieži dzird mudinājumu balsot par mazāko ļaunumu. Kā to vērtējat? Vai vispār tāda pieeja var būt pieņemama? Varbūt mums katram jāatrod cits princips?

Sāksim ar to, ka nekur pasaulē mēs neatradīsim ideālu partiju, plašāk – ideālu cilvēku organizāciju. Mēs paši esam nevis gatavie, bet topošie cilvēki ar savām stiprajām un vājajām pusēm. Mēs varam par šo faktu infantili apvainoties “uz visu cilvēci, pasauli un visam un visiem pagriezt muguru”. Taču tas ir smieklīgi, tā nav nobrieduša cilvēka attieksme. No jaunības atceros kāda man tuva teoloģijas profesora iemīļotu teicienu – “karojošais diletantisms”. Brīnišķīgs formulējums!

Mūsu uzdevums ir lietišķi izvērtēt – ko varu izdarīt es. Demokrātiskā sabiedrībā cilvēku rīcībā ir diezgan daudz instrumentu.

Priekšvēlēšanu cīņa pēdējās dienās tik ļoti saasinājusies, ka brīžiem tiek pārkāptas teju vai visas morāles robežas. Tas atbaida cilvēkus no politikas kā tādas. Kā lai iet pēc tam un izvēlas kādu vienu atbalstāmo no šīs netīrās vides?

Diemžēl politiskajās cīņās mēs bieži redzam ko līdzīgu nenosvērtu cilvēku ģimenes strīdam. Es bieži sastopos ar konfliktu risināšanu, kas parasti sākušies ar nenozīmīgu notikumu, kura iespaidā cilvēki karstumā pasaka pārāk stiprus vārdus. Visa valsts taču ir savienotais trauks. Vai tiešām kāds domā, ka pilsoņu kopuma vidējais morālais līmenis neatspoguļosies politikā? Ir kāda veca patiesība, kuru dzirdot cilvēki bieži kļūst dusmīgi: viss sākas ar mani. Pasaule, valsts nekļūst labāka no maniem komentāriem par to. Taču, ja es kā konkrēts cilvēks kaut nedaudz kļūstu labāks, mainās arī visa sistēma.

Visbīstamākā lieta ir vulgāra vispārināšana. Visi politiķi nav zagļi, nelieši, klauni. Jūs atradīsiet starp politiķiem kvalificētus, godīgus, prognozējamus un saprātīgus cilvēkus. Šīs kvalitātes man ir svarīgas. Svarīgi atcerēties, ka, piedaloties vēlēšanās, mēs visburtiskākajā veidā ietekmējam politisko vidi, mēs varam pozitīvi veidot partijas. Izsvītrojot un liekot plusiņus, ir iespējams būtiski pārveidot, pilnveidot jebkuru politisko partiju. Atcerēsimies, ka tieši vēlētāji dažos gadījumos pazīstamus politiķus vienkārši izsvītroja no valsts politiskās dzīves! Tas ir normāls, pacietību un zināšanas prasošs darbs. Boikotējot Saeimas vēlēšanas, mēs vājinām Latvijas valsti, tās politisko sistēmu un veicinām, ka politiski nozīmīgās pozīcijās nonāk bļauri, pašlabuma meklētāji, visiem visu solītāji un gadījuma cilvēki.

Visu interviju ar mācītāju Juri Rubeni lasiet ceturtdienas, 2.oktobra, laikrakstā Diena!

Labas gribas manifestu parakstījuši jau 300 cilvēki, atklāja Valsts prezidenta Andra Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne.

Rubeņa „Labas gribas manifestu”valsts prezidenta kancelejā varēs parakstīt vēl vismaz nedēļu. ”Bet ar to vēl viss nebeigsies, sekos nākamais solis,” apgalvoja Krapāne. Kāds tas būs, patlaban viņa vēl nemācēja pateikt, tikai piebilda, ka par to tiks izlemts, konsultējoties ar Labas gribas manifesta autoru, mācītāju Juri Rubeni un Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāju Ilmāru Latkovski (VL-TB/LNNK).

Cilvēku atsaucību, parakstot Labas gribas manifestu, Krapāne skaidroja kā labu, īpaši uzteicot Latvijas pašvaldību aktivitāti, kuras daudzviet Latvijā ir izdrukājušas šo manifestu, tā dodot iespēju iedzīvotājiem par to parakstīties savās dzīvesvietās.

Jau rakstīts, ka, lai radītu pozitīvu gaisotni cilvēku savstarpējai sapratnei laikā, kad sabiedrībā saasinās draudi sašķeltībai pēc nacionālām, sociālām, demogrāfiskām un pat konfesionālām pazīmēm, un iezīmētu organizatorisku sākumu plašai sabiedriskai kustībai par tautas saliedētību Latvijas patriotisma zīmē, 13.februārī Rīgas pilī Valsts prezidents Bērziņš, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Rubenis, Saeimas deputāts Latkovskis un vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki sabiedrības saliedēšanai parakstīja Labas gribas manifestu.

14.februārī līdz plkst.14 Valsts prezidenta kancelejā Labas gribas manifestu bija parakstījuši 107 Latvijas iedzīvotāji.

Parakstīt manifestu ir iespēja ikvienam Latvijas iedzīvotājam, sākot no 14.februāra, Valsts prezidenta kancelejā no plkst.9 līdz 17.

Manifestu varēs parakstīt darba dienās no 9:00 līdz 17:00.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa Preses dienests informē, ka manifestu parakstīja pats Valsts prezidents Andris Bērziņš, mācītājs Juris Rubenis, Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, kā arī vairāki atbalstītāji – sabiedrībā pazīstami cilvēki.

Labas gribas manifests

Manifesta idejas aizsākums ir tēzes, kuras mācītājs Rubenis iesniedza Valsts prezidentam un Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijai Rīgas pilī pagājušajā nedēļā diskusijas “Garīgā dimensija un politika” laikā.

Valsts prezidents, konsultējoties ar tēžu autoru un Saeimas komisijas vadītāju Latkovski (V), nolēma uzrunāt atsevišķus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ar aicinājumu parakstīt manifestu.

Politiķiem, tāpat kā visiem cilvēkiem Latvijā, jāatrod kopīgais, kas balstās daudz dziļāk cilvēciskajā būtībā, tāpēc ir nepieciešams pastiprināt garīgo dimensiju politikā,-ziņo spektrs.com/diena.lv

“Garīgums un kultūra ir tās būtiskās lietas, kas cilvēkiem un politiķiem var dot kvalitatīvi jaunu saprašanās iespēju,” uzskata Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (VL-TB/LNNK). Šis būs galvenais sarunu temats otrdien Rīgas pilī gaidāmajā politiķu un garīgo līderu diskusijā Garīgā dimensija un politika, kuru rīko Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisiju, kas jau drīzumā tiks pārdēvēta par Sabiedrības saliedētības komisiju.

Diskusijā piedalīsies Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstāsies deputāts Vladimirs Reskājs (SC), plānota deputāta Vladimira Nikonova (SC) prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū būs arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers (ZRP), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK) un Ingmārs Līdaka (ZZS). Aicināto vidū ir arī Dzintars Zaķis (Vienotība) un Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs).

Jautāts, kādiem tematiem diskusijā plānots pieskarties, komisijas vadītājs I.Latkovskis skaidroja, ka pamatā tiks runāts par to, kā politikai piešķirt vairāk garīguma, vienlaikus aicinot, “lai garīdznieki no savas puses izsakās ne tikai Ziemassvētkos, bet palīdz veidot arī jaunu garīgo aristokrātiju”. Viņaprāt, lai risinātu esošās problēmas sabiedrības saliedētības jomā, nepieciešama jauna pieeja arī politiskajā domāšanā. “Politiķiem jārod iespēja pacelties pāri partejiskai domāšanai. Pretēju viedokļu sadursmē savas iespējas ir izsmēlusi pieeja, kas savus uzskatus pamato tikai ar savu taisnību, kas balstās juridiskos pantos un atšķirīgā vēstures interpretācijā,” teica I.Latkovskis.

Jautāts, kādēļ šādai tikšanās reizei starp deputātiem un garīdzniekiem ir izraudzīta tieši Rīgas pils un iesaistīts ir arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, I.Latkovskis skaidroja, ka “A.Bērziņam šie jautājumi ir interesējuši vienmēr”. Deputāts ar prezidentu pārrunājuši šos jautājumus arī pirms vairāk nekā mēneša, turklāt, kā norādīja I.Latkovskis, prezidenta klātbūtne šādās tikšanās reizēs “piešķir lielāku svaru”. Komisija uzaicinājusi A.Bērziņu piedalīties diskusijā un tieši prezidents esot bijis tas, kurš ierosinājis to rīkot pie viņa Rīgas pilī.

Arī nākotnē plānotas līdzīgas diskusijas, piemēram, ar kultūras darbiniekiem vai nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Arī tās plānots rīkot ārpus parlamenta, turklāt A.Bērziņa līdzdalību, taču vēl neesot panākta vienošanās par norises laiku.

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Diskusijā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstājās deputāts Vladimirs Reskājs, tika demonstrēta deputāta Vladimira Nikonova prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū bija arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers, Einārs Cilinskis un Ingmārs Līdaka.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis aicināja uz morālo izlīgumu aicinot pievienoties „Labas gribas manifestam. Sagatavoto dokumenta projektu Rubenis nodeva Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītājam Ilmāram Latkovskim (“VL”/”TB”/LNNK), kurš kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu rīkoja diskusiju. Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas “Garīgā dimensija un politika” noslēdzot atzina, ka šāda Rubeņa “iniciatīva šajā brīdī ir ļoti būtiska”.

AUDIO Gariga_ dimensija_un_politika_Juris Rubenis  -”Garīgā dimensija un politika” Juris Rubenis aicina piedot cits citam un parakstīt “Labas gribas manifestu.”

AUDIO politiķis Valdis Liepiņš Gariga_ dimensija_un_politika_Valdis_Liepins ”Garīgā dimensija un politika” Valdis Liepiņš aicina izvērtēt kuram piedot un par ko piedot.

AUDIO LBD Pēteris Sproģis Gariga_ dimensija_un_politika_LBD_Peteris_Sprogis ”Garīgā dimensija un politika” Pēteris Sproģis aicina saskatīt Latvijas nākotnes vīziju, kurai sekot.

Valdis Zatlers “Garīgā dimensija un politika”: vienlīdzības starp krieviem un latviešiem nebūs nekad!

VIDEO/ZIŅA 

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Diskusiju ievadot prezidents teica: “Es ļoti augsti novērtēju Sabiedrības saliedētības komisijas izveidošanu un redzu, ka kopā ar Latvijas politiķiem, ar garīgajiem līderiem, mēs varam uz šīs komisijas bāzes veidot mūsu turpmāko saskaņoto attīstību. Gribētu novēlēt visiem panākumus šajā ceļā, jo cita ceļa mums nav. Kā mērķi visam šim darbam redzu cilvēcīgu un panākumiem bagātu sabiedrību.”

Komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis

Topošās Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Latkovskis uzsvēra: “Latvijai ir vajadzīga jauna garīgā elite!” Deputāts uzskata, ka līdzšinējās politikas iespējas jauna dialoga radīšanai ir izsmeltas. Patlaban esot iespējams radīt tikai vēl “niknākas un trulākas sadursmes” sabiedrībā. Latkovskis aicināja garīdzniekus, zinātniekus, māksliniekus, kultūras jomas pārstāvjus un politiķus iesaistīties valstiskos un neformālos projektos, veidot domubiedru grupas sabiedrības saliedēšanai.

Latvijas metropolīts Aleksandrs

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs norādīja, ka svarīgākais pārbaudījums Latvijā ir atrast kopsaucēju daudznacionālas sabiedrības vienotībai. “Valsti veido tās tauta, iedzīvotāji, kuri pārstāv dažādas etniskās kopienas ar savām tradīcijām. Šobrīd valdošā spriedze parāda, cik būtiski ir saskatīt un meklēt iespējas cilvēku apvienošanai, kuri dažādo politisko mērķu dēļ ir sašķelti dažreiz pat naidīgās grupās. Ne vien labklājība spēj mainīt sabiedrības noskaņojumu, jo būtiskākais ir garīgās vērtības. ” sacīja metropolīts.

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs diskusijā uzsvēra, ka valodas jautājuma izmantošana politiskiem mērķiem ir amorāla rīcība un grēks.

Stankevičs uzskata, ka līdz šim Latvijā nav bijis “nopietna dialoga” valodas jautājumā, tādēļ tas ir saasināts. Savu pienesumu tam devuši arī politiķi, kas valodas jautājumus izmantojuši politiskiem mērķiem, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. “Cilvēku naidošana ir amorāla. Šī [valodas] jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, no reliģiskā skatpunkta – grēks. Attiecībā uz valodu Latvijā tiek piemēroti dubultstandarti, proti, sankcijas tiek ierosinātas par krievu valodas lietošanu, bet netiek vērstas pret, piemēram, zviedru vai angļu valodu. Arī latvieši jūtas apdraudēti, ir uzplēstas padomju laika rētas, un pieaug neuzticēšanās pret krievvalodīgajiem. Tā visa dēļ cilvēkos sakrājas “rūgtums un sašutums”. Mums kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju. Abām pusēm jāsēžas pie sarunu galda un jākļūst par sabiedrotajiem “ugunsgrēka dzēšanā”. Pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā varētu būt brīvdienu pasludināšana pareizticīgo Ziemassvētkos, lai “cilvēki sajūtas uzklausīti, nevis tiek dēvēti par okupantiem”. Savukārt krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši jūtas kā mājās un nevēlas, lai viņiem, līdzīgi kā padomju gados, uzspiež krievu valodu.
Krīze ir ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī morāliem un garīgiem cēloņiem. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā goda prāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs,” teica Romas katoļu baznīcas arhibīskaps.

LABAS GRIBAS MANIFESTS

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, apņemamies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi esam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs ar saviem izaicinājumiem un tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums ir iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nenozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet mācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs izvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, bet veicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs apzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs mācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, taču uzskatām, ka mūsu aicinājums ir celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē atstāt komforta zonu, kļūt neaizsargātam, ievainojamam un panest pretrunu spriegumu.

Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.
>>LABAS GRIBAS MANIFESTS- Kultūras cilvēku un politiķu viedoklis<<