Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs un nezina, kas «lācītim vēderā».

Un tomēr, nezinot un nesaprotot, kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un, kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies diezgan veikli nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Cilvēks dzīves laikā ir spiest iemācīties nokļūt no punkta «A» uz punktu «B» īsti neapzinoties un nesaprotot, kā tas patiesībā notiek.

Nokļuvis punktā «B» viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un, ne tos slēdžus slēdzis. Un vispār, šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad, viņš būtu nokļuvis tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Varbūt ar mazāku piepūli, ar mazāku stūres grozīšanu. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš ir bijis garāks, bet vieglāk pārvarams.

Runā, ka gudri pāri kalnam nerāpjas, gudrs šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar. To vai mēs esam rīkojušies gudri, vai muļķīgi, vai esam bijuši gudri, vai muļķi patiesi saprotam tikai tad, kad esam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo braucienu nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam. Kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs viņi dzimst un kā interesēs viņi tiek ieviesti.

Mums galvās ir radīts milzīgs haoss un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt un, lai viņi varētu mainīt pastāvošo kārtību tie dibina politiskās partijas, vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm demokrātiskajām institūcijām virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē, amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļi, kas ir speciāli mācījušies daiļrunību. Jo, kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai uzrunātais reaģētu tā, kā viņiem nepieciešams. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Tie, kuri no tā saucamās patriotiskās nometnes, ir pietuvinājušies varai vai kļuvuši par varu iziet dabiskus izaugsmes un attīstības posmus.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kā piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram, kurā brīdī pieslēdzamies ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī, kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks tikai izlemj, ar ko «sadarboties» un kuram klausīt. Rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks tajā brīdi ir tikai instruments.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tikai tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam paši. Mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet ja nebūs citas izvēles viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt, ja pietiek spēka to izdarīt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks, lētticīgāks, kurš būs slims.

Nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet visi cilvēki mēdz rīkoties gan labi, gan slikti. Tad, kad rīkojamies it kā labi, vai tas arī citiem ir labi?

Viss atkarīgs no tā, ar kādu nolūku un no kurienes uz cilvēka paveikto lūkojamies.

Karā cilvēks cilvēku nogalina. Un tas ir slikti, bet mēs saprotam, ka, ja aizstāvēšanās vai atbrīvošanās nolūkā nenogalināsim, tad rezultāts būs slikts, kaut mūsu darbības nebūs bijušas sliktas.

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks, ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus, ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet viņš nelemj uzņemoties atbildību.

Jo augstāk iesi pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu. Jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir, jāuzmanās šo varu zaudēt. Tas noved pie tā, ka varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo.

Tāpēc tie, kuri labi ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet, kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko, es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tajā posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai.

Šādi cilvēki piespiež pie varas esošos, tos, kuri jeb kuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tas notiek apbrīnojami un negaidīti. Tie, kuriem izdodas varu piespiest, rīkoties parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis to lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas neapgāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Dažādos laikos viņu mēdz būt vairāk un mazāk. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji, kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. Tas ir, ko mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi, iespējams, ka tikai viņi, spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir, panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka viņa, piemēram, seko tikai muļķi, jo gurdiem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām: «tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām. Viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām.

Vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo, cik ilgi var braukt ar Volgu. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika, kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem –

no svēto muļķīšu daudzuma,

no to, kuri vēlējās pārsēsties Mersedesos saglabājot varu ietekmes un spējām,

kā arī no «zvaigznāju stāvokļa», jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc, būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem, kuri stāv bezjēdzīgos piketos, kuri, gudro prāt, veic citas bezjēdzīgas darbības, kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem, kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies. Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

Juris Rubenis. Foto: elijasnams.lv

Jēzus laikā pasaule bija vēl skarbāka nekā tagad un patiesībā lielākā cīņa katram no mums jāizcīna nevis ar kādiem ārējiem ienaidniekiem, bet gan sevi pašu. Tā ir augsta pilotāža, ko sasniedz pavisam nedaudzi cilvēki: kad tava iekšpuse pilnībā sakrīt ar ārpusi, kad tev nekas nav jāslēpj. Tas ir mūsu lielais aicinājums – būt tiem, kas mēs esam. Neraugoties uz to, ka neesam perfekti, mēs varam darīt lielas, skaistas un labas lietas.

(Atziņas un fragmenti no intervijas ar mācītāju Juri Rubeni žurnālā “Sestdiena”, 2.-9. aprīlis, 2015.)

Patiesībā tas ir labs jautājums: vai dzīve burzmā ir aktīvāka par tādu, kurā tu satiec mazāk cilvēku? Varbūt burzma mums tikai rada ilūziju, ka mēs dzīvojam ļoti aktīvi.

***

Šajā dzīvē svarīgākās mācības var nodot tikai saiknē “cilvēks cilvēkam”, nekāds ekrāns vai papīrs to nevarēs izdarīt.

***

Es domāju, ka arī mūsdienās Jēzus būtu gatavs sagraut daudzu cilvēku klišejiskos uzskatus par Dievu. Un pirmkārt tieši ticīgu cilvēku klišejas.

***

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas meklē garīgumu, atbildes uz savas dzīves lielajiem jautājumiem.

***

Patiesībā krīze ir labs katalizators, jo parāda, cik dzīvotspējīgs ir tavs līdzšinējais pasaules uzskats. Krīze ir kā vētra, kas parāda, cik stabila ir mūsu uzbūvētā māja.

***

Kļūdās visi, arī tu, pasaulē nav ideālu cilvēku. Tas ir izejas punkts, bet īstais jautājums ir par to, ko mēs iesākam ar savām kļūdām. Šīs kļūdas var kalpot par izejmateriālu, lai izveidotu kaut ko labāku, vērtīgāku.

***

Cilvēkam ir jāmācās iepazīt sevi, satikt sevi. Un pirmais solis, lai tavā dzīvē ienāktu pārmaiņas, ir iemācīties satikt sevi. To var izdarīt, kļūstot uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Citus mēs redzam ļoti labi, tādēļ nav grūti mācīt citiem dzīvot un stāstīt, ko viņiem vajadzētu mainīt savā dzīvē. Taču, ja tu vēlies mainīt pasauli, tad sāc ar to tuvāko pasaules gabaliņu, ar sevi pašu.

***

Klikšķis notiek brīdī, kad tu saproti: viss tomēr nav ārpusē, ir arī kāda zvaigzne iekšpusē. Cilvēks nonāk punktā, kad viņam vairs nepietiek ar to, kas darīts līdz šim.

***

Dzīves vidū tu arvien vairāk sāc saprast, ka ar fasādes uzkopšanu ir par maz. Pagrieziena punkts pienāk brīdī, kad tu saproti: galvenais nav tas, ko citi par mani domā, bet gan tas, kas es patiesībā esmu.

***

Krusta nešana māca uzdrīkstēties pieņemt likteni kā kaut ko labu, kā tieši man pašūtu uzvalku vai kleitu. Tas ir ceļš kā kļūt par autentisku cilvēku.

***

Katram cilvēkam, protams, jābūt gatavam veikt konkrētus uzdevumus savas valsts, sabiedrības labā un uzņemties par to atbildību. Taču viena no atbildības formām ir arī atbildīgi izvērtēt savu piemērotību vienai vai otrai pozīcijai.

***

Ja es kā cilvēks nekādā formā neesmu gatavs piedalīties savas valsts dzīves veidošanā – pat nevaru piecelt savu pēcpusi un aiziet iemest biļetenu vēlēšanu urnā -, tad gan man jātur mute ciet visos valsts dzīves jautājumos. Bet vienkārši sēdēt pie televizora, kritizēt visu, pašam pat pirkstu nepakustinot, lai mainītu savas valsts dzīvi – tas ir briesmīgi, tad tev vispār nav nekādu tiesību kaut ko kritizēt.

***

Jēzus parāda, ka problēma nav “romiešos”, problēma ir mūsos. Tāpēc, ja mūsos nenotiek pārmaiņas, riskējam, ka liela daļa cilvēku neiziet cauri zināmai attīstībai un mēs nekļūstam nobrieduši kā personības. Un lielākoties nenobriedušiem cilvēkiem par saviem vadītājiem gribas redzēt tieši tikpat nenobriedušas personības, kā viņi paši. Tā visi galu galā iestrēgst tādā nenobriedušā fāzē. Domāju, ir svarīgi pašiem saredzēt to baļķi savā acī, to stagnāciju, kas ir mūsos, pirms steidzam citus kritizēt.

***

Egocentriski cilvēki var runāt vienā valodā, bet viņi vairs nedzird viens otru.

***

Ieskatīšanās sevī ir efektīvākais veids egocentriskuma mazināšanai. Kad ieraugi to, maigi izsakoties, lielo darbalauku sevī, kļūsti daudz mierīgāks, līdzsvarotāks, izprotošāks. Saproti: cik daudz problēmu ir manī, man vairs nav laika skatīties un bakstīt citu dzīvē.

***

Tāpēc ir jāaug, lai no jauna skatupunkta mācītos saskatīt, ko īsti Jēzus mēģina pateikt.

***

Ko nozīmē gatavoties karam? Ekstrēmai situācijai labāk sagatavoti ir garīgi līdzsvaroti cilvēki. Tādēļ stāsts ir par mūsu iekšējo satvaru, par iekšējo pārliecību, par apņēmību šo valsti mīlēt un sevi ar to identificēt. Tā ir attieksme pret savu valsti, par savu valsti kā vērtību. Arī par citu cilvēku pieņemšanu. Par to, ka mēs mācāmies iekļaut un padarīt par draugiem visus, ko vien varam. Tādēļ katrs, vienalga, sētnieks vai smalka darba darītājs, var sev pajautāt: cik daudz citu kopienu cilvēku tu esi padarījis par draugiem? Tā ir robežu pārkāpšana. Šis ir laiks, kurā mums īpaši vajadzētu domāt, lai visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, te varētu justies labi un savstarpēji pieņemti.

***

Jāsaprot, ka sava valsts tomēr ir ekskluzīva iespēja. Pasaulē tāda ir tikai kādām 200 tautām no daudziem tūkstošiem. XXI gadsimtā etniska valsts ir “baigā ekstra”.

***

Pie līdzsvarotas cilvēka dzīves pieder tas, ka tev jāmācās atrast un dažkārt pat izkarot kvalitatīvu laiku savas dzīves apcerei, pārdomām par dzīvi un vērībai pret sevi un esību. Neapstājoties tu nevari saprast pasauli. Neuzskatu, ka cilvēka pienākums ir vienmēr būt sasniedzamam. Šis ir ļoti labs laiks izaugsmei un attīstībai. Mēs vienmēr varam par daudz ko sūdzēties un atrast iemeslus, kādēļ viss ir slikti. Bet īstenībā jau dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz skaistu lietu.

***

Manuprāt, karogs ir tāda vienotības zīme.

Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Savā pētījumā pētnieki izmantojuši seismiskos datus, Jaunās Derības tekstus un astronomiskos novērojumus. Zemestrīces hronoloģija Nāves jūras rajonā parādīja, ka rajons apmēram20 kmno Jeruzālemas bija īpaši seismiski aktīvs 31. gadā pirms mūsu ēras un 26.-27. gadā mūsu ērā.

Otra zemestrīce notika laikā, kad Poncijs Pilāts strādāja par prokuroru Jūdejā.  Jēzus nāvi tajā laikā apstiprina četri Evanģēliji un romiešu vēsturnieka Tacita rakstītais.

Ģeologi apgalvo, ka tumsa pēc Kristus nāves, par kuru raksta Evanģēlijā, bija smilšu vētras sekas.

Par Ēdenes dārza atrašanās vietu zinātnieki pat pieļauj domu, ka tā varētu būt bijusi kāda noslēpumaini skaista vieta Āfrikas tuvumā.
Savukārt pētnieki Rebecca Cann, Marks Stoneking, un Allan Wilson izpētījuši, ka cilvēces pirmsākumi meklējami Āfrikā un sieviešu vissenākā pārstāve ir nākusi tieši no Āfrikas. Senāko sievieti nosaucot par „Āfrikas Ievu”.
Taču par Ādama un Ievas eksistenci piedāvā ieskatīties, ne tikai zinātnieki – arheologi, bet arī zinātnieki biologi. Pārsteidzoši, ka meklējumi risinājušies nevis artefaktu meklēšanā zemes slāņos, bet gan mūsu ikviena organismā, proti, cilvēka DNS kodā.

Kalifornijas universitātes molekulārās antropoloģijas (izskaidro dzīvības procesus molekulārā līmenī) zinātnieks un profesors Alans Vilsons (Allan Wilson) ar kolēģi Vincentu Sariču (Vincent Sarich) no Kalifornijas universitātes (University of California, Berkeley) daudzu gadu garumā veikuši pētījumus mitohondrija šūnu pētniecībā. (Mitohondrija ir šūnas organoīds, kurā tiek sintezēta denozīntrifosforskābe īsāk saucot (ATF). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā. Šūnā var būt līdz pat 50 000 mitohondriju.)

Par cik šūnas nodrošina vielmaiņu, kā arī tās satur iedzimto informāciju (DNS), kas tiek nodota no šūnas šūnai dalīšanās procesa laikā, tad saskaņā ar to zinātne apliecina, ka visiem dzīvajiem organismiem ir kopīga izcelsme.

Molekulāri-bioloģikā Ieva

Mitohondrija tiek mantota tikai caur mātes līniju. Katrā mitohondrijā pastāv vairāki nodalījumi DNS kodā, kas ir identiski visos mitohondrijos. Tas nozīmē, ka mitohondrija nepakļaujas rekombinācijām.

Tieši tāpēc mitohondrija struktūra un tās ieprogrammētais vēsturiskais kodols, ļauj izpētīt mātes izcelsmi (ciltskoku) līdz pat tās pirmsākumiem. Zinātnieki veikuši pētījumu, kuras laikā nākuši pie pārsteidzošiem secinājumiem.
Rezultāti pārsteidz zinātniskos prātus. Aptuveni 7 miljardu zemes iedzīvotāju cēlušies no vienas sievietes, Bībelē minētās Ievas. Zinātnieki apstiprina, ka mitohondriju Ieva ir pēdējais kopējais sieviešu dzimtas māte visām mūsdienu sievietēm.

Molekulāri-bioloģikais Ādams

Nākošajā etapā zinātnieki pētījuši vīriešu y hromosomas, kas pāriet mantojumā no tēva dēlam. Arī šajā pētījumā zinātnieki izanalizējuši, ka tās visas vedušas pie viena un tā paša tēvu tēva, Bībelē minētā Ādama.

Pētījumā ņemts vērā arī dažādu nacionalitāšu cilvēki. Secināts, ka DNS ir identiska neatkarīgi no nacionalitātes vai ādas krāsas.

Ievas septiņas meitas

Mūslaiku zinātnes profesors ģenētiķis Brains Saiks (Bryan Sykes ) no Oksfordas universitātes 2006 gadā atklāja, ka sakši, vikingi un ķelti ir ģenētiskie radinieki mūslaiku Anglijas un Irijas tautai. Par to sīkāk grāmatā „Blood of the Isles”.

Zinātnieks sarakstījis arī grāmatu „Ievas septiņas meitas” („The Seven Daughters of Eve”) Iedvesmu grāmatai zinātnieks saņēmis 1997. gadā arheoloģisko izrakumu vietā, kurā bija atraktas piectūkstoš gadu veca vīrieša paliekas. Brainam parādījās iespēja pierādīt ne tikai to, ka vīrietis bijis no Eiropas, bet arī, ka viņa pēcteči vēl šodien dzīvo Anglijā.
Grāmatā zinātnieks apraksta precīzas norādes par DNS mitohondrija struktūras precizitāti un nemainīgumu, kas palīdz izanalizēt cilvēka izcelsmi ļoti senos vēsturiskajos posmos.

Jau bērnības gados Brainam radās interese izanalizēt cilvēces radniecības saites, kad izlasīja rakstu par to, ka zinātnieki veikuši eksperimentu DNS analīzē ar kāmīšiem. Zinātnieki secinājuši, ka visu pasaulē mītošie kāmīši ir radušies no vienas kāmītes, kuras ģenētiskās gaitas izsekotas līdz 1930. gadam Sīrijas tuksnesī.

Pieaudzis Brains arī ķērās pie kāmīšu izcelsmes analizēšanas, lai pārbaudītu teoriju. Viņš eksperimentēja ar dažiem kāmīšiem, pārliecinoties, ka DNS mitohondrija visiem kāmīšiem ir identiskas.

Par cik zinātnē pierādīts par mitohondrija nemainīgumu, tad zinātnieki šaubās vai Darvina teorija, par cilvēku izcelsmi no mērkaķveidīgajiem, varētu būt patiesa. Pasaulē pazīstami ģenētiķi ir rakstījuši, ka Neandertālietis (Homo neanderthalensis) nav mūsu radinieki.
Arī Brains Saiks ir sarakstījis grāmatu „The human inheritance” kurā spriež par Radīšanu un Evolūciju. Grāmatā vairāk tiek uzdoti jautājumi nekā sniedz atbildes, ļaujot lasītājam pašam izanalizēt, kāda varētu būt patiesa cilvēka izcelsme, taču viņš arī akcentē, ka evolūcijas teorijā ir vairāk pretrunu, nekā iespējamu apstiprinošu faktu.

Eksperiments

Brains Saiks kopā ar kolēģiem veicis pētījumu, kuras gaitā konstatēts, ka visas mūsdienu eiropietes ir cēlušās no senas dzimtas septiņām sievietēm. Saskaņā ar analīzi katra eiropiete, var izsekot savai izcelsmei līdz pat vecākajai dzimtai. Pētnieki norāda, ka savukārt “Eiropas mātes” ir cēlušās no vienas kopējas mātes „Mitohondrija Ievas”, kuras saites ir saistāmas ar Āfriku.
Pirms un pēc grēku plūdiem
Zinātnieku veiktie pētījumi veicina pārdomāt kā zinātniskie darbi varētu sasaukties ar Bībelē teikto. Mēģinot vismaz nedaudz ieskicēt.

Bībeliskā Ādama un Ievas DNS kods

Bībelē sastopamas rakstu vietas, kas attēlo pirms grēku plūdu laiku daudz atšķirīgāku par pēc plūdu periodu. Tāpēc vēlos pievērst tai uzmanību, lai nerastos nepareizs priekšstats par senlaiku Ievu un Ādamu salīdzinājumā ar mūsdienu cilvēkiem.
Kaut arī mitohondrija DNS kodolā ir nemainīga, taču citi procesi DNS struktūrā padodas zināmām mutācijām, protams, ne tādā mērā, lai cilvēks pārvērstos par pērtiķi vai otrādi.
Pasaulē pazīstamu zinātnieku pētījumi liecina, ka apstākļi pirms grēku plūdiem ir bijuši krasi atšķirīgāki, nekā mums zināmajiem pēc grēku plūdiem.
Primāri apstākļi Ēdenes dārza laikā bija radīti cilvēka mūžīgai dzīvošanai. Tāpēc, piemēram, Zemes magnētiskais lauks, bija daudz spēcīgāks, nekā tagad. Savādāka atmosfēra. Cilvēku izmērs bija daudz lielāks, kā arī par to pieminēts Bībelē – „milžu laiki”. Cilvēka spējas un iespējas bija daudz lielākas, nekā mūsdienās. Jo mūslaikos mēs neizmantojam smadzeņu darbību 100 %. Pirms plūdu dzīves laiks, kas bija vidēji 900 gadi, noslīdējis līdz mūslaiku vidējo dzīves laiku 80 gadi. Un daudz citu piemēru.
Iemesls: Dievs teica, ka ja no šī koka jūs ēdīsiet – mirdami mirsiet. Ādams un Ieva pārkāpa likumu. Tā tas arī notika, kā Dievs bija teicis.
Sekas: Ādams un Ieva zaudēja mūžīgo dzīvību kļūstot mirstīgi. Apstākļi, kādus Dievs bija radījis virs zemes sāka pavājināties. Kā arī iepriekš minēts visi citi apstākļi uz zemes sāka zaudēt savu spēku un jēgu.

Ēdenes dārzs?

Cilvēka tendence nostāties pret Dievu palielinājās, grēks uz zemes vairojās. Pirms nepaklausīgās tautas iznīcināšanas Dievs uz zemes atrada tādu cilvēku, kurš bija godīgs, taisnīgs un atšķīrās no pērējiem. Dievs uzrunāja cilvēku vārdā Noass. Tad arī Noass cēla šķirstu kā Dievs bija licis un glāba savu ģimeni un floru&faunu. Notika ūdens plūdi un visa cilvēce gāja bojā. Pēc ūdens plūdiem uz sauszemes kāpa Noass un viņa ģimene. Uz Zemes dzīves apstākļi pilnībā izmainījās.
Tāpēc, domājams, ka zinātnieki, kuri atklājuši neparastu vietu Āfrikā salīdzinot to ar iespējamo Ēdenes dārzu, neapšaubāmi varētu būt skaista, taču ne gluži tas Ēdenes dārzs, kurā dzīvoja Ieva un Ādams pirms plūdu periodā.

Noasa DNS kods

„Āfrikas Ieva” iespējams arī varētu būt no Āfrikas, vēlākā laika periodā, taču diez vai tā Ieva, kura dzīvojusi Ēdenes dārzā, daudz agrākā laika periodā. Kaut gan varbūt, bet tas ir tikai minējums, „Āfrikas Ieva” ir bijusi Noasa sieva?.. Taču, protams, ja nebūtu radīti Ieva un Ādams, tad arī nebūtu vēlākos laikos dzimis Noass. Noasa kods ir nenoliedzami no Ievas un Ādama, kā arī mūsu DNS neieskatoties tikai mitohondrija kodolā, bet kopumā ir Ādama un Ievas DNS, taču domājams, ka daudz lielākā degradējošā stāvoklī. Ņemot vērā ūdens plūdu sekas.

Jēzus DNS kods

Kaut arī mūsdienu pasaule pēc Dieva nemainīgā Vārda, tiecas entropijas ciklā un varētu teikt, ka dēmoniskā pasaule varētu svinēt savu uzvaru, jo kā zināms par Ēdenes stāstu, tad Ievu pievīla sātans, taču Dievam izrādās ir bijis jauns cilvēka dvēseles glābšanas plāns. Plāns vārdā Jēzus. Dieva dēls Jēzus Kristus atdeva savu dzīvi pie krusta, kļūstot par cilvēku dvēseļu izpirkšanas maksu, proti, upuri. Jēzus augšāmcēlās. Un līdz ar viņu arī tie, kuri to atzīst un pieņem, atgūstot mūžīgo dzīvošanu, bet ne uz zemes, bet debesīs pēc nāves. Tie ir tie, kuri nožēlojuši grēkus, pieņēmuši Jēzus Kristu par savu Kungu un Dievu, un fiziskie Ādama un Ievas pēcteči, kļūst par Jēzus pēcteci garīgā līmenī. Pārņemot Jēzus DNS kodu. Kaut arī entropijas cikli pasaulē notiek, taču Dieva bērnu dzīvē tās ietekme mazinās, jo meklējot Dieva vaigu, katru iespējamo brīdi, sadraudzībā ar mūžības Dievu, cilvēks pārceļas un tiek nomainīts degradācijas likums pret attīstības likumu. No lāsta pret svētības likumu. No neveiksmes pret veiksmi. Un t.t.

Foto: greatlakesoutreach.org

               Glābta no kanibāliem

Muinga pilsētā burvji-kanibāli nolaupīja vieglas uzvedības meiteni Viktoriju. Izplēšot gabalu no meitenes gurna, nogaršojot secinājuši, ka gaļa ir pārāk rūgta, tāpēc izmocīto meiteni atlaiduši. Par cik prece nebija derīga, viņi uz to uzlikuši lāstu. Meitene kļuva mēma.

Trīs nedēļu laikā Viktorija nebija teikusi ne vārda. Kad pilsētā ieradās evaņģēlisti no organizācijas

„Great Lakes Outreach”. Viktorija tika atvesta pie organizācijas administrācijas un tika pateikts: “Ja Jūs vēlaties, lai mēs ieklausītos Jūsu vēstījumā par Jēzu, tad izdariet kaut ko lietas labā ar šo meiteni.”.

Evaņģēlisti nekavējoties aplenca meiteni un sāka lūgt Jēzu. Viktorija sāka runāt! Labā vēsts izplatījās ātri. Administrācija vietējiem iedzīvotājiem piedāvāja jau nopirkto zemi baznīcas būvniecībai. Divu mēnešu laikā tika uzbūvēta baznīca, kuru atklāšanas laikā apmeklēja simts cilvēku.

Ietekmīgais burvis Mukibira pievērsās kristietībai

Kaut kas nedzirdēts, vietējais ietekmīgais burvis Mukibira kļuvis par kristieti. Pateicībā Dievam viņš aicinājis organizācijas komandu „Great Lakes Outreach”, kopā ar viņu doties pie sešiem citiem burvjiem, lai aicinātu tos savas dzīves atdot Jēzum. Brīnumi notiek! Cīņa izcīnīta. Burvji izmeta visus savus elkus un amuletus. Meistari, kuri gatavojuši elkus – amuletus kļuvuši neapmierināti. Viņi sūdzējās vietējā varas iestādē teikdami: “Kā drīkstējuši tie cilvēki, kuri atbraukuši no tālās zemes, uzstādīt savas dīvainās idejas, jo viņu dēļ pavājinās mūsu bizness?”

               Tornado

Policija aizturēja no organizācijas trīs kristiešus, pret kuriem izturējās vardarbīgi un ievietoja policijas nodaļas karcerī.

No rīta, noskaidrojās, ka tie nav izdarījuši neko sliktu, tāpēc palaisti brīvībā.

Organizācijas darbinieki iznākot no policijas nodaļas apsēdās netālu no ēkas. Netālu no viņiem stāvēja un savstarpēji sarunājās policisti. Nekas neliecināja par draudiem, bet pēkšņi sabiezēja mākoņi un parādījās tornado virpulis, kas strauji tuvojās vīru virzienā. Blakus stāvošie policisti reaģēja bēgot, bet vīri palika uz vietas. Tornado vīrus atstājusi neskartus, bet blakus esošās ēkas nonesa līdz ar zemes virsu.

Pēc notikuma policisti atgriezās. Viņi bija šokēti par redzēto un bailēs jautāja : “Kas jūs esat? Kā tas iespējams, ka tornado Jūs neaiztika?” Tie atbildēja ar citātu no Bībeles: “Tas, Kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas pasaulē”.

Sensacionālais jaunums izplatījās pa visu pilsētu un daudzi iedzīvotāji pieņēma Jēzu kļūstot par kristiešiem.

Lauzts darījums ar sātanu

Budanzas pilsētas burvis Vinsents noslēdza līgumu ar sātanu un 20 gadus nenēsāja apģērbu un negrieza matus. Cenšanās uzvilkt jebkādu apģērbu beidzās ar neveiksmi. Apģērba uzvilkšana līdzinājās adatu duršanai. Visa Budanzas pilsēta trīcēja bailēs no Vinsenta spēka un varas.

Pilsētā notika evaņģelizācija, uz kuru ieradās arī Vinsents, lai nolādētu pasākumu, bet Svētā Gara ietekmē viņš nožēloja grēkus, saņēma atbrīvošanu no sātana darījuma un dvēselisku, kā arī miesas dziedināšanu. Vincents prieka pils sadedzināja savus elkus, kuri daudzu gadu garumā kontrolēja viņa dzīvi. Evaņģelizācijas rezultātā:
46 917 cilvēku dzirdēja Evaņģēlija vēsti.
19 533 cilvēku nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu savā sirdī.
5 250 cilvēku atteicās no iepriekšējās pārliecības.
Atvērtas 10 jaunas baznīcas.
Apvienojās 15 šķirtas ģimenes.

67 pārdabiskas dziedināšanas; 5 cilvēki atbrīvojās no paralīzes, 3 no tiem sāka staigāt, bet 8 tika dziedināti no ļauno garu ietekmes.

Simon Guilebaeud un Adri Roos, no Organizācijas „Great Lakes Outreach” (kristīgās organizācijas mērķis – palīdzēt garīgu un fizisku problēmu risināšanā Burundijā Centrālāfrika).

„Irēnas bērni” (Miss Irenas Children) Tas ir vēsturisks patiess stāsts par jaunu poļu sievieti Irēnu Sendleri, kura Otrās pasaules kara laikā glābusi vairāk nekā 2500 bērnu.

Amerikāņu kinostudija “Hallmark Hall of Fame” sadarbībā ar “Gillham Road Productions Inc.” sākusi filmēšanas darbus Rīgā. Filmēšanas vietas ir bijušas un paredzētas vairākās pilsētas vietās. Viena no tām bija Vecrīgas sirdī un 11.novembra ielā, 3 nedēļas atpakaļ notikusi arī pretī draudzei „Patiesības vārds” Ģertrūdes ielā 72. Bet pagājušajā svētdienas agrajā rītā notika Blaumaņa bruģētā ielā. Bet tagad Andrejsalā.

Filmas pirmizrāde plānota nākamā gada maija mēnesī.

Filmēšanas laikā masas skatos piedalījušies vairāk nekā 790 cilvēku.

Filmā “Irēnas bērni” piedalās:

Filmas galveno varoni Irēnu Sendleri atveidos Academy Award (Oskara) balvas saņēmēja aktrise Anna Pakvina  (Anna  Paquin).

Filmā piedalās pasaulē pazīstami aktieri: Marsiju Geju Hārdenu (Marcia Gay Harden),  Polu Frīmenu (Paul Freeman), Goranu Visnjiču (Goran Visnjisc) , Skotu Hendiju (Scott Handy), Stīvu Spīrsu (Steve Speirs).

Latviešu aktieri: Imants Vekmanis ,Imants Strads, Romualds Ancāns, Leonīds Grabovskis, Andris Gross, Vilis Daudziņš, Toms Āboltiņs, Didzis Eglītis, Mārtiņš Šmitš, Ģirts Lukevics. Viena no galvenajām bērnu lomām -Rīgas Osvalda vidusskolas skolniekam Sergejam Marčenko, kurš filmā attēlos zēnu Jasio.

Irēna Sendlere (Irena Sendlerowa) dzimusi 1910. gada 15.februārī, mirusi 2008. gada 12. maijā – poļu sociālā darbiniece, kura Otrā Pasaules kara laikā izglāba no nāves apmēram 2 500 ebreju bērnu.

Pasales kara laikā Sendlere dzīvoja Varšavā (pirms kara dzīvoja arī Otvockā un Tarčinā) un strādāja sociālajā dienestā. Pēc Vācijas okupācijas Sendlera iesaistījās Pretošanās kustībā un arī t.s. “Žegotas” (Żegota, Rada Pomocy Żydom) darbībā, izgatavojot lielu daudzumu viltotu identifikācijas dokumentu. Kad tika izveidots Varšavas geto, Sendlerei kā sociālajam darbiniekam bija tiesības to apmeklēt, lai novērstu infekcijas slimību izplatīšanos. Izmantojot šo iespēju, Sendlere līdz 1943. gadam dažados veidos slepus nogādāja uz iepriekš sagatavotām ģimenēm un mītnēm apmēram 2 500 bērnu un zīdaiņu. Tas viss tika dokumentēts, lai pēc kara bērnus atdotu ģimenēm, tomēr gandrīz visi bērnu vecāki gāja bojā Treblinkas nāves nometnē.

1943. gadā Sendlere tika gestapo arestēta un ieslodzīta cietumā, kur nācās piedzīvot nežēlīgas spīdzināšanas. Viņas kamerā tika atrasta svētbilde, uz kuras bija rakstīts:

Šo svētbildi Irēna Sendlere glabāja līdz 1979. gadam un tad, kā dāvanu pasniedza Jānim Pāvilam II.
Žegotas darbieniekiem izdevās piekukuļot nāvessoda izpildītājus un līdz kara beigām Irēna Sendlere slēpās. Pēc kara komunistu varas iestādes Sendleri tiesāja par sakarien ar Polijas emigrācijas valdību. 1965. gadā Izraēla piešķira Sendlerei “Taisnīgā starp tautām” titulu, bet 2003. gadā viņa tika apbalvota ar Polijas augstāko civilo apbalvojumu - Baltā Ērgļa Ordeni.