Jānis Šmits. Foto: LA.LV

2015.gada 20.jūnijā,  Rīgā notiekošā Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību (LGBT)  pasākuma „Europride 2015” ietvaros,  tiek plānots Eiropraida gājiens pašā Rīgas centrā. Saistībā ar to Rīgas Domes priekšniecībai ir nosūtīta atklātā vēstule Rīgas pilsētas kristīgo lietu padomes vārdā.  Jānis Šmits paskaidro, ka apzinoties savu atbildību Dieva un līdzcilvēku priekšā, kā arī izsakot savu aktīvo pilsonisko nostāju, Rīgas pilsētas kristīgo lietu padome vēršas ar lūgumu nepieļaut šī pasākuma norisi Rīgas pilsētā.

Rīgas pilsētas kristīgo lietu padome vērš uzmanību, ka Rīgas dome nevienu nav deleģējusi nominēt Rīgu kā skandolozā pasākuma „Eiropraida 2015” norises vietu.

Pēc SKDS 2014.gada novembra aptaujas datiem, rīdzinieku atbilde uz jautājumu: „Kāda ir Jūsu attieksme pret lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu manifestācijas (praida) rīkošanu Rīgā?” pārsvarā ir negatīva: kā liecina aptaujas rezultāti, vairākums iedzīvotāju – 65%,  ir pret LGBT manifestācijas rīkošanu Rīgā, norādot, ka to „pilnīgi neatbalsta”, un 11% to „drīzāk neatbalsta”, bet atbalstu praida rīkošanai pauda tikai 3% aptaujāto. Bet pēc šīs pašas aptaujas rezultātiem atbildot uz jautājumu : „Vai nākamajā gadā Rīgas pašvaldībai būtu jāatļauj vai jāaizliedz LGBT gājiens?”, 69% atzīmēja, ka, viņuprāt, gājiens ir jāaizliedz.

Kā redzams, Rīgas iedzīvotāju vairākums ir pret šāda  veida pasākumu rīkošanu.

Rīgas pilsētas kristīgo lietu padome uzskata, ka Pašvaldībai ir tiesības atbilstoši rīkoties, jo “Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas” 10.panta “Izteiksmes brīvība” 2.punktā ir rakstīts: ”Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu” un šīs pašas konvencijas 11.panta „Pulcēšanās un biedrošanās brīvība” 2.punktā ir noteikts „Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. …”

Šīs pašas tiesības ierobežot ir atļautas mūsu valsts pamatlikuma – Latvijas Republikas Satversmes – 116. pantā: „Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102.,103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15. pants paredz noteiktus pienākumus, kas ir jāveic pašvaldībai, lai pārliecinātos vai pieteiktais pasākums neapdraud citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tikumību. Kā arī šī paša likuma 15.^1. 2. pantā pašvaldībai dotajām tiesībām: “Pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi, ja tiek konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību un minētos apdraudējumus nav iespējams novērst, nosakot ierobežojumus attiecībā uz pasākuma norisi.”

Rīgas pilsētas kristīgo lietu padome saskata, ka Rīgas domei ir visas juridiskās tiesības aizliegt pasākumus, kas ir vērsti pret sabiedrības vairākuma tiesībām un tikumību. Ir laiks parādīt arī savu politisko gribu un sekot, lai likums tiktu realizēts dzīvē.

Ņemot vērā, ka plānotais pasākums ir antikonstitucionāls jeb pretvalstisks, jo ir pretrunā ar LR Satversmes 110. un 116. pantu, pārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās normas, un ir klasificējams pēc  likuma  „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3. panta 2. punktā noteiktā ierobežojuma, un tādējādi nav pieļaujams, lai aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības, tā aizliegums ir īstenojams, balstoties uz  Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.¹pantā noteiktajām pašvaldības tiesībām aizliegt pasākuma norisi.

Sakarā ar augstāk minētajiem argumentiem Rīgas pilsētas kristīgo lietu padome aicina RD izmantot piešķirtās likumiskās tiesības, kas ir noteiktas gan Starptautiskajos Cilvēktiesību dokumentos, gan  LR normatīvajos aktos, un izmantojot likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3. panta 2. daļas, 11. panta 1. daļas 6. punkta, 15. panta 2.daļas 3. punkta, 15.¹ panta spēku, aizliegt plānoto Eiropraida gājienu rīkošanu 2015.gada 20.jūnijā Rīgas pilsētas centrā kā cilvēka cieņu aizskarošu, morālās vērtības degradējošu netikumības publisku propagandu, kas ir vērsta pret iedzīvotāju vairākuma un, jo īpaši bērnu tiesībām.

LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.

Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā 7. novembrī Šmits ierosināja: „Tādām lietām kā „Raganu ķēķis” un visādiem citiem mošķiem pašā Rīgas sirdī, Doma laukumā, nevajadzētu atrasties. Juridiskā pārvalde varētu (noteikumos „Par kārtību, kādā tiek saskaņota un organizēta ielu tirdzniecība”) iekļaut, ka nedrīkst atvērt tirdzniecības vietas, kas aizskar otra reliģiskās jūtas.”

Mūsu valsts ir dibināta uz kristīgiem pamatiem, ētiskās un morālās vērtības balstās kristietībā, un tādēļ nevajadzētu galvaspilsētā atļaut darboties uzņēmumiem, kuru nosaukumos ietverti antikristīgi vārdi, kā, piemēram, „velns” un „ragana”.

Viņš piebilda – arī tad, ja kāds Rīgā atvērtu kafejnīcu “Krusta karš” vai “Inkvizīcija”, rīdziniekiem tas diez vai izraisītu labas emocijas. “Mūsu valsts ir dibināta uz kristīgiem pamatiem, un ētiskās un morālās vērtības balstās kristietībā,” savu nostāju pamatoja Šmits.

Biedrība atgādina, ka šādas netikumības publiskas propagandas akcijas ir cilvēka cieņu aizskarošas un morālo vērtību degradējošas, kā arī apdraud citu cilvēku tiesības, un tikumību, ko aizsargā LR spēkā esošā likumdošana, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija.

Tāpat arī biedrība plāno vērsties pie Latvijas tiesībsargājošām institūcijām ar lūgumu izvērtēt apvienība „Mozaīka” pretvalstiskās darbības un tās finansēšanas avotus, kā arī lūgs LR Uzņēmumu Reģistram anulēt apvienības «Mozaīka» reģistrāciju.

Aicinām publiski atsaukt melīgi izpausto informāciju Latvijas jauniešu LGBT interneta resursā “skapis.eu”. „..Rīga ir ieguvusi tiesības 2015.gadā organizēt vienu no lielākajiem Eiropas valstu Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību (LGBT) pasākumu “Europride.   Rīga šādas tiesības ieguvusi, konkurējot ar tādām pilsētām kā Barselona, Milāna un Mančestera”.

Kā Rīgas Domes deputāts esmu sašutis par tādiem nekaunīgiem meliem un sabiedrības dezinformāciju, jo nedz Rīgas pašvaldība, nedz arī Rīgas iedzīvotāji nav pilnvarojuši vai deleģējuši pārstāvēt savas intereses pederastu un lesbiešu netikumu propagandas ruporam „ Mozaika”, kas patiesībā ir  saujiņu amorālu personu un, kam nav nekāda sakara ar Rīgas iedzīvotāju interesēm.

2. jūnijā, laikā, kad Vērmanes dārzā pulcējās nāves kultūras pārstāvji, Svētā Jēkaba katedrālē notika starpkonfesionāls aizlūgums un dievkalpojums.

plkst. 14 00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē notika ekumenisks dievkalpojums par to, lai Latvijā būtu stipras ģimenes un tikumīga sabiedrība, par valdību un Saeimu, lai Dievs dod tai spēku pieņemt un nosargāt tādus likumus, kas aizsargā ģimeni kā vērtību.

Dievkalpojumā īsas uzrunas teica Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priesteris Jānis Dravants, baptistu mācītājs Jānis Eisāns, Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītājs Krists Kalniņš, Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, 8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane, „Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze.

dievkalpojuma uzrunu video:

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināla Jāņa Pujata uzruna ,

Rīgas domes deputāta Jāņa Šmita uzruna ,

Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītāja Krista Kalniņa uzruna ,

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priestera Jāņa Dravanta uzruna ,

8. un 9. Saeimas deputāte Intas Feldmanes uzruna ,

„Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētājas Ilonas Bremzes uzruna .

Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

“Dārgie dzīvības civilizācijas Latvijā atbalstītāji! Sākumā es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā ideoloģijas uzspiešanu Latvijā. Vienīgi no manas puses ir lūgums darīt to bez agresijas un cilvēka cieņai atbilstošā veidā. Divkāršu pateicību vēlos izteikt tiem, kuri to darīja ne tikai emocionāli, bet arī ar racionāli un zinātniski pamatotiem argumentiem.

Kāpēc mēs esam pret agresiju attiecībā uz homoseksuālam personām un šāda dzīves veida propagandētājiem? Tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tuvākmīlestības bausli. Kristus mūs aicina mīlēt savus ienaidniekus. Jebkāda agresija pret homoseksuālām personām dod iespēju geju ideoloģijas aizstāvjiem pavērst pret mums valsts likumus un visu Eiropas Savienības represīvo un propagandas aparātu. Mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva.

Tomēr pats homoseksuālisms kā tāds ir jānošķir no tā ideoloģijas aizstāvības un iepludināšanas sabiedrībā. Tad, kad sākas lepošanās ar šo grēku un mēģinājumi uzspiest sabiedrībai viedokli, ka tas ir kaut kas normāls, ka tā ir gluži vienkārši viena no cilvēku kopdzīves alternatīvām, tas kļūst par ļoti nopietnu apdraudējumu visai sabiedrībai, jo tā ir nāves civilizācijas legalizācija un ofensīva.

Pie tam, tas tiek darīts, piesedzoties ar cilvēktiesībām un iztēlojot sevi par upuriem. Visi, kuri nepiekrīt šai ideoloģijai, tiek pasludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem. Tiek mēģināts nostādīt savu uzskatu pretiniekus ārpus likuma un iesēdināt viņus cietumā. Diemžēl šī ideoloģija ir iracionāla, tā ir pretrunā ar veselo saprātu, dabisko un Dieva likumu. Diemžēl šis neprāts ir uzvarējis vairākās ES valstīs, un to tiek mēģināts uzspiest arī Latvijai, pie tam iztēlojot to kā augstāko cilvēktiesību un civilizācijas sasniegumu.

Mēs esam šeit, lai lūgtu Dievu, lai Viņš pasargā Latviju no šī neprāta uzvaras, jo tas ir pretrunā ar mūsu gadu simtiem piekoptajām vērtībām, ar mūsu paražu tiesībām, ar mūsu nācijas izdzīvošanas nepieciešamību. Mēs nevaram apliecināt arvien no jauna un dziedāt: „Dievs svētī Latviju!”, un tai pat laikā atbalstīt un propagandēt grēku, kas sauc pēc atriebības uz debesīm!

Cilvēks, kuram ir šī nosliece, kas bieži vien ir radusies bez viņa līdzdalības un vainas, ir pelnījis līdzjūtību un atbalstu; tomēr šāds cilvēks ir aicināts uz dzīvi šķīstībā. Protams, ka šis izaicinājums viņam vienlaicīgi var būt smags krusts, bet šķīstība ir iespējama arī homoseksualitātes tieksmju gadījumā. Ja cilvēks paklūp un piekāpjas šai tendencei, bet ar to nelepojas publiski, tad mēs to varam saprast, un šai gadījumā sabiedrība un Baznīca ir atvērta uz šo cilvēku un ir gatava sniegt viņam palīdzīgu roku, sniegt visa veida iespējamo atbalstu. Ja viņš cīnās un meklē problēmas risinājumu, tad šis cilvēks ir pelnījis divkāršu cieņu.

To es beigās gribu apliecināt un vērsties pie visiem praida ideoloģijas aizstāvjiem – gan atklātajiem, gan tiem, kas pa kluso to atbalsta – arī jums ir cerība! Arī jūs Dieva spēkā varat sakārtot savu dzīvi un sākt normālas, cilvēciskas attiecības ar pretējo dzimumu un dibināt normālu ģimeni. Tas nav viegli, tas ir izaicinājums, tas var būt liels krusts jums, bet mēs, kristieši, un arī pārējā sabiedrība vēlamies jums palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Āmen.”

8. un 9. Saeimas deputātes Intas Feldmanes uzruna tautai

Augsti godātie dalībnieki, brāļi un māsas Kristū! Savu uzrunu gribu sākt ar Dieva vārdu no Sālamana pamācību 11. nodaļas 11. un 14. pantu. “Par tiklu ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ – sagrauta. Kur nav krietnas valdības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz saprātīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.”

Šodien, šajā laikā, mūsu pilsētā skan bezdievīgums, tāpēc mēs esam šeit, Dieva namā, lai lūgtu dzīvo, visžēlīgo Dievu, lai Viņš dod svētību un pasargā mūsu tautu un mūsu pilsētu, mūsu valsti. Kas pateiks sabiedrībai, kas ir patiesība? Tā ir Kristus draudzes miesa, kura pielūdz Dievu, kura vārds ir Patiesība, tikai Kristus draudze grēku nosauks par grēku un svētumu par svētumu. Tā mūs mācīja Kristus – Viņš negāja savā laikā, kad Viņš bija miesā šeit uz zemes, viņš negāja uz kompromisiem ne ar politisko sistēmu, ne ar tālaika tradīcijām, Viņš runāja droši, Viņš bija Svētā Gara pilns un Dievs bija ar viņu.

Šodien mums jāpasaka sabiedrībai un mūsu valstsvīriem, kāda ir patiesība. Vai viņi to pieņems, vai nē, tā ir viņu brīva izvēle un pēc tā Dievs viņus svētīs vai arī prasīs pilnu atbildību.

Par to, kas šodien notiek Rīgas ielās, par praidu būtu naivi domāt, ka šī nāves kultūras pasākuma pirmsākums un finansējums ir radies šeit uz vietas. Tiem, kas seko līdzi, kas notiek pasaulē, ir skaidrs, ka tā ir globāla ideoloģija, kas cīnās par katras nācijas pamatvērtībām – tā ir cilvēka dzīvība un tā ir laulība un ģimene. Kāpēc tas notiek? Viņi to dara, tiešām piesedzoties ar cilvēktiesībām, ar vārda un pulcēšanās brīvību, bet dara ļoti mērķtiecīgi un neatlaidīgi, lai sagrautu mūsu tautas garīgos un tikumiskos pamatus. Kāpēc? Tāpēc, ka tauta var pastāvēt tikai tad, ja viņa dzīvo pēc Dieva likumiem, jo citādi tā tiek dezorientēta un iet pazušanā.

Kāpēc tas tiek darīts? Ļoti vienkārša iemesla dēļ – tāpēc, ka tautu bez Dieva likumiem, bez vērtībām, bez tikumības ļoti vienkārši ir kontrolēt un manipulēt un pārvērst par pūli, kas patērē pasaules ekonomikas un tirgus finanšu sistēmu. Protams, ka tauta, kas dzīvo Dieva nolikto likumu robežās, protams, mazāk dzers, mazāk smēķēs, mazāk pa klubiem staigās, mazāk lietos narkotikas, mazāk slimos un mazāk tērēs. Uz mums vienkārši grib nopelnīt – uz mūsu bērnu veselības, uz mūsu ģimeņu miera un mīlestības un šodien mēs esam šeit, lai pateiktu: “Mēs zinām, ko jūs gribat, bet aiz mums ir Dievs, kuru mēs lūdzam un Viņš mūs pasargās.

Šodien Rīgas ielās tiešām notiek grēka manifestācijas, šīs subkultūras propaganda, grēks grib, lai viņš kļūst legāls, lai mēs viņu atzīstam par normu, grēks kliedz pēc tā, lai mēs viņu atzīstam un pieņemam.

Kā es vakar lasīju “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viena žurnālista rakstīto: “Sabiedrība ar noturīgu morāli un kultūru, to pretestība no āra uzspiestiem uzskatiem kaitina globālos staiguļus.” Es šodien gribu pateikt šiem globālajiem staiguļiem: “Brīvība nav visatļautība. Demokrātija nav mazākuma diktatūra un cilvēktiesības nestāv augstāk par Dieva vārdiem un likumiem.”

Tāpēc mēs šodien esam te, lai pateiktu, ka mēs, kā teica apustuļi, Dievam klausīsim vairāk, nekā cilvēkiem. Eiropas Savienība ir atteikusies no saviem garīgajiem pamatiem, no kristietības, no baznīcas, norāda baznīcai vietu, atdalītu no valsts.

Atvainojiet, kas baznīcu ir atdalījis no valsts? Dievs to nav izdarījis. Dievs ir devis valstij baznīcu, kas runā Viņa patiesību, lai tautā ienāktu svētība. Tāpēc Eiropas politiķu un birokrātu samitātajā fantāzijā un prātos top absurdi likumi, rezolūcijas un direktīvas, bet tauta jau staigā Dieva priekšā, Dievs jau sen pirms viņiem ierakstīja tautā savus likumus: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un valdiet.”

Kāpēc negrib, lai tauta vairojas? Vienkārša iemesla dēļ – grib atņemt tautai varu, lai vara aiziet nelielas cilvēku grupiņas vai atsevišķu cilvēku rokās. Jā, mēs nedzīvojam vienkāršā laikā, mēs dzīvojam divu pasaules uzskatu, divu vērtību sistēmu sadursmes laikā, mēs dzīvojam starp sekulāro un kristīgo, starp sātanisko un dievišķo. Mums šodien ir jāizdara stingra izvēle – kurā pusē mēs esam, bet ja mēs esam Dieva namā, mēs jau apliecinām, ka mēs esam taisnības pusē.

Tāpēc šodien es gribu ar vislielāko pazemību pateikt paldies mūsu garīgajiem tēviem, ka jūs sludinat Evaņģēliju, par jūsu cilvēcisko drosmi, par to, ka jūs nestaigājat cilvēku priekšā, ka jūs tautai mācat Dieva vārdu, ka jūs mācat ticēt un paļauties uz Dievu.

Un tāpēc, kamēr Latvijā būs Kristus miesa, garīdznieki, kalpotāji un ticīgi cilvēki, kas sludina Dieva vārdu patiesību, kas lūdz par tautu, mūsu tautai ir cerība un nākotne. Tāpēc mēs šodien aicinām mūsu likumdevējus un izpildvaru beidzot ieklausīties tautas vairākuma gribā. Ja jau demokrātija ir tautas vara, tad kāpēc līdz šim brīdim tautas varā neviens neieklausās, bet ņem vērā nelielas grupiņas iegribas un izkropļoto vērtību sistēmu!

Nehemija savā grāmatā ceturtajā nodaļā 14. pantā rakta: “Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem, atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām.”

Jā, mūsu ieroči nav pret miesu un asinīm, mūsu ieroči ir garīgi – Dieva vārds, kas ir patiesība un Dieva Gars, kas ir patiesības Gars un mēs šodien cīnamies par savu Latviju, par savu tautu, lai arī pēc simts un tūkstoš gadiem šajā vietā, ko Dievs devis šai tautai, uz šīs zemes skanētu latviešu valoda, dzīvotu tauta, kas pielūdz un slavē dzīvo Dievu.

Tāpēc, brāļi un māsas, mēs lūdzam Dievu, tas ir galvenais, svarīgākais, kas mums ir jādara, bet neaizmirsīsim darīt arī ticības darbus! Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, viņš sludināja Evanģēliju, lūdza Dievu, mācīja tautu,aicināja, atgriezties no grēkiem un Viņš nebaidījās runāt ar šīs valsts varenajiem, tāpēc es nezinu, kāds kuram no mums ir aicinājums, bet lūgsim, lai Dievs to atklāj un parāda, lai mēs būtu ne tikai aktīvi baznīcā gājēji un Dieva lūdzēji, bet lai mēs kļūtu arī par aktīviem savas valsts pilsoņiem, savas valsts patriotiem, kuriem nav vienalga, kas notiek mūsu valstī un kas staigā pa mūsu pilsētas ielām. Un tad, es ticu, lūgsim Dievu, darīsim Dieva darbus, tāpēc, ka Dievs bieži vien grib caur mums atbildēt šai pasaulei, šai tautai, tāpēc Viņš mūs ir nosaucis par zemes sāli, pasaules gaismu.

Jēzus teica: “Jūs darīsiet to pašu,ko es un vēl vairāk.” Katram ir jāizdara savs darbs, katram ir jāpiepilda savs aicinājums, tad mēs nostiprināsim Dieva valstību šeit, uz zemes. Un tad patiešām mēs lūgsim un es ticu, ka Latvija kļūs par kristīgās kultūras, par garīgās atmodas, atdzimšanas, par dzīvības kultūras vietu Eiropas Savienībā un visā pasaulē. Tad Latvija kļūs par Apsolīto Zemi daudzām tautām un tad Latvija kļūs par Dieva svētību un Dieva apsolījumu un Dieva iespēju zemi daudziem cilvēkiem. Mēs šodien svētīsim savu tautu, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš to dara, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš svētī šo zemi. Un ziniet, mani mīļie, katra svētība, kas izskan no mūsu sirds, mūsu lūgšanām, ir tūkstoškārt spēcīgāka parkatru lāstu. Tad, kad mēs lūdzam Dievu un svētījam savu valdību, savu tautu, es ticu, ka svētība plūst pa šī Dievnama durvīm uz katru Latvijas pilsētu, uz katru Latvijas ciematu un uz katru Latvijas ģimeni un pasargā no grēka, no bezdievības un netaisnības un tad mēs redzēsim Latviju, kura, paceļot rokas, atvērtu sirdi slavē dzīvo un mūžīgo Dievu, kuru mēs šodien lūdzam, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanas. Lai Dievs svētī Latviju un lai Dievs svētī mūsu tautu!”

Jāpiebilst, ka par jautājumu iekļaušanu domes sēdes darba kārtībā lemj Rīgas mērs Nils Ušakavs, pēc juristu atzinumu saņemšanas. Ja juristi norādīs, ka šie grozījumi ir pretrunā ar Satversmi un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, domes sēdes darba kārtībā tos var arī neiekļaut.

Viedoklis:

Jānis Šmits uzskata, ka juristu slēdziens ir nekorekts, jo konvencijā ir paredzēta iespēja ierobežot izteiksmes brīvību, ja tas aizskar citu cilvēku tiesības un tikumību. Tādējādi ir iespējams ierobežot savas egoistiskās vēlmes, domājot par citu cilvēku tikumības aizsardzību.

Deputāts izteica cerību, ka šos grozījumus domes sēdē varētu izskatīt jau 15.maijā un paspētu stāties spēkā līdz jūnija sākumā Rīgā iecerētajam praidam.

Aicinājums:

Apvienosimies lūgšanā par Rīgas mēra Nila Ušakova adekvātu rīcību izlemt tautai labvēlīgā gaisotnē, jau sen sasāpējušo jautājumu. Tādējādi, lai iecere nonāktu līdz RD sēdei arī tajā izlemjot lietu par labu mūsu tautai, mūsu nākotnei.

________Līdzīga ziņa__________

27.04.2012. Latvija: Publiskās vietās grib aizliegt propagandēt homoseksuālismu

Kamēr vieni iestājas PAR otri PRET, tikmēr Dieva spēkā aizvien vairāk pasaulē atklājas, ka homoseksualitāte ir dziedināma. Spilgts piemērs Mets Mūrs.

Mets Mūrs liecina par to, ka Dievs Viņu dziedināja no homoseksualitates grēka un dzeršanas. Radikālās pārmaiņas viņa dzīvē notika pēc tam, kad viņš apzinājās nepieciešamību pakļauties Dieva gribai un atzīt biblisko skatījumu uz hoomoseksualitāti,- ziņo spektrs.com/lkr.lv

Kad Mets bija vēl mazs zēns, tēvs šķīrās no viņa mātes un saistījās ar citu sievieti. Zēns sāka dzīvot kopā ar tēti un pamāti, kopā viņi gāja uz baznīcu, taču viņš to vienmēr bija izjutis tikai kā ģimenes tradīciju.

Pieaugot viņš sāka just seksuālu interesi par citiem zēniem, mēģināja to slēpt, taču iekāre arvien saasinājās. Pirmo homoseksuālo pieredzi viņš guva 16 gadu vecumā, pēc tam puisis sāka lūgt Dievu, lai Viņš atpestī no šī grēka, bet ne tāpēc, ka viņā bija grēka nožēla, bet gan bailes no sabiedrības nosodījuma. Koledžas gados Mets sāka arī arvien biežāk lietot alkoholu. Beidzis slēpt savu orientāciju, viņš bija pārsteigts par to, cik daudzi viņa dzīves stilu uzskatīja par normālu un arvien dziļāk slīga homoseksualitatē un alkoholismā.

Mets centās savaldzināt katru puisi, ar ko komunicēja, taču kā viņš šobrīd atzīst, viņš meklēja nevis seksuālas izklaides, bet patiesu un pilnīgu mīlestību, kuru cilvēki viņam nespēja sniegt. Uzzinot par Dieva mīlestību, viņš sāka meklēt Kunga vaigu un piedzīvoja Dievu kā personu, nevis kā līdzekli, ar kura palīdzību atbrīvoties no homoseksualitātes.

Vēršoties pie homuseksualistiem, viņš saka: “Visiem, kuri saka, ka vienlaikus varat būt attiecības ar sava dzimuma cilvēku un saukt sevi par kristieti, vēlos pasacīt: jūs ticat pašu izdomātam Kristum, nevis Bībelē aprakstītajam.”

Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas vadītāja Vija Virtmane norādīja, ka komisija šo piedāvājumu varētu noraidīt, jo šī iela jau esot piecas reizes mainījusi nosaukumu un Feldmaņa vārdu varētu iemūžināt arī citās vietās vai veidā,- ziņo spektrs.com/Mārtiņš Vilemsons.

Tomēr Pieminekļu padomes vairākums atzina, ka šis Annas Sakses ielas posms, kas turpinās aiz Ezermalas ielas Ķīšezera virzienā, esot pavisam cita rakstura kā pārējā iela. Tāpēc šī ielas posma pārdēvēšana būtu atbalstāma, ar balsu vairākumu atzina padome.

Profesors Feldmanis bija viens no ievērojamākiem 20.gadsimta latviešu luterāņu teologiem. Viņš uzskatīja, ka Latvijas baznīcas vēsturi nevar aplūkot atdalīti no latviešu tautas vēstures, jo pretējā gadījumā nevarēs saprast kopsakaru, kontekstu un katrs konkrētais notikums kļūs kā amputēts loceklis, bezsakarīgs, nejēdzīgs notikums visu notikumu jūklī.

“Būdams profesors un Latvijas baznīcas vēstures pasniedzējs, sava garā mūža un kalpošanas pieredzes dēļ profesors Feldmanis bija kļuvis par baznīcas vēstures dzīvu sastāvdaļu, tās “dzīvu leģendu”,” raksta Helsinku universitātes profesors Juko Talonens.

Profesora Feldmaņa kalpošanu latviešu tautai piemin viņa daudzie dēli un meitas, kas kādreiz bija gan viņa dievkalpojumu apmeklētāji, gan arī smēlušies padomu no sava garīgā tēva un skolotāja kādā no viņa draudzēm Katlakalnā, Olainē, bet īpaši Mežaparka baznīcā, kas 20.gadsimta astoņdesmito gadu beigās kalpoja kā tautas garīgās atmodas vieta daudziem tūkstošiem cilvēku.

Cienījamo profesoru par viņa mūža ieguldījumu un nopelniem Latvijas labā Triju zvaigžņu ordeņa dome nolēma iecelt par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

“Viņš vienmēr paliks tautas atmiņā kā mācītājs, kurš sirdsapziņas un ticības vārdu, mīlestību pret savu zemi un tās cilvēkiem turējis augstāk par visu,” 2002.gada 28.maijā rakstīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Feldmaņa piemiņu viņa skolnieki vēlas iemūžināt, lūdzot Rīgas domei pārdēvēt ielu, kas iet gar skaisto Mežaparka Gustava Ādolfa baznīcu, kas ir bijusi par atdzimšanas un atjaunotnes vietu bargajos komunisma gados, Roberta Feldmaņa vārdā.

Iepriekš ziņots,ka kristīgie līderi vēstulē ministru prezidentam Valdim Dombrovskim lūdza rast iespēju izskatīt neapmierinošo morālo stāvokli skolās, saskatot arī nepieciešamību kristīgās mācības pasniegšanas iespējām vidusskolā.
Par iespēju tika asi diskutēts Latvijas sabiedrībā.

Jānis Šmits par notiekošo..

Jā, Dieva Vārda gaismai, nē tumsonībai Latvijā!

Latvija ir valsts, kura dzimusi un veidojusies uz Eiropas kristīgo vērtību bāzes. Tāpat kā daudzus gadu desmitus pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas, šodien mēs brīvās un neatkarīgās valsts himnā lūdzam Dieva svētību pār savu zemi un tautu.
Būdama daļa no Eiropas, Latvija nesaraujami ir daļa no kristīgās pasaules – no tās pasaules, kuras politisko iekārtu, tiesību sistēmu, kultūru, mākslu, arhitektūru, zinātni, filozofiju un tautas dzīvesziņu vistiešākajā veidā ir ietekmējusi kristīgā ticība. Mūsu pienākums ne tikai nākamo paaudžu, bet arī mūžības priekšā, ir glabāt un nest tālāk šo Dieva doto mantojumu.
Saglabāt stingru un nelokāmu nostāju, sargājot mūsu valsts un tautas tradīciju – sakņotu tautas dzīvesziņā un kristīgajā mācībā. Tas nozīmē ciešu atbalstu sabiedrībās fundamentālām pamatvērtībām – dzīvībai, ģimenei un cieņai pret katru sabiedrības locekli. Un vienlaicīgi tas nozīmē stingru iestāšanos pret šo vērtību apdraudējumu.

Kurš ir pret obligāto Bībeles mācību skolās?

Šis apdraudējums ir tiešs un nepārprotams. Tas nāk no organizācijām un personām, kas jau iepriekš ir demonstrējuši klaju neiecietību pret kristiešiem un kristīgām vērtībām, tradicionālo ģimeni un laulību, piemēram , Delna, Politika.lv, geju un lesbiešu organizācija   ”Mozaīka”, žurnāls „ Ir” u.c. , kas gadiem ilgi garīgi inficē mūsu sabiedrību ar idejām , kas ir pretrunā ar kristīgo ticību. Kāds tam ir iemesls, atbilde ir skaidra – iespējams tās cītīgi atstrādā Dž. Sorosa dāsni piešķirto naudu daudzu miljonu dolāru apmērā.

Redzot pretreakciju Romas katoļu baznīcas Kardināla Jāņa Pujata ierosinājumam ieviest obligātu Bībeles mācību skolās, mana apņēmība un atbalsts ir kļuvis tikai stiprāks. Vēlos atgādināt, ka par tumsoņām tradicionāli līdz pat XX gs. tika uzskatīti tie indivīdi, kas dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lasītneprasmes vai citu iemeslu dēļ, nevarēja vai nespēja apgūt un iemācīties Svēto Rakstu pamatpatiesības. Apvainot cienījamo Dieva vīru tumsonībā ir reliģiskā neiecietība, kas skan no šo daudzo Bībeles nezinātāju vai nelasītāju ( t.i., tumsoņu ) puses. Manī rada neizpratni un bažas šāda veida reliģiskais analfabētisms un kristianofobija, kas valda XXI.gs Latvijā, kurai saistošas ir starptautiskās tiesību normas, kas aizsargā personas reliģisko pārliecību. Demokrātiskā sabiedrībā nevar būt tā, ka kāds gļēvi , visbiežāk anonīmi , slēpjoties aiz LR Satversmē garantētās vārda brīvības, diskriminē otru viņa reliģiskās pārliecības dēļ, vai arī šī paša iemesla dēļ rupji aizskar viņa personas cieņu, godu un reliģisko pārliecību. Gribu atgādināt , ka mūsu valsts likumdošana paredz arī kriminālatbildību par reliģiskā naida kurināšanu.
Pilnībā atbalstu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju iniciatīvu ieviest ar likumu vispārizglītojošo vidusskolu mācību plānā obligātu „Bībeles mācību” 1.-12.klasei, sākot ar 2011.gada 1.septembri.
Apzinoties Eiropas kontinenta kristīgos pirmsākumus, uzskatu, ka katram mazajam sabiedrības loceklim ir jābūt iespējai skolā iepazīt savas tautas un eiropeiskās identitātes pamatus – to starp, Bībeli, kristīgo mācību un šīs mācības izauklēto ētikas izpratni.
Aicinu  visas partijas, kas pretendē uz pārstāvniecību 10.Saeimā, kā arī šo partiju atbalstošos NVO izteikt skaidru viedokli šajā jautājumā. Tas novilks skaidru sarkano frontes līniju starp spēkiem, kas tieši un nepārprotami atbalsta kristīgas vērtības vai arī konsekventi stāv pret tām.
Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus Jāņa evaņģēlija 8 nodaļā saka: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Jānis Šmits , Rīgas Domes deputāts
Rīgas Kristīgo draudžu kolēģijas priekšsēdētājs
Bijušais LR Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs

Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats un Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags vēstulē ministru prezidentam Valdim Dombrovskim lūdza rast iespēju izskatīt neapmierinošo morālo stāvokli skolās, saskatot arī nepieciešamību kristīgās mācības pasniegšanas iespējām vidusskolā.

Šie un citi jautājumi bija jāizskata Garīgo lietu padomes sēdē, kas bija paredzēta 2010. gada 15. aprīlī, taču toreiz nenotika, kā ziņo Latvijas Republikas Tieslietu Ministrija.

Pamatojoties uz Tieslietu ministrijas rīkojumu, izpildot Ministru prezidenta 2010. gada 14. februāra rezolūciju Nr. 20/R-301- jurkol un Nr. 20/R-302-jurkol un pamatojoties uz Ministru kabineta 2009. gada 10. novembra noteikumu Nr. 1307 „Garīgo lietu padomes nolikums” 8. punktu, saņemta informācija, ka Garīgo lietu padomes sēde notika 2010. gada 4. jūnijā plkst. 16:00 Ministru prezidenta zālē Brīvības bulvārī 36, Rīga, 3. stāvā.

Garīgo lietu padomes sēdes darba kartībā bija paredzēti šādi jautājumi:
1. Kristīgās mācības pasniegšanas ieviešana arī vidusskolā (vismaz no 4. līdz 6.klasei).
2. Eiropas Savienības iniciatīvas saistība ar kristīgo vērtību sistēmu.

Šajā mēnesī ar Kardināla Jāņa Pujata ierosmi jautājums ir aktualizējies.

„Par”

Pujats aicina deputātus iestāties par obligāto kristīgo mācību

Kardināls Jānis Pujats, uzrunājot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā sanākušos, atgādināja, ka tradicionālās konfesijas ir vienojušās aicināt likumdevēju no nākamā gada 1.septembra skolās ieviest obligātu Bībeles mācību, norādot, ka atbalstu šai idejai jau paudusi apvienība „Par labu Latviju!”. „Mēs aicinām visus pārējos Saeimas deputātus šajā svarīgajā jautājumā parādīt savu labo gribu,” sacīja Pujats.
Savā sprediķī Pujats pasauli salīdzināja ar lielu trokšņainu tirgu, bet dvēseli ar svētvietu, kurai nepieciešams prieks, tīrība un saskaņa ar Dievu. Runājot par ideāliem, kas vajadzīgi mūsdienu cilvēkiem, Pujats norādīja uz Evaņģēliju, kas par augstāko garīgās dzīves mērķi izvirza prasību mīlēt cilvēkus kā sevi pašu.
Pujats aicināja Saeimas deputātus atbalstīt kristīgo konfesiju priekšlikumu skolās ieviest Bībeles mācību, kuras ietvaros bērni tiku iepazīstināti ar Bībeli, kurai vēsturiski ir bijusi un vēl arvien ir nozīmīga loma Eiropā. Ja vēl 9.Saeima nobalsotu par likumprojektu ”Bībeles mācība”, tad tā skolās varētu tikt ieviesta jau 2011.gada 1.septembrī.
Pujats cilvēkus mudināja aizdomāties arī par to, kam viņi uztic savas dvēseles pestīšanu.

“Pie vienkāršās un tīrās Kristus Evaņģēlija mācības nejauciet klāt to putru, ko vāra baltu zintnieki, dievturi, Delpers, jogi, astrologi, burvji un visādi māņticīgie un fantazētāj.  Glabājiet savu ticību Dievam tīru, kādu to sniedz Evaņģēlijs un Baznīcas aprobētās ticības mācības grāmatas,” vēršoties pie katoļiem, teica Pujats.
Runājot par vēlēšanām Pujats neizslēdz arī iespēju, ka tauta varētu dot priekšroku „antikristīgiem kandidātiem”, kas nozīmētu, ka „vēlētāji sev labāku valdību nav pelnījuši kā tikai antikristīgu”, pauda katoļu baznīcas vadītājs.

Pujats uzsvēra, ka politiķiem būtu jārisina ne tikai saimnieciski jautājumi, bet jāatbalsta arī kristīgās vērtības. „Visi ir ieinteresēti, ko darīt, lai cilvēki uz ielas justos drošībā no bandītiem un zagļiem, lai finansiālajos darījumos būtu godīgi, lai cienītu savus vecākus, lai rūpētos par bērniem, lai nejauktu citiem ģimeni. Šie faktori ir ne mazāk svarīgi kā, piemēram, piens veikalā vai rēķins bankā,” sacīja Pujats.

Latvijas prezidents Zatlers: Priekšlikums par Bībeles mācību ir apspriežams (Video)

Obligātā Bībeles mācība skolās ir apspriežams jautājums, tā priekšvēlēšanu laikā pausto Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata priekšlikumu komentē Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Šlesers un “Par labu Latviju” iestājas „par” Bībeles mācību skolās (Video)

Brīdi pēc tam, kad apvienības ‘Par labu Latviju’ vadītājs Guntis Ulmanis nosauca viņu, kā premjera amata kandidātu, Ainārs Šlesers apvienības biedru kopsapulcē nodevās konkurentu vērtēšanai un nākotnes vīzijām. Tāpat Šlesers solīja skolās ieviest obligātu Bībeles mācību skolās.

Jānis Šmits, RD deputāts un Rīgas Kristīgo draudžu kolēģijas priekšsēdētājs: Kurš ir pret obligāto Bībeles mācību skolās?

Jānis Šmits par notiekošo..

Jā, Dieva Vārda gaismai, nē tumsonībai Latvijā!

Latvija ir valsts, kura dzimusi un veidojusies uz Eiropas kristīgo vērtību bāzes. Tāpat kā daudzus gadu desmitus pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas, šodien mēs brīvās un neatkarīgās valsts himnā lūdzam Dieva svētību pār savu zemi un tautu.
Būdama daļa no Eiropas, Latvija nesaraujami ir daļa no kristīgās pasaules – no tās pasaules, kuras politisko iekārtu, tiesību sistēmu, kultūru, mākslu, arhitektūru, zinātni, filozofiju un tautas dzīvesziņu vistiešākajā veidā ir ietekmējusi kristīgā ticība. Mūsu pienākums ne tikai nākamo paaudžu, bet arī mūžības priekšā, ir glabāt un nest tālāk šo Dieva doto mantojumu.
Saglabāt stingru un nelokāmu nostāju, sargājot mūsu valsts un tautas tradīciju – sakņotu tautas dzīvesziņā un kristīgajā mācībā. Tas nozīmē ciešu atbalstu sabiedrībās fundamentālām pamatvērtībām – dzīvībai, ģimenei un cieņai pret katru sabiedrības locekli. Un vienlaicīgi tas nozīmē stingru iestāšanos pret šo vērtību apdraudējumu.

Kurš ir pret obligāto Bībeles mācību skolās?

Šis apdraudējums ir tiešs un nepārprotams. Tas nāk no organizācijām un personām, kas jau iepriekš ir demonstrējuši klaju neiecietību pret kristiešiem un kristīgām vērtībām, tradicionālo ģimeni un laulību, piemēram , Delna, Politika.lv, geju un lesbiešu organizācija   ”Mozaīka”, žurnāls „ Ir” u.c. , kas gadiem ilgi garīgi inficē mūsu sabiedrību ar idejām , kas ir pretrunā ar kristīgo ticību. Kāds tam ir iemesls, atbilde ir skaidra – iespējams tās cītīgi atstrādā Dž. Sorosa dāsni piešķirto naudu daudzu miljonu dolāru apmērā.

Redzot pretreakciju Romas katoļu baznīcas Kardināla Jāņa Pujata ierosinājumam ieviest obligātu Bībeles mācību skolās, mana apņēmība un atbalsts ir kļuvis tikai stiprāks. Vēlos atgādināt, ka par tumsoņām tradicionāli līdz pat XX gs. tika uzskatīti tie indivīdi, kas dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lasītneprasmes vai citu iemeslu dēļ, nevarēja vai nespēja apgūt un iemācīties Svēto Rakstu pamatpatiesības. Apvainot cienījamo Dieva vīru tumsonībā ir reliģiskā neiecietība, kas skan no šo daudzo Bībeles nezinātāju vai nelasītāju ( t.i., tumsoņu ) puses. Manī rada neizpratni un bažas šāda veida reliģiskais analfabētisms un kristianofobija, kas valda XXI.gs Latvijā, kurai saistošas ir starptautiskās tiesību normas, kas aizsargā personas reliģisko pārliecību. Demokrātiskā sabiedrībā nevar būt tā, ka kāds gļēvi , visbiežāk anonīmi , slēpjoties aiz LR Satversmē garantētās vārda brīvības, diskriminē otru viņa reliģiskās pārliecības dēļ, vai arī šī paša iemesla dēļ rupji aizskar viņa personas cieņu, godu un reliģisko pārliecību. Gribu atgādināt , ka mūsu valsts likumdošana paredz arī kriminālatbildību par reliģiskā naida kurināšanu.
Pilnībā atbalstu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju iniciatīvu ieviest ar likumu vispārizglītojošo vidusskolu mācību plānā obligātu „Bībeles mācību” 1.-12.klasei, sākot ar 2011.gada 1.septembri.
Apzinoties Eiropas kontinenta kristīgos pirmsākumus, uzskatu, ka katram mazajam sabiedrības loceklim ir jābūt iespējai skolā iepazīt savas tautas un eiropeiskās identitātes pamatus – to starp, Bībeli, kristīgo mācību un šīs mācības izauklēto ētikas izpratni.
Aicinu  visas partijas, kas pretendē uz pārstāvniecību 10.Saeimā, kā arī šo partiju atbalstošos NVO izteikt skaidru viedokli šajā jautājumā. Tas novilks skaidru sarkano frontes līniju starp spēkiem, kas tieši un nepārprotami atbalsta kristīgas vērtības vai arī konsekventi stāv pret tām.
Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus Jāņa evaņģēlija 8 nodaļā saka: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Jānis Šmits , Rīgas Domes deputāts
Rīgas Kristīgo draudžu kolēģijas priekšsēdētājs
Bijušais LR Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs

„Pret”

„Obligāta Bībeles mācība ne ar ko neatšķirsies no marksisma-ļeņinisma” uzskata Totalitāro sektu apkarošanas komiteja

Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas nostāja jautājumā par obligātās Bībeles mācības ieviešanu skolās, kuru ierosināja Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats.

Kristīgās reliģijas Latvijā ir tradicionālas. Cilvēki, kas sevi pie tām pieskaita, šobrīd veido ievērojamu sabiedrības daļu. Uz Bībeles pamata noformējušos konfesiju, strāvojumu un sektu ir lielumlielais daudzums. Ikviena tāda grupa uzskata, ka tieši tai ir pareizākā Bībeles izpratne. Cilvēki, kas pieturas pie kristīgiem strāvojumiem savas apzinātas izvēles, ģimenes vai nacionālās tradīcijas dēļ, bet reizēm vienkārši stipru emociju un pārdzīvojumu ietekmē, dod priekšroku vienai vai otrai Svēto Rakstu interpretācijai.

Apziņas brīvība šobrīd ir sabiedrības stūrakmens. Tieši pateicoties tai mēs varam būt ticīgi vai neticīgi, apšaubīt un meklēt. Rīcībspējīgam cilvēkam ir tiesības iepazīties ar ikvienu mācību vai pasaules uzskatu, salīdzināt to ar citiem, pārbaudīt vienu vai otru apgalvojumu par tā vēsturi un dibinātājiem patiesumu. Viņam ir tiesības pieņemt mācību pilnībā vai daļēji, pārdomāt un mainīt savu viedokli par mācības formu vai saturu.

Ikviena ticība atšķiras no zinātnes ar empīriskas pārbaudes neiespējamību. Тas nozīmē, ka vienas vai citas mācības patiesums jāpieņem ar ticību. Ticība ir kādu atziņu atzīšana par patiesām bez iepriekšējās faktiskās vai loģiskas pārbaudes, vienīgi iekšējās, subjektīvas stingras pārliecības dēļ, kurai nav nepieciešami pierādījumi, lai gan reizēm tā tos piemeklē.

Skola nedrīkst kalpot kādas mācības vai pasaules uzskata popularizēšanai. Skolas pienākums ir ne tikai sniegt zināšanu, iemaņu un prasmju kopumu pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Skolai tiešām jāsniedz zināma tikumiska audzināšana, jāveido priekšstats par to, kas ir labs un slikts, bet šādai audzināšanai jābalstās tikai vispārpieņemtajās drošās un ērtas kopdzīves normās, nevis kādā reliģiskajā mācībā. Piemēram, ir svarīgi bērnam teikt, ka vecākiem ļaudīm transportā būtu jāatbrīvo vieta, jo viņu vecumā stāvēt ir grūti. Bet nav pieļaujami mācīt – ja tu neatbrīvosi sēdekli, tevi sodīs Dievs vai tev sabojāsies karma.

Mēs uzskatām, ka reliģijas mācība skolā ir pieļaujama divos gadījumos:

1. Iepazīšanās ar reliģiju kā sociāli kulturālu parādību
Šajā gadījumā vajag iepazīstināt skolēnus ar visu pasaules lielāko tradicionālo reliģiju pamatiem un rašanās vēsturi, kā arī ar citiem izplatītiem pasaules uzskatiem. Jebkādas mācības vai pasaules uzskata pētīšanas procesam jābūt informatīvajam raksturam, bez vērtējumiem. Visi strīdīgie jautājumi, apgalvojumi, interpretācijas vai nu nebūtu minami, vai būtu pasniedzami neitrāli un vispusīgi. Nav pieļaujama nekādas mācības kritika vai slavināšana.

2. Noteiktas ticības mācība kā ģimenes reliģiskās audzināšanas turpinājums
Šajā gadījumā ir pieļaujama dziļāka izpēte, nevis vienkāršs neitrāls ekskurss vēsturē. Pieļaujamas ir teoloģiskas interpretācijas, priekšstati par morāli, rituāliem u.tml. Tomēr, mūsuprāt, nav pieļaujama citu mācību, kas atšķiras ar ticības objektu, dogmām vai Svēto Rakstu interpretāciju, kritika. Tas nozīmē, ka ir pieļaujami teikt: „Mēs saprotam Rakstus šādi” un argumentēt, kāpēc attiecīga konfesija nonāca pie šāda secinājuma. Bet nav pieļaujami runāt: „Vienīgi mums ir taisnība, bet citi maldās!”. „Citiem” taču arī noteikti ir savas patiesības izpratnes skaidrojums, bet agresīvais kategoriskums var kļūt par pamatu starpreliģiju konfliktam.
Tāds priekšmets var tikt ieviests pēc noteikta skaita vecāku lūguma; tam jābūt fakultatīvam. Pedagogiem, kas to pasniegs, būtu nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, līdzīgi citu priekšmetu skolotājiem, nevis vienkārši jāpārstāv kāda konfesija.
Obligātas Bībeles mācības ieviešana skolās negarantē morāles un tikumības stiprināšanos sabiedrībā. Ikvienai reliģiskai mācībai ir zināma morāle. Tomēr nav nekāda pamata uzskatam, ka cilvēks, kas nepieturas pie kristīgām mācībām, ir mazāk godprātīgs par kristieti. Obligāta Bībeles mācība ne ar ko neatšķirsies no marksisma-ļeņinisma pasniegšanas.
Ticības jautājums ir pieauguša, pilnībā noformēta cilvēka dziļas, pārdomātas izvēles jautājums. Un, ja mēs nevēlamies dzīvot sabiedrībā, kur „visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”, mēs nedrīkstam to aizmirst.

Ar cieņu,
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas līdzpriekšsēdētāji
Оļegs Ņikiforovs, Dr.psych., BSA asoc. prof.
Viktors Jolkins, psihologs, Mag.psych.

Premjers Dombrovskis pret Bībeles mācību skolās

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) atbalsta esošo kārtību, kad vecāki var izvēlēties, vai bērns apgūst Bībeles mācību, aģentūrai LETA sacīja valdības vadītāja preses sekretāre Līga Krapāne.
Premjers uzsvēris, ka kristīgās audzināšanas pamatā liela nozīme ir ģimenei, jo pirmās zināšanas par reliģiju un pirmo saskarsmi ar to veido tieši ģimene. Līdzīgi kā uzvedību un attieksmi pret vērtībām bērnos ieaudzina vecāki, arī attieksme pret Dievu pirmkārt veidojas ģimenē. Līdz ar to arī vecāku attieksmei pret Bībeles mācīšanu ir nozīmīga loma vismaz tajā bērna dzīves posmā, kad viņš pats vēl nevar izdarīt izvēli.